Jubilejas raksta ievada vietā. Mani kolēģi Valodas institūtā un Zinātņu akadēmijā izsludinājuši šo gadu par Kārļa Mīlenbaha gadu. Atceres gada pirmā diena ir 16. janvāris Kandavas ģimnāzijā, kas nosaukta izcilā valodnieka vārdā – Kandavas puse ir izcilā valodnieka dzimtā puse. Atceres gada otrā diena ir sestdiena, 18. janvāris. Piemiņas brīdis Rīgā, Lielajos kapos – tur K. Mīlenbahs apglabāts. Būs vēl virkne piemiņai veltītu dienu un notikumu. Lai tiem rindojas klāt arī manas pārdomu rindas, saistītas ar K. Mīlenbahu, viņa devumu latviešu valodniecībā un latviešu valodas apzināšanā, valodas zinātniskā izvērtēšanā un aprakstīšanā.

Nesākšu ar tik ērto un šādās reizēs iederīgo biogrāfisko faktu pārstāstu. Paskaidrojumam jautājumā par biogrāfijām izvēlējos G. Bereli, viņa domas par biogrāfijām, literātu, protams. Ieskatam dažas teksta vietas no viņa "Latviešu literatūras vēstures" I daļas: “Man vienmēr likušies visai aizdomīgi tie literatūrvēsturiskie apcerējumi, kas rakstīti apmēram pēc šada principa: autors dzimis tad un tad, tur un tur, bērnībā klausījies vecmāmiņas pasakas, skatījis dzimtenes balto bērzu birzis, bet aukstajos ganu rītos .. Tikko teiktais, protams, ir mazliet pārspīlēts, tomēr acīm redzams ir tas, ka pārlieku bieži literatūra tiek apcerēta, ņemot par pamatu rakstnieku biogrāfijas.. ja svītrotu šīs nenozīmīgās detaļas, daiļrades būtība neko daudz nemainītos.. Rakstnieka biogrāfija literatūras vēsturē ir diezgan nebūtisks faktors. Literatūras virzītājspēki tomēr jāmeklē dziļāk.” (skat. 8., 9. lpp.)

Neizmantošu arī citu, šādām reizēm piemērotu paņēmienu – virkni svinīgā stilā ieturētu ievadfrāžu par ieguldījumu un devuma lielo nozīmi mūsdienās.

Mīlenbahs ir dzīvs. Dzīvuma zīme ir abreviatūra ME, kuru agrāk vai vēlāk iepazīst ikviens baltu filoloģijas students, katrs, kas interesējas par baltu valodām, latviešu valodniecību, latviešu valodas vēsturi, vārdu nozīmēm, vārdu lietojumu tautas valodā, vārdu cilmi. K. Mīlenbahs. "Latviešu valodas vārdnīca" Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. R., 1923 – 1932, 1. - 4. sēj. Tāds ir abreviatūras atšifrējums, rakstīts mūsdienās Latvijā pieņemtajā ortogrāfijā.

Vārdnīcā ir koncentrēts K. Mīlenbaha mūža veikums, un šis veikums ir dzīvs.

Baltu valodu specialitāte doktorante Everita Milčonoka Latvijas Universitātē Matemātikas un informātikas institūtā Dr. Andreja Spektora vadītajā laboratorijā ir sagatavojusi ME elektronisko versiju, tā piešķirot latviešu leksikogrāfijas pamatu pamatam jaunu veidu un jaunu dzīvi.

Laika gaitā vārdnīca ir kļuvusi gan par latviešu leksikogrāfijas stūrakmeni, gan arī par bibliogrāfisku retumu. Bet dzīvu un siltu retumu. Kā dzird literātus runājam, tad viņu rokās tā iegulst kā saistoša lasāmgrāmata un kļūst par ierosmes avotu valodas pārradīšanā.

Eiropā, Tērbatā, 19.  gs. otrajā pusē. K. Mīlenbaha dzīvesstāstā valodniecībai veltītās lappuses tiek uzšķirtas Tērbatā. Zinātniskās dzīves sākums ir Tērbatas universitāte. Filozofijas un filoloģijas studijās atbilstoši un saistībā ar tā laika akadēmiskajām programmām veidojas K. Mīlenbaha uzskati par valodu kā zinātni un latviešu valodu kā šo zinātnisku interešu un zinātniskas pētniecības priekšmetu. Kopainas skicei atkal varam meklēt tipiskos vaibstus laimeta vaigā. Tie ir līdzīgi viņu visu dzīves stāstos, kuriem bija gan iespēja studēt, gan arī censonības gars to darīt. Var tēlaini teikt, ka ar vienu lēcienu viņi visi, kas devās studijās uz universitāšu pilsētām – Tērbatu, Pēterburgu, arī Maskavu, ietika Eiropas intelektuālajā telpā. Ar dažiem elpas vilcieniem viņi pietika klāt Eiropas intelektuālajam gaisam, kas viņu krūtīs labās proporcijās sajaucās ar veselīgo lauku gaisu, saelpotu (papildināsim Bereli un citus) tēvu mājās, ganu gaitās, rasotos rītos Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Inflantijas pakalnos un lejās. Itin ātri mainījās viņu ārējais izskats. Pelēkā lauku vadmalas kārta, ceļojošā skrodera darinātais svārks drīz vien tika apmainīts pret pilsētas drēbnieka šūtām drēbēm. Un tādi viņi visi nāk mums priekšā no tā tālā laika retajām bildēm, kad šķirstām senas grāmatas un vēl pieejamus albumus. Pa vienam, pa diviem un grupās nobildēti. Jauni, nopietni un apgaroti. Arī Kārlis Mīlenbahs ir viņu vidū.

Ir kāda zīmīga epizode Andreja Stērstes dzīvē, kurā atklājas K. Mīlenbaha veiksmīgais uznāciens un parādīšanās pie latviešu valodniecības apvāršņa. Andrejs Stērste, vēl tikai jurisprudences students būdams, iesaistās aicinājumā – kopt uu attīstīt latviešu valodu. Jaunais jurists saraksta pirmo latviešu zinātnisko gramatiku divās daļas, parāda īpašu talantu tiesu likumu tulkošanā latviešu valodā, atklāj savas spējas izteikties strīdos par valodu, gaišredzīgi un trāpīgi paredzēt vairāku jaunvārdu iederību un dzīvotspēju. Bet viņš pieņem lēmumu – pārtraukt darbošanos latviešu rakstu valodas attīstīšanā. Latviešu valodniecībā sevi veiksmīgi ir pieteicis akadēmiski izglītots filologs Kārlis Mīlenbahs ar rakstiem “Austrumā”, “Dzimtenes Vēstnesī” u. c., kas ātri vien parādās arī kā publikācijas nelielās brošūrās, piemēram, “ Par valodas dabu un sākumu” (1891), pārtop mācību grāmatā “Teikums” (1898). Tik spilgts un spēcīgs ir bijis K. Mīlenbahs tūlīt pēc studijām, 19. gs. beigās Latvijā.

Eiropā un Latvijā, 20. gs. sākumā. Viņi visi, atgriezdamies no studijām, strādā latviešu kultūrai, katrs savās spējās un ievirzē, bet viņi visi ir vienādi, jo saglabā iegūto atkarības saiti ar Eiropas radošo telpu, viņi turpina kāri tvert vēsmas, kas nāk no Eiropas puses. Arī K. Mīlenbahs. Tas atklājas viņa sarakstē ar tā laika lingvistikas autoritātēm. 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Eiropas valodniecības gaisotne ir īpašas spriedzes pilna, ideju, uzskatu, teoriju uzlādēta telpa. Lai attīstītu latviešu valodniecību, ir būtiski būt zinošam par visu. K. Mīlenbahs citādi nevar iedomāties izraudzīto zinātnieka ceļu. 1987. gadā Mišels Breāls (M. Breal) publicē savas pārdomas par valodu (Essai de se`mantique) un izsaka tam laikam jaunu atzinumu, ka lingvistika ir zinātne, kas stāsta cilvēkam par viņu pašu – par cilvēku. Viņa pārspriedumos atrodama nojausma, ka būs bīstami, ja valodu izpratīs vienpusīgi. Lūk, šo, tā laika Eiropas valodniecības telpā atskārsto un priekšā stāvošo problēmu pētījumos par valodu, apjauš arī K. Mīlenbahs.

Latvijā, 20.gs. sākumā. 1907. gadā tiek publicēti divi K. Mīlenbaha un J. Endzelīna kopdarbi – “Latviešu valodas gramatika” un tūlīt tai pa pēdām no šīs gramatikas atvasinātā “Latviešu valodas mācība”. Nav nekāds grēks, ja laika gaitā šis fakts, ka grāmatas ir divas, piemirsies. Varam pie šī fakta pakavēties tagad, K. Mīlenbaha jubilejas gada sākumā, un novērtēt viņa (un abu kopā) spēju apjaust konceptuālo nostādni par valodu kā zinātni un valodu kā mācību priekšmetu. Un, protams, arī spēju veidot mācību grāmatu par valodu, balstoties uz zinātnisku izpratni par valodu, nepārvēršot mācību grāmatu zinātnes atziņu pārstāstā. Un vēl kas jo būtiski bija tam laikam (bet var gadīties, ne mazāk nozīmīgi mūsdienās, mācību grāmatas veidojot) –ņemt vērā, kā valodā ieslēptā sistēma savu izpausmi gūst runātajā valodā, protams, pārdomātā un koptā runātā valodā. Ilustrācijai šī raksta autores iemīļots piemērs no “Latviešu valodas gramatikas”, šajā reizē no šīs mācību grāmatas 1938. gadā atkārtotā 13. iespieduma vai, precīzāk, 14. izdevuma 1993. gadā “Zveigznes” apgādā izdotā teksta. Vēl līdz šai baltai dienai mēs runātajā valodā konstrukcijās ar noliegtajiem darbības vārdiem sastopam variantās locījumu formas – gan ģenitīvu, gan akuzatīvu. Mēģinājumi izvairīties, t.i., novērst runātā literārā valodā variantus nav sekmējušies ar pilnīgu uzvaru. Lūk, kā šo jautājumu risina abi valodnieki – viens kurzemnieks, otrs – vidzemnieks: “Ģenitīvs bieži sastopams noliegtos teikumos. Kurzemē mēdz te biežāki lietāt akuzatīvu nekā ģenitīvu. Vidzemē turpretim otrādi: Ik dienas māte raušus jeb raušu necep.” (skat. 140. lpp.)

Konceptuālais skatījums uz valodu kā zinātni, izpratne par valodu kā mācību priekšmetu, valodas realitātes respektēšana – ir tie būtiskie pieskārieni, tie soļi vai tas zelta griezums, ko latviešu valodniecībā un latviešu valodā savā valodnieka dzīvē veica K. Mīlenbahs.

Nobeiguma vietā. Nobeigumā gan varētu atļauties kādu spārnotāku frāzi. Izvēlētā gan tāda trafareta – ka par K. Mīlenbahu varētu rakstīt vēl un vēl. Trafareta, bet patiesības pilna jau tāpēc vien, ka K. Mīlenbahs savā radošajā dzīvē nebija tikai valodnieks vien. Par to var sākt citu stāstu.

Var to darīt citudien. K. Mīlenbaha gads tik tikko kā sācies.