VALODAS KOPŠANA IR NEPIECIEŠAMA!

Padomju valodnieks R. Budagovs visus valodniekus pielīdzina vai nu F. Bopam, vai V. Humboltam. Jebkurš valodnieks vairāk vai mazāk nosliecas uz viena vai otra tipa pusi. «Вора tipa» zinātnieki galveno vērību veltī precīzam faktu fiksējumam, to aprakstam, sastatāmajai analīzei. Viņu pārliecību var raksturot ar franču valodnieka A. Meijē vārdiem: «Katrs fakts, rūpīgi izanalizēts, virza uz priekšu zinātni par valodu lielākā mērā nekā desmit sējumu pārspriedumu, kaut arī veiksmīgu.» Šāda tipa zinātniekiem katrā ziņā pieskaitāms Jānis Endzelīns.

Bet ir valodnieki, kas kā radīti teorētiskām vai pat filozofiskām pārdomām. Katrs valodas fakts tiem ir tikai posms valodas ķēdē, posms, kas palīdz saprast valodas rašanos un attīstību, valodas sakaru ar tautas kultūru. Valodniecība viņiem ir izteikti humanitāra zinātne, kas nav iedomājama bez ciešas saistības ar filozofiju, psiholoģiju, socioloģiju, vēsturi un literatūrzinātni.

«Humbolta tipa» valodnieku pārstāvis ir Kārlis Mīlenbahs. Tieši šādi valodnieki, filologi vārda īstajā nozīmē, visbiežāk pievēršas valodas kultūras problēmām.

Kaut arī zinātniska valodniecība Latvija sāk attīstīties vēlu, tomēr valodas kopšana no «Eiropas līmeņa» atpaliek tikai par pāris gadu desmitiem. Valodniecībā progresīvās idejas, izrādās, neievēro hronoloģiju – 18. gadsimtā apzināta iedarbība uz valodu ir vispārpieņemta, bet vairums 19. gadsimta valodnieku valodas kopšanu atzīst par neiespējamu un nevēlamu. Pret valodas attīstības regulēšanu uzstājas vairums jaungramatiķu. Plaši pazīstami ir A. Šahmatova uzskati par valodnieku kā bezkaislīgu novērotāju. Ir, protams, arī izņēmumi. A. Šleihers, J. Grimms un citi intensīvi nodarbojas ar vācu valodas pareizības problēmām. H. Pauls K. Mīlenbaha augstu vērtētajā grāmata «Prinzipien der Sprachgeschichte» literārās valodas jautājumiem velta īpašu nodaļu (Gemeinsprache),

K. Mīlenbaham jautājums «Vai valodas kop sāna ir nepieciešama vai ne?» nemaz neeksistē. Latviešu valodā un kultūrā literārās valodas kopšanai ir īpaša nozīme. Latviešu rakstus līdz pat 19. gadsimtam pārsvarā veido nelatvieši, baltvācu mācītāji. Daži prot latviešu valodu labāk, daži sliktāk, un rakstos valda vācu gars. Rakstītā vārda hipnozes spēks ir liels; no barbarismiem un vāciskām konstrukcijām nav brīvi pat jaunlatviešu sacerējumi. Klāt vel vācu skolas ... Un E. Dinsbergs 1890. gadā situāciju latviešu rakstu valodā raksturo šādi: «..literatūras valoda stingri turējās pie iespiesto rakstu parauga, bet maz skatās pēc valodas izjūtas ...Pie tam iznāca tas sliktums, ka maz izglītoti lasītāji, tādus rakstus vien lasīdami un uzticīgi domādami, ka rakstnieki gudrāki nekā lasītāji, iemācījās arī tā domāt un runāt, kā grāmatās stāv rakstīts, un tā pazaudēja savu (latviskas) valodas raksturi, tā ka tagad gaužām grūti to uzmeklēt un vēl atpakaļ dabūt.»¹²⁹

Tomēr ne tikai vārdos jāatzīst valodas kopšanas nepieciešamība. Par valodu jārūpējas ik dienas. Amerikāņu sociolingvists E. Haugens atzīst, ka valodas politikā – pasākumu sistēma, kuras galamērķis ir bagāta, visaptveroša, attīstīta literārā valoda – lingvists var piedalīties gan kā vēsturnieks, gan kā deskriptīvists, gan kā teorētiķis, gan kā skolotājs. K. Mīlenbahs darbojas visos šajos virzienos. Bet sava būtībā viņš vispirms ir teorētiķis – tātad arī valodas politikā galvenais ir stingrs teorētisks un metodisks pamats. Katrai valodai nepieciešams izstrādāt īpašu valodas kopšanas principu sistēmu atkarībā no tās likumībām un vēstures. Un K. Mīlenbahs nevis uzreiz ķeras pie kāda ģermānisma izskaušanas vai neveiklas konstrukcijas labošanas, bet mērķtiecīgi veido valodas kopšanas sistēmu. Turklāt viņš īpašu vērību veltī līdzšinējās valodas kopšanas gaitas analīzei – ieteikumu sabiedriskās rezonanses noskaidrošana lieliski parāda neceļus, no kuriem jāizvairās valodas politikā.

Turpmāk, runājot par K. Mīlenbaha devumu valodas veidošanā, lietosim terminu «valodas normalizācija». Termins nav īpaši veiksmīgs; nepieradušu lasītāju tas varētu pat atbaidīt. Tomēr neaizmirsīsim, ka valodas norma ir pilnīgi objektīva parādība, kas ir tikpat sena kā pati valoda un pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai ne. Noteiktas, pat stingras likumības ir izloksnēs, dažādu profesiju un sociālo slāņu cilvēku runā. Bet, nācijām izveidojoties, rodas vienota valodas forma, kas kopīga dažādu izlokšņu runātājiem. Tajā veidojas literatūra, tā kļūst par kultūras un zinātnes valodu. Lai varētu saprasties vienas valodas runātāji, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejami agrākie kultūras sasniegumi, literārajā valodā ir zināmas likumības, pieņēmumi un tradīcijas. Un šo – jāuzsver, mūžam mainīgo – likumību atrašana, pamatošana un popularizēšana arī ir valodas normalizācija.

K. Mīlenbaha rakstos lietots apzīmējums «rakstu valoda» – visos gadījumos, kur mēs pašreiz šķirtu terminus «literāra valoda», «rakstu valoda», «literatūras valoda», «virsdialektālā sarunvaloda». Šķiet, ka K. Mīlenbahs tomēr ir pirmais, kas lieto arī terminu «literāra valoda» mūsdienu izpratnē, gan krievu valoda (rakstā «Par divskaitļa pēdām latviešu valodā»¹³⁰).

Vēl viena svarīga piezīme. K. Mīlenbaha dzīves laika vēl nepastāvēja tik spilgta literārās valodas stilistiska diferenciācija, kas ir būtiska mūslaiku valodas normalizācijā. Pašlaik mēs daiļliteratūras valodai tik konsekventi nepiemērojam vispārlietojamās literārās valodas normas.

Pagājušā gadsimta beigās kļūst skaidrs, ka nekopta un nenormēta valoda var kļūt par šķērsli zinātnes un kultūras attīstībai. Latviešu literārajai valodai jau ir vairāk nekā divus gadsimtus ilga vēsture, bet dzīve rit tik strauji, ienāk neskaitāmi jauni jēdzieni un tiem līdzi jauni vārdi, attīstās žurnālistika, uzplaukst daiļliteratūra – valoda ne vienmēr tiek līdzi pa taisnāko ceļu. No 1886. līdz 1900. gadam tiek izdots vairāk neka 3500 nosaukumu grāmatu vien, un kur vēl laikraksti un žurnāli! Āronu Matīss apgalvo, ka līdz 1904. gadam K. Mīlenbaham izdevies izlasīt visu latviešu valodā uzrakstīto. Lai nu kā tas bijis, tomēr priekšstats par latviešu literatūras valodu K. Mīlenbaham veidojies visai pilnīgs.

«Vērīgi lasīdams mūsu labāko rakstnieku rakstus,» norāda pats valodnieks, «piezīmēju tos vārdus un teicienus, kas man šos rakstos liekas nepareizs un neticams esam. Uz šiem valodas nelīdzenumiem un skarbumiem es aizrādu savos apcerējumos, vienalga, vai zināmā raksta sarakstītājs mans paziņa vai svešinieks, gribēdams, lai mūsu jaunā paaudze, kurai jāmācās no vecākiem rakstniekiem, nepiesavinātos līdz ar rakstnieku valodas jaukumiem arī viņu valodas nelīdzenumus. Ja man kāds pierādītu, ka es šinī vai tanī spriedumā esmu alojies, par to es no sirds pateiktos . .»¹³¹

Šo citātu gribētos iespiest sarkaniem burtiem. Te ir K. Mīlenbaha – valodas kopēja – kredo.

Viegli pateikt – valodas normalizācijā noteicošais ir parādības atbilstība valodas sistēmai. Bet kā mēs to noteiksim? Valoda ir tik pretrunīga, daudzas parādības nekādi nepakļaujas loģiskam pamatojumam. K. Mīlenbahs atzīst, ka cilvēka zināšanas par valodas iekšējiem procesiem nebūt nav pietiekamas: «Kurš gan no mums tāds valodas pratējs, kuram visi mūsu valodas pulkstenīši tā rokā, ka viņš saprastu ikkatru valodas pukstienu? Vai mūsu izskaidrošanas spēja vienumēr uzlūkojama par valodas pareizības mērauklu?»¹³² «Dažreiz mums liekas, it kā valoda būtu nogriezusies no sava īstā, dabiskā ceļa; bet, ja nopietni sekojam pa valodas pēdām, tad valodas jauni ierautais ceļš, kurš mums sākumā likās nepareizs, nedabisks esam, izrādās daudzkārt par it saprotamu, it dabisku.»¹³³

Valodā vēl pastāv tāda parādība kā analoģija – tieksme izmantot vienotus runas modeļus, darināt līdzīgas formas līdzīga satura izteikšanai. Analoģijas nozīmi valodas attīstības procesā īpaši uzsver jaungramatiķi; K. Mīlenbahs šo ideju pārņem, kaut arī analoģiju zināmā mērā identificē ar sistēmas spaidiem. Valodnieks uzskata, ka tieksme pēc valodas modeļu vienādības nemanāmi pārvalda ikviena cilvēka valodisko apziņu. Tādēļ, pēc K. Mīlenbaha domām, daudzi, kas teorētiski atzīst izskaņas –isks nepieciešamību, runa neapzināti pārsvarā lieto izskaņu -īgs. «Valodā valda diezgan nežēlīgs likums,» raksta K. Mīlenbahs, «kam daudz ir, tam pienāk klāt, kam maz, no tā vēl atņem. Cilvēka gudrība un iegribas pret šo valodas likumu pilnīgi nespēcīgas.»¹³⁴ Kaut arī valodnieks vairākkārt uzsver analoģijas lielo varu, viņš tomēr atzīst, ka nav pieļaujams mākslīgi vienādot «nepareizās» formas, piemēram, no daudz veidot komparatīvu daudzāk, nevis vairāk.

1892. gada vācu respektablajā valodniecības žurnālā «Indogermanische Forschungen» tiek publicēts zviedru valodnieka Ā. Nurēna raksts «Über Sprachrichtigkeit», kas papildina K. Mīlenbaha normalizācijas koncepciju. No Ā. Nurēna K. Mīlenbahs gūst atziņas par atšķirīgiem virzieniem valodas normalizācijā. Šie virzieni radušies līdz ar pirmajiem mēģinājumiem kopt valodu un joprojām ir dzīvi. K. Mīlenbahs, tāpat kā Ā. Nurēns, runā par dabisko, lietderīgo un priekšzīmju jeb literatūrvēsturisko virzienu. Mūsu dienās tos sauc par normu kritērijiem; mainījušies nosaukumi, bet būtība palikusi tā pati.

Par dabisko virzienu. Tā piekritēju pamatatziņa ir šāda: valodu attīsta tauta, kas to runā, valodas varmācīga grozīšana nav pieļaujama. Pats K. Mīlenbahs raksta: «Esmu.. mērena, aprobežota (ierobežota – I. D.) dabiskā valodas virziena māceklis.»¹³⁵ Tas atbilst patiesībai, tomēr ir visai būtiski, ciktāl dabisko valodas attīstības virzienu ierobežo. Pārspīlēts dabiskais virziens neizbēgami novestu pie anarhijas un antinormatīvisma. K. Mīlenbahs atzīst, ka «valodas pareizības jautājumā mums vienmēr jāievēro mūsu tagadējo labāko rakstnieku valoda»¹³⁶, uzskatot, ka talantīga rakstnieka valodas izjūta būs izvēlējusies no tautas valodas to, kas nav pretrunā ar valodas tradīciju un valodas attīstības pamattendencēm. K. Mīlenbahs kritiski izsakās par tiem dabiska virziena aizstāvjiem, kas par galveno valodas parādības vērtēšanas kritēriju izmanto statistikas datus. Latvijā šāda slēpta vai atklāta tendence pastāv – jau G. Braže rakstīja: «Pieņem par raksta valodu to, ko no desmit rakstītājiem deviņi ir rakstījuši, bet ne to, ko desmitais.»¹³⁷ K. Mīlenbahs norāda, ka šādi var tikt kavēta valodas attīstība, jo netiek pavērts ceļš jaunām, vēl mazpazīstamām formām un vārdiem.

Kā valodas attīstībai neatbilstošu un latviešu valodas kopšanai sevišķi nepiemērotu K. Mīlenbahs noraida tā saukto priekšzīmju jeb literatūrvēsturisko virzienu. Par valodas pareizības mērauklu nekādi nevar izvēlēties pagājuša laikmeta valodu. Tāpat nav vajadzīgs atdzīvināt zudušus vārdus un senas formas, jo «pasaulē viss pārmainās, vēsturē sadzīves formas pamij cita citu. Tā arī valodā. Te valodas attīstības rats tā satīstījies, ka viņu atpakaļ griezt nekādi nav iespējams».¹³⁸ J. Endzelīns valodas praksē par vēlamāko nereti atzinis seniskāko formu; K. Mīlenbahs bijis pretējās domās, noradīdams, ka par seno formu iznīkšanu nav ko žēloties, jo «vienas formas nāve ir citai formai jauna dzīvība»¹³⁹.

Kaut arī K. Mīlenbahs pamatos piekrīt Ā. Nurēna uzskatiem par valodas kopšanu, zviedru valodnieka propagandētajā prātīgajā (racionālajā) jeb lietderīgajā valodas kopšanas virzienā viņš saskata nepilnības. Ā. Nurēna pamattēzē «Tā valoda ir vislabākā, kura katrreizējiem klausītājiem visvieglāk! un visātrāki saprotama un runātājiem visvieglāki izrunājama» saskatāmi mūsdienās ļoti izplatītā komunikatīvās mērķtiecības principa iedīgļi. K. Mīlenbahs piekrīt, ka par nepareizu uzskatāms garākais vai sarežģītākais variants, nav vēlami arī tie valodas jauninājumi, bez kuriem varētu iztikt. Tomēr dzīvē izrādās grūti saskaņot runātāja un klausītāja intereses. Te arī jāpiebilst, ka valodas pārvēršana tikai par informācijas kodu vien radītu nopietnus draudus gan literatūrai, gan visai kultūrai.

Jautājums par normu kritērijiem valodniecībā tomēr ir visai pretrunīgs. Konkrēta valodas parādība taču jāizvērtē ciešā saistībā ar tās cilmi, attīstības vēsturi, morfoloģisko uzbūvi, fonētisko sastāvu un daudziem citiem komponentiem. Tāpēc nereti valodnieka propagandētie teorētiskie uzskati ne vienmēr atbilst viņa praktiskajai darbībai valodas kopšanā. Liela nozīme ir arī valodas izjūtai, apzinātai vai neapzinātai sekošanai autoritātēm. Izņēmums nav arī K. Mīlenbahs. Teorētiski viņš pieļauj zināmas atkāpes no sistēmas, tomēr par nevēlamiem atzīst vārdus mutisks, rakstisks, sniegbalts, gandarīt, vidutājs u. tml. Arī par šādiem valodnieka uzskatiem, kas nav saskanējuši ar valodas attīstības gaitu, nākamajām paaudzēm ir svētīgi zināt. Vēsturiskā retrospektīva ļauj mums izprast pašreizējo literārās valodas normu dinamikā, skaidrāk un konkrētāk vērtēt literārās valodas sistēmas un tās normu attīstības tendences. Secinājumu ticamība tādējādi lielā mērā pieaug, bet subjektīvisms vērtējumos samazinās.

Lai visi valodas lietotāji varētu apgūt literārās valodas normas, tās tiek kodificētas, tas ir, ietvertas skolu gramatikās, fiksētas vārdnīcās, mācību līdzekļos, dažādos uzziņu avotos. Jautājums par to, kā vislabāk popularizēt optimālos valodas variantus, K. Mīlenbaha darbos tieši nav skarts. Tomēr priekšstatu par K. Mīlenbaha attieksmi pret normu kodificēšanu var gūt. 1901. gadā valodnieks norāda, ka viņš gatavojoties izdot «Vadoni latviešu pareizrakstībā» un viņa raksti par valodas kultūru esot teorētiska un praktiska šī darba sagatavošana.¹⁴⁰ Šāda rokasgrāmata tomēr netiek izveidota. Daļa sagatavoto materiālu tiek ietilpināta J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatikā» (1907), kas uzskatāma par pirmo normatīvo gramatiku, pirmo kodificēto normu avotu latviešu valodniecības vēsturē.

K. Mīlenbaha darbos neatradīsim savulaik izplatītās pamācības tabulas veidā: nepareizi šā/pareizi tā. Viņš uzskatījis, ka gadījumu vairumā optimālo variantu nepieciešams ari plašāk pamatot. Turklāt vai visiem viņa rakstiem ir virsuzdevums, proti, ne tikai argumentēti pierādīt kāda vārda, formas vai konstrukcijas neiederību valodā, bet arī paplašināt sabiedrības zināšanas par valodu, par tās kopšanas nepieciešamību, par valodnieka lomu valodas normalizācijā. Paša K. Mīlenbaha rakstu savdabīgais stils liecina par īstu valodas kultūru – tā ir ne tikai valodas normu ievērošana, bet arī māka brīvi rīkoties ar valodā esošajām bagātībām, izvēloties noderīgāko no tām raksta mērķa sasniegšanai.

¹²⁹ Dinsbergs E. Metrika ar tām vajadzīgām dzeijas mākslas ziņām. – Liepāja, 1890. – 7. lpp.

¹³⁰ Мюленбах К. О следах двойственного числа в латышском языке // Известия Отделения.. – 1903. – С. 7–80.

¹³¹ Mīlenbahs K. Par virsutnu // Vārds. – 1901. Nr. 141. – 15. (28.) nov.

¹³² Mīlenbahs K. Par galotnēm -ējs, -īgs, -isks // Daži jautājumi.. – 2. krāj. – 60. lpp.

¹³³ Mīlenbahs K. Par verbu iz-salkt ļ/ Daži jautājumi .. – 2. krāj. – 87. lpp.

¹³⁴ Mīlenbahs K. Par galotnēm -ējs, -īgs, -isks // Turpat. – 65. lpp.

¹³⁵ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 33. lpp.

¹³⁶ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 33. – 34. lpp.

¹³⁷ Braže G. Īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu labāki grib pārzīt un caur to par labākiem rakstītājiem palikt. – Jelgava, 1857. – 35. lpp.

¹³⁸ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 29. lpp.

¹³⁹ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 29. lpp.

¹⁴⁰ Mīlenbahs K. Par virsumu ļ/ Vārds. – 1901. – Nr. 141. – 15. (28.) nov.