Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Terminoloģija > Raksti un grāmatas > Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Interlingvālie jeb starpvalodiskie principi     
   Reģionālais aspekts     

Drukāt         

    
    

REĢIONĀLAIS ASPEKTS

Reģionālais aspekts īpaši aplūkots divu iemeslu dēļ: 1) tādēļ, ka tas ir aktuāls latviešu valodas ģeogrāfijas terminoloģijā, kur no citām valodām tiek pārņemti t. s. reģionālismi; 2) tādēļ, ka liela daļa reģionālismu savā būtībā ir tuvi citvalodismiem, kas saglabā konkrētu valodu savdabīgās iezīmes, un šī leksikas slāņa raksturojums rāda citvalodisko leksisko aizguvumu problēmas.

Reģionālā aspekta apskats pamatos balstīts uz reģionālismu analīzi. Tā kā reģionālismi kā atsevišķa aizguvumu kategorija latviešu valodniecībā nav sīkāk skatīti[1] un tā kā reģionālismu izplatību latviešu valodā lielā mērā sekmējusi krievu valoda, turpmāk, veicot latviešu valodas reģionālismu analīzi galvenokārt salīdzinājumā ar atbilstošajiem krievu valodas apzīmējumiem, uzmanība pievērsta reģionālismu kategoriālajam raksturo­jumam, ieskicētas ar reģionālismu aizgūšanu saistītās problēmas un izvirzīti reģionālismu atlases kritēriji.

REĢIONĀLISMU KATEGORIĀLAIS RAKSTUROJUMS

Par reģionālismiem dēvē kādam apvidum raksturīgu (reģionālu) ģeogrāfisko objektu — reljefa veidojumu, dabas parādību vai citu specifisku objektu — nosaukumus vietējā valodā vai arī tās tautas valodā, kuras pārstāvji objektu vai parādību atklājuši, turklāt saskaņā ar starptautiskajām ģeogrāfijas terminoloģijas tradīcijām reģionālismus netulko, bet pārņem un lieto dažādās valodās kā aizguvumus [38b, 103; 78, 59].

Par reģionālismu piemērotību vispārīga rakstura parādību apzīmēšanai izteiktas pretējas domas: 1) ka reģionālismi saglabājami arī vispārīga rakstura parādību apzīmēšanai [38b, 103]; 2) ka reģionālismi paturami tikai reģionālā nozīmē un lietojumā [168,15].

1. Tā kā reģionālismi tikpat kā nav pētīti, neskaidrs ir pats reģionālismu jēdziens un robežas, un nav nostiprinājies arī termina reģionālismi lietojums. Taču uz reģionālismu problēmu attiecināmas atziņas par t. s. vietējiem terminiem, vietējo apvidu leksiku, aizguvumiem no dialektiem u. tml., par ko nedaudz runāts citu plašāku jautājumu sakarā [189; 155; 243].

L. Kutina ir konstatējusi, ka ģeogrāfijas terminoloģijā jau kopš seniem laikiem viens no terminu avotiem ir vietējo apvidu leksika. 18. gadsimta ģeogrāfi gan ar lielu neuzticību ir izturējušies pret šo leksikas slāni, tomēr krievu terminoloģijā jau tolaik ienākuši tādi vietējo apvidu vārdi kā тундра, пурга, сопка, торос, хребты, гребни, щели, переливы  u. c. Vispirms tie izplatījušies praktiskajā ģeo­grāfijas literatūrā, pēc tam tos sākuši izmantot zinātnisko ekspedīciju dalīb­nieki. Pakāpeniski noteiktos apvidos izplatītos apzīmējumus sāk ierakstīt kartēs, sākumā gan vēl ar komentāriem krievu valodā. Bet M. Lomonosova laikā vietējie nosaukumi jau kļūst par vienu no speciālās terminoloģijas avotiem [189, 202].

V. Daniļenko [155, 171 u. c.] par atsevišķu apvidu ģeogrāfiskajiem nosaukumiem (поливуха, средыш, сельзя, стеклец, тундра, торос, пурга, сопка u. c.) runā kā par aizguvumiem no dialektiem un norāda, ka tiem ir līdzība ar aizguvumiem no citām valodām, jo vārds tiek aizgūts reizē ar jēdzienu, taču šādi dialektālas cilmes termini nav uzskatāmi par patstāvīgu mūsdienu zinātniskās terminoloģijas papildināšanas avotu. Tie parasti ir īpatnēji un izdalās no kopējā terminu klāsta. Turklāt jāņem vērā, ka terminoloģijas starptautiskajā standartizēšanā tie rada zināmas grūtības. Papildu grūtības rodas arī vienas valodas ietvaros, kad izrādās, ka no dialekta aizgūtais apzīmējums dublē pieņemto literāro vārdu. Dialektismi, kas nostiprinās zinātniskajā terminoloģijā, ir pilntiesīgi attiecīgās terminu sistēmas komponenti [155,171—173].

Kaut arī reģionālismi nav identificējami ar dialektismiem, tomēr V. Daņiļenko teiktais pilnībā attiecināms arī uz reģionālismiem, jo abiem leksikas slāņiem ir virkne kopīgu pamatpazīmju: izplatības ierobežojums noteiktā reģionā, apvidū, savdabīga fonētiskā un morfoloģiskā struktūra u. c.

A. Superanska [243] reģionālismu apzīmēšanai lieto terminu «tautas ģeogrāfijas (vai ģeogrāfiskie) nomeni» un uzsver, ka parasti tie nosauc vispārīgāku jēdzienu sastāvdaļas, piemēram, белок, голец, камень apzīmē daļu no tā, ko izsaka virstermins гора. Vietējie apzīmējumi reizēm ir vispārlietojamo vārdu sinonīmi (грунь, кичера, магура  — kalnu galotņu apzīmējumi Karpatos), bet citreiz tie apzīmē specifisku ainavas tipu (Sibīrijas сопка, Norvēģijas фьорд, Amerikas каньон). Literārajā valodā parasti iekļūst šie otrās grupas vietējie termini. Reģionālismu būtības izpratnei svarīga ir A. Superanskas doma, ka viena un tā pati parādība dažādās zemeslodes vietās var būt ar savām īpatnībām, jo dabas apstākļi katrā reģionā ir īpatnēji un praktiski nekur citur neatkārtojas, piemēram, ganības līdzenumā (krievu literārajā valodā пастбище) vai augstu kalnos (Karpatu dialektā палонина).

Reģionālismu būtības un atlases kritēriju neskaidrība un teorētisko atzinumu neizstrādātība atspoguļojas materiāla neviendabīgumā krievu valodā publicētajos t. s. vietējo ģeogrāfisko terminu sakopojumos, ko izmanto par reģionālismu avotu citu valodu zinātniskajai terminoloģijai. Tā, piemēram, E. un V. Murzajevu grāmatā [204] līdztekus specifiskiem, ar noteiktu apvidu saistītu parādību nosaukumiem адыр, алакит, алга, бадар, белок, бревня, горняк, помоха u. c. ietverti gan mūsdienās plaši lietojami internacionālismi тайга, тундра, gan specifisku, taču ar vienu atsevišķu apvidu nesaistītu ģeogrāfisko jēdzienu apzīmējumi бечевник, бровка, суходол (latviešu valodā tiem, piemēram, ir savi tulkoti ekvivalenti: piegultnes josla, krote, sausiene), gan vispārīgu ģeogrāfisku objektu nosaukumi, kas izplatīti vispārlietojamā valodā un kam katrā nacionālajā valodā, arī latviešu, atbilst savi vārdi — берег (krasts), взморье (jūrmala, jūras piekraste), гора (kalns), наст (sērsna). Reģionālismu klāstā Murzajevu grāmatā atrodam arī no latviešu valodas pārņemtus vārdus калн (kalns), красте[2] (krasts), лея (leja), плява (pļava), сала (sala), kā arī līdzīga rakstura pārņēmumus no igauņu, lietuviešu un citām valodām. Te ievietoti arī tāda tipa nosaukumi kā tautas lietojumam raksturīgie, ar vārda nozīmes pārnesumu krievu valodā lietotie — север (‘ziemeļu vējš’, ‚’ziema’, ‘pusnakts’ vai ‘aukstums’), юг (‘dienvidu vējš’), верх, вершина (‘grava‘), весна (‘pirmais pavasara lietus’ ziemeļos), гора (‘vējš, kas pūš no kalniem’), дорога, улица (‘bijusī upes gultne’), камень (‘akmeņu grēda’), море (‘līcis’, ‘liels ezers’) u. tml.

Tāpat arī citos ģeogrāfisko nosaukumu rādītājos un rokasgrāmatās terminu klāsts ir visai daudzveidīgs un neviendabīgs, piemēram, par «vietējiem terminiem» ir kvalificēti arī ледяная зона (ledus zona), лесостепь (meža stepe), лесотундра (meža tundra), ложбина (grava, ieleja), овраг (grava) u. c. [202].

2. Latviešu valodā terminu reģionālismi pirmie sākuši lietot ģeogrāfijas speciālisti. Tas arī saprotams, jo ģeogrāfijā sakars ar reģionālajām parādībām ir vistiešākais. Ģeogrāfijas speciālisti uzsver, ka laika gaitā ģeogrāfijas terminoloģijā izveidojusies starptautiska tradīcija reģionālismus netulkot, bet pārņemt un lietot dažādās valodās kā aizguvumus [38b, 103]. Īpaša teorētiska pētījuma par reģionālismiem kā teritoriāli ierobežotu specifisku objektu nosaukumiem latviešu valodniecībā nav. Ir gan pētīts cits teritoriāli ierobežots leksikas slānis — dialektismi. Piemēram, A. Lauas grāmatā [45, 162—181] nodaļā par vārdu krājuma teritoriālo diferenciāciju aplūkoti tā saucamie leksiskie dialektismi, resp., apvidvārdi. Taču apvidvārdu sakaram ar zinātnisko terminoloģiju latviešu valodniecībā īpaša uzmanība nav pievērsta. Parasti aprobežojas ar vispārīgu norādi par to, ka apvidvārdus izmanto terminu veidošanā [45,164,180].

Reģionālismi kā atsevišķam apvidum raksturīgu specifisku objektu aizgūtie nosaukumi atrodami dažādos latviešu valodā publicētos terminu sarakstos. Terminiem, kas kvalificējami par reģionālismiem, terminu sarakstos parasti tiek pievienota norāde reģ. (t. i, reģionālisms). Un tie lietojami nevis kā noteiktu zinātnisku jēdzienu termini, bet tikai kā attiecīgo vietējo parādību apzīmējumi, runājot par konkrētajiem apvidiem, kur šie nosaukumi izplatīti. Ar šādu norādi publicēti no citām valodām pārņemtie termini baiū, bīze, blizards, bora, činuks, gorņaks, habubs, južaks, pomoha, purga, sebha, sirīns, siroko, tornado u. c. meteoroloģijā un klimatoloģijā, adiri, bairi, grīvi, māršas u. c. ģeomorfoloģijā. Ģeogrāfijas speciālisti latviešu terminoloģijā reģionālismos ietver arī vārdus ambi, ašiks, baidžarahs, bairaks, belki, belogorje, berežina, bidaiks, bolsons, boms, bulguņahs, kums, kurums, kirs, māre, mārs, mesa, poloņina, polje, puna, pušta, regs, sors, šors, stanoviks, toltri, šapada, šots u. c. [sk. Ģm].

Latviešu valodas ģeogrāfijas terminu sarakstos fiksētie reģionālismi ir aizgūti no dažādām valodām, bet galvenokārt no krievu valodas vai ar tās starpniecību. Arī latviešu valoda savukārt ir noderējusi par atsevišķu reģionālismu avotu, piemēram, krievu valodā aizgūts Latgales teritorijai ap Lubānas ezeru raksturīgu pļavu apzīmējums reģionālisms кланы (no latv. klāni).

3. Reģionālismu analīze dod iespēju izprast šīs leksikas grupas galvenās pazīmes un specifiku.

Raksturīgākās reģionālismu pazīmes ir apzīmējamā objekta specifika (tas apzīmē specifiskas noteikta apvidus parādības) un paša apzīmējuma teritoriāli ierobežotais lietojums tā cilmvalodā, proti: arī cilmvalodā reģionālisms tiek lietots tikai attiecīgas teritoriāli ierobežotas parādības apzīmēšanai.

Savā cilmvalodā reģionālisms var būt apvidvārds, kas kā specifiskas, šauram apvidum raksturīgas parādības nosaukums pārņemts literārajā valodā un terminoloģijā, piemēram, latviešu zinātniskajā terminoloģijā apvidvārds klāni.

Ja reģionālisms kā noteiktas specifiskas parādības nosaukums iegūst starptautisku izplatību, tas kļūst par internacionālismu, kuram terminu sarakstos vairs netiek pievienota norāde reģ. Šādiem terminiem un tajos izteiktajiem jēdzieniem tad parasti ir noteikta vieta attiecīgās valodas ģeogrāfijas nozares jēdzienu un terminu sistēmā. No atsevišķos apvidos sastopamo parādību reģionāliem nosaukumiem par vispārīgiem šo parādību internacionāliem apzīmējumiem kļuvuši tādi starptautiski lietojami termini kā tundra, taiga[3], stepe, prērija, savanna, džungļi, orkāns, aisbergs, fjords. Šie vārdi mūsdienās vairs netiek kvalificēti par reģionālismiem, bet gan par internacionālismiem [65,159].

Reģionālismi visplašāk izplatīti ģeogrāfijas apakšnozarēs, kas saistāmas ar fizisko ģeogrāfiju: ģeomorfoloģijā, klimatoloģijā, hidroloģijā u. c., piemēram, ģeogrāfisko objektu un dabas parādību nosaukumi: fjumāras, garuā, girlo, hafs, hauzs, jeriks, krīks, padje.

REĢIONĀLISMU ADAPTĀCIJAS PROBLĒMAS

Reģionālismi, tāpat kā iepriekš aplūkotie citvalodismi, nāk no dažādām na­cio­nālajām valodām un aizguvējvalodā ienes īpatnējas fonētiskas un mor­folo­ģis­kas konstrukcijas, kas raksturīgas citai, bet nav raksturīgas aizguvējvalodai. Arī semantiski tie aizguvējvalodas lietotājos nerada nekādas asociācijas un ieņem sav­rupu pozīciju. Tāpēc teksts, kas ir pārsātināts ar valodai svešiem elementiem, lasī­tājam liekas nesaprotams. Uztveri apgrūtina reģionālismi, kas ir homonīmiski pašu valodas vārdiem un rada nepareizas asociācijas un pārpratumus, piemēram, lat­viešu valodā reģionālismi laida (‘zems piekrastes līdzenums’), māršas (‘zema jos­la jūras piekrastē’), mesa (‘neliels paaugstinājums’), puna (‘augstkalnu ainavu jos­la’). Tāpēc attieksmei pret reģionālismiem jābūt piesardzīgai.

1. Pārņemot reģionālismus latviešu valodā, tiem, tāpat kā citiem aizgu­vu­miem, paras­ti tiek pievienota lokāmā galotne (ja aizgūstamais vārds beidzas ar līdzskani), pie­mē­ram, bidaiks, blizards, samums, sirīns, tarīns. Ja aizgūs­tamais vārds ori­ģi­nāl­valodā beidzas ar patskani, attiecīgo patskani parasti saglabā arī latviešu valodā un pakļauj kopējām latviešu valodas vārdu locīšanas likumībām. Tātad vārdi, kas bei­dzas ar -a vai -e, tiek locīti kā attiecīgie sieviešu dzimtes vārdi, piemēram, bīza, bo­ra, pomoha, purga, sebha; māre, polje. Vārdi ar -i parasti tiek locīti kā vīriešu dzim­tes vārdi daudzskaitlī, piemēram, adiri, bairi, toltri (izņēmums vili-vili, kas ir nelo­kāms). Vārdi, kas beidzas ar -o, -u vai garajiem patskaņiem, ir nelokāmi, pie­mēram, girlo, morco, pampēro, garuā, baiū, meiū.

Atsevišķos gadījumos reģionālismu citvalodiskā izskaņa tiek aizstāta ar atbilstošu latvisko, sal.: kr. афганец — latv. afgānietis (vēja nosaukums).

Reģionālismu aizgūšanas procesā izvēlētā (vai aizgūtā) lokāmā galotne no­sa­ka reģionālisma dzimti un locīšanas paradigmu latviešu valodā. Lai novērstu ho­mo­nīmiju, kā arī dažu citu iemeslu dēļ, aizgūstot reģionālismu, tā galotne (un dzim­te) salīdzinājumā ar oriģinālformu tiek mainīta, piemēram, сарма —> sarms, гри­вы (vsk. грива) —> grīvi (kā vīr. dz. forma).

Tās ir reģionālismu adaptācijas pamatlikumības, bet praksē ir jāsastopas ar vir­kni problemātisku gadījumu, kam pamatā ir reģionālismu formas un semantikas ne­sta­bi­litāte valodā (reģionālisma cilmvalodā resp. oriģinālva­lodā vai starpniek­va­lodā), no kuras reģionālisms tiek pārņemts.

1.1. Ir reģionālismi, ko lieto atšķirīgā fonētiskā vai morfoloģiskā noformējumā un kas dažādās formās tiek fiksēti arī speciālajās vārdnīcās, kuras tiek izmantotas par terminu avotu. Pārņemot šos vārdus kā reģionālismus citās valodās, rodas prob­lēma: kuru no variantiem izvēlēties, piemē­ram, no krievu valodas avotiem kekyp[4], кикур, кекурий  ‘augsta koniska klints jūras krastā vai jūrā’); сахара, сахра, сехра, сахро (‘tuksnesis’); гёль, келъ, кёль, кол, коль, кул, куль, кюель (‘ezers’).

Problemātiska var būt arī vienskaitļa vai daudzskaitļa formas izvēle aizgūstamā reģionālisma pamatformai. Parasti, protams, tiek aizgūts vārds pamatformā (vien­skait­ļa nominatīvā). Taču, ja vārdu biežāk lieto daudzskaitļa formā, praksē var vērot abu formu aizguvumus. Piemēram, kura skaitļa formai dot priekšroku, pārņemot no krievu valodas reģionālismus белок — белки, голец — гольцы, грива — гривы, солонец — солонцы: pārņemt šo reģionālismu vienskaitļa formas un no tām veidot daudzskaitli pēc latviešu valodas deklināciju parauga, proti: beloks — beloki, goļecs — goļeci, grīva — grīvas, soloņecs — soloņeci, vai par pamatu ņemt krievu valodas daudzskaitļa formas un savukārt no tām veidot vienskaitli — tāpat pēc latviešu valodas deklināciju parauga, proti: belki — belks, goļci — goļcs, grīvi — grīvs, solonci — soloncs? Vai, visbeidzot, pārņemt no krievu valodas gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa formas: beloks — belki, goļecs — goļci, grīva — grīvi, soloņecs — solonci u. tml., tā ieviešot lat­viešu valodā tai neraksturīgu deklinācijas paradigmu, kur, mainot skaitli, mainās vārda celms un dažos gadījumos pat vārda dzimte (tā grīva, tie grīvi)? Ir vēl ceturtais variants: pārņemt vārdus daudzskaitļa formā un atstāt tos nelokāmus, taču latviešu valodā lietvārdus, kas beidzas ar neuzsvērtu galotni -i (kura latviešu va­lodā raksturīga lokāmu vīriešu dzimtes lietvārdu daudzskaitļa nomi­natīvam), parasti loka.

Kā liecina latviešu valodā publicētie terminu saraksti, kuros atrodami arī reģio­nālismi, pēdējie parasti fiksēti formā, kādā tie publicēti citvalodu vietējo apzī­­mē­jumu krājumos. Taču reizēm dažādos krājumos formas nesakrīt, piemēram, Lielajā padomju enciklopēdijā [141], kā arī A. Barkova [139] un F. Miļkova [202] vārdnīcās krievu valodā publicēta daudzskaitļa forma гривы, bet E. un V.Murzajevu grāmatā [204] — vienskaitļa forma грива. Latviešu valodā 12tv šis reģio­nālisms fiksēts daudzskaitļa formā grīvi.

Lai aizguvējvalodā reģionālismu lietojums būtu konsekvents un vienāds, ne­pie­­ciešami vienoti noteikumi reģionālismu pārņemšanā un to formas izvēlē. Tā kā liet­vārda pamatforma, kā jau teikts, ir vienskaitļa nominatīvs, šķiet, būtu pareizi tieši šo formu pieņemt par aizgūstamo reģionālismu pamatformu, turklāt aizgūstot to nevis no starpniekvalodas, bet gan tieši no reģionālisma oriģināl­va­lodas.

1.2. Tā kā daļai reģionālismu dažos apvidos ir atšķirīga semantika, aizgūstot reģionālismus, rodas arī semantiska rakstura problēmas. Piemē­ram, krievu ģeogrā­fis­kajā literatūrā ar vārdu сарма apzīmē gan palienes ezeriņu un atvaru Pievolgas upēs, gan upes braslu Donas apkārtnē un pēkšņu stipru vēju, kas uznāk pat skaidrā, saulainā dienā Baikāla apkārtnē (sal. arī ar vārda sarma nozīmi latviešu valodā); ar голец — gan kalnu virsotnes (virs mežu joslas) un meža pļaviņu, gan ūdens apskautu klints virsotni. Formas ziņā (t. i., pēc grafiskā attēla un skanējuma) var sakrist dažādu valodu vārdi ar pavisam atšķirīgu semantiku, piemēram, ņencu, komi, udmurtu valodā mo apzīmē ezeru, dīķi; kirgīzu valodā — kalnus. Vai nu šādus vārdus citās valodās pārņem kā reģionālismus dažādās to nozīmēs, vai arī sākumā vienā no nozīmēm un tikai pēc tam arī citās nozīmēs, abos gadījumos rodas nevēlama homonīmija, daudznozīmīgums, kas, tāpat kā atšķirīgu formu sinonīmija, zinātniskajā terminoloģijā vērtējama negatīvi.

Dažiem teritoriāli ierobežotu objektu nosaukumiem paralēli reģionālajai nozīmei pastāv vispārīga termina nozīme, piemēram, Lielajā padomju enciklopē­di­jā divas nozīmes dotas vārdam гривы: 1) vispārīgā, bez teritoriālā ierobežoju­ma — ‘šauras, paralēli izvietotas paaugstinātas reljefa formas upju palienēs’ un 2) reģionālā — ‘lēzeni, gari izstiepti paaugstinājumi Rietumsibīrijas līdzenuma dienvidos’ [141]. Piebildīsim, ka citos avotos [204] šī pirmā vispārīgā nozīme dota kā viena no reģionālajām «vietējā termina» грива nozīmēm (bez tam ar vārdu грива dažos apvidos nosauc joslās augošus priežu mežus). Teiktais ir liecinājums tam, ka praksē robežas starp viena un tā paša vārda reģionālo un vispār­ter­minoloģisko dabu ir visai nenoteiktas.

2. Problemātiska ir tādu vietējo nosaukumu iekļaušana reģionālismu kategorijā, kas nosauc zināmā mērā specifiskas ģeogrāfiskas parādības, kuru ierobežotā izplatība nav saistāma ar vienu noteiktu apgabalu un kurām katrā apvidū ir cits vietējais nosaukums. Šīs parādības nav izplatītas visās zemēs, bet tikai noteiktos apgabalos, kur tām ir dažādi vietējie nosaukumi, piemēram, tuksnesim — сахара, сахра, кум u. c. (par reģionālo terminu variantiem sk. arī iepriekš), sālsezeram — туз, дуз, солончак  u. c. Šķiet, ka ir pareizi šādām plašāk izplatītām parādībām dažādu valodu zinātniskajā terminoloģijā dot nosaukumus, izmantojot pašu valodas vārddarināšanas līdzekļus. Šādus terminus vieglāk iekļaut savas valodas zinātniskās terminoloģijas sistēmā, jo tajos iespējams izteikt būtiskās, kvalificējošās pazīmes, ietvert virsjēdzienu un apakš­jē­dzienu apzīmējošus elementus: sālsezers — viens no ezeru (virsjēdziens) veidiem; salikteņa pirmais komponents sāls- nosauc apakšjēdziena pazīmi.

Ja dažādās vietās izplatīto specifisko parādību nosaukšanai gribētu pārņemt ap­zī­mējumu no citas valodas, vispirms rastos problēma — kurai valodai dot priekš­roku. Ja tiek izteikts viens un tas pats jēdziens, zinātniskajā terminoloģijā pār­ņemt vairākus dažādu valodu vārdus nebūtu pieņemami. Tad rastos ter­mino­lo­ģis­kie dubleti, par kuru kaitīgumu zinātniskajā terminoloģijā ir rakstīts vairāk­kārt, uzsverot, ka zinātniskie termini ir ne tikai sazināšanās līdzekļi, bet arī būtiski iz­pē­tes un zinātniskās domas instrumenti, tāpēc dažādās zinātnes un tehnikas jo­mās un dažādās valstīs attieksme pret terminiem izvērtējama sevišķi rūpīgi [113].

Latviešu valodas ģeogrāfijas terminoloģijā daudziem krievu valodas termi­niem, kas atzīti par «vietējiem» resp. reģionāliem, bet kas apzīmē vispārīgas, nevis šauri lokālas parādības, ir doti tulkoti ekvivalenti, kas labi iederas latviešu valo­das leksikas un zinātniskās terminoloģijas sistēmā: балка — vecgrava, займище— zemumpaliene, куль — ezers, куча (песка) — kupsna (kupsnu smiltājs), наледь — uzledojums, наслуд — pārsalas, плавни — pūņa, рябь — ripsna, сплавина — lēsa, яр — krants. Pašcilmes apzīmējumi izmantoti pat tādām parādībām, kuras nesastop Latvijas teritorijā. Arī agrāka laika darinājumos lat­viešu valodā atrodam labus terminus, kas apzīmē parādības, kuras Latvijai nav raksturīgas. Tādi ir jau minētie termini sauspūtis, sālsezers, tuksnesis, tāpat izvirdums (vulkāna), ziemeļblāzma u. c.

3. Varētu iet vēl soli tālāk un dažās citās šķietami reģionālās parādībās saskatīt to būtiskās, klasificējošās pazīmes, lai ģeogrāfijas zinātnes jēdzienu sistēmā arī šīm parādībām ierādītu savu vietu. Tad šauri lokālo nosaukumu vietā būtu iespē­jams dot zinātniskus terminus, ko katra valoda atveidotu ar saviem izteiksmes lī­dzek­­ļiem un kas labi iederētos katras valodas terminu sistēmā, izteiktu apzīmē­ja­mā ob­jekta vai parādības būtību un būtu viegli uztverami plašam valodas lietotāju lokam. Piemēram, tāpat kā бровка ir krote (‘neliels, iegarens paaugsti­nā­jums, izcēlums’), arī гривы varētu būt nevis grīvi (‘gari, šauri, lēzeni paaug­sti­nājumi’), bet gan kangari[5], skausti, skaustkalne, skaustaine, skauste vai strēļkalne, strēliene (sal.: ir arī smilšu strēles), ribkalne vai tml. Īpaši tāpēc, ka krievu terminoloģijā vārds гривы lietojams ne tikai reģionālajā, bet arī vispār terminoloģiskajā nozīmē. Reģio­nālisma goļci (‘kailas kalnu virsotnes’, arī ‘kalni ar kailām virsotnēm’) aiz­stāšanai varētu izmantot latvisko paures (vsk. paure), ar ko apzīmē kailas kalnu virsotnes Kurzemes pusē [58, III, 129]. Un — tāpat kā куль ir ezers (nevis «kuls»), arī кум varētu būt tuksnesis vai smiltājs (nevis kums), падун varētu būt ūdens­kritums vai slieksnis (upē) (nevis paduns), сор jeb шор — seklezers vai sekls sālsezers (nevis sors), туз[6] — sālsezers (nevis tuzs) u. tml.

Sevišķi nepieņemami aizguvējvalodā reģionālismi liekas tad, ja tie pārņemti no tuvas, labi pazīstamas valodas un aizguvējvalodas lietotājiem ir skaidra aizgūtā cit­va­lodas vārda morfoloģiski semantiskā struktūra un ir iespējams dot šī reģio­nā­lis­ma tulkoto ekvivalentu. Šādi «saprotami» reģionālismi ir, piemēram, gorņaks, južaks, paduns u. tml. Južaks — no krievu южак — dienvidaustrumu vējš, kas pūš no augstienēm Čaunas grīvlīča rajonā (Austrumsibīrijas jūrā). Nosaukumā uzsvērta vēja saistība ar dienvidu virzienu. Arī sausvējš (no krievu суховей) ir parādība, kas nav sastopama Latvijas teritorijā, bet gan stepēs un pustuk­sne­šos, īpaši Pie­kas­pijas zemienē un Kazahijā. Tāpēc arī tā vēja nosaukšanai, ko krievu valodā apzīmē ar vārdu южак, latviešu valodā labāk iederētos dienvidvējš, dienvidenis vai tml., nevis «južaks». Tāpat Isikula ezerā sastopamā kalnu vēja (nakts brīzes) apzīmēšanai labāk izvēlēties kalnvējs, kalnenis, kalnbrīze vai tml., nevis «gorņaks».

4. Ar reģionālismiem saistāma arī vārddarināšanas iespēju problēma. Ja reģionālismam tiek ierādīta noteikta vieta zinātniskās terminoloģijas sistēmā, to  izmanto arī atvasinājumos, piemēram, krievu valodā līdztekus terminam грива ir гривка (‘ar mežu apaudzis smilšains zemesrags’) — pamazinājuma forma no vārda грива — un гривистая пойма (‘ribota paliene’), kur izmantots no грива atvasināts īpašības vārds гривистый. Latviešu valodā termina гривка latviskais ekvi­valents nav konstatēts, bet гривистая пойма 12tv tulkots ar vārdkopterminu ribota paliene (nevis «grīvainā»). Tādējādi latviešu valodā terminu sistēmā pamat­jēdziena un ar to saistītu jēdzienu apzīmēšanā izmantoti atšķirīgi vārdi, resp., nav kopēja vienojošā terminelementa un reģionālisma grīvi pārņemšanai pietrūkst zinātniskas motivācijas.

REĢIONĀLISMU ATLASES KRITĒRIJI

Reģionālismu analīze liecina, ka reģionālismi ir sarežģīta leksiska kategorija. Lai tie atbilstu savai definīcijai un tos prasmīgi varētu izmantot zinātniskajā termi­no­loģijā, apvidus nosaukumu kvalificēšanā par reģionālismiem jāievēro noteikti principi, citvalodu reģionālismu atlases kritēriji.

Pirmkārt, par reģionālismu var kvalificēt vārdu, kas nosauc kādam ap­vi­dum raksturīgu specifisku parādību vai objektu. Diemžēl praksē ir grūti izsvērt, kad specifika sasniedz tādu pakāpi, lai attiecīgajam objektam piešķirtu specifisku aizgūto apzīmējumu, nevis iekļautu to citu radniecisku objektu nosau­kumu kopējā grupā, vajadzības gadījumā virsterminu papildinot vēl ar kādu raksturo­jošu terminelementu. Piemēram, vai izvēlēties vārdkopterminu augstkal­nu ganības, kas labi raksturo ganību specifiku un iekļaujas attiecīgajā terminu sistēmā, vai aizguvumu — reģionālismu poloņina, kas ir īss un kā vienvārda termins ērtāk lietojams praksē, taču ir ar citvalodiskām fonētiskām, morfo­loģiskām un semantiskām īpatnībām un neiekļaujas ganību nosaukumu sistēmā.

Reģionālismu kategorijā, protams, nav iekļaujami ģeogrāfiskās nomenklatūras vārdi kalns, leja, sala, krasts, krauja, zemiene u. tml., kas ir vispārīgu objektu nosaukumi. Reģionālā objekta būtības specifika cieši saistīta ar šī objekta izplatības apgabalu. Ja izplatības apgabals ir nenoteikts un attiecīgo parādību un tās nosaukumu sastop dažādās zemeslodes daļās un valodās, parādības nosaukumu nevar iekļaut reģionālismu kategorijā, jo rastos būtiska pretruna starp vārdā reģionālismi ietverto jēdzienu un apzīmējamo objektu.

Otrkārt, vārda iekļaušanai aizgūstama reģionālisma kategorijā ir nepieciešams, lai valodā, no kuras vārds tiek aizgūts, tam būtu sava noteikta terminoloģiska funkcija, t. i., lai tas būtu fiksēts kā termins noteikta specifiska jēdziena izteikšanai un tam būtu noteikta vieta attiecīgās valodas terminu sistēmā. Ja reģionālismam vēl nav noteiktas terminoloģiskas funkcijas, tā aizgūšanai citās valodās pietrūkst motivācijas un tas ar laiku var izrādīties par terminu sistēmā neiederīgu elementu. Tas ir atmetams, maināms, kas rada zināmas neērtības. Tā, piemēram, problemātiska ir reģionālisma dolina terminoloģiskā funkcija (tam pamatā ir dienvidslāvu cilmes vārds, kas nosauc dažāda lieluma un formas noslēgtu karsta ieplaku bez virszemes noteces un latviešu valodā to dēvē arī par karsta piltuvi). Krievu valodā ‘долина ir homogrā­fisks krievu valodas vārdam до‘лина (jo uzsvaru rakstos neliek), un krievu valodas speciālajā literatūrā un terminu rādītājos attieksme pret terminu ‘долина ir atšķirīga. Tiek norādīts, ka tā vietā plašāk lietojams sinonīms воронка [139, 86; 202, 158]. Bet ģeogrāfijas enciklopēdiskajā vārdnīcā terminu долина vispār neatrodam [262]. Šādos gadījumos arī latviešu valodā labāk nepārņemt problemātisko terminu dolina un iztikt ar tā sinonīmu karsta piltuve.

Ja vārds kādā valodā iegūst noteiktu terminoloģisku funkciju, parasti tas par terminu tiek apstiprināts noteiktā fonētiski morfoloģiskā variantā. Tāpēc nav vēlams iekļaut pārņemamo reģionālismu kategorijā vārdus, kas lietojami dažādos variantos, pirms viens no variantiem nav nostiprināts par literāro un termino­loģiski lietojamo (sk. minētos reģionālismu кекур, сахара, кель variantus).

Treškārt, reģionālas cilmes terminu var pārņemt, ja tas kā attiecīgās parādības vai objekta nosaukums jau izplatīts vairākās pasaules valodās, t. i., ja tas no reģionālisma jau ir kļuvis par internacionālismu, vai arī — ja tam ir visas nepieciešamās pazīmes, lai kļūtu par internacionālismu (sk. minētos piemērus tundra, taiga, stepe, fjords u. c.).

Reģionālisma starptautiskā izplatība mūsdienu plašās valodu saskares apstāk­ļos ir ļoti nozīmīgs faktors pārņemamo citvalodu reģionālismu atlasē. Šī faktora ietek­­mē tiek pārņemti pat tādi nosaukumi, kuriem nav raksturīga specifiska, ar atsevišķu apvidu saistīta semantika, piemēram, latviešu valodā ledus krāvumu nosauk­­šanai pārņemtais reģionālisms torosi. Krievu valodas vietējo nosaukumu krājumos atrodam vārda торос skaidrojumu «pa lielākajai daļai kopā sasalušu ledus gabalu blāķi vai grēdas» [204, 228]. Šis skaidrojums neliecina par parādības reģionā­lo raksturu. Galvenais iemesls, kāpēc reģionālas cilmes vārds torosi ir patu­rēts arī latviešu zinātniskajā terminoloģijā, ir tā izplatība dažādās  pasaules valodās.

Salīdzinot atbilstošos terminus latviešu un krievu valodā, it viegli pamanīt, ka reģionālismu pārņemšanā latviešu valodā liela loma bijusi dominējošam kon­tak­tam ar krievu valodu. Ja citvalodu vietējais nosaukums sastopams krievu valodā, tas, protams, zināmā mērā varētu būt signāls tam, ka nosauktā parādība ir specifiska kādam apvidum un ka attiecīgajam apzīmējumam varētu būt reģionā­lis­ma raksturs. Ja krievu valodā lietotais vietējais nosaukums ir krievu cilmes vārds, tā reģio­nā­lis­ma daba konstatējama grūtāk. Abos gadījumos ir nepieciešams iepa­zīties ar at­tie­cīgās ģeogrāfiskās parādības vai objekta nosaukumiem citās valodās, lai at­tiecī­gajam terminam varētu ierādīt pareizu vietu zinātniskās termino­loģijas sis­tēmā.

Ceturtkārt, reģionālismu var pārņemt, ja tas nejauc aizguvējas valodas terminu sistēmu. Izvēloties citvalodas reģionālismu kā kāda apvidus specifiska objekta nosaukumu, nepieciešams zināt attiecīgos virsjēdziena un blakus­jēdzienu terminus latviešu valodā. Piemēram, latviešu valodā dažādu kalnainu apgabalu nosaukumu sistēmā — paugurkalne, plakankalne, sīkkalne, vidējkalne — labāk iederas darinājums baltkalne, nevis reģionālisms belogorje.

Terminu sistēma tiek jaukta arī tad, ja aizgūst vietējo terminu, kas dublē attiecīgu pašu valodas apzīmējumu. Tātad, aizgūstot reģionālismu, ir svarīgi pārzināt savas valodas terminu sistēmu, proti: vai pašiem jau nav cita termina attie­cīgā objekta apzīmēšanai un nav arī atbilstošo blakusjēdzienu terminu, pēc analo­ģijas ar kuriem varētu radīt jaunu terminu.

Piektkārt, blakus reģionālismam, tāpat kā blakus internacionālismam, atse­viš­ķos gadījumos ir pieļaujams paturēt (vai veidot) sinonīmu, kas ir pašcilmes darinājums vai veidojums no valodā plaši lietotiem pazīstamiem elementiem un labi iekļaujas attiecīgās nozares apzīmējumu sistēmā, piemēram, neks — lavas stabs ‘stabveidīgs lavas veidojums’, salzi — dubļu vulkāni ‘viens no vulkānu veidiem’. Šādi reģionālismu sinonīmi, tāpat kā internacionālismu nacio­nālie sinonīmi, ir ar motivētiem terminelemetniem un tāpēc saprotamāki plašākam attiecīgās valodas terminu lietotāju lokam.

Nebūtu vēlams reģionālas cilmes internacionālismu dēļ atteikties no labiem pašu valodas vārdiem, arī zinātniskajā terminoloģijā, īpaši ģeogrāfisko parādību apzīmēšanā, kas aktuāla ne tikai speciālistu, bet arī tautas lietojumam. Piemēram, līdztekus aizguvumiem aisbergs, orkāns, torosi ģeogrāfijas terminoloģijā vajadzētu paturēt arī latviskos darinājumus leduskalns[7], viesuļvētra, ledus krāvumi (sk. diskusiju [12; 41; 122; 98]).

Visbeidzot, reģionālismu atlasē līdztekus minētajiem kritērijiem svarīgi ņemt vērā arī to, ka vietējo ģeogrāfisko nosaukumu vai terminu krājumi, kaut arī tajos lietots apzīmējums «termini», zinātniskās terminoloģijas aspektā vērtējami kritiski. Reģionālismi te izdalāmi tikai ar speciālu atlasi, jo ne visi šādi ģeogrā­fis­ko parādību vietējie nosaukumi kvalificējami par reģionālismiem šī vārda spe­ciālajā, zinātniskajā un nodaļas sākumā definētajā izpratnē.

Kopumā novērtējot reģionālismus kā noteiktu aizgūtās leksikas grupu, uzsverami reģionālismu pārņemšanas pozitīvie un negatīvie aspekti.

No vienas puses, reģionālismiem ir savas priekšrocības. Ja reģionālisms ir īss un nepārprotams specifiskas ar noteiktu apvidu saistītas parādības apzī­mējums, tas var būt derīgs dažādu valodu zinātnisko terminu sistēmas ele­ments. Kļūdams par internacionālismu, tas veicina zinātniskās terminoloģijas starptautisko saprota­mību, sekmē starptautisko sazināšanos, bagātina dažādu valodu leksiku, iepazīs­tina valodas lietotājus ar jauniem jēdzieniem.

No otras puses, reģionālismu pārņemšanai ir savi trūkumi. Reģionālismi kā aizguvējvalodā izolētas valodas vienības neiekļaujas zinātnisko terminu sistēmā. Zināt­niskās terminoloģijas pārblīvēšana ar vienas un tās pašas parādības vietējo nosau­kumu dubletiem, pārņemot nosaukumus vienam un tam pašam objektam no dažādām valodām, un lielais vietējo ģeogrāfisko terminu skaits sarežģī katras valodas zinātniskās terminoloģijas izpēti un sistematizēšanu, apgrūtina termino­lo­ģijas standartizāciju [155,172; 204,3].

[1] Terminu reģionālismi ir lietojis J. Loja [49, 156] attiecinājumā uz «vārdiem, kas kopīgi vairākām, sevišķi kaimiņtautu valodām», taču sīkāk šis leksikas slānis J. Lojas darbā netiek analizēts.

[2] Forma красте gan neatbilst latviešu valodas vārdam krasts. Diemžēl galotnes izvēles kritērijus autori nepaskaidro.

[3] Vārds taiga ir jakutu cilmes vārds, kas krievu valodā sākumā ienācis kā dialektisms, 19. gs. otrajā pusē kļuvis par krievu literārās valodas vārdu, pēc tam, 20. gs., no krievu valodas iegājis citās valodās kā ģeogrāfijas termins (a. taiga, v. Taiga, fr. taiga) un kļuvis par internacionālismu. Vārda sākotnējā nozīme jakutu valodā — ‘necaurejams skujkoku mežs’ [131,158].

[4] Dažādu apvidu vietējie nosaukumi šeit un citās vietās pierakstīti krievu valodā, kā tie fiksēti izmantotajos krievu valodas «vietējo terminu» apkopojumos.

[5] Kangari ir grīviem līdzīgs reljefa veidojums Kurzemes jūrmalā un citur Latvijā [46].

[6] Reģionālisms туз (tjurku valodās tas nozīmē ‘sāls’) nosauc gan sālsezerus Kazahijā, gan arī strautus, upītes, avotus ar sāļu ūdeni [204, 229].

[7] Salikteņa leduskalns pamatnozīme ir ‘liels, no ledāja atlūzis ledus blāķis, kas peld vai ir uzsēdies uz sēkļa (parasti okeānā, jūrā) un kam lielākā daļa atrodas zem ūdens’ [42, IV, 628]. Tāpēc iebildumiem par salikteņa terminoloģisko nepiemērotību nav pamata.

     

 
Jūs esat 5460552. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs