Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Anna Stafecka > Publikācijas     
   Sēļu novada leksika ģeolingvistiskā skatījumā     

Drukāt         

    
      

Anna Stafecka

Sēļu novada leksika ģeolingvistiskā skatījumā*

Tradicionāli par Sēliju pieņemts uzskatīt Augšzemes novadu. Taču vēsturiski sēļu apdzīvotā teritorija iesniegusies gan mūsdienu Austrumlietuvā, gan arī stiepusies visgarām Aiviekstei Vidzemes dienvidaustrumos, kā arī ietvērusi Ziemeļaustrumvidzemi (līdz pat Alūksnei) un nelielu Rietumlatgales joslu.1 Valodnieki ar senās sēļu cilts izplatības areālu saista mūsdienu latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnēs. Tās mēdz iedalīt Zemgales sēliskajās izloksnēs, kuras aizņem Augšzemi, un Vidzemes sēliskajās izloksnēs, kas veido kompaktu izplatības areālu Vidzemes dienvidos un dienvidaustrumos (ap Madonu, Ērgļiem, Koknesi, Cesvaini). Visas sēliskās izloksnes iedalāmas arī dziļajās sēliskajās (galvenokārt Augšzemē) un nedziļajās sēliskajās izloksnēs (Vidzemē).2 Interesanti, ka Daugavas labajā krastā Vidzemē, kur 13. gadsimta hronikas sēļus vairs neuzrāda3, mūsdienu sēliskās izloksnes joprojām veido stabilu lietojuma areālu – tātad izloksnes arī vēl pēc daudziem gadsimtiem glabā sēļu pēdas.

Par sēļu novadā runātajām izloksnēm ir daudz pētījumu, sākot ar Adalbertu Becenbergeru4 un Augustu Bīlensteinu5 , vēlāk Jāni Endzelīnu, kurš rakstā “Latviešu valoda Vidzemē“ norāda uz līdzību starp Sēlijas un Vidzemes dienvidaustrumu izloksnēm, kas ļauj secināt, ka “senāk tur, abpus Daugavas krastiem, dzīvojusi tā pati cilts (sēļi ?)”6. Tomēr valodnieki līdz šim pievērsušies galvenokārt šo izlokšņu fonētikai un morfoloģijai. Sēlisko izlokšņu apraksti visai bagātīgi pārstāvēti pirms Otrā pasaules kara izdotajos rakstu krājumos “Filologu biedrības raksti“7 un “Ceļi“8. Sēliskās izloksnes intensīvi pētītas pēdējos gadu desmitos, dažām izloksnēm veltītas pat atsevišķas monogrāfijas.9 Daugavas labā krasta jeb Vidzemes sēliskās izloksnes, it īpaši to fonētiku un morfoloģiju detalizēti aprakstījusi Maija Poiša10, bet Zemgales sēliskajām izloksnēm pēdējā gadu desmitā veltīti Alberta Sarkaņa eksperimentālie fonētiskie un fonoloģiskie pētījumi.11 Sēlisko izlokšņu vēstures jautājumiem pievērsušies Antons Breidaks12 un Marta Rudzīte. Īpaši pieminams Martas Rudzītes pēdējais raksts (publicēts pēc autores nāves), kurā dots vispusīgs apkopojošs sēlisko izlokšņu raksturojums.13 Marta Rudzīte aplūko kopējās valodas tendenču izpausmes Sēlijā un Vidzemes austrumu izloksnēs, kā galvenās no tām minot stieptās un krītošās intonācijas sakritumu, kas raksturīgs visam augšzemnieku dialektam, taču par specifisku sēlisko izlokšņu īpatnību, kā uzsver autore, uzskatāma kāpjošā un kāpjoši krītošā intonācija, palatālā pārskaņa, īso, pusgaro un garo patskaņu šķīrums (līdzīgi tas ir arī leišu augštaišu izloksnēs Lietuvas ziemeļaustrumu daļā, kur senāk iestiepušies sēļu novadi).14 Marta Rudzīte min arī dažas morfoloģiskās īpatnības, kas raksturīgas tieši sēļu novadam (1. personas vietniekvārdu vienskaitļa datīvu mun , īpatnējo vīriešu un sieviešu dzimtes šķiršanu daudzskaitļa 1. un 2. personas atgriezeniskajiem darbības vārdiem u. c.), kā arī kopējos vietvārdu piedēkļus Lietuvā un Sēlijā.15 Rakstā minēti arī dažu leksēmu izplatības areāli, kā arī dotas dažas kartes, kuras veidotas uz Latviešu valodas dialektu atlanta materiālu pamata.16

Tomēr kopumā sēļu novada leksikas izpētei teritoriālā aspektā līdz pat mūsdienām veltīts visai maz uzmanības. Nu šo robu daļēji aizpilda pagājušajā gadā klajā nākusī Latviešu dialektu atlanta (turpmāk tekstā LVDA) Leksikas daļa ar 102 kartēm un komentāriem. Kartografētie dažādu priekšmetu un parādību nosaukumu izplatības areāli gan vieno abu Daugavas krastu sēliskās izloksnes, gan arī uzrāda radniecību ar citiem novadiem. Jāpiebilst, ka leksēmu izplatības areāli "tīrā" veidā – t. i., tikai vienā vai otrā izlokšņu grupā sastopami ļoti reti, parasti tie iesniedzas arī kaimiņu izloksnēs. Rakstā galvenā uzmanība veltīta tiem vārdiem, kuru areāla centrs jeb kompakta izplatība ir sēliskās izloksnes. Tādējādi varam izdalīt vairākas sēlisko izlokšņu leksikas areālu grupas, kuras atspoguļotas LVDA Leksikas daļā.

I. Vispirms pievērsīsimies tai leksikai, kas raksturīga galvenokārt tikai mūsdienu augšzemnieku dialekta sēliskajām izloksnēm. Aplūkosim leksēmas, kuras lokalizētas Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs (dažreiz arī Lietuvas ziemeļaustrumu izloksnēs).

Ar nozīmi 'kālis' minētajās izloksnēs kompaktu areālu veido leksēma grieznis (47. karte). Tā reģistrēta arī divās Latgales izloksnēs – Līvānos un Naujenē (pēdējā līdzās Latgalē izplatītajam variantam griezinis). Leksēmas grieznis areāls turpinās arī Lietuvas ziemeļaustrumu izloksnēs – senajā sēļu teritorijā, kur sastopami atbilstošie lietuviešu nosaukumi griežtis, griežtys un griežtinis.17

Neliela garena siena krāvuma nosaukums stirta (69. karte) plaši izplatīts Augšzemē, arī Zemgales austrumu izloksnēs, kā arī Vidzemes sēlisko izlokšņu rietumu daļā. Atbilstošais lietuviešu nosaukums stìrta 'siena kaudze' nepārtrauktā areālā turpinās Lietuvā (ap Biržiem, Paņevēžu, Ukmergi, Zarasiem).18

Abās sēlisko izlokšņu grupās kompakti sastopama arī leksēma puosa (vai puoss) ar nozīmi 'piepe vai arī no piepes gatavots šķiltavu deglis' (13.karte), kā arī dvans ar nozīmi ' tvans' (līdzās atvasinājumiem dvanums, tvanums ) sk. 76. karti.

Par sēliskajām izloksnēm raksturīgiem uzskata arī spīļarkla nosaukumus ar sakni rag – kā ragainis, ragulis, ragālis u. c. (64. karte), kartupeļa nosaukumam tupenis (44. karte) areāla centrs ir sēliskās izloksnes, tāpat 57. kartē rādītā leksēma (pelav)pūne 'nojume pelavu glabāšanai' lokalizēta galvenokārt sēlisko izlokšņu teritorijā. Arī atkalas nosaukums apkala (86. karte) veido kompaktu areālu Zemgales un Vidzemes sēliskajās izloksnēs. Tas sastopams arī vēl vietumis Kurzemē un Zemgales dienvidos, kā arī Dienvidlatgalē (ap Izvaltu 505, Krāslavu 506).

Dažkārt abās sēlisko izlokšņu grupās visai kompakti sastopami vienas un tās pašas leksēmas fonētiskie vai morfoloģiskie varianti. Tā, piemēram, 37. kartē Vidzemes sēliskajās izloksnēs (arī izloksnēs ap Gulbeni, Alūksni) izplatīts kovārņa nosaukums kuosvārnis (vai kuosvārns), bet Zemgales sēliskajās (arī Rietumlatgales) izloksnēs – fonētiskais variants skuosvārnis (vai skuosvārns). Zemgales sēliskajās izloksnēs (arī Krustpilī 357 un Līvānos Latgalē) ar nozīmi 'vīgrieze' lieto nosaukumus vīrēksne vai vīrēksnis, bet Vidzemes sēliskajās izloksnēs – vīrēkste un vīrēksts (20. karte). Arī jau minētās leksēmas puosa un puoss lokalizētas atsevišķās sēlisko izlokšņu grupās – vīriešu dzimtes forma puoss – kompakti Zemgales sēliskajās izloksnēs, bet sieviešu dzimtes forma puosa līdzās puoss biežāk sastopama Vidzemes sēliskajās izloksnēs.

II. LVDA Leksikas daļa atspoguļo arī vairākas galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgās fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības. Tā, piemēram, tikai Vidzemes sēliskajās izloksnēs zvirbuļa nosaukums ir žvirbulis vai žvirbuls (39. karte). Šai izlokšņu grupā izplatītas no latviešu literārās valodas un kaimiņu izloksnēm atšķirīgas lietvārdu celma formas kā kaņepa (43. karte), ābels 'ābele' (1. karte), īpatnēji piedēkļi kā, piemēram, piedēklis -aun- vārdā virsaune (12. karte).

Augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, kā arī lielākajā daļā Vidzemes un Zemgales sēlisko izlokšņu koka galotnes nosaukums ir virsūne (12. karte), kam atbilst arī leišu viršūne (ME IV 610). Taču tikai Vidzemes sēliskajās izloksnēs, kā arī dažās tuvākajās kaimiņizloksnēs, kā jau minēts, visai kompakti sastopams variants virsaune ar -aun- piedēkļa -ūn- vietā.19 Turklāt vairākos gadījumos vārds virsaune pazīstams tikai no tautasdziesmām vai arī kartes komentārā atrodama piezīme, ka to lieto vecākās paaudzes runātāji.20

Tikai Vidzemes sēliskajās izloksnēs kompaktā areālā sastopams jēdziena '(kartupeļus) rakt' apzīmējums (tupeņus) maukt (46. karte). Tā kā šajās izloksnēs vārdu maukt lieto arī ar nozīmi 'vilkt, mizot, arī novākt saknes, sīpolus'21, acīmredzot arī te saglabāta vārda maukt senākā nozīme, kas attiecināta uz kartupeļu novākšanu jeb vākšanu. Plašā kompaktā areālā galvenokārt Vidzemes sēliskajās izloksnēs izplatīts kausētu tauku pārpalikumu nosaukums čuras (73. karte). Tas sastopams diezgan plašā joslā Latgales rietumu un ziemeļrietumu izloksnēs, arī dažās Vidzemes vidus izloksnēs. Kompakti galvenokārt tikai Vidzemes dienvidaustrumos sastopami ogu nosaukumi melmenes 'mellenes' (24. karte) un galvenes 'zilenes' (25. karte). Pēdējais nosaukums reģistrēts arī dažās Latgales izloksnēs (Barkavā 425 un Rugājos 475).

Vidzemes sēliskajās izloksnēs nostabilizējušies arī jaunāki aizguvumi kā, piemēram, svētenis ar nozīmi 'ķiploks', tas reģistrēts vēl arī dažās kaimiņizloksnēs un atsevišķās Zemgales sēliskajās un Latgales izloksnēs (48. karte). Dažās izloksnēs šajā areālā (Bērzaunē 337, Lubānā 417, Mārcienā 422 u. c.) reģistrēts variants svētinis (ak. svētini), kas varētu būt substantivējies adjektīvs ar seno izskaņu -inis 22 , kam senāk sekojis substantīvs (sal. arī ķiploka nosaukumu svētais sīpuols Aiviekstē 349).

Arī aveņu nosaukumam aiviekstenes (22. karte) par areāla centru uzlūkojamas Vidzemes sēliskās izloksnes. Šis nosaukums fiksēts arī dažās Zemgales sēliskajās izloksnēs. Latgales rietumu izloksnēs izplatīts morfoloģiskais variants ar senāko izskaņu -ine aiviekstines (Līvānos 436, Atašienē 432, Stirnienē 433, arī vēl citās Latgales rietumu izloksnēs), kas veido nepārtrauktu areālu ar Vidzemes aiviekstenēm. Dažviet Latgalē vecākās paaudzes runā konstatētie citu ogu nosaukumi kā, piemēram, dzērvines uogas Makašēnos 484, Nautrēnos 480 u. c., kur atvasinājumam ar -ine ir atributīva funkcija, neizslēdz iespējamo senāko adjektīvu arī aveņu nosaukumā aiviekstines, kuram varētu būt sekojis substantīvs uogas.

Dažkārt arī Vidzemes sēlisko izlokšņu teritorijā nebūt nav viendabīga. Nereti atsevišķi leksēmu varianti veido patstāvīgus, visai stabilus lietojuma areālus – visbiežāk šo izlokšņu austrumu un rietumu daļā. Tā, piemēram, ķirzakas nosaukumi čirgailis un šķirgailis lokalizēti Vidzemes sēlisko izlokšņu rietumu daļā, bet šķirzats, šķirzata, šķirzate – austrumu daļā (34. karte). Arī krupja nosaukumi kaupens, kaupenis sastopami rietumu daļā, bet austrumu daļā izplatīti varianti ar sakni kauk- kā kaukiņš, kaukinis, kaukenis, kaukainis u. c. (30. karte).

Dažas leksēmas Vidzemes sēliskajās izloksnēs kompakti konstatētas pavisam nelielā teritorijā. Zemeņu nosaukums zemnīgas (23. karte) ME, dots tikai no četrām izloksnēm (Dzelzavas 409, Cesvaines 416, Lubānas 417, Meirāniem 421). Savukārt ar materiālo kultūru saistītais jēdziens – māla klona nosaukums pārts (59. karte) – arī sastopams nelielā kompaktā areālā Vidzemes sēlisko izlokšņu daļā ( Bērzaunē 337, Mārcienā 422, Ļaudonā 423, Saikavā 424 u. c.). Šīs leksēmas reģistrējumi dažās Vidzemes ziemeļaustrumu izloksnēs (Gaujienā 382, Trapenē 383, Jaunlaicenē 385, Mālupē 468 u. c.) varētu būt liecība par vārda pārts areāla sašaurināšanos mūsdienās. Arī pārējo iepriekš minēto leksēmu reģistrējumi nelielā teritorijā acīmredzot norāda uz to plašāku lietojumu senāk (piemēram, jau minētā zemeņu nosaukuma zemnīgas reģistrējums vairs tikai vārdnīcā, bet ne dzīvajā tautas runā).

III. Atsevišķā grupā izdalāmi tie areāli, kuri rāda leksēmu izplatību ne tikai sēlisko izlokšņu teritorijā abpus Daugavai, bet arī vēl Ziemeļaustrumvidzemē (ap Alūksni, Gulbeni). Kartografētajā leksikas materiālā redzams, ka dažas leksēmas šajā joslā veido nepārtrauktus areālus. Plašu kompaktu areālu, ietverot arī dažas Vidzemes vidus izloksnes, Latgales ziemeļu un rietumu izloksnes (Atašieni 432, Līvānus 436), veido vārds ķeiris 'kreilis' (91. karte). Tas plašā kompaktā areālā sastopams arī Kurzemē, izņemot tās ziemeļrietumu daļu un dažās Zemgales rietumu izloksnēs. Te būtu minams arī, piemēram, vārds gabana 'apaļi krauta siena gubiņa' (68. karte), kurš sastopams arī dažās Latgales rietumu izloksnēs kā Līvānos 436, Atašienē 432, Barkavā 425, Gaigalavā 479 u. c. , arī auna nosaukums avins (51. karte). Tāpat 18.kartē attēlotajam purva vaivariņu nosaukumam vaivari (vaiveri) vai vaivarāji (vaiverēji)23 areāla kodols ir Vidzemes un Zemgales sēliskās izloksnes un Ziemeļaustrumvidzemes izloksnes. Šie varianti sastopami atsevišķās izloksnēs arī citos Latvijas novados. Pārliecinošus kompaktus areālus šajā joslā veido divi ģermānismi – 3. kartē rādītā sieviešu dzimtes forma ķirša 'ķirsis' un vēl plašākā joslā, ietverot arī dažas Vidzemes vidus izloksnes (Mori 311, Launkalni 297, Smilteni 290, Valku 374 u. c.), 77. kartē attēlotā mulda ar nozīmi 'trauks rupjmaizes raudzēšanai jeb abra'. Jāpiebilst, ka vārds mulda tiek lietots arī citos Latvijas novados, kur tas parasti apzīmē mazāku izdobtu koka trauku, kurā iejāva mīklu baltmaizei, pīrāgiem, karašām, to lietoja arī dažādām citām saimniecības vajadzībām.24

Tomēr vairumā gadījumu šajā teritorijā kopumā redzama leksēmu izplatības areāla sašaurināšanās, kad atsevišķa leksēma vai arī tās morfoloģiskie vai fonētiskie varianti vienā vai otrā sēlisko izlokšņu grupā sastopama kompaktāk, bet pārējā teritorijā izkliedēti vai pat fiksēta sporādiski. Tā, piemēram, 64. kartē attēlotais spīļarkla nosaukums starainis (un varianti) viskompaktāk sastopams Vidzemes sēliskajās izloksnēs un Latgales sēliskajās izloksnēs ( Atašienē 432, Krustpils 357 apkārtnē, Līvānos 436, Stirnienē 433 u. c.). Taču Augšzemē un Ziemeļaustrumvidzemē tas fiksēts tikai dažviet, toties samērā kompakti sastopams Ziemeļlatgalē. Aveņu nosaukums aviekstenes (22. karte) lokalizēts galvenokārt šī areāla perifērijā. Areāla centrā Vidzemes sēliskajās izloksnēs šo nosaukumu acīmredzot aizstājis fonētiskais variants aiviekstenes. Papuves nosaukuma morfoloģiskie varianti papave, papeve (62. karte) savukārt veido atsevišķus nelielus areālus Zemgales sēlisko izlokšņu rietumu daļā un Vidzemes sēlisko izlokšņu austrumu daļā. Daudz retāk tie sastopami Ziemeļaustrumvidzemes izloksnēs, fiksēts arī Līvānos 436 Latgalē. Uz lietojuma teritorijas sašaurināšanos norāda arī kartes komentāros atrodamās piebildes par šo variantu lietojumu galvenokārt vecākās paaudzes runā vai arī reģistrējumu vairs tikai vārdnīcās. Vēl retāk visā aplūkojamā teritorijā konstatēts biezpiena nosaukums baltais piens (71. karte), kuram līdzās izplatīts literārajā valodā un arī izlokšņu lielākajā daļā lietotais biezpiens vai tā variants biezais piens, biezapiens. Arī 67. kartē rādītais vārds apgabana (vai tā variants apgabine) ar nozīmi 'apārnis jeb žāvēšanai biezi izklāts siens' nelielā kompaktā areālā sastopams Augšzemē, dažās izloksnēs ap Līvāniem 436 un Krustpils 357 apkārtnē, bet tikai dažās Vidzemes sēliskajās un ziemeļaustrumu izloksnēs, kur līdzās izplatīts nosaukums apārnis vai tā varianti apārdnis vai apārds. 83. kartē, kurā attēloti jēdziena 'tumšs' apzīmējumi, sēliskajās izloksnēs un dažās Vidzemes ziemeļaustrumu izloksnēs izplatītie varianti tumss un timšs sastopami blakus literārās valodas vārdam tumšs. Tātad aplūkotās kartes rāda , ka paralēlie literārās valodas varianti liecina par dialektālo parādību lietojuma teritorijas sašaurināšanos literārās valodas un dažkārt arī kaimiņu izlokšņu ietekmē.

Dažas leksēmas veido nepārtrauktus areālus galvenokārt Vidzemes sēliskajās un ziemeļaustrumu izloksnēs, piemēram, 89. kartē attēlotais siekalu nosaukums šliekas vai šļiekas, kas izplatīts Vidzemes dienvidaustrumos, veido nepārtrauktu areālu ar Gulbenes un Alūksnes novadu. Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajās izloksnēs un Vidzemes ziemeļaustrumu izloksnēs kompakti sastopams kovārņa nosaukums kuosvārnis (37. karte). Tas izplatīts arī Latgales ziemeļos. 78. kartē rādītie linu pogaļas nosaukumi puoga vai puodziņa kompakti sastopami Vidzemes sēliskajās un ziemeļaustrumu izloksnēs, bet izkliedēts areāls turpinās arī Vidzemes ziemeļu virzienā – šie nosaukumi konstatēti dažās Vidzemes vidus izloksnēs ap Smilteni 290, kā arī nelielā atsevišķā samērā kompaktā areālā Vidzemes ziemeļos – Ipiķos 250, Jeros 260, Lodē 252, Rūjienā 254 u. c.

Vairāku LVDA kartēs atspoguļoto leksēmu izplatības areāli vieno Vidzemes sēliskās izloksnes ar vidus un lībiskajām izloksnēm. Nereti tā ir plaša lietojuma teritorija, kas aptver gandrīz visu Vidzemi. Tā, piemēram, 32. kartē atspoguļotais sliekas nosaukuma fonētiskais variants šlieka vai šļieka plaši izplatīts gandrīz visā Vidzemē, tāpat arī 33. kartē rādītais dēles nosaukums lēle. 59. kartē attēlotais klona nosaukums kuls, kas veido kompaktu areālu Vidzemē (izņemot tās rietumu daļu), sastopams arī atsevišķās Zemgales sēliskajās un Latgales ziemeļu izloksnēs. Arī jēdziena (sienu) grābj apzīmējums (sienu) kasa (66. karte) raksturīgs gandrīz visai Vidzemei (izņemot tās rietumus) un Latgales ziemeļu daļai. 69. kartē attēlotā nosaukuma ķirpa 'neliels garens siena krāvums' lietojuma teritorija ir gandrīz visa Vidzeme (izņemot tās rietumus un dienvidrietumus). Tas sastopams arī Krustpils apkārtnē, dažās Augšzemes izloksnēs (ap Sauku 360), arī dažās Vidzemes pierobežas izloksnēs Latgalē. Sēliskās izloksnes daļēji ietver ne tikai Vidzemē, bet arī citos Latvijas novados (izņemot Latgali) plaši izplatītais tvana nosaukums dvinga (76. karte).

IV . Vairākas leksēmas vieno Vidzemes sēlisko un Kurzemes novadu. Te sastopami gan visai plaši areāli abos novados, gan arī atsevišķi reģistrējumi vienā un plaša izplatības teritorija otrā. Tā, piemēram, visai izplatīti Vidzemes sēliskajās izloksnēs (arī atsevišķās Zemgales izloksnēs) ir aitas nosaukumi avs un ave (50. karte), kuri tiek plaši lietoti Kurzemē (galvenokārt tās vidus un dienvidu daļā). 10. kartē rādītajam čiekura nosaukumam čiekurzis (-s) areāla centrs ir Vidzemes sēliskās izloksnes. Izkliedētā veidā tas konstatēts arī Vidzemes ziemeļaustrumos, kā arī dažās Vidzemes vidus izloksnēs. Šis variants nelielā kompaktā areālā sastopams Dienvidkurzemē un atsevišķās Zemgales izloksnēs. Nedaudz plašāk līdzās nosaukumam čiekurzis (-s) izplatīts variants ciekurzis.

Īpaša uzmanība būtu pievēršama tām leksēmām, kuras kompakti sastopamas visā Kurzemē (dažkārt arī atsevišķās Zemgales rietumu izloksnēs), bet tikai sporādiski reģistrētas tālu ārpus areāla –Vidzemes dienvidaustrumos. 31. B karte rāda salas nosaukumu kalva (arī variantus kalve vai kalla). Kartes komentāros atrodamas piezīmes, ka šie vārdi izloksnēs pazīstami arī ar nozīmi 'paugurs pļavā, mežā, sausāka vieta purvā'. Vārds kalva ar nozīmi 'eine kleine Insel Zwischen zwei Flussarmen' EH dots no Saikavas 424, mūsdienu vākumos tas reģistrēts vēl Meirānos 421, bet ar nozīmi 'augstāka vieta, paugurs' tas fiksēts Druvienā 398.

Visā Kurzemē, arī dažās Zemgales izloksnēs ar nozīmi 'ziemas kvieši' lieto nosaukumu pūri vai pūŗi. Vārds pūri reģistrēts arī tālu ārpus kompaktā areāla Vidzemes dienvidaustrumos – Odzienā 341 (EH), Ērgļos 326, Vējavā 328, Ļaudonā 423, Saikavā 424, EH tas dots arī no Skaistas 507. Lietuviešu valodas atlants rāda atbilstošā nosaukuma pūraĩ izplatību Lietuvas ziemeļrietumos, veidojot nepārtrauktu areālu ar Kurzemes pūri.25 66. B karte atspoguļo Kurzemē un dažās Zemgales rietumu izloksnēs izplatīto siena vāla nosaukumu spaile. Taču tālu ārpus areāla vārds spaile ar šo nozīmi konstatēts trijās Vidzemes sēliskajās izloksnēs – Lazdonā 419, Praulienā 420, Sarkaņos 414. Kurzemē un dažviet Zemgalē izplatīts verbs dzīvuot (arī dzīvāt, dzievāt u. c. varianti) ar nozīmi 'strādāt' (97. B karte). Mūsdienu izlokšņu materiālos vārds dzīvuot 'strādāt' fiksēts dažās Vidzemes sēliskajās izloksnēs – Lubānā 417, Aizkrauklē 346, Meirānos 421, Pļaviņās 348. Verbam dzīvuot ir semantiska paralēle arī lībiešu valodā (sal. līb. je'll 'dzīvot, strādāt').26 Valodniecībā pastāv uzskats, ka lībieši to varētu būt aizguvuši no kuršiem.27 J. Endzelīns rakstā “Kuršu pēdas Rietumu Vidzemē“ min vairākus kursiskas cilmes vietvārdus Vidzemes rietumos, kā arī dažas ar kursiskajām izloksnēm saskanīgas Vidzemes lībisko izlokšņu īpatnības.28 Taču Vidzemes sēliskajās izloksnēs reģistrētās kursiskajā novadā plaši sastopamās leksēmas varētu būt liecība par iespējamām kuršu pēdām dziļāk Vidzemē. J. Endzelīns min māju nosaukumu Kurzemnieki Bērzaunē un arī Cesvainē, piebilstot, ka šai pagastā to izrunā ar tīri kursisko Kuor-.

V . LVDA leksikas kartēs skaitliski tomēr visvairāk ir to leksēmu, kuras kopīgas sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm. Te sastopami gan tādi vārdi, kuri aptver visu augšzemnieku dialektu un nereti pat iesniedzas Vidzemes vidus izloksnēs, gan arī tādi, kuri kompakti izplatīti Latgalē un sastopami tikai vienā vai otrā sēlisko izlokšņu grupā. Savukārt dažas sēliskajās izloksnēs kompakti sastopamās leksēmas veido kopīgus areālus ar dažām Latgales rietumu vai dienvidrietumu, dažkārt arī ziemeļu izloksnēm.

Sēliskās izloksnes parasti ir rietumu robeža tiem priekšmetu, parādību nosaukumiem vai jēdzienu apzīmējumiem, kuri izplatīti visā augšzemnieku dialektā. Te būtu minami, piemēram, 83. kartē attēlotie jēdzienu 'auksts' un 'tumšs' apzīmējumi salts un timss, variants guns 'uguns' (75. B karte), griķu nosaukums driķi (42. karte), verbi sprēst (un prēst) ar nozīmi 'vērpt' (79. B karte), maizes lāpsta 'lize' (77. A karte).

Dažu leksēmu kopējā izplatības teritorija ir Latgale (vai tās lielākā daļa), Augšzeme un Vidzemes dienvidaustrumi. Te būtu minams, piemēram, verbs (pērkuons) grauž ar nozīmi '(pērkons) rūc' (85. karte), kas izplatīts visā Latgalē (mazāk tas raksturīgs Latgales austrumu un ziemeļu daļai). Jāpiebilst, ka verbi graust un gŗaust sastopami vairākās Kurzemes dienvidu izloksnēs, arī lietuviešu valodā atbilstošais vārds ir griáusti (ME I 639). Plašu kompaktu areālu Latgales, Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs veido leksēma maut 'peldēt' (96. A karte), kura sporādiski fiksēta arī Vidzemes ziemeļaustrumos, arī siekalu nosaukums sliekas (89. karte) izplatīts Latgalē, Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs. Atsevišķās izloksnēs tas reģistrēts visos Latvijas novados, turklāt nelielā kompaktā areālā sastopams lībiskajās izloksnēs Vidzemes ziemeļos. 97. kartē attēlotie verbi dajūkt un piejūkt ar nozīmi 'pierast' arī veido kompaktu areālu Latgales un Vidzemes, Zemgales sēliskajās izloksnēs. Turklāt visā Latgalē plaši lietotais verbs ar priedēkli da- dajūkt izplatīts Vidzemes sēliskajās izloksnēs, taču reģistrēts tikai dažās Zemgales sēliskajās izloksnēs, kur dominē variants piejūkt (sal. liet. prijùnkti ME 254). Jāpiebilst, ka priedēklis da- citos verbos šajā teritorijā sastopams visai plaši. Domājams, ka verbi dajūkt (arī dajukt) un piejūkt (piejukt) senāk bijuši pazīstami plašāk, jo vairākās izloksnēs tālu ārpus kompaktā areāla mūsdienās konstatēti vārdi atjukt 'atradināties' (Dzirciemā 86, Vandzenē 75, Alsungā 12 u. c.) un atjūkt (dažās sēliskajās izloksnēs un Laidzē 74 Kurzemē).

Tomēr lielākā daļa leksikas areālu, kuri aptver visu Latgali, parasti ir kopēji tikai ar daļu sēlisko izlokšņu, visbiežāk vienu vai otru sēlisko izlokšņu grupu. Skaitliski nedaudz ir visai Latgalei un galvenokārt Vidzemes sēliskajām izloksnēm kopīgu leksēmu. Tā 54. kartē rādītais vircas nosaukums sīvs, kas kompaktā plašā areālā sastopams Latgalē (izņemot tās ziemeļus un ziemeļaustrumus), izplatīts arī Vidzemes sēliskajās izloksnēs, toties fiksēts tikai dažās Zemgales sēliskajās izloksnēs. Arī 15. kartē attēlotas pumpura nosaukuma variants pupurs raksturīgs galvenokārt Latgalei (izņemot tās ziemeļu daļu) un Vidzemes sēliskajām izloksnēm.

Vairāk kopēju areālu tomēr veido leksēmas, kuras kompakti lokalizētas Latgalē un Augšzemē. Gandrīz identi areāli ir 23. un 24. kartē attēlotajiem ogu nosaukumiem zemnīcas 'zemenes' un melnīcas 'mellenes'. Šajā areālā izplatīts arī ābeles nosaukums ābelnīca (1. karte), kā arī papuves nosaukums papive (62. karte). Visai plaši sastopamas arī tādas leksēmas kā 58. kartē attēlotais grauda nosaukums grūds un apcirkņa nosaukums aruods. Jāpiebilst, ka arī šo abu leksēmu areāli ir gandrīz vienādi. Arī 14. kartē rādītais smaržas apzīmējums smārds lokalizēts galvenokārt šajā areālā. Vēl būtu minamas tādas leksēmas kā vucins ' auns ' (51. karte), (sienu) kaš '(sienu) grābj' (66. karte), stāvi 'stelles' (81. karte), arī par aizguvumu no slāvu valodām uzskatītais kūds (87. karte). Šī leksēma reģistrēta vairākās Kurzemes un Zemgales izloksnēs gar Lietuvas robežu, kur tā varētu ienākusi caur lietuviešu valodu.

Dažas leksēmas veido kopējos areālus Latgales rietumos vai dienvidrietumos un Augšzemē. Plaši Latgales centrālajās rietumu un dienvidu izloksnēs izplatītais čiekura nosaukums cirkūzis (10. karte) kompakti sastopams arī Augšzemē. Augšzemes austrumu daļā un visai plašā areālā Dienvidlatgalē ar nozīmi '(kartupeļus) rakt' lieto verbu (kartupeļus) kast (46. karte). 99. B kartē rādītais verbs kast ar nozīmi 'rakt (bedri)' sastopams daudz šaurākā areālā. Verbs kast ar nozīmi 'rakt' konstatēts arī Dienvidrietumkurzemē. Iespējams, ka tas ir aizguvums no leišu valodas (sal. lei. kàsti 'rakt' ME II 169), taču nav izslēgts, ka šajās izloksnēs tas vienkārši saglabājis arī nozīmi 'rakt'. Ogu nosaukumi aviekšas 'avenes' (22. karte) un zemines 'zemenes' (23. karte), retāk mellines 'mellenes' (24. karte) arī sastopami Latgales dienvidu daļā un Augšzemē. Tie reģistrēti arī Lejaskurzemē. Iespējams, ka arī šajos ogu nosaukumos izskaņa -ine norāda uz kādreizējo iespējamo adjektīvu. Vēl būtu minams šajā teritorijā lokalizētais 34. kartē rādītais nosaukums šķirzlats (un varianti), arī 37. kartē attēlotais kovārņa nosaukums skuosvārnis (arī skuosvārns). Arī aizguvumi no lietuviešu valodas kā ģirtuokles 'zilenes' (25. karte), vargle 'varde' (29. karte), iet luņģībās 'iet raudzībās' (95. karte) sastopami nelielā teritorijā abpus Daugavai.

Īpaši aplūkojamas tās leksēmas, kuras kompakti sastopamas visā vai gandrīz visā Latgalē, bet konstatētas tikai dažās Augšzemes izloksnēs, visbiežāk tās ir izloksnes uz dienvidaustrumiem no Aknīstes 368, jo īpaši Ilūkstes apkārtnes izloksnes (Dviete 443, Rubeņi 441, Pilskalne 449, Bebrene 442). Tā, piemēram, spīļarkla nosaukums arkls (64. karte), kurš kompakti izplatīts gandrīz visā Latgalē, sastopams arī minētajā areālā Augšzemē, te arī lokalizēts verbs (linus) plēst 'linus plūkt' (79. karte). Tāpat tikai Augšzemes austrumu daļā un Latgalē izplatīti ķirzakas nosaukumi šķirzlats, šķirzlata, -e (34. karte), arī auna nosaukums vucins, kas raksturīgs Latgalei un Augšzemes izloksnēm uz austrumiem no Aknīstes (51. karte). Interesanti, ka blakus sēliskajām izloksnēm raksturīgajam kāļa nosaukumam grieznis Bebrenē 442 reģistrēts Latgales izloksnēm raksturīgais griezinis (47. karte). Šis variants kā vienīgais konstatēts divās Zemgales sēliskajās izloksnēs gar Daugavu – Dvietē 443, Pilskalnē 449. Tikai vienā Zemgales sēliskajā izloksnē (Dvietē 443) reģistrēts vārds netiklis ar nozīmi 'sliņķis, slinks'. Arī daži Latgales izloksnēs plaši sastopamie aizguvumi no slāvu valodām Augšzemē fiksēti tikai atsevišķās minētajās izloksnēs, piemēram, vīšņa vai vīšne 'ķirsis' (3. karte), kas kompakti sastopams visā Latgalē, konstatēts Rubeņos 441, Dvietē 443, Pilskalnē 449, tāpat 64. kartē attēlotais Latgalē izplatītais mucas nosaukums buca Augšzemē lokalizēts galvenokārt minētajās izloksnēs, nedaudz plašāk uz ziemeļrietumiem šai teritorijā sastopams arī kūts nosaukums klēvs (53. karte). Iespējams, ka aplūkotās leksēmas šajās sēliskajās izloksnēs varētu būt ienākušas no Latgales vai arī to lietojumu vēsturiski ietekmējusi latgaliešu rakstu valoda, kura aptvēra ne tikai tagadējās Latgales teritoriju, bet arī Ilūkstes apkārtni.29 Dažkārt nelielā teritorijā Augšzemes austrumdaļā sastopamas leksēmas, kuras izplatītas ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemes sēliskajās izloksnēs, piemēram, kalēja nosaukums kalvis (63. C karte). Jāpiebilst, ka leksēma kalvis izplatīta plašā areālā Lietuvā.30

Savukārt dažos gadījumos leksēmas, kuras plaši izplatītas Latgales (dažkārt arī Vidzemes ziemeļaustrumu izloksnēs un nereti sastopamas atsevišķās Zemgales sēliskajās izloksnēs ap Ilūksti, kur liela latgalisko izlokšņu ietekme), bet nav plašāk izplatītas sēliskajās izloksnēs, nav raksturīgas arī Latgales rietumu izloksnēm (Krustpils 357 apkārtnei, Līvāniem 436, dažkārt arī Atašienes 432, retāk Stirnienei 433). Tā, piemēram, leksēma netiklis 'slinks, sliņķis' (93. karte) izplatīta gandrīz visā Latgalē, bet slinks lieto Krustpils apkaimē un Līvānos, pads 'māla grīda' (59. karte) Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē, bet kluons Līvānos 436. Kā zināms, tajos gadījumos, kad Latgales izloksnēs lieto slāvismus, pārējos Latvijas novados bieži vien sastopami atbilstošie ģermānismi, piemēram, augļu koku nosaukumi vīšņa, vīšņe (2. karte) gandrīz visā Latgalē, bet ķirsis (un varianti) Latgales rietumos, gruša (un varianti) visā Latgalē, bet bumbēre, bumbērnīca, bumbēris Latgales rietumos (3. karte). Arī ķieģeļa nosaukums cegls (60. karte) sastopams lielā daļā Latgales izlokšņu, bet Latgales rietumu izloksnēs konstatēts ģermānisms ķieģelis.

Tādējādi vairāku leksēmu lokalizācija šajās izloksnēs liecina par Latgales rietumu izlokšņu un sēlisko izlokšņu robežu apzīmējumu LVDA I kartē.31

Vairākas leksēmas, kuras kompakti izplatītas Latgalē, sastopamas arī daļā Vidzemes un Zemgales sēlisko izlokšņu, visbiežāk tās ir izloksnes gar Latgales robežu. Te būtu minams, piemēram, verbs (sviestu) nīt ar nozīmi '(sviestu) taisīt' (72. karte), kurš visai kompakti sastopams Latgalē, bet reģistrēts tikai atsevišķās Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs. (sviestu) nīt konstatēts arī Lejaskurzemē. Nedaudz plašāk sēliskajās izloksnēs sastopams Latgalē kompakti izplatītais viršu nosaukums viršņi (21. karte), kā arī siena šķūņa apzīmējums pūne (55. karte). Šis nosaukums fiksēts arī dažviet Kurzemes rietumos. Arī pūces nosaukums pēlēda (38. karte), kam atbilst lei. peleda (ME III 196), kompakti izplatīts Latgalē un sastopams tikai nelielā daļā sēlisko izlokšņu. Šīs un vēl citas leksēmas liecina par areāla sašaurināšanos.

Dažkārt nosaukumi, kuri kompakti sastopami visā Latgalē, Vidzemes ziemeļaustrumos un Augstienē, nemaz vai, gandrīz, nemaz nav sastopami Vidzemes ziemeļaustrumos. Uzskatāmi to rāda, piemēram, 30. kartē attēlotais krupja nosaukums rupucis (30. karte), kurš veido plašu kompaktu areālu ne tikai augšzemnieku dialekta teritorijā, bet arī vēl Vidzemes ziemeļos, taču sastopams tikai daļā Vidzemes sēlisko izlokšņu (galvenokārt izloksnēs gar Daugavu un Aivieksti). Līdzīga, kaut krietni šaurākā areālā, ir leksēmas vuška 'aita' (50.karte) izplatības teritorija – kompakti Latgale, Ziemeļaustrumvidzeme, Augšzemes austrumu daļa un tikai Lubāna 417 Dienvidaustrumvidzemē. Arī 52. kartē rādītas iežogotas ganības, vai lopu novietnes pie kūts, nosaukums '(govju) dārzs' kompakti sastopams lielākajā daļā Latgales un Augšzemes izlokšņu, kā arī Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, taču tikai izklaidus (nedaudz kompaktāk Latgales pierobežā) Vidzemes dienvidaustrumos. Savukārt 59. kartē rādītais māla klona nosaukums pads, kurš kompakti sastopams Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē, konstatēts tikai divās Vidzemes sēliskajās izloksnēs – Lubānā 417 un Meirānos 421, kā arī atsevišķās Zemgales sēliskajās izloksnēs, kurās novērojama latgalisko izlokšņu ietekme (Rubeņos 441, Bebrenē 442, Pilskalnē 449). Nosaukums pads toties nav raksturīgs arī Krustpils apkārtnes izloksnēm, tas nav konstatēts arī Līvānos 435. Ar nozīmi '(malku) zāģēt' Latgalē, Ziemeļaustrumvidzemē, kā arī daļā Vidzemes sēlisko izlokšņu teritorijās un Augšzemes austrumu daļā kompakti izplatīts verbs (malku) griezt (98. karte), kam radniecīga atbilsme rodama arī lietuviešu valodā (ME I 662). Areāla pārtraukums te, laikam, varētu būt Sēlijas vidus un rietumu daļa. Jāpiebilst, ka griezt ar nozīmi 'zāģēt' reģistrēts arī Lejaskurzemē (Rucavā 59). Iespējams, ka 84. kartē attēlotais varavīksnes nosaukums dardadze, kurš izklaidus sastopams sēliskajās izloksnēs (sporādiski reģistrēts arī Kurzemē un Zemgalē), arī liecina par lietojuma teritorijas sašaurināšanos. Taču, no otras puses, nav izslēgts, ka izloksnēs ārpus kompaktāka lietojuma areāla tas varētu būt ieviesies no literārās valodas, kur tas pazīstams kā poētisms.

Savdabīgu areālu pārtrauktību visā augšzemnieku, tai skaitā arī sēliskajās izloksnēs, rāda 74. kartē attēlotie samazgu nosaukumu varianti. Augšzemē, Latgales dienvidos un ziemeļos, kā arī Vidzemes ziemeļaustrumos kompakti izplatīts variants sumazgas, bet Vidzemes sēlisko izlokšņu teritorijā un Latgales vidienē un austrumos kompakti sastopams variants suomazgas. Līdzīgu areāla pārtraukumu uzrāda arī dažas fonētiskās un morfoloģiskās parādības: Ziemeļaustrumvidzemē, Ziemeļlatgalē, Augšzemē un Dienvidrietumlatgalē sastopamie vietniekvārdi kuods, tuods verba pagātnes -avā- celmi u. c., bet kaids, taids un verbu -ājo- celmi Viduslatgalē un Vidzemes sēliskajās izloksnēs.

Kā redzams, sēliskā novada leksikas areāli ir visai daudzveidīgi. Atsevišķas leksēmas veido kompaktus areālus tikai sēliskajā novadā vai arī tikai vienā vai otrā sēlisko izlokšņu grupā. Vairāki areāli sēlisko teritoriju saista ar Vidzemes ziemeļaustrumu (Alūksnes, Gulbenes) novadu. Tomēr visvairāk kopēju areālu ir sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm, it īpaši Augšzemes un Latgales (jo īpaši Dienvidlatgales) izloksnēm. Turklāt leksēmas, kuras plaši sastopamas plašā areālā Latgales un sēlisko izlokšņu teritorijā, sastopamas arī Kurzemē (it īpaši dienvidrietumos un dienvidos). Atsevišķu leksēmu areāli vieno sēliskās izloksnes un lībiskās izloksnes Vidzemes ziemeļos. LVDA leksikas kartes uzskatāmi parāda, ka arī Latgales rietumu izloksnēs (Krustpils apkārtnē, arī Līvānos 436, Atašienē 432 u. c.) ir daudz kopēju leksēmu tieši ar sēliskajām izloksnēm. Savukārt atsevišķu leksēmu areāli liecina, ka dažās izloksnēs Ilūkstes apkārtnē Augšzemē un Lubānā un Meirānos Vidzemē ir spēcīga latgalisko izlokšņu ietekme.

Kopumā LVDA leksikas areāli var sniegt noderīgas ziņas sēļu etnoģenēzes jautājumu risināšanā.



1 Sk., piemēram, Urtāns J. Augšzemes arheoloģijas pieminekļi // LZA Vēstis A.– 1996. – 50. sēj. 4. 15. nr. – 129.lpp.; Cimermanis S. Sēļu gada vēsturiski etnogrāfiskās ierosmes.- LZA Vēstis A. – 1996. –50. sēj., 4./5. Nr. – 109. lpp. (sk. arī publikācijas literatūras sarakstā raksta beigās).

2 Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika. – R.: Zinātne, 1999, 34.–35. lpp.; I karte.

3 Strazdiņš J. Sēlijas problēma laikmetu skatījumā. – Latvijas zemju robežas 1000 gados. – R.: Latvijas vēstures institūts. – 1999, 272. lpp.

4 Bezzenberger A. Lettische Dialekt – Studien. – Göttingen, 1885, S.

5 Bielenstein A. Die Grenzen des Lettischen Volkstammes und der Lrttischen Sprache in der Gegenwart und im 13.Jahrhundert. – St. Peterburg, 1892. –S.400. – 402.

6 Endzelīns J. Latviešu valoda Vidzemē.- Darbu izlase III sēj. 2. daļa. – R., 1980, 487. lpp.

7 Piemēram, Āboliņa O. Susējas pagasta izloksne // Filologu biedrības raksti. VII . R., 128. –129. – 153.lpp., Āboliņa O. Skrīveru pagasta izloksne // Filologu biedrības raksti. VIII . R., 1928. – 98. – 107. lpp.; Elksnītis A. Lazdonas, Praulienas, Sarkaņu, Patkules, Cesvaines un Dzelzavas izloksnes // Filologu biedrības raksti. IX. R., 1929. – 119. – 160. lpp.

8 Piemēram, Ābele A. Kā varēja rasties epentēze un palatālā pārskaņa mūsu sēliskajās izloksnēs // Ceļi III. – R., 1933; Ābele A. Anaptikse Kalsnavas izloksnē // Ceļi VII . – R., 1936. – 89. – 96. lpp.

9 Ancītis K. Aknīstes izloksne : Izloksnes statistika un dinamika. Ievads, fonētika, morfoloģija. – R., 1977–377. lpp.; Indāne I. Dignājas izloksne. – R., 1986 204. lpp.

10 Poiša M. Vidzemes sēliskās izloksnes. 1.daļa. – R., 1985, 7.–72. lpp.; Poiša M. Vidzemes sēliskās izloksnes. 2. daļa. –R., 1999, 11.–110. lpp.

11 Piemēram, Sarkanis A. Latviešu valodas Augšzemes sēlisko izlokšņu prosodija un vokālisms. Eksperimentālie pētījumi. Disertācija humanitāro zinātņu doktora grāda iegūšanai. –Viļņa, 1993 – 169. lpp. (manuskripts).

12 Sk., piemēram, Breidak A. O vlijaniji pribaltijsko – finskich jazukov na latgal'skij i selonskij idiomy.// Baltistica, 1977, 2 priedas.- 26- 35 psl.; Breidak A. Iz istorii latgalo-selonskogo vokalizma. // Baltistica, 1979, T. 15(2). – 65-79 psl.; Breidak A. Drevnejšie latgalo- selono-slavjanskie jazykovye svjazi. – In : Balto-slavjanskije issledovanija : 1980. – Moskva : Nauka, 1981. – s. 37–45 ; Breidaks A. Latgaļu – sēļu un žemaišu cilšu valodu senie sakari. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1992, Nr. 8, 34.–37. lpp.

13 Rudzīte M. Latviešu valodas sēliskās izloksnes // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis A.– 50. sēj., 4./5. nr., 45.–50. lpp.

14 Turpat, 48. lpp.

15 Turpat, 49. lpp.

16 Turpat, 46.–47. lpp.

17 Lietuvių kalbos atlasas. Leksika. Vilnius, 1977. – ž.Nr.89; sk. arī Laumane B. Lietuviešu valodas atlants.// LPSR ZA Vēstis. – 1979. – Nr.2.– 153.l

18 Lietuvių kalbos atlasas. Leksika. Vilnaus, 1977. – ž. Nr. 110.

19 Sk. Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. R.,1951, 320.–321. lpp.

20 Sk. 12. kartes komentāru!

21 Sk. 46. kartes komentāru!

22 Plasāk par adjektīviem ar -inis sk. Vulāne A. Adjektīvu ar -inis , -ine derivācija un atributīvā funkcija augšzemnieku dialektā // LPSR ZA Vēstis. – 1986. – Nr.1. – 73. – 84. lpp.

23 Par pārskaņu sēliskajās izloksnēs sk. 18. kartes komentārā!

24 Sk. 77. kartes komentāru!

25 Sk. Lietuvių kalbos atlantas. Leksika. Vilnius, 1977, ž. Nr. 94.

26 Kettunen L. Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung. – Helsinki, 1938, 87.

27 Kagaine E., Bušs O. Dažas baltu un Baltijas somu valodu semantiskās paralēles. // Baltu valodas senāk un tagad. – R., 1985. – 42., 43. lpp.

28 Endzelīns J. Kuršu pēdas Rietumu Vidzemē. // Filologu biedrības raksti. III . R., 1927. – 5.–7. lpp.

29 Sk. arī Zeps V.J. Latvian and Finnic Linguistic Convergences.- In : Uralic and Altaic Series, Vol.9. – Indiana University, Bloomington, Mounton and Co, The Hague, The Netherlands, 1962, p. 51.

30 Sk. Lietuvių kalbos atlasas. Leksika. Vilnius, 1977, ž. Nr.107.

31 Breidaks A., Cimermanis S. Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika.– Rīga: Zinātne,1999. – 404. lpp., 102. kartes (recenzija). – Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls.- R., 1999, Nr.4, 165. lpp.

* Raksts veidots, balstoties uz Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļas kartēm un komentāriem (Latviešu valodas dialektu atlants : Leksika.- Rīga: Zinātne, 1999. – 404. lpp., 102 kartes). To galīgā varianta autores ir Brigita Bušmane, Benita Laumane, Anna Stafecka.

     

 
Jūs esat 4004836. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs