Distinktīvās jeb šķīrējpazīmes un fonēmu dabiskās grupas

Prāgas lingvistiskās skolas pārstāvis R. Jakobsons jau 1938. gadā izteicis domu, ka visas fonoloģiskās opozīcijas iespējams aprakstīt un interpretēt, izmantojot nelielu skaitu bināro akustisko vai auditīvo pazīmju. Šīs teorijas pirmā publikācija rodama R. Jakobsona rakstā III starptautiskā fonētikas zinātņu kongresa materiālos. Šādām pazīmēm, tāpat kā fonēmām, nav nozīmes, to funkcija ir signalizēt, ka morfēma, piemēram, sieviešu dzimtes vsk. N. galotne –a ir [ - ] konsonantisks segmets (skolotāja), bet vīriešu dzimtes vsk. N. galotne –s ir [ + ] konsonantisks segments (skolotājs), ka vārds ar kontrastējošu pazīmi ir cits vārds, piemēram, pirmais segments / v / vārdā vāze ir [ + ] balsīgs, bet pirmais segments / f / vārdā fāze ir [ - ] balsīgs. Pašas fonēmas / a / un / s /, kā arī / v / un / f / pēc nozīmes neatšķiras. Visa šķīrējpazīmju teorija tika izklāstīta nedaudz vēlāk [Jakobson R., Fant G., Halle M., 1955.; Jakobson R., Halle M., 1956.]. “Semantiskās atšķirības trūkums starp dažādām šķīrējpazīmēm padara tās vienīgi par šķīrējpazīmēm, kas citādi ir tukšas” [Jakobson R., Fant G., Halle M., 1969., 14. lpp.]. Tātad šķīrējpazīme jeb distinktīvā pazīme (a. distinctive feature) ir fonētiska pazīme, kas atšķir vienu fonoloģisku vienību, visbiežāk fonēmu, no otras [sk. arī Matthews P., 1997., 102. lpp.; Fromkin V., Rodman R.,1998., 262. lpp.], tā ir viena no iespējami vienkāršākajām pazīmēm, kādās var sadalīties jebkura valodas skaņa [sk. arī Trask R. L., 1997., 71. lpp.]. “Šie diferencētājelementi veido universālu tipoloģisku shēmu, derīgu aprakstot jebkuras pasaules valodas diferencējošo elementu sistēmu” [Kazlauskas J., 2000., 134. – 135. lpp.]

Šajā rakstā lietots latviskais termins šķīrējpazīmes, kā sinonīmu var lietot arī starptautisko terminu distinktīvās pazīmes. Iespējams izmantot arī terminu diferencētājpazīmes līdzīgi lietuviešu lietotajam diferenciniai požymiai.

R. Jakobsons kopā ar fonētiķiem M. Halli, G. Fantu, K. Čeriju u.c. izstrādāja šķīrējpazīmju sistēmu, kas sastāv no 12 pretēju fonētisku pazīmju pāriem [Cherry E. C., Morris Halle, Jakobson R., 1953.; Jakobson R., Halle M., 1956.; Jakobson R., Fant G., Halle M., 1969.; Fant G. 1967., sk. arī Halle M., 1972., 393. - 400. lpp.]. Deviņi no šiem pazīmju pāriem ir pretstatā pēc balsīguma, bet trīs pāri atšķiras pēc toņa īpašībām, tātad tiek pretstatīti akustiski un auditīvi:

1.      Vokālisks vs. nevokālisks (a.Vocalic vs.Non-Vocalic).

2.      Konsonantisks vs. nekonsonantisks (a.Consonantal vs. Non-Consonantal).

3.      Pārtraukts vs.nepārtraukts (a. Interrupted vs. Continuant).

4.      Glotalizēts vs.neglotalizēts (a. Checked vs. Unchecked).

5.      Spilgts vs. blāvs (a. Strident vs. Mellow).

6.      Balsīgs vs. nebalsīgs (a.Voiced vs. Voiceless).

Autori izdalījuši arī t. s. rezonanses šķīrējpazīmju grupu, kurā ietilpst pieci pamatrezonatorā radušos pazīmju pāri: kompaktuma pazīme, trīs tonalitātes pazīmes un sasprieguma pazīme, kā arī nazalizācijas pazīme, kas saistīta ar papildrezonatoru:

7.        Kompakts vs. difūzs (a.Compact vs. Diffuse).

8.        Apakšējs jeb gravis vs. augšējs jeb akūts (a.Grave vs. Acute); (sal.lietuviešu perifērisks vs. neperifērisks).

9.        Pazemināts jeb bemolēts vs. parasts (a. Flat vs. Plain ).

10.   Paaugstināts jeb diezēts vs. parasts (a. Sharp vs. Plain).

11.   Saspriegts vs. nesaspriegts (a. Tense vs. Lax).

12.   Nazāls vs. orāls (a. Nasal vs. Oral).

Fonoloģiskā doma turpināja attīstīties, fonoloģijas speciālisti meklēja precīzāku pieeju valodas uztveres un izpratnes analīzei. To sekmēja ģeneratīvās gramatikas attīstība 50. gados, un pilnīgi loģiski, ka 50. gadu beigās izveidojās ģeneratīvā fonoloģija. Tās pamatlicēji, galvenokārt N. Čomskis un M. Halle, uzsvēra fonoloģiskā komponenta nozīmi, rādot sakaru starp teikuma ārējo struktūru un tās fizisko aktualizāciju [sk. Chomsky N., Halle M., 1968., 293. lpp.]. Tika uzsvērts, ka teikuma ārējo struktūru veido morfēmas, no kurām katra tiek izteikta ar fonētisku pazīmju matricu. Tas bija sākums fonoloģisku likumu izstrādei, kuros tika rādītas dažādas fonētisko pazīmju maiņas specifiskā kontekstā [Matthevs P., 1997., 143. lpp.]. Tomēr bez fonoloģiskās struktūras segmentu precīza raksturojuma nebija iespējama precīza valodas analīze. Līdz tam aprakstītās 12 šķīrējpazīmes rādīja kontrastus starp segmentiem vai grupām, kādās segmenti dabiski apvienojās, tas bija arī mēģinājums klasificēt visas fonēmas pēc vienām un tām pašām pazīmēm. Izmantojot šīs 12 šķīrējpazīmes plašākā dažādu valodu analīzē, tomēr izrādījās, ka ar tām nepietiek, lai parādītu segmentu atšķirības. Piemēram, Austrālijas valodās eksplozīvie slēdzeņi un nāseņi pēc artikulācijas vietas var tikt iedalīti sešās grupās: labiālie, interdentālie, alveolārie, pēcalveolārie, palatālie un velārie [Anderson S. R., 1974., 124. lpp.]. Pēc šķīrējpazīmēm interdentālie, alveolārie un pēcalveolārie tiek aprakstīti kā [ + akūtie un difūzie ]. Lai atšķirtu pēcalveolāros no citiem šajā grupā, lieto pazīmi [ + pazemināts ], bet interdentālie un alveolārie paliek savstarpēji neatšķirti. Ja analizējamie būtu tikai eksplozīvie slēdzeņi, interdentālo atšķiršanai no alveolārajiem pietiktu ar pazīmi [ spilgts vs. blāvs ], jo alveolārie ir [ + spilgti ], bet interdentālie ir [ - spilgti ], tomēr šajā grupā jāanalizē arī nāseņi un tos pēc šādas pazīmes nevar atšķirt. Līdzīgas problēmas tika konstatētas, analizējot arī Grenlandes eskimosu un Ziemeļrietumkaukāza valodas. Izrādījās, ka lielākajā daļā gadījumu, kad divas vai vairākas tradicionālās fonētiskās īpašības tikušas apvienotas vienā sistēmas šķīrējpazīmē, tomēr iespējams atrast valodas, kurās apvienotās īpašības ir savstarpēji kontrastīvas [sal. Anderson S. R., 1974., 124.-125. lpp.]. Fonoloģiski analizējot valodu tikai pēc 12 šķīrējpazīmēm, var rasties arī cita veida grūtības. Šādā sakarā samērā plaši pazīstams ir piemērs no arābu valodas, kurā emfātiski izrunāti faringalizētie līdzskaņi ir kontrastīvi [ + pazemināti ], bet arī starp patskaņiem / a /, / i / un / u / akustiski ir pazeminājuma kontrasts, tikai šoreiz tas panākts ar noapaļojumu. Noapaļojums ir kontrastīvs tikai patskaņiem, faringalizācija – līdzskaņiem. Tomēr faringalizētu līdzskaņu apkaimē valodas procesā arī patskaņi var tikt faringalizēti [sal. Anderson S. R., 1974., 125.-126. lpp.]. Tātad iznāk, ka pazīme [ + pazemināts ] ir interpretējama atšķirīgi: 1) līdzskaņiem tā rāda faringalizāciju, 2) augstiem pakaļējiem patskaņiem tas ir noapaļojums, bet 3) patskanim pirms vai pēc faringalizēta līdzskaņa tas arī nozīmē faringalizāciju. Pazīmē [ + pazemināts ] vispārinātās īpašības ir ļoti līdzīgas akustiskā izpausmē, bet ne auditīvā uztverē. Piemērs rāda, ka līdzīgos gadījumos kādā valodā var pastāvēt iespēja, kad šīs īpašības var izpausties kā neatkarīgas. Iepriekšējo 12 šķīrējpazīmju papildināšana un precizēšana bija objektīva nepieciešamība.

Piedāvāto jauno pazīmju skaits variējās, piemēram, N. Čomskis un M. Halle piedāvāja 33 šķīrējpazīmes, ieskaitot tajās arī astoņas prosodiskās pazīmes, kas liecina par fonēmu atšķirībām uzsvara, toņa un garuma ziņā [Chomsky N., Halle M., 1968., 299. – 300. lpp.]. Šīs pazīmes ir pamats tālākā šķīrējpazīmju teorijas attīstībā, kuras rezultātā mūsdienu fonoloģijā šķīrējpazīmes mēdz iedalīt piecās grupās: 1. Galvenās pazīmes (a. major class features). 2. Laringālās pazīmes (a. laryngeal features). 3. Vietas pazīmes (a. place features). 4. Dorsālās pazīmes (a. dorsal features). 5. Veida pazīmes (a. manner features) [sal. Contemporary…, 1997., 89. – 90. lpp.].

Fonētikā pie svarīgākajām šķīrējpazīmēm, droši vien, varētu pieskaitīt tās pazīmes, pēc kurām valodas skaņas iedala patskaņos, divskaņos un līdzskaņos; troksneņos un skaneņos; zilbiskās un nezilbiskās skaņās u.tml., fonoloģiskajā klasifikācijā precīzāk tiek tipoloģizēta skaņu artikulācija, to papildinot ar akustikas datiem un fonēmu funkcijām. Salīdzinot ar mūsdienu angļu valodniecībā pastāvošo tradīciju, par galvenajām fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm latviešu valodā būtu jāatzīst:

1. pazīme - [ konsonantiskums ] (a.consonantality). Konsonantisko skaņu izrunā vokālajā traktā ir būtisks šķērslis, ko rada vai nu divi aktīvi runas orgāni, savstarpēji tuvojoties, vai arī viens aktīvs runas orgāns, kas tuvojas kādam pasīvam runas orgānam. Piemēram, [ k, c, ts, dz, r, n ] ir [ + konsonantiski ], bet [ i, i:, e, e:, j, u, u: ] ir [ - konsonantiski ]. Kaut arī latviešu valodā [ j ] un [ v ] tiek klasificēti par līdzskaņiem, pēc šīs šķīrējpazīmes tie ir [ - konsonantiski ], jo spēj vokalizēties (pilnīgi vai daļēji), piemēram, klajš [ klaiS ], klājs [ kla:i9s ], tavs [ taus ], tievs [ tieu9s]. Šāds iedalījums atbilst lietuviešu fonoloģijā dotajam [ - konsonantiskajam ] [ j ] un [ v ] raksturojumam [Pakerys A.,1995., 102. lpp.]. Konsonantisko skaņu izrunā spontāna vokalitāte nav iespējama, [ - konsonantiskas skaņas ] ir vokāļi un glaidi. Tiesa, līdzskanis [ v ] latviešu valodā atšķiras no [ j ] ar savu funkciju veidot nepilnus minimālos pārus pēc balsīguma – nebalsīguma, piemēram, vāze – fāze, vraku – fraku, vēnu – fēnu, kuros sastopami aizgūti vārdi, bez tam arī asimilācijas ietekme šādos vārdos ir atšķirīga, piemēram, vārdā Afganistāna konstatēts nebalsīgā līdzskaņa [ f ] balsīgais variants, nevis pilnīgs [ v ], kad būtu jānotiek vokalizācijai [ sal. Markus D., Grigorjevs J., 2002., 9.-21. lpp.]. Lietuviešu valodnieks J. Kazlausks par  [ - konsonantisku ] atzinis tikai [ j ], pamatojot ar formām duiti : dujo, guiti : gujo u.c., bet [ v ] iedalījis pie [ + konsonantiskajiem ] līdzskaņiem [Kazlauskas J., 2000., 137. – 139. lpp.].

2. pazīme – [ sonoritāte ] (a.sonority). Ar sonoritāti saprot skaņas relatīvu skanīgumu salīdzinājumā ar citām skaņām vienādos apstākļos. Sonorantās skaņas veidojas tādu vokālā trakta dobuma izmaiņu rezultātā, kurās ir iespējama spontāna balss saišu vibrācija. Parasti pēc tā atšķir patskaņus, sonantus un glaidus kā [ + sonorantus ] no eksplozīvajām, frikatīvajām skaņām un afrikātām, kuru izrunā balss plūsmu traucē radikāls šķērslis, un tie ir [ - sonoranti ]. Dažkārt sonorantās skaņas tiek sauktas arī par dziedamajām (a. singables) [Contemporary, 91. lpp.]. Sonorantajiem līdzskaņiem latviešu valodā nav nebalsīgo līdzskaņu opozīcijas. Pēc sonoritātes skalas pašas sonorantākās skaņas latviešu valodā būtu patskaņi un [ j ], bet sonorantāki par citiem līdzskaņiem ir arī skaneņi jeb sonanti [ r, l, ļ, m, n, ņ ], savukārt [ v ] jau pieslejas [ - sonorantajām ] skaņām, kaut arī atrodas robežjoslā [sal. Markus D., 2000., 9. – 18. lpp.].

3. pazīme – [ zilbiskums ] (a. syllabicity). Zilbiskās skaņas valodā veido zilbes kodolu, piemēram, [ i, i:, u, u:, e, e: ] ir [ + zilbiski ], bet [ k, c, ts, dz, v, f  ] ir [ - zilbiski ]. Nāseņi un plūdeņi latviešu valodā tiek uzskatīti gan par zilbiskiem, gan nezilbiskiem, t.i. [ +/- zilbiski ] [ sk. Markus D., 1999., 78. lpp.]. Zilbisko līdzskaņu apzīmēšanai starptautiskajā transkripcijā lieto vertikālu svītriņu zem līdzskaņa simbola: [l`, m`, n`, r` ], piemēram, latviešu valodā [ kakl``s ], [ tsentr`s ], [ putn`s ] u.tml., latviešu tradicionālajā transkripcijā svītriņas vietā lietots aplītis, piemēram, [ katl¥s ],   [ bebr¥s ] u.c.

Šajā rakstā analizēta mūsdienu valodniecībā populārā pieeja, ko uzskatīt par galvenajām šķīrējpazīmēm un meklēta tās atbilstība latviešu valodas fonēmu klasifikācijai. Lai turpinātu fonoloģisko (arī dažkārt sastopamo vokāliskuma vs. nevokāliskuma ) opozīciju nozīmīguma vērtējumu un interpretāciju latviešu valodā, nepieciešama ne tikai fonēmu funkciju, bet arī plaša papildu fonētiskā analīze. Tādēļ pagaidām bez tālākas šķīrējpazīmju analīzes un bez komentāriem vēl tikai ielūkosimies priekšrocībās, kādas varētu sniegt šķīrējpazīmju izmantošana latviešu valodas fonoloģiskajā klasifikācijā.

“Distinktīvās pazīmes fonoloģijā ir, protams, universāls krājums, no kura valodas veido dažādu atlasi dažādās iespējamās kombinācijās” [Robins R. H., 1990., 252. lpp.]. M. Halle jau 1962. gadā savā darbā “Phonology in Generative Grammar” salīdzinājis vairākas fonēmas pēc to šķīrējpazīmēm un secinājis, ka fonēmas var ļoti loģiski sadalīt pa tādām dabiskām grupām (a.natural classes), kuras nepārprotami raksturo mazāks skaits pazīmju nekā katru no šīs grupas fonēmām atsevišķi, kā piemēru nosaucot fonēmu / i /, / e / un / æ / grupu [Halle M., 1972., 337. lpp.]. Aplūkojot šādu grupu latviešu valodā, skaidrs, ka tās visas ir priekšējās rindas patskaņu fonēmas, tātad raksturojamas šādi:

- konsonantiskas

+ sonorantas

+ priekšējas

+ zilbiskas

Ja gribētu raksturot katru fonēmu atsevišķi, būtu jāizmanto vairāk šķīrējpazīmju, jo fonēmas atšķiras savstarpēji arī grupas iekšienē, piemēram, kā [ + ] vai [ - ] augšējās u.c.

Uz šķīrējpazīmēm var palūkoties arī otrādi – pēc dažām pazīmēm vairākas fonēmas tiek raksturotas vienādi. Lielākās līdzīgo fonēmu grupas veidojas, raksturojot tās pēc galvenajām šķīrējpazīmēm. Piemēram, latviešu valodā visi patskaņi un divskaņi ir [ - konsonantiski ], visi patskaņi, skaneņi un [ j ] var tikt interpretēti kā       [ + sonoranti ] u.tml. Ja fonēmu grupu / k, t, p, s / un / g, d, b, z / atšķiršanas nolūkos būtu jāraksturo katra fonēma atsevišķi, izmantojot  galvenās šķīrējpazīmes, bet no pārējām pazīmēm tās, kuras katrā grupā ir diferencējošas, veidotos garš, grūti pārskatāms pieraksts (sk. 1. att.).

1.grupa.

/ k /                               / t /                                     / p /                              / s /

_                         _     _                          _          _                       _         _                       _  

 + konsonantiska        + konsonantiska              + konsonantiska           +konsonantiska

 - sonoranta                 - sonoranta                     - sonoranta                   - sonoranta

 - zilbiska                    - zilbiska                        - zilbiska                      - zilbiska

 - balsīga                     - balsīga                         - balsīga                       - balsīga

 - labiāla                      - labiāla                         + labiāla                       - labiāla

 - koronāla                   + koronāla                     - koronāla                    + koronāla

 - priekšēja                  + priekšēja                     + priekšēja                   + priekšēja

 - spilgta                      - spilgta                         - spilgta                        + spilgta

 + pakaļēja                  - pakaļēja                       - pakaļēja                     - pakaļēja

 - nepārtraukta            - nepārtraukta                 - nepārtraukta              + nepārtraukta

_                        _      _                        _           _                        _         _                        _  

2.grupa.

            / g /                           / d /                                   / b /                                 / z /

_                         _     _                          _          _                       _         _                       _  

 + konsonantiska        + konsonantiska              + konsonantiska           +konsonantiska

 - sonoranta                 - sonoranta                     - sonoranta                   - sonoranta

 - zilbiska                    - zilbiska                        - zilbiska                      - zilbiska

 + balsīga                     + balsīga                        + balsīga                       + balsīga

 - labiāla                      - labiāla                         + labiāla                       - labiāla

 - koronāla                   + koronāla                     - koronāla                    + koronāla

 - priekšēja                  + priekšēja                     + priekšēja                   + priekšēja

 - spilgta                      - spilgta                         - spilgta                        + spilgta

 + pakaļēja                  - pakaļēja                       - pakaļēja                     - pakaļēja

 - nepārtraukta            - nepārtraukta                 - nepārtraukta              + nepārtraukta

_                        _      _                        _           _                        _         _                        _  

1. attēls. Troksneņu grupu raksturojums pēc šķīrējpazīmēm.

Lai atšķirtu nosauktās fonēmu grupas, pietiktu arī tikai ar vienu šķīrējpazīmi      [ balsīga vs. nebalsīga ], jo visi pirmās grupas segmenti ir [ - balsīgi ], bet otrās grupas segmenti ir [ + balsīgi ]. Savukārt visu fonēmu daudzveidībā pazīmei [ + balsīgs ] atbilstu patskaņi, balsīgie troksneņi, nāseņi, plūdeņi un glaidi, tātad tā būtu balsīgo fonēmu grupa latviešu valodā. Fonēmu raksturojums pēc šķīrējpazīmēm parāda arī fonēmu (segmentu) apvienošanos dabiskās grupās (a. natural classes), to pamatā ir identisks raksturojums pēc vienas vai vairākām šķīrējpazīmēm. Katras šādas dabiskās grupas raksturošanai ir nepieciešams mazāk pazīmju nekā katra grupas segmenta raksturošanai. “Tā, jo vispārīgāka ir grupa, jo mazāks pazīmju skaits būs nepieciešams, lai to atdalītu” [Carr Ph., 1993., 59. lpp.].

Šķīrējpazīmju noderīgums labi redzams, veidojot latviešu valodas patskaņu fonoloģisko klasifikāciju. Mūsdienu latviešu literārajā valodā ir 6 garie un 6 īsie patskaņi, to stereometrisks attēlojums pēc akustiskajām un artikulārajām īpašībām neizskatītos sevišķi simetrisks (sk. 2. att.). Šīs 12 fonēmas veido minimālos pārus, piemēram, pili – pīli; peli – pēli; retu – rētu; Muris – mūris; kazas – kāzas; lupu – lūpu; seja – sija; lupu – lapu; mērs (pilsētas mērs) – mērs [mQ:rs] (metramērs); (tu) nes – (viņš) nes [nQs] u. tml. Fonēmas / o / un / o: / latviešu valodā sastopamas aizgūtos vārdos: / o: / - kols, basketbols; / o / - novembris, boja u. c. un izloksnēs: / a / > / o / - moza, lopa u. c., tādēļ minimālo pāru nav daudz, piemēram, māls – mols      (/ a: / - / o: /); klans – klons (/ a / - / o: /); zēna – zona (/ Q: / - / o: /); fēns – fons (/ e: / - / o: /); bija – boja (/ i / - / o /); kolu (dzērienu) – kalu (/ o / - / a /) u. tml. Tādus minimālos pārus, kas parādītu divu atšķirīgu fonēmu / o: / un / o / eksistenci, atrast vēl grūtāk, piemēram, tropi (termins literatūrzinātnē) – tropi (klimatiskā josla); kols (pieturzīme) – Kols (uzvārds), tomēr atšķirībā no lietuviešu valodnieku pieredzes šīs fonēmas tika atstātas latviešu literārās valodas patskaņu fonoloģiskajā pamatklasifikācijā, nevis perifērijā, jo tās veido bināru opozīciju / o / - / o: /. Sarunvalodā pastiprinās tendence aizgūto o izrunāt gari, un mūsdienās latviešu valoda papildinās ar jauniem vārdiem, kuros ir šīs skaņas, vieni no jaunākajiem terminiem ir klons (/ o: /) bioķīmijā un fons (/ o: /) fonoloģijā.

Kā jau rādīja minētie pāri, viena no spilgtākajām patskaņu diferencētājām pazīmēm ir to kvantitāte. Garo patskaņu fonēmas pēc kvantitātes attiecas pret īsajām vidēji kā 2 : 1 (garie augsta pacēluma patskaņi pret īsajiem augsta pacēluma patskaņiem kā 2,2 : 1, bet garie zema pacēluma patskaņi attiecas pret īsajiem zema pacēluma patskaņiem kā 1,8 : 1) [Liepa E., 1979., 14. – 17. lpp.], protams, kvantitāte mainās atkarībā no garo patskaņu zilbes intonācijas. Arī šī funkcija, t. i., spēja veidot
intonētas t. s. garās zilbes, šķir garos patskaņus no īsajiem.

2. att. Latviešu literārās valodas patskaņi.

Latviešu valodas vokāļu raksturošanai kopumā pietiek ar divām šķīrējpazīmēm: [ - konsonantisks ] un [ + zilbisks ]. Nedaudzas šķīrējpazīmes nepieciešamas, lai raksturotu priekšējo patskaņu fonēmu grupu, bet katra šīs grupas segmenta raksturošanai jāizmanto daudz vairāk pazīmju (sk. 3. att.).

Patskaņu fonēmu iedalījums:

Latviešu valodas patskaņu fonēmas dalāmas divās grupās pēc attiecībām ar līdzskaņiem, ko rāda vēsturiskā priekšējās rindas patskaņu noteiktā mija, piemēram, roka – rociņa (/ k / > / ts / ½ - / i /) – roķele (/ k / > / c / ½ - / e /); zirgs – zirdziņš      (/ g / > / dz / ½ - / i /) – zirģelis (/ k / > / ï / ½ - / e /); vilks – vilciņš (/ k / > / ts / ½ - / i /) – vilcēns (/ k / > / ts / ½ - / Q: /); Piebalga – piebaldzēns (/ g / > / dz / ½ -           / Q: /); rokat – rociet! (/ k / > / ts / ½ - / i /); lūgt – lūdz(i) (/ g / > / dz / ½ - / i /) u. c., miju papildina arī tādi vārdi kā, piemēram, līdzens (sal. līgans), spridzīgs (sal. sprigans), saticīgs (sal. satika), saīdzis (sal. saīga) u. tml., tādējādi pretstatot patskaņu fonēmas / i /, / i: /, / e /, / e: /, / Q /, / Q: / pret fonēmām / u /, / u: /, / o /, / o: /, / a /,      / a: /. Šo opozīciju stiprina atšķirības artikulācijā: ar mēles priekšējo vai pakaļējo daļu, tātad opozīcijas loceķļiem ir piemēroti apzīmējumi priekšējās (tās ir marķētās fonēmas) un nepriekšējās (šajā gadījumā būtu vidējās un pakaļējās rindas fonēmas). Akustiski šī opozīcija izpaustos kā augstas tonalitātes fonēmas pret zemas tonalitātes fonēmām.

Gan priekšējo, gan nepriekšējo patskaņu grupā izdalāmas divas apakšgrupas pēc mēles pacēluma, pirmkārt, augšējās jeb šaurās fonēmas / i /, / i: /, / u /, / u: / un apakšējās jeb platās fonēmas / e /, / e: /, / o /, / o: /, / Q /, / Q: /, / a /, / a: /. Šī diferenciālā pazīme spilgti izpaužas divskaņu veidošanā – nešaubīgi bifonēmisko divskaņu otrais komponents vienmēr ir augšējā fonēama / i / vai / u /, piemēram, ai, au, ei, eu, ui, iu, oi, ou. Šo divskaņu fonācijas laikā mēle vai nu paceļas no zemāka stāvokļa uz augstāku, vai paliek tajā pašā stāvoklī, nodrošinot noteiktu otrā komponenta izrunu.

Apakšējo fonēmu grupa ir opozīcijā augšējām, bet nav viendabīga pēc mēles pacēluma, jo zema mēles pacēluma fonēmas ir tikai / Q /, / Q: /, / a /, / a: /, to izrunas laikā mutes atvērums ir visplatākais, mēle nolaista viszemāk, fonēmu / e /, / e: /, / o /, / o: / artikulācijā ir vidējs mutes atvērums un mēle ir salīdzinoši vidējā pacēlumā, tātad apakšējās fonēmas pretstatāmas pēc pazīmes zemās – nezemās fonēmas. Šīs opozīcijas gadījumā minimālie pāri biežāk veidojas, ja viens no locekļiem ir aizgūts vārds vai arī fonēmas lietojums ir vēsturiskās fonētiskās pārmaiņas nosacīts, piemēram, (tu) met / e / - (viņš) met / Q /; ved! / e / - (viņš) ved / Q /; sēru / e: / (dzsk. Ģ. no sēre) – sēru / Q: / (dzsk. Ģ. no sēras); mērs / e: / (pilsētas galva) – mērs / Q: / (rīks mērīšanai, lielums); kolu / o / - kalu; kolts / o / - kalts; san – sen / e /; sāna – Sēna / e: / (upes nosaukums); velts / Q / - volts / o /; zēna / Q: / - zona / o: /; māls – mols / o: / u. c.

Līdz šim ārpus klasifikācijas atstāti divskaņi / ie / un / uo /, par kuru fakultatīvo un pozicionālo variēšanos izteikušies Jānis Endzelīns, Kārlis Mīlenbahs, Juris Plāķis, Anna Ābele, Alise Laua, Marta Vecozola, Augusts Bīleinšteins, Arnolds Grava, Hermanis Bendiks, šo problēmu pieminējuši pareizrunas un dziedāšanas metodiķi. Par / ie / un / uo / monofonēmismu liecina tas, ka:

1)  to pirmo komponentu nav iespējams aizstāt ar citu patskani, lai veidotos latviešu valodā iespējams divskanis;

2)   minimālos pārus iespējams veidot ļoti nosacīti, piemēram, šo – šuj: / uo / -    / ui /; posi – puisi: / uo / - / ui /; dienests – divnests [diunQsts] ‘divu nests’:      / ie / - / iu /;

3)  izrunas laikā mēle virzās no augstāka pirmā komponenta uz zemāku, mutes atvērums palielinās, tādējādi rodas nepastāvīga (it sevišķi divskaņa otrās daļas) fonācija;

4)  divskaņa otrais komponents nav identificējams ne ar vienu noteiktu latviešu valodas patskaņa fonēmu, to rāda arī spektogrāfiskā analīze; arī valodnieki saklausījuši dažādu šo komponentu izrunu un transkribējuši tos dažādi, piemēram:

Juris Plāķis rakstījis [Uo] un [ie¦], Alise Laua - [Uo] un [ie], Terje Matjasens – [Va] un [i�], Jānis Endzelīns – [ia] un [Ua], bet vēlāk precizējis par [UÃ] un [i«];

5)  ir skaidra [ie] un [Uo] monofonēmiskā funcionālā identitāte, ko rāda to morfoloģiskās funkcijas īpašības vārdos ar noteikto galotni:

Šīs pazīmes ir pamats, lai / ie / un / uo / ievietotu latviešu literārās valodas vokālisma monofonēmu sistēmā. Tā kā / ie / un / uo / ir garo zilbju veidotāji, to vieta ir garo fonēmu grupā, stereometriskajā modelī iezīmējot tos kā mainīgas monofonēmas (sk. 3. att.)

3. att. Latviešu literārās valodas vokālisma monofonēmas.

Latviešu augšzemnieku dialekta dziļajās izloksnēs šie divskaņi skaidri monoftongizējas: / ie / > / i: /; sieva > sīva un / uo / > / u: /; ola > ūla.

Dažas garās fonēmas atšķiras no īsajām arī pēc sasprieguma vai nesasprieguma, tā fonēmas / i: / un / u: / ir stipri saspriegtas pretēji nesaspriegtajām / i / un / u /, tomēr šī diferenciālā pazīme konsekventi piemīt tikai augšējām fonēmām, bet virzienā uz leju kļūst arvien vājāk izteikta, un jau J. Endzelīns atzinis, ka zema mēles pacēluma patskaņu fonēmas / a / un / a: / pēc sasprieguma neatšķiras, tādēļ rakstā nav veidota opozīcija saspriegta – nesaspriegta fonēma, bet klasifikācijā paturēts iedalījums pēc kvantitātes.

Garo vokāļu intonatīvās atšķirības pieder pie prosodiskajām diferenciālajām pazīmēm, nevis pie fonēmu inherentajām diferenciālajām pazīmēm, tādēļ rakstā veiktajā klasifikācijā tās netiek ievērotas pretēji Arnolda Gravas uzskatiem, kas publicēti izdevumā “Linguistics” 1970. gada 56. numurā [Grava A., 1970., 31. – 51. lpp.].

Mūsdienu ģeneratīvās fonoloģijas klasifikācijā par nozīmīgākām tiek uzskatītas artikulārās īpašības, tādēļ veidot latviešu valodas patskaņu matricu pēc tamlīdzīga starptautiski atzīta modeļa ir vienkāršāk:

Runājot par analizējamiem segmentiem, šeit apzināti lietoti divējādi apzīmējumi:

1)       patskaņu fonēmas, kad analizēti tradicionālie 12 patskaņi, un

2)       vokālisma monofonēmas, kad klasifikācijā aptverti arī / ie/ un / uo /.

Šajā gadījumā izvairīšanās no termina patskanis attiecinājumā uz / ie / un / uo / ir apzināta, lai neradītu skolotāju un mācību grāmatu autoru lieku uztraukumu, kaut arī paši bērni t. s. pupiņu valodā rīkojas ar / ie/ un / uo / kā ar monofonēmām, t. i., pretēji citiem divskaņiem nedala / ie/ un / uo / komponentos:

La–paiks šo–po–die–pien sli-pikts, lie-pie-tu-pus lī-pīst vi-pi-su-pu die-pie-nu-pu.

_                          _    _                         _          _                         _       _                         _

 - konsonantiska         - konsonantiska              - konsonantiska           -konsonantiska

 + sonoranta                 + sonoranta                    + sonoranta                 + sonoranta

 + zilbiska                   + zilbiska                        + zilbiska                    + zilbiska

 + priekšēja                 - priekšēja                       + priekšēja                  + priekšēja

_                          _    _                         _            - augšēja                      - augšēja

           / i /                           / u /                          + zema                         + zema

           / i: /                          / u: /                      _  - gara             _        _  + gara            _

           / e /                           / o /

           / e: /                          / o: /                               / æ /                             / æ :/

           / æ/                           / a /

           / æ :/                         / a: /     

4. attēls. Priekšējo patskaņu raksturojums pēc šķīrējpazīmēm.

Lai iegūtu pēc iespējas koncentrētāku rezultātu, apraksts pēc šķīrējpazīmēm ir jāformatizē, izmantojot vienkāršākā principu. Šādā veidā iespējams atspoguļot arī valodā sastopamās pozicionālās un vēsturiskās skaņu pārmaiņas. Tā, piemēram, latviešu valodā sastopamo nebalsīga troksneņa pagarinājumu starp īsiem patskaņiem divzilbju vārdos iespējams atspoguļot formulā, izmantojot galveno šķīrējpazīmju kombinācijas:

                                           _                      _   _                      _  _                       _ 

[ - garš ]        [ + garš ] apkaimē  - konsonantisks    + konsonantisks   - konsonantisks

                                                     + zilbisks              - balsīgs               + zilbisks

                                                     + sonorants           _                     _   + sonorants

                                                     + īss                                                  + īss

                                                     _                     _                                _                       _

Piemēros tas atspoguļojās kā lapa [lap:a], aka [ak:a], mati [mat:i], upe [up:e] u.tml.

Latviešu valodas līdzskaņu fonēmu iedalījums pēc šķīrējpazīmju kombinācijām ir ļoti uzskatāms un racionāls un dod iespēju raksturot skaņas iespējami vienkāršāk, arī šajā rakstā piedāvāto latviešu valodas fonēmu iedalījumu (sk., piem., 5. att.).

Galvenās šķīrējpazīmes.

   [ + konsonantiska ]                                           [ - konsonantiska ]

[ + sonoranta ]                  [ - sonoranta ]                            [ + sonoranta ]

[ +/- zilbiska ]                    [ - zilbiska ]                 [ - zilbiska ]        [ + zilbiska ]

            +                                      +                                -                           -                   

            +                                      -                                 +                          +

  +/-                                    -                                 -                           +              

       Skaneņi.                        Troksneņi                     / j /                     Vokāļi.

                                 (izņemot / j /).

5. att. Latviešu valodas līdzskaņu fonēmu iedalījums pēc galveno šķīrējpazīmju kombinācijām, ņemot vērā, ka / v / var veidot minimālo pāri balsīgs – nebalsīgs.

Galvenās šķīrējpazīmes (2. variants).

   [ + konsonantiska ]                           [ - konsonantiska ]                   

[ + sonoranta ]       [ - sonoranta ]                    [ + sonoranta ]                   [ - sonoranta ]

[ +/- zilbiska ]        [ - zilbiska ]             [ - zilbiska ]        [ + zilbiska ]       [ - zilbiska ]

            +                         +                               -                           -                         -

            +                         -                                +                          +                        -

  +/-                       -                                -                           +                        -

       Skaneņi.           Troksneņi                      / j /                     Vokāļi.                 / v /

                (izņemot / j / un / v /)

6. att. Latviešu valodas līdzskaņu fonēmu iedalījums pēc galveno šķīrējpazīmju kombinācijām, uzskatot, ka opozīcija / v / - / f / minimālajos pāros aizgūtos vārdos ir nenozīmīga.

Tātad fonēma / v / var izpausties kā [+/- konsonantiska], tomēr tās konsonantiskuma pazīme minimālo pāru balsīgs – nebalsīgs veidošanā parādās tikai perifēriski.

Literatūras saraksts.

Anderson S. R. (1974) Phonology in the Twentieth Century: Theories of Rules and Theories of Representations. Chicago.

Carr. Ph. (1993) Phonology. New-York.

Cherry C. E., Halle M., Jakobson R. (1953) Toward the Logical Description of Languages in their Phonemic Aspect. Language.

Chomsky N., Halle M. (1968) The Sound Pattern of English. New-York.

Contemporary Linguistics (1997)/ Eds. O’Grady W., Dobrovolsky M., Aronoff M. New-York.

Fant G. (1967) The Nature of Distinctive Features. To Honor Ronam Jakobson: Essays on the Occasion of his Seventieth Birthday. The Hague: Mouton.

Fromkin V., Rodman R. (1998) An Introduction to Language. Orlando.

Grava A. (1970) Phonemic Inventory of Vowels and Diphthongs in Latvia// Linguistics.

Halle M. (1972) On the Bases of Phonology. Phonological Theory: Evolution and Current Practice/ V. B. Makkai. USA.

Halle M. (1972) Phonology in Generative Grammar. Phonological Theory: Evolution and Current Practice/ V. B. Makkai. USA.

Jakobson R., Fant G., Halle M. (1955) Preliminaries to Speech Analysis: The Distincive Features and their Correlates. Cambridge.

Jakobson R, Halle M. (1956) Fundamentals of Language. The Hague.

Kazlauskas J. (2000) Rinktiniai raštai. Vilnius.

Liepa E. (1979) Vokālisms un zilbju kvalitāte latviešu literārajā valodā. Rīga.

Markus D., Grigorjevs J. (2002) Regresīvās asimilācijas gadījumi baltu valodās salīdzināmajā aspektā. Valoda un literatūra kultūras apritē: Latvijas Universitātes raksti, 650. sēj. Rīga.

Markus D. (1999) Zilbe baltu valodās: teoprija un prakse. LZA Vēstis, 53. sēj., 1./2./3. nr., 78.

Markus D. (2000) Skanīguma jeb sonoritātes princips latviešu valodas zilbēs. Linguistica Lettica. Rīga.

Matthews P. (1997) The Concise Oxford Dictionary of Linguistics. Oxford, New-York.

Pakerys A. (1995) Lietuvių bendrinės kalbos fonetika. Vilnius.

Robins R. H. (1990) A Short History of Linguistics. London and NewYork.

Trask R. L. (1997) A Student’s Dictionary of Language and Linguistics. London.