IEVADS

TERMINA PAMATIZPRATNE

UN GALVENĀS ZINĀTNISKAM TERMINAM

IZVIRZĀMĀS PRASĪBAS

Termins valodniecībā definēts vairākkārt [155, 83 — 86; 259, l] [1], un, kaut arī tā pamatizpratne ir nostabilizējusies, tomēr arvien vēl definīcijas formulējumā nav vienveidības.

Termina būtības izpratnes pamatā ņemams uzskats par to, ka termins ir nevis substancionāla, bet gan funkcionāla vienība [155, 8; 228, 68, 436; u. c.], t. i., ka termins ir nevis īpaša leksiskā vienība, bet gan vārds īpašā funkcijā. Ir noraidāms gan uzskats par to, ka termins nav vārds [241, 38], gan uz t. s. absolūto terminu teorijas balstītais uzskats par to, ka termins, būdams vārds, tomēr atdalāms no kopējās valodas leksiskās sistēmas, jo tas ir ļoti tuvs zīmei (ar zī­mi saprotot neleksikalizētu valodas vienību) — terminam, tāpat kā zīmei, piemīt emo­­cionāli ekspresīvā neitralitāte, to viegli var aizstāt ar nosacītu zīmi (grāds = °), un tam nav leksiskās nozīmes [162, 29, 44 — 49].

Termina kā funkcionālas vienības būtību nosaka un leksiskajai vienībai ter­mi­noloģiskumu piešķir šīs vienības lietošanas sfēra un funkcionālā nozīme [203, 16; 233, 31 u. c.], kas savstarpēji ir cieši saistītas.

Termina lietošanas sfēra plašākajā nozīmē ir visdažādāko gan zinātniskās, gan praktiskās (profesionālās, arodnieciskās) darbības nozaru valoda, un plašākajā funk­cionālajā nozīmē par terminu uzskatāms ar cilvēka speciālās darbības sfēru (ne tikai zinātnisko, bet arī profesionālo, arodniecisko) saistīta objekta nosaukums, arī tautā lietots sarunvalodas vārds (kurbulis), apvidvārds (dardedze) u. c.

Šaurākajā nozīmē par termina lietošanas sfēru uzskatāma zinātnes valoda un par terminu uzskatāms vārds, kam ir noteikta vieta kādas zinātnes nozares jē­dzienu apzīmējumu sistēmā, kura diktē katra termina funkcionālo nozīmi.

Tā, piemēram, vispārlietojamais vārds logs par terminu kļūst tad, ja to lieto spe­ciālā tekstā (lietošanas sfēra), kur tas apzināti lietots (fiksēts) celtniecības nozarē no­­teikta objekta nosaukšanai (funkcionālā nozīme). Par zinātnisku terminu vārds logs kļūst zinātniski izstrādātā celtniecības terminoloģijas sistēmā (lietošanas sfēra), kur tas saistīts ar (vārdos fiksētu vai nefiksētu) noteiktu ‘loga’ jēdziena de­­fi­nīciju, kas ietver tā būtiskās pazīmes (funkcionālā nozīme) un stingri norobežo no blakusjēdzieniem (lūka, iluminators u. c.).

Terminoloģijai attīstoties kā zinātnes nozarei, arvien aktuālāka kļūst termina izpratne ciešā saistījumā ar zinātnes sfēru, par terminu runā galvenokārt kā par zinātnisku terminu.

Funkcionālā nozīme ir loti būtisks termina izpratnes pamatkomponents [sal. 259, 4], jo ne katrs speciālajā sfērā lietots vārds ir termins, piemēram, vārds izdarīt, ko bieži lieto speciālajos tekstos (izdarīt aprēķinus, izdarīt analīzi), nav ter­mins.

Zinātniskā termina funkcionālā nozīme ir divdaļīga: terminam ir divas pa­mat­funkcijas — nominatīvā un definitīvā, jo zinātniska termina uzdevums ir iz­teikt resp. nosaukt (nominēt) un iezīmēt, t. i., ar minimāliem valodas līdzekļiem ieski­cēt (definēt) attiecīgās nozares jēdzienu iespējami precīzi, reizē norādot uz šī jēdziena vietu attiecīgās nozares jēdzienu sistēmā. Termina nominatīviskums un de­fi­nitīviskums (kas uzskatāmā veidā piemīt lielākajai daļai terminu — tiem, kuru struktūrā ietverti klasificējošu pazīmju izteicējelementi) ir būtiskas terminam rak­sturīgas pazīmes [233, 31; 155, 8].

Termina divējādo funkciju uzsvēruši vairāki terminoloģijas pētnieki — K. Ļev­kovska, L. Kapanadze, T. Kandelaki, A. Moisejevs u. c., dažkārt pat sadalot ter­minus nosaukumterminos un definitīvterminos [191]. Abas funkcijas ir cieši saistītas, un katrs termins ir ne tikai jēdziena nosaukums, bet parasti arī tāds nosaukums, kas iezīmē jēdziena saturu. Tieši satura (nevis izteiksmes) plāksnē izpaužas termina specifika [194, 7] un ar no­teiktu zinātnes nozari saistītā nozīme piešķir zīmei terminoloģiskumu [259, 4]. Šī satura puse ietverta termina definitīvajā funkcijā. Un, kaut arī tai ir būtiska loma ter­mina specifikas izpratnē (termina atšķiršanā no vārda vispār), tomēr terminam vien­līdz svarīga ir gan definitīvā, gan nominatīvā funkcija, tāpēc neviena no tām nav izdalāma kā galvenā.

Katrā no dažādajiem (pat pretējiem) teorētiskajiem viedokļiem ir savs ra­cio­nālais kodols, un kopumā šīs atziņas palīdz izprast terminu kā specifisku va­lo­das vienību un atšķirt jēdzienus ‘termins’ un ‘vārds’. Vārda galvenā funkcija ir nominatīvā — nosaukt reālās īstenības objektu [266, 5; u. c.]. Termina galvenā funk­cija ir izteikt (nosaukt un iezīmēt) jēdzienu par īstenības objektu. Tā kā katrs īs­te­nības objekts cilvēka apziņā ir cieši saistīts ar jēdzienu par to un katrs vārds, no­saukdams objektu, reizē ietver arī attiecīgo jēdzienu, un savukārt katrs termins, izteikdams (nosaukdams un iezīmēdams) noteiktu jēdzienu, reizē nosauc arī at­tie­cīgo objektu, starp terminu un vārdu ir ciešs sakars. Atšķirība ir orientācijā un ter­mina nozīmes specifikā: vārds orientēts uz reālās īstenības objektu, termins — uz jēdzienu par reālās īstenības objektu, turklāt — uz konkrētu, noteiktu jēdzienu, ar noteiktām tā robežām un vietu kopīgajā jēdzienu sistēmā.

Izteikt jēdzienu ar terminu nozīmē jēdzienu terminēt. Līdz ar to nominatīvās un definitīvās funkcijas apvienojumu, resp., terminoloģisko funkciju, citiem vār­diem var saukt arī par terminatīvo funkciju, bet jēdziena izteikšanu ar ter­minu — par jēdziena terminēšanu un visu šo procesu kopumā — par termināciju.

Var teikt arī tā: vārds kā nominācijas vienība ir reālās īstenības objekta no­saukums valodā, termins kā terminācijas vienība ir ar nominatīvajiem valodas lī­dzekļiem izteikts jēdziena nosaukums noteiktas nozares terminu sistēmā.

Jēdziena terminēšanai, t. i., izteikšanai (nosaukšanai, iezīmēšanai) ne vienmēr pie­tiek ar atsevišķu vārdu. Reizēm nepieciešams vārdu savienojums resp. vārdkopa, pie­mēram, termini ir ne tikai vārdi anods, [2] dipols, elektrons, jauda, kodolspēki, pār­dzesēšana, bet arī vārdkopas aizpildījuma skaitlis, caurspiedīgā radiācija, dzirdamības slieksnis. Līdz ar to, ņemot vērā pamatfunkciju, apzīmējums terminācijas vienība attiecinājumā uz terminu ir precīzāks par apzīmējumu leksiska vie­nība, ko parasti attiecina uz atsevišķu vārdu.

Tādējādi par pietiekami īsu un precīzu atzīstama definīcija: termins ir ter­minācijas vienība — vārds vai terminoloģiska vārdkopa —, kas attiecīgās zi­nātnes nozares terminu sistēmā izteic (nosauc un iezīmē) noteiktu zinātnes jēdzienu. Par noteiktu zinātnes jēdzienu uzskatāms jēdziens ar stingrām šī jēdzie­na ro­bežām, kā arī ar noteiktu vietu kopīgā nozares jēdzienu sistēmā.

Lai termins sekmīgi izpildītu savas funkcijas, tam ir jāatbilst noteiktām prasībām.

Galvenās prasības, kas tiek izvirzītas zinātniskam terminam [198, 72—153; 191; 155], ir: sistēmiskums, nozīmes precizitāte un formas īsums, vien­no­zī­mī­gums, mononīmiskums[3], kontekstneatkarība, emocionālā neitra­litāte u. c. Šo pra­sību realizēšana ir ceļš uz ideālu terminu, pēc kura tiecas katra zinātniska ter­minoloģija.

Par dažām no šīm prasībām ir izteiktas diskutablas atziņas [150, 93—94; 253; 259, 2—4], kas tomēr nemazina šo prasību lomu zinātniskās terminoloģijas izstrādē.

Terminu sistēmiskuma prasība cieši saistīta ar termina pa­mat­iz­prat­ni, kas ietverta termina definīcijā, proti, ka termins izsaka noteiktas nozares no­teiktu jēdzienu ar skaidrām šī jēdziena robežām un noteiktu vietu kopīgā jē­dzienu sistēmā.

Zinātnes atziņas iemiesojas jēdzienos, jēdzienu sistēmās, ko atspoguļo ter­mi­ni un terminu sistēmas. Katras nozares terminoloģiju veido noteikta terminu sis­tēma[4], kas ir sekundāra attieksmē pret jēdzienu sistēmu, kura savukārt ir atkarīga no attiecīgās nozares attīstības pakāpes. Lai gan sistēmu veido arī vispārlietojamie vār­di, tomēr terminu sistēmas saites ir noteiktākas, konsekventākas un ter­mi­no­lo­ģi­jas izstrādē tiek domāts arī par terminu lingvālo sistēmiskumu, t. i., termini tiek vei­doti tā, lai to morfoloģiskā struktūra pēc iespējas skaidrāk atspoguļotu jē­dzie­nis­ko sistēmiskumu.

Kā katrā sistēmā, arī jebkuras nozares terminu sistēmā jeb terminoloģijas apakš­sistēmā ir iekšēja savstarpēja sakarība un nosacītība. Visi termini vienā ter­minoloģijas apakšsistēmā dalāmi atsevišķās mikrosistēmās, kas apvieno vienas te­matikas terminus: ierīču nosaukumi, procesu nosaukumi, pazīmju nosaukumi utt. Vienā mikrosistēmā daļa terminu nosauc jēdzienus, kas pastāv līdzās un nav pa­kļauti cits citam. Šādus jēdzienus sauc par līdzteku jēdzieniem, bet termini, kas tos nosauc, ir līdzteku jēdzienu termini, piemēram, hidromehānikā līdzteku jē­dzie­nu termini ir akumulators, kamera, sūknis. Līdzteku jēdzieniem var būt savi pa­kārtoti jēdzieni, kas savā starpā arī ir līdzteku jēdzieni, bet attieksmē pret virs­jē­dzienu — pakārtoti. Pēdējiem savukārt var būt pakārtoti vēl citi jēdzieni utt. Ter­mini, kas nosauc pakārtotos jēdzienus, ir pakārtoto jēdzienu jeb apakšjēdzienu ter­mini, piemēram, sūknis — centrbēdzes sūknis, virzuļsūknis, zobratsūknis, bet vir­zuļsūknim pakārtotie termini — aksiālais virzuļsūknis, radiālais virzuļsūknis. Shematiski to var attēlot šādi:

Virsjēdziena terminā (sūknis — attiecībā pret otrās rindas terminiem, vir­zuļ­sūk­nis — attiecībā pret trešās rindas terminiem) izteiktā pazīme saucama par virs­jēdziena pazīmi. Pazīmes, kas atšķir līdzteku jēdzienus (centrbēdzes sūknis — vir­zuļsūknis — zobratsūknis vai aksiālais virzuļsūknis — radiālais virzuļsūknis), sau­camas par horizontālām pazīmēm, bet tās, kas atšķir pakārtotos jēdzienus (sūknis — virzuļsūknis — aksiālais virzuļsūknis), — par vertikālām pazīmēm [198, 117—127]. Horizontālās pazīmes var saukt arī par apakšjēdziena pazīmēm.

Klasifikatīvos sakarus skaidrāk izsaka saliktie termini (salikteņi, vārdkopas).

Realizējot terminu sistēmiskuma prasību un darinot līdzteku jēdzienu ter­mi­nus, kas pakārtoti vienam un tam pašam virsjēdziena terminam, parasti izvēlas vien­tipiskas horizontālās pazīmes, t. i., tādas, kas raksturo attiecīgo objektu no vie­na viedokļa. Līdzteku jēdzienu terminus cenšas veidot līdzīgus arī pēc formas. Pie­mēram, plūdes veidi pēc plūšanas ātruma (horizonatālā pazīme) nosaukti ar sa­likteņterminiem lēnplūde un straujplūde.

Ciešā sakarā ar terminu sistēmiskumu ir termina nozīmes precizitātes un  formas īsuma prasība: tikai semantiski precīzi ter­­mini labi iekļaujas terminu sistēmā un tikai īsi termini labi noder par turpmāko ter­­minoloģisko darinājumu bāzi, kas arvien papildina un pilnveido kopējo ter­mi­no­­loģijas sistēmu.

Precizitāte un īsums ir prasības, kas nereti ir pretrunā. No vienas puses, jo vai­rāk objekta pazīmju ietver terminā, jo tas ir precīzāks, bet garāks. No otras pu­ses, jo īsāks termins, jo mazāk pazīmju tajā var ietvert un līdz ar to tas būs mazāk pre­cīzs. Piemēram, fizikas termins vidējais kvadrātiskais molekulu kustības ātrums ir garāks, bet precīzāks par šī termina īsāko variantu vidējais kvadrātiskais ātrums, kur saistība ar ‘molekulu kustību’ paliek neizteikta. Precizitātes un īsuma prasību sa­vienojamība saprotama dialektiski.

Lai veidotu īsu un precīzu terminu, no visām pazīmēm, kas piemīt ap­zī­mē­ja­mam objektam, terminā atspoguļo tikai būtiskās, nepieciešamās un reizē arī pie­tiekamās pazīmes. Būtisko pazīmju atlase parasti atbilst vertikālo un ho­ri­zon­tā­lo pazīmju pareizai atlasei, piemēram, termins hipoīdeļļa nosauc eļļu (vertikālā pa­zīme), kas paredzēta hipoidālajiem zobratu pārvadiem (horizontālā pazīme, kas ietverta terminelementā hipoīd-). Pazīme ‘zobratu pārvados lietojamā’ ir ietverta no­sacīti. Bez tam nosacīti ietvertas arī pārējās šīs eļļas pazīmes: noteikts sastāvs, krā­sa u. c. Terminam hipoīdeļļa ir tikai tam piemītoša terminoloģiska nozīme. Ter­mins ir precīzs, lai arī šī termina nozīme nav tā komponentu nozīmju summa.

Ne vienmēr īsā terminā var ietvert visas būtiskās pazīmes. Jo vairāk neizteiktu pa­zīmju ir ietverts terminā, jo lielāka ir tā nosacītības pakāpe un jo lielāka nozīme ir abstrahēšanās procesam. Piemēram, spēkratu termins nodokļjauda apzīmē no­sa­cītu motora jaudu, pēc kuras aprēķina automobiļa nodokli. Visas pazīmes nav tie­ši izteiktas terminā, bet ir tajā ietvertas nosacīti. Tomēr arī šādi nosacīti termini pa­rasti labi un precīzi izteic apzīmējamo jēdzienu.

Terminos mēdz ietvert arī t. s. nebūtiskās pazīmes. Viena šāda pazīmju gru­pa sau­cama par īpašvārdiskajām pazīmēm, pie kurām pieskaitāms kādas pa­rā­dī­bas at­klājēja vai kāda objekta izgudrotāja vārds vai attiecīgā atklājuma, iz­gud­ro­juma vietas nosaukums: Eratostena siets, Freneļa lēca, Lengmīra svari, Leidenes trauks. Nebūtisko pazīmju grupā ietilpst arī ar ciparu vai burtu apzīmētās pazīmes: pir­mā veida sadursme, A skats. Šādos terminos netiek atsegta objekta būtība un jēdzie­niskais sakars ar citiem terminiem.

Īsti precīzi nav arī tādi termini, kuros ietvertas kādības gradācijas pazīmes, pie­­mēram, augstākās pakāpes grāvis, pilnais spiediens. Līdz ar zinātnes attīstību var izrādīties, ka iepriekšējās kādības gradācijas pazīmes vairs neatbilst jēdziena bū­­tībai: «augstākā» pakāpe vairs nav augstākā, jo ir iespējama vēl augstāka pa­­kāpe u. tml. Tādos gadījumos vēl papildus tiek lietoti prefiksālie elementi virs‑, pār-, super-, supra- u. tml., piemēram, pārspilgta spīdēšana.

Termina semantisko precizitāti un formas īsumu panāk arī ar vārddarināšanas ele­mentu racionālu izmantošanu, proti — ar šo elementu nozīmes diferencēšanu, spe­cifizēšanu u. tml., piemēram, ķīmijā atvasinājumi ar izskaņu -āti nosauc skābes sā­ļus (aurāti, silikāti), ar izskaņu -īti — paskābes sāļus (hlorīti, sulfīti), īsus un pre­cīzus terminus reizēm iegūst, veiksmīgi apvienojot terminelementus vai aiz­stā­jot tos ar jaunu terminelementu, kas nav semantiski noslogots ar citu nozīmi, pie­mēram, terminos diode, triode elements -ode ir ņemts no a. electrode un se­man­tiski saistāms ar vārdu savienojumu ‘elektrodu lampa’.

Terminelementu nozīmes specializācija pieļaujama noteiktās robežās, kas ne­rada lieku nosacītību un neapgrūtina termina nozīmes uztveri.

Termina īsuma nodrošināšanai ir izstrādāta virkne speciālu paņēmienu: ter­mi­nelementu elidēšana vai aizstāšana ar īsākiem terminelementiem, izsakāmo pa­­zīmju aizstāšana, prievārdisko konstrukciju novēršana u. c. [197; 183, 35 — 38; 192].

Svarīga semantiska prasība ir termina viennozīmīgums. Vien­no­zī­mīguma prasība terminoloģijā nav absolutizējama. Terminoloģijā ir svarīgi, lai termins būtu relatīvi viennozīmīgs, t. i., viennozīmīgs vienas nozares, kā arī rad­niecīgu nozaru terminoloģijas sistēmās, piemēram, viennozīmīgi termini ir nobīde — fizikā, tehnikā, hidroloģijā, aksioma — matemātikā, fizikā. Termina vien­no­zī­mī­gums noteiktā terminoloģijas apakšsistēmā nosaka termina neatkarību no kon­tek­sta, izteiksmes žanra, runas situācijas.

Sava loma ir ne tikai paša termina, bet arī terminelementu viennozīmīgumam.

Terminoloģijā arī vienas nozares terminoloģijas apakšsistēmā nākas rē­ķi­nā­ties ar t. s. kategoriālo daudznozīmīgumu [183, 32], piemēram, viens un tas pats da­­rītājvārds var apzīmēt gan ierīci, agregātu, gan darītāju personu: racējs, sējējs, šķi­­rotājs. Dažos gadījumos kategoriālo daudznozīmīgumu izdodas novērst, pie­mē­­ram, reģistrētājs — cilvēks, bet reģistrators — aparāts.

Mononīmiskums (viens jēdziens — viens termins) ir prasība, ar ko ter­minoloģijas sfēra krasi atšķiras no vispārlietojamās sfēras: vispārlietojamā va­lo­dā sinonīmi ir izteiksmes bagātināšanas un laba stila veidošanas līdzeklis, tur­pre­tī terminoloģijā sinonīmija traucē izteiksmes skaidrību. Terminoloģijā par ne­­vēlamiem atzīstami gan absolūtie sinonīmi (turbīnas darba režīms — turbīnas dar­­bināšanas režīms), gan relatīvie sinonīmi (dzēsējs — luminiscences vājinātājs). To­mēr ir arī tādas sinonīmu grupas, kas nav skaužamas:

1) ja viens no sinonīmiem ir latviskas cilmes, otrs — internacionālas, pie­mē­ram, atstarošana — refleksija, iekšējais parazīts — endoparazīts, saulbēglis — he­lio­fobs;

2) ja sinonīmiskie termini nosauc vienu un to pašu jēdzienu pēc dažādām ne­­pieciešamām sistematizējošām pazīmēm, piemēram, garuma pretestība — cau­ru­les pretestība, jo tehnikā pretestības veidi izšķirami gan pēc izpausmes virziena, gan pēc izpausmes vietas;

3) ja sinonīmajiem terminiem, kas sastāv no vieniem un tiem pašiem ele­men­tiem, ir dažāda konstrukcija un viens no šiem terminiem ir jaunākas cilmes un ērtāk lietojams, bet vēl nav iegājies lietojumā, piemēram, noturība pret traucējumiem —prettraucējumu noturība;

4) ja vienam no sinonīmiem terminelementi ir mazākā skaitā resp. ja viens ir otra īsāks variants, piemēram, elektriskā mašīna — elektromašīna.

Terminam saskaņā ar tā definīciju jābūt ar noteiktu, konkrētā zinātnes nozarē stin­­gri fiksētu saturu (nozīmi), ko nosaka jēdziens, kuru termins izsaka. Šis saturs (no­­zīme) terminam jāpatur gan fiksācijas, gan lietojuma sfērā — neatkarīgi no kon­­teksta. Saskaņā ar kontekstneatkarības prasību nozīmes kon­tek­­stuālais mainīgums, kas raksturīgs jebkuram parastam vārdam, ir pilnīgi ne­pie­ļau­­jams terminam. Zinātniska teksta lasītājam konteksts palīdz noskaidrot terminā ietver­­to jēdzienu, un atkārtošanās kontekstā nostiprina termina nozīmi. Taču kon­­teksts negroza un neniansē termina nozīmi. Termina nozīmes nemainīgums jeb­­kurā kontekstā nav jaucams ar termina nozīmes attīstību līdzi attiecīgā jēdziena at­­tīstībai.

Pie zinātniska termina prasībām minama vēl emocionālā neitralitāte. Tā nav jaucama ar stilistisko neitralitāti. Terminiem ir noteikta sti­­listiska nokrāsa — zinātniskā stila nokrāsa. Gadījumos, kad par zinātnisku ter­­minu ar nozīmes pārnesumu kļūst vārds ar noteiktu emocionāli ekspresīvo slo­­dzi, piemēram, āzis — sporta terminoloģijā, buks — celtniecības terminoloģijā, mā­koņu aitiņas — hidrometeoroloģijā, emocionālā nokrāsa terminā neitralizējas.

Termini ar zināmu emocionāli ekspresīvo niansi raksturīgi profe­sionālajai ter­­mi­noloģijai.

Zinātniskajam terminam izvirzīto prasību īstenošana nodrošina terminam at­tiecīgo pazīmju piemitību.

[1]   Numerācijas atšifrējumu līdz ar izmantotās literatūras sarakstu sk. grāmatas beigās.

[2] Terminu piemēri šeit un turpmāk ņemti no LZA Terminoloģijas komisijas apstiprināto terminu publikācijām (to sarakstu sk. grāmatas beigās) un kartotēkas (kas atrodas LU Latviešu Valodas institūtā). Piemēriem, kas ņemti no citiem avotiem, pievienots avota šifrs, kura atšifrējums dots atsevišķā sarakstā grāmatas beigās.

[3] Par mononīmiskumu nosaukta sinonīmiskumam pretēja parādība un ar to saistītā prasība vienu jēdzienu izteikt ar vienu terminu (bez sinonīmiem). Sinonīmijai pretēja parādība savukārt saucama par mononīmiju.

[4] Terminoloģijas teorijā pat izteikta doma, ka atsevišķs termins pats par sevi ir fikcija, tas eksistē tikai kopīgā sistēmā ar citiem terminiem, ar kuriem tas saistīts noteiktās attieksmēs [201, 135].