VALODNIEKA TAPŠANA

Kārlis Mīlenbahs valodniecībai pievēršas savdabīgā un interesantā laikā.

Pagājušā gadsimta 90. gados pieklusuši komparatīvistu un jaungramatiķu cīņa, vēsturiskā valodniecība izturējusi bioloģiskās koncepcijas triecienus, nedaudzu gadu laikā veikts tik daudz atklājumu un apkopots tik daudz jaunu faktu, cik visā iepriekšējā valodniecības ceļā.

Viena pēc otras Eiropas valodniecībā rodas jaunas skolas, virzieni un teorijas, kas cita citu gan papildina, gan noliedz, gan apkaro.

Latvijā zinātniskas valodniecības elpa vēl jūtama maz. Praktiskai latviešu valodas izpētei gan pamati likti jau pirms divarpus gadsimtiem. Cittautiešu – Baltijas vāciešu – laiks atstājis dziļas pēdas latviešu rakstu valodā un devis pirmās latviešu vārdnīcas un gramatikas. Latviešu valoda aizvien noteiktāk iekļaujas indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības pētnieku uzmanības lokā.

19. gadsimta vidū atbildību par valodas nākotni uzņemas paši latvieši. Darba ir ļoti daudz. Pats svarīgākais uzdevums ir celt tautas pašapziņu, radīt pārliecību par latviešu valodas vērtību un bagātību. To paveic kaismīgie J. Alunāna, K. Biezbārža, K. Valdemāra raksti, daudzu folkloras vācēju, rakstnieku, žurnālistu darbs. Neatliekama ir ari valodas ikdienas jautājumu risināšana – kupli sazarojušajā latviešu periodikā lielā skaitā parādās ieteikumi ortogrāfijas uzlabošanai, aicinājumi atbrīvoties no pārlieku lielās vācu valodas ietekmes leksikā un sintaksē, rodas daudzi labskanīgi un precīzi jaunvārdi.

Vispusīgi izglītotajiem latviešu kultūras darbiniekiem nav sveša arī valodniecības teorija. Tā ieaužas viņu apcerējumos par latviešu valodas tiesībām, par tās attīstības un veidošanas ceļiem. Ievērojamāko Eiropas valodnieku, īpaši vācu, mācības pēdas manāmas J. Alunāna un A. Kronvalda valodnieciskajā darbībā. Zinātniska pētījuma līmenī ir K. Biezbārža apcerējums «Mūsu valoda un viņas rakstība» (1869).

Par labu piemēru nākamajiem latviešu valodniekiem kļūst A. Bīlenšteina sarakstītās latviešu gramatikas un latviešu izlokšņu pētījumi. Par notikumu kļūst Kēnigsbergas universitātes profesora A. Becenbergera grāmata «Lettische Dialekt-Studien» (1885). A. Becenbergera vadītajā izdevumā «Beiträge zur Kunde der indogermanischen Sprachen» izlokšņu aprakstus pirmoreiz publicē ari latvieši J. Kauliņš un J. Lautenbahs.

Neapšaubāmi, Tērbatas universitāti Kārlis Mīlenbahs beidz, labi sagatavots. Tomēr viņa specialitāte ir klasiskā filoloģija. Profesora L. Meiera skola salīdzināmajā valodniecībā gan ir bijusi pamatīga, tomēr zināšanas par jaunākajiem sasniegumiem valodniecības zinātnē tā nav devusi. Atzīdams, ka valodas izpētē un kopšanā veiksmīgi var darboties tikai tie, kas «nopietni nodarbojušies ar valodniecību vispāri un ar latviešu valodu sevišķi»³², jaunais Talsu apriņķa skolas priekšnieks nolemj pievērsties pašizglītībai.

Kārļa Mīlenbaha rakstos tiekamies vai ar visu Eiropas valodniecības vēsturi – viņa citēto vai pieminēto autoru skaits tuvojas diviem simtiem. Visbiežāk minēti salīdzināmi vēsturiskās valodniecības dibinātāji F. Bops, J. Grimms, jaungramatiķi A. Leskīns, K. Brugmanis, H. Osthofs, B. Delbriks, H. Pauls, visdažādāko skolu un virzienu pārstāvji A. Šleihers, H. Šteintāls, G. Kurcijs, A. Fiks, T. Benfejs, J. Šmits, F. Buslajevs, V. Jagičs, F. Miklošičs... Uzskaitījumu varētu turpināt vel kādu lapaspusi – tik daudzveidīga ir K. Mīlenbaha iepazītā valodniecības literatūra.

Īsta pievēršanās zinātniskai valodniecībai tomēr sākas tikai ap 1889. gadu, kad Kārlis Mīlenbahs kļūst par Jelgavas ģimnāzijas virsskolotāju. īpaša vieta viņa dzīvē ir Jonam Jablonskim – lietuviešu literārās valodas pamatlicējam, kas no 1889. līdz 1897. gadam Jelgavas ģimnāzijā māca klasiskās valodas. Par Kārli Mīlenbahu septiņus gadus jaunākais lietuviešu valodnieks un nacionālās atmodas darbinieks jau publicējis vairākus valodniecībai veltītus rakstus. Ģimnāzijas skolotāju pievēršanās zinātniskiem pētījumiem tai laikā ir liels retums; kas zina, varbūt Jona Jablonska piemērs mudina arī K. Mīlenbahu drošāk teikt savu vārdu valodniecībā. J. Jablonskis apgādā K. Mīlenbahu ar grāmatām, sniedz ziņas par lietuviešu valodas dialektiem un ir «lietuviskā dzīvs avots»³³.

Par būtisku priekšnoteikumu turpmākajiem latviešu valodas pētījumiem Kārlis Mīlenbahs uzskata pilnīgu latviešu valodniecības vēstures pārzināšanu. Valodnieka darbu viņš nesāk tukšā vietā – literatūra par latviešu valodu ir diezgan plaša. Jau 1878. gadā J. Lautenbahs, pretendējot uz latviešu valodas lektora vietu Tērbatas universitātē, var sniegt pārskatu par latviešu gramatiku (t. i., valodas izpētes) vēsturi.³⁴ Nozīmīgi ir arī 1824. gadā nodibinātās Latviešu literārās biedrības (jeb Latviešu draugu biedrības) izdotie rakstu krājumi, saukti «Magazīnas». Tajos tiek publicēti vērtīgi materiāli par latviešu izloksnēm, apcerējumi par fonētiku, morfoloģiju un leksiku. Baltvācu valodnieku vidū ir arī īpaši izcila personība – tas ir Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Augusts Bīlenšteins, pēc amata mācītājs, pēc aicinājuma etnogrāfs un valodnieks. A. Bīlenšteins – «pēdējais vidū starp diletantiem un praktiķiem pagātnē un zinātnes speciālistiem nākotnē» (A. Augstkalne) – devis labu impulsu gan K. Mīlenbaha, gan J. Endzelīna pētījumiem. A. Bīlenšteina darbu citējamības indekss abu latviešu valodniecības klasiķu darbos ir ļoti augsts.

K. Mīlenbahs ir pamatīgi iepazinies ar latviešu leksikogrāfisko pieredzi, īpaši ar K. K. Ulmaņa plaši pazīstamo «Lettisch-deutsches Wörterbuch» («Latviešu-vācu vārdnīcu», 1872). Leksikogrāfijas vēstures zināšanas palīdz darbā pie vārdnīcas.

Jelgavas posma laikā K. Mīlenbahs sāk publicēt pirmos valodnieciskos darbus. Tie ir valodas prakses jautājumiem veltīti rakstu krājumi «Daži jautājumi par latviešu valodu» (1891, 1893), populārzinātniska grāmata «Par valodas dabu un sākumu» (1891), kā arī vairāki valodnieciski un literatūrkritiski sacerējumi, kas iespiesti mēnešrakstā «Austrums». Tomēr K. Mīlenbahs sevi vēl neuzskata par īstu valodnieku. 90. gadu sākumā kādā vēstulē pazīstamajam čehu valodniekam Josefam Zubatijam³⁵ viņš raksta: «Ja līdz šim neesmu publicējis savu darbu kādā vācu speciālā žurnālā, tad pamatā tam nav vis patriotisma nepareiza izpratne, bet gan paškritika, jo valodniecības zinātnē es vēl neesmu liels Nimrods. Apziņa, ka savos darbos esmu šāvis bukus, un cieņa pret lielo zinātni mani attur no pāragras uzstāšanās speciālistu priekšā. Savā dzimtenē starp maniem tautiešiem par spīti nošautajiem bukiem es skaitos ieredzēts speciālists. Kaut gados neesmu jauns, tomēr līdz šim man bijis maz iespēju un vaļas brīžu izstudēt lingvistisko literatūru. Tiklīdz tas būs noticis, un es spēšu atbilstošāk pastāvēt pret stingrā zinātniskuma prasībām, es vairs nevilcināšos parādīt savus darbus kādā speciālā žurnālā. Līdz šim esmu balstījies vienīgi pats uz sevis. Tādēļ mana lielākā pateicība par nenovērtējamo pazīšanos ar Jums!»³⁶

Paškritikas trūkumu Kārlim Mīlenbaham grūti pārmest. Ir publicētas trīs grāmatas un daļa no «Odisejas» tulkojuma, sarakste ar J. Zubatiju pārvēršas par zinātnisku traktātu vēstulēs, bet viņš vēl aizvien sevi uzskata par iesācēju valodas zinātnē un vēlas, lai aizrādījumi par viņa darbiem būtu nesaudzīgi. Kad par to izbrīnu izsaka arī J. Zubatijs, K. Mīlenbahs atbild: «..tas nav aiz aplamas pieticības, bet gan aiz pamatotas atziņas, ka es kā senklasiskais filologs vismaz dažreiz esmu diletants lingvistikā un tādēļ man nepieciešami speciālista padomi.»³⁷

Ja arī šāds padoms patiešam būtu bijis vajadzīgs, tad Latvijā Kārlim Mīlenbaham neviens to nebūtu spējis sniegt. Tā nu sagadījies, ka 90. gadu sakumā viņš ir vai vienīgais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks, kas nodarbojas ar valodas zinātnisku izpēti. Valodniecība vairs tikpat kā nestrādā J. Velme un J. Kauliņš. P. Šmits un J. Endzelīns, kaut arī jau publicējuši pirmos rakstus, vēl studē. Tikai nedaudz valodniecībai paspējis dot J. Sirmais. Valodas jautājumi gan neizzūd no latviešu periodikas lappusēm, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumos regulāri parādās valodai veltīti raksti, tomēr tie vairāk skar valodniecības praktisko daļu.

Iepazinies ar atšķirīgiem uzskatiem par valodas cilmi un attīstību, par valodnieku uzdevumiem un valodas pētīšanas metodēm, Kārlis Mīlenbahs pamazām izveido patstāvīgu lingvistisko uzskatu sistēmu. Atrazdamies apstākļu nosacītā savdabīga izolētībā no valdošajām Eiropas lingvistiskajām skolām, objektīvi un kritiski spēdams vērtēt dažādu virzienu un metožu priekšrocības un trūkumus, valodnieks atsijā tieši savai personībai un pārliecībai tuvāko, latviešu valodas pētīšanai un kopšanai visnoderīgāko. Neatkarīgu zinātnisko uzskatu veidošanos veicina gan laiks, gan telpa: 19. gadsimta beigās rodas nepieciešamība pārskatīt un pārvērtēt valodniecībā uzkrāto un meklēt jaunus ceļus šīs zinātnes attīstībai. Bez tam latviešu valodnieks atrodas it kā krievu un vācu lingvistisko tradīciju un ietekmju krustpunktā. Tādējādi paveras plašas iespējas analīzei un sintēzei – ja vien iespējams laikus uztvert jauno un būtisko. J. Boduēns de Kurtenē norāda, ka pagājušā gadsimta beigās lingvistiskā literatūra jau izaugusi tādos apmēros, ka pats spējīgākais un strādīgākais cilvēks to nespētu aptvert pat tad, ja tam ziedotu visu savu laiku. Valodniecība ir pat vēl sarežģītāka par citām zinātņu nozarēm, jo faktu materiāls taču ir neaptverams. Nav grūti iedomāties, cik daudz laika Kārlim Mīlenbaham jāveltī literatūras studijām, lai neatpaliktu no Eiropas valodniecības līmeņa.

K. Mīlenbaha dzīves laikā vairs nav daudz tādu valodnieku, kas strādātu vienatnē un nebūtu saistīti ne ar pētnieku grupu, ne ar pasniedzēja darbu augstākajās mācību iestādēs. Ir bijuši mēģinājumi saistīt K. Mīlenbahu ar Leipcigas jaungramatiķiem.³⁸ Tas būtu iespējams tikai attiecībā uz vienu valodnieka darbības atzaru – viņa pētījumiem vēsturiskajā gramatikā, īpaši vēsturiskajā sintaksē. Ja sarakstītu jaungramatiķu teorētiskos postulātus un liktu plusa zīmi gadījumos, kur varam K. Mīlenbaha uzskatus ar tiem identificēt, plusi un mīnusi veidotu apmēram vienādas daļas. Ar jaungramatiķiem K. Mīlenbahu vieno kopīgs viedoklis par dzīvo valodu un dialektu pētīšanas nozīmi, īpaši tuvi viņam ir H. Paula uzskati: «Pauls, gan valodniecībā, gan filozofijā jo vingrs būdams, ieņem ar savu rakstu «Prinzipien der Sprachgesch/ichte/» valodniecības teorētiskās mācībās bez šaubām pirmo vietu, tamdēļ viņa domas, kad arī tām pat nevaram piebiedroties, ievērojamas.»³⁹ Tomēr akla sekošana autoritātēm K. Mīlenbaham nav pieņemama. Viņš augstu vērtē arī aprakstošās gramatikas kā valodas pašreizējā stāvokļa reģistrētājas, maz nodarbojas ar fonētiku un neabsolutizē skaņu likumus. Valodas pārmaiņu likumsakarības un regularitātes atzīšana nekad nenoved K. Mīlenbahu pie jaungramatiķiem raksturīgā determinisma. Turpretī K. Mīlenbaha darbos spilgti izteikto vēsturiskumu un diahronisko skatījumu uz valodas parādībām varētu vērtēt arī kā jaungramatiķu ietekmi.

Samērā sarežģīts jautājums K. Mīlenbaha darbos ir viņa attieksme pret psiholoģismu. Jaungramatiķi pamatos balstās uz J. F. Herbarta individuālistisko asociatīvo psiholoģiju. Arī K. Mīlenbahs pārzina to: grāmatā «Teikums» rodamas tiešas H. Paula individuālpsiholoģisma atbalsis. Tomēr latviešu valodniekam tuva arī H. Šteintāla propagandētā etnopsiholoģija. Valoda K. Mīlenbaham nav individuāls piederums, viņš vairāk tuvinās uzskatam par valodu kā par sabiedrisku, vēsturiski nosacītu parādību. Var pat teikt, ka K. Mīlenbaha darbus caurstrāvo sociopsiholoģiska valodas parādību izpratne.

J. Endzelīns 1910. gadā raksta: «Valodniecību interesē ne valodas kultūras puse, bet kaila valoda ar viņas izloksnēm.»⁴⁰ K. Mīlenbaha pasaules uztveres īpatnības rada pastiprinātu interesi tieši par šo valodas «kultūras pusi», par tās saistību ar sabiedrības vēsturi un psiholoģiju, ar literatūru. Analizējot kādu sarežģītāku valodas parādību, K. Mīlenbahs īpašu vērību veltī, kā mēs tagad teiktu, ekstralingvistiskiem faktoriem, runātāju psiholoģijai, ciešajai valodas un domāšanas saistībai. Viņš kļūst par vēsturnieku ne tikai tāpēc, ka viņam nepieciešams plašs konteksts valodas faktu izskaidrošanai, bet par literatūrzinātnieku – ne tikai tāpēc, lai pētītu valodas iedzīvināšanos mākslas darbā. Radniecīgās zinātnes palīdz pilnīgāk izprast valodas noslēpumaino, grūti izdibināmo dabu.

Jau no ģimnāzijas gadiem K. Mīlenbaham ir tuvas divas cieši saistītas zinātnes – filoloģija un filozofija. Pirmajos divos studiju gados Tērbatā ļoti nopietni tiek apgūta filozofija, īpašu ietekmi uz nākamo valodnieku atstāj profesora G. Teihmillera lekcijas. Kas bijis Gustavs Teihmillers, kuru K. Mīlenbahs cienījis tik ļoti, ka mūža beigās, no jauna nonācis Tērbatā, tūdaļ devies meklēt viņa kapu? Filozofs ideālists, F. A. Trendelenburga skolnieks. Bijis profesors Getingenes un Bāzeles universitātēs, no 1871. gada – Tērbatā. Viņa mācība ir savdabīgs kristietiskā personālisma variants, kas pretstatīts gan pozitīvismam, gan evolucionismam, gan tradicionālajam platonismam. Daudzi tālaika studenti atzinuši G. Teihmillera personības ietekmi, arī vēlākais viņa darba turpinātājs, latviešu ideālistiskās filozofijas pamatlicējs Jēkabs Osis, valodnieki J. Velme, J. Kauliņš, J. Lautenbahs un citi.

Skaidri apzinādamies savas dzīves virsuzdevumu, K. Mīlenbahs no filozofijas ņem to, kas noderīgs valodniecībai. Atziņas par valodas nepārtraukto attīstību, par pārmaiņām kā valodas dzīvības spēka avotu, cēloņsakarības meklējumi valodas procesu izpētē, parādību skatīšana to savstarpējos sakaros valodnieka darbā lieti noder.

G. Teihmillera izteiktais darvinisma noliegums K. Mīlenbaham nav pieņemams. Valodnieks gan ironiski izsakās, ka «darvinisma mācība lielā mērā nospiedusi cilvēka lepnumu»⁴¹, bet tēzi par dzīvās dabas evolūciju pieņem par neapšaubāmu pamatu pētījumiem vispārīgajā valodniecībā. Sava loma te, protams, bijusi arī A. Šleihera teorijai.

Interesants ir kāds fakts – K. Mīlenbaha uzskati par valodniecības uzdevumiem un metodēm ir tuvi viņa izcilā laikabiedra J. Boduēna de Kurtenē pārliecībai. Neatslābstošā interese par valodniecības teorētiskajām problēmām, valodas kā sociālas parādības uztvere, analoģijas cienīšana varētu būt arī laikmeta kopīga iezīme. Tomēr abu valodnieku rakstos ir saskatāma grūti formulējama līdzība. Kāds tam cēlonis? Jādomā, ka tikai sagadīšanās. Ņemot vērā lielo atsauču skaitu K. Mīlenbaha rakstos, maz ticams, ka viņš, pazīdams J. Boduēna de Kurtenē darbus, nebūtu minējis viņu savos pētījumos. Vienīgo reizi izcilā valodnieka vārds parādās K. Mīlenbaha rakstā «Par baltu un slāvu radnieciskajām attiecībām», kas publicēts 1911. gadā. Tāpat pagaidām nav izskaidrojams, kāpēc K. Mīlenbaha rakstos nav pieminēts V. Humbolts – valodnieks, kas pēc domāšanas ievirzes, plašā skatījuma uz valodu varētu būt bijis K. Mīlenbaham tuvs.

Valodnieku, kurus K. Mīlenbahs ciena un no kuriem mācās, nav maz. Tomēr nevienu svešu atziņu viņš nepieņem nekritiski. Vēlāk, apcerēdams autoritātes mākslā un zinātnē, valodnieks raksta: «Akla lielu vīru apbrīnošana ir peļama, tāpēc ka viņa kaitīga; jo akla apbrīnošana ir attīstības nāve; akls apbrīnotājs, akli apbrīnotam paraugam sekodams, neizvairīsies no tiem neceļu līkumiem, kurus viņu dievinātais paraugs līkumojis kā ikviens mirstīgs cilvēks; viņš pārspīlētā godbijībā neuzdrošināsies sava parauga darbu turpināt, kur vēl kaut kur pārlabot. Ievērosim vienmēr godbijību pret lieliem vīriem, bet sargāsimies šo godbijību pārvērst dievbijībai līdzīgā jūtā.»⁴² Šī atziņa ir aktuāla joprojām, īpaši latviešu valodniecībā. Cieņa pret K. Mīlenbahu un J. Endzelīnu nedrīkstētu pāraugt aklā apbrīnošanā. Mainās laiki, mainās valoda, noveco pat vislabākie atzinumi un ieteikumi...

Lieliski apgūta valodniecības teorija, valodniecības vēstures un tās jaunāko virzienu pārzināšana vien nekādi nevar veicināt zinātnes attīstību. Nepieciešami valodas fakti, tik daudz faktu, lai teorija atdzīvotos. Un Kārlis Mīlenbahs aizvien no jauna atklāj savu dzimto valodu – ieklausās izloksnē, vērīgi lasa gan nodzeltējušos 16. un 17. gadsimta latviešu rakstus, gan visjaunākās grāmatas un periodiku, bet it īpaši rūpīgi pēta folkloras materiālus. Ielūkosimies mūsu valodniecības klasiķu darbos. Vai nav pārsteidzoši, kā viņi pārzina folkloru? Ik reizi tiek atrasta vai vienīgā tautasdziesma, kas saglabājusi liecības par kādu jau zudušu vai retu valodas parādību. Labi zināmi ir J. Endzelīna vārdi par «Latvju dainām» kā par pamatu, uz kura varējusi rasties baltu filoloģija. K. Barona nopelnus valodniecībā vairākkārt uzsver arī K. Mīlenbahs, ļoti augstu vērtējot tautasdziesmu variantus: «Cik daudz patumšu dziesmu, cik daudz maz pazīstamu vārdu neizskaidrojas ar šiem daudzajiem variantiem! Šos variantos atradīs arī gramatiķis daudz tautas valodas savādības, tāpēc arī neviens gramatiķis nevarēs Barona dainām aiziet secen.»⁴³

Darbu valodniecībā K. Mīlenbaham lielā mērā atvieglojušas dziļās valodu zināšanas. Vācu, krievu, grieķu un latīņu valodu K. Mīlenbahs pārvalda pilnīgi. Lietuviešu valodu viņš apgūst, dzīvodams pie svaiņa Tauraģē, sākumā daudz palīdz arī J. Jablonskis. K. Mīlenbahs mācījies arī angļu un franču valodu, arī sanskritu, viņa rakstos bieži sastopami piemēri no citām valodām. Klāt vel laba valodas izjūta, nenoliedzams pētnieka talants un augstas darbaspējas – un desmit gadus pēc augstskolas beigšanas latviešu valodniecībā ienāk nobriedis zinātnieks, kam pa spēkam veikt visgrūtākos uzdevumus.

³² Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi par latviešu valodu. – R., 1909. – 4. krāj. – 5. – 6. lpp.

³³ K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1893. g. 8. aprīlī. (Vēstules atšifrējusi un no vācu valodas tulkojusi R. Zaļakmentiņa.)

³⁴ Lautenbahs J. Latviešu gramatikas vēsture // Pagalms. – 1881. – Nr. 11. – 116. – 118. lpp.; Nr. 12. – 123. – 124. lpp.; Nr. 13. – 135. – 138. lpp.; Nr. 14. – 148. – 151. lpp.; Nr. 15. – 160. – 162. lpp.

³⁵ Par iespēju izmantot šo K. Mīlenbaha vēstuļu fotokopijas autore no sirds pateicas lietuviešu valodniekam filoloģijas zinātņu doktoram Arnoldam Piročkinam.

³⁶ K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1893. g. 8. aprīlī.

³⁷ K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1894. g. 4. februārī.

³⁸ Sk., piemēram: Šmits P. Ievads valodniecībā. – R., 1934. – 141. lpp.; Blese E. Kāļla Mīlenbaha 10 gadu nāves dienas piemiņai//Latvju Grāmata. – 1926. – Nr. 3. – 165. – 166. lpp.

³⁹ Mīlenbahs K. Teikums. – R., 1898. – 5. lpp.

⁴⁰ Endzelīns J. Ievadījums valodniecībā // Izglītība. – 1910. – Nr. 8. – 592. lpp.

⁴¹ Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu//Austrums. – 1893. – Nr. 6. – 559. lpp.

⁴² Mīlenbahs K. Īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – R., 1909. – 4. krāj. – 74. lpp.

⁴³ Mīlenbahs K. Par latviešu valodas materiālu krāšanu//Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 31. dec.