Pārdomas par dzimti latviešu valodā

Dzimtes jautājums mūsdienu postmodernajā sabiedrībā ir kļuvis ļoti aktuāls un nereti tiek sasaistīts arī ar valodas jautājumu. Feminisms skaidri šķir dzimti (kā sociālu kategoriju) no dzimuma kā bioloģiskas piederības. Tiek uzskatīts, ka sociālais ir veidots un bioloģiskais – dots. Tiesa arī šeit var saskatīt zinātnes ietekmi un vēl nesen visai noturīgais cilvēka dzimums kļuvis gan sociāli, gan medicīniski modificējams.

Varētu rasties jautājums, kāpēc feminisms tik nopietni pievēršas valodas jautājumam. Acīmredzot tāpēc, ka, pirmkārt, pašas feminisma idejas  galvenokārt var paust ar valodas palīdzību (valoda kā medijs, līdzeklis), un, ja pieņem, ka valoda ir vīriešu veidota, vīrietiska, tad mainīt esošo situāciju ar “apspiedēju” līdzekli nebūtu nedz efektīvi, nedz ētiski.

Otrkārt, valodā dabiski (?), vēsturiski, sociāli iekodētās struktūras un jēdzieni pretojas izmaiņām, neļaujot paust un saprast feminisma idejas. Valoda ir matrice, ar ko viegli atražot ierasto, bet kas konservatīvi turas pretī mākslīgi (pareizi vai nepareizi) uzspiestajam.

Dzimtes jautājums valodā parasti tiek aplūkots kā seksisms (dzimumaizspriedumainība) valodā un seksisms savukārt tiek definēts kā vārdi un darbība, kas apzināti raksturo vai piešķir cilvēkiem lomas, vadoties no to dzimuma (1). Seksisms tātad ir skatāms vienā kategorijā ar rasismu, etniskumu, “vecismu”, “izskatismu” un citiem “ismiem”, kas apzīmogo jeb stigmatizē kādu cilvēku grupu vai individu. Jau Lakofs (2) pētījumā par valodu un sievietēm norāda, ka dzimumi lieto valodu atšķirīgi un valoda arī raksturo dzimumus atšķirīgi.

Būtu izdalāmi divi aspekti:

Pirmais lielā mērā ir leksikas jautājums, kā valoda raksturo vīriešus un sievietes, otrs ir jautājums par runu un par atšķirībām valodas lietojumā, tātad, kā to lieto vīrieši atšķirībā no sievietēm – tātad tas ir jautājums par runu, par atšķirībām valodas lietojumā – izruna, vārdu un gramatikas izvēle, sarunas uzturēšanas stils un neverbālā uzvedība.

Vārdu krājuma pētījumi dažādās valodās rāda, ka vīriešu un sieviešu sarunu temati ir visai atšķirīgi un tas nevar neietekmēt lietoto leksiku. Vīrieši galvenokārt runā par darbu, sportu, naudu un politiku. Sievietes par vīriešiem, citām sievietēm, sevi, apģērbu. To var izskaidrot ar dzimumu atšķirīgajām ekonomiskajām lomām, izglītību, sociālajām gaidām (3). Bez tam vīriešiem ir ļoti izteikta interese par informāciju un faktiem, sievietēm – interese par cilvēkiem un attiecībām. To nenoliedz pat zvērinātas feministes, kas angļu valodā mēģina piešķirt pozitīvu konotāciju vārdam gossip (tenkas), kas pasvītro interesi par socializāciju, nevis vienkāršu informācijas apmaiņu (4). Citi pētījumi rāda, ka sievietes lieto daudz precīzākus krāsu apzīmējumu vārdus nekā vīrieši. Vīrieši savukārt daudz vairāk lieto pavēles izteiksmi, nestandarta gramatiskās formas (5).

Interesanti, kā latviešu valoda vērtēta no ārzemnieka viedokļa:

“Ja mēs iztēlojamies valodas kā vīrišķīgas vai sievišķīgas, tad latviešu valoda man šķiet sievišķīga valoda. Kad sievietes runā latviski, vārdi viļņojas un dejo, un šī citādi it kā nedaudz vecišķā valoda ar tās tumšajiem patskaņiem un vācieša ausij vecmodīgajām ģenitīva formām top jauna un dzīvības pilna. Kad sievietes runā latviski, rodas sajūta, ka tu vari ļauties šim valodas plūdumam un justies labi, arī neko nesaprotot. Savukārt kad es dzirdu latviski runājam vīriešus, man nereti rodas iespaids, ka viņi sazinās svešvalodā, kurā ir vienkop sapludināti visi iespējamie, relatīvi viegli atpazīstamie svešvārdi no vācu, angļu un krievu valodām” (6).

Lai cik pozitīva arī būtu Vinteršeida attieksme pret sieviešu runu, šķiet, šāda diferenciācija feminismam nav pieņemama.

Taču šis raksturojums manuprāt atspoguļo arī ko citu, proti, vīriešu pretnostatījumu sievietēm, par ko mēs visi varam pārliecināties, arī atšķirot jebkuru izklaides žurnālu. Tā ir ļoti dabiska parādība, tas nav nekas uzspiests vai ļauns – pretnostatījums ir viens no viparastākajiem veidiem, kā mēs redzam un aptveram pasauli – liels un mazs, balts un melns, ciets un mīksts – bez pretnostatīšanas daudz ko nemaz nevar definēt, bieži vien antonīmi ļoti atvieglo orientāciju.

Atgriežoties pie jautājumu par dzimti, jāatceras, ka vairumā indoeiropiešu valodu pastāv dzimtes kategorija. Lai gan dzimte ir nominālā kategorija, tā var skart arī citas vārdu šķiras. Tā latviešu valodā dzimte ietekmē īpašības vārdu, lokāmo divdabju, skaitļa vārdu un vietniekvārdu lietojumu. Latviešu valodā ir divas dzimtes – vīriešu un sieviešu, nekatrā dzimte ir zudusi. Citā valodās, piemēram, vācu un krievu, ir arī nekatrā dzimte. Jāpiebilst, ka lībiskajās izloksnēs zudusi arī sieviešu dzimte (Up ir dziļš), un tas reizēm izpaužas arī latviešu sarunvalodā.

Latviešu valodā dzimtes kategorija ir gramatiska, to nosaka morfoloģiskas pazīmes – tātad forma (galotnes, kas savukārt sistematizētas deklinācijās). Bet vairumā gadījumu dzimte ir arī loģiska/dabiska (atbilstoša bioloģiskajai). Citās valodās gramatiskā dzimte ne vienmēr atbilst loģiskajai: vācu das Mādchen (jauna meitene) – nekatrā dzimte. Latviešu valodā ir arī loģiski un gramatiski izņēmumi skuķis, lauva, puika, meitietis, sievišķis, meitēns.

Latviešu valodā dzimte ir visai universāla, dzimtes kategorija ir gandrīz visiem vārdiem, ja vien ir iespējama dzimšu variēšana ar sufiksa palīdzību. Kā jebkurā sarežģītā sistēmā – un valoda ir viena no vissarežģītākajiem veidojumiem uz šīs pasaules – pastāv arī izņēmumi un novirzes, piemēram, dažiem lietvārdiem ir atšķirīgas vārda saknes, piemēram, vīriešu un sieviešu dzimtes dzīvnieku nosaukumos, kaza – āzis, vista – gailis. Ir arī vienas dzimtes zvēru grupa, kur dzimte parasti nav ļoti aktuāla: ēzelis, gulbis, čūska.

Dažos gadījumos, ja tas ir svarīgi, iespējams norādīt uz pretējo dzimti, pievienojot dzimti apzīmējošu vārdu:  lācis – lāču māte (arī lācene), zoss – zostēviņš.

Ir arī grupa kopdzimtes vārdu, ko lieto neatkarīgi no dzimuma, parasti ar sieviešu dzimtes sufiksālo galotni -a (vairumam šo vārdu ir sociāli negatīva vai nievājoša nozīme) paziņa, plikadīda, badmira, bende, nejēga, slepkava, prostitūta, varmāka, pļāpa, auša. Šī grupa varētu kļūt par nīdējamu, ja dzimtes jautājumu mēģinātu risināt no radikālā feminisma viedokļa. Vēl ir vārdi, kuru dzimte ir svārstīga, nenoteikta vai nenostabilizējusies: uguns, sāls, filejs/a, burlaks/a, jaunāki aizguvumi NATO, Gestapo. Ar laiku tomēr arī šiem vārdiem dzimte nostabilizēsies, kā tas noticis ar daudziem citiem aizguvumiem, jo gramatiskā dzimtes kategorija nozīme arī to, ka aizguvumi latviešu valodā tiek iekļauti kādā dzimtē.

Pastāv arī nelokāmie sugas vārdi. Vīriešu dzimtes dominācija šeit izpauž faktā, ka nelokāmie vārdi parasti tiek aizgūti vīriešu dzimtē: kino, metro, kino, depo, ragū, sieviešu dzimtes aizguvumu ir maz – kanoe, mis, misis.

Taču pilsētu, upju, valstu, salu nosaukumi (tāpat kā latviešu īpašvārdi) parasti kļūst par sieviešu dzimtes vārdiem: Kongo, Turku, Kapri, Sanpaulu.

Interesantu grupu veido vārdi, kas parasti, būdami vīriešu dzimtē, apzīmē abām dzimtēm iespējami piederošas būtnes, cilvēks, upuris, līķis, spoks. Vēl vienu grupu veido salikteņi, kur  vienai dzimtei raksturīgais elements neļauj viegli izveidot pretējā dzimuma nosaukumu karavīrs, vecmāte, runasvīrs. Jāatzīmē arī atkāpes formālu vārdu pāru nozīmēs, kas var radīt problēmas, mēģinot risināt dzimtes jautājumu, piemēram,

cilvēks - cilvēce, manikīrs - manikīre, pedikīrs - pedikīre, zemessargs - zemessardze, ausainis - ausaine.

Kopumā varētu teikt, ka dzimtes sistēma latviešu valodā ir ļoti izvērsta un liela mēroga izmaiņas tajā veikt, šķiet, nebūtu iespējams.

Latviešu valodai raksturīga tendence lietot vīriešu dzimti tad, ja runa ir par jauktu grupu, piemēram, Visi iesim mājās, mēs visi domājam, vajadzīgi strādnieki, kā arī veidot vairāk vīriešu dzimtes strupinājumus, pārejot no garākiem sieviešu dzimtes vārdiem: faķis, kafūzis, autiņš.

Izanalizējot situāciju, jāsecina, ka sieviešu dzimtes vārdu diskrimināciju latviešu valodā var saskatīt sekojošās sfērās:

•       sieviešu dzimtes ignorēšana: direktors, doktors, reņģu ēdājs, mēs visi, vajadzīgi strādnieki; tā attiecas arī uz sakāmvārdiem, parunām: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, katrs pats sev tuvākais.

•        sieviešu dzimtes subordinācija: vīriešu un sieviešu, vīrs un sieva, zēnu un meiteņu, viņš vai viņa, Ādams un Ieva, latvietis/e (pirmais komponents parasti vīriešu dzimtē)

•        sieviešu dzimtes vārdu negatīvākā semantika paralēlajos vārdu pāros jeb asimetriskā neekvivalence: suns – kuce, patrons -- matrona, vazaņķis -- vazaņķe.

Vīriešu dzimtes dominance pastāv arī vārdnīcās (sīkāk par šo jautājumu skat. Veisbergs,7,8), kur vēsturiski valdošais princips ir vīriešu dzimtes dominācija šķirkļu pamatformās (lietvārds, īpašības vārds, lokāmie divdabji, skaitļa vārds) pret ko iebilst nebūtu pamata, jo, pastāvot divām paralēlām un visai regulārām sitēmām, ir racionāli lietot vienu. Skaidrojošajās vārdnīcās vismaz lietvārdiem parasti ir dotas abas dzimtes, divvalodu vārdnīcās – galvenokārt tikai vīriešu dzimte.

Tomēr dziļāk ieskatoties arī vārdnīcās redzam dzimumdiferenciāciju un zināmu aizspriedumu izplatību 

•      Latviešu literārās valodas vārdnīca (9), kas dod abu dzimšu vārdus, daudziem šķirkļiem, kas acīmredzot vairāk asociējas ar vīriešiem, sieviešu dzimte nav uzrādīta: adjutants, akmeņkalis, algotnis, akmeņkalējs, alķīmiķis, antagonists, kokaīnists, ķeceris, ķesteris, automehāniķis, bocmanis, cilvēkēdājs, dzirnavnieks, jūrnieks, leģionārs, mežradznieks (vienīgais no tradicionalā orķestra dalībniekiem dots tikai vīriešu dzimtē), onānists, policists, ugunsdzēsējs.

•       Pareizrakstības vārdnīca (10), kurā vērojam līdz šim vislielāko  dzimumu līdztiesību, tikai sieviešu dzimtē dota virēja, bet tikai vīriešu dzimtē, piemēram, kanibāls, bruņinieks, akmeņkalis, akmeņlauzis, jenkijs, jeņķis, jūrnieks, virsmācītājs, algotnis, klauns, jūrasbraucējs, virsnieks, ģenerālis, ģenerālmajors, bocmanis.

Kopumā var teikt, ka latviešu vienvalodas vārdnīcās vērojama tendence paplašināt sieviešu dzimtes lietojumu, parādot to pie vīriešu dzimtes šķirkļa.

Arī divvalodu vārdnīcās dominē vīriešu dzimte.

•      Piemēram Latviešu-vācu vārdnīcā (11), kur latviešu šķirkļi, doti atsevišķi pa dzimtēm, ir vadītājs un vadītāja, bet tikai vīriešu dzimtē menedžeris, komunists un komuniste - nacists, fašists, humānists, sāncensis un sāncense - konkurents.

•       Krievu-latviešu vārdnīca (12) Tikai vīriešu dzimtē atrodami daudzi šķirkļi: premjerministrs, fagotists, ienaidnieks, komponists, komsorgs, kolonists, kolonizators, liberālis, ģēnijs.

•      Angļu-latviešu vārdnīcā (13) dažos šķirkļos redzama visai smalka nianšu izjūta/diskriminācija dzimtes jautājumos: student nurse – medmāsa, praktikante (kāpēc ne praktikants?); dietician -- 1. dietologs, 2. diētmāsa; model -- 1. modelis, 3. manekene; hair stylist -- dāmu frizieris; stripper  -- dejotājs; typist -- mašīnrakstītāja; touch-me-not  -- svētulis.

Šāds vārdnīcu materiāla analītisks pētījums uzskatāmi rāda gan sieviešu dzimtes lietojuma paplašināšanos sakarā ar profesiju apgūšanu, gan arī  valodas neelastību atsevišķos gadījumos, kas pa laikam parādās arī valodas praksē – gadījumos, kad jūtama neveiklība sieviešu dzimtes vārda darināšanā, piemēram:

Taču pēc gadiem četriem pieciem Latvijas bruņotajos spēkos varētu būt arī savs pulkvedis - sieviete. ... varētu kļūt par pirmo sievieti pulkvedi. (14).

Lai gan radīt sieviešu dzimtes galotni šai gadījumā it kā nebūtu grūti (analogs piemērs grāmatvedis/e), tomēr acīmredzot ir kāda aizture. Tai pašā rakstā tomēr ir: Militārajā policijā savukārt ir pulkvežleitnante...

Skatot šī brīža valodas attīstības tendences, var teikt, ka sieviešu dzimtes izvēršanās latviešu valodā ir nenoliedzama un tā acīmredzot arī turpināsies.

Dzimtes jautājumi bieži “uzpeld” tulkojot (sevišķi no angļu valodas, kur dzimtes kategorija ir ļoti ierobežota un arī tās paliekas feminisma ietekmē tiek iznīcinātas). Piemēram, latviešu valodā piešķirot vīriešu vai sieviešu dzimtes galotni tautību nosaukumiem, izvēloties dzimti nejauši pieminētiem direktoriem/direktorēm, sētniecēm/sētniekiem. Arī domājot, kā literāros un poētiskos tekstos atveidot vārdu Mēness, kas angļu valodā ir viņa, un Saule, kas angļu valodā ir viņš. 

Tomēr atgriežoties pie trīs veidu diskriminācijām, mans viedoklis par izmaiņu vēlamību un iespējamību latviešu valodā ir visai skeptisks.

Ignorēšana ir valodas ekonomijas aspekts. To iespējams skaust un ierobežot rakstu valodā, kas arī notiek dažādos dokumentos, taču sarunvalodā to bloķēt, šķiet, neizdosies.

Subordinācija ir neizbēgama, tā notiks jebkurā gadījumā, vienīgā iespēja – apvērst to otrādi.

Arī negatīvā semantika ir valodas leksiski-semantiskajā sistēmā tik dziļi iesakņojusies, lai gan mazizplatīta parādība, ka ar to efektīvi un produktīvi cīnīties, manuprāt, nez vai ir iespējams.

Taču nobeigumā es gribētu ielikt dažus citus akcentus.

Feminisms, ja tas uzbrūk valodas struktūrai, klūp pār tik ierasto jebkuras aktīvas/agresīvas ideoloģijas vēlmi pakļaut valodu un nespēju saskatīt, ka vārda nozīme nav pašā vārdā, bet gan mūsu (runātāju un klausītāju, rakstītāju un lasītāju) attieksmē pret to. Praktiski konkrētam cilvēkam vārda nozīme vairāk līdzinās priekšstatam, tipiskam tēlam, ko mēs katrs uzburam savā iztēlē. Šie priekšstati lielā mērā saistīti ar mūsu individuālo pieredzi – cilvēks, kam bērnībā ir bijis vilku suns, dzirdot vārdu suns, visticamāk iztēlosies tieši vilku suni.

Ja vārdu nozīme nav objektīva, ja tā atspoguļo sabiedrības un indivīda attieksmi, tad vārdus nevajadzētu uztvert pārāk nopietni – tie ir tikai apzīmējumi, etiķetes, ko mēs lietojam. Tie nav tieši saistīti ar realitāti. Censties mainīt pašus vārdus ir bezjēdzīgi, varam mēģināt mainīt attieksmi.

Tomēr centieni mainīt valodu, to uzlabot, uzskatot, ka daudzi esošie vārdi ir slikti, veci, nepareizi, pazemojoši, diskriminējoši, un tāpēc jāaizstāj ar pareiziem, nerimstas. Angļu valodā runājošajās zemēs, sevišķi ASV), jau krietnu laiku “plosās” polikorektums – vēlme izskaust no valodas visus vārdus, kas kaut mazākā mērā varētu kādu aizskart. Tā faktiski ir cīņa ar vējdzirnavām – ja kam nepatīkamam tiek mainīts vārds (kas ir tikai birka), tad agrāk vai vēlāk šī jaunā birka iegūs veco negatīvo skanējumu, jo pamatā jau ir cilvēka attieksme pret parādību, nevis vārdu kā tādu. Tieši tādēļ arī visai nesekmīgi ir feministu mēģinājumi dzēst sievietes izslēdzošus vārdus (angļu valodā piemēram chairman - priekšsēdis). Jaunie aizstājējvārdi tiek regulāri mainīti (kā tas notiek ar eifēmismiem), taču izvairīties no konotācijām neizdodas. Katrs jaunievedums nes vecās nozīmes asociāciju nastu, attieksmi. Kaut kādā veidā likvidējot vārdu, tā vietā stāsies cits, kas nosauks parādību un attieksmi pret to.

Tā Dienvidāfrikas Republikā pēc aparteīda likvidācijas bija mēģinājums izskaust visus sliktos vārdus, kas apzīmēja krāsainos iedzīvotājus. Tie tika pat dzēsti no vārdnīcām, kā rezultātā par nelegāliem kļuva praktiski visi dzīvnieku un lopu apzīmējumi un vēl daudz citu vārdu. Bet vai tad šie vārdi bija vainīgi. Piešķirt negatīvu attieksmi  un manipulēt mēs varam ar jebkuru vārdu.

Avoti

1.Nilsen A. P. (1977) Sexism as shown through the English vocabulary. In: A. P. Nilsen et al (eds). Sexism and language. Urbana: NCTE, pp 27–41.

2. Lakoff  R. (1976) Language and Woman’s Place. New York: Harper and Row.

3. Komarovsky M. (1967) Blue Collar Marriage. New York: Vintage.

4. Jones D. (1980) Gossip: notes on women’s oral culture. In: C. Kramarae C. (ed.) The Voices and Words of Women and Men. Oxford: Pergamon. pp 193–198.

5. Goodwin M.H. (1988) Cooperation and competition across girls’play activities. In: A.D. Todd and S. Fisher (eds) Gender and Discourse: The Power of Talk. Norwood, NJ: Ablex. pp 55–94.

6. Vinteršeids. F. (1995) Mana Latvija. Rīga: Vaga. 174.–175. lpp.

7. Veisbergs A. (1999)  Dzimtes kategorija latviešu vārdnīcās. Linguistica Lettica 5. 48.–59. lpp.

8. Veisbergs A. Gender in Latvian Monolingual and Bilingual Dictionaries. In: The Second Riga Symposium on Pragmatic Aspects of Translation. Riga: LU/University of Mainz 1999. pp. 252–264.

9. Latviešu literārās valodas vārdnīca.(1972–1976) Rīga: Zinātne.

10. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. (1995) Rīga: Avots.

11. Latviešu – vācu vārdnīca (1980) Rīga: Avots.

12. Krievu – latviešu vārdnīca (1997) Rīga: Avots.

13. Angļu – latviešu vādnīca (1997). Rīga: Jāņa sēta.

14. Rīgas Balss 16.12.1998.