kirsn- / juod- / meln- baltu hidronīmijā
Raksts par melno krāsu baltu hidronīmiju
 

Laimute Balode

kirsn- / juod- / meln- baltu hidronīmijā

Interesanti, ka tik nozīmīgu krāsu kā melnā baltu tautas ir apzīmējušas atšķirīgi:

senprūšu valodā – kirsnan,

lietuviešu valodā – juodas,

latviešu valodā – melns.

Ievadam daži vārdi par šo seno adjektīvu etimoloģiju un vēsturi.

Spr. melnās krāsas nosaukuma kirsnan (N. = Acc. sg. neutrum) sakne, domājams, ir bijusi kopīga visiem rietumbaltiem (prūšiem – jātvingiem – kuršiem). Prof. V. Mažulis (Mažiulis) šo sakni piesardzīgi atvedina no baltu-slāvu adjektīva ar nozīmi 'saduļķots, neskaidrs; sajaukts', kas tālāk varētu saistīties ar baltu-slāvu verba sakni *(s)kirs- / *(s)kers- 'griezt, liekt' (Mažiulis II 198–199). Arī sanskritā ir bijis īpašības vārds kr8s8nas 'melns'. Tās pašas saknes ir arī krievu черный, baltkrievu чорны, ukraiņu чорний, bulgāru чèpeн, maķedoniešu црн, čehu černy u. c. (Vasmer IV 346, Fraenkel LEW 245, Toporovs IV, 1984, 26, Mažiulis II 198–199, Sabaliauskas 1994, 120). Lietuviešu dialektos ir pazīstams adjektīvs kir)snas 'tumši melns (par zirgu)' (LKŽ V 851), kā arī kéršas 'melnraibs (par dzīvnieku)' (LKŽ V 622). Valodnieciskajā literatūrā ir pat izskanējusi hipotēze, ka arī lietuvieši senāk melnu krāsu apzīmējuši ar to pašu vārdu kā prūši (Sabaliauskas, 1994, 120). Ir zināms uzskats, ka sakne *jōda- ir pastāvējusi paralēli ar *kirsn- (Gerullis 1922, 51, 216, Trautmann 1925, 126, Endzelīns 1943, 184).

Liet. adjektīva júodas 'melns', arī 'netīrs', pārn. 'skumjš, drūms; nabadzīgs; negodīgs' (DLKŽ 1972, 270) cilme ir ļoti neskaidra (tā arī Fraenkel LEW 197, Karaliūnas 1977, Mažiulis II 34, Būga RR II 422, Sabaliauskas 1994, 120–121 etc.). Pēc        V. Mažuļa domām, šis īpašības vārds ir austrumbaltu jaun-darinājums no verba *jaud-/ *jūd- 'kustināt, kustēt' (semantiski sal. 'netīrs' < 'saduļkots' < 'sakustināts, sajaukts') (Mažiulis II 34). Šķiet, neapšaubāmi, ka analizējamā sakne saistās ar latv. substantīvu juõds '1. ein Waldteufel, ein Feldteufel; 2. ein böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer von Teufel unterschieden' (ME II 125), ko K. Karulis arī uzskata par neskaidras cilmes vārdu un saista ar ukr. юда 'ļauns gars', bulg. юдя 'lauma' (Karulis I 357). Formas un nozīmes ziņā vārdu varētu saistīt ar sanskrita leksēmu yādas 'jūras nezvērs', taču semantiski tuvāks ir cits sanskrita vārds – yātúh8 'buršana, burvības; kāds ļaunais gars, dēmons' (Karulis, turpat). Šo vārdu mēģināts etimoloģizēt arī citādi, saistot to ar latv. dial. īls (Pētersons), ar latv. jaudīt 'kustināt', jūdīt 'lēni dzīt' (Karaļūns) (pēc Karuļa I 357), ar īru adaig 'nakts', umbru adre 'melns, tumšs' (Pedersens) (pēc Sabaļauska 1994, 120).

Krāsu adjektīva sakne meln-, mel- ir pazīstama visās baltu valodās, taču nozīmes atšķiras – tās saistās gan ar melnu, gan ar zilu krāsu:

liet. mėlynas 'zils' DLKŽ 1972, 393,

liet. m­las 'zils' LKŽ VII 1027,

latv. mel)ns I 'schwarz', arī 'schmutzig, unrein; böse, schlimm' (ME II 598–599),

latv. mēļš I 'dunkelblau, violett' (ME II 615),

spr. melne 'blauer Fleck' (Fraenkel 430–431).

Lietuviešu valodnieks A. Sabaļausks pat ir izteicis minējumu, ka mūsu senči acīmredzot ir jaukuši tumši zilo krāsu ar melno krāsu (Sabaliauskas 1994, 120).

Etimoloģiski visu šo adjektīvu pamatā ir ide. sakne *mel- 'tumša (arī sarkana) krāsa; netīrs' (Karulis I 580–581). Vēl šos vārdus varētu salīdzināt ar sanskrita malináh8 'netīrs', grieķu μέλας 'melns', latīņu mulleus 'gaišsarkans, rozā' u. c. (Pokorny 1959, 720–721, Vasmer II 91, Sabaliauskas 1990,175). Liekas, ka atšķirīgās nozīmes bija pamatā arī attiecīgo valodu ogu nosaukumu darināšanā: sal. liet. mėlynė, latv. mellene, kr. малина 'avene, oga māla (kieģeļu) krāsā'.

Te būtu jāatgādina arī šīs saknes etimoloģiskais saistījums ar substantīvu liet. molis/ latv. māls (Pokorny 1959, 720–721, Fraenkel LEW 431, Sabaliauskas 1990, 160, Karulis I 565).         K. Būga šos vārdus sliecās saistīt arī ar liet. verbu muolėti 'pārklāties ar gļotām' vai pat ar latīņu mano, manāre 'tecēt', ar īru móin 'purvs' (Būga RR I 313), tomēr A. Sabaļausks saistījumu ar pieminēto ide. sakni *mel- uzskata par ticamāku (Sabaliauskas 1990, 160-161).

Kā šīs trīs krāsu adjektīvu saknes (kirsn-, juod- un meln-) atspoguļojas baltu hidronīmijā?

kirsn-

 Senprūšu melnās krāsas leksēma kirsnan, kā jau minēts, varēja būt kopīga visām rietumbaltu valodām. Pirmkārt, to var sastapt senās prūšu zemes hidronīmos:

spr. Kirsno ezers 1336 (< *Kirsnā),

spr. Kirsnappe upe 1339/49 (< *Kirsnapē) (Gerullis 1922, 64, Mažiulis II 198-199).

Senprūšu hidronīmus Kirsin upe 1330 un Kirsen ezers 1344 G. Gerulis saista ar jau pieminēto liet. leksēmu kéršas 'melnraibs' (Gerullis 1922, 64). Tāds neliels skaits šīs saknes senprūšu hidronīmu acīmredzot liecina par nepilnīgu senprūšu materiāla vākumu – mazo hidroobjektu nosaukumi dokumentos nav fiksēti.

Arī tagadējā Polijas teritorijā (Mozūrijā) ir zināmi hidronīmi Cirsna (Rospond 1951, 126, Leyding 1959, 150).

Otrkārt, vairāki kirsn- saknes hidronīmi ir reģistrēti arī Lietuvā, kā arī pašreizējā Krievijā (Kaļiņingradas apgabalā):

liet. Kirsnà – Šešupes pieteka Kalvarijā; šis nosaukums uzskatāms par jātvingu substrātu tagadējā Lietuvā (Vanagas 1981, 158) (vēl par šo upesvārdu skat. Endzelīns DI II 196, Būga RR III 144-145),

liet. Kirsna // Kiršna upe Labguvā, pašreizējā Krievijas (Kaļiņingradas apgabala) teritorijā, kas arī būtu uzskatāms par prūsismu (Vanagas 1981, 157),

liet. Kirsnupė upe Kraupišķī, tagadējā Kaļiņingradas apgabalā.

Arī daži Lietuvas hidronīmi ar epentētisko -k- (par to skat. Būga RR I 278) ir saistāmi ar šo senprūšu sakni:

liet. Kirkšnóupis (< *Kirsnā), ko V. Mažulis uzskata par kursismu (Mažiulis II 198-199) un kam ir pazīstami arī paralēlnosaukumi: Kirkšnója // Kirkšnojis upe Pluņģē (Vanagas 1981, 157),

liet. Kirkšnis upe Rietavā (Pluņģes raj.) (Vanagas 1981, 157),

liet. Kirkšny)s upe Žeimelī (Pakrojas raj.) (Vanagas 1981, 157),

liet. Kirkšnóvė upe Betīgalā (Raseiņu raj.) (Vanagas 1981, 157).

Senprūsisko (vai kursisko) sakni šajos Lietuvas vietvārdos saskata arī J. Senkus (Senkus 1963, 217, 226). Pret cilmes saistījumu ar senprūšu valodu iebilst B. Savukīns, kas šos potamonīmus sliecas skaidrot kā atvasinājumus no liet. īpašības vārda keršas < *kirš(n)as (Savukynas 1966, 169). Varbūt te jāmin arī vēl vienas upes vārds Lietuvā – Kir)šinas Baisogalā (Radvilišķu raj.) (Vanagas 1981, 158).

Treškārt, Latvijā vienīgais zināmais šīs saknes hidronīms ir – latv. Cêrsna2 – Lielupes l. pieteka Kalnciemā (E II 157), ko          J. Endzelīns arī skaidro ar spr. kirsnan 'schwarz' un liet. keršas 'weiss und schwarz gefleckt' (Lvv I 164, skat. arī Dambe 1972, 59).

juod-

 Liekas pašsaprotami, ka lietuviešu hidronīmijā šis adjektīvs ir plaši sastopams. Pēc A. Vanaga datiem, visā Lietuvas teritorijā reģistrēti apmēram 50 ezeru nosaukumi un 130 upju vārdi, kas darināti no šī melnās krāsas apzīmējuma, piemēram:

Juodà upe Musninkos (Širvintu raj.), Júodė upe Alsēdžos (Pluņģes raj.), Juody)upe Jonavā, Juodišà upe Kuktišķēs (Utenas raj.), Juodmenà upe Jonavā, Júodravis upe Raseiņos, Juodšakà upe Šilalē, Júodupė upe Biržos, Júodupis upe Alsēdžos (Pluņģes raj.), Juodupy)s Alantā (Molētu raj.), Júodžiupis upe Josvaišos (Ķēdaiņu raj.), Júodasai upe)lis upe Tverečā (Ignalinas raj.); Júodas ezers Rudņā (Varēnas raj.), Júodasai ezers Dusetās (Zarasu raj.), Júodis ezers Merķinē (Varēnas raj.), Juody)s ezers Kuktišķēs (Utenas raj.), Juodynas ezers Švenčonēļos, Juodžery)s ezers Dusetās (Zarasu raj.), Júodas ežeriùkas ezers Širvintās (Vanagas 1981, 137–138).

Šķiet, ka šis adjektīvs ir izplatīts visā Lietuvas teritorijā, tomēr attiecīgo hidronīmu lielāka koncentrācija manāma ap Trāķiem un Utenu, Švenčonēļiem un Ignalinu. Pēc mitologa N. Vēļus datiem, hidronīmi ar sakni juod- plašāk sastopami Lietuvas vidusdaļā, bet ar antonīmisko sakni balt- Lietuvas austrumdaļā, ko varētu skaidrot ar seno baltu pasaules uzskata ģeogrāfisko orientāciju (Vėlius 1983, 174–175).

Varētu teikt, ka senprūšu valodā šīs saknes hidronīmu nav. Valodnieciskajā literatūrā kā piemērs tiek minēts vienīgi spr. potamonīms Joduppe, kas vēlāk pārtapis par Czernica (Leyding 1959, 42, Toporov III, 60, Karaliūnas 1987, 192). Taču                 V. Mažulis argumentēti oponē, norādot, ka šo īpašvārdu ir ļoti riskanti piešķirt rietumbaltiem, jo salikteņa otrajā daļā ir -uppe: visticamāk, ka šis upesvārds ir liet. *Juodupė (Mažiulis II, 34). Šo V. Mažuļa apgalvojumu balsta arī hidronīma lokalizācija (skat. Leyding 1959, 42). Poļu valodnieks R. Pšibileks šo hidronīmu rekonstruē kā *Jōdupe (Przybyłek 1993, 41).

G. Gerulis (Gerullis 1922, 51) min vēl dažus citus vietvārdus – spr. avota nosaukumu Jodissaka 1331, Joduthen 1419, kam varētu būt antroponīmiska cilme (Schmid 1994, 71). V. Mažulis šīs saknes spr. antroponīmus (Jode, Jodeyko, Joduke, Jodute) sliecas uzskatīt par atvasinājumiem no spr. verba *jād- (radniecisks ar liet. jódyti) (Mažiulis II, 33), resp. tiem varētu nebūt nekāda sakara ar adjektīva sakni juod-.

Arī Latvijā šīs saknes hidronīmu ir pavisam nedaudz:

Juõdupe strauts Sesavā (Lvv I 410), Jodupe – Oglaines labā pieteka Jelgavas raj. (Lup II 7), Jodupe – Nemunēļa labā pieteka Jēkabpils raj. (Lup II 7), Juõdava upe Panemunē (U V 230, Lvv I 410), Jodu grahvis [= grāvis] strauts Zentenē (U IV 246, Lvv I 410);

Juodezers // Juoda ezers Krāslavā (p, Lūn II 40) (skat. karti).

Grūti pateikt, vai šo Latvijas hidronīmu pamatā ir liet. krāsas adjektīvs júodas vai arī jau minētais latv. substantīvs juõds. Vismaz, runājot par Lietuvas pierobežas hidronīmiem, ir ļoti ticams, ka motivētājvārds tomēr ir adjektīvs.

Varbūt te būtu vietā minēt vēl arī augšzemnieku dial. formā lietojamos limnonīmus

Jūdiņu ezers Balvos (p, Lvv I 408), Jūdiņu ezers Liepnā (Pag. apr. 637, Konv. XII 24155), lai gan abi ezervārdi ir radušies no cita toponīma – no apdzīvotas vietas vārda Jūdiņi (Lvv I 408).      J. Endzelīns (ar jautājumzīmi) šīs etimoloģiskās ligzdas vietvārdus atvedina no latv. jūds  'ebrejs', kā arī salīdzina ar spr. personvārdu Junde (Lvv I 408).

meln-

Latviešu hidronīmu darināšanā sakne meln- ir viena no visizplatītākajām: ir reģistrēts ap 100 ezeru un vairāk kā 50 upes, kuru nosaukumi saistīti ar šo īpašības vārdu, piemēram:

Mel)lezers Valgundē (Lvv II 409), Mel)lais dīķis Gaiķos (U IV 121, Lvv II 411), Mel)lā palte dīķis Vaivē (p, Lvv II 413), Mel)lene ezers Sēmē (E II 140), Mellums ezers Kūdumā (p), Melnais ezers Džūkstē (U V 399 k, Lvv II 410), Mel)nezers Dzirciemā (U IV 182, Lvv II 413), Melnītis ezers Liezērē (Lvv II 415), Mel)lītis ezers Drabešos (E I 10), Mel)lūzis ezers Smiltenē (p), Melnacs +ezers Lībagos (p),

Mellupe // Melnupe – Gaujas labā pieteka Valmieras raj. (Lup II 58), Mellais valks strauts Raņķos (p), Mellīte – Līgatnes l. pieteka Cēsu raj. (Lup II 58).

Šādi hidronīmi ir sastopami visā Latvijas teritorijā, īpaši Kurzemē, Zemgales rietumdaļā un Vidzemē (ap Cēsīm), dažos pagastos (Kandavā, Kosā, Raiskumā, Rubā, Sērmūkšos, Skrundā, Trapenē u. c.) ir fiksēti pat vairāki šīs saknes hidronīmi (skat. karti). Tomēr pēc šo ūdensvārdu lokalizācijas var secināt, ka Latvijas austrumu daļā (Latgales teritorijā) to ir vismazāk, ezeru nav nemaz. Interesanti, ka arī Lietuvā šīs semantikas hidronīmi sastopami lielākoties rietumos un teritorijas vidusdaļā. Šis secinājums sasaucas ar lietuviešu mitologa N. Vēļus teoriju par krāsu lietojumu un seno baltu mitoloģisko pasaules izpratni (skat. Vėlius 1983, 174–175, kā arī sub voce juodas ).

Lielākoties hidronīmi tiek motivēti ar tumšo ūdens krāsu, ko nosaka hidroobjekta dziļums vai kūdrains dibens:

Mellavuots // Melnavuots Padurē (iespaidīgs kāpjošais avots caur melnu kūdras slāni) (Goba 1994, 45), Mellezers +ezers Pērkonē (bijis ezers ar melnu, dumbrainu ūdeni) (p), Mellezers Rendā (rāvains, tumšs ūdens) (p), Melnais ezers Drabešos (ļoti tumšs ūdens) (p), Melnais ezers Rankā (ļoti melns ūdens, dūņas) (p), Mellezers Kūdumā ("mells kā melleņuoga pura vidā") (p), Melnais dīķis Laidzē (dīķī ir ļoti tumšs ūdens) (p), Mellupe Augstrozē (ūdens upē tumšs, jo pamatne kūdraina) (p), Mellais strauts Ozolniekos (strauts ar tumšu ūdeni) (p), Mellatvars Morē (atvars Sudas upē, ļoti dziļš, tāpēc izskatās melns) (Lvv II 407).

Vēl viena iespējamā šo hidronīmu motivācija – objekta atrašanās vieta, resp., tumšs mežs un tml.:

Mellezers Zentenē (ezers atrodas mežā) (p), Mellezers Kūdumā ("i tāda ace mežā") (p), Mellais strauts Tetelē (strauts tek pa mežu, tāpēc ir tumšs) (p), Mellais strauts Pēterniekos (strauts tek caur melnalkšņu mežu, no alkšņu lapām ūdens ir tumšs) (p), Mellais valks strauts Skrundā (gar valku aug melnalkšņi) (p).

Taču iespējami arī vēl citi, acīmredzot tautas etimoloģijas ceļā radušies hidronīma skaidrojumi, piemēram: Mellais strauts Matkulē (tajā veļi mazgājušies) (p), Mellais caurums dīķis Zentenē (pie Zentenes muižas, tajā spīdzināti cilvēki) (p).

Secinot varētu teikt, ka hidronīms Melnais ezers norāda ne tikai (bet dažreiz varbūt ne tik daudz) uz ezera melnumu, cik uz to, ka tas ir melnāks par apkārtējiem objektiem. Citiem vārdiem sakot, bez krāsas nozīmes ezervārdam Melnais vēl piemita skaidra izšķirošā funkcija, kas raksturīga īpašības vārdiem ar noteikto galotni (Vanagas 1981a, 51).

Nereti Melnezers parādās kā semantisks antonīms Baltezeram, piemēram:

Mellezers un Baltezers Taurkalnē (p). Šādi antonīmiski hidronīmu pāri ir bieži sastopami arī Lietuvā.

Lietuvas teritorijā hidronīmu ar sakni meln- nav. Dīvaini, bet pat ar liet. adjektīva sakni Ûlynas vaiÛlas 'zils' ir fiksēti tikai daži hidronīmi: upju vārdi Mėlìnis, Mėly)nė, Mėlupis, Mėlupy)s un viens ezervārds Mėly)nis (Vanagas 1981, 210). Starp citu, arī Latvijā ar latv. adjektīva sakni zils nav nemaz tik daudz hidronīmu: Zilupe (kas radusies pārpratuma ceļā: Sīnupe > kr. Siņaja > Zilā Ludzas raj.) un 3 Zilupītes Aizkraukles, Preiļu un Tukuma raj. Lup IV 64, kā ar daži ezervārdi – Zilezers Ludzas raj., Zilonis Kuldīgas raj. un Zilūzis Valmieras raj. Lūn VI 37–38. Par ko tas liecina? Vai ūdens upē un ezerā mūsu acīm nemaz tik zils nešķiet? Vai arī tā zilums ir pašsaprotama lieta?

Senprūšu hidronīmiskajā materiālā ir fiksēts tikai viens, visai neskaidras cilmes limnonīms, kam, iespējams, ir sakne meln-: Melnikin ezers 1352 (minēts arī kā Melnig 1352, kas vēlāk pārtapis par vācu valodas formu Mühlen-See (Gerullis 1922, 97), poļu valodā Mielno, Mielinskie Jezioro (Leyding 1959, 245)).            G. Gerulis to saista ar spr. substantīvu melne 'blauer Fleck' (Gerullis 1922, 97, skat. arī Daubaras 1990, 67, Przyby łek 1993, 175–176). Tomēr šajā gadījumā varētu šaubīties par hidronīma baltisku cilmi: sal. poļu mielnik 'dzirnavnieks'.

Latvijas austrumdaļā ir reģistrēti vairāki šīs semantikas hidronīmi, kas darināti no slāvu adjektīva černij / čornij 'melns':

Čornyj ručej strauts Pasienē 1962, strauts Kalkūnē U V 291, strauts Silenē 1960, Čornyj prudok dīķis Sventē 1960, Čornoje ozero ezers mežā Kapiņos 1975, ezers Indrā p un Pustiņā 1962, Čornaj-ezers Silenē p, Čornaja azjorka Pasienē 1962, Čornaja upe Kaplavā (upe tek pa mežu, parasti tur ēnains, tumšs)1960, upe Medņos, upe Daugavpilī p, Černasts ezers Maltā 1976.

Dažiem hidronīmiem ir lietojami kā paralēlnosaukumi gan slāvu, gan latviešu cilmes tās pašas semantikas vārdi:

Čornoje ozero // Melnais ezers Salienā 1960, ezers Sventē (ūdens tur izskatās melns) 1960, Černojes ezers // Melnezers Krāslavas raj. Lūn I 56.

Šķiet, ka somugriskā sakne must 'melns' ir saskatāma šādos Latvijas potamonīmos un limnonīmos:

Mustupe Embūtē U IV 31–32, Musturga Dūrē 1961, = ? Musturga Lejasciemā p, Mustenes strautiņš Kandavā 1962, Musters // Mustera ezers Sinolē p (Lvv II 459) un Mustera grāvis Sinolē Lvv II 459 (jāpiebilst, ka pēdējie divi hidronīmi gan varētu būt radušies arī no attiecīgā uzvārda).

Varbūt ar minēto somugrisko sakni saistās arī nedaudz pārveidotie hidronīmi:

Muska upe (Gaujas pieteka) Lup II 66, Muskas grāvis Gudeniekos (Goba 1994, 40), Muskarurga strauts Staicelē 1960.

Neapšaubāmi viena no universālākajām hidronīmu semantis-kajām kategorijām – ūdens krāsas nozīmes vārdi – ir sastopami daudzu indoeiropiešu valodu hidronīmiskajā leksikā (Krahe 1964, 53–54, Trautmann 1949, 35–36, Superanskaja 1970, 120–126, Vanagas 1981a, 97). Šīs motivācijas universālumu var pierādīt ar daudzu valodu piemēriem. Saknes juod-/meln-/kirsn- izplatība Baltijas reģionā labi ilustrē un vēlreiz apstiprina šo faktu.

No otras puses, šis materiāls liek uzdot nākamo jautājumu – par psihofiziskajām krāsu uztveres īpatnībām, kas šajos hidro-nīmos atspoguļojas. Vai šīs psihofiziskās un psiholingvistiskās īpatnības ir tikpat universālas? Acīmredzot – nē, un tāpēc gan nacionāli specifiskā, gan relatīvi universālā krāsu uztveres un nosaukšanas mehānisma analīze – tas būtu vēl viens interesants aspekts, strādājot ar šo materiālu.

Saīsinājumi un izmantotā literatūra

dial.

– dialekta forma

– koriģēts

kr.

– krievu

latv.

– latviešu

l.

– labā (pieteka)

liet.

– lietuviešu

p

– papildu ekspedīciju materiāli

skat.

– skatīt

spr.

– senprūšu

+

– ģeogrāfiskais objekts vairs neeksistē

Blažienė 2000 – Blažienė G. Die baltischen Ortsnamen im Samland. – Hydronymia Europaea. B.II, Stuttgart, 2000.

Būga RR I–III – Būga K. Rinktiniai raštai. – Vilnius, 1958–1961, T.1.–3.

Dambe 1972 – Дамбе В. Соответствия в топонимии Латвийской ССР с древнепрусским языком. – Baltistica, 1972, I priedas, 55.–62.

Daubaras 1978 – Даубарас Ф. Эксклюзивные прусско-куршские гидронимы. – Baltistica, 1978, t. 14 (1), 56.–60.

DLKŽ – Dabartinės lietuvių kalbos žodynas. – Vilnius, 1972.

E I–II – Endzelīns J. Latvijas vietu vārdi. 1. d. Vidzemes vārdi. – Rīga, 1922, 2. d. Kurzemes un Latgales vārdi. – Rīga, 1925.

Endzelīns 1943 – Endzelīns J. Senprūšu valoda. – Rīga, 1943.

Endzelīns DI II – Endzelīns J. Darbu izlase. II s. – Rīga, 1974.

Fraenkel LEW – Fraenkel E. Litauisches etymologisches Wörterbuch. – Heidelberg, Götingen, 1955–1965.

Gerullis 1922 – Gerullis G. Die altpreussischen Ortsnamen. – Berlin, 1922.

Goba 1994 – Goba Z. Kuldīgas rajons. Dabas objektu nosaukumu vārdnīca. – Rīga, 1994.

Karaliūnas 1977 – Kаралюнас С. К этимологии лит. juodas 'черный'. – Этимология. 1975. Москва, 1977, 129–137.

Karaliūnas 1987 – Karaliūnas S. Baltų kalbų struktūrų bendrybės ir jų kilmė. – Vilnius, 1987.

Karulis I-II – Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I–II sēj. – Rīga, 1992.

Konv. – Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.– 22. s. – Rīga, 1927–1940.

Krahe 1964 – Krahe H. Unsere ältesten Flussnamen. Wiesbaden, 1964.

Leyding 1959 – Leyding G. Słownik nazw miejscowych okregu Mazurskiego. Cz. II. Nazwy fizjograficzne. – Poznań, 1959.

LKŽ – Lietuvių kalbos žodynas. T. I–XIX. – Vilnius, 1968–1999.

Lūn – Latvijas PSR ūdenstilpju nosaukumi. Sast. R. Avotiņa un       Z. Goba.1. – 6. burtn. Rīga, 1984.

Lup – Latvijas PSR ūdensteču nosaukumi. Sast. R. Avotiņa un       Z. Goba.1. – 4. burtn. Rīga, 1986.

Lvv I–II – Endzelīns J. Latvijas PSR vietvārdi. S. 1., 2. Rīga, 1959, 1961.

Mažiulis I–IV – Mažiulis V. Prūsū kalbos etimologijos žodynas. T. I – IV. Vilnius, 1988–1997.

ME – Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Red. J.Endzelīns. 1. – 4. s. Rīga, 1923–1932.

Pag. apr. – Salnais V., Maldups A. Pagastu apraksti. Rīga, 1935.

Pokorny 1959 – Pokorny J. Indogermanisches etymologisches Wörterbuch. – Bern und München, 1959.

Przybyłek 1993 – Przybyłek R. Ortsnamen baltischer Herkunft im südlichen Teil Ostrpreussens. – Hydronymia Europea. Stuttgart, 1993.

Rospond 1951 – Rospond S. Słownik nazw geograficznych Polski Zachodniej i Polnocnej. Cz. I. – Wroclaw, Warszawa, 1951.

Sabaliauskas 1990 – Sabaliauskas A. Lietuvių kalbos leksika. – Vilnius, 1990.

Sabaliauskas 1994 – Sabaliauskas A. Iš kur jie? – Vilnius, 1994.

Savukynas 1966 – Савукинас Б. К проблеме западнобалтийского субстрата в югозападной Литве. – Baltistica, 1966, t. 1 (2), 165 – 176.

Schmid 1994 – Schmid W. P. Linguisticae scientiae collectanea. Berlin, New York, 1994.

Senkus 1963 – Senkus J. Šešupės ir Jiesios intakai. – Lietuvių kalbotyros klausimai. T. 6, 1963, p. 213–234.

Superanskaja 1970 – Суперанская А.В. Терминологичны ли цветовые названия рек? – Местные географические термины. Москва, 1970, 120–126.

Toporovs III – Топоров В. Н. Прусский язык. Словарь. I – K. Москва, 1980.

Toporovs IV – Топоров В. Н. Прусский язык. Словарь. K – L (*kirk- – *laid-ik-). Москва, 1984.

Trautmann 1925 – Trautmann R. Die altpreussischen Personennamen. Göttingen, 1925.

Trautmann 1949 – Trautmann R. Die Elb- und Ostseeslavischen Ortsnamen. Berlin, 1949, Teil 2.

U IV–V – Plāķis J. Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. I d. Kurzemes vārdi, II d. Zemgales vārdi. – Latvijas Universitātes Raksti. Filoloģijas un filosofijas sērija. s. IV, Nr. 1, 1–305; s. V, Nr. 5, 213–538.

Vanagas 1981 – Vanagas A. Lietuvių hidronimų etimologinis žodynas. – Vilnius, 1981.

Vanagas 1981a – Vanagas A. Lietuvių hidronimų semantika. – Lietuvių onomastikos tyrinėjimai. LKK, Vilnius, 1981, p. 4–153.

Vasmer – Vasmer M. Russisches etymologisches Wörterbuch. – Heidelberg, Bd. I–III, 1950–1958.

Vėlius 1983 – Vėlius N. Senųjų baltų pasaulėžiūra. – Vilnius, 1983.

Roots kirsn- / juod- / meln- in Baltic hydronymycs

Resume

It is interesting to mark that the Balts have different adjectives for such important colour as black:

Old-Prussian kirsnan,

Lithuanian juodas,

Latvian melns.

The first part of the article is devoted to a short review of the etymology of the three Baltic adjectives.

The main purpose of the second part of the article is to introduce with the roots kirsn-, juod- and meln- in water-names in the territory of Old-Prussia, Lithuania and Latvia.

Only some Old-Prussian hydronyms possible root kirsn- are known from ancient documents. This root is registered also in Lithuania (Kirsna, Kirsnupė, Kirkšnis etc.) and one hypothetical potamonym in Latvia (Cērsna). There are many hydronyms with the root juod- in Lithuania. Only few hydronyms of this root are recorded in Latvia, almost no such root can be found Old-Prussian documents.

The root meln- is very popular in the derivation of Latvian water-names. There is an attempt of describing the motivation of those Latvian hydronyms in this article.

Hydronyms with the same semantics of Slavonic origin (with roots čern- / čorn-) and Finno-Ugric origin (must-) are also discussed.

Publicēts: Linguistica Lettica, Nr.9, Riga, 2001, 110 - 122.