VĀRDDARINĀŠANAS ASPEKTS

Vārddarināšana ir cieši saistīta ar terminoloģijas izstrādes praksi. Latviešu valodā jauni termini tiek veidoti galvenokārt uz esošo vārdu bāzes pēc kopīgām vārddarināšanas likumībām, izmantojot kopīgos vārddarināšanas paņēmienus un līdzekļus un ņemot vērā literārās valodas normas un attīstības tendences.

Zinātniskās terminoloģijas vajadzībām jauns vārds tiek radīts tad, ja ir izveidojušies noteikti priekšnosacījumi. Ir nepieciešams, lai būtu nobriedusi vajadzība pēc jauna vārda. Tas var būt sakarā ar jauna jēdziena rašanos vai apzinātu izdalīšanu noteiktas nozares speciālo jēdzienu sistēmā, piemēram, jauna jēdziena apzīmēšanai radīts termins—jaunvārds brika ’stāds ar substrā­tā ietvertām saknēm‘. Esoša jēdziena precizēšanai resp. jēdzienu diferencēša­nai radīti termini noslogotība (atšķirībā no noslogojums), krautņošana (atšķirībā no kraušana), lietēšana (atšķirībā no laistīšana). Ar jaunvārdu var aizstāt arī nevēlamu profesionālismu, garāku vārdu savienojumu vai citu zināt­niskās terminoloģijas prasībām neatbilstošu jēdziena apzīmējumu, piemē­ram, «šlifs» ­—>pieslīpnis, «broņa» —> nodrose, «klipverks» —> pa­minkaltava; «lasīt un rakstīt prasme» —> rakst­pra­tī­ba, «lasīt un rakstīt pratējs» —>rakstpratējs, «gaismas signālaparāts» —> luksofors.

Lai termina funkcijai radītu jaunu vārdu, lai izvēlētos semantiski piemērotākos elementus, labi jāpazīst terminējamais jēdziens, skaidri jāapzinās tā būtiskās pazīmes, robežas, jāzina virsjēdziena un blakusjēdziena termini.

Liela loma vārddarināšanā ir jaundarinājuma strukturāli semantiskai analoģijai ar citiem vārdiem [24, III/2, 396—399] resp. attiecīgam strukturāli semantiskam vārddarināšanas modelim [102], piemēram, pēc analoģijas ar ražība, auglība (lietvārda celms + -ība) darināti adresība, autorība, taktība, pēc akmenājs, smiltājs (lietvārda celms + -ājs) parauga — bruģājs, grēdājs, pēc mitrināšana, retināšana (īpašības vārda celms + -inā- + -šana) parauga — aukstināšana, siltināšana, smadzināšana, vieglināšana. Ja valodā nav attiecīga modeļa, darinājums ir nedabisks un nav pieņemams, piemēram, strupinājum­sa­lik­teņi «putlits», «litputs» putekļmēteļu un lietusmēteļu kopjēdziena izteikšanai.

Pēc produktīviem vārddarināšanas modeļiem veidotie nozares jaundarinājumi vispārlietojamās valodas aspektā var būt citās nozarēs jau izmantoti termini vai valodā sen lietoti un aizmirsti vārdi, jo produktīvie modeļi valodā tiek izmantoti arvien no jauna. Piemēram, mūsu gadsimta 60. gados automobiļu terminoloģijā tika darināts termins piesūceknis (‘remonta rīks, kas piekļaujams automobiļa detaļas virsmai, izmantojot vakuumu’), kaut gan bioloģijas terminoloģijā šāds darinā­jums pazīstams un lietots jau mūsu gadsimta pirmajos gadu desmitos. Mūsu gadsimta 70. gados sporta terminoloģijā kā jauns apzīmējums tika ieteikts termins [pa]klupināšana (‘kājas vai nūjas aizlikšana pretinieka spēlētājam ceļā, lai spēlētāju spēji apturētu, parasti liekot tam paklupt’) — no [pa]klupināt (‘likt klupt’), kaut gan vārds klupināt latviešu valodā lietots jau agrāk[1]  un šo darinājumu atrodam pat Vecā Stendera vārdnīcā.

Salīdzinājumā ar vispārīgo vārddarināšanas procesu terminu veidošanai ir savas īpatnības. Terminu veidošana noris straujāk: kā liecina terminoloģijas pētījumi, 90% jauno vārdu ir termini [101, 8; 176, 68]. No latviešu terminoloģijas mūsu gadsimta 70.—80. gadu jaundarinājumiem var minēt: aptvarste, dalībvalsts, eksem­plaritāte, galētājšūna un līdzētājšūna, izskalas, izspriedze, pelēkošanās, peļņ­saimniecība un zaudējumsaimniecība, piecietība, planetomobilis, pļavparks, rakst­pratība, reliģioloģija, rīkstniecība, skatāmviela, vēždraude u. d. c. Termini tiek apzināti darināti, izvēloties optimālāko termina struktūru, turklāt termi­no­lo­ģijā vērojama gan mazproduktīvo un neproduktīvo pašu valodas vārd­da­ri­nā­ša­nas līdzekļu un paņēmienu aktivizēšanās (divošana, dzīvotne; atsiltums), gan cit­valodu cilmes elementu aktīva izmantošana nacionālajā vārddarināšanā (nai­visms, viensliecists; scientiogramma). Lai apmierinātu arvien augošās vajadzības pēc terminiem, terminoloģijā apzināti tiek izmantoti pat neregulāri, literārās va­lodas pamatlikumiem neatbilstoši vārddarinājumi (centrītis; stiklogrāfija).

Dažiem terminiem ir iespējams fiksēt to autoru un rašanās datējumu, pie­mē­ram, R. Grabja jaundarinājums jaunattīstības valstis termina funkcijā apstiprināts ZA TK 1974. g. 9. oktobra sēdē, bet grāmatas autores piedāvātais horeogrāfijas termins sadancis tika darināts 1978. g. 19. janvāra sēdes laikā.

Terminu veidošanā produktīvākie vārddarināšanas paņēmieni ir afiksācija un salik­teņdarināšana. Kā terminu darināšanas paņēmieni tiek izmantota arī konversi­ja — resp. substantivācija (jābūtīgais) un adjektivācija (hibrīds, sinonīms) —, se­parācija (ieplūde, izplūde —>plūde) un apelativācija (Kirī —>kirijs).

Mūsdienu latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas veidošanā par aktīvu pa­ņēmienu nav kļuvusi skaņu mija. Ir tikai nedaudz kopējas cilmes, bet šķiramas no­zīmes terminu pāru, kuri atšķiras ar saknes resp. celma vokālismu (spraislis — sprieslis, partejiskums —partijiskums).

Turpmāk aplūkoti mūsdienu latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā ak­tu­ā­lākie minēto vārddarināšanas paņēmienu modeļi. Analizēti galvenokārt jaunā­kie darinājumi, kā arī tie, kas mūsdienās aktuālāki vai neparastāki un kas līdz šim pil­nīgākajā vārddarinājumu apskatā [57, I] mazāk skarti vai nav aplūkoti nemaz.

AFIKSĀCIJA

Galvenie afiksācijas veidi, ko izmanto terminu atvasināšanā, ir sufiksācija, prefiksācija un fleksācija.

1. Terminu sufiksācijā izmanto gan produktīvos latviešu valodas piedēkļus ‑šan-, -um-, -īb-, -tāj-, -āj-, gan mazāk produktīvos -n-, -kl-, -kn-, -tav- u. c., kā arī inter­nacionālos sufiksālos elementus -ism-, -ist- un dažus citus.

Atvasināšanā ar izskaņu -šana (-šanās) ir aktivizējies modelis lietvārds —> darbī­bas vārds —> lietvārds ar izskaņu -šana (-šanās): apvalkošana, do­ku­men­tē­ša­na, dvīņošanās, fondēšana, lietēšana, metalēšana, paketēšana, plākšņošana, plūčošana u. tml. Turklāt šis modelis darbojas kā paplašināts modelis, de­ver­bā­-la­jam lietvārdam apsteidzot darbības vārdu, proti — deverbālais atvasinājums ar ‑šana (-šanās) tiek darināts tieši no lietvārda, tā celmam vienlaikus secīgi pie­vie­no­­­jot gan darbības vārda piedēkli (-o-, -ē-, -inā-), gan izskaņu -šana (‑šanās): cie­mats —> ciemat- + -o- + -šana —> ciematošana, sezona —>sezon- + -ē- + ‑šana —> sezonēšana, sarma —> sarm- + -inā- + -šana—> sarmināšana. Visos ga­dījumos attiecīgais darbības vārds ir potenciāli iespējams.

Paralēli šiem procesu nosaukumiem ar -šana (-šanās) pēc analoģiskiem mo­de­ļiem tiek atvasināti rezultātu nosaukumi ar -ums un darītājvārdi ar -tājs: ap­val­ko­jums, apvalkotājs u. tml.

Jauni deverbāli darinājumi ar -šana (-šanās), -ums, -tājs tiek veidoti arī no citu vārd­šķiru vārdiem, reizēm apsteidzot attiecīgos darbības vārdus, piemēram, no īpa­šības vārda (blāvs —> blāvināšana, svešāds —> svešādojums), no skaitļa vār­da (divi —> divošana, divojums).

Pēc paplašināta modeļa: lietvārds —>īpašības vārds —> lietvārds ar -ums, daž­kārt apsteidzot modeļa vidusposmu (īpašības vārdu), atvasināti termini ļau­dī­gums; arteliskums, galvaspilsētiskums, kārtiskums, kopieniskums. Šādi atvasinājumi ar -ums sekmē attiecīgo īpašības vārdu izplatīšanos.

Jauns modelis, ko izmanto terminoloģijā, ir modelis: attieksmes īpašības vārds ar -ējs —>lietvārds ar -ums. Pēc šī modeļa darināti, piemēram, termini pretējums, vis­pārējums.

Sistēmas raksturu pakāpeniski gūst atvasinājumi ar -ums no internacionāliem īpašības vārdiem: aktīvums, kontinentālums, kvalitatīvums, kvantitatīvums, la­bi­lums, stabilums u. tml., kas tiek darināti blakus attiecīgajiem sinonīmiskajiem in­ternacionālismiem ar -itāte.

Īpatni ir termina funkcijai darinātie atvasinājumi grīdums (‘kuģa pa­kaļgala klāja paaugstināta daļa’), taustums (‘īpašība, kas nosakāma ar tausti’) un rezultātums (‘algo­ritma īpašība, kas raksturo to, ka obligāti tiks iegūts at­ri­si­nā­jums, rezultāts’). Grī­dums ir regulārs atvasinājums no neaktuāla darbības vārda grīst (no kā atva­si­nāts arī lietvārds grīda). Nevienā no mūsdienu latviešu valodas vārd­da­ri­nā­ša­nas sis­tēmas modeļiem neietilpst darinājumi taustums un rezultātums. Šie termini dari­nāti dažādos laikposmos, un to valodiskā mo­tivācija vēl precizējama (sal.: rezul­tāts — rezultātums un variants — va­rian­tums).

Jauni termini ar izskaņu -ība ir gan denomināli, gan deverbāli, gan deprepozicionāli.

Pēc modeļa lietvārds —> lietvārds ar -ība, izskaņu -ība pievienojot tieši liet­­vārda celmam, darināti termini ģimenība, pleicība, pundurība un arī adresība, auto­­rība, taktība. Dažādu nozaru terminoloģijā ir virkne jaunu terminu — nozaru un citu abstraktu nojēgumu nosaukumi ar -niecība, kas veidoti pēc paplašināta mo­de­ļa lietvārds —> lietvārds ar -nieks —> lietvārds ar -ība (modeļa vidusposmā daž­­kārt ir potenciāli iespējams, bet praksē vēl neizmantots vārds ar ‑nieks). Pēc šī modeļa da­rināti termini arhīvniecība, kaimiņniecība, monētniecība, pop­nie­cī­ba, rīkstniecība, zinātniecība (pamatā lietvārds zinātne).

Pēc modeļa attieksmes īpašības vārds ar -ējs—> lietvārds ar -ība atvasināti termini pretējība, vispārējība.

Deverbāliem atvasinājumiem ar -ība pamatā visbiežāk ir ciešamās kārtas pa­gāt­nes vai tagadnes lokāmais divdabis, tātad darinājumi veidoti pēc modeļa dar­bī­bas vārds —>ciešamās kārtas divdabis —>lietvārds ar -ība: apkalpotība, iz­mai­nītība, kaulotība, laulātība, notraipītība, sadalītība; biezējamība, pār­sta­tā­mība, rūkamība (turklāt šādi atvasinājumi darināti arī no nepārejošiem darbības vārdiem). Retāk darinājuma pamatā ir citas darbības vārda formas, piemēram, pa­gāt­nes celms (gājība, piecietība), vajadzības izteiksmes forma (jābūtība).

Deprepozicionālajiem jaundarinājumiem — filozofijas terminiem — šai­pu­sī­ba, viņpusība pamatā ir saliktie prievārdi šaipus un viņpus.

Ar izskaņu -ājs pēc darinājumu oļājs, smiltājs parauga no lietvārdiem atva­si­nā­ti termini bruģājs, grēdājs, pēc krūmājs, zālājs parauga — kaviļājs, līgājs (no ka­viļa, stepju līga).

Aktīvi terminu darināšanā ir piedēkļi -n- un -tn-, ko pievieno darbības vārda sak­nes vai nenoteiksmes celma formai: dzirdne, pildne, glaudnis, kliednis, spraud­nis, pieslīpnis, uzsēdnis; bērtne, krautne, dzīvotne, mazgātne, dzertnis, slietnis.

Profesijas nosaukumu atasināšanā tiek izmantots piedēklis -niek- un atva­si­nā­juma pamatā parasti ir lietvārds: noliktavnieks, rīkstnieks, zinātninieks.

No literārajā valodā mazāk produktīvajiem vai neproduktīvajiem piedēkļiem jau­nu terminu veidošanā izmantoti -en- (pēdenes, tupene, svītrene; nosmacenis), ‑ien- (izdaliena; sausiene, savrupiene), -on- (dzēronis, salonis), -ekn- (pie­sū­cek­nis), -ekl- (dzineklis), -īkl- (vadīkla), -nīc- (tabeļnīca), -šķ-(mūkšķis), -tav- (kaltava) un daži citi.

Literārajā valodā produktīvie pamazinājuma piedēkļi -iņ- un -īt- jaunu terminu at­va­sināšanā nav tik aktīvi, tomēr sava vieta terminu darināšanas sistēmā ir arī tiem [90]. Termina funkcijā pamazinājuma nozīme šiem darinājumiem neit­ra­li­zē­jusies [57, I, 117 un 131] un pamazinājuma forma tiek izmantota galvenokārt kā jēdzienu diferencētāja (atvasinājuma pamatforma parasti apzīmē citu jēdzienu). Ar pa­mazinājuma piedēkļiem atvasinātie termini pēc to sakara ar regulāro pama­zi­nājuma nozīmi dalāmi divās grupās. Daļai terminu noteikts sakars ar pama­zi­nā­juma nozīmi ir saglabājies: nosaucamais objekts tiešām ir neliels, mazāks par pa­rasto, ar pamatvārdu apzīmēto objektu: aukliņa (apaviem), bultiņa (rasēšanā), cil­piņa (siksnai), siksniņa (apaviem), tapiņa (pazoļu piesišanai), rullītis (vītņu vel­mēšanai). Otra daļa terminu, kaut arī tie apzīmē parasti nelielus objektus, to­mēr ir bez reālas pamazinājuma nozīmes, turklāt par terminiem tie kļuvuši ar vār­da nozīmes pārnesumu, piemēram, actiņa (zābakiem), austiņa (zābakiem), ku­ģītis (šujmašīnai), laiviņas (kurpes), nūjiņa (acs tīklenē u. c.), pūtīte (zobrata zobu bojājums), zīlīte (acij).

Par pamazinājuma piedēkļu -iņ-, -īt- patstāvīgo vārddarināšanas funkciju ter­mi­noloģijā liecina neregulārie darinājumi: centrītis (detaļa rasēšanā), mēnesītis (oder­gabals apavu rūpniecībā).

Pārskatot un pilnveidojot zinātnisko terminoloģiju, dažas praksē izplatītās pa­ma­zinājuma formas tiek aizstātas ar formām bez pamazinājuma piedēkļa, pie­mē­ram, rīkstniecībā — rīkste, nevis «rīkstīte».

Latviešu valodas terminu darināšanas sistēma aktīvi papildinās arī ar in­ter­na­cio­­nāliem modeļiem, pēc kuriem vārddarināšanas celmam tiek pievienots in­ter­na­cionāls sufiksāls elements: akumulators —> akumulatorists, arhīvs —> ar­hī­vis­tika. Retumis internacionālais sufiksālais elements pievienots arī latviskam cel­mam: priekšmets —> priekšmetizācija, vienslieču braucējs —> viensliecists. Jau­­nu vārdu da­rināšana pēc internacioāliem modeļiem notiek dažādās pasaules va­lodās, un, ja arī darinājuma celms ir internacionāls, ne vienmēr ir skaidri no­šķi­rams, kurā va­lodā kurš jaundarinājums atvasināts vispirms (sīkāk par to sk. in­ter­ling­vālo principu apskatā).

Zinātniskās terminoloģijas izstrādē aktivizējas arī darbības vārdu, īpašības vār­du un dažu citu vārdšķiru vārdu darināšana.

Pēc paplašinātajiem modeļiem (par to sk. iepriekš) veidotie termini ar -šana (‑šanās), kā arī atvasinājumi ar -ums un -tājs veicina attiecīgo darbības vārdu ar ‑ot, -ēt, -ināt aktivizēšanos: apvirvēšana un apvirvēt, dokumentēšana un do­ku­men­tēt, fondēšana un fondēt, sarocēšana un sarocēt; dzeltināšana un dzeltināt, gai­­šināšana un gaišināt, smadzināšana, smadzinātājs un smadzināt. Darbības vār­du aktivizēšanos veicina arī sākotnēji vārdkopterminu atkarīgā komponenta funk­cijai darinātās divdabja formas: apsloksnēts dūrgals (šūšanā) un apsloksnēt, ka­nalēta kustība (ceļu būvniecībā) un kanalēt, vidukļots siluets (šūšanā) un vi­duk­ļot.

Procesa nosaukumi ar -izācija aktivizē darbības vārdus ar -izēt: dispečerizācija un dispečerizēt, priekšmetizācija un priekšmetizēt, robotizācija un robotizēt.

Jaunu īpašības vārdu atvasināšanā terminoloģijas izstrādes vajadzībām īpaši ak­tīva ir izskaņa -isks, un atvasinājuma pamatā visbiežāk ir lietvārds: gaismisks, ga­lisks, jahtisks, masisks, parādisks, pārisks, precisks, režisūrisks, saknisks, svarisks, til­pumisks, troksnisks. Šādi jaundarinājumi rodas vai nu blakusjēdzienu terminu vei­došanā pēc tiešas analoģijas ar līdzīgā funkcijā jau lietotu īpašības vārdu, pie­mēram, kuģa sāniskā noturība un kuģa galiskā noturība; skatuves skaniskais ietērps un skatuves gaismiskais ietērps, vai arī lai novērstu vārdkopterminā prievārdiskas vai citas neērti lietojamas izteiksmes vai dotu ērti lietojamu terminu iepriekš izmantotas garas, aprakstošas izteiksmes vietā, piemēram, barošanās ar saknēm —> sakniskā barošanās, jahtas galam līdzīgs laivas gals —> jahtiskais laivas gals.

Pēc analoģijas ar atvasinājumiem četriski — četrisks no skaitļa vārdiem ir da­rināti jauni īpašības vārdi divisks, trijisks, desmitisks, divpadsmitisks, simtisks u. tml, kas lietojami kā sinonīmi internacionālismiem binārs, ternārs, decimāls u. c. Latviskajiem darinājumiem ir tā priekšrocība, ka tiem ir sistēmas raksturs un ka tie praktiski darināmi no jebkura skaitļa vārda.

Īpašības vārdu atvasināšanā terminoloģijā ir aktivizējies modelis — darāmās kār­­tas tagadnes lokāmā divdabja atgriezeniskā forma —> īpašības vārds ar -īgs: svār­­­stošies balsti —> svārstīgie balsti. Izmantojot šo modeli, tiek iegūta praksē ērti lie­tojama forma. Semantiskā ziņā deverbālie atvasinājumi ar -īgs apzīmē aktīvu, vai­rāk vai mazāk pastāvīgu īpašību [57,I, 279—280], uzsverot un vispārinot at­tiecīgās pazīmes piemitības pastāvīgumu, noturīgumu (sal. arī: kustošies — kus­tīgs), kas terminējamā jēdziena izteikšanai ir īsti piemēroti. Tomēr vispārināma šī li­ku­mība nav, jo deverbālajiem īpašības vārdiem dažkārt piemīt cita (augstākas pie­­mitīguma, noturīguma pakāpes) nozīmes nianse [57,I, 635], sal.: attīstošies un attīstīgs.

Īpašības vārdu atvasināšanā latviešu terminoloģijā aktīvas ir internacionālās iz­skaņas -āls, -ārs, -atīvs: adresāls, bitumāls, grupāls, membranāls; depozitārs, gra­vi­tārs, prioritārs; adresatīvs, kombinatīvs, numeratīvs, reanimatīvs, reģistratīvs.

Terminu veidošanā maz izmantota vārdšķira ir apstākļa vārds. Jaundarinātos sa­likteņos sastop literārajā valodā neaktīvās formas iekšup, priekšup: iek­šup­ti­numa spole, priekšupgaitas ekscentrs.

2. No prefiksācijas līdzekļiem terminu darināšanā izmanto gan prie­dēk­ļus, gan puspriedēkļus.

Termini tiek atvasināti, izmantojot tiešu prefiksāciju, t. i., lietvārdam pie­vie­no­jot attiecīgo priedēkli vai puspriedēkli: atdaļa, atgaiss, atšķidrums, sadancis, uz­grope; līdzkrava. Taču lielākā daļa darinājumu klasificējami par prefiksāli su­fik­sāliem atvasinājumiem: termini darināti, prefiksāciju izmantojot vienlaikus ar su­fiksāciju vai fleksāciju: atsālnis, bezcele, iejūtojums, pārtautošana. Ne vien­mēr afik­su pievienošanas secība atvasinājumos ir skaidri konstatējama: at­cel­mošana (no atcelmot vai celms), sarūgtēšana (no sarūgtēt, rūgtēšana vai rūgts).

Ir tādi priedēkļi un puspriedēkļi, kas īpaši raksturīgi ģenitīveņu darināšanai, pie­­mēram, priedēkļi bez-, ne-: bezatteices (darbs), bezpriedēkļa (vārds), bezstrādes (ienā­­kumi); nestrādes (laiks, sāvoklis); puspriedēkļi pret-, starp-: pretgripas (lī­­dzek­lis); starpzvaigžņu (telpa).

Vārdkopterminu veidošanā tiek izmantoti jaundarināti prefiksāli īpašības vār­di, piemēram, pāršķirisks (pāršķiriskā ideoloģija).

No internacionālajiem prefiksālajiem elementiem latviešu terminu darināšanā re­tumis tiek izmantoti priedēkļi a-, de-, re- (redeterminoloģizācija; adefisāls). Pro­duktīvāki ir prefiksālie elementi, kam ir puspriedēkļu raksturs: eks-, trans-, anti-, infra-, ultra- u. tml., ko pievieno arī latviskam celmam (antiviela).

3. Aktīvi terminu veidošanā tiek izmantota derivatīvā fleksācija jeb flek­tīvā vārddarināšana, kas latviešu valodniecībā saukta par atvasināšanu ar su­fiksālajām [57, I, 159—170] jeb derivatīvajām [103] galotnēm. Vārddarināšanas formanta [galotnes] nosaukšanā par precīzāku atzīstams termins derivatīvā galotne, «lai galotnes derivatīvās funkcijas netiktu identificētas ar vārddarināšanas sufiksa funk­cijām» [103, 119]. Derivatīvajā fleksācijā netiek aplūkoti gadījumi, kad flek­sā­cija resp. galotnes pievienošana latviešu valodā ir sufiksācijas vai vārdu aiz­gū­ša­nas pavadprocess.

Zinātniskās terminoloģijas izstrādē derivatīvā fleksācija tiek izmantota gan lietvārdu, gan īpašības vārdu darināšanā un termini ar galotnes pie­vienošanu tiek veidoti gan no latviskas cilmes, gan no internacionāliem celmiem.

Terminu materiāls rāda, ka derivatīvā funkcija ir ne tikai galotnēm -a, -e, -is, bet arī galotnei -s, piemēram, spraust — pag. spraudu —> sprauds, spīdēt—> spīds.

Termina funkcijā ar galotni atvasinātajiem lietvārdiem pamatā vis­bie­žāk ir darbības vārds, turklāt izplatās ne tikai priedēkļformas, kas valodā ir parastākas, bet arī bezpriedēkļa formas: aiznesas, savārtask; aptvarste, iegule, izplete, spriedze; ap­dedži un arī spīds. Retāk atvasinājuma pamatā ir lietvārds, piemēram, šūšanas ter­miniem kakle (‘kakla izgriezums’), roce (‘rokas izgriezums’).

Īpašības vārdi ar fleksācijas paņēmienu darināti, verbālam celmam pievienojot lo­kāmo galotni: atlupt —> atlupā garoza, piegulēt (piegult) —> piegulā garoza. Pro­fesionālajā terminoloģijā (celtniecībā) lietots arī īpašības vārds plūds (plūdā lī­nija). Arhitektūras zinātniskajā terminoloģijā tā vietā apstiprināts termins laidenā lī­nija.

Uz derivatīvo fleksāciju var attiecināt arī internacionālo lietvārdu un īpašības vār­du nošķiršanu ar atšķirīgas galotnes pievienošanu lietvārdam, piemēram, ter­mi­nāls (īpašības vārds) un terminālis (lietvārds).

Latviešu valodā šādos internacionālo lietvārdu un īpašības vārdu pāros pri­mārs var būt arī lietvārds: pedālis —>pedāls.

Ar derivatīvās fleksācijas paņēmienu atvasināts jaundarinājums brika (‘ietvarstāds ar substrātā ietvertām saknēm‘), kam pamatā ir interna­cionālisms bri­kete un ko latviešu mežsaimniecības speciālisti darinājuši internacionāla termina funk­cijai (termins savā laikā apstiprināts PSRS Tirdzniecības palātā un tiek lietots kopš 1969. gada).

SALIKTEŅDARINĀŠANA

Saliktenī visuzskatāmāk ir iespējams izteikt virsjēdziena un apakšjēdziena pazīmi un tādējādi īstenot terminu sistēmiskuma prasību, tāpēc salikteņdarinājumi zinātniskajā terminoloģijā ir īpaši produktīvi: attēlizdevums, autorapraksts, cilmvieta, patenttīrība, sērijapraksts; garkažoks, greznizdevums, jaunieguvums, kuplbikses, siltgaļa, vingrbikses; gājritenis, liduzpilde, rakstpratība; koppulces, priekšupgaita u. d. c.

1. Zinātniskajā terminoloģijā izmantoti dažādi sa­lik­teņ­da­ri­nā­ju­mu veidi, kam ir dažāda terminoloģiskā funkcija.

1.1. Patstāvīga termina funkcijā plaši izmanto salikteņus, kas veidoti uz lietvārda vārd­kopu bāzes, kad saliktenī nemainītā veidā tiek paturēts vārdkopas pa­mat­kom­po­nents — lietvārds. Šo salikteņterminu pirmajā komponentā ir dažādu vārdšķiru vārdu formas.

Divu lietvārdu salikteņos sistēmas raksturu zinātniskajā terminoloģijā ir ieguvuši sa­likteņdarinājumi ar -[ne]caurlaidība, -[ne]izturība, -jutība, -mācība, ‑ražība, -ietil­pība pamatkomponentā, kā arī ar darb-, gadījum-, kontakt-, mašīn-, mērķ-, rok‑, saskar- pirmajā komponentā: mitrum[ne]caur­laidība, di­lum­iz­tu­rī­ba, gaism­jutība, barībmācība, vaskražība, darbietilpība; darbaudzinātājs, gadī­jum­kļūda, kontaktblīvējums, mašīnšuvēja, mērķ­programma, rokapstrāde, saskarnozare.

Tehnisko zinātņu terminoloģijā daudziem salikteņterminiem pirmajā kom­po­­nentā ir darītājvārdu ar -tāj-, -āj-, -ēj-, kā arī procesu rezultātu nosaukumu ar ‑um- bezgalotnes formas [par to arī 57, I, 203]: plucinātājveltnis, gludinājumspīds.

Divu lietvārdu salikteņterminos pirmajam komponentam raksturīgākā ir liet­vār­da bezgalotnes forma (izņemot i-, u- un līdzskaņu celma vārdus). Tomēr reizēm pir­mā komponenta formas izvēle ir problemātiska (par to vēl turpmāk).

Īpašības vārds, skaitļa vārds un vietniekvārds salikteņtermina pirmajā kom­po­nentā izmantots mazāk, parasti bezgalotnes formā: garkažoks, greznizdevums; vien­­lidojums, pirmapstrāde; pašielaidējs.

Dažās nozarēs izmanto salikteņterminus ar apstākļa vārdu pirmajā kom­ponentā, piemēram, filozofijā: klātesamība, promesamība, teesamība.

No darbības vārda formām salikteņtermina pirmajā komponentā pro­duktīvas ir bezpiedēkļa celma formas: gājritenis, liduzpilde, spiedtvertne, spraudkarte.

Salikteņtermina pirmajā komponentā izmantotā forma dod vispārīgu norādi uz attiecīgo nojēgumu neatkarīgi no konkrētā motivētājvārda: ārapstākļi (sal. ārs, ārējs, ārā), liduzpilde (‘[degvielas] uzpilde lidojumā, lidojot‘), spiedskrūve (spie­­šanas, spiedēja, spiežamā), spriegbetons (spriegotais, spriegais, sprie­go­ju­ma). Ja šādā elementā ietvertais raksturojums ir pārprotams, saliktenī tiek paturēts arī ne­pieciešamais afiksālais elements, kas nojēgumu precizē: spiedējsūknis (ak­tī­vā pro­cesa uzsvēršanai), spriegotājritenis (aktīvā procesa uzsvēršanai).

Salikteņterminu veidošanā komponentu cilmei nav izšķirošas nozīmes (or­gān­­terapija, siltumtehnika). Īpaši aktīvi jaunu salikteņterminu darināšanā ir in­ter­­nacionālie prepozitīvie (aero-, avio-, fono-, foto-, kino- u. c.) un postpozitīvie (‑grāfs, -grāfija, -logs, -loģija, -tēka u. c.) elementi. Par šo elementu aktivitāti uz­­ska­tā­mi liecina darinājumi, kur internacionālie elementi (īpaši prepozitīvie) pie­vienoti lat­viskam celmam (par to sk. turpmāk hibrīdterminu apskatā).

Salikteņterminu pirmajā komponentā ir sastopamas arī tādu vārdu formas (pa­rasti tie ir aizgūti vārdi), kurus latviešu valodā patstāvīgi, ārpus salikteņa nelieto, piemēram, salikteņterminos rapidfilmēšana, remontantzemenesp, rīr­pro­jek­cija, unitermsistēma. Daļa no šādiem salikteņiem ir aizgūti no citām valo­dām gatavā veidā. Ja citvalodu elementam latviešu valodā semantiski atbilst lat­viešu valodā lietots vārds, izstrādājot zinātnisko terminoloģiju, svešais un daž­kārt pat mal­dinoši orientējošais (remontant-) elements tiek aizstāts ar latviešu valodas lek­sikas sistēmā jau izmantotu elementu: rapidfilmēšana —> ātr­fil­mē­ša­na, remontant­zemenes —> atražojošās zemenes, rīrprojekcija —> caurprojekcija.

1.2. Patstāvīga termina funkcija ir arī atvasinātajiem salikteņterminiem, kas vei­doti uz dažādu vārdu savienojumu bāzes un kur salikteņdarināšana notiek rei­zē ar izskaņas vai sufiksālās galotnes pievienošanu.

Atvasināto salikteņu grupā visproduktīvākie ir salikteņatvasinājumi ar su­fik­­sā­lajām galotnēm -e, -is, arī -a un ar lietvārda bezgalotnes formu (izņemot i‑, u- un līdz­skaņu celma vārdus) pirmajā komponentā: kūtsstāve, kūtsture, taukvāre, taut­skaite, vējgāze; cauruļtīris, fondradis, gaismmīlis, glāžturis, iežguvis, laik­de­vis, sārņsūcis, sniegtīris, smilškaisis, tvaikradis; māldegas. Pirmajā kom­po­nen­tā tiek iz­mantotas arī īpašības vārda un apstākļa vārda formas: ārvēde, ātr­de­dze, cietstāve, kop­pulce, lēndedze. Mazāk produktīvi salikteņatvasinājumi ar ci­tām izskaņām: baltpurnība, daudzplānainība, dažādaugļainība, div­pad­smit­to­nība, jērnesība, rakstpratība.

Ar sufiksālajām galotnēm atvasināto salikteņterminu pamatkomponenti biežāk ir verbālas cilmes. Atvasinātie salikteņtermini ar -e nozares terminu iz­strā­des procesā pa­rasti aizstāj vārdkopas, kuru neatkarīgais komponents ir dever­bāls lietvārds ar ­‑šana: tautas skaitīšana —> tautskaite, kūtī stāvēšana —> kūt­stā­ve; atvasinātie sali­kteņtermini ar -is rodas kā īsāki varianti vārdkopām ar da­rītājvārdu neatkarīgajā kom­ponentā: lopu vedējs —> lopvedis, smilšu kaisītājs —> smilškaisis.

Nominālas cilmes atvasinājums ar -e un -is (pamatkomponentā) atvasinātajos sa­lik­teņterminos sastopams retāk: vienlape (‘publikācija uz vienas lapas’); trīs­slie­cisk (‘braucamrīks ar trim sliecēm’).

Līdztekus literārajā valodā parastajiem salikteņdarinājumiem šajā salik­teņterminu grupā tiek pieļauti arī izņēmumi, piemēram, ķīmijas termins ugunturi (‘ugunsizturīgi materiāli’) darināts neregulāri, atmetot i‑celma lietvārda galotni. Da­rinājuma neregularitāte pastiprina semantikas specifizēšanos.

1.3. Daļa salikteņdarinājumu terminoloģijā tiek darināti atributīvai funkcijai. Tie ir saliktie ģenitīveņi, saliktie īpašības vārdi un darbības vārdi resp. divdabji.

Produktīva terminoloģijā ir salikto ģenitīveņu darināšana vārdkopterminu at­karīgā komponenta funkcijai: apaļgalvas skrūve, aszobu ritenis, daudzsējumu iz­de­vums, īsuzliesmojuma lirika, jaunattīstības valstis, mūszemes literatūra, vien­lap­­puses izdevums, vistautas apspriešana. Šādiem ģenitīveņiem pamatā ir vai nu da­žādi apzīmējoši vārdu savienojumi: mūsu zemes —> mūszemes, ar apaļu galvu —> apaļgalvas, jaunu attīstības ceļu ejošs —> jaunattīstības, vai arī pat­stāvīga ter­­mina funkcijā lietota vārdkopa: brīvā pieeja —> brīvpieejas (sistēma), grā­matu ap­gāde —> grāmatapgādes (avoti), kabatas formāts —> kabatformāta (iz­de­vums).

No saliktajiem īpašības vārdiem vārdkopterminu veidošanā sistēmas raksturu iegu­vuši darinājumi ar -[ne]caurlaidīgs, -[ne]izturīgs, -jutīgs, ‑ražīgs,‑secīgs, ‑tau­pīgs, -ietilpīgs (blakus attiecīgajiem lietvārdiem ar -ība): mitrum[ne]caurlaidīgs, sal­izturīgs, gaismjutīgs, medusražīgs, stāvsecīgs (stāvsecīgā urbšana), darbtaupīgs (darbtaupīga tehnoloģija), mitrumietilpīgs.

Salikto īpašības vārdu darināšanā terminoloģijā ir aktivizējies modelis: ap­stākļa vārds + darāmās kārtas tagadnes lokāmā divdabja atgriezeniskā forma—> salikts īpašības vārds ar -īgs: ātri bojājošies —> ātrbojīgs (ātrbojīgā krava), ātri dar­­bojošies —> ātrdarbīgs (ātrdarbīgā iekārta). Šis modelis terminu veidošanā at­zīstams par pespektīvu, jo pēc tā darinātie termini ir jēdzieniski izteiksmīgi un pēc formas ērti lietojami.

Vārdkopterminos izmantoti arī citu modeļu salikti īpašības vārdi: sīk­sadzīvisks, tuv­radniecisks (tuvradnieciskā krustošana); virsmaktīvs; gandrīz­pe­rio­disks (gan­drīz­periodiskā funkcija).

Salikteņtermini ar deverbālu pamatkomponentu, kas beidzas ar -šana, -ums, ‑tājs, veicina jaunu saliktu darbības vārdu rašanos. Salīdzināsim, piemēram, sa­likteņu virknes līdzziņošana, līdzziņotājs — līdzziņot; smilšstrūklošana, smilš­strūk­lotājs — smilšstrūklot; taisngriešana, taisngriezis — taisngriezt. Latviešu va­lod­niecībā ir izteiktas domas, ka tādi darbības vārdi kā «smalkslīpēt», «šķērs­vir­­pot» latviešu valodā nav pieļaujami [146, 139]. Mūsdienu latviešu literārās va­lodas gramatikā saliktie darbības vārdi ar puspriedēkli, apstākļa vārdu vai īpa­šības vārdu pirmajā komponentā atzīti par pieļaujamiem, taču defektīviem dar­bības vārdiem, kas lietojami tikai nenoteiksmē un divdabja formās [57, I, 370—373]. Bez ierobežojuma latviešu valodā lietojami saliktie darbības vārdi, kas atvasināti no nomināliem salikteņiem (godalgot, līdzsvarot, pilnvarot) [57, I, 373]. Tā kā terminu sarakstos saliktie darbības vārdi doti vai nu tikai nenoteiksmē, vai divdabja formā (vārdkoptermina atkarīgajā komponentā), fiksācijas sfērā jaun­vei­dotās salikto darbības vārdu formas, arī tādas kā līdzziņot, taisngriezt vai garen­lo­cīts, iekšupvērsts, kopgriezts, šķērslocīts nav pretrunā ar latviešu literārās valodas normām.

2. Zinātniskās terminoloģijas izstrādē pamatos tiek respektētas vis­pār­lie­to­ja­mās valodas salikteņdarināšanas likumības. Tas ir salikteņterminu darināšanas pa­matprincips. Taču līdztekus tam vairākās salikteņdarinājumu grupās pa­pil­dus izvirzās vai aktualizējas specifiski termina formas izvēles kri­tēriji, kam zinātniskās terminoloģijas izstrādē ir principiāla nozīme.

2.1. Jaunākie salikteņtermini liecina, ka joprojām produktīvākie ir div­kom­po­nentu salikteņi. To rāda gan terminu materiāls kopumā, gan atsevišķu saskarīgu ter­minu salīdzinājums, piemēram, līdztekus salikteņterminiem kombainnovākšana un plūsmnovākšana kompleksa jēdziena apzī­mēšanai apstiprināts vārdkoptermins plūs­mas kombainnovākšana, nevis attiecīgs trīskomponentu saliktenis. Gan for­mā­lu, gan semantisku apsvē­rumu dēļ sistēmisko darinājumu ar īpat- grupā (īpat­ma­sa, īpatmitrums, īpatsiltums, īpatspiediens, īpattilpums u. c.) analoģisku jē­dzie­nu izteikšanai izmantoti vārdkoptermini ar īpatnējs (īpatnējā siltumietilpība, īpat­­nējā ūdensatdeve), nevis attiecīgi trīskomponentu salikteņi. Reizēm se­man­tis­ku un funkcionālu apsvērumu dēļ šādos gadījumos priekšroka tomēr dota trīs­kom­ponentu saliktenim: dzimumgrupējums + vecumgrupējums —> dzi­mum­ve­cum­grupējums. Līdztekus iepriekš lietotam vārdkopterminam siltuma va­dīt­spē­ja dari­nāts salikteņtermins siltumvadītspēja, lai šis termins būtu ērtāk lietojams ko­pā ar tā objekta nosaukumu, kuram šī spēja piemīt, piemēram, tērauda sil­tum­va­dītspēja.

2.2. Lielai daļai salikteņterminu pamatā ir attiecīgas vārdkopas (saliktenis ro­das, vārdkopas komponentiem saplūstot vienā vārdā), pie­mēram, cilmes vieta —> cilmvieta, kopā dzimušie —> kopdzimtņi, bet reizēm arī garāki vārdu sa­vie­no­jumi un konstrukcijas: nobraukums, ko veic, iztukšojot pilnu pielieto degvielas tvert­ni —> pilntvertnes nobraukums.

Veidojot salikteni no vārdkopas, kuras komponenti ir dažādi atvasinājumi un sa­likteņi, ir pieļaujams (un tas ir viens no īsāku terminu veidošanas paņē­mie­niem) iz­laist pamatkomponenta prepozitīvo elementu (priedēkli, puspriedēkli, sa­likteņa komponentu) vai apzīmējošā kom­ponenta postpozitīvo elementu (izskaņu, salikteņa komponentu) [198; 197]: āt­ra sadedze —> ātrdedzes (periods), gludais iespiedums —> gludspieduma (teh­nika), fotoelektriskais efekts —> fotoefekts. Nozīmes skaidrībai un precizitātei ne­pieciešamie elementi tiek paturēti: mēģinājuma iedarbināšana —>mē­ģi­nā­jum­iedarbināšanas (metode).

2.3. Problemātiska mēdz būt lietvārda formas izvēle (ar galotni vai bez tās) sa­­likteņterminu pirmajā komponentā. Tā kā termina formas ieteikumi mēdz būt pret­­runīgi (dabsaimniecībak un dabassaimniecība 14tv; krūštēls [57, I, 203] un krū­šutēls Lpv; plecutēls, plecuportrets 51b un plecportrets Lpv), lai izvirzītu no­­teiktus kritērijus termina formas izvēlē, vispirms ieskatīsimies dažās pub­li­kā­ci­jās.

Procentuāli visvairāk lietvārdu ar pilnu ģenitīva formu salikteņa pirmajā kom­po­nentā ir konstatēts Lpv — 16% no visiem divu lietvārdu salikteņiem (tie vis­biežāk ir i-, u- un līdzskaņu celma vārdi). Vispārlietojamās valodas pētījumos par­ salikteņiem ir teikts, ka «salikteņu ar pilnu nepārveidotu morfoloģisko formu pir­majā daļā (gadadiena, sirdsapziņa, ledusskapis, zemeslode) ir apmēram 3—4% no visa salikteņu skaita» [3, 168]. Tehnisko zinātņu terminu analīzē ir kon­sta­tēts, ka ar bezgalotnes formu pirmajā komponentā ir vairāk nekā 94% sa­lik­teņ­­ter­mi­nu un tikai nepilniem 6% terminu pirmajā komponentā galotne ir sa­gla­bā­ta [95, 146—150]. Bez tam zinātniskajā terminoloģijā var vērot ga­dī­ju­mus, kad ag­rāk lietotas galotnes formas vietā salikteņu pirmajā komponentā laika gai­tā ienā­kusi bezgalotnes forma: virsmasaktīvās vielas —> virsmaktīvās vielas, gaismas[ne]caurlaidība —> gaism[ne]caurlaidība, gaismasspēja —> gaism­spēja, skaņascaurlaidība —> skaņcaurlaidība.

Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā [57, I, 200—203, 212—214] sa­­likteņu pirmā komponenta forma procentuāli nav raksturota. No divu lietvārdu sa­­likteņiem par produktīvākajiem atzīti salikteņi ar pilnu ģenitīva (biežāk vien­skait­­ļa ģenitīva) galotnes formu pirmajā daļā, bet tūdaļ arī minēts, ka ar galotni pa­­rasti lietoti 6. deklinācijas (i-celma), retāk 3. un 2. deklinācijas (u- un līdzskaņu cel­­ma) lietvārdi (sirdsdraugs, vidusjūra, ūdenszāle) un ka ģenitīvs salikteņos bie­­ži zaudē galotni. Piemēram ar bezgalotnes formām minēti 1., 2. un 4. de­kli­nā­ci­jas liet­vārdi salikteņu pirmajā daļā (namsaimnieks, varoņtēls, robežupe). Uz­svērts arī tas, ka galotne biežāk zūd tiem ģenitīviem, kuri beidzas ar patskani (laik­raksts, augļ­ūdens, krūštēls). Sintaktiski morfoloģisko (jeb atvasināto) salik­te­ņu pirmajā da­ļā parasti ir bezgalotnes forma (zobspārnis, ežgalvainis).

Vispārlietojamā valodā [57, I, 202] salikteņiem ar paralēlformām — gan ar ģe­ni­tīva galotni pirmajā komponentā, gan bez tās — abas formas atzītas par lite­­rārām, bet terminoloģijā ieteicams katram saliktenim dot vienu formu, jo ga­­lot­nes saglabāšana vai atmešana var būt saistīta ar semantiskām atšķirībām, pie­­mē­ram, valstspētniecība — attiecinot uz ‘valsti kā politisku organizāciju’ un valst­­pētniecībak — attiecinot uz ‘valstīm kā teritoriālām vienībām’.

Apkopojot pētījumos teikto, kā arī mūsdienu salikteņterminu darināšanas prak­si, salikteņterminu pirmā komponenta formas izvēlē par respektējamiem at­zīs­­tami šādi uz fonētiska, morfoloģiska, semantiska u. c. rakstura kritērijiem bal­stīti no­sacījumi [sk. arī 91].

1. Atvasināto salikteņu pirmajā daļā parasti (bet varbūt pat vienmēr [3]) lie­to­jams liet­vārds bez galotnes: ledgriezis, ligzdbēglis, sniegtīris, saulmīlis; upstarpe; saul­­sar­dzene. Pēc šī kritērija būtu dodami salikteņi naglviļķis, dabtiece, nevis «nag­­lu­viļķis» kā Lkr, «dabastiece» kā 14tv.

2. Salikteņos visbiežāk galotne atmetama tiem ģenitīviem, kas beidzas ar pat­skani, resp., 1., 2. deklinācijas (a-, ja- celma) lietvārdiem un visu deklināciju liet­­vārdu daudzskaitļa ģenitīviem: ābolkūka, aizsargstienis, cauruļlicējs. Pēc šī kri­­tērija par ieteicamiem atzīstami salikteņi krūštēls, laukprojekts, plecportrets, ne­­­vis ar galotnes formu pirmajā komponentā.

Bez tam, tā kā galotni bieži zaudē 4. deklinācijas (ā-celma), retāk 5. de­kli­nā­ci­jas (ē-celma) lietvārdu ģenitīvi: kājsargs, pļavkrasts; gāzģenera­tors, skrūv­galds, ietei­cams šādu vārdu galotni atmest arī jaundarinājumos. Tāpēc priekšroka do­dama, pie­mēram, terminam dabsaimniecībak, nevis «dabassaimniecība», kā ir 14tv.

3. Salikteņa pirmā komponenta galotne (sevišķi patskanis) atmetama, ja otrais kom­­ponents sākas ar patskani: ceļizmēģinājumi, darbaudzināšana, bruņ­automo­bilis; cilmatradne, dabaizsardzība.

4. Galotne parasti paturama vienzilbīgai pirmā komponenta formai (i- un līdzskaņu celma vārdiem): pirtsslota, sālsstabs, sirdsdraugs, kā arī vairākām tradicionāli lietotām divzilbīgām formām: galastacija, kaklarota, karavīrs; dvīņu­brālis, dziesmuspēle; lejasbjefs, malasledus, tautastērps.

Ņemot vērā, ka divzilbīgi pirmā komponenta ģenitīvi galotni bieži ir zau­dē­ju­ši, tur­klāt arī līdzskaņu kopu priekšā (kokgriezējs, mežstrādnieks, saulkrēsliņi), ga­­dī­ju­mos, kad galotnes formas lietošanā ir svārstības, priekšroka būtu dodama bez­­ga­lotnes formai (gan mazāka zilbju skaita, gan ciešāka komponentu saistījuma dēļ): krūštēls, dabzinātne.

Ja pirmā komponenta zilbju skaits lielāks, ģenitīva galotne parasti at­metama [3]: avoksnājpurvs, drupinātājkamera, klavierkoncerts, kontrolsvari, koro­zij­iz­tu­rība, mašīnstrādnieks.

Salikteņa otrā komponenta zilbju skaitam parasti netiek pievērsta īpaša uz­ma­nība. Tomēr, salīdzinot tādus darinājumus kā krūšutēls un krūškabata, plecutēls un plecportrets, puķuzirnis un puķzirnītis, saulessargs un saulkrēsliņi u.  tml., jā­domā, ka sava loma ir arī otrā komponenta zilbju skaitam resp. vārda kop­ga­ru­mam: pirmā komponenta galotni nepatur, ja veidojas četru vai vairāku zilbju vārds.

5. Zinātniskajā terminoloģijā salikteņa formas izvēlē īpaši svarīgs ir se­man­tis­­kais kritērijs un atšķirības vārddarinājuma formā izmanto semantiski dife­ren­cē­jamu ap­zīmējumu veidošanai: darbdiena — pretstatā svētdienai, darbadie­na — darbam pa­redzētā diennakts daļa (sk. arī iepriekšminētos salikteņus valsts­pēt­nie­cība un valst­pētniecība). Semantisku apsvērumu dēļ pirmā komponenta galot­ne paturēta tādos salikteņos kā cietesaugi, zemesrieksti (jo bezgalotnes for­mām ciet-, zem- ir vēl citas nozīmes).

6. Galotne saglabājama noteiktas semantiskās grupas vārdiem, kur to bal­sta tra­dī­cija, piemēram, radniecības apzīmējumos dēladēls, meitasmeita, mātesbrālis, brāļa­­bērni utt., augu valsts tipu nosaukumos mežastepe, mežatundra utt., kaut gan reizēm īstas konsekvences līdzšinējā praksē nav, piemēram, mežpurvs 36b.

Minēto kritēriju respektēšana saprātīgā saistījumā ar tradicionāli nostiprināto formu saglabāšanu var nodrošināt formas noteiktību salikteņterminos.

2.4. Daļa problēmu saistīta ar salikteņterminiem, kuros ir internacio­nālie pre­po­­zitīvie (aero-, avio-, fono-, kino-, radio-, servo-, stereo-, termo- u. c.) vai post­po­zi­tīvie (-grāfs, ‑grāfija, -logs, -loģija, -māns, -mānija, -metrs, -metrija, ­­­‑skops, ‑skopija, -tēka u. c.) elementi.

Latviešu valodas terminoloģijā ir daudz jaunu salikteņu, kuru pirmajā kom­po­­nentā ir internacionāls elements ar -o-, bet otrajā  — internacionālā vārdiskā iz­­skaņa: afrikoloģija, afrikologs, dokumentoloģija, dokumentologs, horeo­gra­fo­lo­ģija, horeografologs, politoloģija, politologs, rehabitoloģija, rehabitologs, reliģioloģija, reliģiologs, tehnikoloģija, tehnikologs; filmogrāfija, fil­mogrāfs; lunomobilis, planetomobilis, reanimobilis, velomobilis; kasetofons; lototrons u. d. c. Šādi salikteņi ir internacionāli produktīvi, un liela daļa no tiem lat­viešu va­lodā ir aizgūti vārdi [sal. 57, I, 220]. Taču viena daļa no šādiem sa­lik­te­ņiem pēc internacionāli produktīviem modeļiem darināta tieši latviešu valodā. Lat­viešu valodas jaundarinājumi, piemēram, ir salikteņi dokumentoloģija, do­ku­men­­tologs, reliģioloģija, reliģiologs, tehnikoloģija, tehnikologs, lunomobilis, pla­netomobilis.[2]

Izmantojot internacionālos elementus latviešu valodas salikteņterminu da­ri­nā­šanā, pirmā komponenta izvēles problēma rodas gadījumos, kad in­ter­na­cio­nā­la­jam elementam ar -o- atbilst latviešu valodā patstāvīgi lietojams aizguvums: boro‑, jodo-, jono-, kristalo-, magneto- un arī bors, jods, jons, kristāls, magnēts. Vei­­dojot salikteņus, rodas jautājums, kam dot priekšroku salikteņtermina pirmajā kom­­ponentā: internacionālajam elementam ar -o- vai patstāvīgi lietotā lietvārda bez­ga­lotnes formai (bez savienotājpatskaņa): boroplasts vai borplasts, jodo­ben­zols vai jodbenzols, jonoterapija vai jonterpija, kristaloķīmija vai kristāl­ķī­mi­ja, mag­ne­toterapija vai magnētterapija. Latviešu valodā pareizi ir abu veidu sa­lik­teņi, un terminu publikācijās dažkārt sastop abējas formas, piemēram, 7tv: kristāl­ķīmija un magnetoķīmija. Tomēr, tā kā formu variantums zinātniskajā ter­mi­­noloģijā ir ne­vēlama parādība, TK ir atzinusi, ka salikteņos, kuru otrajā kom­po­nentā (pa­mat­kom­ponentā) ir latviešu valodā patstāvīgi lietots vārds, pirmajā kom­ponentā priekš­roka dodama lietvārda bezgalotnes formai: borplasts, jod­ben­zols, jonterapija, kris­tālķīmija, magnētķīmija, magnētterapija[3]). Ja salikteņa otra­jā komponentā ir in­ternacionālā vārdiskā izskaņa, ko latviešu valodā nelieto kā patstāvīgu vārdu (‑droms, -fons, -grāfija, ‑grāfs, -metrija u. tml.), pirmajā kom­ponentā priekšroka dodama internacionālajam elementam ar -o-: trakto­ro­droms, kasetofons, kristalogrāfija, jodometrija u. tml.). Šādai likumībai neatbilst da­rinājumi traktordroms un dziļumgrāfsp. Savukārt saliktenī ogleplastsp ir ne­mo­tivēts patskaņa e lietojums abu komponentu sadurā, jo 1) latviešu valodas salik­teņu pirmajā kom­ponentā nemēdz būt ne nominatīva forma, ne ē-celma liet­vārdu ģenitīva for­ma bez līdzskaņa s, 2) latviešu valodai nav raksturīgs savie­no­tājpatskaņa lie­to­jums. Pareizā forma ir ogļplasts vai oglesplasts (sal. arī: bor­plasts, stiklplasts).

Latviešu valodas vārddarināšanā ir sperts vēl viens solis uz priekšu citcilmes ele­­mentu izmantošanā. Proti: internacionālajām vārdiskajām izskaņām tiek pie­vie­­noti ne tikai produktīvie prepozitīvie internacionālie elementi ar -o-, bet arī ma­zāk aktīvi citvalodu elementi, kuriem jaundarinātajos salikteņos tiek pie­vie­nots sa­vienotājpatskanis -o-.

Piemēram, no latīņu lūx ‘gaisma’ un grieķu phoros ‘nesējs’ ar sa­vie­no­tāj­patska­ni -o- veidots saliktenis luksofors (‘gaismas signālaparāts’). Pēc tā paša mo­deļa no latīņu lūd- (lūdus ‘spēle’, lūdere ‘spēlēt’) un grieķu thēkē ‘glabātuve’ vei­dots sa­liktenis ludotēka (‘telpa vai telpu komplekss, kur glabā spēles un dar­bojas ar tām’). No latīņu scientia ‘zināšanas; zinātne’ un grieķu logos ‘vārds; mā­cība’ latviešu valodā veidots saliktenis scientioloģija (‘zinātne par zinātni’).

Latviešu valodas vārddarināšanai nav raksturīga salikteņa komponentu sa­vie­nošana ar patskani o (kā tas ir, piemēram, krievu un lietuviešu valodā: светофор, сенокос; šviesoforas). Jaundarinājumi luksofors, ludotēka, scien­tio­loģija liecina par savienotājpatskaņa -o- zināmu aktivizēšanos latviešu valodas sa­likteņu darinā­šanā. To veicina arī latviešu valodā darinātie termini stiklogrāfija 7tv, dainologsp, dainoloģijap un publicistikā lietotie salikteņi teātromānijap, āfri­ko­logsp, kuros pirmā komponenta patskaņu kvantitāte liecina, ka arī tie ir latviešu va­lodas darinājumi, jo aizgūtos vārdos prepozitīvajā elementā ar -o- garais pat­ska­nis nemēdz būt.

2.5. Zinātniskās terminoloģijas izstrādē aktuālas dažas strupinājumsalikteņu prob­lēmas. Latviešu valodā mēdz runāt par zilbju un zilbju un veselu vārdu salikteņiem [57, I, 221—222], taču vārda daļa, kas tiek izmantota šajos salikteņos, ne vienmēr ir pielīdzināma zilbei. Vārda daļas garums tiek izvēlēts patvaļīgi, neat­karīgi no zilbes vai morfēmas robežas. Tāpēc šiem īsinātajiem vārda elementiem pie­mērotāks šķiet apzīmējums strupforma, bet paši salikteņi dēvējami par stru­pi­nā­jumsalikteņiem.

Strupinājumsalikteņi latviešu valodā parasti ir aizgūti vārdi, un stru­pi­nā­jum­sa­likteņu modeļi latviešu valodā nav produktīvi. Šādi aizguvumi ir no in­ter­na­cio­nālismu elementiem veidotie termini: alumels (‘alumīnijs‘ un ‘niķelis‘), herkons (‘hermētiskais kontakts‘), hrompiks (‘hroms‘ un ‘pikelēšana‘), radists (‘radiotelegrāfists‘), uz angļu vārdu bāzes veidotie bits (a. ‘binary digit‘), tranzistors (no ‘transfer resistor‘), uz krievu vārdu bāzes veidotais sambo (no krievu ‘самозащита без оружия‘) u. c. Strupforma var būt pievienota patstāvīgi lie­to­ja­mam vārdam vai internacionālai vārdiskajai izskaņai, piemēram, miplasts (‘mikroporainā plastmasa‘, bet vārds plasts lietojams arī patstāvīgi), algrāfija (pirmais komponents no vārda ‘alumīnijs‘; produktīvajam internacionālo salikteņu mo­delim atbilstu vārds alumogrāfija). Kaut arī modelis ir neproduktīvs, atsevišķi jaun­darinājumi pēc tā tiek veidoti arī latviešu valodā, piemēram, vīna markas ap­zīmējums aressk (no ‘ābolu vīns‘ + ‘heress‘).

Krievu valodas ietekmē latviešu valodas praksē izplatījušies stru­pi­nā­­jum­sa­lik­teņi ar vienzilbīgiem internacionālismu sakniskajiem elementiem fiz‑, med-, red-, san-, spec-, vet- u. tml.: fizkultūra, medmāsap, redkolē­ģijap, santehnika, spec­­tērps, vetārstsp. Zinātniskajā terminoloģijā šādi salikteņi parasti netiek akcep­­tē­ti sakarā ar pirmā komponenta semantisko nepreci­zitāti (fiz— ‘fizikāls’ vai ‘fizisks’; san- — ‘sanācijas’, ‘sanitārijas’ vai ‘sanitār­tehnikas’ u. tml.) un mo­deļa ne­produktivitāti latviešu literārajā valodā.

2.6. Zinātnisko terminu sistēmās sava vieta ir iniciālsalikteņiem, kas tiek iz­mantoti kā izvērsto terminu saīsinājumi: augstfrekvence — AF, auto­mātiskā te­lefona centrāle — ATC, [elektroniskais] skaitļotājs — ESM (no ‘elektroniskā skait­ļošanas mašīna’). Uz šādu iniciālsalikteņu bāzes latviešu valodas praksē tiek vei­doti lokāmi vārdi Vefs, Rers, Tecs.

Tomēr zinātniskās terminoloģijas veidošanā modelis nav atzīts par pro­duktīvu. Iz­ņēmums ir TK apstiprinātais uz AIDS (no angļu ‘acquired immune deficiency syndrome’) bāzes darinātais sugasvārds aids (sākotnēji apstiprināts formā aidss). TK savukārt netika apstiprināts no ESM (‘elektroniskā skaitļošanas mašīna’) vei­do­tais un praksē retumis lietotais esma (ar potenciālajiem atvasinājumiem es­mo­ša­na, esmotājs, esmizācija).

SEPARĀCIJA

Separācija kā patstāvīgs vārddarināšanas paņēmiens vārddarināšanas sistēmā pa­rasti netiek izdalīts, taču mūsdienu terminu darināšanas praksē tam ir sava vie­ta. Par separāciju saucams afiksācijai un salikteņdarināšanai pretējs vārd­da­ri­nā­šanas paņēmiens, kad patstāvīgi lietojama vārda funkciju iegūst vārda daļa.

Latviešu valodas terminoloģijā separācija vērojama gan latviskas cilmes, gan aizgūto terminu materiālā.

Latviešu valodas vārddarinājumos ir tādi atvasinājumu un salikteņu kom­po­nen­­ti, kurus patstāvīgi, ārpus attiecīgā atvasinājuma vai salikteņa nelieto, pie­mē­ram, pa­­mat­kom­ponenti vārdos pavērse; lapkrite, sniegtīris, šķidrumdzese, viļņ­lau­zis. Lai­­ka gaitā zinātniskajā terminoloģijā daži no šādiem darinājumu pa­mat­­kom­po­nen­­tiem kļūst arī par patstāvīgi lietojamiem terminiem. Tādi ir, pie­mē­ram, termini dze­­se, grieze, nese, plūde.

Internacionālo terminu materiālā patstāvīgi nelieto t. s. internacionālās vār­dis­kās izskaņas -grāfija, -grāfs, -hronija, -līze, -logs, -loģija, -stāze u. tml. Atbilstoši ana­loģiskiem procesiem citās valodās arī latviešu valodā vērojama dažu inter­na­cio­nālo komponentu separācija. Tā, piemēram, vispārīgā, kopjēdziena apzīmēšanai pat­stāvīga termina funkciju ieguvis salikteņterminu absorbcija un adsorbcija pa­matkomponents sorbcija, salikteņterminu diahronija un sinhronija pa­mat­kom­po­nents hronija, salikteņterminu elektrolīze, hidrolīze, termolīze u. c. pa­mat­kom­po­nents līze. Kopjēdziena apzīmēšanai patstāvīga termina funkcijā lietoti arī ele­men­ti koma, ptoze, soma, stāze, ko parasti sastop kā salikteņu pa­mat­kom­po­nen­tus.

KONVERSIJA

Terminu veidošanā tiek izmantota arī konversija, resp., vienas vārdšķiras vārda pāreja citā vārdšķirā bez īpašiem vārddarināšanas līdzekļiem. Konversijai kā vārd­­da­rināšanas paņēmienam ir sakars ar vārda nozīmes maiņu, jo, mainoties vārd­šķirai, mai­nās arī vārdā ietvertais jēdzieniskais saturs. Tāpat kā vispār valodā [57, I, 85], arī terminoloģijā produktīvākie konversijas veidi ir substantivācija un ad­jek­ti­vā­ci­ja.

1. Patstāvīgu terminu darināšanā aktuāli substantivācijas procesi [sal. arī 59; 57, I, 85].

Substantivējoties par terminiem kļūst īpašības vārdi un lokāmie divdabji (bie­­žāk izmantots ciešamās kārtas tagadnes lokāmais divdabis) ar noteikto ga­lotni: daiļais, skaistais, briljantzaļais, jābūtīgais; atspoguļojamais, iesaucamais, rei­zināmais; atspoguļotais; rezultējošā (fizikas termins). Retumis terminoloģijā iz­mantots kārtas skaitļa vārda substantivējums, piemēram, hidrometeoroloģijas vārd­kopterminā aurojošie četrdesmitie (platumi).

Substantivējumu skaits terminoloģijā nav liels. Iespējams, ka tam ir semantiski iemes­li: piemēram, slīpā (kas 2tv minēts kā sinonīms terminam slīpne) — var attie­cināt ne tikai uz taisni, bet arī uz citu slīpu objektu.

Īpašības vārdu un divdabju substantivējumi termina funkcijā īpaši raksturīgi es­tētikas, filozofijas u. tml. nozaru terminoloģijai, kur šādi termini darināti abstrak­tu ka­tegoriju apzīmēšanai: cildenais, daiļais, objektīvais, atspoguļojamais un at­spo­­guļotais, jābūtīgais.

2. No adjektivācijas veidiem terminoloģijas izstrādē aktuāla inter­na­cionālo lietvārdu adjektivācija, kam pamats meklējams citvalodu paraugos, to­mēr pats process aktīvs arī pašā latviešu valodā: dominants Ģsv —> dominantās alēles Ģsv, reljefs —>reljefs iespiedums Ptv.

3. Internacionālismu materiālā vienās un tais pašās atvasinājumu grupās (inter­na­­cionālismos ar vienādām finālēm) vērojami gan substantivācijas, gan ad­jek­ti­vā­cijas procesi. Proti: uz internacionālismu bāzes bez īpašiem vārddarināšanas for­mantiem līdztekus lietvārdiem veidojas attiecīgi īpašības vārdi (adjektivācija) un blakus īpašības vārdiem attiecīgi lietvārdi (substantivācija), turklāt sub­stan­ti­vā­cijā pamatvārds ir īpašības vārds ar nenoteikto galotni. Tādējādi gan lietvārda, gan īpašības vārda funkcijā tiek lietoti, piemēram, vārdi analogs, antimikrobs, fa­kul­tatīvs, hibrīds, hid­rofobs, pensionārs, poligēns, recipients, triplets. Vārd­da­ri­nāšanas virziens sinhroniskā skatījumā ne vienmēr ir skaidri konstatējams. Īpa­šī­bas vārds ir pamatā, pie­mēram, lietvārdiem adekvāts, fakultatīvs, kompozīts, pri­mitīvs, bet lietvārds — īpašības vārdiem organogēns, reflekss, reljefs, saprofāgs, tekstils, termofils, kas ar no­teikto galotni izmantoti vārdkopterminos organogēnie ieži, refleksā fo­to­uz­ņem­šana, reljefais iespiedums, saprofāgie organismi, tekstilā kera­­mika, termofilie augi.

Tā kā funkcionālajā sfērā homonīmisko lietvārdu un īpašības vārdu skaits strau­ji pieaug un speciālistu praksē lietotās formas nereti atšķiras no TK ap­stip­ri­nā­tajām, piemēram, zigota — monozigotie dvīņi un monozigotiskie dvīņi, dizigotie dvī­ņi un dizigotiskie dvīņi, lai noteiktu īpašības vārda formas (ar piedēkli -isk- vai bez tā) izvēles kritērijus, tika analizēti terminu un citās vārdnīcās [Ehb, SV, Liv u. c.] publicētie internacionālismi. Tika konstatēts [93], ka darinā­ju­mi ar -fors (fosfors, ter­mofors), -grāfs (hodogrāfs, telegrāfs), -krāts (demokrāts, plu­to­krāts), -metrs (aritmometrs, parametrs), -skops (horoskops, teleskops), -stats (aero­stats, ter­mo­stats), -trons (elektrons, neitrons), -līze (analīze, paralīze), -sfēra (atmosfēra, stra­to­sfēra) parasti tiek lietoti tikai kā lietvārdi, bet savukārt īpašī­bas vārdiem vairāk rak­sturīgas vārdiskās izskaņas -fots (mezofots, oligofots), -gāms (irigāms, mo­no­gāms), -hrons (asinhrons, sinhrons), -krīns (endokrīns), -trofs (autotrofs, he­te­ro­trofs).

Konversijai pakļauti atvasinājumi ar -āls (memoriāls, potenciāls), -ārs (bib­lio­te­kārs, veterinārs), -īvs (abrazīvs, normatīvs), -ozs (kuriozs, oficiozs) u. c., da­ri­nā­jumi ar vār­diskajām izskaņām -fāgs (fitofāgs, karpofāgs), -fils (ornitofils, ter­mo­fils), -fīts (kse­rofīts, saprofīts), -fobs (hidrofobs, termofobs), -gēns (autogēns, kan­cerogēns) u.c.

Zinātniskās terminoloģijas izstrādē, izvēloties īpašības vārda formu (ar pie­dēk­li -isk- vai bez tā), par galveno principu atzīta praksē izplatīto formu res­pek­tē­ša­na. Tradicionāli nostiprinātās formas nav maināmas, un jaundarinājumi vei­do­ja­mi pēc valodā izplatītiem analoģiskiem modeļiem. Gadījumos, kad blakus liet­vār­dam jādarina jauns īpašības vārds, priekšroka dodama afiksācijai (ar piedēkli ‑isk‑), nevis konversijai (lietv. elektrons —> īp. v. elektronisks, lietv. formāts —> īp. v. formātisks).

APELATIVĀCIJA

Par jauna termina pamatu mēdz izmantot īpašvārdu (uzvārdu vai vietvārdu). Ter­mina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu. Tā kā sugasvārdu sastatījumā ar īpašvārdu mēdz saukt par apelatīvu [212, 37, sal. arī 135, 465], var teikt, ka termina funkcijā notiek īpašvārda apelativācija. Ter­mins apelativācija tiek izmantots līdzīgas parādības apzīmēšanai onomastikā [244], kur tam ir arī plašāk izplatīts sinonīms deonimizācija [212]. Terminu darināšanā priekšroka dodama terminam apelativācija[4], jo tajā ietverts vārddarināšanas procesa rezultāts (tas, kas rodas, ir apelatīvs).

Latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā apelativējumi pa lielākai daļai ir aizguvumi, tomēr sava loma šim darināšanas paņēmienam ir arī latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā (piemēram, sarunvalodā no Jānis Misiņš —>J. Misiņa bibliotēka —>misiņi, no Pauls Stradiņš—>P. Stradiņa klīniskā slimnīca —> stradiņi) un arī terminu darināšanā (piemēram, auga nosaukums jānīši<—Jānītis, filo­zofiska virziena nosaukums bakuņinisms <— M. Bakuņins).

Tā kā apelativācija kā vārddarināšanas paņēmiens latviešu valodā nav aplūkota, bet apelativējumi ir izmantojami par jaunu terminu darināšanas modeļiem, īsumā apskatīti visi galvenie apelativācijas paveidi, arī aizgūto apelativējumu materiālā.

Apelativācija saprotama plašākā un šaurākā nozīmē.

1. Plašākajā nozīmē var runāt par pilno un nepilno apelativāciju terminu darināšanā.

Pilnā apelativācija notiek, ja īpašvārds pilnībā pāriet sugasvārda (apelatīva) kategorijā. Jaunā terminācijas vienība tiek rakstīta ar mazo sākum­burtu. Izšķirami trīs pilnās apelativācijas paveidi: tiešā, afiksālā un kompozitīvā.

Tiešā apelativācija ir īpašvārda pāriešana sugasvārda kategorijā bez īpašiem vārddarināšanas formantiem. Mainās vārda nozīme un vārda sākumburta rakstība (reizēm arī galotne): Ampērs —> ampērs, Donāts —> donāts, Elzevīrs —> elzevīrs, Kardāno —> kardāns, Oms —> oms, Rentgens —> rentgens, Volta —> volts; Bordo —> bordo, Panama —> panama. Apelativētie vārdi tiek izman­toti gan patstāvīga termina funkcijā (ampērs, oms, rentgens, vats, volts), gan par vārdkop­termina apzīmējošo komponentu (bordo krāsviela, rentgena stari). Teh­nisko zinātņu terminoloģijā pēc šī modeļa īpaši produktīva ir mērvienību nosau­kumu veidošana no zinātnieku, izgudrotāju uzvārdiem. Liela daļa no šādiem termi­niem veidoti uz internacionālismu bāzes un latviešu valodā ienākuši gatavā veidā no citām valodām.

Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmanto­ša­na atvasinātos sugasvārdos: Avicenna —> avicennīts, Bagrations —> bagra­tio­nīts, Gagarins —> gagarinīts, Listers —> listerioze; Altajs —> altaīts, Amerika —> amerīcijs, arī bakuņinisms, rainistika (kas darināti latviešu valodā).

Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda izmantošana salikteņtermina apzī­mējošajā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem sa­likte­ņiem nereti pamatā ir attiecīgas vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls —> glaubersāls, Vat­maņa papīrs —> vatmaņpapīrs.

Iespējamas dažādu minēto apelativācijas paveidu kombinācijas: tiešā kompozitīvā un afiksāli kompozitīvā apelativācija, piemēram, Anrī Termjē —> anrītermjerīts.

Nepilnā apelativācija skar vārdkoptermina atkarīgajā komponentā iz­man­totos īpašvārdus (galvenokārt zinātnieku uzvārdus un vietvārdus). Vārd­kop­termina īpašvārdam ir apzīmējošā komponenta funkcija: īpašvārds it kā sim­bo­lizē attiecīgā terminējamā jēdziena raksturīgās, būtiskās pazīmes. Tā kā sakars ar īpašvārdisko funkciju šiem komponentiem nav zudis, īpašvārda rakstībā tiek saglabāts lielais sākumburts: Faradeja skaitlis, Stjūdenta kritērijs,   Vuda sa­kau­sējums; Daugavas svīta,  Leidenes trauks, Turnbulas zilais.

Ja sakars ar īpašvārda apzīmēto personu vai vietu attālinās, vājinās un sugasvārdiskā funkcija gūst pārsvaru, var notikt īpašvārda pilna apelativēšanās. Tad vārdu raksta ar mazo sākumburtu, piemēram, terminos alpu vijolīte, bikforda aukla (no Alpu vijolīte, Bikforda aukla).

Laika gaitā vārdkopterminus ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā mēdz aizstāt vien­vārda termini, kas ir attiecīgo īpašvārdu tiešie, afiksālie vai kompozitīvie ape­la­tivējumi: Boghedas ogles —> bogheds, Besemera process —> bese­me­rē­ša­na, Vatmaņa papīrs —> vatmaņpapīrs.

2. Šaurākajā nozīmē uz apelativāciju attiecināms tikai tiešās apelativācijas paveids, bet afiksālo, kompozitīvo un nepilno aplūko attiecīgi pie afiksācijas, salikteņdarināšanas vai vārdkoptermina veidošanas.

3. Tā kā ne uzvārds, ne vietvārds neizsaka būtiskas jēdziena pazīmes, īpaš­vār­du izmantošana zinātniskās terminoloģijas veidošanā nav atzīstama par plaši lie­tojamu paņēmienu. Apelativējumi ir noderīgi dažās terminu grupās, piemēram, mēr­vienību nosaukumos, ķīmisko elementu un minerālu nosaukumos.

HIBRĪDTERMINI

Par hibrīdterminiem sauc afiksālos terminus un salikteņterminus, kas sastāv no dažādvalodu cilmes jeb — īsāk — dažādcilmes elementiem[5]. Dažādcilmes elementu apvienošana vienā vārdā ir sens, plaši izplatīts un sarežģīts, tomēr likumsakarīgs process katras kultūrtautas valodā [166, 6]. Par to liecina kaut vai no latīņu un grieķu cilmes elementiem veidotie internacionālismi, kas izplatīti daudzās pasaules valodās: glacioloģija (lat. glacies ‘ledus’ + gr. logos ‘mācība’); intoksikācija (lat. in ‘iekš’ + gr. toxikon ‘inde’) u. d. c.

Lai gan darinājumi ar dažādcilmes elementiem nu jau vairāk nekā 100 gadu sastopami arī latviešu valodā un to skaits arvien pieaug, tomēr latviešu valod­niecībā tie ir maz pētīti [82] un tikai retumis pieminēti garāmejot [57, 1; 4; 234].

Latviešu valodniecībā par labākiem tiek atzīti vienvalodas cilmes jeb — īsāk — viencilmes darinājumi. Tāpēc, ja terminu veidošanā var izvēlēties noteiktas cilmes elementus, priekšroka tiek dota darinājumiem ar vienas valodas elementiem: spiedveidne, presforma. Tomēr atsevišķu vārdu vai vārda celmu valodiskā cilme nav par šķērsli komponentu savienojamībai saliktenī. Šādu darinājumu nepieciešamībai terminoloģijā ir vairāki iemesli [sal. 196].

Pirmkārt, lai panāktu lielāku semantisko precizitāti apzīmējamā jēdziena izteikšanā, piemēram, nav identificējama sinonīmisko elementu anti- un pret-semantika: sal. medicīnā pretviela, turpretī fizikā antidaļiņas, antivielas.

Otrkārt, ir svarīga analoģija ar tuvāko jēdzienu apzīmējumiem attiecīgās noza­res terminu sistēmā, piemēram, lauksaimniecības mašīnu terminoloģijā blakus sa­lik­teņ­terminiem griezējgliemezis, jaucējgliemezis, līdzinātājgliemezis, sa­da­lī­tājgliemezis u. c. — arī dozatorgliemezis.

Treškārt, sava loma ir tradīcijai, t. i., tiem terminiem, kas valodā veidoti jau agāk un kas apzīmē jēdzienus, kuri izmantojami jaunā jēdziena izteikšanā, piemēram, no terminiem anods un slodze fizikā veidots hibrīdtermins anodslodze.

Latviešu valodā vairāk izplatīti kompozītie hibrīdtermini. Izšķirami divi galvenie kompozīto hibrīdterminu tipi.

Pirmajā kompozīto hibrīdterminu tipā ietilpināmi hibrīdtermini, kuru pir­mais (raksturotājs) komponents ir internacionālas cilmes (I), bet otrais (gal­ve­nais jeb raksturojamais) komponents — nacionālas cilmes (N).[6] Tas ir tips I + N.

Šo hibrīdterminu pirmais komponents parasti ir patstāvīgi lietojama inter­na­cio­nāla lietvārda (anods — anodslodze) vai īpašības vārda (aksiāls — aksiāl­gult­nis) celms. Par pirmo komponentu mēdz izmantot arī tādus elementus, kuriem atbil­stoši patstāvīgi lietojami internacionālismi nav konstatēti: turnbulzilums.

Otrajā kompozīto hibrīdterminu tipā ietilpināmi hibrīdtermini, kuru pirmais komponents ir nacionālas cilmes, bet otrais — internacionālas cilmes. Tas ir tips N + I.

Pirmais komponents morfoloģiskās cilmes ziņā ir daudzveidīgāks: tas var būt gan lietvārda (dzirkstele — dzirksteļpotenciāls), gan īpašības vārda (augsts — augst­frekvence), gan darbības vārda celms (slīdēt — slīdkontakts). Bez tam pir­ma­jā komponentā var būt skaitļa vārda (četri — četrpols), vietniekvārda (pats — paš­masa) un divdabja celms (mācāms — mācāmautomāts).

Komponentu cilmes ziņā interesanti vērojumi ir kompozīto vairāk­kom­ponentu hibrīdterminu materiālā.

Trīs, četru un piecu komponentu hibrīdtermini, tāpat kā vispār salikteņi [57, I, 197], parasti dalāmi divās daļās (tiem ir bināra struktūra), tādēļ turpmāk šo terminu struktūras shematiskajā attēlojumā izmantotas dažāda veida iekavas.

Galvenie kompozīto trīskomponentu hibrīdterminu tipi ir šādi:

                   I + (N + N): antimonūdeņradis,

                   I + (I + N): hipofosforskābe,

                   (I + I) + N: centrifugālspēks,

                   N + (N + I): apaļēvelmašīna.

Galvenie kompozīto četrkomponentu hibrīdterminu tipi ir šādi:

                   I + [I + (I + N)]: heksafluorfosforskābe,

                   I + [I + (N + N)]: tetrahlorzeltskābe,

                   I + [(N + N) + N]: ciānūdeņražskābe,

                   I + [N + (N + N)]: acetilēnogļūdeņraži.

Kompozītajiem pieckomponentu hibrīdterminiem konstatēts tikai tips I + {I + [(N + N) + N]}: borfluorūdeņražskābe.

Konstatētie kompozīto vairākkomponentu hibrīdterminu tipi liecina, ka vairāk­komponentu salikteņu darināšanā vērojama noteikta secība dažādvalodu cilmes elementu izvēlē, proti: vienvalodas cilmes elementi parasti ir cits citam blakus.

Afiksālie hibrīdtermini latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā ir mazāk izplatīti.

Afiksālo hibrīdterminu galvenais elements ir vārda celms (reizēm tas sakrīt ar vārda sakni), kas var būt gan nacionāls (latvisks), gan internacionāls. Atkarā no galvenā elementa cilmes afiksālie hibrīdtermini dalāmi divās apakšgrupās: ar nacionālu (N) celmu un ar internacionālu (I) celmu (nacionālie un internacionālie celmi morfoloģiskās struktūras ziņā sīkāk netiek dalīti).

Latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā lielāka daudzveidība ir afiksālajiem hibrīdterminiem ar internacionālu celmu. Šiem terminiem izšķirami trīs tipi.

Pirmajā tipā ietilpināmi afiksālie hibrīdtermini, kuros internacionālam celmam pievienots nacionāls postfiksālais elements (Npo). Tas ir tips I + Npo.

Latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā šī tipa afiksālajiem hibrīd­ter­miniem ir senāka cilme un tie ir vairāk izplatītais afiksālo hibrīdterminu tips arī mūsdienās.

Pievienojot internacionāliem celmiem latviskus postfiksālos elementus resp. izskaņas, aizgūtie jēdzienu apzīmējumi tiek iekļauti noteiktu nosaukumu grupās, t. i., procesu nosaukumos, darītāju nosaukumos, abstraktu jēzienu nosaukumos utt. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ I + Npo tipa hibrīdtermini ir vairāk izplatīti nekā citu tipu afiksālie hibrīdtermini.

Otrajā tipā ietilpināmi afiksālie hibrīdtermini, kuros internacionālam celmam pievienots nacionāls prefiksālais elements (Npr). Tas ir tips Npr + I.

Nacionālie prefiksālie elementi hibrīdterminu darināšanā ir mazāk aktīvi, jo internacionālismus parasti aizgūst kopā ar internacionālajiem prefiksālajiem elementiem: abdukcija (ab + dukcija), adsorbcija (ad + sorbcija).

Npr + I tipa hibrīdtermini latviešu valodas tehnisko zinātņu literatūrā pagājušajā gadsimtā nav konstatēti. Daži šādi darinājumi ievietoti 1922. gada vārd­nīcā ar puspriedēkļiem pēc-, virs- un pret-: pēcmeristema [Ztv, 59], virs­leitnants [Ztv, 136]. Patlaban, kad dažādas cilmes elementu apvienošana vienā vārdā nav vairs neparasta parādība, plašāk tiek izmantoti arī Npr + I tipa hibrīdtermini.

Npr + I tipa hibrīdterminos parastāki ir latviskie priedēkļi ne-, pār- un puspriedēkļi pēc-, šķērs-, starp-, apakš-, priekš-, pret-, virs-, caur-: nestabilitāte, pārmodulācija; pēckalibrs, šķērsmasa, starpkapacitāte, apakšprogramma, priekškalibrs, pretjoni, virstemperatūra, caurprojekcija.

Trešajā tipā ietilpināmi afiksālie hibrīdtermini, kuros blakus internacionālam celmam ir gan postfiksāls, gan prefiksāls nacionālais elements. Tas ir tips Npr + I + Npo.

Šī tipa hibrīdterminu latviešu valodā nav daudz. Tiem parasti ir izskaņas ‑šana, -ums vai -tājs, bet kā nacionālie prefiksālie elementi ir priedēkļi at-, ie-, no­­­­­­­‑, pār-, kā arī puspriedēkļi šķērs-, pret- u. c.: atgāzēšana, iepunktēšana, nofāzējums, pārnormēšana, šķērskultivēšana, pretbloķētājs.

Raksturīgi, ka latviskie priedēkļi ir aktīvāki Npr +  I + Npo tipa hibrīdterminu darināšanā nekā iepriekš aplūkoto Npr + I tipa hibrīdterminu darināšanā.

Afiksālajiem hibrīdterminiem ar nacionālo (t. i., latvisko) celmu izšķirami divi tipi.

Pirmajā tipā ietilpināmi afiksālie hibrīdtermini, kuros nacionālam celmam pievienots internacionāls prefiksālais elements (Ipr). Tas ir tips Ipr + N.

Mūsdienu latviešu valodā Ipr + N tipa hibrīdtermini produktivitātes ziņā ir otrajā vietā starp afiksālajiem terminiem.

Ipr + N tipa hibrīdtermini varēja rasties tad, kad latviešu valodā jau bija ienākuši vairāki internacionālismi ar vienādiem prefiksāliem elementiem, kurus latviešu valodas lietotājs sāka izjust kā patstāvīgus vārddarināšanas līdzekļus un izmantot jaunu vārdu atvasināšanā.

Internacionālie prefiksālie elementi, kurus izmanto minētā tipa hibrīdterminu darināšanā, ir daudzveidīgi. Daļa no tiem ir aktīvi elementi terminu veidošanā vispār, piemēram, anti-, ekstra-, intra-, supra-, ultra-: antisakrišanas, ekstrastrāva, infraskaņa, supravadītājs, ultraskaņa, citi — mazāk produktīvi, piemēram, mezo‑, para-, trans-: mezoūdeņradis, parastāvoklis, transietekme.

Otrajā tipā ietilpināmi afiksālie hibrīdtermini, kuros nacionālam celmam pievienots internacionāls postfiksālais elements (Ipo). Tas ir tips N + Ipo.

Šī tipa afiksālo hibrīdterminu latviešu valodā ir pavisam nedaudz, jo inter­na­cio­nālie postfiksālie elementi jaunu vārdu atvasināšanā, īpaši no latviskiem celmiem, nav aktīvi. Šādi darinājumi, galvenokārt ar izskaņām ‑ists, ‑istika, -isms, -izācija: viensliecists, rainistika, baskājisms, priekšmetizācija.

Līdztekus aplūkotajiem kompozītajiem un afiksālajiem hibrīdterminu tipiem latviešu valodā sastopami arī jaukta tipa hibrīddarinājumi, piemēram, N + I + Npo: ātrfrēzēšana, lielporainums.

[1] Piemēram, “Gan viņš vēl vienu, gan otru kāju mēģināja šaut Biezuma Bozumam priekšā un to klupināt, gan citādi ķepurojās pretī, bet Biezuma Bozums bija viņu jau vaļājis un nākošā acumirklī nostiepa gulus” [Janš., 151].

[2] Par latviešu valodas jaundarinājumu un internacionālismu saskares problēmu tuvāk sk. interlingvālo principu nodaļā.

[3] Kā rāda terminu materiāls, šādiem salikteņterminiem atbilstošajos saliktajos īpašības vārdos pirmajā komponentā dominē internacionālie elementi ar -o-: magnētstrikcija — bet magnetostriktīvs. Pamats šādai pirmā komponenta atšķirībai atbilstošajos saliktajos lietvārdos un īpašības vārdos meklējams latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā: attiecīgo salikto īpašības vārdu modeļi latviešu valodā nav produktīvi, tāpēc īpašības vārdos saliktais celms tiek aizgūts.

[4] Šī procesa apzīmēšanai izmantots arī termins eponimizācija [184, 44]. Tā kā eponīms ir «tas, kura vārdā kaut kas tiek nosaukts» [112, 204; sk. arī 135, 528], «eponimizācija» (sal. adjektivācija, adverbizācija, substantivācija, terminoloģizācija) varētu nozīmēt ‘kļūšana par eponīmu’, nevis ‘veidošanās no eponīma’.

[5] Latviešu valoda pieder pie flektīvajām valodām, tāpēc, aizgūstot vārdus no citām valodām, šiem aizguvumiem parasti tiek pievienota kāda no latviskajām galotnēm. Aizguvumi, kuriem tikai galotne ir latviskas cilmes, tādi kā akumulators, amfībija, barjera u. tml., nav uzlūkojami par hibrīdvārdiem.

[6] Nacionālas cilmes komponentos ietilpināti gan latviskas cilmes vārdi, gan seni nacionālie aizguvumi, kas mūsu valodā jau pilnīgi asimilējušies.