Vārdu un vārdformu semantikas pragmatiskie aspekti

Kas gan mēs būtu bez valodas? Valoda ir klāt visos mūsu labos un sliktos darbos, valoda ir mūsu esības, mūsu būtības lieciniece, labu un sliktu darbu un dziņu līdzzinātāja, palīdzētāja sasniegt mūsu mērķus. Ja nepieciešams, viss valodā var iegūt kādu īpašu, speciālu nozīmi. Ne vien paši vārdi kā tādi, bet arī to formas var veikt kādu sevišķu uzdevumu, pildīt kādu papildu lomu, tieši vai netieši paust kādu mūsu attieksmi pret izteikto informāciju, pret notikumiem un ar tiem saistītajām personām. Vārdformas var palīdzēt iedvest noteiktu pārliecību, veidot kādu tēlu, vīziju, vai arī tās vienkārši pastiprināti piesaista kaut kam uzmanību. Un, protams, tās var būt neitrālas un pildīt savu pamatuzdevumu.

Nozīmīga latviešu valodā ir atstāstījuma izteiksmes formu pragmatika, jo tās ir noderīgas dažādu attieksmes nianšu paušanai, tieši vai netieši palīdz izteikt kādu viedokli. Atstāstījuma izteiksmi lieto, lai pretstatā drošiem apgalvojumiem izteiktu tikai minējumu par kaut kā iespējamību, piemēram: Viņš (domāts A. Šķēle ) ar rūgtumu atzīmēja, ka patlaban pensijas tiek maksātas uz aizņemšanās rēķina un tie, kas maksā sociālo nodokli, pašlaik nevarot būt droši, ka valsts viņus nodrošinās ar pensiju. (Neatkarīgā Rīta Avīze, turpmāk – NRA) Zīmīgi, ka netiešajā runā šajā teikumā lietotas 4 verbu formas, bet tikai viena no tām ir atstāstījuma izteiksme. Runājot par kādas citas personas uzskatiem vai atstāstot tās teikto, var izmantot gan atstāstījuma, gan arī īstenības izteiksmi. Īstenības izteiksmi nereti lieto tad, ja stāstītājam vai rakstītājam ir neitrāla attieksme vai tas piekrīt, uzticas kāda teiktajam: Viņš (domāts V. Gusinskis) apgalvo, ka pret viņu notiekošās akcijas ir Kremļa kampaņa neatkarīgo mediju apklusināšanai un prezidenta Vladimira Putina personiskā vendeta. (NRA) Ja atstāsta ko tādu, par ko ir droša pārliecība, vai grib tādu radīt, atstāstījuma izteiksme netiešajā runā diezgan bieži netiek izmantota: TP uzskata, ka Latvijai nepieciešama ilglaicīga valdība, kas jāveido trim Saeimā visplašāk pārstāvētajām labējām partijām. (NRA)

Atstāstījuma izteiksmi izmanto, pat neminot konkrētu informācijas sniedzēju, bet it kā tikai kaut kur dzirdēto vai lasīto gadījumos, kad informācija žurnālistam liekas neticama: Skolu remontiem no šiem līdzekļiem šogad esot iztērēti jau kādi trīs miljoni. (NRA) Runa ir par Pasaules bankas izglītības projektiem atvēlēto naudu.

Atstāstījuma izteiksmi lieto, lai izteiktu neticību, šaubas vai ironizētu par kāda teikto: Uzaicinājumu uz sarunām kā nav, tā nav…Būšot. Tā vismaz sola. (Vakara Ziņas, turpmāk – VZ) Vēl cits piemērs: Raugi, Latvijas paviljons Pasaules izstādē “EXPO 2000” neesot gana labs, nu, nepatīkot tas augstprātīgajam vācu kundziņam. (VZ) Šajā gadījumā izteikta klaja ironija par pretsparu bāleliņu kritikai. Atstāstījuma izteiksme noder gadījumos, kad min ko tādu, ko autors uzskata par neiespējamu, neticamu, paradoksālu: Daudzas lietas, kas liekas pavisam smieklīgas, izrādījušās par vareniem stūrakmeņiem. Kaut vai – proletariāta diktatūra! Ubagi un plikadīdas valdīšot! Vai iespējama vēl lielāka ačgārnība! (A. Eglītis)

Ar atstāstījuma izteiksmi žurnālists pauž savu negatīvo attieksmi, parasti izsaka informāciju un faktus, kurus neatbalsta vai vērtē negatīvi. Piemēram, Ainars Vladimirovs raksta: Kamēr godīgākā publika no militārajām struktūrām pamazām tiek izskausta kā budžu šķira pirmajos padomju gados, tikmēr valsts budžeta plānotāji gatavojas uz urrā ielēkt NATO vilcienā. Aizsardzības vajadzībām nu būšot jātērē jau divi procenti nacionālā kopprodukta. (VZ)

Atstāstījuma izteiksme iederas tekstos, kas pauž krasi negatīvu, izsmejošu attieksmi: Politiķu šļupsti, ka esot šausmīgi grūti izskaidrot sabiedrībai saprotamā valodā liberālā tirgus darbības principus un mehānismus, var vienīgi viest šaubas par iecerēto pasākumu patiesajiem mērķiem. (Diena) Ar atstāstījuma izteiksmes palīdzību žurnālists var it kā distancēties situācijā, ja viņš nepiekrīt kādas personas izteikumiem, neatbalsta kādu apgalvojumu vai vērtē to negatīvi: Dzintars Ābiķis jau paspējis izmest piezīmi, ka jaunajam likumam vēl būšot nepieciešamas dažas korekcijas. (NRA)

Teksta autora vēlme norobežoties, uzsvērt to, ka nevis es, bet kāds cits vai citi ko saka, izpaužas gadījumos, kad apgalvojums ir negatīvs, savā ziņā pat riskants, un tad parasti izvēlas atstāstījuma izteiksmi: Par jauno premjera amata kandidātu lauzts daudz šķēpu – daži uzskata, ka viņš ir godavīrs, bet citi bilst, ka Šķēle esot zaglis un mahinators. (VZ) Atstāstījuma izteiksme tātad var būt izdevīgs valodisks paņēmiens, ja nepieciešama piesardzība, izsakot negatīvu viedokli vai uzskatu, kas varētu nepatikt ietekmīgiem spēkiem.

Atstāstījuma izteiksmi autors izvēlas, ja uzskata kādu informāciju par tukšām iedomām, fantāzijām vai vienkārši baumām. Tātad relatīvais mods var tikt izmantots kā nostāstu, baumu izteiksme: viņš it kā esot redzēts Rīgā. Pārstāstā par kādu notikumu (piemēram, pulkvedis Kononovs ir uzrakstījis atlūgumu), lai arī sniegtā informācija uzrakstīta īstenības izteiksmē, it kā pēkšņi un negaidot viens teikums var būt veidots atstāstījuma izteiksmē: Pulkvedim esot bijušas arī sadzīviskas problēmas (VZ). Tieši kas šo domu izteicis, nav nemaz norādīts. Ar atstāstījuma izteiksmi šajā gadījumā izpaužas gan žurnālistam Aivaram Tarvidam raksturīgā ironija, gan tas, ka par pulkveža atlūgumu klīst dažādas runas.

Atstāstījuma izteiksmes nozīmē mēdz lietot nelokāmos divdabjus ar –am, –amies, –ām, –āmies. Vārdsavienojumus teicās esam, sakies esam u. tml. izmanto gadījumos, ja izteic apšaubāmus atzinumus, kuriem netic, ja ironizē par kāda teikto vai pat to izsmej, piem.: Viņš radio teicās esam atklājis lielāko degvielas kontrabandu, kāda vien uzieta uz Latvijas sliežu ceļiem. Tā par Tautas partijas vicelīderi Gundaru Bērziņu, dēvējot viņu turklāt par pārcentīgo Bērziņu, raksta Neatkarīgā Rīta Avīze. Cits piemērs: Kamila teicās esam pilnīgi satriekta par notikušo. (Rīgas Viļņi) Runa ir par Prinča Čārlza draudzenes Kamilas Pārkeres Boulzas teikto sakarā ar Princeses Diānas nāvi.

Pragmatiska nozīme piemīt vēlējuma izteiksmei. Piemēram, to lieto īstenības izteiksmes nākotnes vietā, ja notikumu gaita nav vēlama un grib to iztēloties tikai kā iespējamību: Iespējams, ka jau šodien Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga A. Šķēli varētu aicināt sastādīt jauno Ministru kabinetu, bet Saeima par kabineta apstiprināšanu varētu balsot šajā nedēļā vai nākamās sākumā.(NRA) Tātad vēlējuma izteiksmi izmanto tad, ja vēlas akcentēt tikai iespējamības nokrāsu vai iespējamā perspektīva nav tīkama un ar vēlējuma izteiksmi it kā cenšas mazināt nepatīkamo realitāti. Ar vēlējuma izteiksmi var izsacīt arī nedrošību: Varētu mēģināt pārbēgt pie Ķēvieša.. (A. Eglītis) Taču vēlējuma izteiksme gluži pretēji var arī būt un ir valodas etiķetes un pieklājīgas, smalkas izteiksmes piederums: Ar ko varētu pakalpot? (A. Eglītis) Vai tu nevarētu man drusku palīdzēt? (A. Eglītis)

Spēcīgs ietekmēšanas līdzeklis var būt vajadzības izteiksme, kuras kategoriskumu izmanto, lai iedvesmotu sevi un citus, piemēram: Pārmaiņām jābūt. Situācija tām ir nobriedusi. (NRA) Reklāmā debitīvs funkcionē kā pragmatiskās nepieciešamības izteicējs: jums jāpērk šis dators.

Dažādas attieksmes un vērtējuma nianses izteic laika un izteiksmju formu mija neliela teksta ietvaros, piem.: V.Vīķe–Freiberga līdz ceturtdienai konsultēsies par Valsts valodas likumu, aģentūrai LETA sacīja Valsts prezidenta preses centra pārstāve Aiva Rozenberga. Pēc konsultācijām par jauno Valsts likumu būšot skaidrs, vai šis likums tiks izsludināts vai ne. (NRA) Nākotni lieto, lai neitralizētu, neizceltu notiekošo gadījumos, kad baidās pārsteigties ar konstatējumu: Nu, kollēga, ko teiksit par jauno orķestri? Es domāju, ka Glīta, tas ir, Rājuma jaunkundze, būs jau pastāstījusi par mūsu orķestri…(A. Eglītis) Ar nākotnes lietošanu pagātnes vai tagadnes vietā izsaka minējumu, salīdzināsim: Bruto. Jūsu gaišība…ir noticis kas briesmīgs. Meistara Lionardo glezna ir nozudusi. Hercogs. Nozudusi? Manā pilī? Nerunā niekus. Lionardo to būs iznesis kādā citā telpā. Viņš labprāt aplūko savus darbus dažādās gaismās. (A. Eglītis)

Starp citu, salikto nākotni izvēlas gadījumos, ja vēlas izteikt tikai minējumu par kaut ko nevēlamu, ko tādu, ko vērtē negatīvi: “Paklausies”, viņš uztraucās, ieskatījies Orestam sejā, “tu taču nebūsi dzīvojis visu šo laiku velns sazina kādos sapņos?” (A. Eglītis) Saliktās nākotnes pragmatiskā loma izpaužas situācijās, kad grib kādu nomierināt, dodot nepatīkamiem faktiem kādu tos neitralizējošu skaidrojumu. Lūk, kāds ir skaidrojums par to, ka Konstancei rādās bojā gājusī Beatrise: Tu beidzamajā laikā būsi daudz strādājusi ar piedzīvojumu literatūru, kas lasītāju prāta kairināšanai izmanto mistiku. (Monika Zīle)

Var runāt par politiskās un komercreklāmas vīzijas formām, pie kurām pieder apgalvojuma tagadne, piem.: Vesels darbinieks – labs darbinieks! Uzņēmēj, apdrošinot darbinieku veselību, Tu nodrošini uzņēmuma augšupeju! Nozīmīga ir pragmatiskā nākotne, kuras uzdevums ir pārliecināt par vēlamā iespējamību, veidot nākotnes tēlu vai uzburt nākotnes vīziju pēc principa dari, un tev būs. Tātad tā funkcionē kā pārliecinātāja par vēlamā iespējamību, piem.: Lasot Dienas biznesu, Jūs varēsiet palīdzēt saviem bērniem un mazbērniem apgūt tirgus ekonomikas pamatus un sekmēsiet viņu profesijas izvēli visai dzīvei. Vēl cits piemērs: Šis dators jums izmaksās lēti pat tad, ja pērkat to tikai mācībām un pēc pusgada pirksiet jaunu.

Manipulācijas ar vārdiem, laiku un izteiksmju formām raksturīgas politiskajai demagoģijai. Formu iespējas šajā cīņas laukā, nebeidzamo sacīkšu arēnā neapšaubāmi pārspēj paši vārdi kā tādi, kas dod lieliskas iespējas slēpt patiesās domas un lietu būtību, jaukt tautai galvu. Kutelīgās situācijās politiķi mēdz izvēlēties vārdus, kas it kā neitralizē aso situāciju, ir neskaidri un tautas lielākajai daļai nesaprotami. Šim nolūkam labi noder svešvārdi: ..Valdis Birkavs izteicies, ka Latvija varētu “modificēt” nule kā pieņemto Valodu likumu..(VZ) Šajā teikumā turklāt izmantots atstāstījuma izteiksmes nozīmē lietots divdabis izteicies. Ar to pausta ne vien piesardzība, bet arī ironija par iespējamo Birkava lavierēšanu. Bens Latkovskis (NRA), rakstot par demagoģijas profesoriem, norāda, ka tie, kas runā par Latvenergo sadalīšanu, paši šo vārdu sadalīšana nelieto, jo tā vietā ir gudri skanošs svešvārds restrukturizācija.

Politiska un līdz ar to pragmatiska nozīme ir tam, kā lietas un parādības tiek nosauktas vai, mainoties situācijai, pārdēvētas. Piem.: Kopš koloniālās sistēmas sabrukuma eiropieši izmanto daudz smalkākas un efektīvākas kolonizācijas metodes. Piemēram, zemes un īpašumu pirkšanu svešā teritorijā un sev labvēlīgu likumu panākšanu, ko viņi paši dēvē par “ārvalstu investīcijām labvēlīgu vidi”. (NRA) Lūk, ko Bens Latkovskis raksta par mūsu ierēdņu terminoloģisko jaunradi un viņu iecienīto Ēzopa valodu: Labklājības ministrijas Sociālās attīstības departamenta vadītāja Inita Pauloviča paziņoja, ka Latvijā 5 līdz 7 procenti iedzīvotāju dzīvo absolūtā nabadzībā, bet 80% zināmā trūkumā. (NRA) Kas gan jāsaprot ar absolūto nabadzību? Saucot lietas īstajos vārdos – tie ir cilvēki, kuri cieš badu vai kuri, kā norāda autors, cieš hronisku badu.

Spēles ar vārdiem un verbu formām pastiprina vietniekvārdu es, tu, mēs, jūs, viss, visi izmantošana. Spilgti to atklāj A. Eglītis: Visiem pastāvīgi jāredz šie vārdi: Rūdijs Rumba uz kongresu! ..Tiem jāiekaļas viņu smadzenēs. Šim sauklim jādeg viņu apziņā.. Mēs uzvarēsim!

Kā spēcīgs pozitīvu vai negatīvu emociju izteicējs līdzeklis kalpo vietniekvārda viss formas. Tās lieto patētiskas sajūsmas vai pārspīlēta izmisuma brīžos. Atkārtotas viss formas var suģestēt, noskaņot negatīvi – vai gluži pretēji – iedvest pārliecību par kaut ko varenu, nozīmīgu. Salīdzināsim: Viss ir beigts! Viss ir pagalam! Viss pasaulē ir tikai māņi, viltus un blēdības! Vai pavisam cita noskaņa: Viss nāks atpakaļ! Mēs atgūsim visu zaudēto! (A. Eglītis) Vai arī: Tev nepietiek tikai ar pietiekami! Tev vajag vairāk! Daudz vairāk. Tev vajag visu! (A. Eglītis)

Vietniekvārdu viss var izmantot, lai panāktu kāpinājumu, saasinātu uzmanību, sabiezinātu krāsas, piem.: Runāt par augstu amatvīru tieksmēm uzdzīvot uz nodokļu maksātāju kakla ir kļuvis gandrīz garlaicīgi. Visi zina, ka augstie vīri to vien dara kā pērk ar datorizētiem mušu sitamajiem visaprīkotākos volvo..(NRA) Vai cits piemērs: Pēc pirmā koncerta mēs esam slaveni. Mūs daudzina visās malās, visās avīzēs. Kritiķi, komponisti, visi mūs slavēs. (A. Eglītis)

Kā politiskajā, tā komercreklāmā, lai mudinātu uz uzticēšanos, paļāvību un paklausīšanu, reizēm tiek identificēti jēdzieni mēs un jūs: Mēs – tie esat jūs, vēlētāji. Mēs nākam izpildīt jūsu gribu. Šāda tipa frāzes var tikt veidotas kā sava veida pragmatisks kalambūrs: Jūs varat nezināt, bet mēs zinām, ko jums vajag (optikas veikala reklāma).

Nepazīstamu cilvēku, lasītāju uzrunāšana ar tu ir ne tikai Amerikas vai Rietumu mode, bet mūsdienu vēlme būt tuvam, vienotam ar lasītāju, tā izteic aicinājumu uzticēties, vēlēšanos būt, kā saka, savam cilvēkam, savējam, piemēram: Nezinu, kā tevi, cienījamo lasītāj, bet mani satriec šis olimpiskais miers, kādā Saeimas politiķi uzņēma ziņu, ka Rīgas pilī viņu veikums atzīts par likumdošanas brāķi. (Dainis Lemešonoks, NRA) Izmantojot tu, tiek novērstas oficiālās barjeras vai formālā atsvešinātība, sak, mēs esam vienoti un kopā, esam vienoti savās interesēs. Šī nozīme, proti, tas, ka esi starp mums, starp savējiem, saglabājas, lietojot vienskaitļa otrās personas pavēles izteiksmes formas, kas turklāt ir īsākas un līdz ar to dinamiskākas par daudzskaitļa otrās personas formām, salīdzināsim reklāmas piemērus: Nenokavējiet! Ienesiet gaismu un siltumu savā mājā! Ņem otu un sāc! Nāc un piedalies!

Cilvēku pārliecināšanai, iedvesmošanai uz kādu lietu noder personu vietniekvārdu atkārtošana, piem.: Tev ir gaiša galva. Iedomājies – tu būsi pirmais vijolnieks, koncertmeistars. Tu spēlē visas solo partijas. (A. Eglītis)

Vietniekvārda es atkārtošana pauž stingru apņemšanos vai vēlmi iestāstīt otram, ka kaut ko noteikti darīs. Lūk, kā Brempelis ar vārdiem apstrādā savu sievastēvu: Es atmaksāšu. Es strādāšu. Es atstāšu augstskolu un sameklēšu vietu. Jā, es to darīšu. Es došos – kaut vai uz Rēzekni! (A. Eglītis)

Vietniekvārdu tu, jūs un citu koncentrācija raksturīga gadījumiem, kad vēlas pieglaimoties, pamatoti vai nepamatoti cildināt sevi vai kādu citu. Meistarīgi tas parādīts A. Eglīša darbos, piemēram: Es jūs vēroju un apbrīnoju jau ilgi. Jūsu gaume, asprāts, pianistes spējas, spožā karjera, kas atveras jūsu priekšā, to visu es esmu novērtējis. Jūs esat vienīgā sieviete visā pilsētā, ko es varu no sirds cienīt…

Katrs no mums apgalvos, ka politiskajai un komercreklāmai raksturīga komparatīva un superlatīva formu lietošana. Taču gan politiskajos, gan īpaši reklāmas tekstos komparatīva un superlatīva formas ir zaudējušas savu reālo salīdzinājuma nozīmi un semantiski it kā neitralizējušas. Tās kļuvušas par tīri pragmatisku reklāmas izteiksmes līdzekli, lai piesaistītu patērētāju uzmanību, proti, ja piedāvājam, tad piedāvājam labāko: Pasaulē klusākā trauku mazgājamā mašīna, nosusina traukus visīsākajā laikā; visizdevīgākās, vislabākās, viszemākās cenas, visplašākā izvēle u. c.

Valodā izpaužas skaitļa trīs jeb trejādības maģija, piem.: Tā nevar! Tev jācīnās! Tev jāatbrīvojas no garīgās un miesīgās verdzības! Tev jātiek no šīs raganas Jolantas vaļā! (A. Eglītis) Trīs lietu piesaukšana un trīs vārdu vai vārdformu minēšana samērā raksturīga kā politiskās, tā komercreklāmas tekstiem: Kongresam, Amerikai, visai pasaulei nepieciešama jauna vadība, jaunas nākotnes vīzijas, jaunas, radošas domas. (A. Eglītis) Un reklāmas piemēri: Negaidiet, nāciet un pērciet uzreiz! Vai arī: Ēd, priecājies un tievē! (Svara vērotāji) Tātad emocionāli un pragmātiski piesātinātos tekstos samērā bieži panāk kāpinājumu ar trīs vārdu nosaukšanu, ar trīskāršu kādas formas lietošanu.

The Pragmatic Aspects of the Semantics of Words and their Forms

Summary

Not only the words themselves, but also their forms fulfill an additional task and directly or indirectly express a certain attitude, help to convince and create an image.

The present article considers the connotative meanings of the Mood forms of the Verb in Latvian, specifically dwelling on the pragmatics of the forms of the Indicative Mood (or the Conjunctive Mood) in indirect speech.

Special attention has been paid to the manipulations with words, tense and mood forms of the Verb, which is typical of political texts and commercial advertisements. It has been pointed out that puns are created by the use of such pronouns as es, tu, mēs, jūs, viss, visi (I, you, we, everything, all) and their repetition.

The article describes the comparative and superlative forms most characteristic of political texts and commercial advertisements, the specific semantic use and the neutralization of the real meaning of the comparison.

Daina Nītiņa. Vārdu un vārdformu semantikas pragmatiskie aspekti. – Linguistica Lettica 8. Rīga: LU LaVI, 2001, 78. – 86. lpp.