Jaunvārdi un valodas attīstības virziens

Andrejs Veisbergs

Jaunvārdi un valodas attīstības virziens

Vārddarināšanas iespējas

Viens no latviešu valodas mainības aspektiem ir leksiskās pārmaiņas, proti, jaunvārdu veidošanās/veidošana, to nostiprināšanās vai izzušana. Jaunvārdi (plašā nozīmē – iekļaujot salikteņus, vārdkopas, aizguvumus, arī jaunu nozīmju izveidi) latviešu valodā ienāk dažādi – tos veido tulkotāji un tulki, terminologi, žurnālisti un rakstnieki. Paralēli notiek arī visai neapzināta tautas „vārddare” vai „vārdrade”, kur liela loma piemīt aizgūšanai.

Valodnieku un nevalodnieku diskusija par jaunvārdiem parasti norit tradicionālās dihotomijas ietvaros – svešs (implicēti nevēlams) vai pašcilmes veidojums. Turklāt jaunvārdu veidošanu/veidošanos parasti aplūko skatoties pagātnē (Skujiņa 1999). Uz šādas nostājas ierobežotību norāda Blinkena (1997: 84): „trūkst konceptuālu teorētisku apcerējumu par aizguvumu pieņemšanas kritērijiem”. To pašu varētu teikt arī par vēlamajiem pašcilmes veidojumiem un to modeļiem. Parasti tiek piesaukti valodas attīstības iekšējie likumi, zinātniski pamatota, sistēmiska pieeja, bet konkrēti netiek atklāts, kādi tie būtu. Piemēram, ja valodā parādās vairāki netradicionālas formas aizguvumi (e-pasts, e-iekļautība, e-pārvalde, i-sabiedrība), vai var uzskatīt, ka šāds modelis latviešu valodā ir pieņemams, atzīstams, kodificējams, tālākizmantojams?

Manuprāt, liela loma attieksmē pret jaunveidojumiem būtu vārdu labskaņai vai nelabskaņai, valodiskai gaumei, estētikai, tradīcijām, pētījumiem par aizguvumu asimilāciju, kas varētu norādīt uz pašas valodas attīstības likumsakarībām.

Būtu vērts diskutēt arī par vārddarināšanas paņēmienu izvēli tajos gadījumos, kad jaunvārdi tiek veidoti apzināti. Lielākā apjomā šie procesi ietekmē valodas sistēmu, tās būtību, kuras viena šķautne varētu tikt noformulēta šādi – vai mēs veidojam smagnēju, garu, ļoti precīzu leksikonu vai īsu, tēlainu, metaforisku vārdu krājumu. Salīdzinājumam – virkne nu jau bijušo jaunvārdu, dalītu ne pēc to izcelsmes, bet gan pēc to apjoma un, manuprāt, arī smagnējības un sarežģītības:

čats, čips, fans, tops, bums, (dator)pele, nūjot, rullēt, saziņa, zīmols, aprūpe, pieeja, aprite, šarmēt, mēdiji, (at)mazgāt, sviests

::

tērzētava, komunikācija, ārkārtējība, pirmsšķietamība, sprādzienbīstams, mēģinājumiedarbināšana. apstiprinātājiestāde, trakumsērgbrīvs, autolopvedis, plašsaziņas līdzekļi, elektroniskais surogātpasts, aizmuguriekāpes autobuss, likumpamatots disciplinārsods, noziedzīgi iegūtu līdzekļu (nelikumīga) legalizācija.

Lai cik lielā mērā trīsdaļīgie salikteņi atvieglotu teikuma sintaktiskās konstrukcijas, tie tomēr latviešu valodā ir pasmagi: autolopvedis, trakumsērgbrīvs, padomdevējkomiteja, līgumslēdzējiestāde? Iespējams, darinātāji vairāk domājuši par precizitāti rakstiskā lietojumā, nevis par salikteņu reālo lietojumu runas vidē. Tomēr runas lietojums nebūtu ignorējams gadījumos, kad termins ir plaši lietots.

 

Vēsturisks atskats

Latvju dainās salikteņi nav īpaši izplatīti, un tie ir visai īsi, gan īsto salikteņu formā, gan saistītajās/stabilajās vārdkopās (kam vēlāk ir tendence kļūt par īstajiem salikteņiem) – ceļmala, jūrmala, upmala, kājgalis, galvgalis; staļļa puisis, kara kungi, lieli kungi, muižas kungi, tautu meita, vīra māsa, vēja māte, Jāņa bērni, kara vīrs. To skaidri redzam Artura Ozola „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1983: 69–70; 81–82) pētījumos.

Taču latviešu valodas vēsturē redzam periodu, kad ir visai izplatīts perifrastisku skaidrojumu izmantojums – tie tika lietoti daļēji kā jaunievedumu skaidrojums, daļēji kā latviskā atbilsme valodā trūkstošu jēdzienu apzīmēšanai: kamielis – meža zirgs; ķirbis – liels krievabols, turķu ābols; metāls – lietas, kas no zemes top izraktas; infantērija – kājnieku kara spēks; diēta – ēšanas un dzeršanas mērs; kvadrāts – četrstūris ar līdzīgiem sāniem. Kā redzams, laika gaitā lielākoties ir uzvarējis īsais aizguvums.

Jāņa Endzelīna apcerējumos par salikteņiem (1951) nav īpašu norāžu par to, kas latviešu valodā būtu piemērots vai vēlams, ir tikai pastāvošo modeļu apraksti, taču netieši no pirmā un otrā komponenta/daļas skaidrojuma var secināt, ka trīsdaļīgi salikteņi vispār nav tikuši apsvērti. Sarakstē ar Budula kungu pēc Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcas iznākšanas 1922. gadā Jānis Endzelīns (1979: 129) gan norāda, ka gari aprakstoši apzīmējumi (piemēram, elpas rīkles vāks) īsteni nav atzīstami par terminiem, bet drīzāk par definīcijām.

Ir skaidrs, ka dainas un sarunvaloda no vienas puses un terminoloģija no otras puses ir visai atšķirīgas valodas jomas, kur vēlēties un prasīt vienādu vārddarināšanas līdzekļu lietojumu būtu neprātīgi. Taču dainu, latviešu sarunvalodas un arī slenga (Bušs, Erntsone 2006) leksikons vedina domāt, ka īsums, vienkāršība un metaforiskums latviešu valodā ir dabiska, raksturīga, ļoti izplatīta parādība, turklāt arī tautas valodas izjūtai piemītoša. Kā Ernests Blese teicis: „ne atmiņa mums saka, kā mums pareizi jārunā, bet valodas izjūta”; „valodas īpašību un savādību kopzuma, kuras ir dabīgā kārtā izstrādājušās šinī valodā” (Blese 1920: 545). Citur Blese (1940) runā par „tautas valodisko domāšanu”.... „valodas dzīvo spēku”, „valodu un tautas garu”, bet varam arī to saukt par valodas estētiskajiem principiem, nacionālo savdabību. Tiesa, arī viņš konkrēti nenorāda, kāda tad tā būtu.

Šeit varbūt varētu palīdzēt salīdzinājums ar citām valodām – vācu valodā salikteņi ir raksturīga parādība, veidot trīs un četrkomponentu salikteņus ir norma. Angļu valodai raksturīgas citas īpatnības – salikteņa noteikšanā izmanto tikai semantisko kritēriju. Vai saliktenis rakstīts kopā vai ne, angļu valodā nav svarīgi. Vieni un tie paši salikteņi var tikt rakstīti gan kopā gan atsevišķi, gan ar defisi, piemēram, timelag, time lag, time-lag; headmaster, head master, head-master. Turklāt mainoties vārdšķirai, rakstība var mainīties: common sense, commonsensical. Kādas ir latviešu valodas īpatnības šai jomā, sevišķi terminoloģijā, nav īsti skaidrs un šo jautājumu būtu nopietni jāapspriež. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc vērojam regulārās nesaprašanās terminoloģijas laukā, ir tieši nepiemērotu modeļu izmantojums un uzspiešana.

 

Salikteņa garums kā traucējošs faktors

Galu galā jebkurā valodā nopietna kategorija ir ekonomija. Domāju, noteikti būtu jāizvērtē, vai terminam/vārdam paredzēts vairāk rakstisks vai mutisks lietojums, kā arī paredzamais lietojuma biežums. Viens no Tauli (1968: 68–126) pamatprincipiem saka, ka vārda garumam jābūt apgriezti proporcionālam tā lietojuma biežumam – jo biežāk vārds vai termins tiks lietots, jo īsākam tam jābūt.

Lai gan arī latviešu terminoloģijā tiek atzīts, ka ”laika gaitā priekšroka dota īsākam termina variantam” (Skujiņa 2005: 129), tomēr darināti lielākoties tiek pagari un gari salikteņi. Inta Freimane grāmatā „Valodas kultūra teorētiskā skatījumā” uzsver, ka termina īsums ir ļoti svarīga problēma, jo valodas praksē tiek pieņemti īsākie varianti (Freimane 1993: 301). Uzsvars liekams uz īsumu, labskanību, izrunas ērtumu. Arī tāda giganta kā Raiņa valodas prakse vairāk virzās uz īsināšanu, lai gan, protams, dzejas valodai ir savas īpatnības.

Tā kā daudzus terminus bieži lieto arī nespeciālisti, sagarinātie veidojumi nereti nonāk sadursmē ar lietotāju vēlmēm un valodas ieradumu. Par to liecina nepieņemtie termini, piemēram, izpriecceļojums ‘kruīzs’, lolojumdzīvnieks, skatrakums, tiltmaršrutētājs, kam valodas lietotāji, šķiet, pretojas. Vienlaicīgi valodas kolektīvs visai viegli pieņem ieteiktos īsos terminus, piemēram, dators, ārzona, zīmols, dzīvotne. Šeit jāpiezīmē, ka runāju galvenokārt par plaša lietojuma terminoloģiju, kas ir ikdienas leksika. Specifiski, perifēri, vien rakstos izmantojami termini, protams, var būt atšķirīgāki.

Lai arī terminoloģijai ir nopietnas specifiskas iezīmes, tomēr, salīdzinot palielus jaunveidoto vispārlietojamo terminu korpusus (www.termnet.lv) ar neoficiāli izveidojušos neterminoloģisko aizguvumu/jaunveidojumu korpusiem (Rozenvalde 2004), redzam lielas atšķirības. Vārdu un salikteņu garuma ziņā šīs grupas nedaudz atgādina atšķirības starp dainām un veclatviešu rakstu valodu. Kā grāmatā „Veclatviešu rakstu valoda” norāda Arturs Ozols (1965: 7), pēdējā ...”nepauž latviešu valodas meistarību izteiksmes pareizuma, lokanības un saprotamības ziņā”, tajā trūkst slīpējuma un dzīvības. Un iespējams, tieši šajā apstāklī slēpjas daudzu aizguvumu pievilcība.

Valentīna Skujiņa raksta, ka „vārdu jaunrade nav formāls process. Tas sakņojas konkrētas valodas sistēmā, un jaunu vārdu darināšana notiek pēc noteiktiem strukturāli semantiskiem modeļiem.” (Skujiņa 2005: 69)

Teorētiskā skatījumā tomēr vajadzētu kaut nedaudz ieskicēt latviešu valodai raksturīgākos, pieņemamākos un vēlamākos modeļus, protams, ņemot vērā arī tradīcijas un tendences dažādās sfēras. Informātikas terminoloģijas jomā ir lielāks metaforu īpatsvars, jo tā tiek aizgūta no angļu valodas, jūrniecības leksikā tradicionāli bija daudz aizguvumu, tie tagad tiek dzēsti ar smagām analītiskām konstrukcijām.

Terminradē ir universālas parādības, ko iespējams arī formulēt ISO standartos (ISO 704: 2000), taču katrai valodai ir specifiskas iezīmes. Būtu laiks tādas izstrādāt arī latviešu valodai, turklāt empīriski – pamatojoties uz lietojumu, nevis pamatojoties uz kādiem priekšstatiem un tad iedzenot valodu Prokrusta gultā.

Paskatīsimies, kas notiek ar garinātajiem veidojumiem tekstā: Nosaka stingrākus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas pasākumus (Neatkarīgā 26.05.2005). Šķiet lietojot metaforisko formu šāds virsraksts būtu gan saprotamāks, gan vieglāk izlasāms – Nosaka stingrākus naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumus?

Vēl smagāki veidojas terminiem bagāti tulkojumi: This box looks at implied volatilities from swaptions. (ECB Monthly Bulletin. 12. 2005: 28) – Šis ielikums aplūko mijmaiņas iespēju līgumu implicētā svārstīguma rādītājus. (ECB mēneša biļetens. 12. 2005: 28); Term structure of implied forward swap rate volatilities in the euro area and the US. (ECB Monthly Bulletin. 12. 2005: 28) – Euro zonas un ASV biržā netirgoto nākotnes mijmaiņas darījumu procentu likmju implicētā svārstīguma rādītāju termiņstruktūra. (ECB mēneša biļetens. 12. 2005: 28)

Vērtējot valodā notiekošo un piedaloties jaunvārdu veidošanā, vajadzētu izsvērt, kuri varianti ir latviešu valodai atbilstīgāki un lietotājiem parocīgāki. Terminradē tiek izmantots pamatkritēriju kopums (piemēram, atbilstība valodas normām, sistēmiskums, īsums, labskanība, precizitāte, neatkarība no konteksta, viennozīmīgums, caurskatāmība, derivācijas iespējas), taču ir labi zināms, ka tos visus savienot viena jēdziena apzīmēšanai parasti nav iespējams. Tāpēc dažiem principiem jādod priekšroka. Šķiet, latviešu terminoloģijā pēdējā laikā arvien vairāk dominē jēdziena precīzas izteikšanas (caurskatāmības) princips, proti, termins iekļauj arvien vairāk definīcijas elementu, bieži vien pārvēršoties par saīsinātu vai pat nesaīsinātu definīciju, piemēram: noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana – money laundering;

starplikas radīts iekrāsojums – stick mark; neatliekamās medicīniskās palīdzības automobilis – ambulance (pat vācu valodā īsāks: Sanitaetswagen); žūšanas sprieguma izraisīta deformācija – case hardening; aizsega pārvarēšana ar spēku :: lauzties cauri – crashing through.

 

Turklāt vispārlietojamās leksikas jomā šādu terminu lietojums ir nepraktisks un nereāls. Vai izsaucot ātro palīdzību, tautas valodā vēl īsāk – ātros, prasīsim neatliekamās medicīniskās palīdzības automobili? Domāju, uzvarēs ambulance jaunajā nozīmē.

Nesen iznākušajā Angļu-latviešu jūrniecības terminu vārdnīcā (2003) veikts nopietns tīrīšanas darbs, aizguvumi aizstāti ar latviskojumiem, bieži visai gariem un skaidrojošiem. Domājams, ka senie un stabilie īsie aizguvumi tādiem jūrniecības ikdienā bieži lietoti jēdzieniem kā demfers – pietauvošanās trošu spole, deidvuds – dzenvārpstas gultņu caurule tomēr ir ērtāki.

Līdzīgu ainu vērojam arī sporta terminoloģijā: peintbols – krāslodīšu šaušanas sacensība, „cūcene” – nejauša groza gūšana (www.terment.lv). Turklāt kāpēc termins tiek lietots pēdiņās? Vai tiešam to var sajaukt ar sēni?

Līdzīgi sagarināti latviskie ekvivalenti parādās daudziem angļu terminiem: digipad – pieskārienjūtīgais ekrāns. Vai tie ir termini vai definīcijas, kā tos trāpīgi dēvēja Endzelīns?

Palielinot jēdziena precīzas aprakstes kritērija nozīmi, cieš citi terminveides principi, piemēram, īsums, jaunveidojuma fonētiskā un ortogrāfiskā vienkāršība. Latvisko terminu garināšana izraisa paralēlu īso terminu līdzāspastāvēšanu, kas (kā to rāda arī valodas vēsture) visdrīzāk būs aizguvumi, piemēram: cipot – veikt tilpsaspiedi; (benzīn)tanks – degvielas uzpildes stacija.

Sarežģījot valodas leksisko sistēmu, uzskatot, ka jaunveidojumos jāieliek visas nozīmes nianses, mēs gan apgrūtinām saziņu, gan par zemu novērtējam runātāju/klausītāju domāšanas līmeni. Valodas pašattīstības gaita, ko viegli saskatīt, aplūkojot tautā izveidojušos aizguvumu/jaunveidojumu korpusus, rāda, ka lietotājs izvēlas īsumu, vienkāršību, metaforu.

Latvisko atveidi bieži nevajadzīgi sagarina izvairīšanās no metaforām (Načisčione 2006: 105–107), kad vienkārša un izteiksmīga forma tiek upurēta precizitātei un jēdziena izskaidrojošai vārdkopai: plūsmkarte – operāciju secības shēma, procesa kalendārais grafiks; mūžs – lietošanas ilgums.

Metaforām ir sava vieta terminoloģijā, jo stingri atdalīt specializēto terminoloģiju no vispārējās valodas nav reāli. Šķiet, latviešu terminoloģijā joprojām tiek ignorētas daudzas nemaz ne jaunas atziņas – ka arī terminoloģijā ņemami vērā semantiski pragmatiskie aspekti (Temmerman 2000; Cabre 2003: 173), ka ne visa terminoloģija ir primāri domāta zinātnieku vajadzībām (Bejoint 2000; Schaetzen 2004). Tulkojumos terminoloģijas lietojumu var noteikt arī mērķauditorijas īpatnības.

Aizguvumi

Kā nopietnu alternatīvu gariem pašcilmes veidojumiem varētu uzskatīt aizguvumus. Aizguvuma jēdziens ir relatīvs, tas atkarīgs no etimoloģijas zināšanām. Bieži tikai filoloģiski izglītots cilvēks var atšķirt labi asimilētu aizguvumu no pašcilmes vārda. Vēl subjektīvāks un absurdāks ir paralēļu meklējums citās valodās un vārda tiesību liegums, ja tāda forma vai līdzīgs lietojums (semantiskā kalka gadījumā) atrodas citā valodā, piemēram, jau minētā atmazgāšana. Juris Alunāns (1956: 224) pirms simts piecdesmit gadiem teicis, ka „Nav svarīgi, kas latviešiem vārdus dod, bet kā tos dod.” Arī runājot par mūsdienām, var saprast, kāpēc viegli pieņemt daudzus svešvārdus – ne tikai nav jāpiepūlas darināt latvisko ekvivalentu, bet nereti aizgūšanas rezultāts ir vienkāršāks, lietojumā vieglāks radījums, kas atbilst visām latviešu valodas izrunas un rakstības tradīcijām.

Aplūkojot neseno aizguvumu korpusu, ko cilvēki raksturo kā anglismu gūzmu un sērgu, jāatzīst, ka tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Pirmkārt, tie ir aizguvumi no citām valodām, kam angļu valoda ir bijusi tikai starpniekvaloda: čakra, čili, gnoči, gēls, galā, guru, ličī, mačo, vudū.

Otrkārt, ir patiesi angļu izcelsmes vārdi: čats, čarts, fans, frīks, kaitot, meils, rīmeiks, saits, snovot, tops, zūms, kas galvenokārt ir sarunvalodas un slenga vārdi, arī dažādu jaunievedumu apzīmējumi.

Treškārt, redzam asimilētos, adaptētos, īsinātos, galvenokārt sarunvalodas anglismus, kas, manuprāt, uzskatāmi rāda latviešu valodas ievirzi: fīča – feature; kompis – computer; niks – nickname; tīnis – teenager, līdzīgi kā no krievu valodas aizgūtie slengismi tusiņš – tusovka; bomzis – bomž; pričene – pričeska. Visām trim kategorijām visbiežāk raksturīgas īsas formas.

Un vēl ir ceturtā grupa, kas raksturīgi formāliem tekstiem, un būtībā ir internacionālismi, (daļa jau aizgūta senāk, bet tagad aktivizēti): kontrindikācijas, kontracepcija, hematoma, politkorektums, nekrofils, pedofils, koeksistēt, komitoloģija, multiplekss, konsens(u)s, sinerģija, paradigma, dihotomija, interoperabilitāte, eksponenciāls, eksogēns, apropriācija. Uzskatīt šos veidojumus par anglismiem nebūtu pareizi, ne pēc to uzbūves, ne izcelsmes. Tie ir tā sauktie neoklasiskie salikteņi – patiesi internacionālismi, kuru konkrētās izcelsmes apstākļi un vieta ir ļoti daudzveidīga.

Lielāko daļu plaši lietojamo jaunvārdu (atšķirībā no terminiem) tomēr neveido terminologi vai par valodas kvalitāti nopietni domājoši cilvēki. Vairums jaunvārdu rodas dabiskā tulkošanas vai jaunrades procesā, kas turklāt parasti ir ļoti sasteigts, tātad šie procesi būtībā nav pilnībā vadāmi, taču tos daļēji iespējams ietekmēt terminoloģijas jomā un arī vispārlietojamās leksikas jomā, ja valodas lietotāji, tulkotāji pārzina latviešu valodas normas, tradīcijas un viņiem piemīt laba dzimtās valodas izjūta. Pēdējo iespējams veidot, valodniekiem vienojoties par latviešu valodai raksturīgāko, labi argumentējot savu nostāju un popularizējot to.

Avoti

Angļu-latviešu jūrniecības terminu vārdnīca. Rīga: Latvijas Jūras akadēmija, 2003.

ECB mēneša biļetens. 12. 2005.

ECB Monthly Bulletin. 12. 2005.

ISO 704:2000. <www.iso.ch/iso/en>

Neatkarīgā, 26.5. 2005.

www.termnet.lv

Literatūra

Alunāns, Juris. 1956. Izlase. Rīga.

Bejoint, Henri; Thoiron, Philippe (eds). 2000. Le sens en terminologie. Travaux du CRTT. Lyon: Presses universitaires de Lyon.

Blese, Ernests. 1920.Valodniecības priekšmets, viņas uzdevumi, metodes un nozīme. Izglītības ministrijas mēnešraksts. 6. Rīga. 543–556.

Blese, Ernests. 1940. Valoda un tautas gars. Rīgas latviešu biedrības Zinātņu komitejas rakstu krājums. 23. 122–245.

Blinkena, Aina. 1997. Attieksme pret svešvārdiem latviešu literārās valodas vēsturē. Savai valodai. Rīga: LZAV. 83–96.

Bušs, Ojārs, Erntsone, Vineta. 2006. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga: Norden AB.

Cabr, Teresa. 2003. Theories of Terminology. Terminology 9:2. 163–199.

Endzelīns, Jānis. 1951. Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Endzelīns, Jānis. 1979. Darbu izlase. 3. sējums. 1. daļa. Rīga: Zinātne.

Freimane, Inta. 1993. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga: Zvaigzne.

Načisčione, Anita. 2006. Figurative language in Translation: A Cognitive Approach to Metaphorical Terms. Pragmatic Aspects of Translation. Ed. A. Veisbergs. Riga: UL. 102 – 118.

Ozols, Arturs. 1965. Veclatviešu rakstu valoda. Rīga: Liesma.

Ozols, Arturs. 1983. Latviešu tautasdziesmu valoda. Rīga: Zvaigzne.

Rozenvalde, Inta. 2004. Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca. Rīga: Nordik.

Schaetzen, Caroline de (ed). 2004. Terminologie et societe. Paris: La Maison de Dictionnaire.

Skujiņa, Valentīna. 1999. Terminu modeļi J. Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā. Linguistica Lettica. 4. 100.–109.

Skujiņa, Valentīna. 2005. Termins – noturīgais un mainīgais. Valsts Valodas komisija. Raksti. 1.sējums. Rīga: VVK. 128–135.

Skujiņa, Valentīna. 2005. Par dažām jaunākajām tendencēm latviešu valodas attīstībā. Linguistica Lettica. 14. 66–75.

Tauli, Valter. 1968. Introduction to a Theory of Language Planning. Uppsala: Almqvist & Wiksell.

Temmerman, Rita. 2000. Towards New Ways of Terminological Description. The Sociocognitive Approach. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins.

Summary

Neologisms and the Direction of Language Development

Andrejs Veisbergs

One is used to discussing neologisms in Latvian generally when speaking about the past and within the dichotomy of loans versus native neologisms. The former are usually viewed as unwelcome. Yet this is only one possible way of looking at neologisms. The author discusses the composition and length of the neologisms as an important aspect to be considered and asserts that the Latvian language in general and terminology in particular would benefit from shorter forms that could simplify expression and be easier for use. For this semantic transfer (metaphoric usage) as word-formation pattern could also be successfully used. Three-component compounds and even longer descriptive phrases in terminology, though theoretically more precise and transparent, are too cumbersome for frequent use. Language development (and borrowing) shows that the user prefers shorter forms which are usually loans. The author proposes that Latvian linguists discuss the issue and ascertain the basic and traditional characteristics of the lexical system of Latvian. Diachronic study offers certain clues in this direction.