Vita Krauja

Šāda pamatdoma vakar izskanēja Latviešu biedrības namā Valsts valodas komisijas rīkotajā sabiedriskajā diskusijā “Latviešu valoda — nākotnes valoda”, kuru varēja apmeklēt ikviens interesents.

Uz sanāksmi bija atnākuši daudzi pazīstami latviešu inteliģences pārstāvji, māksliniece Džemma Skulme, maestro Imants Kokars, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, dramaturgs Pauls Putniņš, kinorežisors Jānis Streičs, savulaik aktīvā tēvzemiešu politiķa Jura Sinkas dzīvesbiedre arhitekte Maija Sinka.

Nevaru apgalvot, ka še nebija ieradies neviens no tiem politaģitatoriem, kuri pirms dažām dienām uzkurināja mītiņu Esplanādē pret pāreju uz mācībām galvenokārt valsts valodā arī mazākumtautību skolās. Taču, spriežot pēc jautājumiem diskusijās, nekādu interesi vai savu klātbūtni neviens no viņiem neizrādīja.

Atbildot uz jautājumu, kādēļ šāda diskusija notiek tieši tagad, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja Māra Zālīte sacīja, ka to noteikusi pieeja telpām un sadarbība ar radio. Šī ir tikai viena no valsts valodai veltītām sanāksmēm, tādas notikušas un notiks arī turpmāk. Starp jauniem faktiem un svaigu pieeju runātāji rāmā un visnotaļ padziļināti zinātniskā noskaņā atkārtoja arīdzan jau zināmas lietas.

Sanāksmes sākumā runāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Viņa sacīja ka valoda ir ierocis, darbarīks, pašizpausmes forma un savas identitātes zīme. Valoda ir viens no veidiem, kā cilvēku atpazīst. "Trimdas zemēs latvieši valkāja Nameja gredzenus, no pieclatiekiem darinātas saktas, bet drošākais atpazīšanas veids bia valoda." Vēl prezidente sacīja, ka iecietība pret citu runasveidu ir moderna īpašība, bet valodas izkopšana sena civilizācijas lieta. Un šodien tā ir kolektīva atbildība. Par valodu atbildīgi ne tikai tie, kuri tālā runā, bet arī tie, kuri dzīvo līdzās.

Valodniece Ina Druviete runāja par latviešu valodu pasaules kontekstā, kad septiņi tūkstoši valodu visā pasaulē sadzīvo divsimt valstiskos veidojumos. "Nav divu valstu, kur būtu pilnīgi vienāda valodas situācija. Taču mēs meklējam un mums jāmeklē universāls risinājums."

Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs aicināja latviešus būt patriotiem. Mēs jau trīspadsmit gadus neesam mazākumtautība, taču latvieši joprojām reizēm uzvedoties kā tādi. "Mums jāmaina lingvistiskās minoritātes uzvedība, pārspīlēta tolerance nevietā..."

Pēcāk runātājiem nācās atbildēt uz pretjautājumu: "Bet ko darīt latvietim, ja uzņēmuma vadītājs krievs domā citādi?" Ina Druviete atzina, ka diemžēl privātajā jomā valoda nav reglamentēta un mūsu juristi diemžēl uzstājas kā prokurori un nevis latviešu valodas advokāti. Viņai nācās atbildēt uz vēl vienu asu jautājumu no zāles — vai deviņi procenti pievienotās vērtības nodoklis grāmatām nāks par labu latviešu valodai? “Jaunā laika” deputāte Ina Druviete atbildēja godīgi — nē.

Tāpat kā pirms simts gadiem arī tagad latviski runā divi miljoni pasaulē. Pusotrs miljons šeit, pusmiljons ārzemēs visdažādākajās pasaules malās. Atšķirībā no padomju gadiem divkārt samazinājies to šeit dzīvojošo cilvēku skaits, kuri neprot latviešu valodu. Patlaban tādu ir tikai 20 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā konferences noslēgumā sacīja Māra Zālīte, ja valsts konsekventi un iejūtīgi turpinās izglītības reformas, mītiņi nogrims pagājībā tāpat kā to uzkurinātāji politiskie spēki.

Šajā konferencē bija arī viens ciemiņš no ārzemēm — filoloģijas zinātņu kandidāts, Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes vispārējās valodniecības katedras vecākais pasniedzējs Aleksejs Andronovs. Viņš runāja labā latviešu valodā. Sacīja, ka esot lepns par to, ka Sanktpēterburga ir vienīgā vieta visā Krievijā, kur ne vien māca, bet arī pēta latviešu valodu. Studentiem to darrt esot zinātniska motivācija un interese par baltu valodām. “Mēs mēģinām audzināt paaudzi, kurai būs pareizāks priekšstats par Latviju,” sacīja A. Andronovs. Šie viņa vārdi izpelnījās zāles aplausus. Otrreiz diskusijas dalībnieki tā reaģēja starpbrīdī, kad studijas "Labvakar" dokumentālajā filmā par latviešu valodu apguvušiem ārzemniekiem afroamerikānis Džordžs Stīls latviski nodziedāja "Mans zelts ir mana tauta" un pastāstīja, ka latviski viņš varot sarunāties ar visiem cilvēkiem, grūtības sagādājot tikai dialekti Latgalē un Kurzemē.

Trešdaļu no sanāksmes laika aizņēma saruna par Eiropas Savienību un latviešu valodu. Latvijas Universitātes profesors, ES sertificēts tulks Andrejs Veisbergs bija pārliecināts, ka iestāšanās Eiropas Savienībā latviešu valodai nāks tikai par labu. Arī mūsu valoda kļūs par vienu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Bet pirms tam mums esot jāizdara vairāki "mājas darbi". Kā sacīja Tulkošanas un terminoloģijas centra direktore Marta Jaksona, mums jāpanāk, lai visi Eiropas Savienības likumi būtu iztulkoti latviski. Liela daļa no tiem jau tagad pieejami latviešu valodā. Taču nākšoties darināt arīdzan jaunus vārdus kaut vai, piemēram, zivju šķirnēm, kādas Latvijā līdz šim nav pazīstamas.

Andrejs Veisbergs paredzēja, ka pēc pieciem gadiem Eiropā būs daudzas vietas, kur latviešu valodu mācīs cilvēkiem, kuri gribēs strādāt par tulkiem. Arī citi runātāji uzsvēra, ka valsts pienākums ir popularizēt savu valodu pasaulē.

SIA “Tilde” programmu izstrādes direktors Andrejs Vasiļjevs runāja par latviešu valodas piemērošanu elektroniskai videi. Kad Gūtenbergs pirms četrsimt piecdesmit gadiem izgudroja savu iespiedtehnoloģiju, no pasaules kartes “nobira” tās valodas, kuras nepiemērojās šim jauninājumam. Arīdzan tagad valodas liktenis ir atkarīgs no tā, kā tā spēs pielāgoties elektroniskajai videi.

Noslēgumā atbildot uz jautājumu — kas jādara? — Māra Zālīte sacīja: — Jāsargā pasaule no kultūras vienveidības. Jāsargā valoda. Tā ir valsti integrējošs instruments. Valsts sargā valodu un valoda — valsti.

“Lauku avīze”, 28. 05. 2003.