Internacionālu vārdu (svešvārdu) adaptācija latviešu valodā
Intas Freimanes grāmatas "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā" fragments

2.3. INTERNACIONĀLU VĀRDU (SVEŠVĀRDU) ADAPTĀCIJA LATVIEŠU VALODĀ

Pēc tradīcijas internacionāli vārdi latviešu valodā tiek saukti par svešvārdiem. Šo vārdu adaptācija latviešu valodā saistīta ar konvencionāliem nosacījumiem ortoēpijā un ortogrāfijā. Tā ir viens no grūtākajiem jautājumiem aizguvumu lietošanā.

2.3.1. Internacionālu vārdu izrunas un rakstības principi

Latviešu valodā internacionālu vārdu izrunas un rakstības pamatprincips ir oriģinālvalodas izrunas un rakstības ievērošana, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi. Prasība pēc atbilsmes oriģinālvalodai resp, oriģinālvalodas izrunai svešvārdu rakstībā un izrunā izvirzīta jau pagājušajā gadsimtā. To darījis J. Alunāns. Vispārīgos pamatlikumus svešvārdu rakstīšanai latviešu valodā ir izvirzījusi Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1885. gada 27. jūnija sēdē. Tajos paredzēts grieķu un latīņu formas atveidināt no oriģinālvalodas vārda saknes vai celma. (Porīte 4) Valodas praksē šis princips vairākkārt ir koriģēts, par to ir lēmušas (atbilstoši valodas praksei) vairākas pareizrakstības komisijas. Pirmā nozīmīgākā svešvārdu vārdnīca, kas tika izdota jaunajā ortogrāfijā, bija E. Ozoliņa sakārtotā un J. Endzelīna rediģētā “Svešvārdu vārdnīca” (R., 1926) Jau tajā jūtama prakses ietekme – apmēram 150 latīņu un grieķu cilmes vārdu rakstījumos īsināti oriģinālgarumi (visbiežāk slēgtajās zilbēs un [o] skaņas aizstājumos). Mazāk pazīstamos vārdos izrunā un rakstībā tiek ievērota oriģinālizruna (dēfinītīvs, pāstorāle). Dažkārt, par labu valodas lietotāju izrunas paradumiem, J. Endzelīns ir akceptējis atkāpes no oriģinālvalodas izrunas principa, ko viņš vispār ir ievērojis. Tādas atkāpes ir, piemēram, kvīts, bet kvitēt, publika un nevis pūblika, kreditors nevis krēditors u. tml. Šādas atkāpes J. Endzelīns ir pieļāvis tikai atsevišķos gadījumos, kaut arī literārās valodas praksē blakus kodificētajām normām svešvārdu rakstībā jau veidojās citas tendences, galvenokārt starpniekvalodu ietekmē. H. Bendiks ir konstatējis, ka minētās vārdnīcas otrajā izdevumā (1934. g.) un šo pašu autoru “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1932. g.) līdzīgu oriģinālgarumu īsinājumu ir “vēl par krietnu simtu vairāk”, (Bendiks 4) – dala no tiem gan pagaidām pieļauti kā varianti. Vairākas citas pareizrakstības vārdnīcas, kas iznāk ap šo laiku un balstās uz tiem pašiem principiem, tos īsteno atšķirīgi. Tātad svārstības ir kā svešvārdu izrunā, tā arī valodnieku uzskatos par svešvārdu izrunu un rakstību. Vēl solis tuvāk praksei ir V. Rūķes “Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca” (R., 1942; papildināta un labota 1944); redkolēģija ietilpst arī J. Endzelīns. Tās ievadā formulēti galvenie tā laika latviskās svešvārdu rakstības pamati un izrunas prasības, un tajā, salīdzinot ar 1934. gada vārdnīcu, ir vairāk nekā 150 jaunu atkāpju no oriģinālizrunas. Principi ir: “Svešvārdos – tāpat kā īstos latviešu vārdos – garumi runājami un apzīmējami saknes zilbes, piedēkļos un galotnēs, ievērojot, cik iespējams, oriģinālvalodas izrunu. Biežāk lietojamos svešvārdos, kas vispār pazīstami un praktiska dzīve dziļi iesakņojušies, forma pieskaņota praksē nodibinātai tradīcijai, bet maz pazīstamos un tikai šaura specialitāte pazīstamos svešvārdos ievērota, cik iespējams, saskaņa ar oriģinālvalodas formu. Svešajos priedēkļos rakstāms īss patskanis: definēt (ne: dēfinēt), prepozīcija.. Nekad nav rakstāms garš patskanis tur, kur oriģinālvalodā nav bijis garums, piemēram, fizika (ne: fīzika vai fizīka), klimats, ģeogrāfija. Grieķu un latīņu divskaņi [ai], [ei], [eu], [oi] svešvārdos vispār paliek negrozīti: paidagogs, aistētika, arhaioloģija, atmosfaira.., neuroze, leukociti.. u. c., atskaitot jau sen ieviesušos svešvārdus, kuros divskaņa [eu] vietā stājies [ei], piemēram, eiropisks, neitrāls un divskaņu [ai], [ei], [oi] vietā – vienskaņi [e], [ē], [i], piemēram: diēta (ne: diaita), ekonomisks (ne: oikonomisks), amēba, idille. Atskaitot plūdeņus un nesenus, līdzskaņu divkāršojumi nav rakstāmi: kase (ne: kasse), asistēt, bruto, moto u. c. Plūdeņi [l], [ļ], [r] un nāseņi [m], [n], [ņ] divkāršojami, kur izruna un etimoloģija to prasa: summa, programma, kolonna, territorija.” (Rūķe, 15 – 16)

Svešvārdu (sugasvārdu) izruna latviešu valodā attīstās patstāvīgi: 1) veidojas jau minētie oriģinālizrunas īsinājumi (definēt), 2) dažādos vienas saknes atvasinājumos mijas īss un garš patskanis (nācija – nacionāls), 3) rodas oriģinālīsumu pagarinājumi (demokrāts, ģeogrāfija).

Pēckara gados iesākto darbu turpina Pareizrakstības komisija Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūtā; tā izdara dažus latviešu ortogrāfijas atvieglojumus un nosaka svešvārdu rakstības pamatprincipus. 40. un 50. gados rodas nepieciešamība izstrādāt jaunus noteikumus patskaņu garuma apzīmēšanai svešvārdos. Ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1946. gada lēmumu tiek apstiprināti svešvārdu rakstības noteikumi. Kopš 1946. gada 1) nelieto plūdeņu un nāseņu divkāršojumus priedēkļa un saknes sadurā: ilustrācija (ne: illustrācija), korektūra (ne: korrektūra); 2) svešvārdos [oi], [ai] aizstāti ar patskaņiem: pedagogs, amēba (ne: amoiba); 3) vārda sākumā tiek lietots [s]: sociālisms (kā krievu valodā), vārda vidū [z] (kā vācu valodā): semazioloģija; 4) tiek atmests [ŗ]; 5) patskaņu garums svešvārdos netiek apzīmēts. Šis likums pieņemts ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1946. gadā un atspoguļots 1951. gadā izdotajā “Pareizrakstības vārdnīcā”. Pieņemtie noteikumi tiek pārbaudīti valodas praksē un pēc 10 gadiem grozīti un papildināti. Svešvārdu rakstība bez garumu apzīmējumiem šajā laikā ietekmē izrunu, un rodas vēl lielākas svārstības nekā līdz šim. Sāk īsināt garumus visos iespējamos veidos: opozicija, literars, literatura u. tml. Ņemot vērā svārstības, Pareizrakstības komisija 1956. gadā nolemj par svešvārdu rakstības kodifikācijas pamatu uzskatīt literārās valodas praksi. Starpniekvalodu (galvenokārt vācu un krievu valodas) izruna un latviskas cilmes vārdu rakstības un izrunas paradumi ir tie faktori, kas desmitiem gadu savā starpā iedarbojoties, ir ietekmējuši tautas vairākuma izrunu. Šajā izrunā nepieciešama vienveidība; uz to norādījuši valodnieki un valodas prakses darbinieki, arī A. Ozols 1957. gada aprīlī referātā Apvienotajā valodniecības jautājumiem veltītajā konferencē Rīga. A. Ozols ir devis teorētisku ievirzi svešvārdu rakstības un izrunas regulēšanā. Viņš patskaņu kvantitāti svešvārdos ir izvirzījis par visaktuālāko pareizrunas normēšanas jautājumu un norādījis, ka šīs izrunas likumības būtu jāpētī sakara ar pašas latviešu valodas attīstības iekšējiem likumiem patskaņu kvantitātē. (Ozols) Izvēršas diskusija par svešvārdu rakstības jautājumiem. Tajā piedalās plašas aprindas – gan valodnieki, gan nevalodnieki. Laikrakstos tiek publicēti diskusijas materiāli (piemēram, laikrakstā “Cīņa” publicēta rakstu sērija ar nosaukumu “Pārrunu kārtībā”). Ir nepieciešams izveidot vienotu svešvārdu rakstības sistēmu, nekāpjoties atpakaļ (pie tās rakstības, kāda bija pirms 1946. gada lēmuma). Pārveidojumi skar svešvārdu garumu apzīmējumus un vēl dažus citus jautājumus, piemēram, pašā Pareizrakstības komisijā ir atšķirīgi uzskati par [o] garuma apzīmēšanu rakstībā, par to, vai ir lietderīgi paturēt ch. Tradicionālā tendence rakstīt un izrunāt svešvārdus pēc oriģinālizrunas ir ļoti spēcīga. Jāpanāk vienotas sistēmas izveide, un tā jāiedzīvina izrunā un rakstībā. 1957. gada decembrī Ministru Padome pieņem lēmumu par latviešu valodas pareizrakstības noteikumu daļēju grozīšanu. Šis lēmums paredz patskaņu garuma apzīmēšanu svešvārdos regulēt pēc izrunas un burtu kopu ch, ja tā neaizstāj divas atsevišķas skaņas, aizstāt ar h. (Latviskas cilmes vārdos ar šo lēmumu ortogrāfiski tiek likvidēts [ŗ] – tas atstāts tikai kā fakultatīvs izrunas variants.) Precizētie un papildinātie svešvārdu rakstības noteikumi tiek pārbaudīti valodas praksē. 1958. gadā nāk klajā H. Bendika sakārtotā “Svešvārdu pareizrakstības vārdnīca”. Pozitīvi vērtējams tas fakts, ka šajā vārdnīcā daudzos gadījumos atstāti paralēllietojumi (varianti): baze / bāze; drama / drāma; ģeografs / ģeogrāfs; biblioteka / bibliotēka u. c. Tas darīts, ņemot vērā, ka vēl diezgan bieži dzirdama izruna, kāda bija pirms 1946. gada; it īpaši tas sakāms par vecākās un vidējās paaudzes inteliģences izrunu. Nav arī pietiekamu teorētisku pētījumu. Tādos apstākļos paralēlismi ir ne vien pieļaujami, bet pat nepieciešami. (Bendiks 5, 91) Turpmākais uzdevums – novērst svārstības. To palīdzēja izdarīt komisijas ieteiktie modeļi minētās vārdnīcas otrajā daļā. Pēc nepilniem desmit gadiem valodnieki uzskatīja par nepieciešamu līdzšinējos paralēllietojumus aizstāt ar vienīgo normatīvo variantu. Jāņem vērā, ka desmit gadu valodas praksē nav ilgs laiks. 1960. gadā Valodas un literatūras institūts izdara aptauju, tās rezultāti Pareizrakstības komisijai dod iespēju izšķirties par vienu no 1958. gada vārdnīcā atstātajiem variantiem. (Pareizrakst. komisija 67, 186) Lai mazinātu svārstības svešvārdu izrunā, Pareizrakstības komisija pieņem ieteikumus arī variantu [uo], [o] un [ō] izrunas precizēšanai svešvārdos. (Pareizrakst. komisija 70) Ilgā un nopietnā darbā tiek risināti svešvārdu rakstības un izrunas jautājumi. Šis darbs vēl joprojām turpinās.

Pašreiz ir daudz svārstību internacionālas cilmes vārdu izrunā – tas attiecas uz visu patskaņu kvantitāti, bet tomēr visvairāk uz patskaņu [o] un [ō] un dažos gadījumos arī divskaņa [uo] paralēllietojumu.

Latviešu valodā pastāv noteiktas patskaņu garuma izrunas likumības svešvārdos. Ir ļoti svarīgi zināt šo vārdu parasti lietotās fināles resp. beigu daļas. (Fināle nav identificējama ar izskaņas jēdzienu latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā – tas ir konvencionāls apzīmējums, kas pieņemts tāpēc, ka svešvārdos bieži vien ir grūti noteikt morfoloģisko sastāvu, piedēkļus. Dažkārt fināles jēdzienā tiek iekļauta arī sakne, piemēram, vārdā dozēt par fināli uzskatīta –ozēt – sal. doza. Tāpēc termins fināle nav zinātniski precīzs un nevainojams; to var izmantot nosacīti.)

Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā ir nosauktas raksturīgākās svešvārdu fināles, kas lietojamas ar garu patskani. (LVPV, 355 – 358) Te minēti arī vārdu lietošanas nosacījumi, proti, teikts, ka fināles vai saknes garo patskani atvasinājumos aizstāj attiecīgais īsais patskanis, 1) ja finālei vai saknei seko svešvārda fināle ar garu patskani: kultūra – kulturāls, diktāts – diktators u. tml., 2) ja seko svešvārda fināle ar divskani vai tautosillabisku an: brigāde – brigadieris, dežūra – dežurants u. tml., 3) ja seko verba fināle –ēt, –izēt: reklāma – reklamēt u. tml. Izņēmums ir bāzēt, frēzēt, gāzēt, minēt, prēmēt. Garās fināles priekšā parasti tiek lietots īss patskanis: maskarāde, literārs, kantilēna u. tml. Mainās patskaņa garums atvasinājumos – garas fināles priekšā garš patskanis mijas ar tas pašas kvalitātes īsu patskani; šī likumība ir spēkā arī tad, ja starp fināli un vārddarināšanas celmu ir vēl kāds cits piedēklis, piemēram, kontinentāls – kontinentalitāte, aktīvs – aktivitāte, bibliotēka – bibliotekārs u. tml. (Skujiņa 5, 128 u. c.) Tātad jāzina, kāds ir patskaņa garums vārddarināšanas celmā un fināle, lai pamatvārdu un arī atvasinājumus no tā varētu lietot pareizi. Ja fināles patskanis ir īss, iepriekšējais patskanis nemainās: karjera – karjerisms, atestāts – atestācija. Izņēmums ir atvasinājumi no vārda orgāns – organizēt, organika.

Hibrīdvārdos (atvasinājumos no svešvārdiem ar latviskām izskaņām) patskaņa garums fināles priekšā saglabājas, piemēram, kristāls – kristālisks, vulkāns – vulkānisks, normāls – normālums, bravūra – bravūrība. Izņēmums ir organisks. Otrās pakāpes derivācijā saglabājas tas pats garums, kas ir pirmās pakāpes derivācijā: frāze – frazēt – frazējums.

Noteiktas likumības patskaņu garumā ir salikteņos, kuru sastāvdaļas veido svešvārdi: 1) ja abi vārdi, kas veido salikteni, ir lietojami patstāvīgi, patskaņa kvantitāte saglabājas: mangāns + skābe = mangānskābe; 2) ja salikteņa pirmais komponents ir internacionāls elements un ar otro komponentu to saista savienotājpatskanis [o] vai [i], patskanis pirmajā daļā ir īss: imūns – imunoloģija (sal.: imūnterapija no imūns + terapija); kristāls – kristalogrāfija (sal.: kristalohidrāts no kristāls + hidrāts) u. c. Tātad patskaņa garuma konstatēšanā izmantojamas zināšanas par vārda morfoloģisko uzbūvi.

Mūsdienu latviešu valodā visai bieži vērojamas atkāpes no minētajām likumībām un normām. Piemēram, sastopams variants āfrikāņi ieteiktā afrikāņi vietā, fotogrāfēt ieteiktā fotografēt vietā u. tml. Visai bieži vērojama kļūdīšanās svešvārdu finālu lietojumā: racionalizātors ieteiktā racionalizators vietā, laborātorija ieteiktā laboratorija vietā; tas pats: observātorija, ekskavātors u. c. Fināles ar diviem garumiem (kā [–ātōrs]) latviešu valodā nav ieteiktas.

Atkāpes no ieteikumiem vērojamas arī citu finālu lietojumā: –ūts (instituts); –āls (universals); –āta (granata); –āts (rezultats, čempionats) –ēna (ciklamena); –tēka (biblioteka); –īzija (revizija) u. tml. īpašas grūtības rada tie gadījumi, kad vienā un tajā pašā finālē lietojams gan īsais, gan arī garais patskanis: –āns, –āls; piemēram, vārdu maršals lieto nepareizi ar garo [ā] (maršāls) kristāls, kapitāls, metāls. Arī darinājumi ar finālēm –icija un –īcija (pozīcija – policija; praksē sastop arī neieteikto pozicija); –īdijs un –idijs (rubīdijs – prezidijs); –āka un –aka (kloāka – baraka); –ika un –īka (fabrika – mozaīka); –ale un –āle (sandale – spirāle); –alis un –ālis (vandalis – liberālis); –als un –āls lietvārdos (maršals – kristāls); –ele un –ēle (forele – paralēle); –elis un –ēlis (niķelis un kanēlis); –ams un –āms (panama – reklāma); –ilis un –īlis (automobilis – aprīlis); –ima un –īma (septima – pantomīma); –ims un –īms (piligrims – režīms); –ana un –āna (sutana – karavāna) un daudzi citi. Bieži vien atšķirīgas fināles ir vārdiem ar atšķirīgu izcelsmi un arī ar ļoti atšķirīgām nozīmēm, piemēram, rubīdijs un prezidijs, paralēle un forele, bet tomēr katrs valodas lietotājs nav filologs un nespēj orientēties vārdu cilmē un semantiskajās atšķirības – formāli šādi vārdi savā starpā neatšķiras, un formālās analoģijas princips ir ļoti spēcīgs, tāpēc pašreiz finālu lietojums ir jāpārbauda katra konkrētā gadījumā, lai nekļūdītos.

Atkāpes no normām ir sastopamas arī gadījumos, kad paralēļu fināles nav, piemēram, –ils ir īsa finālē, bet ieteiktā krokodils vietā samēra bieži konstatēts krokodīls.

Jāšķir savā starpā arī fināles ar [o] un ar [ō], lai nekļūdītos pārējo patskaņu kvantitāte attiecīgos darinājumos ar citām finālēm un latviskām izskaņām. Piemēram, vārds televīzija lietojams ar –īzija, bet atvasinājuma ar fināli –ōrs garais ī mijas ar īso: televizors (ļoti bieži dzird: televīzors). Līdzīgi praksē lieto arī atvasinājumus aģitātors, organizātors u. tml.

Retāk sastopamas atkāpes svešvārdu saknes – piemēram, trāģisks, džīnsi u. tml. Nevēlamas kvantitātes līdzskaņi var atrasties arī svešvārda beigās. Piemēram, pareizā karatē vieta lieto karate; šādas atkāpes drīzāk uzskatāmas par nejaušu izņēmumu neka par likumsakarību.

Grūti savā starpā norobežot patskaņus [o] un [ō], ka arī divskani [uo] Grūtības valodas apgūšanas posmā personām, kas mācoties izmanto valodas rakstu formu, rada tas, ka garais patskanis [ō] un divskanis [uo] netiek rādīts rakstos – tiem nav savu grafēmu; attiecīgo grafēmu izveide būtu iespējama, tas būtu tehnikas un konvencijas jautājums, ko varētu atrisināt, ja būtu iespējams panākt lielāku noteiktību latviešu valodai vēl joprojām svešo patskaņu [o] un [ō] lietojumā. Svārstību mazināšanai ir pieņemti vairāki Pareizrakstības komisijas atzinumi, galvenie no tiem 1970. un 1985. gada. 1985. gada atzinumā panākta lielāka unifikācija – tātad normas pamazām tiek stabilizētas. Tomēr minēto objektīvo cēloņu dēļ tās vēl joprojām ir visai svārstīgas.

Tā kā [o] un [ō] lietošanu nav iespējams regulēt pēc rakstības, dažos normatīvos materiālos mūsdienu latviešu valodniecībā (arī minētajos Pareizrakstības komisijas atzinumos) ir pieņemts runāt par burta о lasījumu. Šāda pieeja nav zinātniski pamatota, jo minēto patskaņu izruna ir primāra (skaņa ir primāra, burts kā skaņas apzīmējums – sekundārs) neatkarīgi no rakstības, no burta. Par lasījumu varētu runāt tikai tajos gadījumos, kad ir darīšana ar pilnīgi jauniem vārdiem, kuri tikai nupat sāk ieviesties. Tā kā [ō] latviešu valodā daudzos gadījumos vecākos aizguvumos tradicionāli aizstāts ar [uo], tad vairākos gadījumos jāmin arī tas.

Par pārmaiņām pēc 1970. gada teikts, ka jaunās izrunas normas ir noteicis tas, ka 1) plašāk tiek lietots garais [ō], 2) ka runātāji vairās no [uo] un 3) ka tiek novērsti paralēllietojumi. Garais [ō] lietojams sākuma zilbēs vārdos: [fōkuss], [lōzungs], [nōmens] [ōda], [ōpera], [ōpijs], [ōpuss] un daudzos citos. Tātad no 1970. gadā atstātajiem variantiem [lozungs] un [lōzungs] pieņemts pēdējais. Tāpat no finālēm [–ors] un [–ōrs] pieņemta garā finālē: [aģitatōrs], [autōrs], [direktōrs], [elevatōrs], [hlōrs], [redaktōrs] u. c., ir tikai viens izņēmums: [doktors]. Gara ir arī finālē [–ōms]; no variantiem [atoms] un [atōms] ir pieņemts pēdējais. Finālē [–ōfa] ir gara, tātad: [katastrōfa]; variants [katastrofa] vairs nav paredzēts. Tāpat garš [ō] ir arī vārdā [mikrōbs]. (Pareizrakst. komisija 85)

Divskanis [uo] lietojams vārdos [cimbuole], [kantuoris], [luoze], [majuors], [matruozis], [muode], [pistuole], [ruoze], [tuonis], [vaguons]. Paralēli varianti, tāpat ka 1970. gada atzinumos, paliek: [balkōns] – [balkuons], [balōns] – [baluons], [barōns] – [baruons], [buljōns] – [buljuons], [citrōns] – [citruons], [kupōns] – [kupuons], [patrōna] – [patruona], [rajōns] – [rajuons], [talōns] – [taluons]. Verbs [rajonēt] lietojams tikai ar [o]. Ir arī daži pārsteidzīgi varianti, kuros nav ņemti vērā tādi svarīgi faktori, ko nedrīkstētu ignorēt, kad runa ir par izvēli no vairākiem literāriem variantiem: lietojuma tradīcijas un izplatība. Piemēram, 1970. gadā ir doti varianti [persōna] un [persuona], bet 1985. gada atzinumos ir minēts tikai variants [persōna]. (Pareizrakst. komisija 85, 118) Šāda unifikācija ir priekšlaicīga, jo vārda persona lietojumā latviešu valodā ir senas un stabilas tradīcijas, un nav nekāda pamata šī vārda izrunu tik ļoti internacionāliskot.

Daļa fināļu, kurās 1970. gadā bija īss [o], 1985. gada atzinumos ir pieņemtas fināles ar [ō]; tās ir [–ōbs], [–ōna], [–ōne], [–ōns]: [hidrofōbs], [sezōna], [anemōne], [miljōns], [dēmōns], īsais [o] salikteņos savienotājpatskaņa funkcijā ir atstāts: agrokultūra, aviobumba, elektrolīnija, fotoalbums, kinofilma, radioaktīvs u. c.

[e] svešvārdos ir šaurs, izņemot senus aizguvumus. Praksē svešvārdu lietojumā bieži vērojamas atkāpes no normas. Piemēram, visai izplatīta ir neliterāra platā [ē] izruna vārdos sezona, medūza, violets, ceremonija, plēnums (blakus šim vārdam bieži lieto latvisko lēmums ar pozicionāli nosacītu platu [ē] – notiek vārdu formāla pielīdzināšana, un arī vārds plēnums tiek runāts ar platu [ē], pretēji normai).

Vārdus ar neliterāru plato [ē] divskaņa [ei] pirmajā komponentā nereti dzird vārdos Eiropa, pseidonīms un līdzīgos.

Nezināšanas un nevērības dēļ. bieži vien netiek apgūti attiecīgie svešvārdu lietojuma nosacījumi, netiek izmantoti autoritatīvi avoti, tāpēc tiek jaukti patskaņi vārdos: sasons un sesons, krimplēns un krimplīns, nulle un nolle (pareizs ir pirmais variants). To pašu iemeslu dēļ sastopamas atkāpes arī [n] lietojumā (konsonantismā) – 1) tiek iesprausts lieks [n], galvenokārt gadījumos, kad nākamajā zilbē seko [n]: želantīns, dermantīns, precendents, indentificēt u. tml.; 2) zūd nepieciešams [n]: korespodents. Pareizi: želatīns, dermatīns, precedents, identificēt, korespondents. Reizēm jāregulē pagarinātu troksneņu izruna atsevišķos svešvārdos, piemēram, pica, arī picērija jārunā ar divi [c] (tāpat kā pagarināti troksneņi latviskos vārdos starp īsu uzsvērtu un neuzsvērtu patskani). Svešvārdus (galvenokārt vienzilbes vārdus) var lietot ar asimilāciju (kā latviskos vārdos) un bez tās – veidojas literāri varianti: smogs [smogs] un [smoks]; dogs [dogs] un [doks]; snobs [snobs] un [snops]; absorbēt [absorbēt] un [apsorbēt] u. tml.

Īpaša uzmanība svešvārdos jāveltī uzsvaram. Ir lietderīgi šķirt lokāmus un nelokāmus vārdus. (Endzelīns 5) Lokāmie vārdi iekļaujas latviešu deklināciju sistēmā, un parasti tos lieto ar pirmās zilbes uzsvaru. Nelokāmu sugasvārdu un citvalodu īpašvārdu lietojumā turpretim vērojamas vislielākās svārstības. Seni nelokāmi divzilbju aizguvumi ir lietojami ar pirmās zilbes uzsvaru: depo, auto, triko u. tml. Vēlākos aizguvumos saglabājas oriģinālvalodas uzsvars: komuni.kē. Pirmās zilbes uzsvars ir lietojams bez izņēmuma visos citvalodu īpašvārdos, arī nezinot oriģinālvalodas uzsvaru. (Sk. Endzelīns 5) Oriģinālvalodas uzsvars vārda beigās, ja to zina, ir lietojams pēc vēlēšanās. Ja ir zināms oriģinālvalodas uzsvars vārda vidū, to var lietot pēc vēlēšanās: [.Čaikovskis], arī [Čai.kovskis]; [.Mikelanželo] vai [Mikel.anželo] u. tml. Tieši citvalodu īpašvārdu lietojumā ir vērojamas lielas svārstības, liels skaits variantu, arī neliterāro. Daudzos gadījumos uzsvars latviešu valodā nesaskan ar oriģinālvalodu – tas ir lietots pēc tradīcijas un latviešu valodas likumībām: [.Ņeva]; [.Kaukazs]; [.Oka]; [.Orla]; [.Ufa]; [.Urāls]; [.Borodins]; [.Napoleons]; [.Paskāls] u. c.

Internacionālus vārdus var runāt ar stiepto vai krītošo intonāciju, taču tos nedrīkst runāt ar lauzto intonāciju. Intonācijas svešvārdos ir svārstīgas. Pārsvarā tiek lietota stieptā intonācija. (Raģe) Pārgarumos tā vienmēr ir stiepta (piemēram, fināles –āls, –āns, –ēns, –ols, –ons, –ors u. c.). Parasti ar stiepto intonāciju tiek izrunātas nelokāmo vārdu galazilbes (auto, kino, laso u. c.). Gan stiepti, gan arī krītoši galazilbi intonē vārdā kombinē. Vienmēr krītoša galazilbes intonācija ir vārdos ateljē, buklē, varietē, ampluā, ševro, ragū u. c.

Ja svešvārdam nav pirmās zilbes uzsvara, intonācija galazilbē vienmēr ir stiepta: [ka.kaō], [pici.katō] u. c. Garā uzsvērtā zilbē parasti tiek lietota stieptā intonācija: [ka.zīno], [le.gāto], [pia.nīno] u. c. Arī divskaņi parasti tiek intonēti stiepti: [aūls], [mūita] u. c. Krītošā intonācija pirmajā zilbē ir nedaudzos vārdos: aisbergs, auts, beisbols, čaihana, džouls, glaukoma u. c.

2.3.2. Internacionālu vārdu lietojuma īpatnības

Internacionāliem vārdiem kā valodas sistēmas piederumam ir leksisks, semantisks, derivatīvs un gramatisks aspekts. Šie aspekti ir savā starpā cieši saistīti.

Internacionālie vārdi ir svarīga latviešu valodas leksikas daļa. Tiem ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar pārējo leksiku. Pirmkārt, tie ir piemērotāki specifisku nozīmju izteikšanai (tiem ir ļoti konkrētas terminoloģiskas nozīmes) un tāpēc tie plaši tiek lietoti terminoloģijā. Kopš latviešu terminoloģijas attīstības sākumiem internacionālie termini pamazām izspiež latviskos – šis process ir ilgstošs un turpinās arī pašreiz, īpaši tas ir sakāms par tehnisko terminoloģiju. Piemēram, pēc internacionālo terminu absorbcija, ekstrakcija, inerce, kondensators, kontakts un daudzu citu aizgūšanas latviskie vārdi uzsākšana, izvilkšana, kūtrība, biezētājs, saskars un citi ir gandrīz pilnīgi zuduši. Šis process ir saistīts ar pārējām (turpmāk minētajām) internacionālo terminu pazīmēm. Otrkārt, internacionālie vārdi ir semantiski neitrālāki, tiem nav nevajadzīgu asociāciju leksiski derivatīvajā sfērā. Sal., piemēram, terminus skaitļotājs un dators; skaitļotājs lietotāju apziņā saistās ar skaitīšanu, ar matemātiskām darbībām, bet tās ir tikai viens datoru darbības aspekts. Treškārt, internacionāliem vārdiem ir lielākas derivatīvas potences. Piemēram, salīdzinot abus minētos vārdus no šī viedokļa, var konstatēt, ka no vārda dators ir iespējami dažādi atvasinājumi: datorēt, datorācija u. tml.; latviskais skaitļotājs šajā ziņā nav tik elastīgs, to pat nav ieteicams lietot vienu – labāk veidot terminoloģisku vārdkopu elektroniskais skaitļotājs vai terminsalikteni elektronskaitļotājs. Pašreiz plaši tiek lietots internacionāls termins kompjūters. Ceturtkārt, internacionālie termini, kuri veido lielāko internacionālās leksikas daļu mūsdienu latviešu valodā, funkcionē daudzās lielu kultūrtautu valodās, tāpēc to zināšanas atvieglo starpnacionālo saziņu, citvalodu zinātnisko avotu izmantošanu un ir augstu vērtējamas no lietderīguma viedokļa.

Ir konstatēts daudz internacionālo vārdu variantu, no kuriem viens vai pat vairāki ir nevēlami barbarismi, kas ienākuši valodā visbiežāk starpniekvalodu ietekmē (formāli paturot receptorvalodai svešas starpniekvalodas īpatnības). Tā ir radušies neliterārie varianti  a s o r t i m e n t s  (literārs: sortiments);  a t l a s s  (‘sistemātisks karšu krājums’ – literārs: atlants);  e s t a f e t e  (literārs: stafete);  p i l o n s  (‘kolonnai līdzīgs masīvs stabs’ – literārs: pīlārs) u. tml. Neliterāri varianti ienāk valodā nevērības dēļ, piemēram,  i n k a s a t o r s  (J 85) – literārs: inkasents;  k o m p o s t e r s  (V 2, 85) – literārs: kompostieris u. c. Daļa barbarismu ienāk kā profesionālismi, piemēram,  o r g a n i k a  ‘kūtsmēsli’;  r o k s  ‘bigbīts’;  o r g ā n s  ‘organizācija, iestāde’ u. c.

Internacionālu vārdu lietojuma semantiskajā aspektā ietilpst semantiskās līdzvērtības (sinonīmijas) un dažādu semantisku pārviržu un transformāciju jautājumi. Sinonīmu izvēle un lietojums ir svarīgs katrā valodā. Pārlieka internacionālu terminu lietošana var piesārņot valodu, tāpēc jātiecas pēc precizitātes internacionālu vārdu lietošanā, ja internacionālu vārdu var aizstāt ar latvisku, nekaitējot saturam, tas bieži vien būtu jādara. Bieži lietoti internacionāli vārdi, kas būtu aizstājami ar latviskiem sinonīmiem, ir: akcija ‘pasākums, darbība’; inertums ‘kūtrums’; artistisks ‘mākslinieciski izteiksmīgs’; autonoms ‘patstāvīgs’; barjera ‘šķērslis’; bremzēt ‘apturēt’ u. tml.; dominēt ‘būt pirmajam, būt svarīgam’; fascinējošs ‘spilgts’; fatāls ‘liktenīgs’; forsēt ‘paātrināt’ u. tml. Piemēram, starptautiskajam bērnu gadam veltīta  a k c i j a  (K 2, 79);  a r t i s t i s k a  tehniska meistarība (LM 82); pārvarēt pirmo  b a r j e r u  ceļa uz finālturnīru (PJ 86);  f a s c i n ē j o š a  personība (K 2, 84);  f o r s ē t  celtniecību; izkļūt no  i n e r t u m a;  panākumu  k o n t s  u. c. Internacionāli vārdi bieži tiek lietoti domas paspilgtināšanai, aktualizēšanai, jo tie šķiet spilgtāki pēc nozīmes, arī eksotiskāki nekā latviskie sinonīmi. Tas redzams, piemēram, salīdzinot fatāls un liktenīgs, nenovēršams; grandiozs un liels u. tml. Pārliecīgā un semantiski nepiemērotā lietojumā internacionāli vārdi var desemantizēties un kļūt lieki. Piemēram, tādi ir vārdi  k o m p l e k s s,  s f ē r a  vārdkopās ārpolitisko iniciatīvu  k o m p l e k s s  (ĻC 84), kultūras un sadzīves  s f ē r a  u. tml.

Internacionālu vārdu lietojumā bieži konstatēta semantiska pārsātinātība. Internacionāli vārdi lietoti tautoloģiska rakstura vārdkopās (d a r b a  k o l ē ģ i,  p i r m ā  d e b i j a),  vienas un tās pašas nozīmes vārdu blīvējumos vārdrindās (m o n o l ī t a,  v i e n g a b a l a i n a  personība; izturēties  s n o b i s k i  un  a u g s t p r ā t ī g i)  un vispār bez īpašas vajadzības (pieredzes  d e f i c ī t s;  panākumu  e t a l o n i).

Nezināšanas vai paviršības dēļ visai bieži tiek jaukti derivatīvi saistīti internacionāli vārdi; tad veidojas paronīmu pāri, piemēram, metode un metodika; ekskurss un ekskursija; kvalitāte un kvalifikācija; tēma un temats u. tml. Piemēram, Lai uz to atbildētu, pietiek izdarīt nelielu  e k s k u r s i j u  (pareizi: ekskursu) ASV vēsturē. (C 80)

Internacionālu vārdu lietojuma gramatiskais aspekts izpaužas 1) vārdšķiras piederībā un morfoloģisko formu lietojumā un 2) sintaktiskajā saistāmībā. Internacionāli vārdi pa lielākai daļai ir iekļaujami latviešu valodas sistēmā un gramatizējami; izņēmums ir nelokāmie vārdi moto, frotē, pianīno u. tml. Piemēram, sporta automobilis ir bagijs, nevis  b a g g i. (S 1, 85)

Substantīva dzimte ir leksiski gramatiska kategorija, un to nedrīkst patvaļīgi mainīt, kā tas darīts teikumā .. visi saka, ka trūkstot galvenās  p e r s o n ā ž u s  – Ziemas. (KA 85) Vārdu personāžs ieteicams lietot vienskaitlī ar nozīmi ‘personu kopums’. (LVV 607) Visai bieži sastopama internacionāla adjektīva komparatīva un superlatīva forma tajos gadījumos, kad tam piemīt pārākās vai vispārākās pakāpes nozīme arī bez formāliem rādītājiem:  m i n i m ā l ā k s,  v i s m i n i m ā l ā k a i s;  m a k s i m ā l ā k s,  v i s m a k s i m ā l ā k a i s;  o p t i m ā l ā k s,  v i s o p t i m ā l ā k a i s  u. tml.: Pašlaik iestājušies  v i s o p t i m ā l ā k i e  ziemāju sējas termini.. (K 2, 81)

Neprecīzas, pat nesaprotamas vārdkopas veidojas, ja nav izprasta internacionālā vārda nozīme:  v i e n l a i k u s  d o m i n ē t  (TL);  i z m e s t   i n t r i g a s   (S 1, 86) ar nozīmi ‘sarežģīt situāciju, mest izaicinājumu’;  m e d n i e k u  f a u n a  ar nozīmi ‘medījamie dzīvnieki’ (PKU 83);  p i e t e i k u m s  u z  p r e t e n z i j ā m.  (C 85) u. tml. Dažkārt vārdkopas neiederība atklājas tikai plašākā kontekstā, piemēram: Mūsu  s a n ā k s m e s  nenotiek to  k l a s i s k a j ā  v a r i a n t ā.  Vārda klasisks nozīme ir ‘izcils, pilnīgs’, runājot par mākslas darbu. Labāk teikt: pierastā, tradicionālā veidā.

Vērojama arī daļēja, nepilnīga internacionālo vārdu nozīmju nianšu apguve, semantisko elementu apguve, kas izpaužas šo vārdu lietojumā aplamās nozīmēs vai saistījumā. Piemēram, Naftas pārstrāde kļuvusi par jaunu Tatārijas strādnieku  p r o f e s i j u  (DU 79) – te ir semantiska kļūda – naftas pārstrāde ir tautsaimniecības nozare, nevis profesija. Vārdu publicistika (literatūras nozare) nedrīkst lietot ar nozīmi ‘raksts’: ..daudzi rīdzinieki., bija sajūsmināti par Imanta Ziedoņa  p u b l i c i s t i k u  (pareizi: rakstu) ceturtdienas “Dienā”. Viņi lūdza ar šo rakstu iepazīstināt arī NC lasītājus. (NC 93) Pie verba interpretēt ‘kaut ko izskaidrot’ nepieciešams obligāts adverbiālas nozīmes loceklis, kas rāda interpretēšanas veidu: pārliecinoši interpretēt dziesmu; radoši interpretēt skaņdarbu u. tml. Nepietiek tikai ar interpretēt vien, bez adverbiāla raksturojuma: Mārai bija nācies  i n t e r p r e t ē t  visādus pārdzīvojumus un dvēseles stāvokļus (OL); Džeimsa Teirona tēlu  i n t e r p r e t ē..  Edgars Zīle. (LM 76)

Internacionālu vārdu lietojumam ir arī stilistisks aspekts. Tajos gadījumos, kad internacionāls vārds un latvisks vārds vai nacionāls aizguvums ir sinonīmi, zinātniskā stilā parasti iederas internacionālais vārds, bet otrs sinonīms labi iederas sarunvalodā un citos stilos. Piemēram, tādi ir vārdi horizonts un apvārsnis, akcija un darbība u. c. Novecojušus internacionālus terminus var izmantot kā stila līdzekļus, piemēram, ekipāža, limuzīns u. c.