Darba "Kārlis Mīlenbahs" fragments |
TEIKUMA MĀCĪBATieksme padarīt valodniecību par zinātni, kas tuva lasītājiem, kuru prāts nav nodarbināts tikai ar ikdienišķām lietām, liek Kārlim Mīlenbaham rakstīt grāmatu «Teikums». Tā kļūst par pamatu latviešu sintakses teorijas attīstībai, kā arī ir vērtīgs devums valodas zinātnes popularizēšanā. «Mūsu laikos nav vairs neparasta lieta zinātnes ieskatus par dažādiem priekšmetiem pasniegt viegli saprotamā valodā plašākām ļaužu aprindām,»87 teikts šīs grāmatas ievadā. Sintakses parādību populārā aprakstīšanā K. Mīlenbahs jau ir ievingrinājis roku. 1891. gadā iznākušajā krājumā «Daži jautājumi par latviešu valodu» latviešu valodas vārdu savienojumu sintaksei veltīti pieci raksti. Teikuma mācība ir galvenā tēma 1895. gadā izdotajā «Latviešu valodas mācībā». Arī plašajā polemikā par šo gramatiku nozīmīga vieta tiek ierādīta sintakses jautājumu teorētiskai un praktiskai atspoguļošanai skolu mācību grāmatās. Līdz Kārlim Mīlenbaham latviešu sintakse vēl ir samērā neskarts darba lauks. Veclatviešu periodā veiktie sintakses pētījumi apkopojumu rod A. Bīlenšteina gramatikā, ko par paraugu ņēmuši skolu mācību grāmatu autori. Teorētisks sintakses apskats dots jau minētajā R. Jirgena rakstā «Valodas attīstīšanās», kurā valodas evolūcijas aspektā iztirzāti vārdu locījumi, teikuma locekļi, vienkārši un salikti teikumi. Šajā rakstā lietoti tādi mūsdienu termini kā kongruence, paralakse, hipotakse u. c. Uz R. Jirgenu K. Mīlenbahs atsaucies gan nav, toties krājums «Pūrs» viņa rakstos ir minēts. Jādomā, ka šādu rakstu, kas saskan ar paša K. Mīlenbaha zinātniskajām interesēm, valodnieks nebūs atstājis nelasītu. Rosinoši ir arī cittautu valodnieku pētījumi, īpaši K. Brugmaņa un B. Delbrika indoeiropiešu valodu salīdzināmā sintakse un H. Paula darbi. Veicot latviešu sintakses pētījumus, K. Mīlenbahs ne tikai noskaidro sintaktisko parādību vēsturisko attīstību un apraksta valodas pašreizējo stāvokli. Viņš arī vērtē sintaktisko konstrukciju atbilstību latviešu valodas garam. Normatīva pieeja sintaksei K. Mīlenbaha dzīves laikā ir īpaši svarīga no vienas puses, jācīnās pret spēcīgo vācu valodas ietekmi teikumu veidošanā, no otras pret pārliecīgu tieksmi izskaust konstrukcijas, kurām rodamas atbilsmes vācu vai krievu valodā. Valodniecībā dažādos laikposmos pastāvējuši atšķirīgi uzskati par sintakses priekšmetu. Daudzas parādības, kas agrāk aplūkotas morfoloģijas ietvaros, K. Mīlenbaha dzīves laika jau ir iekļautas sintaksē. Arī K. Mīlenbahs ar sintaksi saprot ne tikai mācību par teikumu tipiem un teikuma locekļiem. Grāmata «Teikums», bet it īpaši «Latviešu gramatikā» (1907), kas kļūst par paraugu citām 20. gadsimta pirmās puses gramatikām, sintaksei veltītajā daļa iekļauts ari lietvārdu locījumu un palīgvārdu apskats. J. Endzelīna «Latviešu valodas gramatikā» (1951) un «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā» vārdšķiras un to funkcionēšana aplūkotas morfoloģijas daļā. Tomēr pēdējā laikā gan latviešu, gan cittautu valodniecībā sintakses priekšmets arvien paplašinās. «Latviešu valodas mācības» (1895) priekšvārdā Kārlis Mīlenbahs kritizē iepriekšējo gramatiku autoru H. Spalviņa, J. Kalniņa, A. Laimiņa, A. Stērstes sniegtās teikuma definīcijas. Par vislielāko nepareizību viņš atzīst uzskatu, ka teikums ir vārdos izteikts spriedums. «Teikumā» K. Mīlenbahs plašāk pamato savus iebildumus pret definīcijām, kurās teikums identificēts ar domām vai spriedumu. Kaut arī ar tām ir tā aprasts, ka neviens vairs nenododas pārdomām par šo definīciju pareizību, šādiem izskaidrojumiem pretojas loģika. Arī J. Velme «Vēstulēs par valodniecību» norāda, ka tikpat labi varētu teikt, ka zābaks ir apauta kāja. Aplūkojis F. Millera, H. Paula, A. Vostokova, B. Delbrika teikuma definīcijas, par patiesībai vistuvāko K. Mīlenbahs atzīst B. Delbrika izteikumu: «Teikums ir valodā tērpts izsacījums, kurš gan runātājam, gan klausītājam izrādās par pilnīgu veselumu.» Savu teikuma definīciju K. Mīlenbahs nedod. Arī 1907. gada «Latviešu gramatikā» nav atzīts par vajadzīgu sīkāk paskaidrot teikuma jēdzienu. Sistemātisks latviešu valodas sintaktisko parādību apskats atrodams J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatikā» (1907). Kā vēstīts gramatikas priekšvārdā, J. Endzelīns sarakstījis skaņu un formu mācību un pareizrakstībai veltīto daļu, K. Mīlenbahs sintaksi un mācību par pieturas zīmēm, bet abi strādājuši pilnīga saziņā un saskaņā viens ar otru. Tā ka J. Endzelīns gramatikas tapšanas laikā ir privātdocents Tērbatā un uz Rīgu atbrauc reti, abi autori apmainās ar darba manuskriptiem pa pastu. Manuskripti tiek vērtēti, laboti, papildināti un nosūtīti atpakaļ autoram galīgai redakcijai. 1907. gada 20. septembra vēstulē J. Endzelīns K. Mīlenbaha izstrādāto sintakses daļu vērtē šādi: «..varens darbs tas jums un derīgs latviešiem, kas gribēs mācīties.» Vēstulēs J. Endzelīns un K. Mīlenbahs apspriež arī gramatikas uzbūves jautājumus, piemēram, vai ir lietderīgi sintakses jautājumus aplūkot pirms fonētikas un morfoloģijas un piemērus ievietot pirms teorētiskā skaidrojuma. Kritiski izvērtējot K. Mīlenbaha 1895. gada izdotas «Latviešu valodas mācības» pieredzi, valodnieki nolemj tomēr sākt ar skaņu un formu mācību un piemērus iesaistīt teorijas apskatā. Autori atsakās no K. Mīlenbaha latviskotajiem locījumu nosaukumiem ar izskaņu -ulis un izmanto latīņu cilmes locījumu nosaukumus (tos lietojam ari pašlaik). No latviešu valodas teorētiskās gramatikas materiāla J. Endzelīns un K. Mīlenbahs izveido skolu vajadzībām paredzēto «Latviešu valodas mācību», kas iznāk tajā pašā 1907. gadā. «Mazajai gramatikai», kā to vēstulēs sauc autori, lemts garš mūžs 1939. gadā tā piedzīvo 13. izdevumu. Presē par «Latviešu gramatiku» un «Latviešu valodas mācību» neparādās daudz atsauksmju. P. Šmits atzīst, ka J. Endzelīns un K. Mīlenbahs vairāk nekā citi ir nodarbojušies ar latviešu valodu, tāpēc grūti atrast tādu lietpratēju, kas šos darbus varētu apspriest.88 Recenziju par abām grāmatām uzraksta A. Jende. Viņš atzinīgi novērtē bagāto un zinātnisko saturu, bet «Latviešu valodas mācību» uzskata par pārāk gudru un sarežģītu skolu vajadzībām.89 A. Pogodinam par «Latviešu gramatiku» ir šāds vērtējums: «Latviešu valodas vārdnīcas izdošana ir nākotnes sapnis, un vesels skapis ar vārdnīcas materiāliem, ko savācis Mīlenbaha kungs, ļauj mums domāt, ka šī nākotne nav vairs tik tāla, bet zinātniska latviešu gramatika mums jau ir. Vajadzētu to tikai pārtulkot krieviski. Sevišķi spirgta un jauna ir tā gramatikas daļa, kas ziedota sintaksei.»90 «Teikumā» un «Latviešu gramatikā» sistēmā aplūkotas galvenās latviešu sintakses parādības, tomēr ir jautājumi, kas K. Mīlenbaham īpaši tuvi. Viens no tiem ir ģenitīvs daudznozīmīgs locījums, kas teikumā veic dažādas sintaktiskās funkcijas. Kā zināms, ģenitīvs latviešu valodā saplūdis ar ablatīvu indoeiropiešu pirmvalodas locījumu, kas atbild uz jautājumu «no kā?». «Latviešu gramatikā» K. Mīlenbahs skar jautājumu par ģenitīva funkcionēšanu ablatīva vietā - no cilmes, bet ne no semantikas viedokļa. Ablatīva pēdas konstatētas ģenitīvos pēc virzības darbības vārdiem iznākt, izlēkt utt., kā arī pie darbības vārdiem, kas apzīmē «kaut ko no kā pagatavot», piem., zelta kalu kamaniņas, pēc darbības vārdiem bijāties, bīties, trīsēt, trīcēt, vairīties, bēgt. Ablatīva daba, pēc K. Mīlenbaha domām, piemīt arī tautasdziesmās sastopamajam iemesla ģenitīvam, piemēram, pats prieciņa nevarēju. J. Endzelīns «Latviešu gramatika» (1951) minējis, ka ablatīvu varbūt turpina ģenitīvs pie pietrūkt, piecirst, vajadzēt91, ko K. Mīlenbahs atzīst par sākotnēju ģenitīvu. Ablatīviskas cilmes ģenitīva sākotnējo un mūsdienu funkciju diferencējošs apskats K. Mīlenbaha darbos nav atrodams. «Kā visur dabā, tā arī valodā plosās cīniņš uz dzīvību un nāvi. Tā cīnās latviešu valodā formas, kā gājuse un gājusi; tā cīnās arī ģenitīvs un akuzatīvs pie noliegtiem transitīviem verbiem, lai gan mūsu gramatikas, šo cīņu neievērodamas, māca, ka pēc šiem verbiem nostādāms objekts vienīgi ģenitīvā,» raksta K. Mīlenbahs vienā no saviem pirmajiem darbiem 1891. gadā.92 Šo latviešu valodas īpatnību pirmais minējis A. Bīlenšteins; prasību lietot ģenitīvu pēc noliegta pārejoša darbības vārda no skolu gramatiku autoriem stingri izteicis tikai A. Stērste. K. Mīlenbahs pievienojas tiem zinātniekiem, kas uzskata akuzatīvu par indoeiropiešu pirmvalodas sākotnējo locījumu pie noliegta pārejoša darbības vārda, piemēram, neadīju garu zeķi (ko neadīju?). Ģenitīva konstrukcija, pēc Mīlenbaha domām, sākusies baltu un slāvu kopdzīves laikā (valodnieks pieņem, ka tāds bijis), vēlāk uzplaukusi slāvu valodās. Toties latviešu un lietuviešu valodā «vecumvecais» indoeiropiešu akuzatīvs prata un prot vēl šo baltu dienu aizstāvēt savas tiesības pret savu uzbrucēju un naidinieku, pret ģenitīvu».93 Vēlākos gados gan vairāki zinātnieki konstatē, ka krievu valodā blakus ģenitīvam šajās konstrukcijās jau sākotnēji pastāvējis akuzatīvs (A. Šahmatovs, A. Peškovskis). A. Tomsons, risinādams šo jautājumu no semantikas viedokļa, pierāda, ka ir zināmi teikumu veidi, kur ģenitīvs nekad nav izskaudis indoeiropiešu valodām kopīgo, mantoto akuzatīvu.94 To ņem vērā arī J. Endzelīns, tikai norada, ka šīs tēzes piemērotība latviešu valodai vēl jāpārbauda.95 Analizēdams folkloras materiālus, K. Mīlenbahs konstatē, ka akuzatīvs konstrukcijās ar noliegtu pārejošu darbības vārdu tiek lietots divreiz biežāk nekā ģenitīvs. Viņš arī parāda, ka nozīmes starpības nav nekādas. Iespējams gan runāt par Kurzemi kā akuzatīva un Vidzemi kā ģenitīva mītni. Lai šo domu pierādītu, K. Mīlenbahs izmanto statistisko metodi. A. Bīlenšteins pie savāktajām tautasdziesmām norādījis arī pagastus, no kurienes tās nākušas. K. Mīlenbahs izveido pārskatu par ģenitīva un akuzatīva proporcijām dažādos Vidzemes un Kurzemes pagastos. Rezultāts ir šāds Kurzemē 148 : 37 akuzatīva labā, Vidzemē 78 : 81 ģenitīva labā. Akuzatīva pārsvars, pēc K. Mīlenbaha domām, būtu vēl lielāks, ja tautasdziesmas būtu pareizi pierakstītas; tā kā pierakstītājs parasti ir izglītots cilvēks, «viņa spalvā iešmaucas ne tas, ko viņš dzird, bet tas, kas jau mīt viņa gramatikas sagrābtā valodas apziņā»96. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sava loma ir tam, ka nozīmīgāko un populārāko darbu autori nāk no Vidzemes (Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, A. Saulietis, R. Blaumanis, brāļi Kaudzītes un citi), tādējādi popularizējot ģenitīva lietojumu pie noliegta verba. 1899. gada Pēterburgas Zinātņu akadēmijas žurnālā tiek iespiests K. Mīlenbaha raksts par ģenitīva lietošanu akuzatīva vietā slāvu valodās.97 Ģenitīva nostiprināšanos vīriešu dzimtes lietvārdos, kas apzīmē dzīvas būtnes, K. Mīlenbahs skaidro ar personas un atgriezeniskā vietniekvārda iespaidu. Šo vietniekvārdu vienskaitļa ģenitīva formām jau sākotnēji bijušas kopējas ģenitīva un akuzatīva funkcijas. Akuzatīva formas pakāpeniski izzudušas gan personu vietniekvārdos, gan arī norādāmajos, jautājamos un attieksmes vietniekvārdos. Pēc to parauga ģenitīvs ieviesies vispirms personu vārdos un tad vispār vīriešu dzimtē no sākuma vienskaitlī, vēlāk arī daudzskaitlī. Tas izskaidrojams ar to, ka vienskaitlī nominatīvs bija kļuvis līdzīgs akuzatīvam, bet valodā tomēr bija nepieciešams locījumus šķirt. Analoģisku parādību vēl līdz šai dienai novēro tāmnieku izloksnēs, kur saka, piemēram, redzēju viņas, jo viņu ir kā sieviešu, tā vīriešu dzimtes forma (tālāk pēc analoģijas: redzēju Annas, mātes). K. Mīlenbahs atzīst, ka gan slāvu valodās, gan latviešu valodā ģenitīva stāšanos akuzatīva vietā sekmēja arī tas, ka sintaktiskā ziņā starpība starp abām formām bija neliela. Par šo jautājumu 1897. gadā ir rakstījis arī franču zinātnieks A. Meijē, nonākdams pie līdzīga sprieduma. Ar viņa rakstu K. Mīlenbahs iepazīstas pēc F. Fortunatova ieteikuma. Un tā ka paša raksts jau ir iesniegts publicēšanai, tad tarn jāpievieno pēcvārds ar sīkāku A. Meijē uzskatu iztirzājumu. K. Mīlenbahs saskatījis valodā tendenci mazināties ģenitīva konstrukcijām. Šo procesu varam vērot arī mūsdienās akuzatīva «uzvaras gājiens» turpinās. Tomēr valodnieks maldījies, uzskatīdams ģenitīva konstrukciju pie noliegta pārejoša darbības vārda par gramatiku uzspiestu nedaudzu apgabalu īpatnību. Šai parādībai ir dziļākas saknes. K. Mīlenbahs ir pirmais, kas plašāk izstrādājis jautājumu par ģenitīva un akuzatīva konstrukcijām pie supīna. Supīns ir sena īpatnēja darbības vārda forma, ar galotni -tu vai -tos, kas mūsdienās saglabājusies tikai dažās izloksnēs. Pirmais šo konstrukciju apraksta A. Stērste, atzīdams, ka ģenitīvs lietojams pēc pārejošiem darbības vārdiem, ja tie atkarīgi no darbības vārdiem, kas izsaka virzību. Šādu parādību ievērojis arī A. Bīlenšteins, tomēr nesaistot to ar supīna ietekmi. A. Bīlenšteins raksta, ka «no vīriešu kārtas a-celmiem un /a-celmiern blakus parastiem akuzatīviem sastopami arī akuzatīvi ar atmestu galotni pēc slāvu valodu analoģijas».98 K. Mīlenbahs vispirms iebilst, ka «ikviena valoda savā pašas īpašumā rīkojas pēc savas valodās un ne pēc citas valodas analoģijas»99, tad norāda, ka latviešu valodā nekad nevar zust galotnes līdzskanis; tātad konstrukcijā iesim dvieļu(s) aust(u) no dvieļus var rasties tikai dvieļ's un ne dvieļu. Šajā gadījumā jārunā par ģenitīvu un ne par akuzatīvu. Valodniecībā pastāvējuši divi pamatuzskati par ģenitīva lietojumu supīna konstrukcijās. K. Mīlenbahs atbalsta B. Delbrika un J. Zubatija atziņu, ka šis ģenitīvs atkarīgs no virzības darbības vārda un ne no supīna. Pēc K. Mīlenbaha domām, šis izskaidrojums apstiprinājumu rod latviešu valodas vajadzības izteiksmes konstrukcijā. Ja no virzības darbības vārda atkarīgs supīns vai infinitīvs, tad gaidāmā akuzatīva vietā nostājas nominatīvs (jāiet siens pļaut). Ja vajadzības izteiksmē nominatīva lietošanu nosaka virzības darbības vārds, tad arī citās konstrukcijās ir dabiski uzlūkot virzības darbības vārdu par locījuma pārvaldītāju. K. Mīlenbahs, iztirzājot supīna un infinitīva konstrukcijas, secina: «.. attiecoties uz akuzatīvu un ģenitīvu pie supīna krietnuma ziņā ne uz vienu, ne uz otru pusi nav tāds pārsvars, ka vienai vai otrai konstrukcijai būtu uzvara vai gals paredzams.»100 Pašreizējā valodas attīstības posmā jau var prognozēt akuzatīva uzvaru. Viens no visrūpīgāk izstrādātajiem jautājumiem K. Mīlenbaha sintaksei veltītajos darbos ir apozīcija jeb pielikums, bet it īpaši apozīcijas ģenitīvs. Pats valodnieks apozīciju definē šādi: «Viens substantīvs var tuvāki apzīmēt kādu otru substantīvu, ar to vienā locījumā stāvēdams.»101 K. Mīlenbahs atzīst, ka apozīcijai ir izteicēja daba. Teikumā Pēters, puisis, ratus sita ir it kā divi izteicēji: Pēters ir puisis un Pēters sita. Apozīcijas ģenitīvā viņš turpretim redz saplūstam apzīmētāja un apozīcijas nozīmi - delvera puika ir tas pats delveris. K. Mīlenbaham nākas iebilst pret J. Sandera apgalvojumu,102 ka apozīcijas ģenitīvs latviešu valodā ir radies igauņu valodas ietekmē. Tādas konstrukcijas kā nabaga zēns un Kalniņa kungs J. Sanders atzīst par aizgūtām un tāpēc nelietojamām. K. Mīlenbahs domā, ka šāda vārdu kārta cēlusies tāpēc, ka sākumā muižnieki tikuši saukti pēc muižu vārdiem, bet vēlāk uzvārdi pēc analoģijas lietoti ierastajā vārdu kārtā: Nurmuižas kungs = Krustiņa kungs. J. Sandera ieteiktais vārdu savienojums kungs Becenbergers atzīstams par nožēlojamu nezāli. Ar apozīcijas ģenitīvu saistās vairāki būtiski K. Mīlenbaha norādījumi normatīvajā sintaksē. Atzīdams, ka J. Sandera domas par apozīcijas igaunisko dabu ir aplamas, K. Mīlenbahs norāda uz valodas paraduma lielo spēku: «Ja kāds pat nopietnā darbā būtu gaiši un skaidri pierādījis nepierādāmas un neiedomājamas domas, ka grieķi, romnieki, serbi, valahi, leiši, latvieši patapinājuši apozīcijas ģenitīvu no igauņiem, .. arī pat tad mēs nekādi nevarētum valodu grozīt, tādēļ, ka še apcerētā valodas savādība tā būtu pārgājusi mušu miesas un asinīs, ka citādi mums nebūtu iespējams ne domāt, ne runāt. Bet jo greizāks tāds valodas grozījums, ja tas nedibinās uz pētījuma pamata.»103 Jau vismaz divām paaudzēm nepierasti skan kādreiz vienīgi iespējamās ģenitīva konstrukcijas Bērziņu Jānis, Kalniņu Anna u. tml. Saskaņā ar atzinumu, ka «latviešu valoda pieder pie tām valodām, kas savā dzīvā, neaptrulinātā apziņā sajūt saskaņas jaukumu kārtas ziņā»104, K. Mīlenbaham nākas skart diemžēl vēl mūsu dienās aktuālo jautājumu par sieviešu uzvārdu veidošanu. Kaut arī viņš atzīst, ka, «ievērojot, ka apzīmētājs apzīmējamā vārda priekša uzvārdos var būt gan ģenitīva, gan nominatīvā, nevarēsim vis sacīt, ka jaunlaiku ieradums krustāmu vārdu priekš pavārda (uzvārda D.) nostādīt pavisam pret latviešu valodas garu, bez kaut kādas analoģijas latviešu valodā»105, valodnieks konstatē, ka, atmetot seno paražu uzvārdu nostādīt daudzskaitļa ģenitīvā, «valoda iekļuvusi lielā klizmā ar sieviešu uzvārdiem».106 K. Mīlenbaham, ievērojot latviešu valodas tieksmi pēc teikuma locekļu saskaņošanas, nav pieņemama prakse rakstīt sieviešu uzvārdus ar vīriešu dzimtes galotni, piem., Anna Liepiņš. K. Mīlenbahs kritizē arī uzvārdu bezgalotnes formas, ka Anna Pumpur, kaut. gan vēl 1891. gadā atzīst, ka, atmetot daudzskaitļa ģenitīvu uzvārdos, «neko labāku gan neizdomāmasim107. Tomēr 1907. gada «Latviešu gramatikā» likti pamati mūsdienu stingrajai normai sieviešu uzvārdos lietot sieviešu dzimtes galotni. Vairākkārt K. Mīlenbahs pievērsis uzmanību nesaskaņai dzimtē un skaitlī apozīcijas ģenitīva konstrukcijās, piem., ganu meita, nejēga vīriņi; bāra bērni. A. Bīlenšteins vārdkopā bāru bērni galotni -u uzskata par galotnes -a pārgrozījumu. Šo viedokli savulaik atbalstījis arī K. Mīlenbahs, līdz atzinis, ka šādi nevar izskaidrot sieviešu dzimtes formas, jo no apses koks nekādi nevar iznākt apšu koks. Par pamatotu K. Mīlenbahs atzīst J. Zubatija aizrādījumu, ka latviešu valodā tādos ģenitīva sakopojumos, kas līdzinās vācu salikteņiem, labprāt lieto ģenitīva daudzskaitli arī vienskaitļa vietā, piemēram, Jāņu bērni.108 Analizējot apozīcijas ģenitīva konstrukcijas, K. Mīlenbahs secina, ka te izšķirami vairāki gadījumi. Dažreiz daudzskaitlis viegli izprotams, piemēram, tādos daudzskaitlinieku ģenitīvos kā mālu jumts. Reizēm jūtama nozīmes dažādība, piemēram, meitas māte un meitu māte. īpaši interesanti ir apozīcijas ģenitīvi, kuros redz atspoguļojamies vēstures gaitu: senāk lauku bijis maz, mežu daudz, tāpēc izveidojušas stabilas vārdkopas lauku pele, bet meža pīle109. K. Mīlenbahs secina, ka jau toreizējā valodā saskaņu skaitļa ziņā vairs tik stingri neievēro, svarīgs ir vienīgi pats jēdziens. Pēc K. Mīlenbaha domām, saskaņojums skaitlī gan ir vismaz vēlams, piemēram, bāra bērns, bet bāru bērni. 1902. gada terminu unifikācijā K. Mīlenbahs ieteic saskaņu ievērot arī valodniecības terminos: lietas, apstākļa, vietnieka vārds, bet lielu, apstākļu, vietnieku vārdi. K. Mīlenbahs ievērojis arī nesaskaņu starp apozīciju vīriešu un sieviešu dzimtē: «Dažos apgabalos saka gan arī nelietis zēns, mans nelaiķis tēvs, bet šos pašos apgabalos priekš sieviešu kārtas apzīmējamiem substantīviem izlieto ģenitīvu, p. p., nelaiķis tēvs, bet nelaiķa matē. Vienādības labad un ģenitīva lietotāju vairākuma dēļ derētu gan rakstu valodā ģenitīva konstrukcijai te dot priekšroku.»110 Mūsdienu valodā ļoti plaši izplatīti ir tā saucamie ģenitīveņi visbiežāk salikteņi, kuri pazīstami vienīgi ģenitīvā, piemēram, vienmotora lidmašīna, divstāvu nams utt. Viens no pirmajiem latviešu daiļliteratūras darbiem, kurā šāda tipa salikteņi lietoti lielā skaitā, ir K. Mīlenbaha tulkotā «Odiseja». Šādi salikteņi (augstjumta pils, dižbārdas lauva, garaini kuģis, skaistpīņu sievas, lielradu precnieki) vel ir visai nepierasti. Recenzijā J. Velme kritizē tos kā neatbilstošus latviešu valodas garam.111 Turpmākajos darbos K. Mīlenbahs vairākkārt pierāda ģenitīveņu iederību valodā, minot piemērus no latviešu tautasdziesmām. Par īpaši vērtīgu šādu izteiksmi K. Mīlenbahs atzīst tāpēc, ka ģenitīveņi ļauj izsargāt valodu no pārliecīgas «iskošanas» un «īgošanas», piemēram, piecklasēja skola = piecklasu skola, divzarīgas dakšas = divzaru dakšas u. tml. Otrs jautājums, ko K. Mīlenbahs īpaši sīki izstrādājis, ir latviešu valodas vārdu kārtas likumības. 1828. gadā baltvācu mācītājs J. G. Ageluts, apspriezdams vārdu kārtu latviešu valodā, secina, ka stingru likumību šajā ziņā nav. Lai nodibinātu kārtību, J. G. Ageluts ieteic ieviest latviešu valodā franču valodas vārdu kārtu.112 K. Mīlenbahs, ironizēdams par šādiem viduslaiku uzskatiem, piezīmē: «Pēc Ageluta domām, varētu, pirmkārt, tad tik par valodas likumiem runāt, kad tie uzrakstīti uz papīra; otrkārt, likumu uzrakstītājs būtu likumu devējs un valoda nabaga verdzene, kurai būtu jācieš un jāsmok uztieptos likumos. Bet patiesībā pareizi darīsim tikai tad, ja, par valodu mācīdami, iepriekš būsim gājuši čakli un nopietni mācība pie valodas.»113 Kaut arī latviešu gramatikas vardu kārtas jautājumi ir aplūkoti arī līdz Mīlenbaham (īpaši H. Heselberga, A. Bīlenšteina, A. Stērstes gramatikās), īstas skaidrības vēl nav. Iedziļinoties folkloras materiālos, K. Mīlenbaham izdodas konstatēt, ka latviešu valodas vārdu kārtā, kas uzskatīta par visai brīvu, tomēr ir zināmas likumības. Tās viņš izklāsta «Latviešu valodas mācībā» (1895), «Teikumā» (1898), «Latviešu gramatikā» (1907) un īpašā rakstiņā «Druskas par vārdu kārtu» (1893). Jāteic, ka pašreizējie normatīvie norādījumi par vārdu kārtu latviešu valodā joprojām balstās uz K. Mīlenbaha izstrādātajiem pamatlikumiem. Vienkāršā nepaplašinātā teikumā izteicējs biežāk atrodas aiz teikuma priekšmeta. K. Mīlenbahs norāda, ka tā ir parastā vārdu kārta jau kopš indoeiropiešu kopdzīves laikiem. Teikumos, kur izteicējs izsaka svarīgāko jēdzienu un ir intonatīvi uzsvērts, pieļaujams to nostādīt pirms teikuma priekšmeta. Vienkāršā paplašinātā teikumā izteicējs biežāk atrodas tieši aiz teikuma priekšmeta. Pēc vācu valodas parauga K. Mīlenbaha dzīves laikā darbības vārds izteicējs nereti tiek nostādīts teikuma beigās. K. Mīlenbahs pret to neiebilst darbības vārds teikuma beigās ir arī raksturīga paša valodnieka stila īpatnība , tomēr norada, ka vienmēr jāraugās, lai izteicējs netiktu pārāk attālināts no teikuma priekšmeta un neciestu arī teikuma ritms. Savam laikam nozīmīgs ir K. Mīlenbaha norādījums, ka nav pamata uzskatam, ka piebildēs teikuma priekšmets vienmēr nostādāms izteicēja priekšā, piemēram, «Nāci!» tēvs sacīja. Latviešu folklorā piebildes parasti atrodas tiešās runas priekšā. Ja piebilde seko tiešajai runai, latviešu valodā, atšķirībā no vācu valodas, iespējamas abējas vārdu kārtas, saka K. Mīlenbahs un piebilst: «Tāda uzspiesta verdzība vārdu kārtā nekādi nav attaisnojama, bet nosodāma; jo daudzkārt viņa ir valodas rituma bojātajā.»114 Atributīvās izteiksmes veidiem K. Mīlenbahs pievērsies gan kā valodas vēsturnieks, gan kā normalizētājs. Viņš uzsver, ka atributīvais jeb apzīmētāja ģenitīvs no morfoloģijas viedokļa nav nekas cits ka substantīva ģenitīva forma, kam teikumā pa daļai ir tādas pašas funkcijas kā īpašības vārdam («ģenitīvs un īpašības vārds tik tuvi radagabali savā apzīmējuma, ka daži valodnieki ģenitīvu uzlūkojuši par īpašības vārdu»115). Baltu valodās šo radniecību pasvītro atributīvā ģenitīva pozīcija apzīmējamā vārda priekšā. Latviešu valodai vairs nepiemīt iespēja ģenitīvu nostādīt aiz apzīmējamā vārda. Pēc K. Mīlenbaha domām, pēdas šādai vārdu kārtai vēl sadzenamas, piemēram, vienīgs dēls sava tēva, pūri elles vien iraida. K. Mīlenbaham vairākkārt nākas diskutēt ar valodnieku J. Sirmo par vārdu atvasināšanu ar sufiksālajām galotnēm, par piedēkļu īpašības vārdu nozīmēm, par sengrieķu īpašvārdu atveidojumu. Domstarpības ir arī jautājumā par atributīvo ģenitīvu. J. Sirmais uzskata, ka minētajos piemēros ir nevis apozīcijas ģenitīvs, bet predikatīvais ģenitīvs, kas nostājies postpozitīvi. Tam nu K. Mīlenbahs piekrist nevar. Viņš norāda, ka latviešu valodā var teikt šie ir elles pūri, šie pūri ir elle, bet nekad šie pūri ir elles.116 Mūsdienu latviešu valodā gan šāds izteiksmes veids ir tik plaši ieviesies, ka, jādomā, daudzi runātāji to uztver tieši kā predikatīvo ģenitīvu. K. Mīlenbahs kārtējo reizi polemizē ar J. Sanderu, kurš sakās tautas runā dzirdējis konstrukcijas valoda latviešu, sapulce biedrības u. tml.117 K. Mīlenbahs norāda, ka šāda izteiksme nav saistāma ar līdzīgām konstrukcijām vācu un krievu valodā, bet radusies tīri psiholoģiski, runas plūsmā ar apzīmētāju precizējot jau pateiktu vārdu118. Kaut arī folklorā reizēm atributīvais ģenitīvs nostājas aiz apzīmējamā vārda («vidū jūras»), «tāda vārdu kārta tagadējā valodā pavisam sveša; arī pat dzejā tā sāpina mūsu ausis»,119 piemēram, tu avots manas dzejas, Literārajā valodā aiz apzīmējamā vārda nostājas tikai dalāmais ģenitīvs, piemēram, muca alus, kur lietvārds apzīmē no tā atkarīgo ģenitīvu. Tas pierāda, ka latviešu valodā indoeiropiešu valodu pirmatnējā vārdu kārta tiek stingri ievērota; apzīmētājs atrodas apzīmējamā vārda priekšā.120 No normatīvās sintakses viedokļa svarīgi, ka K. Mīlenbahs laikus vērsies pret tendenci atzīt par nelietojamu jebkuru ciešamās kārtas konstrukciju. «Pazīstama lieta, ka pasīvas konstrukcijas latviešu valodā nav nekādas mīļas. Bet ja mēs, arī ļoti reti viņas kādā rakstā sastapdami un, proti, īstā vietā, ņemtos viņas nopelt, tad tas nebūtu pareizi,»121 valodnieks raksta. Viņaprāt, ir jāizjūt atgriezeniskā verba un ciešamās kārtas nozīmes starpība, piemēram, (citu) saderināts, saderinājies (pats), (citu) pārliecināts, pārliecinājies (pats) u. tml.122 No otras puses, nedrīkst lietot atgriezeniskos verbus ciešamās kārtas vietā, piemēram, galotne lietojas, vārds lokās. Tādas konstrukcijas, kā norāda K. Mīlenbahs, tautas valodā nav sastopamas un ir atzīstamas par nevēlamiem aizguvumiem.123 Pagājušā gadsimta beigās visai izplatīti bija tādi grāmatu un rakstu virsraksti kā «Dzejnieks un viņa laiks. Teodora», «Anglis, sacerēts Haufa». K. Mīlenbahs rakstā «Par nepareizi izlietātu un nevietā nostādītu ģenitīvu» norāda, ka ciešamās kārtas divdabim vienmēr jāatrodas aiz ģenitīva, piemēram, vēja lauzts, Haufa sacerēts. Ja vispirms min divdabi, tad jālieto arī prepozīcija no. «Tā nevar sacīt, tas ir ģermānisms, tā dzirdu jau dažu labu sakām,» atzīmē K. Mīlenbahs, iesakot konstrukciju lauzts no vēja. Tomēr «tāds sauciens lēti izsaucams, bet nebūt nav pierādāms. Konstrukcija ar no ir latviska, ja atzīstam šinī ģenitīvā pie pasīva participiem vecā indoeiropiešu ablatīva pēdas, kurš apzīmē to priekšmetu, no kura kaut kas iziet, izceļas».124 To, ka zudušā locījuma vietu aizpilda prepozīcija no, K. Mīlenbahs atzīst par likumīgu. Kā redzējām, K. Mīlenbahs lielu uzmanību pievērš vārdu savienojumu sintaksei, likdams pamatu sintakses robežu izpratnei, kura pastāv līdz mūsu gadsimta 50. gadiem un atkal sāk atgriezties. Ieskatīsimies arī viņa mācībā par teikumu tipiem un to izcelšanos. K. Mīlenbahs teikumu tipu aplūkojumu sāk ar vienkopas teikumiem (tālaika terminoloģijā bezsubjektu, vienlocekļa jeb vienkopējie teikumi). Vienkopas teikumu apskats grāmatā «Teikums» atspoguļo 19. gadsimta pieeju teikuma analīzei gramatiskais aspekts vēl pilnībā netiek norobežots no loģiskā un psiholoģiskā aspekta. Kaut arī K. Mīlenbahs izdala nominālus, adverbiālus un adjektīviskus vienkopas teikumus, viņš atzīst, ka domstarpības par vienlocekļa teikumu slēpjas atšķirīgā vienpersonas verbu izpratne. Tādēļ grāmata plaši tiek iztirzāta vienpersonas verbu morfoloģiskā forma, saistāmība ar iespējami predikatīvo lietvārdu, kā arī vienpersonas verba nozīmē ietvertais teikuma priekšmets. K. Mīlenbahs reizēm lieto arī terminu «bezpersoniskie darbības vārdi», kaut arī ir pārliecināts, ka šādiem verbiem, piemēram, salst, snieg, līst piemīt gan 3. personas forma, gan nozīme. Nodaļā par psiholoģisko subjektu un psiholoģisko predikātu visvairāk jūtama H. Paula koncepcijas ietekme. Arī K. Mīlenbahs atzīst, ka iespējams izdalīt īpašu psiholoģisko subjektu un predikātu, kas var arī nesakrist ar gramatisko teikuma centru. Psiholoģiskais subjekts ir tas «iegaumējums», kas jau atrodas runātāja apziņā, galvenais, uz ko vērš klausītāja vērību. Psiholoģiskais predikāts savukārt ir tas teikuma loceklis, kas pavēsta ko jaunu par psiholoģisko subjektu. Teikumā šis vārds parasti ir uzsvērts. K. Mīlenbahs izdala arī tā saucamo loģisko subjektu, kas var arī nebūt nominatīvā, piemēram, Man iežēlojās nabadziņa. Aplūkojis vienkāršu nepaplašinātu teikumu, saitiņas lomu teikumā, teikumu iedalījumu pēc izteiktā satura (apstiprināmie, noliedzamie, izsakāmie, skubināmie un jautājamie teikumi), K. Mīlenbahs pievēršas paplašinātam teikumam. Par paplašinātiem teikumiem darbā «Teikums» K. Mīlenbahs sauc tādus, kuros «teikuma priekšmets vai izteicējs, vai arī abi paskaidroti tuvākiem apzīmētājiem»125. Par apzīmētājiem K. Mīlenbahs te sauc visus teikuma palīgloceklus gan apzīmētājus mūsdienu izpratnē, gan papildinātājus un apstākļus. Tāpat darīts arī «Latviešu gramatikā». Grāmatā «Teikums» K. Mīlenbahs vēršas pret diviem nepamatotiem uzskatiem, kas valda tālaika valodniecībā, proti, ka palīgteikums ir par veselu teikumu paplašināts teikuma loceklis un ka palīgteikums vienmēr atkarīgs no virsteikuma. Tomēr daudziem palīgteikumiem piemīt zināma patstāvība, un tie nav uzskatāmi par teikuma locekļu paplašinājumiem. K. Mīlenbahs atzīst par izdevīgu palīgteikumu klasifikācijai izmantot teikuma locekļu nosaukumus. Vēlāk «Latviešu gramatikā» izšķirti desmit palīgteikumu veidi. Tie ir: priekšmetu, papildītāju, apzīmētāja, vietas, laika, kārtas (salīdzināmie un sekas teikumi), iemesla, nolūka, pieļāvības jeb pieļaujamie un nosacījumu palīgteikumi. Šāda klasifikācija ir spēkā līdz pat 1954. gadam, kad tā tiek papildināta. K. Mīlenbahs palīgteikumu veidu aprakstā iekļauj arī pakārtojuma vārdu un saikļu apskatu. Par «Teikumu» tiek uzrakstītas tikai trīs lielākas recenzijas: savas domas izsaka J. Velme, L. Bērziņš un T. Zeiferts. T. Zeiferts, izvērtēdams K. Mīlenbaha darbu žurnālā «Jauna Raža», izsaucas: «Tas ir tikpat kā kad saule iespīdētu tekošā strautā: viļņu locīšanās un ritēšana apgaismojas!»126 J. Velme atzīst, ka «Teikums» uzskatāms par daļu no teorētiskās gramatikas, kuru viņš kādreiz ieteicis K. Mīlenbaham sarakstīt. Recenzents izsaka nožēlu, ka šajā darbā nav skarti arī interpunkcijas jautājumi.127 L. Bērziņš par īpaši vērtīgu uzskata to, ka, izšķirot strīdīgus jautājumus, plaši izmantoti folkloras materiāli. Apcerot «Teikuma» devumu valodas normalizācijā, viņš raksta: «Mīlenbahs ir ļoti panesīgs pret citādām domām un nekavējas lasītāju ar tām iepazīstināt.. Viņš ir aicināts spriedējs par valodas pareizību, jo viņš nekad par likumu neuzstāda savu iedomu, bet rūpīgi meklējot atrastu patiesību.»128 «Teikums» nenoliedzami ir tas K. Mīlenbaha apcerējums, ko nākamo paaudžu valodnieki pazīst vislabāk. Nepretendējot uz teorētisku pētījumu, šī grāmata ietvērusi tik daudz faktu un zinātnisku atziņu, ka tajā noderīgas ziņas atrod tieši valodniecības speciālisti. 87Mīlenbahs K. Teikums. R., 1898. 3. lpp. 88 Šmits P. Latviešu gramatika, J. Endzelīna un K. Mīlenbaha sarakstīta..//Latvija. 1908. 6. febr. 89 RLB ZK Vasaras sapulces 17. un 18. jūnijā 1908. g.//Rīgas Avīze. 1908. 12. (25.) jūl. 90 Krievu spriedums par Mīlenbaha un Endzelīna gramatiku//Mājas Viesis. 1908. 26. aug. 91 Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. R., 1951. 567. lpp. 92 Mīlenbahs K. Par akuzatīvu un ģenitīvu pie noliegtiem transitīviem verbiem//Daži jautājumi.. Jelgava, 1891. 1. krāj. 23. lpp. 93 Mīlenbahs K. Par akuzatīvu un ģenitīvu pie noliegtiem transitīviem verbiem//Daži jautājumi.. Jelgava, 1891. 1. krāj. 28. lpp. 94 Tomson A. Zur Genetivrektion des Verbums im Baltisch-slavischen//Indogermanische Forschungen. Zeitschrift für Indogermanistik und allgemeine Sprachwissenschaft. Strassburg, 1911. Bd 1. S. 249259. 95 Endzelīns L Latviešu gramatika. R., 1951. 563. lpp. 96 Mīlenbahs K. Par akuzatīvu un ģenitīvu pie noliegtiem transitīviem verbiem//Daži jautājumi.. l. krāj. 26. lpp. 97 Мюленбах К. Об употреблении родительного падежа вместо винительного в славянских языках // Известия Отделения русского языка и словесности Императорской Академии наук. Спб., 1899. Т. 4. Кн. 4. С., 11921217. 98 Bielensteln A 1863. S. 63. Leitische Grammatik. Mitau, 1863. S. 63. 99 Mīlenbahs K. Ģenitīvs pie infinitīva jeb, labāki sakot, pie supīna//Daži jautājumi.. 1. krāj. 64. lpp. 100 Mīlenbahs K. Ģenitīvs pie infinitīva jeb, labāki sakot, pie supīna//Daži jautājumi.. 1. krāj. 74. lpp. 101 Mīlenbahs K. Par apozīciju//Daži jautājumi.. 1. krāj. 7. lpp. 102 Sanders J. Par latviešu un igauņu savstarpīgu iespaidu//Austrums. 1894. Nr. 2. 16. lpp. 103 Mīlenbahs K. Par apozīcijas ģenitīvu // Daži jautājumi .. R., 1902. 3. krāj. 62. lpp. 104 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. R., 1907. 95. lpp. 105 Mīlenbahs K. Par apozīciju // Daži jautājumi.. 1. krāj. 17. lpp. 106 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. R., 1907. 95. lpp. 107 Mīlenbahs K. Par apozīcijas ģenitīvu // Daži jautājumi .. 3. krāj. 57. lpp. 108 Mīlenbahs K. Par daudzskaitļa ģenitīvu // Daži jautājumi .. 3. krāj. 78. lpp. 109 Mīlenbahs K. Par daudzskaitļa ģenitīvu // Daži jautājumi .. 3. krāj. 78. lpp. 110 Mīlenbahs K. Par galotnēm -ējs, -īgs, -isks//Daži jautājumi.. R., 1893. 2. krāj. 6. lpp. 111 Velme J. Homēra Odiseja.. 3. burtn., 4. dzied. // Austrums. - 1892. Nr. 5. 433. lpp. 112 A-th [Ageluth J. G.] Ueber die Wortfolge in der lettischen Sprach // Magazin, hrsg. von d. Lettisch-Liter, Ges. 1828. Bd. 1. Stück 1. S. 7680. 113 Mīlenbahs K. Par valodas pareizību//Daži jautājumi.. R., 1909. 4. krāj. 13. lpp. 114 Mīlenbahs K. Teikums. 58. lpp. 115 Mīlenbahs K. Teikums. 43. lpp. 116 Mīlenbahs K. Teikums. 44. lpp. 117 Sanders J. Par latviešu un igauņu savstarpīgu iespaidu//Austrums. 1894. Nr. 2. 16. lpp. 118 Mīlenbahs K. Teikums. 45. lpp. 119 Endzelīns /Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. R., 1907. 225. lpp. 120 Mīlenbahs K. Teikums. 47. lpp. 121 Mīlenbahs K. Par prepozīciju ar // Daži jautājumi .. 2. krāj. 80. lpp. 122 Endzelīns L, Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. R., 1907. 129. lpp. 123 Endzelīns L, Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. R., 1907. 126. lpp. 124 Mīlenbahs K. Par nepareizi izlietātu un nevietā nostādītu ģenitīvu//Daži jautājumi.. 1. krāj. 21. 22. lpp. 125 Mīlenbahs K. Teikums. 37. lpp. 126 T. [Zeiferts T.] Teikums, K. Mīlenbaha apcerēts // Jauna Raža. Cēsis, 1899. Nr. 2. 175. lpp. 127 Velme J. Teikums.. // Austrums. 1898. Nr. 3. 239. 240. lpp. 128 Bērziņš L. Teikums .. // Latviešu Avīzes. 1898. Nr. 20. 20. maijs. |