FONOLOĢISKAIS ASPEKTS

Terminoloģijas izstrādes fonoloģiskajā aspektā aplūkotas parādības, kas galvenokārt skar skaņu resp. burtu izrunu un rakstību un funkcionālo nozīmi terminoloģijā. Tie ir jautājumi, kas lielā mērā attiecas uz valodas fonētisko sistēmu un ortoloģiju.

Terminoloģijas literatūrā, raksturojot ar terminu izrunu un rakstību saistītās fonografēmiskās īpatnības, tiek uzsvērts, ka terminos ir vairāk dažādu, pat valodai netipisku, skaņu kopu, kas sastopamas īpaši salikteņos un aizguvumos. Kā dominējoša tendence atzīmēta aizguvumu pielāgošana pašu valodas fonografēmiskajai sistēmai [188,25].

Dominējošais princips latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas izstrādē ir terminu pareizrakstībā un pareizrunā ievērot kopīgās literārās valodas pareizrakstības un pareizrunas normas, kas atspoguļotas literārās valodas normatīvajos izdevumos. Tomēr daļa pareizrakstības un pareizrunas jautājumu terminoloģijā analizējami patstāvīgi.

Pirmkārt, sakarā ar to, ka terminu krājums nemitīgi papildinās gan ar jaundarinājumiem, gan ar aizguvumiem, kuri nav atrodami pareizrakstības vārdnīcā un citos normatīvajos izdevumos (un kuriem nav stabila strukturāla modeļa latviešu valodā), zinātniskās terminoloģijas izstrādē aktualizējas atsevišķas rakstības problēmas, kas vispārlietojamās valodas sakarā vēl maz analizētas un pētītas.

Otrkārt, gadījumos, kad literārās valodas normas pieļauj paralēlformas, termina funkcijā ir svarīgi apstiprināt tikai vienu formu, jo katram elementam (arī fonēmai) termina sastāvā parasti ir svarīga diferencētājelementa funkcija, tāpēc ir nepieciešama stingra termina rakstības vienveidība, piemēram, materiāla īpašības nosaukšanai ieteikts termins stigrība, nevis «stīgrība», jo ir nozīmes sakars ar ‘stigt‘, nevis ar ‘stīga‘.

Bez tam daži pareizrakstības un pareizrunas jautājumi terminoloģijā tiek risināti patstāvīgi un var atšķirties no akceptētajām vispārlietojamās valodas formām, ja tas ir nepieciešams terminu semantikas diferencēšanai, sal., piemēram, Lpv rehabilitācija, kas terminoloģijā atzīta par medicīnas termina formu, un juridisko terminu reabilitācija — juridiskās specifikas atšķiršanai.

Visvairāk problēmu ir aizgūto terminu pareizrakstībā un pareizrunā, kaut arī latviešu valodā ir izveidojusies visai stabila svešvārdu pareizrakstības sistēma un rakstības nestabilitāte skar procentuāli nelielu aizgūto terminu skaitu.

Atšķirībā no citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem, saskaņā ar kuriem īpašvārdi tiek rakstīti pēc iespējas tuvāk to izrunai oriģinālvalodā, aizgūto terminu (sugasvārdu) rakstībā dominējošais noteikums ir analo­ģija ar līdzīgiem vārdiem (agrākiem aizguvumiem) latviešu valodā, turklāt svarīga loma te ir latviešu valodas fonētiskajai sistēmai (Spv, 88—91; 9, 122—125; 45, 127; 136, 81]. Tā kā latviešu valodā aizguvumu fonētiskā struktūra un forma pakāpeniski stabilizējas, pielāgojoties aizguvējvalodas formām un attālinoties no oriģināla [45, 127; 136, 81], apstiprinot jaunus aizgūtos terminus, to forma jau sākumā tiek pielīdzināta analoģiskiem modeļiem latviešu valodā, piemēram, atkrustošanas (Ģsv, 65) sinonīms anglisms bekrosēšana (a. backcrossing) apstiprināts ar vienu k, jo latviešu valodai nebalsīgo troksneņu divkāršojums nav raksturīgs, aizguvums karavānserāls (sal. kr. караван-сераль, караван-сарай) pielīdzināts aizguvumiem ar izskaņu[1]  -āls. Daļā aizguvumu oriģinālvalodas savdabīgā skaniskā struktūra tiek saglabāta (boa, šiīti).

PATSKAŅU IZVĒLES PROBLĒMAS

Problēmas, kas saistītas ar patskaņu izvēli terminos, skar galvenokārt internacionālismus un citus aizguvumus.

1. Latviešu valodā, kurā rakstos tiek atzīmēti garie patskaņi, problemātiska mēdz būt garā vai īsā patskaņa izvēle aizgūtajos terminos. Šīs izvēles pamatā ir literārās valodas likumības [9; Lpv, 355—358]. Dažas no tām ir lietderīgi atgādināt.

Latviskā svešvārdu izruna ar oriģinālizrunu bieži vien nesaskan. «Latvieši tiklab īsina oriģinālgarumus, kā arī garina oriģinālīsumus, piem., latīņu dēclārātio — latv. deklarācija, gr. automatos — latv. automāts» [Spv, 88 — 89]. Lat­viešu valodas fonētiskā sistēma iedarbojas uz patskaņu kvantitāti gan afik­sālajos elementos, kur lielāka nozīme morfēmu analoģijai, gan saknēs resp. celmos.

Latviešu valodā, piemēram, saskaņā ar mūsdienu pareizrakstības un pareizrunas noteikumiem neatkarīgi no oriģinālformas vienmēr īsi ir patskaņi, kam tieši seko vēl kāds cits patskanis: dialektika, diēta, hiāts, kaolīns, teorija. Vienmēr īsi ir patskaņi latīņu un grieķu cilmes priedēkļos ab-, ad-, de-, pre- u. c. Paras­ti īsi ir patskaņi nesalikto svešvārdu slēgtajās zilbēs tādos vārdos, kur patska­nim visos šī vārda locījumos seko vismaz divi līdzskaņi: cikls, ferma, kadrs, rampa, urna (sal. astma — gr. āsthma un arī džinsi — a. jeans). Pēc A. Ozola vēro­ju­miem, pastāv tendence nesaliktos svešvārdos gari izrunāt tikai vienu zilbi [63, 132], tomēr jaunākajos aizguvumos akceptētas arī atkāpes no šīs likumības, piemēram, anglismā sērfingsk.

Analoģijas likumības patskaņu kvantitātes izvēlē lielā mērā darbojas aizgu­vumu izskaņās. Tā kā patskaņa kvantitāte aizguvumu izskaņās palaikam bijusi mainīga un tā kā terminoloģijā ir īpaši nepieciešams, lai analoģiskos gadījumos rakstības noteikumi būtu vienādi un lai pēc tiem varētu izvēlēties (noteikt) optimālāko pieņemamāko jauna analoģiska aizguvuma vai jaunveidojuma formu, turpmāk fonomorfoloģiskā aspektā, galvenokārt uz Liv bāzes, dots izskaņu grupējums pēc patskaņa kvantitātes, mēģinot konstatēt tendences, kas mūsdienu valodas praksē vērojamas attiecīgo izskaņu izrunā un rakstībā [sk. arī 81]. Kaut arī atšķirībām līdzīgu izskaņu patskaņa kvantitātē nereti pamatā ir oriģinālvalodas fināļu forma, salīdzinājums ar oriģinālvalodu nav dots, jo, kā jau teikts, aizgūtajos sugasvārdos dominējošā ir analoģija ar aizguvējvalodas fonomorfoloģisko sistēmu.

Vienmēr (vai parasti) garš patskanis ir šādās lietvārdu (tie visbiežāk ir latīņu vai grieķu cilmes internacionālismi)  sufiksālajās izskaņās [sk. arī Lpv, 355—358; Spv, 105—113]: -āda (armāda, driāda), -āde (barikāde, marmelāde), ‑āle (normāle, pastorāle), -ālis (admirālis, liberālis), -āls (kanāls, signāls), -āna (karavāna, mediāna), -āne (kurtizāne, partizāne), -ānis (republikānis), -āns (meridiāns, vulkāns), -āre (jubilāre, sanitāre), -āris (altāris, bulvāris), -ārs (cirkulārs, kalendārs), -āta (afrikāta, ordināta), -āte (fakultāte, sonāte), -āts (kvadrāts, pansionāts), -āze (amilāze, elefantiāze), -āzs (topāzs), -āža (instruktāža, takelāža), -āžs (personāžs), -ēda (rezēda, torpēda), -ēģis (kolēģis, stratēģis), ‑ēma (krizantēma, teorēma), -ēms (ekstrēms, rekviēms), -ēna (gangrēna, morēna), -ēns (etilēns, gobelēns), -ēze (majonēze, polonēze), -īda (klotoīda, piramīda), -īde (invalīde, prelīde), -īds (elipsoīds, oksīds), -īms (režīms, santīms), -īna (turbīna, vitrīna), -īne (kabīne, sonatīne), -īnis (jakobīnis), -īns (adrenalīns, parafīns), ‑īra (gravīra, uvertīra), -īrs (kefīrs, suvenīrs), -īte (apetīte, vizīte), -īts (fosforīts, radikulīts), -īva (direktīva, perspektīva), -īvs (abrazīvs, kursīvs), -īze (ekspertīze, servīze), -īzs (koksagīzs, tirkīzs), -ūna (harpūna, lagūna), -ūns (šampūns, taifūns), -ūra (karikatūra, manufaktūra), -ūrs (abažūrs, telūrs), -ūta (valūta, volūta), -ūza (hipotenūza, kukurūza), -ūzs (arbūzs) u. c.; kā arī īpašības vārdu izskaņās -āls (diametrāls), -ārs (fragmentārs), -īks (antīks), -īms (intīms), -īvs (deskriptīvs), -īzs (precīzs), -ūrs (miniatūrs), -ūzs (difūzs).

Dažām no šīm izskaņām aizguvumos sastopamas arī līdzīga skaņu sastāva izskaņas ar īsu patskani: -ale (kefale, sandale), -alis (karalis, vasalis), -als (kinžals, maršals), -ana (sutana), -ans (atamans, talismans), -are (meistare), -ars (kampars, radars), -ate (fregate, mulate), -ats (abats, klimats), -ena (antena, ciklamena), -ens (biļetens, nomens), -ims (piligrims), -ins (termins), -ite (elite), ‑its (džigits, limits), -urs (bunkurs, ķengurs). Dažu šādu aizguvumu izrunā ir vērojama tendence vispārināt garā patskaņa lietošanu šajā izskaņu grupā, piemēram, Lpv, Spv, Lkr un SV: orangutans, ciklamena, manekens, bet runā arī orangutānsp, ciklamēnap, manekēnsp.

Pie izskaņām ar garu patskani vēl pieskaitāmas: -oma (aksioma, lipoma), -ons (diapazons, ciklons), -ors (cenzors, motors), -oze (glikoze, prognoze), -ozs (kuriozs, virtuozs), lai gan rakstos patskaņa o garumu neapzīmē.

Garš patskanis ir arī vārdiskajās izskaņās [sk. arī  70,179—180] -fāze, -fīts, ‑fīze, -frāze, -grāfs, -klīze, -krāts, -līts, -līze, -māns, -pāts, -sfēra, -tēka, -tēze.

Vienmēr (vai parasti) īss patskanis ir lietvārdu izskaņās (resp. finālēs) -afe (karafe, žirafe), -efs (reljefs), -ere (dispečere, sprintere), -eris (līderis, traleris), ‑ica (matrica, pernica), -ice (benefice, matrice), -icis (milicis), -ifs (kalifs, tarifs), ‑ija (absorbcija, trigonometrija), -ijs (ģermānijs, kolokvijs), -ika (dialektika, specifika), -iks (arsēniks, pikniks), -iķis (ekscentriķis, matemātiķis), -ils (metils, profils), -isms (diahronisms, konstruktīvisms), -ists (alpīnists, komponists), kā arī īpašības vārdu izskaņā -ils (labils) [sk. arī Spv 103—105].

Īss patskanis ir izskaņās -ete, -ets, -uts, kā arī -ama, -ams un -ima: pincete, raķete; debets, parkets; mamuts, maršruts; amalgama, pidžama; islams, balzams; decima, septima. Taču blakus tām sastop arī līdzīga skaņu sastāva izskaņas ar garu patskani, piemēram, vārdos atlēte, pastēte; estēts, magnēts; atribūts, salūts; sinerāma; parenhīma. Runas valodā vārdus ar -ēts, -ūts mēdz izrunāt ar īsu patska­ni e, u: magnetsp, salutsp, bet vārdus ar -ama, -ams, -ima — ar garu patskani ā, ī: pidžāmap, balzāmsp, septīmap, kas liecina par attiecīgām tendencēm latviešu valodas praksē.

Vienmēr īss patskanis ir vārdiskajā izskaņā -fils: bibliofils, hlorofils.

No īsā vai garā patskaņa lietojuma izskaņā ir atkarīga patskaņa kvantitāte pirms­izskaņas zilbēs. Īss izskaņas patskanis iepriekšējo zilbju patskaņu kvantitāti neietek­mē, piemēram, Darvins — darvinisms, fabula — fabulists un arī aktīvs — aktīvists, atestāts — atestācija, bibliogrāfs — bibliogrāfija. Turpretī, ja izskaņā ir garš patskanis, tad tās priekšā patskanis parasti ir īss: klerikālis, plastikāts, vete­rāns un arī nominatīvs (sal. nominācija), vokalīze (sal. vokāls); bibliotekārs (sal. bibliotēka).

Īss patskanis ir arī zilbēs pirms izskaņām -ants, -ents: determinants, abiturients.

Tādējādi vienā un tai pašā morfēmā patskanis var būt īss vai garš atkarā no tās po­zī­cijas vārdā: aktuāls, aktuālija — bet aktualitāte; difūzs, difūzija — bet difu­zors; magnēts, magnētisms — bet magnetīts; Neptūns, neptūnijs — bet neptu­nāts; advokāts — bet advokatūra; doktrīna — bet doktrinārs; mangāns — bet man­ganīts; piramīda — bet piramidāls; vokāls — bet vokalīze. Atšķirīga patskaņa kvan­titāte vērojama arī saknes morfēmā: Āzija — bet aziāts, mūzika — bet muzikāls.

No raksturotās vispārīgās likumības pirmsizskaņas zilbēs (ja izskaņas patskanis ir īss) ir tikai daži izņēmumi: komūna — bet komunisms, komunists, orgāns — bet organika, organisms (kuros runas praksē mēdz pastiept patskani elementos -ūn-, -ān-) un silikons, silikāts — bet silīcijs, Amerika — bet amerīcijs (turklāt izskaņas pozīcijā elementos -ic-, -ik- patskanis vienmēr ir īss).

Hibrīddarinājumos ar -ēt (-ēts), -izēt (-izēts) izskaņas priekšā patskanis parasti ir īss: balzamēt (balzamēts), profilēt (profilēts), arī tad, ja citos atvasinājumos at­tie­cīgajā morfēmā ir garais patskanis: adjektīvs — adjektivēt (adjektivēts), kanāls — kanalēt (kanalēts), kupāža — kupažēt (kupažēts), mašīna — mašinizēt (maši­nizēts), tirāns — tiranizēt (tiranizēts); arī fotogrāfs — fotografēt, reklāma — reklamēt, sintēze — sintezēt; mūzika — muzicēt, ķīmija — ķimizēt.

Teiktais attiecināms arī uz deverbālajiem hibrīddarinājumiem ar -šana, -šanās, -ums.

Divzilbīgos atvasinājumos ar -ēt (-ēts) saknes patskaņa garums tiek saglabāts: bāze — bāzēt, frāze —frāzēt, frēze —frēzēt, gāze — gāzēt.

Hibrīdvārdos ar izskaņām -isks, -ains, -īgs, -ība, -ums (denominālos atvasinā­ju­mos) izskaņas priekšā patskaņa kvantitāte parasti nemainās: kristāls — kristā­lisks, vulkāns — vulkānisks; kanāls — kanālains, māzers — māzerains (bioloģijā), portāls — portālains; bravūra — bravūrīgs — bravūrība — bravūrums; normāls — normālība — normālums. Izņēmums ir atvasinājums organisks.

Noteiktas patskaņu kvantitātes likumības ir arī salikteņos. Šeit izšķirami divi gadījumi.

Ja salikteni veido no latviešu valodā patstāvīgi lietotiem vārdiem, saliktenī saglabā tādu patskaņu kvantitāti, kāda tiem ir attiecīgajos ārpus salikteņa lieto­ta­jos vārdos, piemēram, imūns + terapija — imūnterapija, kopāls + laka — kopāllaka, mangāns + skābe — mangānskābe.

Ja salikteņa pirmais komponents ir internacionāls elements ar savienotāj­pat­skani (o vai i), šajā komponentā visi patsakņi ir īsi, neatkarīgi no patskaņu garuma attie­cīgajā patstāvīgi lietotajā vārdā latviešu valodā un cilmvalodā: arseno­ben­zols (bet arsēns), imunoloģija (bet imūns), kristalogrāfija (bet kristāls), magneto­strik­cija (bet magnēts), sal. arī ar oriģinālformām: gr. aēr ‘gaiss’ — bet aerogrāfs, gr. athēre ‘putriņa’ — ateroskleroze, lat. lūdere ‘spēlēt[ies]’, lūdus ‘spēle’ — bet ludotēka. Pēc analoģijas latviešu valodas sistēmā iederīgākas būtu arī tādas formas kā bitlomānija, eģiptologs, teatromānija, vagnerologs, ar īsiem patskaņiem salikteņu pirmajā komponentā. Taču praksē šādu salikteņu pirmajā kom­ponentā sastopami garie patskaņi, tāpat kā attiecīgajos  latviešu valodā pat­stāvīgi lietotajos vārdos, kas, iespējams, liecina par latviskā elementa akti­vi­zē­šanos savienotājpatskaņa priekšā salikteņos.

Īsā un garā patskaņa mija reizēm vērojama strupinājumsalikteņu veidošanā, pie­mēram, instrumentu ražošanas automatizētā sistēma LURIGA (no ‘Latvijas Uni­versitāte, Rīga’), vīna šķirne aress (no ‘ābolu [vīns] + heress’).

2. Terminu aizgūšanā dažkārt ir aktuāla atsevišķu dažādas kvalitātes patskaņu izvēle. Aizguvumos, piemēram, ir vērojama patskaņu un divskaņu mija, kam pa­matā ir attiecīgi procesi citās valodās: eksāmens — eksaminācija, nomens — no­mi­nācija; lūmens — luminiscence; planieris — planerodroms[2] . Latviešu ter­mi­nolo­ģi­jā šī patskaņu mija aizgūtajos atvasinājumos tiek respektēta. Ja at­va­si­nā­juma pamatā ir latviešu valodā lietots aizguvums, tiek saglabāta pamatvārda fo­nomorfoloģiskā struktūra, piemēram, inženieris — inženierija (nevis «inženērija»).

Ar patskaņu izvēles problēmu saistās savienotājpatskaņa (-o-, -a-, -i-, -e-) izvēle salikteņos. Terminu darināšanā un arī aizguvumu adaptācijā ir vērojama tendence vispārināt savienotājpatskani -o-, taču ne vienmēr tas ir pieļaujams, jo savienotājpatskanis dažkārt ir vienīgais atšķirīgās semantikas rādītājs terminā, piemēram, feronitrāts Fe(NO3)2— ferinitrāts Fe(NO3)3.

LĪDZSKAŅU IZVĒLES PROBLĒMAS

Problemātiska mēdz būt līdzskaņu izvēle dažos aizguvumos, retāk — pašcilmes vārdos.

1. Viena problēmu grupa saistīta ar līdzskaņu miju aizguvumos, pie­­mē­ram, ekstensija, ekstensīvs, intensīvs — bet pretenzija, sintakse — bet sintaktisks, sin­tēze — bet sintētisks. Šādai līdzskaņu mijai ir dažādi iemesli, ko no­saka gan ori­ģinālvalodas, gan aizguvējvalodas (adaptācijas) likumības un šo liku­mību mai­ņa dažādos vēsturiskos laikposmos [11, 159—161]. Terminoloģijas izstrā­dē pa­rasti tiek respektētas aizguvumu lietošanas tradīcijas, piemēram, līdz­ska­ņu s un z fonētiski motivētā mija terminos servēt, servocilindrs, konservi — un prezervi (starp diviem patskaņiem nebalsīgais līdzskanis ir balsīgs) [9, 119]. To­mēr latviešu va­lodā šādai fonētiskajai likumībai nav sistēmas rakstura un ir daudz tādu aiz­gu­vu­mu, kuros starp patskaņiem ir nebalsīgais līdzskanis: desin­hro­nizācija, de­sorbcija, preselektors, prosodika. Tāpēc, apstiprinot termina funkcijā mazāk iz­pla­tītu vai jaunāka laika aizguvumu, priekšroka tiek dota morfo­lo­ģiskajam kri­tē­ri­jam, saglabājot negrozītu saknes resp. celma līdzskani, pie­mē­ram, desiderāti, jo vār­da saknē ir nebalsīgais līdzskanis s.

2. Atsevišķu problēmu grupu veido līdzskaņu divkāršojums aiz­guvumos.

Latviskajā rakstībā neatveido troksneņu divkāršojumu, tāpēc, aizgūstot vārdus, ku­riem oriģinālvalodā blakus ir divi vienādi troksneņu burti, latviskajā rakstībā tiek atstāts tikai viens, turklāt arī morfēmu sadurā (atšķirībā no latviskas cilmes sa­­lik­­teņiem un priedēkļvārdiem, kuros vienādie līdzskaņi morfēmu sadurā tiek pa­­tu­rēti: lappuse, sausserdis, atteice, pārrāvums): lafete (fr. lafette, v. Lafette), oka­zionālisms (lat. occasionalis), oportūnisms (fr. opportunisme) un arī bekro­sē­ša­na (a. backcrossing), disertants (lat. dissertantis), eksekūcija (lat. exsecutio), transpirācija (lat. trans + spirare). Gan runā, gan rakstos latviešu valodā ir iespē­jams at­veidot blakus divus vienādus sonantus: savanna, summa, villa (‘celtne’). Tomēr, tā kā latviskas cilmes vārdiem šāds divkāršojums nav raksturīgs, daudzos aiz­­gu­­­vu­­mos arī sonantu divkāršojuma vietā ir viens līdzskanis: medulārs, oscilācija, arī morfēmu sadurā: ilegāls (fr. illegal), iracionāls (lat. irrationalis), solukss (lat. sol+lux).

Līdzskaņu divkāršojums atspoguļojams, ja tam ir fonemātiska nozīme, piemē­ram, ekoloģijas un hidrobioloģijas terminoloģijā tādiem elementiem kā -filija, ‑fils (no gr. phileo ‘mīlu‘) un -fillija (no gr. phyllon ‘lapa‘).

Aktivizējoties internacionālam prefiksālajam elementam, īpaši savieno­jumā ar latviešu valodā patstāvīgi lietotu vārdu, tiek pieļautas atkāpes no šīs vispārīgās likumības, piemēram, transsibīrijas maģistrāle, transsudāti.

3. Gan aizgūtajos, gan pašcilmes terminos problemātiskas mēdz būt līdzskaņa j radītās līdzskaņu pārmaiņas. Terminu izstrādes praksē aktuāla ir līdzskaņu mija lietvārdu daudzskaitļa ģenitīvā un līdzskaņa j zudums morfēmu sadurā.

Lietvārdu daudzskaitļa ģenitīva formu lietošanā TK pilnībā respektē Pareiz­rak­stības komisijas lēmumus, piemēram, agrāk terminos lietotā forma fāzu tiek aiz­stāta ar fāžu (divfāžu strāva, trīsfāžu strāva, trīsfāžu elektromašīna, fāžu regu­la­tors), kaut arī forma bez līdzskaņu mijas plaši izplatīta dažādu nozaru terminu sistē­mās un liktos lietderīgāk vārdu fāze locīšanas ziņā pielīdzināt tādiem izņē­mu­miem kā bāze — bāzu, gāze — gāzu. Savukārt terminiem koordināte, ordināte galotne -e tika aizstāta ar -a — koordināta, ordināta, lai saglabātu terminos plaši izplatītās formas bez līdzskaņu mijas koordinātu, ordinātu (koordinātu sākum­punkts, koordinātu sistēma, ordinātu ass).

Gan vispārlietojamā valodā, gan jo īpaši terminoloģijā vērojams līdzskaņa j zu­dums salikteņa komponentu sadurā: govkopība, skrāpurbis, skrūvgriezis, up­star­pa, zivkopība, zivsaimniecība (bet arī: pārziepjošana, sirpjveidīgs, zivj­dze­nī­tis). Terminoloģijā respektē par normatīvām atzītās formas, kas publicētas norma­tīvos izdevumos. Profesionālā lietojumā, tāpat kā vispārlietojamā runā, pla­ši izplatīta arī forma urbmašīna, taču par literāru atzīta tikai regulārā forma urbj­­mašīna, kas arī apstiprināta termina funkcijā.

4. Problemātisks dažkārt ir līdzskaņu k, g un ķ, ģ lietojums dažāda posma aiz­gu­vumos priekšējās rindas patskaņu priekšā. Vecākajos aizguvumos šai pozī­ci­jā līdz­skaņu k, g vietā konsekventi stājušies ķ, ģ: ķengurs, niķelis, ģenēze, ģeogrā­fija, lo­ģika. Turpretī jaunākajos aizguvumos tādā pašā pozīcijā dominē līdz­ska­ņi k, g: ki­lograms, kino, plakēšana, gigants. Aizguvumos, kam valodā ir analo­ģiskas se­nāk aizgūtās formas, ķ, ģ tiek saglabāts: niķelīns (nevis «nikelīns»), jo ir niķelis, ģeo­fīti (nevis «geofīti», kā tika fiksēts vēl 57,1, 62) un vajadzētu būt arī formai ģeoīd­i (nevis «geoīdi»), jo ir elements ģeo-.

LIELĀ VAI MAZĀ SĀKUMBURTA

PROBLĒMA TERMINOS

Terminos, kuros izmantots īpašvārds vai kuri radušies uz īpašvārdu bāzes, ak­tuāla ir lielā vai mazā sākumburta problēma. Konstatējamas vairākas likumību gru­pas.

1. Ar lielo sākumburtu rakstāmi vārdkoptermina sastāvā izmantotie īpašvārdi (kas saglabā īpašvārda funkciju): Daugavas svīta, Faradeja tumšā telpa, Leidenes trauks, Paskāla likums.

2. Ar mazo sākumburtu rakstāmi termini, kas radušies, īpašvārdiem ape­la­ti­vē­jo­­ties (t. i., kļūstot par apelatīviem, sugasvārdiem)[3] : ampērs, devons, donāts, elzevīrs, rentgens.

Par apelativējušos vārdu Lpv atzīts arī ģenitīvenis alpu (alpu vijolīte), kam pa­mata ir īpašvārds Alpi.

Īpašvārdu un sugasvārdu norobežošanai par galveno uzlūkojams semantiskais kri­­tērijs: lai īpašvārds kļūtu par sugasvārdu, tam no attiecīgā personas vai vietas no­­sau­kuma jākļūst par cita jēdziena izteicēju: personu uzvārdi Ampērs, Oms, Vol­ta, bet mērvienību nosaukumi ampērs, oms, volts; vietas nosaukums Alpi, bet vis­pārīgai ‘kalnu apvidus‘ apzīmēšanai — ģenitīvenis alpu. Ģeoloģijas terminos Dau­gavas svīta, Pļaviņu svīta, Tartu svīta izmantoti to vietu nosaukumi, kur svī­tas kon­statētas visraksturīgākajā veidā [48,I, 380]. Kaut arī attiecīgie jēdzieni ir saistāmi ne tikai ar nosaukto teritoriju, tomēr nozīmes paplašinājums nav pie­tie­kams pamats īpaš­vārdu apelativācijai, un tāpēc lielā sākumburta rakstība šajos ter­minos paturama.

3. Ar mazo sākumburtu rakstāmi no īpašvārdiem atvasinātie termini un ter­min­elementi: avicennīts, kubanīts; alpīns (alpīnās pļavas).

4. Ar lielo sākumburtu raksta terminus, kuriem tiek piešķirta īpašvārda daba: Valsts kvalitātes zīme, Tropiskais elements. Terminoloģiskas motivācijas lielā sā­kumburta rakstībai šajos terminos nav.

Rakstību ar lielajiem burtiem izmanto terminelementu izcelšanai: UN elements, VAI elements (skaitļošanas tehnikā).

LABSKANĪGUMA LOMA

TERMINA FORMAS IZVĒLĒ

Kaut gan vēl arvien par galveno prasību terminu veidošanā tiek atzīts sis­tē­mis­­kums, atsevišķos gadījumos labskanīguma dēļ priekšroka tiek dota ne­sis­tē­mis­­kām formām.

Nelabskanīguma novēršanai vai izrunas atvieglošanai terminos tiek iz­mantoti vis­pārlietojamās valodas paņēmieni.

1. Morfēmu sadurā salikteņos tiek paturēta pirmā komponenta galotne, kas ci­tos terminos attiecīgajam komponentam tiek atmesta: ceļametode, plecuportrets, sau­lessargs.

Galotnes saglabāšana vai atmešana var būt atkarīga no vārda garuma (puķu­zir­nis — bet puķzirnītis), sekojošās skaņas (ceļametode — bet ceļizmēģinājumi) vai se­mantikas (puturadis — lai izvairītos no iespējama pārpratuma).

2. Morfēmu sadurā salikteņos tiek paturēts pirmā komponenta sufiksālais ele­ments, kas citos darinājumos tiek atmests: ziežamzīmulis, bet ziežtrauks, ziežvārsts.

3. Morfēmu sadurā atvasinājumos izskaņas -nieks priekšā tiek ie­sprausts (vai pa­turēts) patskanis i, piemēram, ceļu būves terminoloģijā terminā ceļinieks. No šī vār­da vispārlietojamās nozīmes (‘ceļotājs‘) atšķirama jēdziena (‘ceļu būves strād­nieks, darbinieks‘) apzīmēšanai būtu bijis lietderīgāk izvēlēties arī atšķirīgu formu, to­mēr paturēta forma ar iespraudumu tieši labskaņas dēļ.

4. Sistēmiskā salikteņa vietā tiek paturēta vārdkopa: sastatņu plaukts (‘plaukts sa­statņu veidā‘), kaut gan veida nozīmē parastāki salikteņtermini (par to sk. semantikas nodaļā).

5. Atsevišķos gadījumos labskaņas dēļ netiek ņemti vērā līdzskaņu mijas no­teikumi: ģipsošana — ar līdzskani s pirms piedēkļa -o-, lai vārdā tuvu viens ot­ram nebūtu divi šņāceņi.

Kopumā jāatzīst, ka, lai gan labskanīguma (eifonijas) kritērijs terminu da­ri­nā­ša­nā dažkārt ir izšķirošs, izpratne par grūti izrunājamu vai nelabskanīgu skaņu ko­pu tomēr bieži vien ir subjektīva (sal.: laukuprojekts vai laukprojekts, plecu­por­trets vai plecportrets). Kāpēc skaņu kopa žz vārdā ziežzīmulis ir nelabskanīga, bet vārdā mežzinis ne? Kāpēc plecuportrets ir labskanīgāks vai vieglāk izrunājams par plecportrets? Bez tam, kā liecina prakse, galotnes saglabāšana pirmajā kom­po­nentā rada formas nestabilitāti: apstiprinātā salikteņa vietā ieviešas vārdkopa, pie­mēram, TK akceptētā salikteņa «Laukuprojekts» vietā projektēšanas institūta no­saukumā ieviesusies vārdkopa «Lauku projekts». Tāpēc terminoloģijas izstrādes prin­cipu hierarhijā labskaņas principam ierādāma sekundāra loma un daži ne­sis­tē­miskie darinājumi būtu pārskatāmi un labojami (institūta nosaukums vēlāk la­bots par «Laukprojekts»).

[1] Sekojot tradīcijai [Spv, 99—113; 9; 57, I, 174—181], aizguvumu fināles, kurās ietilpst lokāmā galotne un pēdējais piedēklis vai aizguvējvalodas morfoloģiskajā skatījumā piedēklim pielīdzināms elements, šajā darbā sauktas par izskaņām. Aizguvumu izskaņās šķirtas divas grupas: sufiksālās un vārdiskās izskaņas. Šādas termina izvēles pamatā ir vairāku aizguvuma izskaņu (fināļu) funkcionālā analoģija ar latviskas cilmes vārdu izskaņām.

[2] Divskaņa ie un patskaņa e mijai viena celma formās vārdos planieris un planerodroms pamatā ir dažādo internacionālo darinājumu adaptācijas īpatnības latviešu valodā.

[3] Par apelativāciju kā vārddarināšanas paņēmienu sk. vārddarināšanas nodaļā.