Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Anna Stafecka > Publikācijas     
   Latviešu areālā lingvistika citvalodu ģeolingvistiskajā kontekstā     

Drukāt         

    
      

Anna Stafecka

Latviešu areālā lingvistika citvalodu ģeolingvistiskajā kontekstā

Pēdējā laikā izloksnēm un dialektiem kā runātās valodas pamatam tiek pievērsta liela uzmanība visā pasaulē. Nozīmīga vieta tiek ierādīta dialektu un citu valodas variantu izpētei areālajā jeb ģeolingvistiskajā aspektā. Ar to, kā zināms, nodarbojas īpaša valodniecības nozare ģeolingivstika. Tradicionāli tā tiek uzlūkota par zinātnes nozari, kas pētī dialektu ģeogrāfisko izplatību. Taču tas ir tikai viens no ģeolingvistikas pētīšanas objektiem. Plašākā nozīmē ģeolingvistika ir zinātne par valodu ģeogrāfisko izplatību, to statusa politiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem[i]. Tā ir interdisciplināra nozare, cieši saistīta gan ar dažādām citām valodniecības nozarēm, gan ar ģeogrāfiju, vēsturi, kultūrvēsturi, etnogrāfiju, etnoloģiju, antropoloģiju, demogrāfiju un socioloģiju, pēdējā laikā arī ar datorzinātnēm, metroloģiju u. tml.

Tātad ģeolingvistika ir nozare, kura tiecas uz patstāvīgas zinātnes statusu, bet vienlaikus tā ir cieši saistīta ar dialektoloģiju. Pēdējos gadu desmitos termini dialektoloģija un ģeolingvistika tiek lietoti cieši līdzās. 90. gados ir nodibināta Starptautiskā Dialektologu un ģeolingvistu biedrība (International Society for Dialectologists and Geolinguists), regulāri tiek izdots šīs biedrības biļetens, katru gadu iznāk arī rakstu krājums, veltīts dialektoloģijas un ģeolingvistikas jautājumiem[ii]. Ir notikuši divi starptautiskie dialektologu un ģeolingvistu kongresi (1993. gadā Budapeštā un 1997. gadā Amsterdamā), 2000. gada jūlijā paredzēts trešais kongress Ļubļinā Polijā.

Pēdējā kongresā, ko rīkoja Starptautiskā Dialektologu un ģeolingvistu biedrība, Amsterdamas Brīvā universitāte, Nīderlandes Karaliskās akadēmijas Mērtensa Etnogrāfijas, dialektoloģijas un onomastikas institūts, piedalījās dialektologi no vairāk nekā 30 valstīm. Pasaules ģeolingvistu un dialektologu vadošā nostādne – dialekti uzskatāmi par nacionālo valodu runātajiem variantiem nevis neliterārām un nenormētām valodas eksistences formām.

Īpaša uzmanība tiek veltīta dažādu lingvistisko atlantu veidošanai. Atšķirībā no Latvijas pasaulē pēdējos gadu desmitos ģeolingvistiskās kartes tiek veidotas galvenokārt tikai ar datortehnikas palīdzību. Tiek izstrādāti ne tikai tradicionālie areālās dialektoloģijas un onomastikas jeb vietvārdu atlanti (jāpiebilst, ka vismaz Eiropas valodu lielākajai daļai tie jau ir, pat vairāki), bet arī, piemēram, dialektālo parādību biežuma intensitātes, dažādo vecuma grupu runātāju valodas atlanti u. tml. Īpaši akcentējama reģionālo atlantu loma – tie ir vieglāk izstrādājami un detalizētāki. Jāpiebilst, ka arī Latvijā nesen iznācis neliels viena dialekta fonētikas atlants[3].

Raksturīgi, ka pēdējā laikā izdotie dažādu valodu dialektu atlanti kļuvuši ļoti “ekonomiski” – apjomīgajiem ģeolingvistiskajiem atlantiem parasti nav (vai tikpat kā nav) komentāru. Tāds ir, piemēram, 1997. gadā Helsinkos publicētais Karēļu valodas atlants[4]. Līdzīgi ieplānots veidot arī Somugru valodu atlantu, pie kā kopīgi strādā somi, igauņi un karēļi. Tajā iekļauts arī lībiešu valodas materiāls no divām apdzīvotām vietām Kurzemes jūrmalā[5]. Turklāt šajā atlantā paredzēts vārdus aplūkot no dažādiem aspektiem (vārddarināšanas, semantiskā un u. tml.), katru atspoguļojot atsevišķā kartē. Ļoti plaši un izvērsti komentāri (drīzāk tos varētu nosaukt par pētījumiem, kas izstrādāti uz karšu materiālu pamata) toties ir Eiropas valodu atlantam[6], tajos nereti tiek analizēta arī semantiskā motivācija. Jāpiebilst, ka Eiropas valodu atlanta projektā ir iesaistījušies arī latviešu dialektologi, un latviešu valoda tajā pārstāvēta ar 36 izloksnēm. Eiropas valodu un dialektu atspoguļojums ģeolingvistiskajās kartēs rāda valodu radniecību un kontaktus. Vienlaikus tas ļauj arī uz latviešu valodu palūkoties citu valodu kontekstā. Tā, piemēram, latviešu valodas izloksnēs Latgalē pazīstami varavīksnes nosaukumi Dieva juosta, Dieva luoks (lietuviešiem arī Dievo juosta). Tipoloģiski līdzīgi veidoti nosaukumi ar komponentu juosta sastopami arī poļu, bulgāru un grieķu valodā.

Dialektu pētīšana areālā aspektā ir nozīmīga arī dažādu sociāli politisko procesu būtības noskaidrošanai. Tā, piemēram, imigrantu valodu izpēte cieši saistīta ar dialekta pētniecību izolētā jeb citvalodu vidē. Migrācijas rezultātā daudzās valstīs zūd tradicionālie vēsturiskie dialekti (Latvija ir to nedaudzo valstu skaitā, kur tie joprojām salīdzinoši labi saglabājušies, bet tai pašā laikā, runātajai valodai nivelējoties, veidojas jauns dialektu paveids – mūsdienu reģionālie valodas varianti, piemēram, somu, flāmu u. c. imigrantu etnisko grupu valodu reģionālie varianti ASV. Tieši ar ģeolingvistisko pētījumi palīdzību iespējams konstatēt jaunus lingvistikos un kultūras reģionus, kurus iezīmē šādi valodas varianti.

Latvijā, kā jau minēts, atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, vēl joprojām samērā labi saglabājušies vēsturiskie dialekti. To izpēte areālā aspektā ir aizsākusies 19. gadsimta beigās, kad vācu etnogrāfs, vēsturnieks un valodnieks A. Bīlensteins publicē pirmās ģeolingvistiskās kartes kā papildinājumu 1892. gadā izdotajai grāmatai “Die Grenzen..”[7] 20. un 30. gadi latviešu dialektoloģijā ir intensīvs materiālu vākšanas laiks, lai iegūtu izlokšņu datus no visiem pagastiem un varētu veidot dialektu atlantu[8]. 1933. gadā J. Endzelīns izvirza konkrētus uzdevumus, vēlāk tiek izstrādāts izoglosu atlanta projekts. Taču šī iecere paliek nerealizēta. 30. gadu beigās V. Rūķe publicē lībisko un latgalisko izlokšņu grupējuma kartes[9]. V. Rūķe, kā zināms, sagatavo un publicē arī programmu izlokšņu aprakstiem[10], lai sekmētu materiālu vākšanu atlantam, izstrādā pirmās izmēģinājuma kartes. Vēlāk dažas kartes V. Rūķe ir publicējusi arī ārzemju izdevumos[11].

Atlanta sagatavošanas darbs tiek pārtraukts, tas atsākas pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā toreizējā LPSR ZA Valodas un literatūras institūtā J. Endzelīna vadībā. 1947. gadā tiek publicēta leksikas aptauja, 1954. gadā – izlokšņu materiālu vākšanas programmas galīgais variants. Kaut gan J. Endzelīns ir uzsvēris dialektu atlanta nepieciešamību baltu tautu etnoģenēzes jautājumu risināšanā, tomēr, izstrādājot abu baltu tautu (latviešu un lietuviešu) dialekta atlantu materiālu vākšanas programmas, jautājumi praktiski nav saskaņoti. Lietuviešu valodas atlanta materiālu vākšanas programma, kura iznāca jau 1951. gadā, ietver daudz etnogrāfiskā materiāla, kā arī apvieno leksiku tematiskajās grupās. Lietuviešu valodas atlanta Leksikas daļa  publicēta jau 1977. gadā, Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļa – 1999. gadā.

Latviešu dialektologu turpmākie uzdevumi ģeolingvistikas jomā saistāmi ar Fonētikas un Morfoloģijas daļu sagatavošanu datorvariantā. Būtu nepieciešams izstrādāt Leksikas daļas otro sējumu. Mācoties no citu valstu pieredzes, varētu veidot arī dažādu paaudžu runātāju atlantu, taču tas vispirms saistīts ar materiālu vākšanu un ekspedīcijām. Nebūtu slikti dialektologu ekspedīcijas organizēt kopā ar folkloristiem un etnogrāfiem. Par šādu ekspedīciju lietderīgumu latviešu dialektologi ir pārliecinājušies, piedaloties kompleksajās zinātniskajās ekspedīcijās pie Baškīrijas un Sibīrijas latviešiem 1985. un 1991. gadā.

Vēl ģeolingvistiskajos pētījumos iekļaujami atsevišķu izlokšņu apraksti un teksti, ar individuālajām tēmām saistīto leksikas tematisko grupu izpēte vai arī atsevišķa novada valodas padziļināta apzināšana, līdzīgi, kā tas ir citās valstīs, piemēram, Lietuvā, Somijā.

Kā redzams, arī latviešu dialektologu veikums areālajā lingvistikā nebūt nav mazais. Protams, daudz varam vēlēties, it īpaši metodoloģiskajā aspektā, jaunu modernu paņēmienu izmantojumā. Taču kopīgais, kas vieno Latvijas un citu valstu ģeolingvistus, ir pretošanās tai dzīves un reizē arī valodas unifikācijai, ko rada tehniskā civilizācija, kas izstumj no plašākas aprites nacionālās vērtības. Pasaulē raksturīga padziļināta zinātniska interese par lokālajām valodas īpatnībām, aktualizējas jautājums par izlokšņu apdraudētību un bojāeju. Diemžēl, Latvijā dažviet Krievijas un Baltkrievijas pierobežā tas jau ir noticis citvalodu ietekmē.

Starp citu, 2. Starptautiskajā Dialektologu un ģeolingvistu kongresā izskanēja interesanta doma, proti, ja dialekta bojāeja saistīta ar kādas citas valodas spēcīgu ietekmi, apdraudēta ar laiku kļūst visa valoda, arī standartizētā literārā valoda. Vai tas neliek aizdomāties arī par latviešu valodas likteni?



[i] Gunnemark Erik V. Countries, peoples and their languages. The Geolinguistic Handbook. Gothenburg, Sweden, 1991, p. 229.

[ii] Dialectologia et Geolinguistica. Journal of the International Society for Dialectology and Geolinguistics. No. 1–7, 1992 – 1999.

3 Breidaks A. Augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu fonētikas atlants. – Daugavpils, 1996. – 50 lpp.

4 Dialektologičeskij atlas kareļskogo jazyka. – Helsinki, 1997.

5 Atlas Linguarum Fennicarum. – Kotimaisten kielten tutkimuskeskus, Helsinki, 1999.

6 Atlas Linguarum Europae. Vol. I, 1-4. - Assen, Roma, 1983 – 1997.

7 Tās pilns nosaukums “Die Grenzen des letischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrundert. – St. Petersburg, 1892.

8 Plašāk par to sk. Laumane B. Ieskats latviešu izlokšņu pētīšanas vēsturē. – Latviešu valodas dialektu atlants. – R., 1999, 6.–7. lpp.

9 Rūķe V. Latgales izlokšņu grupējums // Filologu biedrības raksti. – R., 1939. – 19. sēj. – 113. -118. lpp.; Rūķe V. Kurzemes un Vidzemes lībiskais apgabals // Filologu biedrības raksti. – R., 1940. – 20. sēj. – 75. -128. lpp.

10 Rūķe V. Programma izlokšņu aprakstiem. – R., 1940.

11 Piemēram, Rūķe V. The soft /-r-/ and some words common to Lithuanian and Latvian// Linguistica Baltica. – Krakow, 1992. – s. 55. – 62.

     

 
Jūs esat 4948855. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs