SEMANTISKAIS ASPEKTS

Lai termins kvalitatīvi veiktu savu funkciju, īpaši svarīga loma ir termina se­mantikai. Ar speciālo sfēru saistītā semantika ir tā, no kuras atkarīgs nominācijas vie­nības (resp. zīmes [259, 5]) terminoloģiskums. Termina semantika nav iden­tificējama ar vārda leksisko nozīmi. Termina semantiku izsaka definīcijā.

Semantika nosaka termina formas izvēli — vārddarināšanas modeli, sin­tak­tis­kās konstrukcijas tipu (vārdkopterminos), arī vārda gramatiskās formas un reizēm pat fonētiskā sastāva izvēli. Tādējādi terminoloģijas izstrādē semantiskais aspekts ir cieši saistīts ne tikai ar leksisko, bet arī ar fonētisko, morfoloģisko, vārddarināšanas un sintaktisko aspektu, kurus varētu pakļaut semantiskā aspekta apskatam, bet ku­ri šajā grāmatā aplūkoti turpmāk īpašās nodaļās, attiecīgo valodas līmeņu pa­rādības skatot ciešā kopsakarā ar terminos ietverto nozīmi. Semantiskā aspekta no­daļā aplūkota tikai daļa no terminoloģijas izstrādē aktuālajām semantikas prob­lēmām — tās, kurām ir patstāvīga vieta terminoloģiskās semantikas teorijā un kuras palīdz labāk izprast pašus terminus un to veidošanas pamatprocesu.

SEMANTIKAS VIETA TERMINA PAMATPRASĪBĀS.

POLISĒMIJAS, HOMONĪMIJAS UN SINONĪMIJAS

TERMINOLOĢISKĀ IZPRATNE

Par semantiskā aspekta īpašo lomu terminoloģijā uzskatāmi liecina zinātnis­kam terminam izvirzītās pamatprasības, no kurām lielākā daļa ir tieši saistīta ar termina semantiku: semantiskā precizitāte, viennozīmīgums, mononī­mis­kums, kontekstneatkarība. Arī terminu sistēmiskums lielā mērā ir saistīts ar terminu semantiku.

Semantikas lingvistiskā un terminoloģiskā izpratne nav identas, kaut arī abas bal­­stās uz vārdā ietverto jēdzienu. Terminoloģiskās izpratnes specifika saistīta ar ter­­mina nepieciešamo piesaisti noteiktam konkrētas nozares jēdzienam. Tas, kas lin­g­­vistiskajā izpratnē ir viens un tas pats vārds ar dažādām nozīmēm, resp., daudz­no­­zī­mīgs vārds, piemēram, lauks kā zemes platība, kā lielāka noteiktu objektu iz­pla­tī­bas teritorija, kā kādas darbības vai procesa norises vide u. c., morfoloģija — zooloģijā, bo­tānikā, lingvistikā, terminoloģiskajā izpratnē ir dažādu nozaru ter­mini, resp., nevis viens un tas pats termins dažādās nozīmēs, nevis daudznozīmīgs ter­mins, bet gan dažādi termini, kas izsaka zināmā mērā saistītus, tomēr atšķirīgus jē­dzie­nus.

Terminu semantikas terminoloģiskās specifikas neizpratne un termina pa­mat­prasību aplūkojums no tīri lingvistiskām pozīcijām (piemēram, terminu reālās po­lisēmijas un nozīmes nestabilitātes uzsvēršana un ar to saistītais termina vien­no­zīmīguma un kontekstneatkarības prasību noliegums; terminoloģisko se­man­tis­ko procesu specifikas un vispārlietojamās valodas semantisko pārmaiņu at­šķi­rī­bas neizpratne; nozaru terminoloģijas īpatnību un vispārzinātniskās ter­mi­no­lo­ģi­jas vajadzību ignorēšana u. c.) [150, 93 — 94; 274] kavē terminoloģijas teorētisko pa­matu izstrādi un praktisko unificēto terminu sistēmu izveidi.

Termina semantisko īpašību izpausme salīdzinājumā ar vispārlietojamiem vār­diem ir specifiska [155, 53; 129, 9—12].

1. Terminu  semantiskajai precizitātei ir liela nozīme pa­rei­zas informācijas sniegšanā un uztverē. Veidojot jaunu terminu, tā semantisko pre­cizitāti var panākt tad, ja ir pilnīgi skaidrs apzīmējamais jēdziens un tiek pras­mīgi atlasītas jēdziena būtiskās, terminā atspoguļojamās pazīmes. Katru ter­mi­nu cenšas veidot tā, lai tajā atspoguļotos gan virsjēdziena (t. i., vienojošā), gan apakš­jēdziena (t. i., diferencējošā) pazīme. Piemēram, termins kabatplauktsk (da­ri­nāts 1983. g. pirmajā pusē) apzīmē vienu no plauktu veidiem — plauktu (virs­jēdziena pazīme), kur priekšmeti tiek novietoti kabatās (apakšjēdziena pazīme).

Precizējot jau lietota termina nozīmi, ir nepieciešams konkretizēt apzīmējamā jēdziena robežas, skaidri apzināties virsjēdziena un tuvāko līdzteku jēdzienu terminus un, ja nepieciešams, izdarīt dažas strukturālas vai semantiskas korekcijas. Piemēram, tehnikā termins dzītā vārpsta aizstāts ar dzenamā vārpsta, jo ciešamās kārtas pagātnes divdabja forma (dzītā) vispirms norāda uz notikušu faktu, turpretī ciešamās kārtas tagadnes divdabja forma (dzenamā) vairāk piemērota pasīvās pazīmes vispārināšanai, kas arī nepieciešams terminā. Līdzteku jēdziena termins dzenošā vārpsta ar darāmās kārtas tagadnes divdabja formu (dzenošā) izsaka vispārinātu aktīvas darbības nozīmi. Meteoroloģijā un dažās citās nozarēs, lai nosauktu vietu, kur rodas, izceļas kāda parādība, atšķirībā no vietas, kur kas ieviesies un izplatās tālāk, agrāk lietotais termins perēklis aizstāts ar semantiski precīzāko terminu cilmvieta (šajā terminā labāk atspoguļojas jēdziena ‘vieta, kur kas izceļas, rodas’ būtiskās pazīmes), piemēram, negaisa cilmvieta, pazemes ūdeņu pieplūdes cilmvieta (bet: slimības perēklis).

Termina nozīmes precizēšana var būt saistīta arī ar vārda nozīmes paplašināšanu, piemēram, vides aizsardzības terminoloģijā termins nokrišņi attiecināts ne tikai uz gaisā esošo ūdens tvaiku kondensāciju, kā tas bijis pierasts iepriekš [42, V, 575], bet arī uz cietajām daļiņām (putekļu nokrišņi).

Semantiskās precizitātes prasība nav pārspīlējama. Tā saprātīgi koordinējama ar iespēju īsākā terminā ietvert vajadzīgo nozīmi nosacīti.

2. Savdabīga ir terminu viennozīmīguma un  daudz­no­zī­mī­guma izpratne. Zinātniskam terminam jābūt viennozīmīgam vienas zi­nāt­nes nozares (un ar to radniecīgas zinātnes nozares) terminu sistēmā [198, 75]. Nav uzskatāms par daudznozīmīgu termins, kura funkcijā ir daudznozīmīgs vis­pār­lietojamās valodas vārds vienā no savām nozīmēm, piemēram, acs — anatomijā, zoo­loģijā un šūšanā; audi — bioloģijā un tekstilrūpniecībā; avots — hidroloģijā un grāmatzinātnē u. tml. Par daudznozīmīgiem nav uzskatāmi termini, kas ter­mi­no­loģisko funkciju ieguvuši ar vispārlietojama vārda nozīmes pārnesumu, pie­mē­ram, atmiņa — elektronikā, dārzs — astronomijā, nogurums — metālu teh­no­lo­ģijā, sakne — valodniecībā.

Par daudznozīmīgu uzskatāms termins, kuram ir divas vai vairākas nozīmes vie­nas nozares terminu sistēmā, piemēram, lauksaimniecības tehnikā smidzinātājs — gan visa ierīce, gan attiecīgā darbīgā detaļa. Šāds termina daudznozīmīgums zi­nātniskajai terminoloģijai nav raksturīgs. Tas ir maz izplatīts un neliecina par ter­mina («speciālā vārda») daudznozīmīgo jeb polisemantisko dabu vispār [155, 55]. Tie ir tikai atsevišķi terminu funkcionēšanas fakti, un daudznozīmīgums ne­tiek uzskatīts par raksturīgu termina pazīmi. Tas tiek pēc iespējas novērsts ter­minu sistēmu zinātniskās izstrādes procesā, piemēram, lauksaimniecības tehnikā svie­dējs — viss agregāts, sviedējrats — darbīgā detaļa.

Zinātniskajā terminoloģijā nākas rēķināties ar t. s. kategoriālo daudz­no­zī­mī­gu­mu [183, 32], kura pamatā ir attiecīgo vārddarinājumu piederība pie dažādām no­saukumu kategorijām (grupām). Kategoriālo daudznozīmīgumu nosaka kopīgā kon­krētās valodas sistēma, piemēram, latviešu valodā atvasinājumi ar -tājs, -ājs, -ējs ir darītājvārdi, kas var apzīmēt gan cilvēku, gan ierīci, aparātu, mašīnu u. tml. (skai­tītājs, skaitļotājs, šķirotājs, cēlājs, vēlējs); deverbālie atvasinājumi ar -ums var apzīmēt gan darbības rezultātu, gan attiecīgas darbības rezultātā radušos priekš­me­tu (adījums, pinums, tinums). Termini spēks, spriegums, stiprums nosauc gan pa­zīmi, gan tās lielumu. Terminu sistēmās kategoriālais daudznozīmīgums nav uz­lūkojams par trūkumu, kas katrā ziņā būtu jānovērš. Attiecīgie termini konkrētas no­zares terminu sistēmā parasti ir labi saprotami. Ir skaidras arī ar attiecīgo terminu ap­zīmēto kategoriāli saskarīgo jēdzienu robežas.

Salīdzinot pašcilmes un aizgūto terminu semantiku, parasti tiek uzsvērts, ka daudz­­nozīmīgi ir pašcilmes vārdi, jo katrai dabiskai valodai raksturīga po­­li­semantiska struktūra [158, 139]. Turpretī aizguvumi tiek uzskatīti par vien­no­­zī­mīgiem, un arī zinātniskajā terminoloģijā tiem nereti tiek dota priekšroka [164, 71].

Daudzos gadījumos aizguvumiem patiesi ir precīzāka nozīme, jo tie tiek aiz­gūti tieši kādas noteiktas, specifiskas parādības vai noteikta objekta ap­zī­mē­ša­nai, piemēram, absorbcija (nevis ‘uzsūkšana’ vispār, bet noteikta fizikāla parādība), aku­mulators (nevis ‘uzkrājējs’ vispār, bet noteikta ierīce), bluzons (noteikts virs­drēb­ju veids).

Taču viennozīmīgi ir arī daudzi pašcilmes vārdi, piemēram, ābele, acenes, alksnene, apauši, apavi, augājs, uzvalks. Var pat konstatēt veselas tematiskas tādu vārdu grupas, kuriem — neatkarīgi no to cilmes (pašu valodas vārdi vai aiz­guvumi) — raksturīgs viennozīmīgums, piemēram, sporta veidu nosaukumi bas­ketbols, volejbols, dambrete, burāšana, daiļlēkšana, riteņbraukšana, rokas­bum­ba; koku, puķu u. c. augu  nosaukumi ābele, bumbiere, priede; acālija, ro­dodendrs, kaķpēdiņas, vijolīte, balanda, pērkone, vārpata. Par viennozīmīgiem eko­loģijā un hidrobioloģijā uzskatāmi termini augēdājs, purvaugs, sāļaugs, saul­bēg­lis, sniegmīlis, kas ir attiecīgo internacionālismu fitofāgs, helofīts, halofīts, he­lio­fobs, hionofils latviskie sinonīmi.

Savukārt daudznozīmīgums raksturīgs arī internacionālismiem: monopols —1) ‘izņēmuma tiesības’; 2) ‘liela kapitālistu apvienība’ [112, 483], patriarhāts — 1) ‘pirmatnējās kopienas iekārtas attīstības stadija’; 2) ‘baznīcas patriarha amats’ [112, 541]. Divās nozīmēs latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā ir apstiprināts ter­mins anglisms dizains — 1) ‘mākslinieciskā konstruēšana’; 2) ‘mākslinieciskā pro­jektēšana’. Nav viennozīmīgs atributīvais terminelements verbāls: verbālā (‘vār­diskā’) metode un verbālā (‘darbības vārda’) vārdkopa. Dažādās nozīmēs tiek lietoti arī internacionālismi armatūra, kultūra, prospekts, reakcija u. d. c.

Aizguvumi nav pasargāti arī no vārda nozīmes maiņas, kas valodas praksē no­tiek īpaši aktīvi. Piemēram, anglisms šorti, kas tekstilrūpniecības terminoloģijā ap­stiprināts kā noteikta īso virsbikšu veida apzīmējums, praksē tiek attiecināts arī uz līdzīga piegriezuma apakšbikšu veidu.

Semantiskās pārmaiņas, kas notiek kontaktvalodās un pašu valodas praksē, ar laiku atstāj ietekmi uz attiecīgo vārdu semantiku arī termina funkcijā.

Tādējādi internacionālismu un citu aizguvumu semantiskās priekšrocības nav absolutizējamas. Termina semantiskā precizitāte un viennozīmīgums ir at­ka­rī­gi nevis no termina cilmes valodas, bet gan no virknes citu faktoru, un visam pa­matā ir kopīgās zinātniskam terminam izvirzāmās pamatprasības.

3. Terminoloģijā ar polisēmiju cieši saistīta  homonīmijas izpratne un problemātiskas ir polisēmijas un homonīmijas robežas [198, 61—71].

Homonīmijas terminoloģiskajā izpratnē nav vienprātības  [93].  Nav pieņemams uzskats, ka termini, kas par speciālo jēdzienu apzīmējumiem kļuvuši ar vārda nozīmes precizēšanos (gaisma — fizikā, logs, durvis, grīda — celtniecībā, ne­gaiss, vētra, vilnis — hidrometeorologijā) vai ar vārda nozīmes pārnesumu (pirksts, galva — tehnikā, nogurums, atpūta — metālu tehnoloģijā, atmiņa — elek­tronikā), būtu uzlūkojami par attiecīgo vispārlietojamo vārdu homonīmiem, jo šādiem vārdiem gan vispārlietojamajā, gan terminoloģiskajā funkcijā pamatā ir viena un tā pati vārda leksiskā nozīme. Šī paša iemesla dēļ par homonīmiem nav uzlū­kojami arī termini, kas nosauc analoģiskus jēdzienus atšķirīgās zinātņu noza­rēs: morfoloģija — zooloģijā, botānikā, valodniecībā, tonis — glezniecībā, mūzikā, vi­rāža — aviācijā, autosportā, kamaniņu sportā. Homonīmijas izpratnē arī ter­mi­no­loģijā jārespektē tradicionālais atzinums, saskaņā ar kuru par homonīmiem tiek uzskatīti vārdi ar vienādu skanējumu un rakstījumu, bet ar dažādām[1], sav­star­pē­ji nesaistītām nozīmēm [45, 53], piemēram, virāža — sporta terminoloģijā un vi­rāža— fotogrāfijā, mīkla — kulinārijā un mīkla — folkloristikā.

Pretstatā daudznozīmīgumam kā pazīmei, kas piemīt vienam un tam pašam vār­dam, homonīmiskums ir pazīme, kas piemīt dažādiem vārdiem.

Zinātniskajā terminoloģijā no terminu homonīmijas, tāpat kā no daudz­no­zī­mī­guma, mēģina izvairīties, piemēram, zooloģijā sīga atstāts kā zivs nosaukums, bet kā putna nosaukums tas aizstāts ar drofa; ķīmijā ūdens īpašības apzīmēšanai pa­turēts tikai atvasinājums cietība, atsakoties no 40. gados apstiprinātā at­va­si­nā­ju­ma ar -ums; salikteņos, kas dažādās nozarēs nosauc mēraparātus, izmanto pa­mat­komponentu -mērs (dūmmērs, lietusmērs), nevis aparātu, ierīču nosaukumiem sis­tēmisko formu ar -is resp. -mēris, kas ir homonīmiska slimības nosaukumam.

4. Terminoloģiskajā literatūrā plaši skatīta, savdabīga, daudzaspektāla un vēl ar­vien padziļināti pētāma ir terminu sinonīmija.

Valodniecībā par sinonīmiju tiek uzskatīta vārdu (arī morfēmu, konstrukciju u. c.) pamatnozīmes sakrišana (parasti saglabājoties atšķirībām nozīmes niansēs un stilistiskajā raksturojumā) un par sinonīmiem tiek uzskatīti vārdi ar līdzīgu no­zīmi.

Vārdi ar līdzīgu nozīmi un ar atšķirībām nozīmes niansēs, resp., rela­tī­vie si­nonīmi, terminoloģijā parasti tiek izmantoti atšķirīgu jēdzienu nosaukšanai, un līdz ar to tie sinonīmu raksturu zaudē, piemēram, sal. Sin un 12tv dotos: krastmala un piekraste, lāsmenis (Sin lasmenis) un vaļums, pali un plūdi, kuriem terminoloģijā ir katram sava patstāvīga funkcija (tie nav sinonīmi).

Arī no absolūtajiem sinonīmiem, t. i., vārdiem (vai vārdkopām) ar pilnīgi identu nozīmi, zinātniskā terminoloģija cenšas atbrīvoties. Tomēr dažas sinonīmu grupas terminoloģijā saglabājas: pašcilmes un aizgūtie ekvivalenti (pareizrakstība — ortogrāfija), daži morfoloģiskie vai sintaktiskie va­rianti (fizikālā ģeogrāfija — fizioģeogrāfija), terminoloģiskie dubleti, kuros ietver­tas dažādas jēdziena sistematizētājpazīmes (brīvstrūklas  turbīna — kausu turbīna).

Pilnveidojot nozares terminoloģiju, gadījumos, kad praksē viena un tā paša jē­dziena apzīmēšanai lietoti divi vai vairāki termini (sinonīmi), parasti vai nu at­met liekos sinonīmus, vai arī katru no tiem apstiprina sava, atšķirīga jēdziena iz­teikšanai, piemēram, atšķirīgā nozīmē zinātniskajā terminoloģijā ir apstiprināti daž­kārt sinonīmiski lietotie termini krote un šķautne (celtniecībā un ģeo­mor­fo­loģijā), šķērsenis un šķērssija (celtniecībā), flomāsters un filczīmulis (grafikā), sig­nālspuldze un kontrolspuldze (elektrotehnikā), abstraktā māksla un bez­priekš­me­tiskā māksla (glezniecībā) u. c.

Sinonīmija terminoloģijas praksē liecina, ka attiecīgās nozares terminu (un pa­ras­ti arī jēdzienu) sistēma vēl nav nostabilizējusies, tā vēl veidojas un ter­mi­no­lo­ģizācijas process turpinās. Zinātniski izstrādātajām terminu sistēmām sinonīmija nav raksturīga, jo tā pēc iespējas tiek novērsta izstrādes procesā.

Terminoloģiskie sinonīmi atšķirami no t. s. kontekstuālajiem si­no­nīmiem jeb terminu kontekstuālajiem aizstājējiem (sīkāk sk. sintaktiskā aspekta no­daļā).

TERMINELEMENTU SEMANTIKA

Termina semantika lielā mērā ir atkarīga no tā sastāvdaļu — terminelementu — semantikas, tāpēc zinātniskās terminoloģijas izstrādāšanā un terminu sistēmu pilnveidošanā gan pašcilmes, gan internacionālo terminelementu noteiktai terminoloģiskajai funkcijai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Semantikas precizitāte raksturīga daudziem internacionālajiem postfiksālajiem elementiem. Tādi ir, piemēram, ķīmijas terminos izmantotie elementi -āts, -īds, -īts, kam ir katram sava stingri specializēta nozīme (piemēram, sulfāti — ‘sērskābes sāļi’, sulfīti — ‘sērpaskābes sāļi’, sulfīdi — ‘sēra un metālu savienojumi’). Atvasinājumi ar internacionālo elementu -fic-/-fik- (elektrificēšana — elektrifikācija, gazificēšana — gazifikācija) latviešu valodā tiek izmantoti ar nozīmi ‘aprīkot (teritoriju) kādas enerģijas izmantošanas vajadzībām’. Ar nelieliem izņēmumiem noteiktas nozīmes ir internacionālismiem ar -ācija, -isms, -ists. Ar stabilu semantiku dažādās valodās ir elementi -grāfija, -grāfs, -gramma, -līze, -skopija, -skops.

Noteikta semantika  ir  arī dažiem  latviskas  cilmes  postfiksālajiem elementiem, piemēram, atvasinājumi ar izskaņām -šana, -šanās ir procesu nosaukumi (mitrināšana; viļņošanās)[2].

Savukārt — ja terminelementi ir daudznozīmīgi, daudznozīmīgi ir arī attiecīgie da­rinājumi, piemēram, ar -tājs, -ājs, -ējs, arī -ators, -tors, -ors atvasina darītājvārdus, kas var apzīmēt gan cilvēku, gan ierīci, aparātu, mašīnu u. tml.

Terminelementu daudznozīmīgums ir pamatā arī pārvirzēm dažu terminu se­mantikā, turklāt šīs pārvirzes notiek gan internacionālajos, gan pašcilmes da­ri­nā­jumos. Piemēram, internacionālismiem ar elementu -itāte latviešu valodā parasti ir abstrakta nozīme: agresivitāte, profesionalitāte, situativitāte. Taču dažiem da­ri­nājumiem ar -itāte ir konkrēta nozīme (admiralitāte, ekstremitāte), un arī tādi in­ternacionālismi kā aktualitāte, autoritāte, novitāte līdztekus abstraktajai nozīmei ieguvuši konkrēto. Atvasinājumiem ar -ība latviešu valodā raksturīga abstrakta no­zīme, bet atsevišķi atvasinājumi līdztekus tai ieguvuši arī vairāk vai mazāk kon­krētu nozīmi: darbība.

Daļa terminelementu ir sinonīmiski, piemēram, semantiski atbilst pašcilmes un internacionālie elementi -ība un -itāte, -šana un - [āc]ija, -tājs un -[a]tors; ne- un a-; tāl- un tele-; -skatis un -skops; kā arī tādi terminelementi kā elektrisks un elektro-, fotogrāfisks un foto- u. tml. Līdz ar to sinonīmiski mēdz būt arī termini, kuros šie elementi ir izmantoti: caurlaidība un permeabilitāte, rezultatīvums un rezultativitāte, pēcskanēšana un reverberācija, daudzkāršotājs un multiplikators.

Izstrādājot zinātnisko terminoloģiju, dažu terminelementu semantika tiek ap­zināti specializēta, protams, balstoties uz nozīmes niansēm, kas attiecīgajam ele­mentam piemīt arī vispārlietojamā valodā. Specializēta tiek gan afiksālo (su­fiksālo un prefiksālo) elementu, gan saknisko un vārdisko elementu[3] semantika. Ar sufiksālo galotni -e tiek darināti procesu nosaukumi (dzese, vērpe, spiede; ieplū­de), bet, izmantojot piedēkli -n-, — rīku, ierīču vai citu priekšmetu nosaukumi (maz­gātne, spiedne; ieplūdne)[4]. Semantiski apsvērumi ir pamatā vārddarināšanas cel­mu vir- (‘vīrišķs’, sal. lat. vir ‘vīrietis’) vai virus- (‘ar vīrusu saistīts’), elid- (‘iz­laišana’) vai elimin-  (‘izslēgšana’) izvēlei atvasinājumos virāls — virusāls, eli­dēšana — eliminēšana. Noteiktā nozīmē veidojami salikteņtermini ar gadījum- (gadījumlielums, gadījumskaitlis), rok- (rokapstrāde, rokšuvēja), vārd­kop­ter­mi­ni ar tagadnes ciešamās kārtas lokāmo divdabi (regulējamā ierīce) un deverbālo liet­vārdu ar -šana (regulēšanas ierīce) pirmajā komponentā u. c. Dažādo terminelementu    atšķirīgās    (specializētās)    semantiskās    nianses    tiek iz­mantotas semantiski saskarīgo darinājumu nozīmes diferencēšanai.

No semantiski nenoslogotajiem elementiem termina struktūrā cenšas at­brī­vo­ties, piemēram, starojums, nevis «izstarojums», jo darbības (starošanas) rezultāta no­zīme pilnībā ietverta izskaņā -ums un priedēklis -iz ir lieks (lieka ir arī iz- nianse ‘no iekšas uz āru’, jo «starošana» vispār parasti notiek tieši šādā veidā).

TERMINU SEMANTIKAS DIFERENCĒŠANA

Ņemot vērā termina kā terminācijas vienības specifiku (lai izteiktu noteiktas no­zares jēdzienu ar stingri noteiktām šī jēdziena robežām), būtiski svarīgs ter­mi­no­loģijas izstrādes princips ir stingri nošķirt termina funkcijā lietoto semantiski saskarīgo (tuvo) vārdu (terminu) nozīmes. Tāpēc terminoloģijas izstrādē liela vē­rība tiek veltīta apzinātai terminu semantikas diferencēšanai.

Katrā valodā ir savas vārda nozīmju diferencēšanas iespējas. Latviešu valodā šim nolūkam noder gan dažādi priedēkļi: apgāde — sagāde, izziņa — uzziņa, pakars — piekars, gan piedēkļi: drošība — drošums; atjaunināšana — at­jau­no­ša­na, garināšana — garumošana, kraušana — krautnēšana, gan sufīksālās ga­lotnes: ierakste — ieraksts, veidne — veidnis, un pat patskaņu un līdzskaņu mija vārda saknē: velkme (dūmvadā) — vilkme (spēkratiem)[5],’ izklaidsēja (‘šur tur’) — izkliedsēja (‘vienmērīgi izretinot’), spraislis (taisns) — sprieslis (liekts), lie­tēšana (‘laistīšana lietus veidā’) — liedēšana (‘iztukšošana lietus veidā, iz­klie­dējot’, arī — ‘samērcēšana lietū’). Internacionālismos sava semantikas atšķīrējloma daž­kārt piemīt savienotājpatskaņiem: ferinitrāts Fe(NO3)3 — feronitrāts Fe(NO3)2. No­zīmes diferencēšanu panāk arī, veidojot attiecīgus salikteņus un vārdkopas: dar­bavieta (‘iestāde, uzņēmums u. tml., kur strādā’) — darba vieta (‘konkrēta vie­ta, kur notiek darba process’).

Šādas nozīmju un nozīmes nianšu atšķirības, kas ir dažādajām valodas vie­nī­bām, bet ko ikdienas lietojumā parasti nenošķir, terminoloģijā apzināti izmanto ter­minu semantikas diferencēšanā, katru termina funkcijā lietoto vārdformu at­tie­ci­not uz stingri noteiktu atšķirīgu jēdzienu. Bez tam terminoloģijā iet vēl soli tālāk un atšķirīgu jēdzienu apzīmēšanai izmanto pat šķietami absolūtos sinonīmus vai variantus, piemēram, aizstāšana ‘cita funkciju izpildīšana’ — aizvietošana ‘cita vietas aizņemšana, likšana cita vietā’; stigrība — ‘materiālā īpašība, kurai sa­kars ar stigšanu’ — stīgrība[6] ‘materiāla īpašība, kurai raksturīga stīgu veidošanās’, škirnība ‘raksturojums pēc šķirnēm’ — šķirība ‘raksturojums pēc šķirām’, distantkontrole ‘kontrole no attāluma’ — distanckontrole ‘kontrole, izmantojot distanci’.

1. Afiksālā semantikas diferencēšana. Izmantojot latviešu valodas ter­min­da­rināšanā priedēkļus, parasti nekādi pārpratumi priedēkļu nozīmju iz­prat­nē nerodas. Tuvas nozīmes priedēkļvārdi, kuru semantikas nošķiršana ter­min­darinājumos ir aktuāla, ir termini izturība — noturība un pakars — piekars, īpa­ši salikteņterminos ar pakar- un piekar-.

Darinājums ar priedēkli iz- — izturība tiek izmantots, ja runa ir par izturību kā spē­ju pretoties kā (t. i., kādas parādības, norises, procesa) iedarbībai: kar­stum­iz­tu­rī­ba — ‘izturība pret karstumu’, līdzīgi arī korozijizturība, dilumizturība, sal­iz­tu­rība, sausumizturība. Darinājums ar priedēkli no- — noturība tiek lietots, ja ru­na ir par spēju ko noturēt, paturēt, uzturēt ilgāku laiku: mitrumnoturība — ‘spē­ja noturēt, paturēt sevī mitrumu’ (sal. kūdras plates mitrumnoturība) vai ja ru­na ir par kāda stāvokļa stabilitāti, nemainību: garennoturība, škērsnoturība (pret automobiļa slīdēšanu). Analoģiska semantika vārdkopterminos ir arī at­tie­cī­ga­jiem īpašības vārdiem izturīgs un noturīgs.

Darinājumi ar priedēkli pa- — pakars, pakaramais, pakar- tiek izmantoti, lai no­­sauktu vai apzīmētu to (objektu), uz kura kas tiek pakārts, pakarināts (piemēram, pa­­kars — drēbēm automobilī), bet darinājumi ar priedēkli pie- — piekars, pie­ka­ra­mais, piekar- tiek izmantoti, lai nosauktu vai apzīmētu to (objektu), kuru piekar, pie­­karina (piemēram, piekaramā slēdzene, piekarceļš).

Ar piedēkļiem  atvasinātajos terminos nozīmes nošķiršana ir aktuāla pro­­cesu un darītāju nosaukumos, abstraktas nozīmes atvasinājumos ar -ība un ‑ums un da­žos citos.

Tuvas nozīmes ir procesu nosaukumiem ar izskaņām -šana, -šanās, -ācija un su­­fiksālo galotni -e. Procesa aktīvās norises apzīmēšanai priekšroka tiek dota da­­rinājumiem ar -šana, -šanās: aģitēšana, indeksēšana, meliorēšana, or­ga­ni­zē­ša­na, vulkanizēšana; krišana, piesaistīšana; griešanās, vienošanās. Turpretī da­ri­nā­jumus ar internacionālo izskaņu -ācija izmanto procesa kā vienota veseluma (‘pro­cesa kopumā’) nozīmē vai ar kādu procesu saistītu pasākumu kopuma nozīmē: aģi­tācija, indeksācija, meliorācija, organizācija, vulkanizācija; rotācija. At­va­si­nājumi ar sufiksālo galotni -e, ietverot procesa vispārinājuma nozīmes niansi, arī no­sauc procesu kopumā, kā vienotu veselumu: krite (krites sieniņa), piesaiste (va­lūtas piesaiste), grieze (griezes kustība), vērpe (vērpes svārstības).

Terminoloģijā diferencēta nozīme ir darinājumiem aktivēšana — aktivizēšana, ak­tivācija — aktivizācija, grafitēšana — grafitizēšana: piedēklis -iz- tajos uzsver nian­si ‘viscaur’, piemēram, aktivēta ogle — ‘no virspuses’, grafitizēta blīve — ‘vis­caur’.

Darītājvārdi ar izskaņām -tājs, -ājs, -ējs, -nis, -ators, -ors, -ieris, -eris, -ers un sufiksālo galotni -is terminoloģijā nosauc dažāda rakstura darbību veicējus objektus — no lieliem agregātiem, mašīnām, aparātiem, ierīcēm līdz sīkiem dar­ba­rīkiem, darbīgām detaļām. Gadījumos, kad vienas un tās pašas saknes da­ri­nā­ju­mu ir nepieciešams izmantot gan visas ierīces, gan atsevišķas detaļas apzīmēšanai, lie­lākā agregāta nosaukumā izvēlas izskaņas -tājs, -ājs, -ējs, mazākā objekta (de­ta­ļas) nosaukumā — -nis, -is: laistītājs, smalcinātājs, cēlājs (piemēram, veldres cē­lājs), griezējs (velēnu griezējs), pļāvējs (labības pļāvējs) — lauksaimniecības ma­šīnu, agregātu nosaukumi, grieznis — ‘rīks, ar ko griež’, glaudnis — arkla de­taļa. Ja ir paralēli darinājumi ar latviskajām un internacionālajām izskaņām, lat­viskos darinājumus mēdz paturēt darītāju personu apzīmēšanai, bet in­ter­na­cio­nā­los — aparātu, ierīču apzīmēšanai: kalkulētājs, perforētājs, regulētājs, re­ģis­trē­tājs, signalizētājs — personas, kalkulators, perforators, regulators, reģistrators, sig­nalizators — ierīces, aparāti.

Terminoloģijā izmanto arī abstraktas nozīmes atvasinājumu ar -ība un -ums no­zīmes nianses atšķirības: ezerainība, mežainība, purvainība — vispār abstraktas īpa­šības, pazīmes, ezerainums, mežainums, purvainums — pazīmes, kas rak­stu­ro­ja­mas kvantitatīvi, procentuāli. Reizēm terminoloģijā ir nepieciešams at­bil­sto­ša­jiem darinājumiem ar -ība un -ums piešķirt pavisam atšķirīgas nozīmes, piemēram, dro­šība — ‘aizsardzība pret nejaušībām, kļūmēm, bojājumiem’, bet drošums — ‘spē­ja pildīt uzdotās funkcijas, neradot bīstamus apstākļus’, piemēram, drošības teh­nika, kustības drošība, darbības drošība, ugunsdrošība; konstrukcijas drošums, ener­goapgādes drošums.

Nozīmes diferencēšanai var izmantot internacionālismus ar -itāte — pas­tā­vī­gā­kas, noturīgākas abstraktas īpašības apzīmēšanai — un paralēli tiem jaunradītos at­bilstošos atvasinājumus ar -ums — mazāk pastāvīgas, pārejošas abstraktas īpa­šī­bas apzīmēšanai, sal.: aktivitāte un aktīvums, kvalitativitāte un kvalitatīvums, la­bilitāte un labilums, stabilitāte un stabilums. Pagaidām praksē šāds nozīmes šķī­rums nav nostiprinājies. Gan darbības vietas, gan priekšmeta, rīka nosaukuma da­rināšanai latviešu valodā izmanto izskaņas -tava, -tuve. Ja no viena un tā paša cel­ma iespējami abi atvasinājumi, rīka nosaukumā priekšroka dažkārt dota at­va­si­nājumam ar -tava: grieztava, paminkaltava, samestava, jo «tuve vedina domāt par kādu plašāku telpu» [10, 92].

Arhīvistikā apzināti šķirta atvasinājumu ar -ārijs, -orijs nozīme: depozitārijs ‘iestāde’, depozitorijs ‘telpa’.

Vārdkopterminu veidošanā tiek izmantota īpašības vārdu semantiski saskarīgo afik­sālo elementu nozīmes diferencēšana. Tuvas nozīmes mēdz būt at­va­si­nā­ju­miem ar -īgs un -ējs, -īgs un -isks,-ots un -ains. Šādu īpašības vārdu semantika lat­viešu valodniecībā plaši analizēta [57, I, 229—234, 240—249, 252—268, 271—287, 289—290; 75; 14; 71].

Mazāk runāts par internacionālo elementu semantiku īpašības vārdos un semantikas diferencēšanu šo elementu sakarā. Tuva semantika ir atvasinājumiem ar -āls un -ārs, -āls un -atīvs, -āls un -ozs. Dažkārt terminoloģijā viena celma atvasinājumos to nozīmes tiek šķirtas, piemēram, dokumentālais materiāls ‘tāds, ko apliecina dokumenti’ — dokumentārais materiāls ‘paši dokumenti’, numerālā in­deksēšana ‘ar cipariem, skaitļiem’ — numeratīvā indeksēšana ‘ar skaitļiem, kas ir noteiktas numerācijas (kārtas, kārtības) elementi’, bitumāls ‘bitumu saturošs’ — bitumozs ‘saistīts ar nevēlamām novirzēm’, tāpēc terminā bitumālā briketēšanas teo­rija īpašības vārds ar -āls apstiprināts agrāk lietotā bitumozs vietā.

Daļai atvasināto īpašības vārdu (visbiežāk tie atvasināti ar piedēkli -isk-, retāk  arī ar -āl-, -īv- u. c.) praksē sastop sinonīmiski lietotas formas bez attiecīgā pie­dēkļa [93]: analoģisks — analogs, homogēnisks — homogēns, monoklināls — monoklīns, kompozitīvs — kompozīts. Zinātniska termina funkcijā šādos ga­dī­ju­mos parasti apstiprina tikai vienu no paralēlformām vai arī katru no tām izmanto at­šķirīga jēdziena izteikšanai, piemēram, mongoloīdiskā pazīmek ‘kas norāda uz ārē­ju līdzību ar mongoloīdiem’ — mongoloīdā pazīmek ‘kas izsaka ģenētisku sais­tību ar mongoloīdiem’; metisais tipsk‘kur ietilpst metisi’ — metisālais tipsk ‘kur ietilpst metisiem līdzīgie īpatņi’ (abi piemēri no vēstures terminoloģijas).

Afiksālā semantikas diferencēšana var būt saistīta ar vārdšķiras atšķirībām.

Līdzīgus jēdzienus atributīvā funkcijā mēdz izteikt lietvārdi ar -šana, -šanās un ciešamās kārtas tagadnes lokāmie divdabji ar -āms, -ams: laistīšanas iekārta — laistāmā iekārta, mazgāšanas mašīna — mazgājamā mašīna, skaitļošanas mašīna — skaitļojamā mašīna. Jaunu terminu veidošanā ciešamās kārtas divdabis tiek iz­mantots galvenokārt ciešamās kārtas nozīmes izteikšanai, piemēram, grozāmā uz­mava, piekarināmā mašīna, regulējamā iekārta. Bez ciešamās kārtas nozīmes šis divdabis tiek saglabāts daļā tradicionāli ieviesušos un nostiprinājušos terminu, tā­dos kā kulstāmā mašīna, mazgājamā mašīna, vērpjamais ratiņš. Retumis pēc tra­dicionālā parauga radīti arī jaundarinājumi: strādājamais vecums, ne­strā­dā­ja­mais vecums.

Nosaucot iekārtu, aparātu, ierīču darbīgās daļas, t. i., objektus, kas tieši veic at­tiecīgo darbību (resp. aktīvās procesuālās nozīmes izteikšanai), tiek izmantots vai nu darāmās kārtas tagadnes divdabis ar -ošs, piemēram, nesošais ritenis, pār­vei­­dojoša prasība, ritošā iekārta, vai deverbāls lietvārds ar -tājs, -ājs, -ējs (šai ga­dījumā parastāki salikteņtermini), piemēram, plucinātājveltnis, sa­vā­cēj­me­hā­nisms, spriegotājritenis, bet arī: tiesībnodibinātājs dokuments.

Tādējādi, ņemot vērā dažādo procesa nozīmes afiksālo elementu se­mantiskās nianses, var izveidot šo elementu (un attiecīgo atvasinājumu) rindu, ko raksturo pakāpenisks procesuālās nozīmes kāpinājums, piemēram, atkarīgie de­verbālie komponenti terminos: vulkanizācijas aparatūra — vulkanizēšanas ietai­se — vulkanizētājlīdzeklis.

Latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas izstrādē maz izmantota flek­tīvāsemantikas diferencēšana: ēters — ēteris, matrica — matrice, kompo­nents — komponente (līnija). Sufiksālajām galotnēm -e un -is aktīva loma ter­mi­nos ietver­tā satura nošķiršanā galvenokārt ir atvasinājumos ar piedēkli -n­­-: iztvaikotne (trauks) — iztvaikotnis (ierīce), izvadne — izvadnis, mazgātne — mazgātnis, saus­­ne (‘sausi sīkmateriāli’, piemēram, kūdras sausne) — sausnis (‘nokaltis koks’), stat­­ne (platforma) — statnis (stienis), grieznes — grieznis.

Kādu laiku terminoloģijā tika šķirta nozīme salikteņterminiem ar sufiksālajām ga­lotnēm -a un -e: ciņstarpa, upstarpa — ja runa ir konkrēti par ‘starpu starp di­viem ciņiem, divām upēm’, bet ciņstarpe, upstarpe — ja runa ir par ‘visu te­ritoriju, kas ir starp vairākiem (daudziem) ciņiem, vairākām upēm’. Kopš 70. ga­diem šāds nozīmes šķīrums ir noraidīts kā neaktuāls. Abās nozīmēs tiek izmantoti sa­likteņi ar nepārveidotu pamatvārda galotni -a.

2. Salikteņterminu un vārdkopterminu semantiskās robežas. Sa­lik­teņ­ter­mina vai vārdkoptermina izvēle atkarā no tajos ietveramās semantikas aktuāla gal­venokārt divās salikto terminu grupās: ar lietvārda ģenitīva formu un ar īpašības vār­da vai divdabja formu pirmajā komponentā.

       2.1. Salikteņterminos un vārdkopterminos ar atkarīgo lietvārda ģe­nitīva formu (pilnu — vārdkopterminos, pilnu vai bezgalotnes formu — salikteņterminos) tiek ietvertas dažādas nozīmes, kam pamatā ir noteiktas se­mantiskās un sintaktiskās attieksmes starp komponentiem salikteņos un vārd­ko­pās vispār[7], un nereti ir tā, ka vienā un tai pašā nozīmē iespējams darināt gan sa­likteņterminu, gan vārdkopterminu. Salikteņterminu un vārdkopterminu se­man­tiskā analīze ir devusi iespēju konstatēt likumības, kuram no salikto terminu vei­diem un kādā nozīmē ir dodama priekšroka [sīkāk sk. 94].

Ja salikta termina neatkarīgais komponents ir deverbāls lietvārds — darbības norises vai rezultāta nosaukums ar -šana, -ums, -iens, -(āc)ija, -a, -e  u. tml. — un atkarīgais komponents nosauc neatkarīgajā komponentā ietvertās darbības subjektu, t. i., darbības darītāju, veicēju, parasti tiek darināts vārdkoptermins: aktivitātes pieaugšana, būves sēšanās, enerģijas zudumi, prāta slēdziens.

Salikteņtermini, kuru atkarīgais komponents nosauc neatkarīgajā kompo­nentā ietvertās darbības subjektu, sastopami reti, un tie galvenokārt ir sintaktiski mor­fo­loģiski darināti salikteņi: kāpurēda, ūdenstece, asinsizplūdums.

Saliktais termins, kam neatkarīgajā komponentā ir darbības norises vai rezultāta nosaukums un atkarīgais komponents nosauc darbības objektu, t. i., priekšmetu, uz kuru kā uz objektu attiecas neatkarīgajā komponentā izteiktā norise vai rezultāts, arī parasti ir vārdkoptermins: detaļas rasējums, plūsmas šķēlums, gaismas izkliede, ūdens sūknis.

Objekta nozīme salikteņterminā ietverta reti: ūdenskrātuve, virzienrādītājs. Izņēmums ir sintaktiski morfoloģiski darinātie salikteņi: skaidlauzis, kravnesība un sistēmas raksturu ieguvušie pazīmisko jēdzienu izteicēji salikteņi ar -izturība, -ietil­pība, -caurlaidība vai -neizturība, -neietilpība, -necaurlaidība neatkarīgajā kom­po­nentā: karstumizturība, mitrumietilpība, gaismcaurlaidība. Šādus salikteņos ietver­tos pazīmju nosaukumus tekstā ērti minēt blakus pazīmes nesēju objektu no­saukumiem, piemēram, kūdras plates mitrumietilpība.

Vārdkopterminam raksturīga arī piederības attieksme starp kom­po­nen­tiem: Oma likums, Leidenes trauks, piegriezēja galds, skolas arhīvs. Piederības at­tieksme izpaužas dažādās semantiskās niansēs. Ir vārdkoptermini, kuru atkarīgais kom­ponents nosauc objektu (nereti telpisku nojēgumu), kurā rada ar neatkarīgo kom­ponentu nosaukto objektu (vai kurā tas rodas) un kuram līdz ar to piederīgs šis radītais objekts: domnas sārņi, ģeneratora gāze, lauka impulss, arī — bērna psi­holoģija. Vārdkoptermina komponenti var nosaukt dažādu rīku, aparātu u. c. ob­jektu atsevišķas detaļas, kas parasti novietotas blakus un līdz ar to piederīgas vie­na otrai: ceļa grāvis, kniedes pagalvis, papēža slieksnītis, siksnas cilpiņa. Vārd­koptermina atkarīgais komponents var nosaukt nozari vai citu grupējumu, pie kā piederīgs ar neatkarīgo komponentu apzīmētais objekts: celtniecības akus­ti­ka, sārmu metāli. Vārdkoptermina neatkarīgais komponents var nosaukt arī mē­rījamu lielumu, tā mērvienību, diagrammu u. c. raksturojošu lielumu vai arī mēr­instrumentu un mēraparātu, ar kuru veic mērīšanu. Atkarīgais kom­ponents šādā vārdkopterminā nosauc priekšmetu vai parādību, uz ko attiecas (kam piederīgs) neatkarīgajā komponentā nosauktais apzīmējums: atoma svars, kodo­la temperatūra, sprauslas diametrs, ierosmes jauda, stāvlaika skaitītājs.

Salikteņterminiem piederības attieksme starp komponentiem nav raksturīga. Izņē­mums ir daži salikteņtermini ar nosacītu nozīmi: kalējurbis, kaplānturbīna, karaļūdens.

Salikta termina komponenti var nosaukt arī pazīmi un tās  nesēju. Šī nozīme raksturīga vārdkopterminiem. Vārdkoptermini, tāpat kā vispār­lie­tojamās vārdkopas, kas nosauc pazīmi un tās nesēju [57, II, 74], dalāmi divās apakšgrupās: ar pazīmes nosaukumu atkarīgajā (precīzijas liešana, simetrijas grupa) vai neatkarīgajā (domāšanas elastība, reakcijas ātrums) komponentā.

Ja salikta termina neatkarīgais komponents nosauc kāda priekšmeta daļu, bet atkarīgais — pašu priekšmetu jeb veselo, tad tiek veidots vārdkoptermins: konveijera sile, sviras pleci, taisnes nogrieznis.

Dažāda forma ir saliktajiem terminiem ar  sastāva vai satura attieksmi starp komponentiem (atkarīgais komponents nosauc objektu, kas ietilpst ar neatkarīgo komponentu nosauktā objekta sastāvā vai  saturā). Šie termini ietver dažādas nozīmes nianses.

Ja neatkarīgais komponents ir rīka, ierīces u. tml. objekta nosaukums un atkarīgais komponents nosauc šī objekta detaļu, parastāks ir salikteņtermins: ģeneratoragregāts, spoguļskala.

Parasti kā salikteņtermini veidoti ķīmisko savienojumu nosaukumi, kuru atkarīgais komponents nosauc vienu no ķīmiskā savienojuma sastāvdaļām: alvskābe, dzelzsrūda, ģipšūdens. Dažos gadījumos, sevišķi, ja neatkarīgais komponents savukārt ir kāda ķīmiska savienojuma nosaukums, sastopami arī vārdkoptermini: sudraba nitrāts, amonija hidroksīds.

Vārdkoptermins ir parastāks tad, ja salikta termina atkarīgais komponents ir t. s. satura ģenitīvs [57, II, 72]: gaisa kamera, gāzes tvertne.

Tuvi saliktajiem terminiem ar sastāva vai satura attieksmi ir tādi salikti termini, kuru atkarīgais komponents nosauc vielu vai materiālu, no kā veidots ar neatkarīgo komponentu nosauktais objekts. Šajā nozīmē parastāks vārdkoptermins: audekla apavi, azbesta sietiņš.

Salikteņtermini ar vielas vai materiāla apzīmējumu atkarīgajā komponentā nav raksturīgi (izņēmumi papīrfiltrs, grafītziede).

Ja salikta termina atkarīgais komponents nosauc ar neatkarīgo komponentu nosauktā objekta veidu, parastāks ir salikteņtermins. Šāda salikteņtermina atkarīgais komponents nosauc objektu, kuram kopumā vai atsevišķās detaļās ir līdzīgs vai kuru atgādina ar neatkarīgo komponentu nosauktais objekts, kas parasti ir atsevišķa priekšmeta nosaukums. Bieži tā ir ārēja (nereti formas) līdzība: adatsprausla, āķīlens, serpentīncaurule; ekskursijstunda. Minētajiem salikteņterminiem atbilst vārdkopas ar elementu -veida atkarīgajā komponentā: adatspraulsa — adatveida sprausla, āķīlens — āķveida īlens.

Vārdkoptermins veida nozīmē ietver vai nu tiešu viena objekta pielīdzinājumu otram (sk. par pielīdzinājuma ģenitīvu 57, II, 74), piemēram, tiltiņa atspere, gāzturbīnu motors, vai parādību salīdzinājumu, minot neatkarīgajā komponentā nosauktā procesa vai cita objekta izpausmes veidu: koronas  izlāde, ķēdes  reakcija.

Ja saliktā termina atkarīgais komponents nosauc līdzekli, ar ko veic neatkarīgajā komponentā ietverto darbību, parastāks ir salikteņtermins: mašīnveidošana, taukmiecēšana, zīmuļrasējums. Ja neatkarīgais komponents ir nominālas cilmes, atkarīgais komponents nosauc līdzekli, kas nepieciešams, lai neatkarīgajā komponentā nosauktais objekts varētu darboties: gāzturbīna.

Retumis līdzekļa nozīme ietverta vārdkopterminā, piemēram, uguns metināšana, nišas rasējums. Terminu sistēmā iederīgāki, jēdzieniski nepārprotamāki un līdz ar to vēlamāki šādos gadījumos ir salikteņtermini.

Salikto terminu komponentu savstarpējo attieksmju raksturošanai atsevišķi izdalāma darbības principa nozīme[8]. Tā raksturīga saliktajiem terminiem, kas nosauc ierīces, aparātus, to detaļas u. tml. priekšmetus, raksturojot šos objektus pēc tā, ko tie izmanto savas darbības pamatā — kāda procesa norisi, kāda objekta darbību vai tml., — resp. pēc darbības principa. Darbības principa nozīme parasti ietverta vārdkopterminā. Izšķirami divi gadījumi.

Vārdkoptermina atkarīgais komponents nosauc procesu, uz kura balstās vai kuru izmanto neatkarīgajā komponentā nosauktais objekts savā darbībā, neatkarīgais komponents parasti ir rīka, ierīces u. tml. priekšmeta, retāk procesa nosaukums: inerces tīrītājs — ‘tīrītājs, kas izmanto inerci’, t. i., darbojas uz inerces principa pamata, līdzīgi arī rotācijas sūknis, iekšdedzes dzinējs, ātrrites motors, brīvgaitas sajūgs. Atkarīgais komponents var nosaukt atsevišķu objektu, kas parasti ietilpst kā darbīgā sastāvdaļa ar neatkarīgo komponentu nosauktajā objektā un uz kā darbību balstās visa neatkarīgajā komponentā nosauktā rīka, ierīces u. tml. priekšmeta darbība: atsperu svari, elektronu lampa, kloķa spiedne.

Nolūka nozīmes izteikšanai tiek veidots gan vārdkoptermins, gan salikteņtermins, un nolūks tiek izteikts saliktā termina atkarīgajā komponentā.

Vārdkoptermins ar nolūka nozīmi nosauc gan konkrētu priekšmetu, gan procesu, gan īpašību vai pazīmi u. c.: apdares vasks, mazgāšanas iekārta, mācību raidījums.

Salikteņterminā ar nolūka nozīmi atkarīgais komponents nosauc to priekšmetu vai parādību, kādam nolūkam izgatavots vai kam paredzēts ar neatkarīgo komponentu apzīmētais objekts: dāvanizdevums, kontrolspuldze, zoļāda.

Cēloņa nozīme vairāk raksturīga vārdkopterminiem. Atšķirībā no atbilstošajām vispārlietojamās valodas vārdkopām [57, II, 71] vārdkoptermina atkarīgajā komponentā, kas nosauc cēloni, parasti ir kāda procesa apzīmējums, retāk kādas citas parādības vai atsevišķa priekšmeta nosaukums: berzes pretestība, dalīšanās šķembas.

Retumis cēloni nosauc salikteņtermina atkarīgais komponents: piejaukumizkliede, slogojumpiestrāde.

Vietas nozīmi biežāk ietver vārdkopterminā: istabas temperatūra, krasta aka, rūpnīcas izmēģinājumi. Salikteņterminam ar vietas nozīmi priekšroka tiek dota parasti tad, ja nepieciešams diferencēt nozīmes: laukizmēģinājumi — ‘izmēģinājumi uz lauka’, lauka izmēģinājumi — ja ‘izmēģina lauku’.

Laika nozīmē parastāks vārdkoptermins: dienas nobraukums, gada notece, ziemas brīvlaiks.

Minētās saliktajos terminos ietvertās nozīmes ne vienmēr skaidri norobežojamas cita no citas. Ir daudz robežgadījumu, piemēram, objekta nozīmei robežojoties gan ar subjekta nozīmi (enerģijas izkliede, klases raksturojums), gan ar nolūka nozīmi (slogošanas virsma), veida nozīmei robežojoties ar līdzekļa nozīmi (mutvārdu atstāstījums).

Ir arī tādi gadījumi, kad vienā no raksturotajām nozīmēm no vieniem un tiem pašiem komponentiem veidots gan vārdkoptermins, gan salikteņter­mins, piemēram, vietas nozīme ietverta terminos dienvidu slāvi un dienvdslāvi, meža purvs un mežpurvs. Zinātniskajā terminoloģijā šādus atšķirīgus darinājumus cenšas izmantot tālākai nozīmes diferencēšanai, turklāt salikteņterminam tiek piešķirta vairāk nosacīta nozīme: dienvidu slāvi ‘kas apdzīvo dienvidu teritori­jas’ — dienvidslāvi ‘noteikta slāvu tautu grupa’, meža purvs ‘kas atrodas mežā’ — mežpurvs ‘purva tips ar noteiktām pazīmēm’; sal. arī: gada diena — gadadiena ‘jubi­leja’, darba vieta — darbavieta ‘iestāde, uzņēmums’.

       2.2. Tuvas mēdz būt nozīmes saliktajiem terminiem, kuru atkarīgajā komponentā izmantota īpašības vārda vai lokāmā divdabja forma: ar noteikto galotni — vārdkopterminā, bez galotnes — salikteņterminā. Šo salikteņterminu un vārkopterminu nozīmes diferen­cēšanā izšķirami divi pamat­ga­dījumi.

Pirmkārt, salikteņterminā salīdzinājumā ar atbilstošo vārdkopterminu tiek ietverta augstāka jēdziena noteiktības, konkretizācijas pakāpe resp. salikteņtermins tiek izmantots konkretizēta objekta apzīmēšanai: īsā caurule — kā noteikta garuma cauruļu tips, bet īscaurule — konkrēts īso cauruļu veids, līdzīgi arī garenais ķīlis — garenķīlis, sīkā plaisa — sīkplaisa, smailā galoda — smailgaloda.

Otrkārt, salikteņtermins tiek veidots, ja terminā ietverams nozīmes pārnesums, lielāka nozīmes nosacītība: cēlgāze, garenmasa, sarkanlūstamība.

Salikteņterminos un vārdkopterminos ar atkarīgo īpašības vārdu vai lokāmo divdabi formas atšķirības var arī nebūt saistītas ar atšķirībām nozīmē: dubultā slodze un dubultslodze, elementārā daļiņa un elementārdaļiņa, beramā krava un beramkrava, pūšamie instrumenti un pūšaminstrumenti. Salikteņu darināšanai te ir citi iemesli: atkarīgā (pirmā) komponenta produktivitāte salikteņos, saliktā apzīmējuma aktīva izmantošana tālākos darinājumos, lietošanas biežums u. c. Termina funkcijā parasti tiek apstiprināta viena no sinonīmiskajām formām un tikai pavisam retos gadījumos tiek atstāti sinonīmi, piemēram, īsie viļņi un īsviļņi

3. Lietvārda ģenitīva un īpašības vārda semantiskās robežas vārdkopterminos. Vārdkopterminu veidošanā problemātiska ir lietvārda ģenitīva un īpašības vārda ar -isks (arī -āls, -ārs, -īvs) izvēle vārkoptermina atkarīgajā komponentā šo formu saskarīgās semantikas dēļ [sk. arī 16, 21—25].

Lietvārda ģenitīvam latviešu valodas vārdkopterminos ir daudzveidīgas nozīmes: subjekta, objekta, piederības, pazīmes vai tās nesēja, vielas vai materiāla, nolūka, cēloņa, vietas, laika u. c. Daudzveidīga ir arī īpašības vārdu semantika vārdkopterminos, piemēram, īpašības vārdi ar -isks ietver [95, 234—238]: norādi uz sakaru ar kādu nozari (ekoloģiskā klimatoloģija, matemātiskā cerība, meteoroloģiskais dienests), attieksmi pret to, kas ir apzīmējamā objekta sastāvā, uzbūvē (atomistiskā struktūra), norādi uz līdzību formas ziņā (koniskais caurums) vai iekšējā būtībā (plastiskā deformācija), norādi uz līdzekli vai darbības principu (termiskā apstrāde) u. c. Īpašības vārda ar -isks semantikas pamatā var konstatēt pat darbības subjekta, objekta, kā arī vietas vai laika nozīmes niansi (metāliskā vadītspēja, termiskā izolācija, kosmiskā stacija, periodiskā apūdeņošana), kas vispār raksturīga lietvārda ģenitīvam.

Visiem īpašības vārdiem ar -isks līdztekus daudzveidīgajām konkrētajām nozīmes niansēm ir arī vienojoša kopīga pamatsemantika. Kā uzsver S. Lagzdiņa [40, 176], visiem latviešu valodas īpašības vārdiem ar -isks lielākā vai mazākā pakāpē piemīt gan kvalitatīvā jeb kādības nozīme, gan relatīvā jeb attieksmes nozīme, turklāt ar vispārinātas attieksmes (vispārinātas pazīmes) niansi. To apliecina arī lietvārda ģenitīva un attiecīgā īpašības vārda semantisko atšķirību salīdzinājums vārdkopterminos. Tā vārdkopterminos ar atkarīgo lietvārda ģenitīvu, kas nosauc darbības subjektu, objektu, vietu vai laiku, sakars ar attiecīgo subjektu, objektu, vietu un laiku ir tiešs: metāla vadītspēja, kontinenta apledojums, gadsimtu svārstības. Turpretī attiecīgajos īpašības vārdos (ne tikai īpašības vārdos ar izskaņu -isks, bet arī ar citām izskaņām), sakars ar subjektu, objektu, vietu un laiku ir attālināts, dominējoša kļūst uz attiecīgo attieksmi pret subjektu, objektu, vietu, laiku balstīta pazīmes vispārinājuma nozīme ar izteiktu kādības piemitību: metāliskā vadītspēja — ‘tāda, kā metālam’, kontinentālais apledojums — ‘tāds, kas raksturīgs kontinentam’, sekulāras svārstības — ‘tādas, kas notiek gadsimtiem ilgā laika periodā’.

Sakaru ar nozari var izteikt gan ar nozares nosaukuma ģenitīvu, gan ar attiecīgo īpašības vārdu (zinātnes — zinātnisks, ģeogrāfijas — ģeogrāfisks, lingvistikas — lingvistisks, onkoloģijas — onkoloģisks, veterinārijas — veterinārs), taču katrai izteiksmei raksturīga sava nozīmes nianse. Ģenitīvs sakaru ar nozari izsaka pavisam tieši. Turpretī īpašības vārdam nozīme ir plašāka. Tas ietver arī kādības niansi, un tam var piešķirt vēl citas nosacītas nozīmes nianses.[9]  Ņemot vērā šīs nozīmes atšķirības, ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos, resp., savienojumā ar vārdiem akadēmija, institūts, fakultāte, pārvalde, trests, nodaļa, laboratorija, cehs u. tml.: zinātņu akadēmija, fizikas institūts, ķīmijas fakultāte, lauksaimniecības pārvalde, celtniecības trests, kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml. Biedrību, savienību nosaukumos parastāks ir attiecīgās specialitātes pārstāvju nosaukuma ģenitīvs: ģeogrāfu biedrība, žurnālistu savienība.

Ja tiek apzīmēts ar praktisko darbību saistīts objekts vai process, tad vairāk piemēroti ir īpašības vārdi, piemēram, etnogrāfisks rakstsk, reanimatīvā palīdzībak, zinātnisks pētījums.

Ar vienu un to pašu pamatvārdu var saistīties dažādas formas apzīmētāji atkarā no izsakāmās nozīmes: stomatoloģijas nodaļa (pētniecības iestādē) — stomatoloģiskā nodaļa (ārstniecības iestādē), plakātu māksla (paši plakāti) —plakātiskā māksla (ne tikai plakāti).

Trijās nozīmju gupās — attieksmē pret to, kas ir apzīmējamā objekta sastāvā, uzbūvē, norādē uz līdzību formas ziņā un norādē uz līdzekli vai darbības princi­pu — īpašības vārds ar -isks semantiski robežojas ne tikai ar lietvārda ģenitīvu, bet arī ar lietvārda celma formu salikteņtermina pirmajā komponentā.

Salīdzinot dažādās saliktās nominācijas vienības ar sastāva, satura, uzbūves nozīmes ietvērumu atkarīgajā komponentā, var konstatēt, ka īpašības vārds šādos gadījumos lietots retāk, turklāt tas, ietverot sastāvdaļas nosaukumu, izsaka objekta iekšējās struktūras, iekšējās būtības raksturo­jumu (sal. atomistiskā struktūra).

Ar priekšmeta formu saistītas īpašības nosaukšanai izmantojami dažādas struktūras salikti termini. Īpašības vārdi ar -isks, kā eliptisks, konisks, prizmatisks, rombisks, sfērisks, ietver norādi uz formas līdzību kādam ģeometriskam ķermenim vai figūrai.

Norādi uz līdzekli vai darbības principu parasti izsaka salikteņterminā (īpaši — līdzekļa nozīmē: dzirksteļaizdedze, zīmuļrasējums) vai vārdkopterminā ar atkarīgo lietvārda ģenitīvu (rotācijas sūknis, vērpes svari). Šī nozīme piemīt arī vairākiem internacionālajiem prepozitīvajiem elementiem, tādiem kā elektro-, foto-, hidro-, kristāl-, pneimo-, radio-, termo- u. c., kā arī īpašības vārdiem, tādiem kā elektrisks, elektronisks, termisks u. c. Īpašības vārdam šais gadījumos priekšroka tiek dota tad, ja lietvārda ģenitīvam iespējamas arī citas nozīmes, piemēram, elektroniskais skaitļotājs, nevis «elektronu», jo ģenitīvam te iespējama arī objekta nozīme.

Semantiski atbilstošie internacionālie prepozitīvie elementi un attiecīgie īpašības vārdi ar -isks, tādi kā elektro- — elektrisks, kristāl- — kristālisks, pneimo- — pneimatisks, termo- — termisks, savu nozīmes sakritību saglabā arī terminos.

Lietvārda ģenitīva un īpašības vārda robežproblēmās savrupu grupu veido salikteņi ar kvantitatīvās attieksmes ietvērumu. Lietvārda salikteņi ar kvantitatīvās attieksmes ietvērumu parasti ir ģenitīveņi, un tie tiek veidoti, lai nosauktu skaitāmus objektus un to skaitu, daudzumu: vienaspekta (vai daudzaspektu) indeksēšana, trīsdimensiju telpa, vienveida indeksācija, mazrindu izvērse, divstāvu (arī vienstāva, piecstāvu, daudzstāvu) nams. Šiem ģenitīveņiem ir konkrētāka nozīme nekā atbilstošajiem īpašības vārdu salikteņiem, sal.: vienaspekta — monoaspektāls, trīsdimensiju —- trīsdimensionāls, vienveida (‘viena veida’) — vienveidīgs (‘vienāds’). Ja skaita apzīmējumu var izteikt gan ar latviskas cilmes vārdu, gan ar internacionālu elementu, saliktā lietvārda ģenitīvā (kam ir konkrētāka nozīme) priekšroku mēdz dot latviskajam celmam, bet saliktajā īpašības vārdā — internacionālajam elementam: vienaspekta — monoaspektāls, viencentra — monocentrisks, daudzcentru — policentrisks, divnozīmju — bisemantisks.

4. Sinonīmu semantikas diferencēšana. Semantikas diferencēšanai tiek pakļauti pat zinātniskajā terminoloģijā pieļaujamie sinonīmi — pašcilmes un internacionālie ekvivalenti, piemēram, spēkratu terminoloģijā: atstarotājs (‘divriteņa aizmugures detaļa, kas spīd, ja uz to krīt gaismas stari’) — reflektors (‘ieliekts metāla vai stikla spogulis spuldzes radīto gaismas staru atstarošanai’), dzinējs (dažāda veida, arī reaktīvais) — motors (tikai tāds, kas saistīts ar griezes kustību) [69], noturība (‘pret slīdēšanu, novirzīšanos’) — stabilitāte (‘pret apgāšanos’); grāmatvedībā: rēķins (‘dokuments’) — konts (‘grāmatvedības forma finansiālo operāciju sistemātiskai uzskaitei un kontrolei’).

VĀRDA NOZĪMES MAIŅA TERMINOLOĢIJĀ

Kā vispār vārdi, arī termini laika gaitā pakļauti semantiskām pārvirzēm.

Zinātniskajā terminoloģijā vārda nozīmes maiņa (gan nozīmes preci­zēšana, gan nozīmes pārnešana) tiek izmantota jaunu terminu veidošanā un ir viens no terminu veidošanas paņēmieniem blakus afiksācijai, salikteņterminu un vārkopterminu veidošanai u. c. [sīkāk par to sk. 99]. Ar vārda nozīmes maiņu latviešu valodā par dažādu nozaru terminiem kļuvuši, piemēram, vārdi atmiņa, caurums (elektrotehnikā), dzīvīgums, nogurums u. d. c.

Vārda nozīmes maiņa var notikt arī kā pavadprocess salikteņterminu un vārdkopterminu veidošanā, piemēram, darbmūžs (ar nozīmes maiņu lietots salikteņa pamatkomponents).

Zinātniskajā terminoloģijā vērojamas arī cita rakstura semantiskās pārvirzes. Tā, izmantojot termina funkcijā vārdus ar pamazinājuma piedēkļiem -iņ- un īt- (sieriņš, pūtīte), neitralizējas šo atvasinājumu pamazinājuma nozīme, bet abstraktas nozīmes atvasinājumi ar -ība, kam pamatā ir ciešamās kārtas tagadnes divdabja fomas ar -ams, -āms no nepārejošiem darbības vārdiem (plūstamība, rūkamība), neietver ciešamās kārtas nozīmi.

Vārda nozīmes maiņas procesi terminoloģijā ir daudzveidīgi, to vispusīgai izpētei vēl pievēršama īpaša uzmanība.

[1] Lai homonīmijas jēdzienu nepaplašinātu uz vārdu polisēmijas rēķina, homonīmu definīcijā ir svarīgi uzsvērt ne tikai to, ka homonīmu nozīmes ir dažādas [42, III, 206 - 207], bet arī to, ka tās ir savstarpēji nesaistītas [45, 53].

[2] Saskaņā ar izskaņas -šana semantiku juridiskais termins likumdošana lietojams tikai procesa nozīmē, nevis ar nozīmi ‘likumu kopums’, kā tas dažkārt tiek darīts krievu valodas termina законодательство pirmās nozīmes ietekmē.

[3] Vārdiskais elements – vārds kā vārdkoptermina komponents. Sakniskais elements – vārda daļa, kas ietver sakni vai kas pielīdzināma saknei.

[4] Izņēmums ir pārtikas tehnoloģijas terminoloģija, kur paralēli terminu sistēmā iederīgajai formai sulu spiedne paturēta arī tradicionālā forma sulu spiede.

[5] Termins vilkme 20. gs. 70. gados aizstāts ar vilce (sk. 10 tv), jo praksē formas vilkme un velkme tika jauktas to fonētiskās tuvības dēļ.

[6] Šāda forma termina funkcijā ir noraidīta.

[7] Akadēmiskajā gramatikā atkarīgā ģenitīva nozīmes īsi minētas vārdkopu aplūkojumā [57, II, 70 – 75], saliktajiem lietvārdiem ar lietvārda formu atkarīgajā komponentā analizēta galvenokārt šo salikteņu forma [57, I, 201 – 203].

[8] Šī nozīme nav izdalīta akadēmiskajā gramatikā [57, II, 70 – 75].

[9] Sal. šos vārdu pārus ar tādiem latviskas cilmes vārdu pāriem, kam semantikas atšķirības izteiktas spilgtāk; zēna (vai zēnu) – zēnisks, saknes (vai sakņu) – saknisks: zēna (zēnu) uzvedība – zēniska uzvedība (var būt arī meitenēm), saknes (sakņu) barošanās (subjekta nozīmē:’barojas saknes’) – sakniskā barošanās (‘barošanās ar saknēm’).