Vēlreiz par participiem vārddarināšanā un nelokāmajiem numerāļiem
Raksts par divdabju lomu vārddarināšana un nelokāmo skaitļa vārdu lietojumu

Dzintra Paegle
LU Baltu valodu katedra

Vēlreiz par participiem vārddarināšanā un nelokāmajiem numerāļiem

Latviešu valodas morfoloģijā ir problēmas, kas radušas risinājumu kādā īsākā vai garākā laika posmā. Tomēr ir tādi jautājumi, kas morfoloģijas vēsturē savulaik tikuši aizsākti, bet to tālākie risinājumi pārliecinošu atbildi nav devuši. Rakstā pievērsīšos lokāmajiem participiem salikteņos un to interpretācijai, lokāmo participu robežgadījumiem ar adjektīviem, kā arī numerāļu adjektīviskajai dabai.

Vispirms par lokāmo divdabju jeb participu izmantošanu salikteņu darināšanā. Salikteņus mēdzam raksturot pēc komponentiem, kas izmantoti to darināšanā. Latviešu valodā ir tādi substantīvu salikteņi, kuru pirmajā komponentā ir lokāmie participi: rūgušpiens ar motivētājvārdkopu rūgušais piens; ēdamistaba – ēdamā istaba; ēdamgalds – ēdamais galds; guļamistaba – guļamā istaba; guļamvagons – guļamais vagons; guļammaiss – guļamais maiss; guļamvieta – guļamā vieta; ganāmpulks – ganāmais pulks; aramkārta – aramā kārta; ēdamkarote – ēdamā karote; kuļ(am) mašīna – kuļamā mašīna; šuj(am)mašīna – šujamā mašīna; urbj(am) mašīna – urbjamā mašīna; dzēš(am) gumija – dzēšamā gumija; dzēš(am)papīrs – dzēšamais papīrs.

Šajos piemēros divdabja lietojumu salikteņu pirmajā komponentā neviens neapstrīd, bet daļa šo salikteņu valodā mēdz īsināties, zaudējot participam raksturīgo piedēkli –am-. Valodas praksē biežāk tiek lietots saliktenis – kuļmašīna, nevis kuļammašīna, šujmašīna, nevis šujammašīna, urbjmašīna, nevis urbjammašīna, dzēšgumija, nevis dzēšamgumija, dzēšpapīrs, nevis dzēšampapīrs. Endzelīns ir norādījis, ka valodā tādi salikteņi kā kuļmašina ir radušies vācu Dreschmaschine iespaidā, no latviešu valodas viedokļa pareizāk būtu kuļammašīna, instruments, ko var izmantot kulšanai, līdzīgi ēdamkarote, karote ar ko ēd. Aptaujājot otrā kursa filoloģijas studentus, noskaidrots, ka 99% aptaujāto lieto vārdu kuļmašīna, nevis kuļammašīna. Un to nevar izskaidrot tikai ar nezināšanu.

Domājams, runātāju apziņa mašīna, ari gumija netiek uztverta kā rīks darbības veikšanai, kā tas ir, piem., ēdamkarote – karote, ar ko ēd, rīks, ko izmanto ēšanai, bet gan mašīna, gumija tiek uztverta kā subjekts, kas pati veic darbību – šuj, dzēš u. tml. Mums trūkst pētījumu, ko latviešu valodā uzlūkot par dzīvu, ko – par nedzīvu. Pēc vārddarināšanas likumiem tādi salikteņi kā kuļmašīna ir pilnīgi aplami, verbu laika formas parasti neizmanto salikteņu darināšanā, bet latviešu valodā ciešamās kārtas participiem nav aktīva nozīmes. Protams, literārās valodas norma šādus reducētus salikteņus neatzīst, tomēr nenormētā valodā tie ir izplatīti. Šie reducētie salikteņi rāda citas valodas vārddarināšanas parauga ietekmi un dzīvotspēju, kaut arī šādi salikteņi neatbilst pašas valodas likumiem.

Latviešu valodā ir tādi salikteņi, kuru otrais jeb neatkarīgais komponents ir lokāmais particips. Piemēri.

Mazsālīts – maz sālīts, mazapdzīvots – maz apdzīvots, mazizglītots – maz izglītots, caurredzams – cauri redzams, caurstaigājams – cauri staigājams, klātesošs – klāt esošs, jaundarināts vārds – no jauna darināts vārds; pašaudzēts – paša(–u) audzēts, pašausts – pašu austs, pašdarināts – paša(–u) darināts, paškonstruēts – pašu konstruēts, paštaisīts – paša taisīts u. c. Pēdējā laikā latviešu valodas vārdnīcās, piemēram, Latviešu valodas vārdnīcā. A – Z, 1987, 1998 šāda tipa salikteņi nosaukti par adjektīviem.

Anna Vulāne (1998, 121), kas arī pētījusi šo problēmu, raksta: "Kaut arī otrais komponents ir attiecīgā darbības vārda divdabja forma, tomēr uzskatīt visu salikteni par divdabi var tikai nosacīti, jo tam nav atbilstošas infinitīva formas, līdz ar to arī verbālā semantika ir vājāk izteikta. Darinot salikteni, vājinās divdabja semantiskā saikne ar motivētājvārdu un notici konversija – divdabis adjektivizējas vai substantivējas, piem., pašu audzēts –pašaudzēts."

Paskatīsimies uz šo problēmu no citas puses. Katram saliktenim pamatā ir motivētājvārdu savienojums, no kā saliktenis ir tapis. Tā, piem., mazsālīts – maz sālīts, kam pirmais komponents adverbs, otrs sālīts particips, līdzīgi ir salikteņi mazapdzīvots, mazizglītots, caurredzams, klātesošs, kuru vārddarināšanas modelis ir adverbs + divdabis. Ja salīdzinām vārdkopas un salikteni pēc nozīmes, redzam, ka salikteņa nozīme no vārdkopas nozīmes neatšķiras, jo nozīme to pašu – maz sālītas siļķes un mazsālītas siļķes, mainās rakstītā tekstā ārējās pazīmes, vārdi rakstīti kopā, izrunā mainās uzsvars, abi izrunāti kā salikteņi ar pirmā komponenta uzsvaru. Tādus salikteņus, kuru nozīme, salīdzinot ar vārdkopu, nesašaurinās, netiek specializēta, sauc par neīstiem salikteņiem. Līdzīgi – tēva māsa un tēvamāsa. Savukārt konversija notiek tad, ja vārds, nemainot morfoloģisko struktūru, gūst citu nozīmi nekā pamatvārds, mainās arī tā sintaktiskais lietojums. Mūsu gadījumā vārda sālīts leksiskā nozīme netiek mainīta, sal. – sālīt un sālīts. Salikteni nosaucam pēc galvenā komponenta vārdšķiras, šeit: verba formas – participa, kaut arī participsaliktenim nav pamatformas – nenoteiksmes un personu formas.

Šāda veida salikteņi jau tika pamanīti turpat pirms simts gadiem un ir atrodami Endzelīna un Mīlenbaha Latviešu gramatikā, kas 1. izdevumā izdota 1907. gadā. Endzelīns (Endzelīns, Mīlenbahs 1907, 46), raksturojot salikteņus, kam otra daļa ir verbs, min šādus piemērus, kas atrasti tautasdziesmās: "kājaudama (= kājas audama), gŗūtredzējusi (= gŗūtu redzējusi), labredzēt (= labu redzēt), ļaundarīju (= ļaunu darīju), māsiņ' mana vienaugusi (= vienaudzīte); tikai ar pagātnes ciešamās kārtas divdabi saliktas formas satopamas arī rakstu valodā, piem., pašausta drēbe, jaundarināts vārds."

Šajā sakarā Kārlis Mīlenbahs, analizēdams vārdu kārtu teikumā, turpat Latviešu gramatikas II daļā (Endzelīns, Mīlenbahs 1907, 230) raksta: "Dažreiz iegūst apstākļa vārds balssvaru tādā mērā, ka nenoteicamā izteiksme un divdabis tam pieslienas bez balssvara, ar to saaugdams saliktenī: sadomājusi savu īsto meitu līdzsūtīt. Saka tautas caurjādamas, zīle sēd vanagos. Salīdz. BV [Barona un Visendorfa Latvju dainas] 14088,5; līdzdotais, līdzpaņemtais darbs. LP [Lerha – Puškaiša Latviešu pasakas] VI 815. Personiskas formas tādus salikteņus nepazīst, tāpēc rupji kļūdās, kas raksta: saule caurspīdēja plānajai ādiņai; pareizi: saule spīdēja plānajai ādiņai cauri."

Tātad šāda veida salikteņi ar participu vai verba nenoteiksmi ir seni, rodami folklorā. Kārlis Mīlenbahs izskaidro to saplūšanu saliktenī šādi: spēcīgs adverba uzsvars, kura dēļ sekojošais particips vai infinitīvs ar vājāku uzsvaru, pieslienas adverbam, tādējādi veidodams salikteni: maz sālīts –mazsālīts.

Domājams, ka tādā pašā veidā var izskaidrot ari citu participsalikteņu rašanos: vārdkopā ar pronomenu pašu austas drēbes svarīgāks nozīmes ziņā ir vietniekvārds pats, tāpēc vairāk uzsvērts, kā pretstatījums rūpnieciski austām drēbēm, tāpat citos pēc šā modeļa darinātajos salikteņos ar pats: pašaudzēts, (ME III 112), arī pašaudzināts, pašaudzināta tabaka, pašbrūvēts, pašdarināts, pašizgudrots, pašsagatavots (ME III 112 – 117), arī pašcepts, paškonstruēts, paštaisīts u.tml.

Šādus participu salikteņus valodnieciskajā literatūrā mēdz saukt par defektīviem, jo gramatiskā forma, šeit particips, ieņem galvenā komponenta vietu saliktenī, kas valodā nav parasts, nav saliktenim analoģiskas verba pamatformas. Bet tāpēc vien tas nevarētu būt par iemeslu salikteņa pārsaukšanai par adjektīvu, kā tas ir darīts Latviešu valodas vārdnīcā, un ko atzīst arī Anna Vulāne.

Latviešu valodā ir arī citi gadījumi, kad gramatiskā forma kļūst par neatkarīgo komponentu saliktenī, tie ir ģenitīveņi, piem., adatveida antena, zaļzīda lakats, vienstāva māja, daudzbērnu ģimene, bezastes dzīvnieks u. c. Tos sīki ir aprakstījuši Jānis Kušķis (Kušķis 1976), Emīlija Soida (Soida 1976), vēlāk arī Daina Nītiņa (Nītiņa 1994). Ģenitīveņos substantīva ģenitīvs, gramatiskā forma, piesaistot vai nu citu substantīva, adjektīva, numerāļa ģenitīvu vai pat adverbu un prepozīciju, veido salikteni, kam nav citu locījumu – nominatīva, datīva, akuzatīva, instrumentāla, lokatīva, un ģenitīveņu nozīme neatšķiras no motivētājvārdkopu nozīmes, sal. zaļa zīda lakats, zaļzīda lakats. Šāda veida ģenitīveņu salikteņus Emīlija Soida savulaik aprakstoši nosaukusi par atributīvo vārdkopu savilkumiem. Un tādi pēc būtības ir arī participsalikteņi – mazsālītas siļķes, paštaisīts lidmodelis, augšupejoša līkne, vispārizglītojošs mācību priekšmets, caurstaigājama istaba u. tml. Tikai kā lokāmajiem participiem, šiem participsalikteņiem ir nomināla locīšana, bet nav analoģiskas verba pamatformas un arī personu formas.

Valodas vēsture liecina, ka participiem tiešām ir tendence adjektivēties. Kā norādījis Endzelīns (Endzelīns, Mīlenbahs 1907, 38), daži no participiem ar piedēkli –t– "pārvērtušies pilnīgi par īpašības vārdiem: salt : salts, karst : karsts, dzimt : dzimts (piem., dzimts ļaudis), spirgt – spirgts, rūgt–rūgts, šķīst – šķīsts. "

Lokāmajiem participiem ir daudz kopēju pazīmju ar adjektīviem – dzimte, skaitlis, locījums, noteiktās un nenoteiktās galotnes, atributīvs lietojums, spēja substantivēties, adjektivēties, bet, kā raksta Daina Nītiņa (1985, 72), šīs "pazīmes pašas par sevi vēl neliecina par konversiju." Ja particips kā verba forma saglabā verba nozīmi, nevaram runāt par adjektivēšanos. Citiem vārdiem sakot, ir runa par vārda leksisko un gramatisko nozīmju attieksmēm vārdformās, vārdforma saglabā vārda leksisko nozīmi, tikai gramatiski variējas. Ja participa forma iegūst citu leksisko nozīmi nekā attiecīgais verbs, varam runāt par adjektivēšanos. Piemēram, vārds rafinēt ir ar nozīmi 'attīrīt no piemaisījumiem'. Vārdu savienojumā rafinēts cukurs – vārds rafinēts ir particips, jo verba nozīme 'rafinēt, attīrīt' paliek. Toties vārdu savienojumā rafinēts zaglis, vārds rafinēts iegūst nozīmi 'veikls, smalks, rūdīts (zaglis)', participam rafinēts šajā savienojumā ar verbu rafinēt pavisam tāls sakars, zaglis strādā tīri, bet runātajiem parasti ar attīrīšanu asociācijas vairs nerodas. Plašāk par adjektivācijas procesu ir rakstījušas Emīlija Soida rakstā Par dažiem jauninājumiem un sufiksu –ain– adjektīvu darināšanas sistēmā (Soida 1982) un Daina Nītiņa Vārdšķiras un to konversija latviešu valodā (Nītiņa 1985).

Vēl īsumā piezīmes par nelokāmo numerāļu gramatiskās dabas pārmaiņām valodā. Kā zināms latviešu valodā ir lokāmie numerāļi no l līdz 9, kurus loka un saskaņo dzimtē ar substantīvu tāpat kā adjektīvus, bet nelokāmie numerāļi tādi kā desmit, salikteņi ar –padsmit un substantīviskie desmits, simts, tūkstotis, miljons nominatīva nozīmē lietojami ar substantīvu ģenitīvā. Un tāpat ar adverbiem daudz, maz, tik, cik. Šis likums ir norādīts katrā skolas latviešu valodas mācībgrāmatā un nostiprināts ar uzrakstu uz naudas zīmēm. Piemēram, uz mūsu naudas zīmēm ir šādi uzraksti: viens santīms, divi santīmi, pieci santīmi, viens lats, divi lati, pieci lati,

desmit santīmu, desmit latu, divdesmit santīmu, divdesmit latu, piecdesmit santīmu, piecdesmit latu, simts latu utt.

Tūlīt pēc naudas iznākšanas bieži tika jautāts, vai uzrakstā nav kļūda, jo neviens taču tā nerunājot. Šķita arī neloģiski, ka vienā skaitīšanas virknē, nominatīvs mijas ar ģenitīvu.

Tiesa, Endzelīna un Mīlenbaha Latviešu gramatikā Mīlenbahs (Endzelīns, Mīlenbahs 1907, 148) līdzās ieteiktajai normai nominatīva nozīmē lietot ģenitīvu uzrāda arī nominatīva formas: "Desmitnieki, simtnieki, tūkstotnieki ir lietu vārdi, tāpēc no tiem atkarīgs ģenitīvs:, desmit(s) vīru, simts zaldātu, tūkstotis ļaužu. Bet daudzkārt sastopams pēc šiem skaitļiem arī nominatīvs: desmit vīri, sevišķi, ja skaitļu vārdu priekšā kā apzīmētāji stāv vietnieka vārdi; tie sešpadsmit gadi bij klāt. LP V, 375. Akuzatīvā pat parastāki sacīt; desmit vīrus, nekā ar atkarīgo ģenitīvu no desmit: desmit vīru. Tas pats sakāms par nenoteiktiem nelokāmiem skaitļa vārdiem daudz, maz, vairāk, cik, tik: nōm. daudz cilvēku, (cilvēki), ak. daudz cilvēkus, (cilvēku)."

Emīlija Soida savās lekcijās LU Filoloģijas fakultātē, bet Sarmīte Lagzdiņa (Lagzdiņa 1980, 138) rakstā Lietvārda locījums pie nelokāmajiem skaitļa vārdiem jau aizrādījušas, ka "nominālās vārdkopas ietvaros skaitļa vārds jēdzieniski tiek uztverts kā atkarīgais komponents, bet lietvārds – kā neatkarīgais komponents". Tātad lietvārds tiecas funkcionēt tāpat kā vārdkopās ar lokāmo skaitļa vārdu (deviņas grāmatas – tāpat desmit grāmatas). Tādējādi tāpat kā citās pozīcijās, valodā notiek ģenitīva funkciju sašaurināšanās, un šajā gadījumā nelokāmo skaitļa vārdu lietojums kļūst adjektīvisks. Fakts, ko konstatējis jau Mīlenbahs, valodā nav mazinājies, tautas sarunvalodā veikalos, arī radio un televīzijā pavisam reti skan frāze – man ir divdesmit santīmu saldējumam, bet gan – man ir divdesmit santīmi saldējumam. Valodā lēni, neatkarīgi no literārās valodas normas arvien lielāku pārsvaru gūst konstrukcijas, kurās nelokāmie skaitļa vārdi savā lietojumā tuvinās lokāmajiem skaitļa vārdiem, resp. adjektīviem.

"Jauninājumi veidojas arī gramatiskajā apakšsistēmā, kaut visumā tā ir daudz stabilāka un necaurlaidīgāka par leksisko un vārddarināšanas apakšsistēmu. Gramatiskie jauninājumi skar plašāku un dziļāku valodas sistēmas sfēru. To pieņemšana ir daudz gausāka par leksisko inovāciju pieņemšanu. Tā realizējas kā sazināšanās vienību veidošanas modeļu un normu lēna pārkārtošanās." (Soida 1975, 152)

Literatūra

Endzelīns, Mīlenbahs 1907 – J. Endzelīna un K. Mīlenbaha "Latviešu gramatika." – R.: K. J. Eihmaņa apg., 1907. – 248 lpp.

Kušķis 1976 – J. Kušķis. Ģenitīveņu tipi // Valodas sistēma. LVU zinātniskie raksti 259. sējums. – Rīga, LVU, 1976. – 121. – 147. lpp.

Lagzdiņa 1980 – S. Lagzdiņa. Lietvārda locījums pie nelokāmajiem skaitļa vārdiem // Latviešu valodas kultūras jautājumi – 16. laidiens. – Rīga, Avots, 1980. – 137. – 143. lpp.

MEIII – К. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. III sējums. – Rīga, Kultūras fonds, 1927. – 1929. –1167. lpp.

Nītiņa 1985 – D. Nītiņa. Vārdšķiras un to konversija latviešu valodā // LPSR ZA Vēstis. – nr. 1. – 1985. – 68. – 76. lpp.

Nītiņa 1994 – D. Nītiņa. Ģenitīveņi // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. – 3. nr. – 1994. – 59. – 62. lpp.

Soida 1975 – E. Soida. Inovācijas un valodas attīstība mūsu dienās // Inovācijas dažādos valodas līmeņos. – Rīga, LVU, 1975. – 131. – 161. lpp.

Soida 1976 – E. Soida. Sintaktiskas cilmes atributīvie ģenitīveņi // Valodas sistēma. LVU Zinātniskie raksti 259. sēj. – Rīga, LVU, 1976. – 148. – 210. lpp.

Soida 1982 – E. Soida. Par dažiem jauninājumiem un par sufiksu –ain– adjektīvu darināšanas sistēmā // Leksiskas un gramatiskas inovācijas. Zinātnisku rakstu krājums. – Rīga, LVU, 1982. – 110. – 120. lpp.

Vulāne 1998 – A. Vulāne. Par kādu problēmu vārddarināšanā // Valoda un tās elementi. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinātniskās konferences tēzes 1998. gada 23., 24. februāris. – Rīga. LVI, 1998. – 121. lpp.

Publicēts: Baltu filoloģija X, 2001