Anna Stafecka

Izloksne, norma un tradīcija Latgales rokraksta literatūrā

19. gadsimta otrajā pusē pēc poļu dumpja apspiešanas Latgalē (tāpat kā Lietuvā) veselus četrdesmit gadus ilgst drukas aizliegums. Ja lietuvieši grāmatas var drukāt Mazajā Lietuvā, uz kuru šis aizliegums neattiecas, un slepeni tās ievest pārējā Lietuvā, tad Latgales latvieši ir daudz sarežģītākā situācijā. Kaut arī pārējos Latvijas novadus (Kurzemi un Vidzemi) drukas aizliegums neskar, latgaliešu grāmatas tur drukātas netiek, jo Latgales jeb – kā toreiz sauca – Vitebskas guberņas un pārējo novadu latviešus šķir ne tikai administratīvā robeža, bet arī visai atšķirīgie dialekti, uz kuru pamata izveidojušās divas rakstības tradīcijas (vidusdialekts kā lejaslatviešu rakstu valodas pamats un augšzemnieku jeb augšlatviešu dialekts – latgaliešu rakstu valodas pamatā), atšķirīga rakstība (gotu burti lejaslatviešu rakstībā un latīņu burti augšlatviešu rakstībā) un, protams, piederība pie dažādām konfesijām (katoļi Latgalē un luterāņi pārējā Latvijā).

Dažas latgaliešu grāmatas tiek iespiestas ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē.[1] Tās ir ļoti dārgas, un tikko no dzimtbūšanas atbrīvotajam zemniekam[2] to iegādei trūkst līdzekļu. Bet lūgšanu un dziesmu grāmatas ir būtiski nepieciešamas, bez tām zemnieku garīgā dzīve nav iedomājama. Tādēļ rūpīgi tiek glabātas vecās pirms drukas aizlieguma laika iespiestās grāmatas, ar roku pārrakstītas atsevišķas nodilušās lapas, pamazām arī veselas grāmatas. Visbiežāk tās ir lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem un folkloras materiāli, retāk pašu autoru oriģinālsacerējumi. Rodas arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu un iesietu grāmatu. Tā rezultātā šodien varam runāt par veselu periodu latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēsturē – rokraksta literatūru drukas aizlieguma laikā[3], ko radījuši paši Latgales latviešu zemnieki, parasti paši būdami bez skolas izglītības.

Pašlaik zināmi apmēram 15 grāmatu  pārrakstītāju vārdi[4], taču viņu skaits ir bijis daudz lielāks, arī mūsdienās vēl joprojām atrodamas saglabātās ar roku rakstītās grāmatas.[5]

Rokraksta literatūra, kā konstatējis grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis, uzplaukst galvenokārt Latgales vidienē – Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā (Barkavas, Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu novadā). Interesanti, ka tieši tajos pagastos, kur darbojas grāmatu pārrakstītāji, ap 1900. gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta lasītprasme. Latgales latviešu zemnieku vidū – 76,5 %, bet turpat blakus esošajos pagastos, kur rokraksta literatūra nebija izplatīta, tikai 39,2 % lasītpratēju.[6]

Aplūkojot vairākas rokraksta grāmatas, nevar nepamanīt, ka tajās ir liela līdzība valodas izteiksmes un arī rakstības tradīcijas ziņā. Tas ir likumsakarīgi, jo rokraksta grāmatas nerodas tukšā vietā – jau kopš 18. gadsimta sākuma pastāv augšlatviešu jeb latgaliešu rakstības tradīcija, kas veidojusies uz Dienvidlatgales izlokšņu pamata un ir ar visai spēcīgu lejaslatviešu rakstu valodas un citu valodu (it īpaši poļu) ietekmi, kā arī ar jau zināmā mērā nostabilizējušos rakstību un morfoloģisko formu lietojumu, kam raksturīgas stihiski izveidojušās normas. Vienlaikus svarīgi apzināt arī grāmatu pārrakstītāju un autoru dzimtās izloksnes ietekmi, jo rokraksta literatūras radītāji ir paši latviešu zemnieki (atšķirībā no iespiesto grāmatu autoriem, kuri galvenokārt ir bijuši cittautieši), kuru dzīves vieta parasti netiek mainīta, tādēļ rokraksta literatūras avotos nereti ir fiksētas liecības par atsevišķu izloksni. Tā kā autora dzimtās izloksnes, normas un tradīcijas saskarsme vislabāk atklājas laicīga satura darbos (garīga satura teksti parasti ir pārrakstījumi no agrāk iespiestajām latgaliešu lūgšanu un dziesmu grāmatām vai arī tulkoti no poļu valodas), aplūkosim to ievērojamākā Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvja Zaļmuižas jeb Nautrānu pagasta zemnieka Andriva Jūrdža darbos,[7] kuros visai liels īpatsvars ir laicīga rakstura tekstiem.

Andrivs Jūrdžs (1845–1925) skolā nebija mācījies, lasīt viņu bija iemācījusi māte. A. Jūrdžs pašmācības ceļā bija iemācījies rakstīt un apguvis krievu, poļu, lietuviešu, nedaudz arī latīņu valodu, pratis arī gotu burtus un lasījis lejzemnieku izdevumus. Andrivs Jūrdžs ir sarakstījis vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas.[8] Diemžēl lielākā daļa no tā gājusi bojā ugunsgrēkā. Saglabājušās grāmatas atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā.

Andriva Jūrdža devumam literatūrā un grāmatniecības vēsturē mūsdienās galvenokārt ir kultūrvēsturiska nozīme, taču drukas aizlieguma laikā tam ir bijusi liela loma novada literārajā dzīvē. Mūsdienās A. Jūrdža atstātie rokraksti, kaut arī nebūt nav vērtējami nekritiski, nozīmīgi tieši no valodas viedokļa. Tajos visai uzskatāmi atspoguļots, cik lielā mērā pastāvošās rakstu valodas jeb iespiesto grāmatu valodas tradīcija un stihiski izveidojušās normas ietekmējušas rokraksta grāmatu valodu, kā tekstu autors un pārrakstītājs respektējis tās rakstu valodas parādības, kas nav raksturīgas viņa dzimtajai izloksnei. Vienlaikus svarīgi apzināt arī izloksnes ietekmi uz rokrakstu valodu, it īpaši, ja ņem vērā to, ka A. Jūrdža dzimtā izloksne visai krasi atšķiras no Dienvidlatgales izloksnēm, uz kuru pamata veidojusies latgaliešu rakstu valoda.

Lai izsekotu izloksnes un rakstu valodas normas un tradīcijas saskarsmei A. Jūrdža darbos, aplūkosim trīs nozīmīgākos darbus, kuri tapuši dažādos laika posmos (A. Jūrdžs rakstījis arī pēc drukas aizlieguma atcelšanas). Tas ir laicīgo sacerējumu krājums, kas uzrakstīts ap 1870. gadu,[9] "Parunu woceleyte", uzrakstīta ap 1910. gadu[10], divi kalendāri ar nosaukumu "Myužeygays kalinders" – 1907. gadā[11] un 1916. gadā.[12] Jāpiezīmē, ka ļoti daudzi teksti (it īpaši parunas, sakāmvārdi) atkārtojas.

Kaut gan Andriva Jūrdža rakstu valoda sakņojas līdz drukas aizliegumam pastāvošajā augšlatviešu jeb latgaliešu rakstu valodā, tomēr nevar nepamanīt, ka rakstība balstīta galvenokārt uz 19. gadsimta sākuma latgaliešu grāmatu rakstību, nevis uz gadsimta vidus rakstu avotiem, kā tas būtu gaidāms. Varbūt tas ir veco lūgšanu grāmatu ietekmē, kurās diezgan konsekventi ievērota gadsimta sākuma rakstības tradīcija. Kaut arī rakstība ir visai nekonsekventa, tomēr A. Jūrdža rokraksta grāmatās parādās visai precīzs patskaņu garuma apzīmējums ar jumtiņu (^) virs patskaņa burta (it sevišķi lokatīva galotnē, piemēram, rukâ, pûrs, walsteybâ). Jumtiņš parasti likts arī virs burta o, ja tas apzīmē divskani [uo], piemēram, môte, kôzas, un virs e, ja tas apzīmē divskani ie, piemēram, wêju, pêrts. Retāk patskaņu garums vai divskanis apzīmēts ar akūtu (´) virs patskaņa burta, piemēram, bérzenia, utró. A. Jūrdža rokrakstos divskaņu [ai], [ei] un [oi] otrais komponents ir tikai y (nevis j, kā tas ir 19. gadsimta vidus darbos, piemēram, G. Manteifeļa kalendāros) – mayze, sweteybu, balynoy. Dažkārt sastopams fonētiskais rakstības princips kā, piemēram, auksts 'augsts', solc [-ts] 'auksts', actoy ‘atstāj’.

Līdzskaņi A. Jūrdža rokrakstos apzīmēti pēc poļu rakstības parauga. Lietoti t.s. čupu burti cz un sz līdzskaņu [č] un [š] apzīmēšanai, līdzskanis [ž] apzīmēts ar z, taču 1916. gadā uzrakstītajā kalendārā konsekventi lietoti līdzskaņu burti č un ð, kā arī ţ. Par to var pārliecināties, salīdzinot 1907. un 1916. gada kalendārus, kuros ir visai daudz satura ziņā pilnīgi identu tekstu. Daži piemēri:

1907. gada kalendārā:              1916. gada kalendārā:

puczias  'puķes'                                   pučias

zaczi  'zaķi'                                           zači

szudiń 'šodien'                                    šudin

celsz 'ceļš'                                           celš

meza                                                    meža

zygli                                                      žygli

Jāpiebilst, ka šāds līdzskaņu apzīmējums proponēts 1908. gadā iznākušajā O. Skrindas gramatikā, kas ir pirmā normatīvā latgaliešu gramatika un atspoguļo 20. gadsimta sākumā izveidotās latgaliešu ortogrāfijas komisijas pirmo sēžu lēmumus.[13] Tas liecina, ka A. Jūrdžs ir sekojis arī sava laika rakstības normēšanai un pieņemtās normas respektējis. Toties skaņas [l] un [ļ] A. Jūrdža rokrakstos  konsekventi turpinātas apzīmēt ar l un l, varbūt arī tāpēc, ka normatīvajā gramatikā tās netiek šķirtas – gan [l], gan [ļ] apzīmētas tikai ar l .

Izloksnes un pastāvošās rakstības tradīcijas saskarsme uzskatāmi parādās morfoloģisko formu lietojumā, kā arī vārdu krājumā.

Visai spēcīgā lejaslatviešu rakstības ietekme, kas raksturīga latgaliešu rakstu valodas senākajam posmam, vērojama arī A. Jūrdža rokrakstos. It sevišķi tas jūtams pārrakstītajos tekstos gan no latgaliešu rakstu avotiem (galvenokārt lūgšanu grāmatām), gan arī no lejaslatviešu izdevumiem (tautas dziesmas, parunas). Tādējādi rokraksta grāmatās sastapsim, piemēram, Latgales izloksnēm neraksturīgo izskaņu -enis, -ene, piemēram, d r a u d z e n e; mirâ ar sowu  l i k t e n i; sieviešu dzimtes nomenu vienskaitļa ģenitīva un daudzskaitļa  nominatīva un akuzatīva galotnes -as, -es kā dinas, saknes, 3. personas vietniekvārdus viņš, viņa, ikviens, ikviena, piemēram, strodoy w i n i a  wasareniu; del i k w i n a; i k k o t r u  din. Nereti atrodamas arī Latgales izloksnēm neraksturīgas leksēmas, piemēram, nikod weytulâ naaug  k i r š u (izloksnē vīšņu) ugas; meytas  g r o b  (izloksnē kaš) sinu; a t n o c i e  (izloksnē atguoja) mums sweycynotu; n ô c i t (izloksnē eite), bârni školâ!

Tomēr A. Jūrdža rakstu valoda nozīmīga tieši ar to lokālo valodas parādību atspoguļojumu, kuras nav raksturīgas līdz drukas aizliegumam izdotajām latgaliešu grāmatām. Īpaša uzmanība veltījama morfoloģisko parādību variantiem, kuru lietojums izloksnēs ir visai stabils. Te būtu izdalāmas vairākas grupas.

1. Morfoloģiskās parādības, kuras Latgales izloksnēs sastopamas plašā areālā (arī Dienvidlatgales izloksnēs), bet nav kļuvušas par rakstu valodas normu. Vispirms minamas sieviešu dzimtes nomenu vienskaitļa nominatīva un daudzskaitļa nominatīva un akuzatīva galotnes -is, -ys, kuras A. Jūrdža rokrakstos sastopamas visai bieži līdzās izloksnēm neraksturīgajām galotnēm -as, -es, piemēram, saula s a k n i s  balynoy; dzidit, meytas, u p i s  molâ; gudreyba m i â l i s  golâ; pakryta pi  z e m i s; nawajag  m a y z i s  est; lay  m o l k y s  pityktu; diel  eyksys  dzieywes.

Andriva Jūrdža rokrakstos visai bieži lietots supīns, kas nav raksturīgs latgaliešu iespiesto grāmatu valodai, kaut gan joprojām tiek lietots izloksnēs plašā areālā, piemēram, igoja krugâ  p o r g u l â t u; nuskrin patia  w a r t u s; kolnâ kôpu es d z i d o t u; idama sina  k o s t u.  Taču vienā no pirmajām rokraksta grāmatām atrodams autora  labojums – goja  g u l a t u  ar nosvītrotu pēdējo u burtu, acīmredzot apzinoties, ka tas īsti neatbilst rakstības tradīcijai. Vēlākajās A. Jūrdža rokraksta grāmatās supīna lietojums kļūst plašāks.

2. Morfoloģiskās parādības, kuras nav raksturīgas Dienvidlatgales izloksnēm un tādējādi nav kļuvušas par latgaliešu rakstu valodas tradīciju. Tā ir virkne Latgales centrālajām un austrumu izloksnēm raksturīgo īpatnību, kuras sporādiski sastopamas arī iespiestajās latgaliešu grāmatās. Te vispirms būtu minams ar piedēkļiem atvasināto verbu atgriezeniskais formants -sa- (-za-). Kaut gan bieži A. Jūrdža rokrakstos sastopams gan latgaliešu iespiestajām grāmatām raksturīgais -sa- (-za-) lietojuma variants, kas raksturīgs Latgales dienvidu izloksnēm, gan arī lūgšanu grāmatās visai bieţi sastopamais -si- (apsiţaloy, atsidud u. tml.), tomēr vēlākajos darbos (it īpaši 1916. gada kalendārā) jau dominē Latgales centrālajām (tai skaitā arī A. Jūrdža dzimtajai izloksnei) un austrumu izloksnēm raksturīgais -sa- (-za-) lietojums, piemēram, nazadzen, nazawer, pazacalusia, apsawylkusia.

Arī darbības vārdu tagadnes 3. personas formas, kas mūsdienās tiek visai plaši lietotas izloksnēs, bet iespiestajās grāmatās sastopamas retumis, A. Jūrdža rokrakstos lietotas bieži, piemēram, a t s k r i a  ţubia; pučes niwinas  n a r a d z i â; snigâ t u r i â; gayli  d z i d ô  lakteniâ.

A. Jūrdža rokrakstos (it īpaši viņa paša sacerējumos) sastopami izloksnei raksturīgie priedēkļi pra (pro-) un roz-, piemēram, por itu  p r o g o j u š u  godu; nu miga  p r o z a m u d u s i a;  r o z t r e n c e  wuszku munu pulceniu; adbals plaši r o z s k r i n. Taču pat vienā teikumā konstatēts izloksnei raksturīgais piedēklis pra- un rakstu valodai atbilstošais pār (por-):  Atmine nu  p o r g o j u š ô m  bâdu dinom, atmine nu  p r o g o j u š o m  laymes dinom.

Bieži rokrakstos sastopami arī īpašības vārdi ar slāvisko piedēkli -ink-, piemēram, m o z i n k s  pulcens meytu dzid; tik  j a u n i n k a  meytinia; dreyza un w i g l i n k a; dorba daudz jaunim un  w a c i n k i m, kuri izplatīti arī mūsdienu izloksnēs.

Konstatēti arī noteiktie adjektīvi (tāpat skaitļa vārdi un vietniekvārdi) ar Latgales centrālajām, austrumu un ziemeļu izloksnēm raksturīgo galotni -īs, piemēram, k u d î s ‘liesais’ mîrs irâ loboks nekay ţyrnô ‘treknā’ nataysneyba; arī kurîs, utrîs. Taču vairumā gadījumu, acīmredzot pastāvošās rakstu tradīcijas ietekmē, kalendārā lietota galotne -ais, piemēram, w a c a y s  gods; skaytieytoys ‘lasītājs’ m i l a y s;  s o k a m a i s  wôrds; j a u n a y s  orojens.

Vēl varētu minēt A. Jūrdža dzimtajai un apkārtnes izloksnēm raksturīgo personu vietniekvārdu locījumu formu lietojumu kā, piemēram, pimini  m y u s u s  wyssod, Diws  m y u s i m  pagrîţ por sweteybu, kad Diwa pi  m y u s u  nawa, kas kopumā nav raksturīgs iespiestajām latgaliešu grāmatām.

Rokrakstos konstatēti arī izloksnēm raksturīgie nākotnes divdabji ar -k- iespraudumu kā  d u s z k y s  ar  lobu; p a j i m s z k y s  tu naudu, kā arī nelokāmais divdabis ar -īt (-eit): reibums n a r e d z e i t'  it golwâ, kas tikai sporādiski fiksēti iespiestajās grāmatās.

3. Morfoloģiskās parādības, kuras A. Jūrdža dzimtajā izloksnē (arī tuvākajās apkārtnes izloksnēs) mūsdienās ir zūdoša vai zudusi parādība, bet rokraksta grāmatās plaši izplatītas. Tā, piemēram, mūsdienu Nautrānu izloksnē tikai visvecākās paaudzes runā retumis konstatētas verbu tagadnes formas, kam galotnes priekšā ir līdzskanis [ļ], piemēram, smukays kucensz  z i d l a; gulbieyts  g u l l a  azarâ; kur laudim n a t r y u k s t l a  mayzias; s t ô w l a, rukas salykdama.

Līdzīga situācija ir ar darbības vārdu vēlējuma izteiksmes formām ar -m- un atšķirīgām galotnēm  katrai personai, piemēram, p i s y u t e y t u m  dzismiu un stostu; kad wysas tôs bâdas un nalaymies  s a r a u s t u m e m; uz kolna myuţeybas  i z k o p t u m e m; kab poši  n a b y u t u m i a t  tisoti; kab tu piečok  n a b y u t u m i  apsmits; a b g o d o t u m  ikšan sirdies.

Tāpat tikai sporādiski visvecākās paaudzes runā mūsdienu Nautrānu izloksnē izdevies konstatēt verbu pagātnes -avā- celmus, kas rokrakstos sastopami visai bieži, piemēram, nu jo naudas  d a b o w i s;  r a u d o w u  dinas, naktes; k o l p o w i  Diwam; naesim  d a m o k s o w u s z y; naesmu  s a r e k i n o w i s. Tomēr sastopamas arī pēc šī modeļa kļūdaini veidotas pagātnes divdabja formas kā nu moju beja i z g o w i s, bez tam blakus lietotas arī pagātnes formas ar -āj- (-uoj-), piemēram, i z w a y c o j a; daudzi  p a s t r o d o j a. Tas liek šaubīties par pagātnes -avā- celmu plašāku un stabilu lietojumu Nautrānu izloksnē arī pirms simt gadiem.

Savukārt atematiskā verbu iet un duot tagadnes 3. persona iem (īm), duom (dūm), kas mūsdienās Nautrānu izloksnē vispār nav fiksēta, A. Jūrdža rokrakstos atrodama itin bieži, piemēram, lepnieyba  i m  pa priszku, tulayk kauns  i m  pakalâ; lupi lay  î m  gonus; graks smidamis  i j i m, bet raudodams  i z i m; lels cela gobols  j o i m;  i z d u m  pi weyra.

Par zudušiem mūsdienu Nautrānu izloksnē uzlūkojami A. Jūrdža rokrakstos visai bieži sastopamie vietniekvārdi sevkurs 'katrs, ikviens' un kāžns 'katrs', piemēram, Diws pasorgoy  s e w k u r u  kristieytu cylwaku; na  s i a w k u r u  dinu to motia lieynikus 'pankūkas' cap; nawajag pec  s e w k u r a  uda sist; nu inaydnika un nu skaudeybas  s e w k u r a m  ir jociš; s e w k u r a m  cylwakam ir sows guds; nowie ar iskapti pi  s e w k u r a  steydzas; k a ž n u  stundi, k a ž n u  din; kôzas, delen, šugod byus  k a ž n e j a m  puikenam.

Vēl būtu īpaši minamas A. Jūrdža rokrakstos sporādiski fiksētās šauri lokālās fonētiskās īpatnības, pēc kurām arī mūsdienās viegli atpazīt Nautrānu izloksnes runātājus. Tas, pirmkārt, ir ai › ei vārdos kei 'kā' un keids 'kāds'. Arī A. Jūrdža rokrakstos lasām:  k e i  mosa nu manis acidalejos; as  k i e y  radzu, byus golodni 'izsalkuši' palykuši; slopins 'slāpes'  n a s k e y t s  winiu jamia. Otra Nautrānu novada valodas īpatnība ir divskaņa uo› oi kā, piemēram, loboik, runoît. Arī rokrakstā sporādiski fiksēts vārds kamandawoit. Tomēr plašāka lietojuma tam rokraksta grāmatās nav acīmredzot arī tādēļ, ka divskanis [uo] kā iespiestajās, tā arī rokraksta grāmatās parasti apzīmēts ar o vai ô. Konstatēta arī [a] pārskaņa, kas vārdā apse dzīva arī mūsdienās: kay  e p s i s  lopa. Visas minētās fonētiskās parādības sastopamas A. Jūrdža sākotnējos darbos (parasti pasakās tiešajā runā) vai arī vēstulēs. Vēlākajos darbos autors acīmredzot no tām ir apzināti vairījies, sekodams rakstības tradīcijai.

Izsekojot izloksnes un rakstu valodas normu saskarsmei Andriva Jūrdža rokraksta grāmatās, varam secināt, ka pakāpeniski autoram izveidojusies sava individuāla rakstības tradīcija, kurā arvien lielāku īpatsvaru gūst dzimtās izloksnes valodas parādību atspoguļojums. Vēlreiz jāatgādina, ka drukas aizlieguma laikā rokraksta literatūru radīja paši Latgales latviešu zemnieki, tā nodrošinot latgaliešu rakstības un literatūras procesa nepārtrauktību un latviskās identitātes saglabāšanu drukas aizlieguma laikā.

Dialect, Standard and Tradition in Latgallian Hand-written Literature

Summary

By the end of the 19^th century Latvians of Latgale (as well as Lithuanians) suffered from the suppression of Latin alphabet. Some Latgallian books were printed

outside this region and then came to Latgale as smuggled goods. Those books were very expensive and could not fill the need completely. Soon there appeared some people, simple Latgallian peasants, who copied prayer-books, catechisms, practical advices by hand. Even hand-written calendars have been compiled. Thus we can speak about a whole period in the history of Latgallian written language – the hand-written literature.

The present article deals with hand-written literature in linguistic aspect analyzing the creation of one of the famous hand-writers, Andrivs Jūrdžs (1845–1925). Interaction of Latgallian Written Language formed before printing prohibition, its spontaneous standard tendencies and the influence of writer’s native dialect have been examined thoroughly.

The analyzed material lets to draw a conclusion that Andrivs Jūrdžs has had his own individual writing tradition – more close to the native dialect.

It should be mentioned that the authors of Latgallian books issued before the prohibition were not Latvians but hand-written literature has been created by Latvian peasants thus taking care of a continuous process of written word tradition.

Tarmė, norma ir tradicija Latgalos rankraštinėje literatūroje

Santrauka

Praėjusio amžiaus antroje pusėjė Latgaloje, taip pat kaip Lietuvoje, galiojo spaudos draudimas. Kadangi nedaugelis užsienyje išleistų ir kontrobandos keliu į Latgalą įvežtu knygų valstiečių poreikių patenkinti negalėjo, tarp valstiečių atsirado knygų perrašinėtojų, kurie pradžiojo perrašinėjo maldaknyges bei giesmynus. Palaipsniui knygų perrašinėjimo funkcijos plėtėsi – ranka buvo perrašinėjami ir pasaulietinio pobūdžio raštai, patarimai valstiečiams, tautosakos medžiaga, sudaromi rankraštiniai kalendoriai. Todėl galima kalbėti apie ištisą periodą latgalių raštų kalbos istorijoje – rankraštinių knygų periodą.

Straipsnyje Latgalos rankraštinė literatūra nagrinėjama lingvistiniu aspektu, kalbama apie žymiausio Latgalos knygų perrašinėtojo Andrivo Jūrdžio (1845-1925) kūrybą. Nagrinėjama iki spaudos draudimo laikotarpio susidariusios latgalių raštų kalbos tradicija, stichiškai susiformavusios kalbos normų bei gimtosios tarmės santykiai. Nagrinėjama medžiaga leidžia daryti išvadą, jog Andrivui Jūrdžiui būdinga sava individuali rašyba, tradicija, kurioje pastebima didelė gimtosios tarmės įtaka. Reikia priminti, kad iki spaudos draudimo išleistų latgalių knygų autoriai daugiausia buvo kitataučiai, o rankraštinę literatūrą sukūrė patys Latgalos latvių valstiečiai, taip užtikrindami latgalių rašybos bei literatūros proceso nenutrūkstamumą.

1) Latgalīšu grōmotu izstōdes materiali. M. Apeļa un S. Seiļa sakōrtojumā. – Rēzekne, 1936, 24. lpp.

2) Latgalē dzimtbūšana tika atcelta tikai 1861. gadā (tāpat kā Krievijā), pārējos Latvijas novados tā bija atcelta jau agrāk: Kurzemē – 1817. gadā, Vidzemē – 1819. gadā.

3) Plašāk par to:  Rupaiņs O. Tautas rakstnīki un grōmotu pōrraksteitōji drukas aizlīguma laikā. – Grām.: Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei. – Daugavpils, 1944, 190.–204. lpp.

4) Apīnis A., Klekere I., Limane L. Rakstītājs no Nautrēniem. Andriva Jūrdža dzīve un veikums. – R., 1989, 13. lpp.

5) Nesen apzinātas vēl divas ar roku rakstītas lūgšanu un dziesmu grāmatas, kurām, spriežot pēc rokrakstu atšķirībām, ir bijuši vairāki pārrakstītāji, skat.: Cirša L. Drukas aizlieguma laika oriģinālmateriāli BFPC fondos. – Integrācijas problēmas mūsdienās. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rēzekne, 1999, 4.–6. lpp.

6) Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. – R., 1987, 162. lpp.

7) A. Jūrdža devums grāmatniecībā un literatūrā vairākkārt izvērtēts visai plašās publikācijās, skat., piemēram, Apīnis A. Latviešu grāmatniecība. – R., 1977, 220.-222. lpp.; Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. – R., 1987,156.-179. lpp.; Apīnis A., Klekere I., Limane L. Rakstītājs no Nautrēniem. – R., 1989, 136. lpp.

8) Sīkāk par to: Apinis A. Latviešu grāmatniecība. – R., 1977, 221. lpp.

9) Glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (nod. Jūrdžs A. I).

10) Atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā, šifrs R. 2,1,6.

11) Turpat, šifrs R. 2, 1, 7.

12) Turpat, šifrs R. 2, 1, 4.

13)  Skrinda O. Latvišu woludas gramatika. – Piterburgâ, 1908, 6. lpp.