ZINĀTNISKĀS PIEEJAS PRINCIPS

Zinātniskās pieejas princips terminoloģijas izstrādē paredz respektēt termi­nolo­ģijas kā patstāvīgas zinātnes nozares specifiku. Šis princips realizējams vairākos aspektos.

1. Sekmīgam terminoloģijas izstrādes darbam nepieciešama termi­no­lo­ģijas teorijas nostiprināšana. Līdztekus praktiskajam darbam uz pasaules terminoloģijas zinātnes sasniegumu bāzes ir nepieciešams veikt teorētiskos pētījumus gan terminoloģijas kā zinātnes nozares jomā, gan konkrēti latviešu valodas terminu sistēmas specifikas un likumību noskaidrošanā.

Praktiskās terminoloģijas galamērķis ir pareizu, viennozīmīgu terminu sistēmas izstrāde dažādās zinātnes un tehnikas nozarēs. Lai to sasniegtu, ir jāpārzina visas nozares, to attieksmes un hierarhija. Terminu sistēmu veidošana veicama likumsakarīgā pakāpenībā, ņemot vērā tēmu kompleksumu: kuras nozares ir savstarpēji saistītas (piemēram, ģeoloģija un ģeomorfoloģija, arhitektūra un celtniecība), kuras uzskatāmas par pamatnozarēm (piemēram, fizika, ķīmija, matemātika), kuras — par atvasinātām vai sekundārām nozarēm (radio­elektronika, biofizika, bioķīmija), kuras nozares un cik lielā mērā saskaras u. tml. Vispirms izstrādājama pamatnozaru un to nozaru terminoloģija, kuras attiecīgajā laikmetā attīstās straujāk. Pakāpeniski aptveramas visas galvenās nozares. Zinātnes attīstības apstākļos katrā vēstures periodā nozaru savstarpējās attiecības mainās, tomēr pakāpenības princips savu pamatpozīciju saglabā.

Pakāpenība jāievēro arī katras atsevišķas nozares terminoloģijas izstrādāšanā, termi­nu apkopošanā, atlasē, izvērtēšanā, saskaņošanā utt. līdz pat normatīvo termi­nu sarakstu publicēšanai.

Svarīgs priekšnoteikums nozares terminu sistēmas izveidei ir attīstīta šīs noza­res teorija. Augstāks terminoloģijas zinātniskuma līmenis tiek panākts noza­rēs, kurās ir labi attīstīta zinātniskā teorija. Tādas ir fizika, ķīmija, matemātika, loģika. Latviešu zinātnē augsts teorētiskais līmenis ir arī informātikas, hidroloģijas, bib­lio­­tēk­­zi­nāt­nes, automobiļu tehnikas un dažās citās nozarēs. Turpretī tādās nozarēs, kas cie­šāk saistītas ar ražošanu, ar praktisko aroddarbu, piemēram, apavu un tekstil­rūp­niecība, pārtikas rūpniecība, kūdras un kokapstrādes rūpniecība, celtnie­cība, iznāk rēķināties ar praksē izplatīto profesionālo (zinātniski neapstrā­dā­to) termi­no­lo­ģiju, kas ne vienmēr atbilst zinātniskajām prasībām. Piemēram, tekstil­­rūp­nie­cībā par terminiem apstiprināti aizguvumi polsteris, kronšteins un daži citi, kam ir barbarismu raksturs (šiem aizguvumiem atbilst latviskie darinā­ju­mi pleciņš, balstenis). Daudzi profesionālismi saglabājušies arī jūrniecības terminoloģijā.

Izstrādājot dažādo nozaru terminoloģiju pēc vienotiem metodoloģis­kajiem un metodiskajiem principiem, vienlaikus jārespektē katras nozares specifika terminu sistēmu veidošanā. Piemēram, ķīmijā par terminiem tiek apstiprināti daudz­komponentu salikteņi (acilamidofosforskābe), bioloģijā sugu nosaukumi saskaņā ar starptautiskajiem pieņēmumiem tiek veidoti pēc binārās nomenklatūras prasībām un tiek doti vienskaitlī (kāpostu baltenis, lapkoku baltenis), bet ģinšu nosau­kumi tiek doti vienā vārdā un daudzskaitlī (balteņi), dzīvnieku šķirņu nosau­kumu pirmais vārds latviešu valodā tiek rakstīts ar lielo sākumburtu (Meln­rai­bās govis, Baltās garausu cūkas), bet šķirņu grupu nosaukumi — ar mazo sākum­burtu (karakulaitas, dekoratīvās vistas).

Ja terminu sistēma tiek veidota jaunai nozarei, vispirms jāapzina šīs nozares jēdzienu sistēma un jāatlasa terminējamie jēdzieni, pirmām kārtām — pamatjēdzieni. Ja tiek pārskatīta un zinātniski pilnveidota iepriekš izveidojusies (izveidota) terminoloģija, vispirms jāatsakās no novecojušiem, nezinātniskiem jēdzieniem un terminiem.

Šāda pieeja tiek īstenota latviešu zinātniskās terminoloģijas izstrādē kopš TK darbības sākumiem [21].

2. Zinātniska pieeja praktiskajā terminoloģijas izstrādes darbā nozīmē ievērot zinātniskajam terminam izvirzītās prasības.

Par šīm prasībām (sistēmiskums, nozīmes precizitāte un formas īsums, vienno­zīmī­gums, mononīmiskums, kontekstneatkarība, emocionālā neitrali­tāte u. c.) de­­ta­lizētāk runāts jau grāmatas sākumdaļā, jo tām ir būtiska loma terminoloģijas darbā vispār. Šo prasību ievērošana ir svarīgs noteikums zinātniskās pieejas prin­ci­pa īste­nošanā. Turklāt zinātniskajam terminam izvirzītajās prasībās uzskatāmi ap­vie­no­jas ekstralingvālo un intralingvālo faktoru darbība. Ekstralingvāli no­sa­cīta ir gan prasību izvirzīšana, gan attiecīgo terminoloģisko procesu motivācija (ter­minu sistē­miskuma pamats ir objektīvajā īstenībā, terminu sinonīmijai — dažādu termi­nolo­gu vai terminoloģisko skolu nesaskaņotā darbībā vai tml.). Savu­kārt šo prasību intra­lingvālā puse ir attiecīgo terminoloģisko parādību sakars ar valodas sistēmu.

Termina prasību, īpaši sistēmiskuma, respektēšana paredz ievērot arī loģisko principu terminoloģijā.

3. Terminoloģiskā leksika attīstās stihiski. Zinātniskās terminoloģijas izstrādē termi­nologam ir īpaši uzdevumi — apzināti iejaukties šajā procesā, regulēt to, normēt, vienveidot [201,17—22].

Apzināta pieeja terminu atlasei un terminu sistēmu veidošanai nodrošina iedziļināšanos ārējās pasaules objektu un zinātnes jēdzienu sav­star­pē­jās attieksmēs, lai noteiktu katra konkrētā terminējamā jēdziena vietu attie­cī­ga­jā jēdzienu sistēmā. Pareizu terminu un terminelementu (vārdu, vārda celmu, afiksu u. c.) izvēle lielā mērā nosaka jaunradītā apzīmējuma kvalitāti, piemērotību jēdziena izteikšanai un līdz ar to sekmē šī termina izplatīšanos tautā. Reizēm va­lodā ir iespējams vienu un to pašu jēdzienu izteikt ar dažādiem paņēmieniem, da­žādiem vārd­darināšanas elementiem. Apzināta pieeja šādos gadījumos nozīmē no­vērtēt katra varianta semantiskās nianses, diferencēt jēdzienus, piešķirot katram da­rinājumam specifisku nozīmi. Tā, piemēram, latviešu valodā darbīgo objektu no­saukumus (darītājvārdus) atvasina gan ar izskaņām -tājs,-ājs, -ējs, gan ar -nis vai sufiksālo galotni -is: klaudzinātājs — klauģis, griezējs — grieznis, padevējs — padevis. Zinātniskās terminoloģijas izstrādes procesā ir iespējams apzinā­ti diferencēt šo atvasinājumu nozīmes: lielāku, sarežģītāku mašīnu, agregā­tu nosauk­ša­nai — atvasinājumi ar -tājs, -ājs, -ējs, bet atsevišķu darbīgo detaļu, rīku nosauk­ša­nai — atvasinājumi ar -nis vai -is. Terminu veidošanas praksē svarīga problēma ir salikteņterminu un vārdkopterminu semantisko robežu noteikšana [94], dažādu termin­ele­mentu semantisko funkciju analīze [86], internacionālo un citvalodisko ele­mentu vērtējums [123, 331—346] un citi jautājumi.

4. Zinātniskās pieejas nodrošināšanā liela nozīme ir terminologiem. Ir nepieciešams, lai katrs terminologs, bet jo īpaši vadošais, līdz­te­kus savai specia­li­tātei apgūtu terminoloģijas kā patstāvīgas zinātnes nozares teorētiskās atziņas, terminoloģijas veidošanas paņēmienus un līdzekļus, orientētos terminoloģijas vēsturē un tālākās attīstības tendencēs u. c. Valodniekam, kas strādā terminoloģijā, ir jāorientējas visos valodas struktūras līmeņos un jāizprot terminoloģiskās pieejas specifika. Liela uzmanība veltījama terminologu — gan valodnieku, gan dažādu citu nozaru speciālistu — terminoloģiskās lietpratības apgūšanai.

Teorētiskās domas popularizēšanā un terminologu kvalifikācijas celšanā svarīga loma ir dažādām sanāksmēm, semināriem, konferencēm. Būtu noderīgi arī īpaši ter­mi­­no­loģijas kursi. Tā kā augstāko mācību iestāžu studenti ir nākošie nozaru spe­ciā­­listi un viņiem būs saskare ar savas nozares terminoloģijas lietošanu vai pat jaun­ra­dīšanu, ir lietderīgi organizēt īpašu terminoloģijas kursu visu nozaru fakul­­tātēs (lai jaunie speciālisti apgūtu prasmi orientēties termina izpratnē, terminu atlasē, terminu un neterminu nošķiršanā, kontekstuālajā sinonīmijā, terminu darināšanā u. c.).