2.4. CITVALODU ĪPAŠVĀRDU ATVEIDES PRINCIPI

Katrā valodā ienāk citvalodu īpašvārdi (antroponīmi un toponīmi), arī latviešu valodā. Šie īpašvārdi ir sveši, un to atveidi nepieciešams regulēt. Pirmais citvalodu īpašvārdu atveides principus latviešu valodā ir iedibinājis J. Alunāns. Viņš ir licis priekšā svešus īpašvārdus atveidot pēc oriģinālvalodas un ieteicis panākt vienveidību to rakstībā. Princips par citvalodu īpašvārdu atveidi pēc oriģinālvalodas izrunas latviešu valodā ir nostiprinājies. Šo principu ir pieņēmis J. Endzelīns. Viņš ir izveidojis citvalodu īpašvārdu atveides normu pamatu, par galveno principu izvirzot īpašvārdu atveidi pēc oriģinālvalodas izrunas, bet paredzot arī tradīcijas nozīmi un kompromisa gadījumus. Rakstībā tiek lietoti latviešu alfabēta burti.

Dažos gadījumos viņš ir atzinis ortogrāfisku kompromisu: ja oriģinālvalodas skaņas nav iespējams precīzi atdarināt, viņš ir pieļāvis jau pazīstamas, pēc tradīcijas lietotas rakstu un izrunas formas, piemēram, Vašingtona, Londona, Bairons (rakstot patskaņa о vietā patskani e vārdā Bairons u. tml., tomēr netiktu precīzi atdarināta īstā angļu izruna). Šādu atkāpi J. Endzelīns ir pieļāvis arī tad, ja oriģinālvalodas precīza atdarināšana pārāk attālinātos no oriģinālvalodas rakstības un stipri tiktu pārveidots vārda ārējais attēls, piemēram, krievu īpašvārdu Irkutska. Jakutska rakstībā jāatstāj burtu kopa ts, kaut arī pēc oriģinālvalodas izrunas tuvāks būtu burts c. (Endzelīns 5)

J. Endzelīns ir minējis arī uzsvaru svešvārdos un atsevišķu skaņu atveidi. Nelokāmos īpašvārdos J. Endzelīns iesaka lietot oriģinālvalodas uzsvaru: [Zo^.lā]; [Ru^.so]; [Pu^.čini]; [Did^.ro]. Lokāmos vārdos jāšķir divzilbju un trīszilbju vārdi no pārējiem. Divzilbju vārdos uzsvars ir pirmajā zilbē: Ņeva; Ufa; Urāls u. tml. Arī: Buga (liet. Būga); trīszilbju vārdos arī jālieto pirmās zilbes uzsvars: Odesa, Poltava, Ķočubejs, Borodins u. tml. Lietojot oriģinālvalodas uzsvaru, var rasties grūtības locījumu lietojumā, kur būtu jāsaglabā, piemēram, pēdējās zilbes uzsvars: [Borodi^.na opera]. Ir sastopamas kļūdas: [Šah^.matovs], [O^.žegovs], [Sa^.rajeva] u. tml. – oriģinālizrunā tiek lietots pirmās zilbes uzsvars.

Citvalodu īpašvārdu skaņas jāatveido saskaņā ar oriģinālvalodas izrunu, tomēr respektējot arī etimoloģijas prasības. Piemēram, krievu uzvārds Pogodins – oriģinālvalodā pirmajā zilbē izrunā [a]; vārdos Harkova, Gorkijs, arī Rjazaņa – krievu valodā izrunā mīkstināto [ŗ], lietuviešu īpašvārdā Dvarjonas tāpat – te latviešu valodā nav precīzi atveidots [ŗ].

Angļu īpašvārdā Reutera aģentūra var atstāt eu, jo latviešu valodā ir divskanis [eu]. Vārds Eiropa ir pārņemts no vācu valodas, kur [eu] izrunā kā [oi], bet aizgūšanas laikā latviešu valodā nav bijis divskaņa [oi], tāpēc tas aizstāts ar [ei]. Ar minēto izrunu tagad aprasts – tātad ir izveidojusies tradīcija.

Kur iespējams, īpašvārdi jāatveido atbilstoši oriģinālvalodas izrunai, piemēram, Euripids ar [eu], Vītauts ar [ī] no lietuviešu Vytautas, Nevēža ar [ē] no lietuviešu Nevéža u. tml. Troksneņu dubultojums rakstos nav jārāda – vārdi jāraksta pēc latviešu valodas principiem: Atis (latvietis izrunā ar divi [t]) u. tml. Turpretim skaneņu dubultojums ir jāatstāj, jo citādi var rasties sajukums – nebūs skaidra vārdu izruna, piemēram, ja uzvārdu Ollenhauers latviski atveidotu Olenhauers, nezinātājam rastos trīs izrunas varianti: 1) [Ōlenhauers] – ja vācu valodā būtu viens l; 2) [Olenhauers] un 3) [Ollenhauers]. Lai pareizi atveidotu attiecīgo īpašvārdu, jāzina oriģināls. J. Endzelīns pievērš uzmanību arī gramatizācijas likumībām, cenšoties neattālināties no oriģināla. Piemēram, viņš iesaka upes nosaukumu atveidot Elbe, nevis Elba (kā krievu valodā). Vārdā Brandts ir lieks d. J. Endzelīns saka, ka nav attaisnojams a gala zilbē tādos vārdos ka Tokio, Montevideo, Kairo; mūsdienu valodā daži no tiem ir iekļāvušies latviešu valodas deklināciju sistēmā: Kaira; Tokija. Vācu –mann latviskojams ar –manis (kā ijo – celms); mūsdienu latviešu valodā tas ir izdarīts arī sugasvārdos – to akceptējusi Pareizrakstības komisija. J. Endzelīns pieļauj arī Reimanns (kā oriģinālvalodā). Atdarinātie īpašvārdi, kad vien tas iespējams, ir lokāmi – iekļaujami latviešu valodas locījumu sistēmā.

Valodas praksē citvalodu īpašvārdu atveidē ir daudz svārstību, īpaši pēc 2. pasaules kara, kad veidojas sakari ar citām tautām, tiek tulkota literatūra, kad attīstās preses, radio un vēlāk arī televīzijas valoda. Citvalodu īpašvārdu rakstību un izrunu uzņemas regulēt Valodas un literatūras institūta Valodas kultūras grupa vec. zin. līdzstrādnieces Tamāras Porītes vadībā. Šī grupa ir sagatavojusi un publicējusi zinātniski pamatotus norādījumus par dažādiem valodas prakses jautājumiem, pirmām kārtām vārdnīcveida biļetenus par citvalodu cilmes īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu. Norādījumi ir palīgs redaktoriem un tulkotājiem, skolotājiem un citiem kultūras darbiniekiem. Tajos paustie atzinumi ir iecerēti kā ieteikumi, kas vēl pārbaudāmi praksē, nevis kā negrozāmu likumu krājums. Norādījumos izmantoti principi, ko iezīmējis J. Alunāns un precīzi formulējis J. Endzelīns: 1) citvalodu īpašvārdu rakstībai latviešu valodā pēc iespējas pilnīgāk jāatspoguļo šo vārdu izruna oriģinālvalodā, 2) citvalodu īpašvārdu rakstībā jālieto latviešu alfabēta burti, 3) atdarinātie īpašvārdi, ja vien iespējams, latviešu valodā lokāmi. (Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā. I. Igauņu valodas īpašvārdi. Sast. S. Raģe. – R., 1960. – 4. lpp.) Tomēr šie principi ir ļoti vispārīgi un nenovērš svārstības praksē. Piemēram, viens un tas pats īpašvārds tiek atdarināts dažādi; vācu Schumann latviešu valodā atdarināts šādi: Šūmans, Šumans, Šūmanis, Šumanis; angļu Bacon – Bekons (ar [ō]), Bēkons, Bēkens. Lai novērstu svārstības, atveidojamie īpašvārdi bija jāpētī noteiktā sistēmā un jānosaka to lietošana konkrētos gadījumos.

Norādījumu autoriem izvirzījās daudz problēmu: 1) oriģinālvalodas skaņu atdarināšanas grūtības, 2) citvalodu īpašvārdu gramatizēšanas iespējas un to izmantošana, 3) attieksmes pret tradīciju. Nav iespējams šīs problēmas atspoguļot pilnīgi, ņemot vērā atveidošanas grūtības no visām valodām, tāpēc turpmāk tās ieskicētas galvenajos vilcienos ar dažiem raksturīgiem piemēriem; izmantoti visi līdz šim iznākušie Norādījumi.

(1) Citas valodas skaņu atdarināšana rada grūtības tad, ja tām nav atbilstošu skaņu latviešu valodā. Piemēram, vācu labializētie patskaņi ö, ü, krievu ы un citi. Svešās skaņas un to apzīmējumi jāaizstāj ar tādām latviešu valodas skaņām, kas pēc artikulācijas un skanējuma ir iespējami tuvas. Piemēram, vācu ö un ü tiek aizstātas ar nelabializētiem e un i, krievu ы – ar latviešu i u. tml. Atdarināšanas pamatā ir attiecīgā oriģinālizruna – to jācenšas atdarināt pēc iespējas precīzāk.

Grūtības rada galvenokārt patskaņu un divskaņu atveide. Piemēram, jau minētie, kā arī: igauņu ō latviski atveidojams ar e, ōō ar ē: Lēdlas ezers; igauņu ü, üü (krievu valoda atveidots ar o, юй) ar latviešu ī: Kīliks, Rītli; vācu garie patskaņi jāatstāj, piemēram, Mahlitz – Mālica; Saale – Zāle; Liegnitz – Līgnica; Bretnen – Brēmene; Graz – Grāca u. tml., bet īsie (pirms sch, cg, tsch) jāatveido ar īsiem, arī: Marx – Markss; Mainz – Mainca u. tml. Vācu ü latviski atveidojams ar i: Müller – Millers, arī ar i: Überau – Īberava. Tulkojumos no krievu valodas jāuzmanās, jo garums krievu valodā neparādās. Pārņēmumos ar krievu valodas starpniecību var pazaudēt oriģinālvalodas patskaņu garumu (piemēram, tā ir noticis arābu un persiešu vārdos: Džadīda; Ziemelhartuma u. c.).

Citvalodu īpašvārdos tiek paturēts gan troksneņu, gan skaneņu garums, bet rakstos tiek parādīts tikai skaneņu garums: Linna, Orello, Vallenrods, Lille, Navarra u. tml. Troksnenis tiek dubultots krievu valodas īpašvārdos, kur garums rodas priedēkļa un saknes sadurā: Bessonovs.

Dažkārt grūtības rada j atveide citvalodu īpašvārdos; piemēram, čehu Jirži u. tml. tulkojumos no krievu valodas: (Иржи) var pazust j. Ar j rāda arī palatalizāciju, piemēram, lietuviešu bi, mi, pi, vi latviešu valodā atveidojami ar bj, mj, pj, vj: Bubiai – Bubji. Spāņu ĺĺ un ń latviešu valodā tiek atveidoti ar lj, nj: Sevilja, Kordiljēri, Maranjona. Līdzskaņu palatalizācijas atveide rada grūtības. Piemēram, lietuviešu – kevičus, – kienė latviešu valodā tiek paturēts k, bet pārējos gadījumos ki atveido ar ķ, gi ar ģ, li ar ļ un ni ar ņ: Kirsna – Ķirsna u. tml. Arī no bulgāru valodas pārņemtos īpašvārdos ir palatalizācija: Taņevs; mīkstinājums līdzskaņa priekšā ir zudis: Zelkovs.

Citās valodās sastopami arī līdzskaņi, kas neapzīmē skaņas. Piemēram, angļu valodā ir tā sauktie mēmie līdzskaņi, kas tiek paturēti latviešu rakstībā: Darvin – Darvins; Ford – Fords u. tml. Mēmais e angļu īpašvārdos netiek paturēts vārda beigās un arī pirms s: Foxe – Fokss; James – Džeimss.

(2) Otra svarīgākā problēma citvalodu īpašvārdu atveidē ir šo vārdu iekļaušana latviešu valodas locījumu sistēmā un noteiktas dzimtes piešķiršana, t. i., šo īpašvārdu gramatizēšana. Šajā ziņā pastāv zināmas likumības. Ģeogrāfiskajiem nosaukumiem dzimti parasti nosaka pēc nomenklatūras vārda; piemēram, pilsētu, upju, salu nosaukumi latviešu valodā ir sieviešu dzimtes vārdi, bet ezeru, kalnu, mežu nosaukumi – vīriešu dzimtes vārdi. Personvārda dzimti nosaka pēc attiecīgās personas dzimuma. Citvalodu īpašvārdus loka pēc latviešu valodas deklināciju parauga. Līdz šim ir bijušas svārstības deklināciju izvelē: Bukaresta vai Bukareste, Šūmanis vai Šūmans u. tml. Dažos gadījumos deklināciju noteikšanā jāņem vērā pēdējā skaņa oriģinālvalodā, piemēram, Borna arī latviešu valodā jāatveido: Borna. Īpašvārdu atveidē ir arī tradīcijas, piemēram, visi vācu vārdi ar –burg lokāmi vai nu pēc 1. deklinācijas (Lindenburgs), vai pēc 4. deklinācijas (Hamburga) parauga. Gramatizētie īpašvārdi pilnīgi iekļaujas latviešu valodas sistēmā. Dažkārt vērojamas nevēlamas atkāpes: Nils – Nilsa u. tml. Tādi vārdi kā Bils, Nils, Tils lokāmi kā 1. deklinācijas lietvārdi: Bila, Nila, Tila; Bilam, Nilam, Tilam u. tml. Tādi īpašvārdi kā Bergene, Getingene latviešu valodā jāatveido ar izskaņu –ene, jo arī mums ir šādi vietvārdi (sal.: Smiltene), tie lokāmi kā latviešu valodas vārdi. Paturami daudzskaitlinieki Tatri, Alpi – sal. Birži, Brocēni.

Uzvārdi ar –mann latviešu valodā atveidoti kā 2. deklinācijas lietvārdi: Bergmanis, Kupermanis. Gramatizē arī vietvārdus: Šeremetjeva, Vnukova, Pitalova u. tml.

L. Ceplītis vācu valodas īpašvārdu atveidē iesaka diferencēt vārdu (Francis, Kārlis, Pēteris, Fricis) un attiecīgo uzvārdu (Francs, Karls, Peters, Frics) atdarinājumus; tas atbilst atdarināšanas tradīcijai latviešu valodā.

Citvalodu salikto uzvārdu atveidē tiek paturēta defise: Konans – Doils; Mikolaitis – Putins u. tml. Ja īpašvārds pirmajā daļā ir adjektīvs, defisi nelieto. Piemēram: Neu – Ulm latviski atveido Neiulma. Dažkārt defisi nelieto arī starp substantīviem: Berlin – Britz atveido: Brica, Berlīnes Brica, Brica Berlīnē. Salikteņos patur oriģinālvalodas saistītājpatskani: Orehovozujeva, Narofominska.

Pareizrakstības komisija brīdina, ka citvalodu īpašvārdus nav ieteicams pārmērīgi latviskot – jācenšas pēc iespējas tos tuvināt oriģinālvalodai. L. Ceplītis rakstā par pareizrakstības komisijas darbu (Cīņa 17.08.79.) aicina pārmērīgi nelatviskot citvalodu īpašvārdus, piemēram, nelocīt nelokāmus īpašvārdus Sanfrancisko, Misisipi, Tartu, Ontario. Ir nedaudzi izņēmumi: 1) krievu, čehu, bulgāru, slovaku ģeogrāfiskie nosaukumi ar neuzsvērtu i latviešu valodā ir lokāmi: Sokoļņiki, Podebradi, arī lietuviešu Šauļi, Šilute, krievu Šeremetjeva, Kruševa; 2) lokāmi itāliešu nosaukumi ar –pole: Neapole; 3) lokāmi arī angļu valodas nosaukumi ar –sitija: Mičigansitija; 4) lokāmi dažādi nosaukumi ar –ija: Venēcija, Valensija; 5) ja oriģinālvalodā nosaukums beidzas ar –su, neuzsvērtu –a vai –e aiz patskaņa, tas arī ir lokāms; 6) lokāmi vācu nosaukumi ar –aja, –eja, –oļa, –āva, –avs: Alceja, Grīnavs; 7) lokāmi arī franču nosaukumi: Stiasona, Ama; 8) pēc tradīcijas lokāmi tādi vārdi kā Maskava; Apenīni; Batumi (to lieto arī kā nelokāmu); Čikāga; Dušanbe; Helsinki; Munameģis; Pireneji; Soči; Sudeti; Suhumi (ir arī nelokāms); Sārema (nelokāms) un Sāmsala u. c.

(3) Trešā problēma (kas pieminēta arī iepriekš) ir citvalodu īpašvārdu atveides attieksme pret latviešu valodas tradīcijām. Vairākos gadījumos latviešu valodā ir iesakņojusies tradīcija atkāpties no īpašvārdu izrunas oriģinālvalodā. Cēlonis parasti ir 1) vārda rakstība – rakstīta vārda iedarbe uz lasītāju, valodas lietotāju ir ļoti liela; 2) starpniekvalodas ietekme – tad īpašvārdi dažkārt jālabo. Pēc tradīcijas lieto īpašvārdus Heine, Bairons, Pērnava, Vīlande (vajadzētu: Viljande) u. c. Starpniekvalodas izruna vārda lietojumu var ietekmēt tādā gadījumā, ja īpašvārds ienāk latviešu valodā ar kādas citas valodas starpniecību, piemēram, malajiešu Djakarta latviski ir Džakarta (pēc angļu valodas izrunas). Angļu Deivisa vietā nedrīkstētu lietot krievu valodas ietekme ienākušo un dažkārt sastopamo Dēviss. Arī Vens Klaiberns sākuma krievu valodas ietekmē tika atveidots kā Vans Kliberns, Hamzatovs kā Gamzatovs; minētie īpašvārdi vēlāk bija jālabo. Ir pat tādi kuriozi gadījumi, kad krievu valodas ietekmē Latvijā konstatēts neprecīzs latviešu īpašvārdu lietojums; piemēram, Jelgava no krieviskā rakstījuma Еглава atveidots latviski: E l g a v a  (uzrakstā); personvārds Ingus krievu valodas ietekmē pārtapis par  I n g u s u  (Inguss)u. c. Lai izvairītos no līdzīgām neprecizitātēm, labi jāzina tie nosacījumi, pēc kādiem citvalodu īpašvārdus atveido krievu valodā. Piemēram, vācu īpašvārdus ar ü un ju krievu valodā atdarina ar ю: Müller (krievu Мюллер) – Millers; Jugel (krievu Югель) – Jūgele u. tml. Vācu valodā –ju– vārda vidū gadās reti, tāpēc ar krievu ю vārda vidu gandrīz vienmēr atdarina vācu ü, kas latviešu valodā savukārt atdarināms ar i vai ī. Krievu valodā и vārda sākumā var apzīmēt vācu ü, i, ji: Überau (krievu Иберау) – Īberava; Inn (krievu Инн) – Inne; Jiedlitz (krievu Идлиц) – Jīdlica u. tml. Latviešu atveidē šādos gadījumos jānoskaidro oriģinālrakstība. Krievu atveidojumos г stājas vācu g un h vietā; Gessen (krievu Гeесен) – Gesene; Hessen (krievu Гессен) – Hesene; Garz (krievu Гарц) – Garca; Harz (krievu Гарц) – Hārcs. Arī šajā gadījumā, lai novērstu pārpratumus, jānoskaidro rakstība un izruna vācu valodā. Šādi gadījumi ir arī citu valodu īpašvārdu atveidē – par tiem konkrētas ziņas atrodamas attiecīgo īpašvārdu atveides biļetenos. Grūtības un problēmas ir saistītas ar gruzīnu un citu tautu īpašvārdu atveidi, ko aizgūst ar krievu valodas starpniecību un latviešu valodā atdarina pēc krievu alfabēta. (Blinkena 3)

Personu uzvārdu atveidē no lietuviešu, poļu, čehu valodas jāpatur oriģinālvalodas tradīcijas neprecētu un precētu sieviešu uzvārdu lietojumā. Piemēram, lietuviešu valodā neprecētu sieviešu uzvārdi beidzas ar –aite, –īte, –ūte: Janauskaite, Adomavičūte u. tml., bet precētu sieviešu uzvārdi ar –iene: Janauskiene, Butkevičiene u. tml.; poļu –uvna, –ova: Banasjuvna, Banasjova; čehu –ova: Fučikova u. tml.

Latviešu valoda pēc tradīcijas svešus īpašvārdus drīkst izrunāt ar pirmās zilbes uzsvaru neatkarīgi no uzsvara oriģinālvalodā. Ir atļauts arī paturēt oriģinālvalodas uzsvaru; tādā gadījumā šis uzsvars ir jāzina, turklāt tas jāsaglabā visos locījumos (sk. iepriekš). Jāņem vērā arī, ka valodas lietotājam uzsvara lietošanā jābūt konsekventam – vienā un tajā pašā sarunā, lekcijā u. tml. nedrīkst izmantot atšķirīgus uzsvara atveides principus.

Vienmēr saglabāt tradīciju nav iespējams. Valodas kultūras grupa jautājumu par tradīciju likumsakarīgi saistījusi ar valodas sistēmas īpatnībām, proti, ir ieteikums saglabāt tās tradīcijas, kam ir likumisks raksturs un kas aptver visu parādību. Piemēram, vācu valodas divskani ei, ko vācu valodā izrunā kā ai, latviešu valodā runā un arī raksta ar ei. Tomēr ir arī izņēmumi, kas dziļi iesakņojušies latviešu valodā un tāpēc paturami, piemēram, īpašvārdu Maskava, Anglija, Vācija, Spānija u. c. lietojums.

Problēmas un grūtības rodas, atveidojot ģeogrāfiskos nosaukumus, kuru sastāvā ir nomenklatūras vārdi (sala, ezers, kalns u. tml.); parasti tie ir salikteņi vai vārdkopas. Piemēram, vācu Bodensee, Grünsee, spāņu Rio Negro u. tml. Ja valoda, no kuras ienācis īpašvārds, Latvijā ir labi pazīstama, nomenklatūras vārdu var tulkot. Piemēram, Bodenes ezers, daiļliteratūrā arī Zaļezers. Rio Negro turpretim netiek tulkota par Melno upi. Nomenklatūras vārdu lietojumā ir zināmas likumības un arī tradīcijas – ziņas par tām var atrast attiecīgajos biļetenos. Piemēram, Züricher See – Cīrihes ezers. Prievārdu tulko: Frankfurt am Main – Frankfurte pie Mainas. Pēc tradīcijas lieto: Pitsburga; Ēri ezers; Niagara; Lielais Sālsezers; Klinšu kalni; Dienvidkarolīna u. c. Netulko: Long Ailenda; Red Rivera; Saut Šīldsa; Ņū Alma. Bet: Stratford on Avon – Stretforda pie Eivonas; Dalton in Furness – Daltona Furnēsā. Vācu valodas īpašvārdu otrajā daļā salikteņos –wald tulko (Frankenvvalde – Franku mežs), bet angļu īpašvārdos forest netulko (Forest of Arden).

Pēc tradīcijas nomenklatūras vārdus tulko šādos krievu valodas īpašvārdos: Franča Jozefa Zeme; Baltā jūra; Ziemeļu Ledus okeāns; Lejastunguska; Dienvidurāli. Netulko: Novaja Zemļa; Portvladimira; Spasdemenska; Ustjkišerta u. c. Daļa īpašvārdu tiek lietoti saskaņā ar konvenciju: Jaunzēlande, Rīo Negro. Piemēram, nedrīkst tulkot kuģu nosaukumus: pareizi – kosmosa kuģis “Союз”; to var transliterēt “Sojuz”.

Latviešu valodas īpašvārdi precīzi jāatveido krievu valodā. Nedrīkst, piemēram, latviešu vietvārdu Ķīšezers krievu valodā atveidot озеро Киш, jālieto pareizais: озеро Кишэзерс.

Ļoti spēcīga ir tendence tieši krievu īpašvārdus atdarināt pēc iespējas tuvāk oriģinālvalodai – to veicinājuši līdzšinējie valodu kontakti. Krievu valodas īpašvārdu atveides biļetens ir pirmais mēģinājums apkopot ieteikumus krievu valodas īpašvārdu izrunai un rakstībai latviešu valodā. Šī biļetena sastādītāji R. Grabis un T. Porīte ir izvirzījuši vairākus problemātiskus gadījumus. Piemēram, ir norādīts, ka grūtības rada vāciskas cilmes krievu īpašvārdu atveide, kuros vācu h krievu valodā ir aizstāts ar г. Ja attiecīgais vārds vai uzvārds ir krievu tautības personai, nav nekāda pamata šādus krievu personvārdus pilnīgi pieskaņot latviešu personvārdiem. Tāpēc blakus agrākajai tradīcijai, pēc kuras šādos īpašvārdos krievu latviešu valodā visos gadījumos tika aizstāts ar h, pašreiz pieļauts arī variants ar g: Генрих – Genrihs, Henrihs, bet atsevišķu uzvārdu atdarinājumos pat dots tikai variants ar g: Гохберг – Gohbergs. Latviešu valodā ir vērojama nevēlama tendence (hipernormālisms) visos īpašvārdos, kas ienākuši ar krievu valodas starpniecību vai arī tieši no krievu valodas, г atveidot ar h. Piemēram, laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1983. gada 23. martā ievietots rakstiņš ar nosaukumu “Atgādinājums”, kurā nepareizi aicināts labot krievu dramaturga Aleksandra Gelmana uzvārdu ar H. Nezinot oriģinālu, ievērojamais amerikāņu dziesminieks no Vuda Gatrija nepareizi pārdēvēts par Hatriju; Ginesa rekordu grāmata nepareizi nosaukta par Hinesa grāmatu (1980. gada noplēšamajā kalendārā) u. tml. Līdzīgos gadījumos noteikti jākonstatē vārda lietojums oriģinālvalodā (izmantojot dažādus avotus, vārdnīcas, valodnieku konsultācijas). Tradīcija noteiktus krievu valodas īpašvārdus lietot ar h nav jāmaina, piemēram: Hercens, Hermanis Titovs (paralēli arī Germanis Titovs). Teiktais ir attiecināms kā uz personvārdiem un uzvārdiem, tā arī uz ģeogrāfiskajiem nosaukumiem. Biļetena tapšanas gaitā un manuskripta apspriešanā ir izraisījusies diskusija, kas likusi autoriem biļetenā tādus uzvārdus kā Василевский, Василевская atdarināt pēc tradīcijas: Vasiļevskis, Vasiļevska, nevis pietuvinot tos attiecīgo vārdu izrunai krievu valodā (Vasiļevskijs, Vasilevskaja), kā tiek darīts, piemēram, atdarinot latviešu valodā uzvārdus Дикий, Дикая ar Dikijs, Dikaja.

Biedrību, organizāciju, firmu, mācībiestāžu un kultūras iestāžu nosaukumi pēc oriģinālrakstības un saskaņā ar tradīciju latviešu valodā ir liekami pēdiņās, piemēram, amerikāņu firma “General Electric”. Pareizi jālieto citu tautu ievērojamu zinātnes un kultūras darbinieku un citu personu vārdi un uzvārdi.

No 1960. gada līdz 1985. gadam ir iznākuši 15 īpašvārdu atveides biļeteni: Igauņu valodas īpašvārdi (I, 1960); Čehu un slovaku īpašvārdi (11,1961); Vācu valodas īpašvārdi (III, 1960); Lietuviešu valodas īpašvārdi (IV, 1961); Poļu valodas īpašvārdi (V, 1961); Angļu valodas īpašvārdi (VI, 1961); Spāņu valodas īpašvārdi (VII, 1961); Amerikas Savienoto Valstu ģeogrāfiskie nosaukumi (VIII, 1962); Franču valodas īpašvārdi (IX, 1963); Somu valodas īpašvārdi (X, 1963); Krievu valodas īpašvārdi (XI, 1966), Itāliešu valodas īpašvārdi (XII, 1967); Sengrieķu valodas īpašvārdi (XIII, 1974); Bulgāru valodas īpašvārdi (XIV, 1978); Arābu valodas īpašvārdi (XV, 1982). Pašreiz ar citvalodu īpašvārdu atveides jautājumiem nodarbojas Latviešu valodas komisija Inas Druvietes vadībā.

Citvalodu īpašvārdu atveides biļetenu uzbūve ir šāda: 1) ievadam sniegti vispārīgi norādījumi – īsas ziņas par attiecīgās valodas izplatību, par īpašvārdu atdarināšanas specifiku un par biļetenā lietoto fonētisko transkripciju; 2) nodaļā par īpašvārdu atdarināšanas noteikumiem aplūkots attiecīgās valodas alfabēts, uzsvars un intonācijas, skaņu atdarināšana un īpašvārdu gramatizācija; 3) doti īpašvārdu – ģeogrāfisko nosaukumu un personvārdu saraksti, arī nomenklatūras vārdu saraksti, īpašvārdu sarakstos minēti nozīmīgākie vietu nosaukumi, ievērojamāko zinātnes un mākslas darbinieku uzvārdi, plašāk izplatītie vārdi, kā arī tādi īpašvārdi, a) kuru atdarināšana ir grūta un b) kuru atdarināšanā saglabāta latviešu valodas tradīcija. Sabiedrība aktīvi piedalās īpašvārdu atveides jautājumu risināšanā. Citvalodu īpašvārdu atveides biļetenu manuskripti 60. gados tika vispusīgi apspriesti gan Valodas kultūras grupas sēdēs, gan arī atklātās valodas prakses sēdēs. Šī tradīcija tiek turpināta, bet tagad dalībnieku skaits ir daudz mazāks. Precizēt problemātiskos gadījumus un unificēt daudzām valodām kopīgas parādības paredzēts vēlāk.

Citvalodu īpašvārdu atdarināšanas ieteikumi nav uzlūkojami par obligātiem – tās galvenokārt ir rekomendācijas. Ja jautājumus risina Pareizrakstības komisija (piemēram, par spāņu īpašvārdu atveidi), tiem ir likuma spēks, īpašvārdus nedrīkst modificēt kā sugasvārdus – to lietojumā nav vēlami paralēlismi, tie ir tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr pašreiz vēl joprojām vērojamas svārstības citvalodu cilmes īpašvārdu atveidē. L. Ceplītis to skaidro ar trim galvenajiem iemesliem: 1) valodas lietotāji neizmanto publicēto informāciju – biļetenus, Latviešu valodas kultūras jautājumus u. c.; 2) ar krievu valodas starpniecību īpašvārdi tiek pārņemti no valodām, kuru atveides likumības latviešu valodā vēl nav apzinātas, bet iespējami citi atveides paņēmieni nekā latviešu valodā, un tāpēc atveidojums pēc zināma laika jālabo; 3) valodas praksē reizumis parādās individuāli ieskati par īpašvārdu atveidi, kuros netiek ievērotas sistēmas prasības, un tā rodas nevajadzīgas novirzes no citvalodu īpašvārdu atveides pamatprincipiem. Pareizrakstības komisijas atzinums 1979. gada aprīlī un maijā ir vērsts pret svārstībām, bet varianti tomēr ir atstāti: Aragvi – Aragva; Elbe – Elba u. c. Varianti ir arī Ņižņij Tagila un Ņižņijtagila; Lielais Lāču ezers vai Greitbērleiks; Lielais Sāls ezers vai Greitsoltleiks; Lielais Vergu ezers vai. Greitsleivleiks, Lielie ezeri vai Greitleiki. Ar īpašvārdu variantiem ir jāuzmanās: ne vienmēr īpašvārdi, kas atšķiras ar kādu fonēmu vai citu elementu, ir varianti; Piemēram, it Kembridža (Anglija) un Keimbridža (ASV) – tie nav varianti.

Svārstības joprojām ir spāņu ĺĺ un ń atdarināšanā. Par literāriem uzskatāmi atdarinājumi ar lj, nj, kas visbiežāk izmantoti valodas praksē un kas ir noteikti par atdarināšanas normu, piemēram: Sevilja, Logronjo. Atkāpes pieļaujamas tikai dažos tradicionālos rakstījumos: Antiļu salas (arī sugas vārdos vaniļa un mantiļa).