Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Terminoloģija > Raksti un grāmatas > Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Interlingvālie jeb starpvalodiskie principi     
   Starpvalodiskais aspekts     

Drukāt         

    
    

STARPVALODISKAIS ASPEKTS

Lai izprastu terminoloģijas funkcionēšanas un attīstības īpatnības, ir nepie­cie­šams pētīt terminoloģijas parādības starptautiskā, starpvalodiskā kontekstā, ņemot vērā plašos mūsdienu valodu un tautu kontaktus un internacionālā un nacionālā attieksmes un saprātīgu samēru valodā, jo sakarā ar zinātnes un tehnikas nozaru un to terminoloģijas integrāciju dažādu pasaules valodu terminoloģijas materiālā pastāv un pakāpeniski paplašinās kopējā starptautiskā vārdu un jēdzienu atbilduma un attiecinājuma zonas. Internacionalizācija līdztekus demokratizācijai ir viena no galvenajām tendencēm mūsdienu literāro valodu attīstībā vispār un jo īpaši zinātniskās terminoloģijas attīstībā.

Terminoloģijas internacionalizēšanās augsti attīstītu nacionālo valodu ap­stāk­ļos nozīmē ne tikai internacionālismu aizgūšanu. Interlingvālo faktoru ietek­mē aktivizējas arī intralingvālie procesi, proti: jaundarinājumi tiek veidoti pēc citās valodās izplatītiem paraugiem (angloamerikānisks — sal. kr. англо­аме­ри­кан­ский, a. anglo-american), terminu un terminelementu semantika tiek pielīdzi­nā­ta citu valodu ekvivalentiem (sal. atvasinājumus ar priedēkli at- latviešu, ar обез- krievu un ar nu- lietuviešu valodā tādu procesu apzīmēšanai, kuros kas tiek atņemts, noņemts, piemēram, atmatošana, atsāļošana, atūdeņošana — kr. обез­волашивание, обессоливание, обезвоживание — liet. nuplaukinimas, nudruskinimas, nuvandeninimas), internacionālie elementi tiek izmantoti na­cio­nālajā vārddarināšanā (reliģioloģija, scientioloģija, viensliecists) u. c. Visi šie procesi rada dažādu valodu terminu morfoloģiski semantisko analoģiju, kas līdz­tekus tiešajiem leksiskajiem aizguvumiem sekmē terminoloģijas internacionalitāti.

Valodu kontakti atstāj ietekmi dažādos valodas līmeņos — fonoloģiskajā, morfo­lo­ģiskajā, sintaktiskajā, leksiskajā, semantiskajā un vārddarināšanas līmenī —, un dažādos līmeņos notiek arī viens no kontaktvalodu ietekmes izpausmes veidiem — valodas vienību aizgūšana.

Visbiežāk valodnieciskajā literatūrā tiek runāts par aizgūšanu leksiskajā un semantiskajā līmenī. Semantiskos aizguvumus daži pētnieki mēdz dēvēt arī par se­man­tiskajiem kalkiem [134]. Turpretī citi pētnieki kalkus nošķir no se­man­tis­ka­jiem aizguvumiem un izdala atsevišķā aizguvumu grupā [254; 48/III, 530]. Kalku problēma aktuāla arī terminoloģijā, taču šajā grāmatā kalkošanas jautājums nav skarts. Tam ir savi iemesli. Pirmkārt, kalki ir dažāda veida (strukturālie, semantiskie, leksiskie, frazeoloģiskie, sintaktiskie u. c.) un kalkošanas problēma ir sarežģīta un daudzaspektāla, tāpēc tai pievēršama uzmanība atsevišķā lielākā pētījumā. Otrkārt, latviešu terminoloģijas veidošanā pirmajā vietā ir termina atbilstība apzīmējamajam jēdzienam un pašas latviešu valodas vārddarināšanas likumībām un strukturāli semantiskajiem modeļiem un arī tad, ja jaundarinājums rodas pēc citas valodas parauga, akceptēti tiek tikai tādi termini, kas iederas latviešu valodas vārddarinājumu sistēmā (piemēram, droselēšana, lietēšana, pie­sā­tinātība). Treškārt, visai neskaidras un plūstošas ir kalku robežas, jo nereti va­lodās var rasties strukturāli semantiskā ziņā adekvāti darinājumi arī bez tiešas kon­taktvalodu ietekmes (piemēram, defekts — defektēšana, tāpat kā fonds — fon­dēšana). Īpaša uzmanība netiek pievērsta arī semantiskajai aizgūšanai, kad cit­­valodas vārda semantika tiek piešķirta pašvalodas vārdam (piemēram, skait­ļo­tājs kā skaitļošanas tehnikas termins — pēc a. computer parauga, vaigs kā ģeo­morfoloģijas termins ‘noteikts krasta veidojums’ — pēc kr. щека parauga). Se­mantisko aizguvumu izpēte ir īpaša valodu sastata pētījuma objekts.

Fonētiskie un sintaktiskie aizguvumi, pēc valodnieku atzinuma, nav pie­ļau­jami [254]. Tomēr, kā to liecina latviešu vārdkopterminu analīze, vārd­kop­ter­mi­nu veidošanā sintaktiskajiem aizguvumiem ir sava loma.

Vārddarināšanas līmeņa aizgūšanai ir ciešs sakars gan ar leksisko aizgūšanu, gan ar valodas vārddarināšanas sistēmu kopumā, par ko runāts jau iepriekš.

Terminoloģijā aktuālākie ir leksiskie aizguvumi, un par valodas vienību aiz­gū­šanu mēdz runāt ne tikai valodu kontaktu sakarā, bet arī vienas valodas iet­varos (ja par kādas nozares terminu kļūst vispārlietojams vārds vai citas nozares ter­mins). Raksturojot terminoloģijas izstrādes principus starpvalodiskā aspektā, ru­na būs galvenokārt par terminoloģisko vienību (terminu un terminelementu) aiz­gūšanu no citām valodām, resp., par leksisko aizgūšanu[1].

Leksiskās aizgūšanas teorija valodniecībā plaši aplūkota, un citvalodu cilmes lek­sikai, kā arī tās vietai aizguvējvalodas leksikas sistēmā valodniecībā un ter­mi­noloģijā veltīts ne mazums pētījumu. Lingvistiskajā literatūrā vairākkārt ap­lū­koti arī dažādi lingvālie, resp., intralingvālie, interlingvālie un ekstralingvālie (t. i., lietojot apzīmējumus «lingvistiskie», resp., «intralingvistiskie», «in­ter­ling­vis­tiskie» un «ekstralingvistiskie») motīvi, kuriem krustojoties notiek kom­pli­cē­tais vārdu aizgūšanas process [124, 65; 186; 160,133; 220,123—132; 136, 27—74 u. c.]. Tomēr aizgūšanas teorija joprojām netiek uzskatīta par pilnībā iz­strādātu [231,134].

Arī latviešu valodā aizguvumiem ir sena vēsture un latviešu valodniecībā aiz­guvumi vairākkārt pētīti un aprakstīti [2; 45; 62; 109 u. c.]. Jaunākajā laikā no­zīmīgākās domas izteiktas J. Baldunčika pētījumā [136]. Šis pētījums veltīts vie­na leksisko aizguvuma slāņa — anglismu[2] — izpētei, taču autora izteiktajiem at­zinumiem ir fundamentāla nozīme aizgūšanas teorijā vispār.

Leksisko aizguvumu vieta un loma latviešu terminoloģijā īpaši nav pētīta. At­sevišķas atziņas šai sakarā izteiktas dažādos vispārīgos aizguvumu pētījumos un īpaši terminoloģijas problēmām veltītajos rakstos [30; 28; 123, 331—346; 6 u. c.].

Šajā  darbā  dots  pavisam  neliels vispārīgs aizgūtās  terminoloģijas raksturojums, akcentējot dažas terminoloģijā nozīmīgas aizguvumu pazīmes un pamatojot diferencēto pieeju dažādu aizguvumu grupu terminoloģiskā noderīguma vērtēšanā.

AIZGŪTĀS TERMINOLOĢIJAS

VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Ar aizguvumiem latviešu valoda ir papildinājusies aizvien, vienā laika posmā straujāk, citā gausāk un mazāk. Arī zinātniskajā terminoloģijā ir liels skaits aizguvumu no citām valodām. Tie pa lielākajai daļai ir ienākuši reizē ar apzī­mē­ja­majiem jēdzieniem un ir dziļi iesakņojušies, piemēram, reizē ar radiotehnikas un kino attīstību — termini antena, ekrāns, reizē ar dzelzceļa attīstību — ekspresis, tramvajs, vagons (Anglija ir dzelzceļa dzimtene, tāpēc daudz anglismu ir gan latviešu, gan citu valodu dzelzceļa terminoloģijā). Atšķirībā no vispārlietojamās leksikas, kur aizguvumu semantika parasti nostabilizējas tikai laika gaitā, zi­nāt­nis­kajā terminoloģijā termins parasti tiek aizgūts noteiktā nozīmē, t. i., jau aiz­gū­šanas brīdī tas tiek fiksēts kā noteikta jēdziena apzīmējums.

1. Precīzu apkopojošu statistikas datu par aizguvumiem latviešu zinātniskajā termi­noloģijā kopumā nav, bet, tā kā lielākā daļa no aizguvumiem parasti ir dažādām nozarēm piederīgu specifisku jēdzienu apzīmējumi, zināmā mērā uz zinātnisko terminoloģiju attiecināmi tie dati, kas konstatēti vispārīgajos latviešu leksikas pētījumos. Pēc A. Ahero domām: «Ja latviešu valodā saskaitītu visus latviskās cilmes un citvalodu cilmes pamatvārdus, tad .. aizgūto pamatvārdu būtu apmēram 40—50% no visa pamatvārdu krājuma» [2, 43]. Raksturojot viena aizguvumu slāņa — internacionālismu — daudzumu latviešu valodā, A. Ahero ir konstatējusi, ka to latviešu valodā ir aptuveni 1/4 no visa stabilā vārdu krājuma [2, 46]. Savukārt, pēc B. Metuzāles-Kangeres vārdnīcas [54] liecības, internacionālismi ir 1/3 no latviešu valodas vārdiem. Kā liecina J. Baldunčika pētījums [136, 8], anglismu vien latviešu valodā ir ap 1200. Apkopojot dažādu tehnisko zinātņu terminus, ir konstatēts [95], ka no visiem TK publikācijās ievie­to­tajiem terminiem 32% ir aizguvumi, galvenokārt internacionālismi.

Plašākais vienkop savāktais aizguvumu materiāls (kas pa lielākajai daļai ir dažādu nozaru termini) ir atrodams svešvārdu vārdnīcās. 1978. gada Svešvārdu vārdnīcā ievietoto aizguvumu analīze rāda[3], ka apmēram 80% no visiem t. s. sveš­vārdiem [sk. 45, 106] ir latīņu un grieķu cilmes internacionālismi. Un tikai 20% aizgūto vārdu ir dota norāde par to aizgūšanu no konkrētas mūsdienu na­cionālās valodas; to skaitā: 8,74% — no franču, 3,12% — no angļu[4], 2,42% — no vācu[5]. Tālāk seko aizguvumi no itāļu, spāņu, arābu valodām, bet septīto astoto vie­tu dala aizguvumi no krievu un holandiešu valodas (no katras pa 0,44% aiz­guvumu).

No aizguvumiem, kuriem Svešvārdu vārdnīcā dota konkrētas mūsdienu na­cio­nālās valodas norāde, liela daļa ir tādi, kas šajās valodās darināti, izmantojot latīņu un grieķu vārdu saknes un citus vārddarināšanas elementus, un kas ir dažā­dās valodās plaši izplatīti internacionālismi. Tādi ir, piemēram, no franču valo­­das aizgūtie nacionālists, egoisms, enciklopēdija, intensitāte, no angļu valo­das aizgūtie metodists, holisms, eskalācija, no vācu valodas aizgūtie kamerā­lis­ti­ka, prioritāte, signāls, formulārs, no itāļu valodas aizgūtie solists, podests, pedan­­tisms, improvizācija, no krievu valodas aizgūtie tehnicisms, lekāls. Šādi dažādu valodu vārddarinājumi, kuros izmantoti klasisko valodu vārddarināšanas elementi, to skaitā dažādi internacionālie afiksālie elementi (postfiksālie[6] -ists, ‑isms, -[āc]ija, -[ist]ika, -[it]āte, -āls, -ārs, -īts, -[at]ors u. c. un prefiksālie[7] a-, en-, im-, in-, kon- u. c.), ārēji ir līdzīgi latīņu un grieķu cilmes internacionālismiem, un sinhroniskā skatījumā starp abiem aizguvumu slāņiem pat formāla robeža grūti novelkama.

Pavisam nedaudz ir tādu aizguvumu, kuru sastāvā aizguvējvalodā var izdalīt kon­krētas mūsdienu nacionālās citvalodas vārddarināšanas elementus. Latviešu va­lo­das aizguvumos raksturīgākie no tādiem ir franču cilmes elementi -āža un dez- (metrāža, dezorganizācija), angļu cilmes -ings (moldings, monitorings) un daži citi.

Elementi -āža un dez- ir ieguvuši starptautisku izplatību. Tie ir internacionāli produktīvi, un ar tiem dažādās valodās atvasina jaunus vārdus, tāpat kā ar latīņu un grieķu cilmes elementiem -ācija, -isms, -istika, -itāte u. c.

Pārējie aizguvumi ar konkrētas mūsdienu nacionālās valodas norādi lielākā vai mazākā mērā ir saglabājuši attiecīgajai cilmvalodai raksturīgas fonētiskās, morfoloģiskās vai citas īpatnības, un to sakars ar konkrētu mūsdienu nacionālo valodu konstatējams arī sinhroniskā skatījumā. Tādi ir, piemēram, franču valodas cilmes aizguvumi ateljē, dosjē, relejs, želeja, angļu bigbīts, krosbrīdings, lobijs, vācu feierverkers, glečers, štreks, šurfs, krievu biļina, gorodki, kolhozs.

2. Dažādu nozaru terminoloģijā aizguvumu raksturs un daudzums ir atšķirīgs. Tā, latīņu un grieķu cilmes resp. sākotnes termini izplatīti gandrīz visās zinātņu nozarēs, bet jo īpaši medicīnā, ķīmijā un bioloģijā. Anglismi, kas mūsdienu latviešu valodā, tāpat kā citās mūsdienu valodās, jaunākajos aizguvumos ir ievērojamā pārsvarā pār aizguvumiem no citām valodām, īpaši izplatīti elektrotehnikā un skaitļošanas tehnikā, kā arī ģenētikas, mūzikas un sporta terminoloģijā.

Aizguvumi no dažādām pasaules valodām ir tādās zinātņu nozarēs, kuru pētīšanas objekts ir dažādām valstīm raksturīgas specifiskas parādības un objekti, piemēram, ģeogrāfijā, bioloģijā, vēsturē, etnogrāfijā.

Izdalāmi veseli leksikas slāņi, kas dažādās valodās pārsvarā netiek tulkoti, piemēram, naudas vienību nosaukumi: altins, fārtings, jēna, lira, riāls, stotinka, mērvienību nosaukumi: antāls, aršina, dirhēms, hūfa, kapa, lasts, puds.

3. Aizgūstot terminus no citām valodām, tie tiek pielāgoti latviešu valodas fonētikas, morfoloģijas un leksikas sistēmai. Notiek aizgūto vārdu fonētiska, morfo­loģiska un leksiska asimilācija [9; 136]. Piešķirot aizguvumiem noteiktu grama­tisko noformējumu (lietvārdiem un īpašības vārdiem — lokāmo galotni), tie tiek iekļauti kopīgajā latviešu valodas gramatiskajā sistēmā. Aizguvumos no fleksīvajām valodām oriģinālformas galotne tiek paturēta, ja tā ir tāda pati kā latviešu valodas vārdiem un nav papildu nepieciešamības galotni mainīt (piemēram, semantisku apsvērumu dēļ), bet tiek atmesta vai aizstāta ar latvisko, ja šādas sakritības nav. Aizguvumi, kas beidzas ar -ā, -ē, -i, -ī, -o, -u, -ū, vai nu paliek kā nelokāmi vārdi (garuā, bezē, alibi, girlo, baiū), vai arī tie tiek aizstāti ar lokāmām formām, proti — -ē, -i vietā tiek izmantotas izskaņas -eja, -ejs, -ija, ­‑ijs: želē —> želeja, bagi —> bagijs (terminoloģijas vēsturē reizēm vērojams arī pretējs process: kanoja —> kanoe). Tā kā galotne -i latviešu valodā ir vīriešu dzimtes lietvārdiem daudzskaitļa nominatīvā, nelokāmo aizguvumu ar -i lietošanā praksē vērojamas svārstības: aizguvumi ar -i tiek lietoti gan kā nelokāmi, gan kā daudzskaitlī lokāmi vārdi (piemēram, kolibri — dat. kolibriem, ak. kolibrus). Tā kā aizguvumu adaptācijā pielāgošanās aizguvējvalodas sistēmai ir likumsakarīga parādība [174; 196; 136], pret latviešu valodā sistēmisko lokāmo formu nav pamata iebilst. Par lokāmām praksē kļūst arī citas aizguvumu formas, kas analoģiskas lokāmām vārdu formām latviešu valodas sistēmā, piemēram, Clematis  —> klemātisp — dat. klemātimP — dsk. nom. klemāšip (latviešu valodas sistēmai neraksturīga ir krievu valodas ietekmē radusies forma klematiss, kas iekļuvusi skaidrojošajā vārdnīcā [42/IV, 259]). Par lokāmu vārdu ekslibris ir kļuvis aizgūtais vārdu savienojums ex libris.

Ja aizguvuma noformēšanā piedalās ne vien galotne, bet arī afiksālie elementi, var runāt par aizguvuma morfoloģisko noformējumu. Vārda morfoloģiskajā noformējumā sava loma mēdz būt arī tām skaņām resp. burtiem, kas atrodas galotnes priekšā, piemēram, latīņu cilmes aizguvumos latviešu valodā ir izskaņa -ijs, ja galotnes -um priekšā oriģinālformā ir patskanis i: aquarium — akvārijs, ammonium — amonijs, columbarium — kolumbārijs (bet: amuletum — amulets, depositum — depozīts).

Laika gaitā latviešu valodā ir izveidojušies noteikti aizguvumu morfoloģiskās asimilācijas paradumi. Tomēr, tā kā aizguvumi latviešu valodā ienākuši ar dažādu valodu starpniecību, reizēm aizguvumu morfoloģiskajā struktūrā, īpaši finālajā daļā, vērojama nekonsekvence, ko zinātniskās terminoloģijas izstrādes procesā novērš, formas unificējot (fileja, procents, nevis «filejs», «procente») vai katru no tām apstiprinot atšķirīgā nozīmē (kontūra un kontūrs, denārs un denārijs, raklis un raķelis). Vēl joprojām nekonsekvence saglabājusies formu intervence un intervencija normēšanā. Vārdnīcās joprojām sastopam latviešu valodas sistēmā mazāk iederīgo krievu valodas balstīto formu intervencija pretēji vairākkārtējiem ieteikumiem literārajā valodā par pareizu atzīt tikai formu intervence [85, 226—228].

Nekonsekvence praksē vērojama izskaņu -ers/-eris, -els/-elis, -mens/-menis lietošanā: adapters/adapteris, buldozers/buldozeris, greiders/ greideris, greifers/greiferis, helikopters/helikopteris; kiprēgels/kiprēgelis; biznes­mens/biznesmenis, kongresmens /kongresmenis.

Izskaņu -els/-elis, -mens/-menis lietošanā svārstību ir mazāk, un latviešu valodā parasti nostiprinās ja-celma formas: hotelis, niķelis, panelis, tīģelis, vekselis; biznesmenis, kongresmenis. Arī jauni aizguvumi tiek iekļauti esošajā latviešu valodas formu (ar -elis, -menis) sistēmā.

Atšķirīga pieeja ir -ers/-eris formu normēšanā. Pēc Liv liecības, aizguvumu ar -eris un -ers attiecība latviešu valodā ir 8:5, tomēr pareizrakstības vārdnīcā jaunie aizguvumi parasti tiek fiksēti ar izskaņu -ers, īpaši dažādu agregātu nosaukumi (buldozers, greiders, greifers, helikopters, testers), ignorējot to, ka praksē tiek lietotas arī ja-celma formas, par ko nepārprotami liecina atkarīgie locījumi (greiderim, helikopterim u. tml).

Vārdnīcās ar izskaņu -ers dažkārt fiksēti arī tādi aizguvumi, kas praksē tiek lietoti ar izskaņu -ieris: tā, par nelatvisku uzskatāma Lpv dotā forma «funikulers», tās vietā lietošanai ieteicama praksē sastopamā forma funikulieris.

Atšķirīgās formās latviešu valodā nostiprinājušies aizguvumi ar -manis un ­­‑­mans: aizguvumos no arābu un tjurku valodām parasti ar -mans (atamans, talismans), aizguvumos no rietumu valodām — ar -manis (bocmanis).

Apstiprinot  aizgūto  terminu  formas,  TK respektē  Latviešu valodas ekspertu komisijas atzinumus, tomēr priekšroka tiek dota termina sistēmiskuma prasībai, proti: ja blakusjēdziena terminam ir izskaņa -eris, ar šādu izskaņu tiek apstiprināts arī jaunāks aizguvums, piemēram, blakus formai sprinteris arī staieris (nevis «staiers»), blakus formai mikseris arī šeikeris (nevis «šeikers») u. tml.

Atsevišķos gadījumos atšķirīgās formas tiek izmantotas semantikas diferencēšanai: ēters (‘vide’) un ēteris (‘organisks savienojums’). Būtu lietderīgi, respektējot daļēji izplatīto praksi, atšķirīgās formās apstiprināt arī dažādu jēdzienu izteicējus terminus sekretārs (‘amats’ un arī ‘noteiktas sugas putns’) un sekreters (‘mēbele — grāmatu skapja un rakstāmgalda kombinācija’).

Kaut arī aizgūšanas procesā īpaša uzmanība aizguvumu morfoloģiskajai struktūrai parasti netiek pievērsta, tomēr ar laiku, uzkrājoties aizguvumiem ar vienādiem morfoloģiskajiem elementiem (tie parasti ir prefiksālie vai postfiksālie elementi), šīs vārda daļas aktivizējas kā patstāvīgi vārddarināšanas formanti, ko izmanto jaunu vārdu darināšanā saistījumā gan ar aizgūtiem, gan ar pašcilmes vārdu celmiem.

Tādējādi atšķirībā no citvalodu īpašvārdiem, kuru atveidē latviešu valodā tradicionāli ir nostiprinājies pamatprincips rakstīt tos pēc iespējas tuvāk oriģinālizrunai, terminu resp. sugasvārdu adaptācijā dominējošais princips ir aizguvumu analoģija ar atbilstošajiem valodas faktiem latviešu valodas sistēmā un pat iekļaušanās noteiktos strukturāli semantiskos modeļos, lai aizguvums pēc iespējas labāk noderētu attiecīgā jēdziena izteikšanai un būtu vieglāk uztverams un saprotams aizguvējvalodas lietotājiem. Ir jārūpējas nevis par to, lai aizguvums būtu saprotams tās valodas lietotājiem, no kuras ņemts aizguvums, bet gan par to, lai aizguvums iekļautos savdabīgajā pašu valodas attīstības sistēmā, lai tas būtu vienkāršs, saprotams un ērts lietošanai [196, 44]. Par to, ka aizguvumam jāiekļaujas nacionālajā fonēmiskajā un morfoloģiskajā struktūrā, rakstījuši dažādu valstu zinātnieki [174; 113].

TERMINOLOĢIJAS IZSTRĀDĒ

AKTUĀLAIS AIZGUVUMU GRUPĒJUMS

Attieksme pret aizguvumiem dažādos laikposmos bijusi atšķirīga. Pagājušā gadsimta vidū J. Alunāns uzsvēra, ka ikvienai tautai, iepazīstoties ar jaunām lietām, ir vajadzīgi apzīmējumi un tie ir vai nu pašiem jādarina, vai jāņem no citiem [5]. 19. gs. otrajā pusē internacionālismu aizgūšana atzīta  par pilntiesīgu latviešu valodas leksiskā sastāva bagātināšanas paņēmienu [119, 70].

20. gs. pirmajiem gadu desmitiem raksturīgas pūristiskas tendences, kas izpaudās arī terminoloģijā [96, 50—52]. Tomēr arī šai laikā terminu vārdnīcās atrodam daudz aizguvumu, īpaši internacionālismu, piemēram, Ztv: avangards, basbaritons, elektroskops, munīcija.

20. gs. otrajā pusē, turpinoties un izvēršoties starptautiskajiem kontaktiem, aizguvumiem ir stabila vieta zinātniskajā terminoloģijā un tie tiek izmantoti ne tikai tad, kad pašiem apzīmējuma nav, bet pat tad, kad pašiem ir vai arī potenciāli ir iespējams darināt pietiekami īsu un precīzu attiecīgā jēdziena apzīmējumu, sal.: autostāvvieta — parkings, autoviesnīca — motelis, ekrānpults — displejs.

Aizgūtie termini ir daudzveidīgi gan cilmes (oriģinālvalodas), gan izplatības, gan strukturāli semantiskā ziņā, un to pamatīgai izpētei nepieciešama daudzaspektāla pieeja. Kā rāda terminoloģiskā darba prakse, attieksme pret dažādiem aizguvumu slāņiem zinātniskās terminoloģijas izstrādē nav vienāda. Būtiska nozīme ir aizgūstamā termina izplatībai dažādās pasaules valodās, un dažādu valodu terminoloģijā arvien pieaug starptautiski izplatītās terminoloģijas loma.

1. Aizguvumus, kas ieguvuši starptautisku izplatību, mēdz dēvēt par internacionālajiem aizguvumiem jeb  interna­cio­nālismiem[8], īpaši nenošķirot ar šiem terminiem izteiktos jēdzienus.

Analizējot internacionalizācijas procesus latviešu zinātniskās termino­loģijas izstrādē, ir radušies daži papildu vērojumi jēdzienu un terminu internacionālais aizguvums un internacionālisms diferencētā izpratnē [120, 221—231].

Internacionālo aizguvumu izpratnē latviešu valodniecībā nozīmīgas domas izteiktas J. Baldunčika pētījumā [136]. Internacionālo aizguvumu izpratnes skaidrošanai J. Baldunčiks izmanto eiroareāla pamatvalodu dalījumu trīs galvenajās valodu grupās: 1) romāņu, ko pārstāv franču, spāņu un itāļu valoda; 2) ģermāņu, ko pārstāv angļu un vācu valoda; 3) slāvu, ko pārstāv krievu (J. Baldunčika darbā kā otra minēta arī poļu) valoda. Nešķirojot jēdzienus un terminus internacionālais aizguvums un internacionālisms, tiek piedāvāta šāda eirovalodu areāla leksiskā internacionālisma definīcija: par internacionālismu atzīstams vārds, kas aizgūts vismaz vienā no areāla galvenajām valodu grupām (ja pats vārds nāk no citas galvenās grupas)[9] vai divās galvenajās valodu grupās (ja vārds nenāk no valodām, kas pārstāv galvenās grupas) [137, 16]. Šī ir internacionālismu šaurākā izpratne, un tos autors dēvē par subareālajiem internacionālismiem. Bez tam tiek izdalīti vēl areālie jeb tiešie internacionālismi, par kādiem tiek uzskatīti vārdi, kas aizgūti divās galvenajās areāla valodu grupās (ja vārds nāk no trešās galvenās grupas) vai trīs galvenajās valodu grupās (ja vārds nenāk no valodas, kas pārstāv galvenās grupas), un transareālie internacionālismi, kas izplatīti pāri viena areāla robežām [137, 17].

Savukārt tādus aizguvumus, kas aizgūti, piemēram, latviešu valodā no mazajām valodām un kas nav fiksēti valodās, kuras pārstāv galvenās valodu grupas, vai kas sastopami tikai vienas galvenās valodu grupas valodā (valodās), J. Baldunčiks ieteic saukt par neinternacionāliem.

Kaut arī internacionālo aizguvumu un internacionālismu jēdzieni ir tuvi, lie­lāka terminoloģiskā precizitāte tiktu iegūta, ja pretstatā neinternacionālajiem aiz­gu­­vumiem kā līdzteku jēdziens tiktu izdalīti nevis internacionālismi, bet inter­na­cio­nālie aizguvumi (ar sīkāku to iedalījumu subareālajos, areālajos un trans­areā­lajos inter­nacionālajos aizguvumos). Tomēr J. Baldunčika dotais aizguvumu kon­sek­ven­tais grupējums pēc to izplatības piedāvā skaidru, loģiski motivētu da­žādu aiz­guvumu grupu izpratni, turklāt vēsturiski leksikoloģiskā skatījumā. Pēc šī gru­pējuma pilnīgi skaidras ir internacionālo un neinternacionālo aizguvumu ro­bežas.

Vairāk izplatīts tomēr ir cits internacionālismu traktējums, saskaņā ar kuru par inter­nacionālismu tiek atzīts vārds, kas līdzīgā rakstījumā, izrunā un nozīmē iz­platīts vis­maz trijās no areāla pamatvalodām [199, 45; 132, 63; 45,114 u. c.], turklāt, kā tiek uzsvērts, tādām, kuras pārstāv dažādas valodu grupas [240, 157—158; 63, 464; sal. arī 136, 4—5]. Tādējādi, pēc šiem uzskatiem, internacionālismu jē­dzienā tiek ietilpināti J. Baldunčika minētie areālie un transareālie inter­na­cio­nā­lismi, bet ār­pus tā paliek subareālie internacionālismi (piemēram, krievu valodā aizgūtie ģer­mānismi муфта, пуцобель, шток, штуцер), proti: inter­na­cio­nālismu ro­beža tiek vilkta starp areālajiem un subareālajiem internacionālismiem.

Šāda internacionālismu izpratne izmantota valodas kultūras un terminoloģijas teorijā, vērtējot citvalodu vārdu iederīgumu literārajā valodā un zinātniskajā ter­minoloģijā [231, 136—144; 153, 6], un uz šo izpratni balstās citvalodu termina aiz­gūšanas lietderīguma noteikšana arī latviešu zinātniskās terminoloģijas izstrādē [213, 241—259]. Internacionālismi tiek atzīti par derīgiem aizguvumiem, kuri izmantojami ne tikai tukšumu aizpildīšanai nominācijā, bet arī kā sinonīmi pašcilmes darinājumiem: berze — frikcija, divvalodība — bilingvisms, saulbēglis — heliofobs.

Internacionālismu izpratnē līdztekus to izplatībai būtisks ir arī jautājums par in­ternacionālismu cilmvalodu. Par to valodniecībā izteikti dažādi uzskati. Vieni inter­nacionālismu pētnieki atzīst, ka internacionālismi ir vārdi «bez dzimtenes» [166, 5], turpretī citi uzskata, ka katram internacionālismam, tāpat kā jebkuram aiz­guvumam, ir sava cilmvaloda [136, 5—6]. Piekrītot atzinumam, ka jebkurš vārds rodas noteiktā laikā un noteiktā valodā, tomēr jāuzsver, ka internacionālums lielai daļai internacionālismu izpaužas ne tikai to starptautiskajā izplatībā. Mūs­die­nās dažādās pasaules valodās līdztekus internacionālismiem kā atsevišķām in­ternacionālām leksiskām vienībām aktivizējušies internacionālie elementi (gan sak­niskie, gan afiksālie) un tos izmanto dažādu valodu vārddarināšanā. Eirovalodu areālā šie internacionā­lie elementi pa lielākai daļai ņemti no mirušajām valodām — latīņu un grieķu (sengrieķu), kas, sevišķi latīņu valoda, bija starptau­tis­kas zi­nātnes valodas. Arī mūsdienās internacionālā zinātniskā terminoloģija tiek vei­do­ta galvenokārt uz latīņu un grieķu elementu bāzes, turklāt izmantojot gan tieši latīņu un grieķu cilmes elementus, gan tādus elementus, kuru sākotne (etimons) mek­lējama latīņu un grieķu valodā. Internacionāli produktīvajos modeļos izman­to­ti, piemēram, latīņu un grieķu sufiksālie elementi (doti latviskajā rakstībā): -[āc]ija, -[it]āte, -[ist]ika, -isms, -ists, -[at]ors, -āls, -ārs u. c., prefiksālie elementi: a-, de-, en-, im-, in-, kon- u. c., postpozitīvie sakniskie elementi, resp., vār­dis­kās iz­skaņas: -grāfija, -grāfs, -loģija, -logs, -tēka u. c., prepozitīvie saknis­kie elementi: aero-, elektro-, fono-, foto-, hidro-, servo- u. c. Šiem inter­na­cio­nā­la­jiem elementiem pie­kļaujas daži mūsdienu dzīvo valodu elementi, piemēram, franču cilmes elementi -āža, dez-, ar kuriem dažādās valodās atvasina jaunus vārdus.

Darinājumi pēc internacionāli produktīvajiem modeļiem (akcionārs, eskalācija, jurists, pedantisms) strukturāli ir līdzīgi latīņu un grieķu cilmes vārdiem un norobežojami no tiem tikai valodu sastata pētījumā. Tomēr katra da­rinājuma cilmvalodu precīzi noteikt ne vienmēr ir iespējams, īpaši grūti tas ir mūs­dienu leksikas materiālā, kad pasaules zinātnisko teoriju un arī tehnikas un eko­nomikas attīstībā piedalās dažādu tautību zinātnieki un citu nozaru speciālisti. Dau­dzās valodās ir aktualizējusies latīņu un grieķu valodas elementu izmantošana na­cionālajā vārddarināšanā. Turklāt ne tikai lielajās pasaules valodās vien [144]. Šis paņēmiens aktivizējies arī latviešu valodā [234]. Latviešu valodā darināti, piemēram, vārdi aparātists, arhīvistika, hieroglifika, kvalitativitāte, protēzija, reliģioloģija, ludotēka; grupāls, flangāls, rezonatīvs.

No latīņu un grieķu elementiem veidota jaundarinājuma internacionālo iz­pla­tību var konstatēt valodu (un pirmām kārtām areāla pamatvalodu) sa­stata pētījumā. Lielai daļai šādu darinājumu var noteikt arī cilmvalodu. Tomēr, tā kā pēc internacionāli produktīvajiem vārddarināšanas modeļiem at­tie­cī­gus vārdus vienā un tai pašā nozīmē un vairāk vai mazāk vienā laikā var darināt pa­ralēli dažādās valodās, par atsevišķa darinājuma cilmvalodu atzīt tikai vienu va­lodu ne vienmēr būtu pareizi, piemēram, tādiem vārddarinājumiem kā ar­hī­vis­ti­ka, hieroglifika, reliģioloģija. Un, pat ja valodu sastata pētījumos tiek konstatēts, ka vienā valodā attiecīgais internacionālisms rakstos fiksēts nedaudz ātrāk nekā ci­tā valodā, tas tomēr ne vienmēr dod tiesības atzīt, ka vienā no valodām in­ter­na­cio­nālisms ir aizgūts, nevis darināts patstāvīgi. Piemēram, terminu mononīms (burtiski ‘viens vārds’, resp., ‘valodas parādība, kad vienam jēdzienam ir viens ap­zīmējums, bez sinonīmiem’) un tā atvasinājumus mononīmija, mono­nī­misks, mo­nonīmiskums, mononīmisms šī darba autore darinājusi latviešu valodā patstāvīgi, ap­cerot terminoloģiskās semantikas problēmas, un tie publiski lietoti referātā Viļ­ņas simpozijā 1983. gadā, bet publicētā veidā (krievu valodas atveidojumā) šīs grupas termini lasāmi autores rakstā krājumā «Mokslo kalbos kultūros ir terminologijos problemos» (Viļņa, 1985). Kaut arī krievu valodā šīs gru­pas termins publicēts agrāk — 1983. gadā [248, 11—21], pieņēmums, ka latviešu valodā šie termini ir aizgūti, būtu formāls un nepatiess, jo neatspoguļotu reālo internacionālisma tapšanas gaitu.

Tādējādi atsevišķu internacionālismu polilingvālā cilme un potenciālās iespējas no latīņu un grieķu cilmes elementiem veidot jaundarinājumus pēc starp­tau­­tiski izplatītiem modeļiem piešķir šiem internacionālismiem specifiku, kuras rak­sturošanai izmantots tēlainais un zinātniski neprecīzais apzīmējums «bez dzimtenes».

Kaut arī šādu dažādās valodās gandrīz vienlaikus darināto «inter­na­cio­nā­lis­mu» skaits nav liels, tomēr ar tiem saistītas vismaz divas pavadproblēmas. Pirmkārt, kamēr vārds, kas no internacionāliem elementiem darināts atsevišķā nacio­nālajā valodā, tiek lietots šīs vienas valodas ietvaros, nav pamata saukt to par internacionālismu. Tas varētu būt tikai internacionalismoīds («internacio­nā­lis­­mam līdzīgais»). Taču, ja darinājums veidots pēc daudzās valodās produktīva inter­­na­cionāla modeļa, pārejai no internacionalismoīda kategorijas inter­na­cio­nā­lisma kategorijā nevajag pat vienu soli, un praksē abas kategorijas grūti noro­be­žo­jamas. Latīņu un grieķu sākotnes darinājumu kvalificēšanai par internacionā­lismiem pietiek, ja vārdam ir subareāla izplatība, proti, ja tas ir sastopams divās eirovalodu areāla dažādu valodu grupu pamatvalodās. Otrkārt, jēdziens ‘inter­na­cionālisms’ (leksikas līmenī) atšķirībā no ‘internacionālā aizguvuma’ nav obligāti saistāms ar reālu vārda aizgūšanu; atbilstošie dažādu valodu inter­na­cio­nā­lismi var būt darināti šajās valodās patstāvīgi (sal. mononīmija un tā atvasinājumus).

Individuālie darinājumi no internacionālajiem elementiem dažādās valodās bez tam rada vēl dažas pakārtotas problēmas. Viena no tām — sinonīmija. Pie­mē­ram, lietuviešu un igauņu terminologi, lai apzīmētu pašcilmes dari­nā­ju­mus, savu rakstu tulkojumos krievu valodā izmantojuši divus atšķirīgus jaun­da­­ri­nā­ju­mus no in­ter­nacionāliem elementiem: индигенный un генуинный [181, 89—101,123—137].

Raksturīga latīņu un grieķu sākotnes internacionālismu un internacionālo elementu īpatnība ir to fonomorfoloģiskā un semantiskā adaptētība aizguvējvalodās. Šīs internacionālās valodas vienības ir fonētiski asimilējušās un pielāgojušās dažādo nacionālo valodu izrunas un rakstības sistēmai, ir iekļāvušās aizguvējvalodu leksisko vienību paradigmu sistēmā un lielā mērā iedzīvinājušās dažādās valodās arī semantiskā ziņā (ir starptautiski saprotamas). Daudzi latīņu un grieķu sākotnes vārdi ir stabili iekļāvušies dažādu eiroareāla valodu vārdu krājumā, un šo vārdu biežāk sastopamie afiksālie elementi ir aktivizējušies kā patstāvīgi vārd­darināšanas formanti, par ko visspilgtāk liecina hibrīddarinājumi, kuros latīņu un grieķu cilmes elementi pievienoti nacionālam vārddarināšanas celmam, pie­mē­ram, latviešu valodas hibrīdvārdi antiviela, hiperkodoli. Kā uzsvērts terminoloģiskajā li­teratūrā [196, 24—25; 155, 63—64], atšķirībā no citiem aiz­gu­vumiem, kas aizgu­vējvalodā parasti uzskatāmi par (derivatīvi) nemotivētiem, la­tīņu un grieķu sākotnes inter­nacionālismi kā fonētiski, gramatiski un semantiski adap­tējušās valodas vienības ir kļuvuši par motivētiem vārddarinājumiem. Tos bie­ži netulkotus pārņem no valodas valodā (pat neņemot vērā, cik plaša ir to iz­platība dažādās pasaules valodās) un uzskata par vērtīgu zinātniskās ter­mi­no­lo­ģis­kās leksikas papil­di­nā­šanas avotu. Tie ir būtiska sastāvdaļa starptautiskajā in­ter­nacionālās leksikas fondā.

Latīņu un grieķu cilmes (resp. sākotnes) internacionālismu īpašā loma, izplatība un fonomorfoloģiskā, semantiskā un derivatīvā adaptētība dažādās eiroareāla va­lodās izdala tos specifiskā grupā, kas būtu nodalāma arī terminoloģiski. Aiz­gu­vu­mu grupējumiem pēc izplatības varētu paturēt terminus neinternacionālais aiz­guvums un internacionālais aizguvums, pēdējiem paturot sīkāko iedalījumu sub­areālajos, areālajos un transareālajos internacionālajos aizguvumos. Savukārt inter­nacionālismu jēdzienā būtu ietilpināma internacionālā leksika, kurai rak­stu­rī­ga ne tikai starptau­tis­kā izplatība, bet arī fonomorfoloģiskā, semantiskā un de­ri­va­tīvā internacionalitāte un kuras materiālā pamatbāze eirovalodu areālā ir latīņu un grieķu cilmes vārdi un deri­vatīvie elementi: latv. civilizācija, kultūra, sociālisms — kr. цивилизация, культура, социализм — a. civilization, culture, socialism — v. Zivilisation, Kultur, Sozialismus — fr. civilisation, culture, socialisme — lat. civilis, cultura, socialis.

Saskaņā ar šādu pieeju par internacionālismu var atzīt jebkuru internacionālo aiz­­­gu­vumu (arī subareālo), kas veidots no latīņu un grieķu cilmes vārdiem (vai to ele­­men­tiem), kā arī attiecīgu internacionālas izplatības pašcilmes darinājumu. Tur­­­pretī, ja vārda cilme (un sākotne) saistāma tikai ar kādu no dzīvajām mūsdienu va­lo­dām (ar savdabīgām attiecīgās cilmvalodas fonomorfoloģiskajām u. c. īpat­nī­bām, piemēram, angļu cilmes vārdi bekross, brīfings vai krievu cilmes vārdi pe­re­stroi­ka, sputņiks), par internacionālismu to var atzīt tikai tad, ja tam ir areāla iz­­pla­tība, resp., ja eirovalodu areālā tas ir izplatīts trijās dažādu valodu grupu pamatvalodās.

Par produktīvu mūsdienu internacionālismu devēju tiek atzīta angļu valoda. Tomēr attieksme pret anglismiem vairākās valodās mēdz būt noraidoša. Par ob­jek­tīvu faktoru, kas negatīvi ietekmē anglismu iekļaušanu internacionālismu kate­gorijā, jāatzīst angļu valodas fonētiskās sistēmas īpatnība — izrunas un rak­stī­bas atšķirība, jo saskaņā ar internacionālismu definīciju to izrunai un rakstībai da­žādās valodās jābūt līdzīgai. Salīdzināsim: a. byte, design, jersey un latv. baits, dizains, džersija, kas ar angļu vārdiem identificējami runas līmenī, nevis rakstos. Sa­vukārt v. Design ar a. design identificējami rakstos, nevis runā.

2. Terminoloģijas un valodas kultūras aspektā internacionālismu priekšrocības tiek izvērtētas, salīdzinot tos ar otru aizguvumu grupu, kam ir šaurāka izplatība un ko dēvē vai nu aprakstoši par aizguvumiem no atsevišķām nacionālajām valodām, vai — īsāk, nosacīti — par nacionālajiem aizguvumiem divējādā šā ter­mina izpratnē, proti: akcentējot aizguvumu šauro izplatību (tikai atsevišķā na­cionālajā valodā vai nelielā skaitā valodu [45,107, sal. arī 63,464, kur runāts par nacionāliem aizgūtiem vārdiem]) vai atsevišķu mūsdienu nacionālo cilmvalodu [8, 64—72]. Šā­diem šaurākas izplatības aizguvumiem nereti piemīt arī citvalodisks (to cilm­va­lodas) fonomorfoloģiskais, semantiskais un derivatīvais savdabīgums, pie­mē­ram, aizguvumiem no angļu valodas kompjūters, monitorings, procesings, aiz­gu­vu­mam no franču valodas fondī. Lai neaprobežotos tikai ar šīs aizguvumu grupas tra­dicionāli minēto šauras izplatības pazīmi un uzsvērtu tās citvalodisko sav­­da­bī­gu­mu, ir iespējams šī aizguvumu slāņa nosaukšanai izmantot jaunu nosa­cī­tas se­mantikas terminu — citvalodiskie[10] aizguvumi jeb cit­va­­lodismi. Citvalodiskums ir to būtiska pazīme ne tikai tāpēc, ka tie nāk no citas va­lodas, bet arī tāpēc, ka tiem (atšķirībā no internacionālismiem, kas fono­mor­fo­lo­ģis­ki, semantiski un derivatīvi adaptējušies dažādās valodās un ieguvuši pro­duktīvu va­lodas elementu funkciju, īpaši terminu sistēmās) piemīt citas (dzīvas mūs­­dienu na­cionālās) valodas sistēmas fonētiskas, morfoloģiskas, derivatīvas, se­man­tiskas u. c. īpatnības. Citvalodismi nav jaucami ar neinternacionālajiem aiz­guvumiem [137,17], jo: 1) citvalodismu izpratne nav saistāma tikai ar izplatību da­­žādās valodās; 2) citvalodismos ietilpināmi ne tikai neinternacionālie aiz­gu­vu­mi, bet arī t. s. subareālie internacionālismi (piemēram, krievu valodas aizguvumi no vācu vai franču valodas, tādi kā бутерброд, ландшафт, штуцер, kam ne­piemīt starptautiska izplatība).

Izvirzot jauno terminu citvalodismi (arī citvalodiskie aizguvumi), autore ap­zi­nās, ka pati problēma vēl ir tikai iestrādes līmenī un ka līdz ar tās tālāku padziļinātu iz­pēti var mainīties gan jautājuma traktējums, gan izvēlētais termins. Tomēr arī šajā terminoloģijas teorijas attīstības posmā terminoloģijas interna­cio­nalizācijas pro­cesa norisē un zinātniskās terminoloģijas izstrādes principu analīzē līdztekus in­ter­nacionālismiem, kam pamatā galvenokārt ir latīņu un grieķu sākotnes ele­men­ti, ir nepieciešams runāt par otru aizguvumu grupu, kuras aiz­gū­ša­nā izvirzāmi stin­grāki kritēriji, jo daļa no tiem nacionālās literārās valodas (aiz­guvējvalodas) ska­tījumā vērtējami kā barbarismi, piemēram, v. Muffe — kr. муфта un latviešu pro­fesionālajā žargonā mufītis. Par barbarismiem latviešu valodā atzīstami arī ģer­mānismi klipverks (lietots profesionālajā numismātikas ter­minoloģi­jā), štoks (ģeo­loģijas terminoloģijā), štuceris (tehnikas ter­mi­no­lo­ģi­jā). To vietā zinātniskajā ter­minoloģijā apstiprināti termini paminkaltava, stumbenis, uzgalis (arī iemava).

INTERNACIONĀLISMU VIETA

LATVIEŠU TERMINOLOĢIJĀ

Zinātne savā būtībā ir internacionāla, tāpēc arī terminoloģijā viens no svarīgākajiem ir internacionalitātes princips [113]. Šī principa realizēšanu sekmē inter­nacionālismi, kas līdztekus nacionālajai terminoloģijai ieņem nozīmīgu vietu katras augsti attīstītas kultūras valodas terminoloģijā.

Starptautisko terminu slānis, kam eirovalodu areālā lielā mērā pamatā ir latīņu un grieķu valodas elementi, ir vērtīgs zinātniskās terminoloģiskās leksikas papil­di­nāšanas avots arī latviešu valodā.

Internacionālismi zinātniska termina funkcijā tiek paturēti ne tikai tad, kad lat­viešu valodā trūkst apzīmējuma un to nav iespējams darināt, bet arī kā sinonīmi esošiem vai jaundarināmiem pašcilmes apzīmējumiem: astoņskaldnis — oktaedrs, atsta­rošana — refleksija, starojums — radiācija, svārstības — oscilācijas. Lat­vis­kas cilmes termins un sinonīmiskais internacionālisms pārpratumus nerada, bet gan viens otru papildina: latviskas cilmes termins palīdz labāk uztvert saturu latviešu valodas lietotājiem, bet internacionālisms veicina zinātniskās termino­lo­ģijas starptautisko saprotamību.

Pirmie latviešu valodas internacionālismi konstatēti 16.—17. gs. tekstos [63,465—467], un latviešu valodas terminu sarakstos šie aizguvumi iekļauti jau ar pirmajām terminu vārdnīcām, piemēram, Jūrn: atlass (audums), lakmus, parfi­me­rijas, pergaments, svins.

Par internacionālismiem latviešu valodniecībā daudz rakstīts. Šoreiz neliels lat­viešu valodas internacionālismu apskats dots valodu kontaktu aspektā.

Internacionālismi latviešu valodā ienākuši galvenokārt ar krievu vai vācu va­lodas starpniecību. Patlaban pastiprinās angļu valodas ietekme, īpaši tādās no­zarēs kā skaitļošanas tehnika, ekonomika, kibernētika, biometrija, ģenētika, so­cioloģija u. c.

Tuvākā kontakta valodas, no vienas puses, sekmē internacionālisma aizgūšanu noteikta jēdziena izteikšanai, no otras puses, ietekmē internacionālisma formas izvēli. Tā kā 20. gs. otrajā pusē latviešu valodas zinātniskajai terminoloģijai tās attīs­tības procesā visciešākais kontakts ir bijis ar krievu valodas terminoloģiju, turp­māk latviešu valodas internacionālismu apskats dots galvenokārt sastatījumā ar atbilstošajiem krievu valodas terminiem. Dots arī neliels internacionālismu lie­tojuma un formas salīdzinājums plašākā valodu kontekstā.

1. Internacionālismu izpratne ir saistīta ar aizguvumu formas (rakstības un ska­nējuma) un satura atbilstību dažādās pasaules valodās. Tāpēc ir dabiski, ka inter­nacionālismu forma un nozīme dažādās valodās ir vienāda vai vismaz līdzīga. Inter­nacionālismu semantiskās atšķirības, kā arī formas nesaderība kavē inter­na­cio­nālismiem veikt starptautiskās sazināšanās veicinātāju funkciju.

Valodu sastata pētījumi liecina, ka internacionālismu formas un satura at­bil­sme dažādās valodās nav pilnīga. Tā, salīdzinot krievu un angļu valodas termi­noloģiju, ir konstatēts, ka ap 70% internacionālismu abās valodās ir kopēji, turklāt 22% internacionālismu ir viennozīmīgi saprotami, bet 8% — kropļo saturu [265,114].

Latviešu un krievu valodas internacionālismu sastata pētījumi liecina, ka pa lielākajai daļai abās valodās internacionālismu forma (prefiksālie un postfiksālie ele­menti) ir vienāda un arī ar internacionālismiem izteiktais jēdziens parasti ir viens un tas pats vai vismaz ļoti tuvs. Tomēr atsevišķos gadījumos ir konstatējamas gan formas (sal., piemēram, latv. atlants, sortiments, stafete un kr. атлас, ассортимент, эстафета), gan nozīmes (nozīmes nianses, seman­tiskā diapazona) atšķirības (sal., piemēram, latviešu valodas internacionālismu afēra, epoha, etaps un atbilstošo krievu valodas internacionālismu semantiku).

Krievu valoda kā viena no lielajām pasaules valodām, protams, lielā mērā ietekmējusi internacionālisma aizgūšanu latviešu valodā. Salīdzinot inter­na­cio­nā­lo terminu lietojumu latviešu un krievu valodā, konstatēts, ka tādu gadījumu, kad abās valodās lietots viens un tas pats internacionālisms, ir 5 reizes vairāk nekā atšķirīgas cilmes terminu lietošanas gadījumu. Visā ekscerpēto tehnisko zinātņu vienvārda terminu materiālā cilmes ziņā abās valodās sakritīgu terminu (vai nu internacionālismu, piemēram, abdukcija — абдукция, vai pašcilmes ter­mi­nu, piemēram, gaistamība — летучесть) ir 10 reižu vairāk nekā cilmes ziņā abās valodās nesakritīgu terminu (piemēram, frekvence — частота). Tomēr akla krievu valodas internacionālās terminoloģijas kopēšana latviešu valodā nav notikusi. Atšķirības vērojamas noteiktās terminu grupās.

1.1. Internacionālismi, ko plaši lieto latviešu un krievu valodā un kam mūs­die­nās nav raksturīgi pašcilmes sinonīmi, ir ar postfiksālajiem elementiem (tie minēti latviskajā rakstībā) -grāfs, -grāfija, -gramma, -sfēra,-skops, -skopija, ‑metrs, ‑metrija, -fors, -stats, -līze, -īds, -īts, -āts, -ijs, -ika, -isms, -ārs, -ers, -ūrs, -āls u. c. Šiem postfiksālajiem elementiem ir noteikta terminoloģiska semantika, kas tiem raksturīga daudzās valodās (sal., piemēram, semantiku terminiem ar elementu ‑sfēra: latv. atmosfēra, kr. атмосфера, v. Atmoshpäre, a. atmoshpere, fr. atmosphere).

Zināma atruna sakāma par elementiem -grāfs, -skops, kuriem ir iespējami sinonīmiski pašcilmes elementi: latviešu valodā -grāfs — -rakstītājs (iespējams arī elements -rakstis), -skops — -skatis, krievu valodā -граф — -писец, un līdz ar to atbilstošajiem internacionālismiem ir iespējami sinonīmi: pluviogrāfs — lietus pašrakstītājs, teleskops — tālskatis; плювиограф — дождеписец. Tomēr gan latviešu, gan krievu valodas zinātniskajā terminoloģijā internacionālismi ir vairāk izplatīti. Iemesli tam meklējami ne tikai internacionālo elementu seman­tis­kajās priekšrocībās, bet arī derivatīvajās iespējās: -grāfs un arī -grāfija, -gramma; ‑skops un arī -skopija u. tml. Tas ļauj veidot noteiktu internacionālo darinājumu sistēmu, kas savukārt atvieglo dažādu zinātnes nozaru jēdzienu sistēmisko sakaru atspoguļošanu zinātniskajā terminoloģijā. Turklāt, tā kā pašcilmes elementi ir vispārlietojamu vārdu sastāvdaļas, tiem ir daudzveidīgākas nozīmes nianses (sal., piemēram, internacionālā elementa -grāfs un latviskas cilmes elementa -rakstītājs semantiku tehnisko zinātņu terminos: pluviogrāfs, spektrogrāfs u. c. ir noteiktu aparātu nosaukumi, turpretī pašrakstītājs var būt gan aparāta, gan atsevišķa rīka nosaukums). Tāpēc internacionālisms labāk noder specifiskā jēdziena apzīmēšanai, bet atbilstošo latviskas cilmes terminu var izmantot plašākā jēdziena apzīmēšanai, piemēram, latvisko darinājumu tālskatis var izmantot kā virsjēdziena terminu, kam pakārtoti teleskops un binoklis.

Parasti bez sinonīmiem abās valodās tiek lietoti internacionālie ķīmisko elementu un to savienojumu, kā arī minerālu nosaukumi: cinks — цинк, deitē­rijs — дейтерий, hidrobenzamīds — гидробензамид, un arī inter­na­cio­nā­lie strupinājumsalikteņi, tādi kā ķīmijas termini alni — ални (Al un Ni sakau­sē­jums), alnisi — альниси (Al, Ni un Si sakausējums), alsifers — альсифер (Al, Si un Fe sakausējums), sulfopons— сульфопон (ģipša un cinka sulfāta maisījums).

1.2. Internacionālismi, kuriem blakus latviešu valodā plaši lieto latviskas cilmes sinonīmus, bet krievu valodā — krieviskas cilmes sinonīmus, parasti ir procesu vai citu abstraktu jēdzienu nosaukumi ar elementiem -ija, -ācija, kā arī darba rīku nosaukumi ar elementiem -ators, -tors. Latviešu valodā šiem internacionālismiem ir sinonīmi latviskas cilmes termini ar -šana, -ība (refrakcija — laušana, oscilācija — svārstība) vai ar -tājs, -ējs (multi­plikators — daudzkāršotājs, reflektors — atstarotājs, motors — dzinējs). Analoģiska sinonīmija ir arī krievu valodā.

Ne vienmēr internacionālie un pašcilmes sinonīmi vienlīdz izplatīti latviešu un krievu valodā, piemēram, latviešu valodā ekscerpētajos avotos fiksēti sinonīmi reverberācija — pēcskanēšana, bet krievu valodā tikai inter­na­­cionālisms реверберация. Vai: latviešu valodā sinonīmi permeabili­tā­te, caurlaidība, bet krievu valodā tikai pašcilmes darinājums проницае­мость. Un otrādi: krievu valodā sinonīmi сублимация, возгонка, bet latviešu valodā tikai internacionālisms sublimācija, tāpat: krievu valodā sinonīmi ротор, бегунок (automobiļu terminoloģijā), bet latviešu valodā tikai rotors.

Sinonīma izvēli līdzīgos gadījumos latviešu vai krievu valodā nosaka attiecīgās valodas vārdu krājuma īpatnības un jaunu vārdu darināšanas likumības un iespējas. Bez tam internacionālisma vai pašcilmes sinonīma izvēli ietekmē vēl daži faktori, kas saistīti galvenokārt ar internacionālisma vai pašcilmes termina lietojamības pakāpi un semantisko diapazonu attiecīgajā valodā. Internacionālā vai pašcilmes termina un tā sinonīma izvēlē sava loma ir arī vārdu lietojuma tradī­cijai katrā valodā, vārdu asociatīvajiem sakariem u. c.

1.3. Latviešu un krievu valodas īpatnības vārdu krājuma uzbūvē, jaunu vārdu darināšanas likumībās un iespējās, vārdu lietojamības pakāpē un semantiskajā diapazonā u. c. ir pamatā tam, ka internacionāla vai pašcilmes termina izvēlē viena un tā paša jēdziena apzīmēšanai šajās valodās tiek lietoti atšķirīgas cilmes termini, piemēram, latviešu valodā parastāki internacionālismi frekvence un oksidā­cija, bet krievu valodā — krievu cilmes termini частота un окисление. Mēdz būt arī tā, ka latviešu valodā lietots pašcilmes darinājums, bet krievu valodā attiecīgā objekta nosaukšanai izmantots internacionālisms, piemēram, latviešu valodā ietvere, bet krievu valodā патрон (runājot par spuldzes ietveri).

1.4. Gan latviešu, gan krievu valodai raksturīga internacionālismu izmanto­šana jaunu terminu veidošanā: no tiem, tāpat kā no citiem vārdiem, tiek veidoti jauni vārd­koptermini un salikteņtermini. Turklāt jaunu terminu veidošanā izmanto ne tikai internacionālos vārdus, bet arī atsevišķus internacionālo vārdu elemen­tus, t. i., atvasina jaunus vārdus no inter­nacionālismu celmiem un prefik­sā­lajiem un post­fiksālajiem elementiem [83].

Pašcilmes vai internacionāla postfiksāla elementa pievienošanā inter­na­cio­nā­lam celmam krievu valodā, salīdzinot ar latviešu valodu, ir savas īpatnības. Tā, latviešu valodā sastopami abstraktas nozīmes internacionālismi ar ‑itāte, arī ar ‑ance, -ence, turpretī krievu valodā atbilstošo internacionālo postfiksālo elementu vietā parasti lieto krieviskas cilmes izskaņu -ость: aditivitāte — аддитивность, intensitāte — интенсивность, modalitāte — модальность, polaritāte — поляр­ность, invariance — инвариантность, turbulence — турбулентность, valence — валентность. 5tv no 31 latviešu valodas termina ar internacionālo elementu -itāte 30 terminiem krievu valodā atbilst attiecīgi atvasinājumi ar inter­na­cionālu celmu un krieviskas cilmes elementu ость.

Jaunākajā laikā latviešu terminoloģijā blakus internacionālismiem ar -itāte (bet dažkārt arī to vietā) attiecīgo abstrakto jēdzienu izteikšanā ienāk sinonīmis­kas formas ar -ums: aktivitāte — aktīvums, intensitāte — intensīvums, kvalita­ti­vi­tāte — kvalitatīvums, kvantitativitāte — kvantitatīvums, labilitāte — labilums, modalitāte — modālums, rezultativitāte — rezultatīvums (piemēram, aktīvuma rādītājs, rezultatīvuma koeficients). Sava loma šo formu ar -ums aktivizēšanā ir atbil­stošajam pašcilmes elementam krievu valodā.

Latviešu valodā jaunu terminu atvasināšanā internacionālie postfiksālie ele­men­ti līdz šim izmantoti mazāk, sevišķi savienojumā ar pašcilmes vārda celmu. Turpre­tī krievu valodas pētījumos [166, 6] ir norādīts, ka krievisks celms var saistī­ties ar dažādām internacionālām morfēmām, arī ar postfiksālām, piemēram, теп­ло­фикация, листаж.

Tomēr atsevišķos gadījumos jaunākā laika latviešu valodas zinātniskajā termi­no­loģijā nākas veidot atvasinājumus, kuros internacionālais postfiksālais elements pievienots latviskam celmam, piemēram, sporta terminoloģijā radīts un apstiprināts sportista nosaukums viensliecists[11], kas ir īss un ērti lietojams da­ri­nā­jums garākā vārdu savienojuma vienslieču braucējs vietā. Produktīvākā latviešu va­lodas izskaņa, ko lieto personu — darītāju nosaukumu atvasināšanai no liet­vār­diem, ir izskaņa -nieks. Minētā sportista nosaukuma veidošanā priekšroka dota internacionālajai izskaņai -ists pēc analoģijas ar tādiem aizgūtiem kamaniņu spor­ta sportistu nosaukumiem kā bobslejists, rodelists u. tml. un arī pēc praksē lie­totā atvasinājuma ainavists parauga.

Internacionālie prefiksālie elementi jaunu vārdu darināšanā pakāpeniski ak­ti­­vizējas gan latviešu, gan krievu valodā. Produktīvākie no tiem ir elementi anti-, infra-, ultra-, izo-, termo-, vibro-.

Ļoti plaši gan latviešu, gan krievu valodā internacionālie elementi izmantoti salikteņterminu darināšanā.

Salīdzinot latviešu un krievu valodas salikteņterminus, kuru sastāvā ir kāds in­ternacionālais elements, īpašu interesi izraisa salikteņtermini ar savienotāj­pat­skani starp komponentiem. Savienotājpatskaņa lietošanā latviešu un krievu valodā ir at­šķirības. Latviešu valodas salikteņos, t. i., salikteņos ar latviskas cilmes kom­po­nen­tiem, savienotājpatskanis netiek lietots. Zināmā mērā savie­no­tāj­patskaņa funkcija lat­viešu valodā ir beigu patskanim (parasti tas ir patskanis o) internacionālajos ele­mentos, kuri izmantoti par salikteņu pirmajiem komponen­tiem. Internacionālo ele­mentu beigu patskanis (o) latviešu valodas salikteņter­mi­nu pirmajā komponentā sa­glabājas tad, ja šim komponentam latviešu valodā nav atbilstoša patstāvīgi lie­tojama vārda. Otrā komponenta cilme šādos gadījumos nav svarīga, piemēram, hid­roiekārta, radiokompass, variometrs. Ja salikteņa pirmais komponents ir inter­na­cionālas cilmes, taču tam atbilst patstāvīgi lietojams vārds, tad neatkarīgi no otrā komponenta cilmes latviešu valodā salikteņa pirmajā komponentā tiek iz­man­tots attiecīgā internacionālisma celms (bez savienotāj­pat­skaņa), piemēram, gāze — gāznecaurlaidība, imūns — imūnterapija[12]. Turpretī krievu valodas salik­teņterminos savienotājpatskanis tiek lietots neatkarīgi no pirmā (vai otrā) kom­ponen­ta cilmes: электрокар, гидрооборудование, газоне­про­­ницаемость un arī водохранилище, волновод, теплопроводность u. tml.

Latviešu valodas salikteņterminiem ar internacionālo elementu pirmajā komponentā krievu valodā var atbilst vārdkoptermini ar attiecīgu īpašības vārdu atkarī­gajā komponentā (jo krievu valodā ir lielākas īpašības vārdu darināšanas iespējas): mikrofonefekts — микрофонный эффект, spirālkamera — спиральная камера, oksīdkatods — оксидный катод. Bez tam atsevišķos gadījumos latviešu valodas salikteņterminiem krievu valodā atbilst arī defiskopa, t. i., divu vārdu savienojums ar defisi: ampērstunda — ампер-час, blokingģenerators — блокинг-генератор, blokshēma — блок-схема (par defissavienojumiem latviešu un krievu valodā sīkāk sk. [111]).

1.5. Kā rāda internacionālismu un internacionālo elementu analīze latviešu un krievu valodas terminu materiālā, latviešu valodas internacionālismi un termini ar internacionāliem elementiem netiek vienkārši pārņemti no krievu valodas. Internacionālismu, kas izplatīts krievu valodā, latviešu valoda patur vai pārņem parasti tad, ja šis internacionālisms plaši izplatīts arī citās pasaules valodās, piemērām, termins albedo — kr. альбедо, a. albedo, fr. albedo, v. Albedo. Ja krievu valodā ir kāds aizguvums, kas nav plaši izplatīts vairākās pasaules valodās (parasti šādam aizguvumam ir citvalodisks, t. i., ar konkrētu mūsdienu nacionālo valodu saistīts, nevis internacionāls raksturs), latviešu zinātniskajā termi­no­lo­ģijā šis aizguvums parasti netiek pārņemts, piemēram, kr. муфта— latv. uzmava; kr. штуцер — latv. uzgalis.

2. Tā kā internacionālismi ir aizguvumi ar plašu izplatību dažādās pasaules valodās, internacionālismu specifikas izpētē lielāka un turklāt starptautiska nozīme ir internacionālismu salīdzinošai izpētei vairāku (daudzu) valodu sastatījumā. Šim nolūkam par bāzi izmantojamas starptautiskās internacionālismu kartotēkas, kas top vairākās pasaules pilsētās. Nedaudz ielūkojoties starptautisko internacionālo neoloģismu kartotēkā, kas top Varšavā un kas laiku pa laikam tiek publicēta žurālā «Neoterm», var konstatēt, piemēram, kopīgas un atšķirīgas iezīmes semantiski atbilstošo internacionālismu struktūrā dažādās valodās.

Tā, salīdzinot 27 valodu internacionālos kodolenerģētikas procesu nosaukumus (pēc NT 87/5/6,56—66), var konstatēt izskaņu (fināļu) -[āc]ija (‑ia, ‑ja, -ijia, -ия, ‑ыя), -[a]tion (-tio, -tsioon, -sjon), -tie semantisko atbilstību, piemē­ram, latv. absorbcija — a. absorption — v. Absorption — fr. absorption — kr. абсорбция — ig. absorptsioon — liet. absorbcija; bet ierīču nosaukumos — izskaņu (fināļu) -ators (-ator, -atore, -atori, -aattori, -atoro, -atorius, -ateur), ‑ador semantisko atbilstību, piemēram, latv. akselerators — a. accelerator — fr. accélérateur — it. acceleratore — kr. акселератор, port. acelerador — liet. akceleratorius.

Vienlaikus ar elementu semantisko atbilstību ir konstatējama arī internacionālo ele­mentu fonomorfoloģiskās un gramatiskās adaptācijas īpatnības katrā valodā, pie­mē­ram, lingvistikas terminoloģijā (pēc NT 85/2, 28—35) sal.: latv. interferen­ce, kompetence — a. interference, competence — v. Interfernz, Kompetenz — fr. interférence, compétence, bet — kr. интер­ференция, компетенция, baltkr. iнтерференцiя.

Šāds internacionālismu salīdzinājums dažādās pasaules valodās dod iespēju arī katrā atsevišķā valodā izvēlēties pareizāko, pašu valodai piemērotāko formu.

Ja salīdzina internacionālisma izvēli latviešu valodā un citās valodās, redzam, ka internacionālisms, kas izmantots dažādās valodās, tiek aizgūts arī latviešu valodā. Tomēr reizēm ir atšķirības, ko nosaka latviešu valodas vārddarinājumu sistēmas strukturāli semantiskie modeļi. Tā, materiāla nosaukumā līdztekus internacionālismiem a. absorber — v. Absorber — fr. absorbeur — kr. абсорбер, ig. absorber — liet. absorberis latviešu valodā izmantots hibrīddarinājums ar latvisko izskaņu absorbētājs. Tam pamatā, iespējams, semantiski apsvērumi, jo latviešu valodā aizguvumi ar -ers, -eris vairāk izmantoti rīku, ierīču nosaukšanai. Par to, ka arī citās valodās noteicošie ir attiecīgās valodas vārddarināšanas sistēmas strukturāli semantiskie modeļi, liecina tie termini, kas izsaka, piemēram, aktīvā norisē esošu procesuālu jēdzienu: a. activation, bet v. Aktivierung (sal. latv. aktivācija un aktivēšana semantiku).

Internacionālo terminelementu semantikas specializēšana ir nozīmīgs faktors zinātniskās terminoloģijas starptautiskajā saskaņošanā un har­monizēšanā starp­tau­tisko pārpratumu novēršanai un zinātnieku starptautiskās sadarbības veicinā­šanai pasaules zinātnes straujākas attīstības vārdā. Daudziem interna­cio­nā­lajiem terminelementiem jau ir no­stiprinājusies stabila semantika starptautiskā mērogā un tā būtu respektējama arī katrā atsevišķā valodā. Piemēram, elements ‑grāfs (citās valodās -graf, -graph u. c.) tiek izmantots, lai izteiktu jēdzienu ‘aparāts automātiskai mērījumu pierakstīšanai‘ (dinamogrāfs, higrogrāfs, hodogrāfs, seismogrāfs), -gramma (-gram u. c.) — ‘raksts, pierakstījums‘ (dinamogramma, higrogramma, hodogramma, seismogramma).

Kaut arī pārsvarā internacionālo elementu terminoloģiskā funkcija ir viennozīmīga un stabila dažādās valodās, tomēr arī internacionālismu un inter­na­cionālo elementu materiālā ir konstatējama gan polisēmija, gan sinonīmija un homonīmija. Būtu novēršama gan atsevišķās valodās izplatītā neatbilstība inter­na­cionālo elementu pamatsemantikai (piemēram, krievu valodas terminoloģijā termins годограф tiek lietots gan aparāta, gan tā pierakstījuma nosaukšanai), gan vairākās valodās izplatītās atkāpes no internacionālo elementu pamat­semantikas (piemēram, latv. diskotēka — kr. дискотека, a. discotheque). Latviešu valodas skatījumā šķiet nepieciešams diferencēt arī dažu semantiski tuvu elementu terminoloģisko funkciju, piemēram, elementiem -ators un -ants, kuru pamat­no­zī­me ir aktīvā darītāja nozīme — ‘tas, kas ko dara’, sal. valodniecības termi­no­loģijā (pēc NT 85/2, 34): latv. informants — a. informant — v. Informant — fr. informant, informateur — it. informatore — kr. информант — baltkr. информатор — ig. informant. Valodniecības termina funkcijā personas nosaukšanai priekšroku varētu dot darinājumam ar elementu -ant- (vai ‑tāj‑), bet darinājumus ar -ator- atstāt pārsvarā ierīču, aparātu nosaukšanai.

Internacionālās terminoloģijas kārtošanai vienas valodas ietvaros ir nozīme šīs vienas valodas prakses vajadzībām. Internacionālās ter­minoloģijas materiāla starptautiskā harmonizēšana un pilnveidošana ir starptautiski nozīmīga, jo tā sekmē zinātnieku precīzu un operatīvu sazināšanos pasaules mērogā.

CITVALODISMU RAKSTUROJUMS UN VIETA

LATVIEŠU TERMINOLOĢIJĀ

Kā jau teikts, citvalodismu (resp. citvalodisko aizguvumu) termins un jēdziens iz­virzīts, lai atšķirībā no internacionālismiem kā dažādās pasaules valodās starp­tau­tiski apgūtām valodas vienībām, kuru sākotne meklējama galvenokārt latīņu un grieķu valodas vārdu saknēs un afiksālajos elementos, vienkop runātu par tiem aizguvumiem, kuru cilmvaloda ir dzīva mūsdienu nacionālā valoda un kuru ele­menti ir attiecīgās nacionālās valodas fonomorfoloģisko, semantisko un deri­va­tīvo īpatnību (savdabīguma) nesēji. Šī ir tā aizguvumu grupa, kuru aizgūšana, no vienas puses, noteiktos apstākļos ir nepieciešama un noder aizguvējvalodas lek­sikas (un arī terminoloģijas) sistēmas bagātināšanai, bet, no otras puses, savu cit­va­lodisko īpatnību dēļ var nodarīt arī ļaunumu, pakāpeniski izjaucot aiz­gu­vēj­­va­lodas fonētisko, morfoloģisko un pat sintaktisko struktūru un radot semantiskas ju­kas [230,19; 149,102 u. c.].

«Katrai valodai, kamēr tā ir veselā stāvoklī, ir dabiska tieksme novērst no sevis svešo, ja tas jau ielauzies, — izstumt to no jauna vai vismaz pielīdzināt pašu valodas elementiem. Nav tautas, kas spētu attīstīt un lietot visas skaņas, un katra valoda vairās no tām, kuras tai ir neraksturīgas un pretīgas. Tas, kas attiecināms uz skaņām, vēl jo vairāk attiecas arī uz vārdiem» [215,158].

Daļa savdabīgu citvalodisku elementu tomēr ir ienākuši latviešu valodā reizē ar citvalodiskajiem aizguvumiem. To savdabīgums, neiederība latviešu valodas fonomorfoloģiskajā, semantiskajā un derivatīvajā sistēmā ir jāapzinās, lai ierādītu citvalodismiem to vietu kopīgajā latviešu valodas sistēmā un nepārsātinātu latviešu valodu ar šiem latviešu valodai svešajiem elementiem.

Tā, savdabīgas, latviešu valodas vārdiem neraksturīgas skaņu kopas ir aa, iī, ue, eo, mjū u. c., ko sastop, piemēram, aizgūtajos arābismos kaaba, šiīti, muedzins, gal­licismā žeoda, anglismos mjūzikls (fiksēts SV), spiričuels. Gan pēc skaņu sastāva un ar to saistītā gramatiskā noformējuma (galotnes), gan pēc akcentējuma latviešu va­lodai neraksturīgi ir franču cilmes vārdi ateljē, dosjē, rantjē, šansonjē, spāņu kaudiljo, pampēro.

Dažādās valodās ir atšķirīgi skaņu izrunas un grafiskās atveides likumi (vār­du iz­runa var lielā mērā atšķirties no rakstības), un visas vienas valodas skaņas precīzi neat­bilst otras valodas skaņām. Savu ietekmi atstāj arī starpniekvalodas. Šo iemeslu dēļ dažiem aizguvumiem latviešu valodā ir formas varianti (doti galvenokārt pēc SV): demeredžs — demuredžs, ketguts — katguts, mūzikls — mjūzikls, tūners — tjūners (no angļu val.); kamile — kamula, karantēna — karantīna (no franču val.); kasiks — kaciks, kvebraho — kebračo (no spāņu val.); ramadans — ramazans (no arābu val.). No fonētiskajiem variantiem zinātnis­ka termina funkcijā parasti tiek apstiprināts tikai viens, piemēram, mūzikls, nevis «mjūzikls», mūzikhols, nevis «mjūzikhols» (saskaņojot ar latviešu valodā jau plaši lietoto internacionālismu mūzika).

Ar aizguvumiem latviešu valodā var ienākt vienas un tās pašas saknes fo­nē­tis­­kie varianti, kam pamatā ir vēsturiski noteikti oriģinālvalodas likumi un kam nav analoģijas latviskas cilmes vārdos sastopamajās skaņu mijas rindās, sal.: anglisms autbreds — bet autbrīdings. Jēdzieniski saistīto aizguvumu strukturāli se­man­tiskais sakars ļauj tos uztvert kā kopējas saknes darinājumus, un latviešu valodā ienāk vārdi ar latviešu valodā vēsturiski un arī mūsdienu skatījumā ne­mo­tivētām savdabīgām (citvalodiskām) skaņu pārmaiņām vienā un tai pašā saknes elementā.

Citvalodiskos aizguvumus latviešu valodas lokāmo vārdšķiru gramatis­kajā sistēmā iekļauj lokāmā galotne. Tomēr daži aizguvumi oriģinālvalodas formu ietekmē saglabā formas vai lietojuma savdabīgumu un vairo izņēmumu skaitu, piemēram, nelokāmie arābismi ar -i — gazi, hadži, kodi, vali, kas kā nelokāmi vārdi nokļūst izolētā pozīcijā, jo latviešu valodas lietvārdu locījumu sistēmā šo vārdu beigu patskanis -i  kvalificējams kā vīriešu dzimtes lietvārdu daudzskaitļa nominatīva galotne un lietvārdi ar šādu galotni latviešu valodā parasti ir lokāmi.

Aizguvuma pamatā parasti ir citvalodas vārda vienskaitļa forma, retāk — daudz­skaitļa forma, bet reizēm aizgūst vārdu gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa formā, piemēram, amba un ambi, goļecs un goļci. Aizgūtās viena un tā paša vārda dažādu skaitļu formas, kas aizguvējvalodā saistītas ar vārda dzimtes un pat celma maiņu, neiederas latviešu valodas lietvārdu locīšanas sistēmā un pat ir pretrunā ar to [sīkāk — 78]. Tāpēc aizgūšanai ir lietderīgi izvēlēties tikai viena skaitļa formu (tā parasti ir vienskaitļa nominatīvs).Uzkrājoties arvien lielākam aizguvumu skaitam no vienas un tās pašas oriģinālvalodas, aizguvējvalodā sāk izdalīties arī atsevišķi aizguvumu vienādie strukturālie elementi, īpaši fināles, piemēram, latviešu valodas anglismos elements -ings (fedings, listings, moldings, monitorings), spānismos -ento, -ero vai -ēro (pronunsjamento; bolero, pampēro); arī prefiksālie elementi, piemēram, avan- (avanbeks, avanscēna), kontr- (kontrforss, kontrmanevrs), over- (overkots, overloks).

Daļa no šādiem struktūrelementiem ir vienādi vairākās valodās, piemēram, ‑ing. Daļa ir etimoloģiski saistīti, bet pēc formas atšķirīgi, piemēram, -ent, -ento. Ir arī tādi elementi, kas ir homonīmiski internacionālajiem latīņu un grieķu cilmes ele­men­tiem. Aizgūstot vārdus ar līdzīgiem struktūrelementiem no dažādām valo­dām un dažādos laikposmos, rodas svārstības aizguvumu pareizrakstībā aiz­gu­vēj­valodā. Piemēram, latviešu valodas aizguvumos līdztekus internacionālajām izskaņām -āls, -ārs, -āts, -īts (-īte), -ūts, kurās parasti ir garš piedēkļa patskanis, ir arī attiecīgas izskaņas (fināles) -als, -ars, -ats, -its (-ite), -uts ar īsu patskani: festivāls, potenciāls, signāls -— bet maršals, senešals, sizals; dolārs, formulārs, kalmārs — bet alkazars, bekars, šveicars; hidrāts, kvadrāts, rezultāts — bet muskats, mulats, šariats; boksīts, monacīts, apetīte — bet elite, sofite; salūts — bet bismuts, mamuts. Līdzīgo elementu atšķirīgās rakstības dēļ vērojamas svārstības dažu vārdu pareizrakstībā: sombrero — sombrēro, šampanietis — šampānietis.

Izvēloties termina funkcijai apstiprināmo aizguvuma formu, noteiktās izskaņās (finālēs) svārstību gadījumos priekšroka tiek dota latviešu valodā pierastākajai izskaņas (fināles) formai — ar garo patskani (neatkarīgi no attiecīgā patskaņa garuma oriģinālvalodā), piemēram, afēra, izomēri, karavānserāls (par aizguvēj­valodas sistēmas prasību prioritāti aizguvumu formas izvēlē sk. [113; 174 u. c.]).

Fonētiskie, morfoloģiskie un citu līmeņu izņēmumi sarežģī kopīgo valodas sistēmu dažādos līmeņos (fonētiskajā, morfoloģiskajā, derivatīvajā u. c.). Sakarā ar savdabīgo fonētisko un morfoloģisko struktūru tiem nepieciešami savi spe­ci­fiski strukturāli semantiskās analīzes, kā arī pareizrakstības (un pareizrunas) notei­kumi u. c. Tāpēc citvalodismi vai nu tiek izstumti no valodas, vai arī laika gaitā zaudē savus formas variantus un pārsvarā no izņēmumiem pāriet regulāro aiz­guvēj­valodas gramatisko formu sistēmā, piemēram, par tendenci pāriet no nelo­kāmo vārdu kategorijas lokāmos vārdos liecina: čello —> čells, flamingo —> flamings, kolibri (nelokāma forma) —> kolibrijs vai kolibri (kā lokāma lietvārda daudz­skaitļa nominatīva forma), želē —> želeja, filē —> fileja u. tml. Šīs tendences ievērošana un aizguvuma sākotnējās formas rūpīga apsvēršana (līdzskaņu un patskaņu dubultojuma saglabāšana vai novēršana, izskaņu pareiz­rak­stība, lietvārdu lokāmās formas izvēle u. c.) un pieskaņošana analoģiskām formām aizguvējvalodā, kā pamatoti uzsvērts terminoloģiskajā literatūrā [196, 133], novērš lieku formas maiņu, nestabilitāti un variantumu.

Neērtības zinātniskajā terminoloģijā citvalodismi rada arī semantiskā ziņā. Daudzi aizguvumi ir labi jaunu jēdzienu vai iepriekšējo jēdzienu modifikāciju apzīmējumi, bet daļa aizguvumu ir saistīti ar nevēlamiem pavadprocesiem.

Pirmkārt, semantiskas neērtības rodas, ja aizguvums vairo homonīmisku vai polisēmisku leksisko vienību skaitu. Tas notiek, ja aizguvums ir homonīmisks pašcilmes vārdam vai atšķirīgas nozīmes aizguvumam no citas valodas, piemēram, džins — ‘dzēriens’ (no angļu val.) un ‘gars’ (arābu pasakās), ergs — ‘darba un enerģijas vienība’ un ‘tuksnesis’, raports — ‘ziņojums’ un ‘zīmējums’, sambo — ‘cīņas sporta veids’ un ‘jauktu laulību pēcteči Latīņamerikā’, stāpelis — ‘krāvuma veids’ un ‘slīpa platforma’. Lai izvairītos no nevēlamas homonīmijas, dažās nozarēs aizguvums tiek aizstāts ar citu ekvivalentu, piemēram, tekstilrūpniecības ter­minoloģijā lieto nevis aizguvumu džins, bet gan vārdkopterminu šķiedras atdalītājs (sal.: krievu valodā aizguvums джин no a. gin).

Otrkārt, terminu sistēmiskums cieš gadījumos, kad aizguvums rada paralēlismu ar vienu un to pašu jēdzienu saistīto nosaukumu sistēmā, dublē nomināciju ar citas nacionālās valodas struktūrelementiem un izjauc atvasinājumu motivācijas sistēmu. Šai gadījumā semantiskās neērtības cieši saistītas ar formālajām. Piemēram, grieķis, bet ‘aizguvums no grieķu valodas’ — grēcisms; kanceleja, bet ‘kancelejas stilam raksturīgs vārds’ — kancelārisms; šķiedra, bet ‘no šķiedras gatavots materiāls’ — voloknīts; niedre, bet ‘no niedrēm gatavots materiāls’ — kamišīts (visos šais piemēros atvasināto terminu formā izpaudusies krievu valodas ietekme).

Pilnveidojot zinātnisko terminoloģiju, dažkārt izdodas šādus nesistēmiskos atvasinājumus novērst, piemēram, «feldšpatīdu» vietā pieņemts termins laukšpatīdi, jo pamatā ir minerāla nosaukums lauku špats. Līdzīgi gadījumi vērojami arī citās valodās, piemēram, krievu valodā darinātajam декабрист, kas dažās valodās tieši aizgūts no krievu valodas (sal.: latviešu dekabrists), vācu valodā līdztekus aizguvumam Dekabrist izmantota arī forma Decembrist ar attiecīgā vācu vārda celma formu Decembr-.

Novērtējot citvalodisma aizgūšanas nepieciešamību zinātniskajā ter­mi­no­loģijā, īpaši svarīgs kritērijs ir aizguvējvalodas terminoloģijas sistēmas prasības. Tā, ja virsjēdziena termins, kas ir pašcilmes darinājums, tiek izmantots par ter­min­ele­mentu apakšjēdzienu apzīmējumos, no zinātniskās terminoloģijas sistēmiskuma vie­dokļa nav vēlams kādā no apakšjēdzienu terminiem pašcilmes darinājuma vietā ņemt leksiski atbilstošu aizguvumu, piemēram, virsjēdziena teminam attīstība pa­kārtoto terminu virknē darbattīstība, pašattīstība, bioloģiskā attīstība, indus­triā­lā attīstība utt. neiederas anglisms ekodevelopments. Tā vietā priekšroka doda­ma saliktenim ar latvisko pamatkomponentu — ekoattīstība. (Sal. arī a. list — latv. izraksts, saraksts, bet a. listing — latv. listings, kur sistēmisku apsvērumu dēļ lat­viešu valodā labāk iederētos darinājums ar sakni rakst-.) Turpretī, ja aizgūts arī pa­matvārds, tad no sistēmiskuma viedokļa iebildums nerodas (sal. brīze un anti­brī­ze, krasta brīze).

Lieka paralēlisma novēršanā un zinātniskās terminoloģijas sistēmiskuma vei­ci­nāšanā var izmantot citvalodisko afiksālo elementu aizstāšanu ar semantiski at­bilstošajiem pašcilmes elementiem, piemēram, kr. афганец —> latv. afgānietis (vējš), fr. avantposte —> latv. priekšpostenis (sal. arī kr. аванпроект —> latv. priekš­projekts).

Atšķirībā no internacionālismu afiksālajiem elementiem, kas noteiktās terminoloģiskās funkcijās aktivizējušies daudzu valodu terminoloģijā, citvalodismu afiksālie elementi parasti semantiski dublē pašcilmes elementus, tāpēc aizguvējvalodas terminu darināšanā tie nav produktīvi, piemēram, elements ‑ings, kas izdalās kā īpašs vārddarināšanas elements (izskaņa) latviešu valodā aizgūtajos anglismos listings, moldings, monitorings, parkings u. tml. Ar laiku ‑ings var pretendēt uz noteiktu vietu latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā, turklāt uz procesuālas semantikas latvisko elementu -šana un -ums rēķina. Tādē­jā­di valoda tiktu nevis bagātināta ar jaunām izteiksmes iespējām, bet gan lieki noslogota ar elementu sinonīmiju. Tāpēc katra noteiktas morfoloģiskās struktūras citvalodiskā aizguvuma lietderība apsverama individuāli. Izņēmums ir franču cilmes elementi -āža, dez- un daži citi, kam ir noteiktas derivatīvās funkcijas dažādās valodās. Derivatīvas aktivitātes potences latviešu valodā ir novērotas, iespējams, angļu valodas ietekmē aktivizētajam franču cilmes elementam -abls (kontaktablsp), arī sarunvalodā lietotais hibrīdatvasinājums skatablsp). Zināt­nis­ka­jā terminoloģijā šādi jaundarinājumi nav konstatēti, to vietā veidoti citas struk­tūras darinājumi, piemēram, ar -spējīgs resp. -spēja (darbspējīgs, prečspēja u. tml.).

Izstrādājot zinātnisko terminoloģiju, katra citvalodisma nepieciešamība latviešu valodā tiek rūpīgi izvērtēta un priekšroku dod attiecīgās nozares terminu sistēmā iederīgākajam darinājumam, piemēram, latviešu valodas medicīnas terminu sistēmā par iederīgākiem atzīti pašcilmes darinājumi līdzētājšūna un galē­tājšūna, nevis attiecīgie anglismi «helpers» un «killers», mūzikas termi­no­lo­ģijā —  skārums, nevis ģermānisms «štrihs». Reizēm par aizguvuma vai paš­cil­mes darinājuma priekšrocībām speciālistu vidū ilgi valda domstarpības: barža vai liellaiva, displejs vai ekrānpults, kempings vai autoapmetne, motelis vai auto­viesnīca. Turklāt daļai speciālistu un valodas lietotāju piemīt tendence negatīvi — kā semantiski neprecīzus, pārprotamus vai tml. — vērtēt tieši latviskos dari­nājumus, pat salikteņus, kam latviešu valodā cita nozīme vispār nav rak­stu­rī­ga. Piemēram, kritizēti tika salikteņtermini viesuļvētra un leduskalns [12], tā­dē­jādi termina funkcijā priekšroku dodot citvalodiskajiem aizguvumiem orkāns un aisbergs, kaut gan to priekšrocības latviešu valodas terminu sistēmā var lielā mērā apšaubīt [98].

Nekritiski pārņemtie citvalodismi izplata aizguvējvalodas terminoloģijā lieku sino­nīmiju, turklāt ne tikai starp aizguvumu un pašcilmes darinājumu, bet dažkārt arī pašu citvalodisko aizguvumu starpā, piemēram, ģenētikā citvalodiskie sinonīmi inbrīdings (no a. inbreeding) un incuhts (no v. Inzucht). Latviešu valodā ģenētikas termina funkcijā apstiprināts tikai anglisms.

Leksikoloģijas teorijā no atsevišķas nacionālās valodas pārņemtos nemotivētos aizguvumus, kas dublē pašcilmes darinājumus («širce» — priekšauts, «ķisens» — spilvens, «pletīzeris» — gludeklis, «spička» — sērkociņš) mēdz dēvēt par barbarismiem [45]. Barbarismu raksturs piemīt arī tiem citvalodismiem, kas aizgūti latviešu valodā bez nopietnas terminoloģiskas motivācijas un kam latviešu terminoloģijā atbilst labi latviski darinājumi (sal., piemēram, izskalas — «šlihs», pieslīpnis — «šlifs», uzgalis — «štuceris», uzmava — «mufītis»; kabeļspole — «barabāns», paminkaltava — «klipverks», plakanknaibles — «flaķenes», puslociņš — «suhars»). Latviešu valodā barbarismu kategorijā visbiežāk tiek iekļauti ģermānismi un rusismi, taču jaunākajā laikā, kad notiek pārmērīga aizraušanās ar anglismu aizgūšanu, barbarismu kategorijā iekļuvuši arī tie, piemēram, «damps» (izlāde), «lapings»(segtinums).

Citvalodismi, kuru aizgūšana latviešu terminoloģijā parasti ir motivēta, ir tie, kas apzīmē dažādām tautām vai teritorijām savdabīgus objektus, resp., noteiktu objektu nacionālās vai teritoriālās modifikācijas. Piemēram, latviešu koklei līdzīgi instrumenti ir arī citām tautām, taču šiem instrumentiem blakus līdzīgajām ir arī atšķirīgas pazīmes un latviešu zinātniskajā terminoloģijā tie  nosaukti katrs savā vārdā, latviešu zinātniskajā terminoloģijā izmantojot citna­cio­nālismus: lietuviešu cilmes kankle, igauņu kannele, karēļu-somu kantele, krievu gusļi, dienvidslāvu gusla u. c. Liela daļa no šādiem aizguvumiem ir nereti netul­kojami citvalodu etnogrāfismi, eksotismi, historismi u. tml. leksikas slāņu vārdi, ar kuriem nosauc savdabīgus ar dažādu tautu kultūras un sadzīves tradīcijām un paražām saistītus priekšmetus, norises, noteiktiem apvidiem rakstu­rīgus augus un dzīvniekus, kā arī dažādiem reģioniem raksturīgus specifiskus ģeogrāfiskus objektus (par šo problēmu sīkāk sk. reģionālā aspekta nodaļā).

Semantiskā specifika ir viens no ļoti svarīgiem citvalodismu aizgūšanas lietderīguma kritērijiem. Taču šī specifika ar laiku var zust. Un vārds, kas sākotnēji aizgūts vienā no savām nozīmēm, var kļūt daudznozīmīgs, līdz ar to kļūstot par pilnīgu sinonīmu attiecīgam aizguvējvalodas vārdam un zaudējot savas semantiskās priekšrocības. Tā, piemēram, mūsdienās par daudznozīmīgu atzīstams anglisms mikseris (no a. mixer ‘jaucējs, maisītājs’) [42, V, 220], kruīzs (no a. cruise ‘kreisēšana, kreisēt’) u. c.

Lai novērstu citvalodiskā aizguvuma pārsteidzīgu pārņemšanu un nepieciešamību vienu terminu aizstāt ar citu (kas — ja nevēlamais termins ir plaši ieviesies — ir visai grūti un dažkārt pat neiespējami), jau aizgūšanas sākumā ir nepieciešams labi zināt aizguvuma nozīmi cilmvalodā, tā konkrēto termino­lo­ģis­ko funkciju (kādu specifisko jēdzienu vārds apzīmē aizgūstamajā nozīmē), kā arī, pārzinot aizguvējvalodas attiecīgās nozares terminu sistēmu, pēc noteiktiem kritērijiem novērtēt iespējamā aizguvuma vietu tajā. Šī prasība ir kā virs­uzdevums katram terminologam zinātniskās terminoloģijas izstrādes procesā. Apzinātā pieeja termina aizgūšanas nepieciešamības novērtēšanā atšķir terminu aizgūšanu no vārdu aizgūšanas vispārlietojamā valodā, kur raksturīga aizguvuma semantikas sākotnējā nenoteiktība [136].

TERMINU AIZGŪŠANAS PAMATPRINCIPI

Katrā augsti attīstītā valodā terminoloģijas izstrādē dominējošais princips ir pirmām kārtām par terminu avotu izmantot savas valodas leksiku un vārdda­ri­nā­ša­nas iespējas. Šis princips ir vadošais arī latviešu zinātniskās terminoloģijas izstrādē.

Terminu aizgūšanas aktualitāti nosaka pašas terminoloģijas specifika. Terminoloģija atspoguļo zinātnes nozaru, zinātnisko jēdzienu un ar tiem saistīto kate­goriju attīstību, un to izteikt, fiksēt vārdos tikai ar pašas nacionālās valodas līdzek­ļiem dažādu iemeslu dēļ nav iespējams. Tādēļ līdztekus pašcilmes darinā­ju­miem leksisko vienību aizgūšana ir viens no terminu avotiem.

Kaut arī patlaban citvalodu termini tiek aizgūti ne tikai tad, kad pašcilmes darinājums nav iespējams, tomēr joprojām terminoloģijas teorijā dominējošs ir uzskats, ka terminoloģijas pārblīvētība ar citvalodu terminiem ir terminoloģijas trūkums, kas liecina par terminoloģijas neizstrādātību. «Neviena valoda nevar iztikt ar terminelementiem, kas veidoti no pašu valodas vārdu saknēm. Valodas attīstības procesā visu laiku notiek vārdu aizgūšana no citām valodām. Tas ir neizbēgams process. Tomēr ieviest citvalodu terminus bez īpašas nepieciešamības nevajag» [183,10].

Citvalodu termini aizstājami pēc iespējas visos gadījumos, kad var veidot pie­­tiekami īsu un precīzu pašu valodas darinājumu, turpretī, ja tulkojums iz­krop­ļotu saturu, kā arī, ja citvalodu termins plaši izplatīts un no tā veidoti dažādi at­va­sinājumi, tad aizguvuma aizstāšana ar pašcilmes darinājumu nav vajadzīga [223].

Attieksmē pret aizguvumiem ir noraidāms jebkurš galējais viedoklis — gan pūristiskie atzinumi, gan pārmērīga aizraušanās ar aizguvumiem un nekritiska to pārņem­šana, kas piesārņo valodu un terminoloģiju. Saprātīga aizgūšana ir viens no valodas bagātināšanas paņēmieniem, bet pārmērīga svešas valodas elementu iepludināšana, arī terminoloģijā, ir skaužama. Ir nepieciešama diferencēta pieeja, un katram aizguvumam, īpaši zinātniskajā terminoloģijā, ir jābūt pamatotam. Pat internacionālās terminoloģijas aizgūšanā ir zināma robeža, ko parasti izjūt speciālisti [183,10; 155,168; 29, 30—31; 96; 213,241—259].

Terminu aizgūšanā vērā ņemamas ne tikai kopīgās literārās valodas, bet arī specifiskās terminoloģiskās prasības. Tieši šāda pieeja — respektējot dažādu valodas līmeņu noteiktās prasības, kā arī īpašās terminoloģiskās prasības un ar aizgu­­vumu interlingvālo specifiku saistītos aspektus — likta pamatā turpmāk dotajam citvalodu terminu aizgūšanas principu dalījumam.

1. Termina aizgūšanā, tāpat kā vārdu aizgūšanā vispār, viens no vissvarīgākajiem ir leksiski semantiskais princips: termins tiek aizgūts, ja jauna vai iepriekš maz izplatīta un īpaši neizdalīta jēdziena apzīmēšanai (seman­tiskais aspekts) ir nepieciešama jauna leksiska vienība (leksiskais aspekts), bet aizguvējvalodā nav piemērota vārda un to ir grūti veidot. Šis princips — kaut arī īpaši to vārdā nenosaucot — lingvistiskajā un terminoloģiskajā literatūrā minēts vairākkārt [196, 21, 31 u. c.; 155, 29; 166, 10,18u. c.].

Saskaņā ar šo principu terminu aizgūst, lai apzīmētu:

1) jaunu jēdzienu, kas parasti saistīts ar citzemju zinātnes sa­sniegumiem;

2) pazīstamu, taču iepriekš ar aprakstošu vārdu savienojumu raksturotu jēdzienu, kuram nepieciešamība pēc noteikta termina aktualizējas sakarā ar to, ka šis jēdziens iegūst stabilu vietu kādas nozares jēdzienu sistēmā;

3) no iepriekšējā jēdziena izdalītu jēdzienu, resp., iepriekšējā jēdziena modifikāciju.

Reizē ar jēdzienu latviešu valodā no dažādam valodām aizgūti, piemēram, mēru nosaukumi: dekers, dirhēms, drahma, dvālekts, felte, gross, hūfa, kapa; no angļu valodas — dažādu tehnisku objektu nosaukumi: blūmings, eskalators, kombains, konveijers, radars, traktors; no holandiešu valodas — jūrniecības termini: kabelis, kajīte, reiss, traps. No krievu valodas aizgūti sabiedriski politiskie termini — dekabristi, narodņiki, opričņiki, prirodņiki, raznočinci, padomju laikmetā — boļševiki, kulaki, meņševiki.

Ne vienmēr citzemju parādības apzīmēšanai tiek izmantots aizguvums. Latviešu zinātniskajā terminoloģijā ir vairāki gadījumi, kad specifiskām citzemju parādībām darināti un jau plaši ieviesušies latviskas cilmes termini. Tā, piemēram, Latvijā nav tuksnešu, nepūš dienvidu apgabaliem raksturīgie sausie vēji, tomēr šo ģeogrāfisko parādību apzīmēšanai izmantoti latviskas cilmes darinājumi tuksnesis, sausvējš.

Leksiski semantiskā principa realizēšanā kā papildkritērijs aizguvuma lietde­rī­bas novērtēšanā ir citvalodu termina vieta cilmvalodas terminu sistēmā, proti, ir svarīgi, lai cilmvalodā terminam būtu noteikta terminoloģiskā funkcija, kāda ir, piemēram, anglismiem beisiks, bits, fails, monitors angļu valodas programmēšanas un skaitļošanas tehnikas terminoloģijā.

Ne vienmēr ar citvalodu vārdiem apzīmēto jēdzienu specifika ir skaidri kon­sta­tējama (piemēram, ģeogrāfijas terminu aizguvumu smerčs, tornado, trombs se­mantika), un līdz ar to rodas grūtības citvalodu aizguvumu lietderīguma noteikšanā.

2. Ņemot vērā plašos mūsdienu valodu kontaktus un jebkuras mūsdienu va­lodas zinātniskās terminoloģijas kopējo internacionalizēšanās tendenci, terminu aiz­gūšanā no citām valodām īpašā vietā mūsdienās ir citvalodu termina starp­tau­tiskās izplatības princips, kas nereti izvirzās pat pirmajā vietā. Tas nozīmē, ka aizgūšanā priekšroka tiek dota internacionālajiem terminiem resp. internacionālismiem, kas eiroareāla valodās, kā jau teikts, pirmām kārtām ir latī­ņu un grieķu cilmes vārdi vai citvalodu jaundarinājumi no latīņu un grieķu cil­mes elementiem.

Dažādu valodu darinājumi no latīņu un grieķu elementiem, gluži tāpat kā latīņu un grieķu cilmes internacionālismi, viegli tiek aizgūti citās valodās, arī latviešu valodā (piemēram, kosmoķīmija, reanimobilis, teleautomātika), parasti pat neatkarīgi no katra konkrētā darinājuma starptautiskās izplatības.

Lai aizgūtu citvalodismu, kas veidots no dzīvo mūsdienu nacionālo valodu elementiem, tam jābūt izplatītam vismaz trijās dažādu valodu grupu pasaules valodās (resp. jābūt areālam internacionālam aizguvumam), turklāt jāiekļaujas arī citu aizgūšanas principu prasībās, piemēram, no krievu valodas latviešu valodā tika aizgūts vārds kolhozs ne tikai tā starptautiskās izplatības dēļ, bet arī deriva­tī­vu apsvērumu dēļ (kolhoznieks), bet netika aizgūts «sputņiks», kaut arī tam ir starptautiska izplatība (abos gadījumos rusismiem ir arī to latviskie sinonīmi: kopsaimniecība un pavadonis).

No šauras izplatības citvalodismiem latviešu valodai īpaši aktuāli ir aizguvumi no vācu, krievu un angļu valodas, jo ar šīm valodām latviešu valodai ir vai ir bijis ciešāks kontakts un parasti šādiem citvalodu vārdiem latviešu valodā ir savi ekvivalenti (tulkojumi). Līdz ar to attiecīgie ģermānismi, rusismi vai anglismi latviešu valodā nereti vērtējami kā barbarismi, piemēram, latviešu valodā lietojami termini ainava, grāmatvedis, pieslīpnis, stumbenis, sviestmaize, uzgalis, nevis attiecīgie ģermānismi, kas aizgūti tuvākā kontakta valodā — krievu valodā (ландшафт, бухгалтер, шлиф, шток, бутерброд, штуцер).

Termina aizgūšanu latviešu valodā lielā mērā sekmējusi attiecīga aizguvuma esamība krievu valodā kā latviešu valodai tuvākajā kontaktvalodā. Krievu valoda veicinājusi aizguvuma ienākšanu latviešu terminoloģijā pat tad, ja latviešu valodā jau bija izplatīts cits apzīmējums, piemēram, фонтан —fontāns un strūkla (vai strūklaka), штора — štora un aizkars. Pārskatot un pilnīgojot latviešu zinātnisko terminoloģiju, šādu aizguvumu nepieciešamība novērtējama atbilstoši kopīgajiem terminu aizgūšanas principiem.

Izstrādājot zinātnisko terminoloģiju un ņemot vērā aizguvuma izplatību dažādās pasaules valodās, ir svarīgi atšķirt starptautiski izplatītos «modes» vārdus, kas ir pārejoša parādība un kam zinātnisko terminu sistēmās nav ierādāma noteikta vieta. Par internacionāliem «modes» vārdiem, piemēram, var atzīt anglismu slaidi, aizguvumus ar mini-, super- u. c., kam dažās mūsdienu valodas lietojuma sfērās ir sava vieta, taču zinātniska termina funkcija tiem nav raksturīga.

3. Svarīgu vietu aizguvuma lietderīguma noteikšanā ieņem derivatīvais jeb vārddarināšanas iespēju princips, proti: izvēloties aizgūstamo terminu, tiek ņemts vērā termina īsums un iespēja terminoloģijā noderēt par tālāku atvasinājumu un citu vārddarinājumu bāzi [155, 168]. Šī spēja nodrošina aizguvuma stabilu ienākšanu aizguvējvalodā un iekļaušanos valodas kopējā leksikas sistēmā, piemēram, akvalangs —> akvalangisms, akvalangists; kartings —> kartingists, kartodroms. Turklāt šādi atvasinājumi var būt aizgūti, bet var arī būt veidoti, izmantojot atvasināšanā produktīvus internacionālos afiksālos elementus.

Tālākas vārddarināšanas iespējas sekmē citvalodu termina nos­tiprināšanos aizguvējvalodā arī blakus pašcilmes sinonīmam, īpaši, ja no pašcilmes vārda nevar atvasināt īpašības vārdu vai kādu citu darinājumu, piemēram, viedoklis — aspekts (aspektāls, daudzaspektāls), piedēklis — sufikss (sufiksāls, sufiksoīds). Dažkārt aizguvumam pat tiek dota priekšroka, piemēram, vairākās tehnikas nozarēs tiek izmantots tikai aizguvums doza (sal.: dozēt, dozēšana, dozējums, dozators), bet tā latviskais ekvivalents deva šajās nozarēs kļuvis neaktuāls.

Mēdz būt arī tā, ka pamatvārds latviešu valodā nav aizgūts, bet aizgūts no tā citās valodās veidotais atvasinājums (ja no latviskā pamatvārda attiecīgu atvasinājumu darināt nav iespējams), piemēram, mēness — bet lunārs; saule — bet solārs; gadsimts — bet sekulārs; dzirde — bet audiāls; redze — bet vizuāls.

Vārddarināšanas ērtībām terminu sistēmu veidošanā ir liela pozitīva nozīme, taču vienlaikus pieaug dublējošo terminu skaits.

Kaut arī parasti aizguvuma derivatīvā struktūra netiek analizēta, tomēr gadījumos, kad tiek aizgūts gan pamatvārds, gan atvasinājums no tā un kad starpniekvalodas ietekmē šajā atvasinājumā ieviesies no aizguvējvalodas sistēmas viedokļa semantiski un derivatīvi nemotivēts elements (piemēram, kanceleja — «kancelārisms»), atvasinātā termina formā tiek izdarīti labojumi. Priekš­roka tiek dota regulārajam atvasinājumam: «kan­celārisms» —> kance­le­jisms, «kantiānisms» —> kantisms, «prizmatisks» —> prizmisks. Analoģiska lieko derivatīvo elementu atmešana aizguvumos vērojama arī kaimiņvalodās, piemēram, igauņu valodā notiek pāreja no atvasinājumiem hegeliaan, kantianism, prismaatiline uz heegellane, kantlus, prismaline, bet tādiem atvasinājumiem kā konstruktiivne — konstruktsiooniline, loogiline —  loogikaline, süsteemne süstemaatiline (sal. latv. sistēmisks — sistemātisks u. tml.) nostiprinās atšķirīgas nozīmes nianses [181,127].

4. Kaut arī aizgūšanas procesā parasti notiek aizguvumu pakļaušana aizguvējvalodas gramatikas likumiem un fonografēmiska pielāgošanās aizguvējvalodas sistēmai, tomēr daļa cilmvalodas fonētisko, morfoloģisko u. c. īpatnību aizguvumos mēdz saglabāties un šim leksikas slānim ir nepieciešams izstrādāt īpašas pareizrunas un pareizrakstības likumības, kā arī norādījumus par aiz­gu­vumu lietošanu (lokāmība — nelokāmība, dzimtes īpatnības u. c.).

Lai aizguvumi labāk iekļautos aizguvējvalodas sistēmā, terminu aizgūšanā īpaši izdalāms fonētiski morfoloģiskais princips. Šī principa fo­nētiskais aspekts paredz aizguvuma labskanīgumu un atbilstību aiz­gu­vēj­va­lo­das fonētiskajām likumībām un normām (skaņu un burtu sistēmai, skaņu un burtu savienojamības noteikumiem u. c.). Morfoloģiskais aspekts paredz ievērot vārdu morfoloģiskās struktūras un gramatiskā noformējuma likumības aizguvējvalodā.

Nepieciešamība pieskaņot aizgūtā termina formu aizguvējvalodas sistēmai, kas sekmē arī zinātniskās terminoloģijas sistēmiskumu, uzsvērta daudzos ter­mi­no­­­loģijas pētījumos un rokasgrāmatās [113; 183; 172 u. c.]. Īpašu vērību šai prob­­lē­mai veltījis D. Lote, atzīdams, ka «jautājums par citvalodu aizguvumu pie­lā­go­ja­mību ir īpaši svarīgs zinātniski tehniskās terminoloģijas normalizēšanā» [196, 44].

Daudzajos gadu desmitos latviešu valodā ir izveidojušies noteikti aizguvumu fonētiski morfoloģiskā un gramatiskā  noformējuma paradumi, kam pakļauts arī terminu materiāls. Katrs aizgūtais lietvārds latviešu valodā iegūst noteiktu gramatisko noformējumu — lokāmo galotni. Atbilstoši latviešu valodas fonētikas likumiem aizguvumos netiek paturēti troksneņu dubultojumi, ir noteikti skaņu un burtu secības un rakstības noteikumi.

Tāpēc aizgūšanas procesā dažkārt notiek aizguvuma formas pārveidojumi, piemēram, a. backcross[ing] — latv. bekrosēšana (sal. kr. беккросс), a. hobby — latv. hobijs (lai vārds būtu deklinējams).

Fonētiski morfoloģiskā principa realizēšanā mūsdienu latviešu zinātniskās termi­noloģijas veidošanā vērojama divu pretēju tendenču mijiedarbība:

1) saglabāt aizguvumā formu, kas ir pēc iespējas tuvāka attiecīgā vārda formai cilmvalodā[13], piemēram, anglismi biheiviorisms, spīdvejs, spiričuels;

2) pakļaut aizguvumu analoģijas likumībām aizguvējvalodā, piemēram, mūzikls (pēc analoģijas ar mūzika), karavānserāls (jo izskaņai -āls raksturīgs garš patskanis), staieris (pēc analoģijas ar sprinteris).

Pretējās tendences ir par iemeslu dažu aizguvumu formas nestabilitātei un variantumam, kas apgrūtina terminoloģijas normalizēšanu.

Vērojot laika gaitā notiekošās pārmaiņas aizguvumu pareizrakstībā un pareizrunā, var konstatēt, ka daudzu aizguvumu forma ir pielāgojusies latviešu valodas liku­mī­bām. Tā, piemēram, latviešu valodas izrunas likumībām pieskaņota aizguvumu afēra, bārs (mērvienība), ģeogrāfija, ģeogrāfs, polimērs u. c. pareizrakstība un pareizruna. Latviešu valodas lietvārdu locījumu sistēmā iekļauti franču cilmes aizguvumi atašejs, kanapejs, relejs un fileja, želeja, kas sākumā tika aizgūti kā nelokāmi vārdi atašē, kanapē, relē un filē, želē. No spāņu valodas aizgūtais kolibri, kuram normatīvajos izdevumos pievienota norāde nelok., praksē nereti tiek iekļauts vīriešu dzimtes lietvārdu locīšanas paradigmā (kolibrs — kolibri vai kolibrijs — kolibriji). Latviešu valodas sistēmai pielāgotas aizguvumu ķengurs, flamings, čells u. d. c. formas.

Ņemot vērā dabiskos aizguvumu adaptācijas procesus, kā arī terminoloģijas teo­rijā izteiktās atziņas, aizguvuma formas izvēlē priekšroka dodama tendencei pie­lāgot aizguvuma formu aizguvējvalodas (resp. latviešu valodas) formu sistēmai un labāk to izdarīt aizgūšanas procesā, lai vēlāk termina forma nav jāmaina [174; 196, 133].

5. Līdztekus iepriekš aplūkotajiem principiem, kas aktuāli ne tikai terminu aizgūšanā, bet arī leksisko vienību aizgūšanā vispār, īpaši terminoloģijā svarīgs ir termi­noloģisko prasību ievērošanas princips, proti: aizgu­vumam jāatbilst terminu sistēmiskuma, viennozīmīguma, nozīmes precizitātes un formas īsuma u. c. zinātniskā termina prasībām. Šis princips ir cieši saistīts ar iepriekš aplūkotajiem, taču tam ir arī sava patstāvīga loma.

Aizgūstot citvalodas vārdu zinātniska termina funkcijā, ir svarīgi ņemt vērā tā iederīgumu kopējā attiecīgās nozares terminu sistēmā, lai aizguvums papil­dinātu un bagātinātu terminu sistēmu, nevis būtu par traucēkli, kas varētu radīt kādas neskaidrības vai pārpratumus. Piemēram, terminu sistēmā, kurā ir virkne terminu ar sakni slīp- (slīpēšana, slīpējums, noslīpējums, pieslīpējums, slīpmašīna u. c.), labāk iederas pašcilmes darinājums pieslīpnis nekā ģermānisms «šlifs». Starp terminiem skaitļošana, skaitļošanas tehnika u. c, labāk iederas latviskais atvasinājums skaitļotājs nekā anglisms «kompjūters».

Sistēmisko pazīmju trūkuma dēļ zinātniska termina funkcijā ir apstiprināti nevis aizguvumi «aliča», «funduks» u. c., bet gan termini Kaukāza plūme, dižlazdu rieksti, kuros skaidrāk izteiktas jēdzienu sistēmiskās pazīmes (virsjēdziena un apakšjēdziena pazīmes).

Turpretī, ja aizguvums ietver specifisku jēdzienisku niansi un noder par veselas darinājumu ligzdas pamatu, tas tiek atzīts par derīgu arī latviešu valodas zinātnisko terminu sistēmā, piemēram, štance (sal. štancēšana, štancējums, štancējamība, štancētājs, izcirtējštance, liecējštance), šunts (sal. šuntēšana, šuntējums, šuntējamība, mēršunts), dati (sal. dators, datorizēt, datotēka).

Sīkāk dažādo zinātniska termina prasību analīzi aizguvuma ter­minoloģiskās liet­derības novērtēšanā nav nepieciešams izvērst, jo terminoloģiskajā literatūrā tas jau plaši apskatīts gan vispār, gan terminoloģisko aizguvumu sakarā. Var tikai atgā­dināt, ka priekšrocību, ko dod vienvārda aizguvuma formas īsums[14] un ar to sais­tītais noderīgums jaunu atvasinājumu veidošanā dažkārt tiek minēts [155,168] otrajā vietā, tūliņ aiz aizguvuma starpvalodiskās izplatības. Taču ne mazāk svarīgs ter­minoloģijā ir arī aizgūtā termina viennozīmīgums un tādēļ tiek izvirzīta prasība ne­kavējoties atteikties no daudznozīmīga aizguvuma (neraugoties uz tā formas un derivatīvajām priekšrocībām), ja tam ir pašcilmes vai citcilmes sinonīms [172,12].

6. Zinātniskās terminoloģijas izstrādē, īpaši terminu sistēmu pilnveidošanas un unificēšanas posmā, liela loma ir terminoloģijas saska­ņotības princi­pam, kas, būdams cieši saistīts ar terminu sistēmiskuma prasību, skar arī terminu aizgūšanas sfēru.

Atsevišķā zinātnes nozarē saskaņotības princips nosaka, ka vienā terminu sis­tēmas posmā blakusterminus vēlams veidot ne tikai ar līdzīgiem vārd­da­ri­nā­ša­nas līdzek­ļiem un paņēmieniem, bet arī līdzīgus cilmes ziņā. Tā, piemēram, sporta ter­minoloģijā īso un garo distanču skrējēju apzīmēšanai ieteicams izvēlēties vai nu tikai latviskos terminus īsgabalnieks un gargabalnieks, vai aizgu­vumus sprin­te­ris un staieris. Mazāk vēlams dažādas cilmes terminu pāris sprinteris un gar­ga­bal­nieks.

Terminu saskaņošana un koordinēšana cilmes ziņā ir aktuāla arī saskarnozaru termi­noloģijas izstrādē (un plašāk). Tā, latviešu ģenētikas terminu funkcijā apstip­rināti angļu cilmes internacionālismi autbrīdings, inbrīdings, krosbrīdings, bet lauksaimniecības (dzīvniekkopības) terminoloģijā attiecīgie jēdzieni apzīmēti ar pašcilmes darinājumiem svešpārošana, tuvpārošana, krustpārošana. Pilnvei­dojot zinātnisko ter­minoloģiju, ir iespējams atbrīvoties no sistēmiskuma prasībai neatbilstošajiem citvalodismiem vai arī apstiprināt pašcilmes un inter­na­cionālos terminus kā sinonīmus. Viena un tā paša jēdziena apzīmēšanai atšķi­rī­gas cilmes termini izmantoti dažādās tehnikas nozarēs: balstenis un kronšteins, locīkla un šarnīrs, spraislis un rīģelis. Ģermānismu kronšteins, šarnīrs, rīģelis izplatību lielā mērā veicinājusi profesionālā terminoloģija un krievu valoda.

No atsevišķas nacionālās valodas pozīcijām periferiāla nozīme ir terminoloģijas starpvalodiskajai saskaņošanai. Tomēr kopējā zinātniskās termi­no­lo­ģijas internacionalizācijas tendence aktualizē arī šo aspektu, jo dažādu valstu zinātnieku saprašanos var veicināt tikai viennozīmīgi (nevis atšķirīgas nozīmes) internacionālismi. Terminoloģiskajā literatūrā, piemēram, vairākkārt norādīts uz neērtībām, kādas rodas internacionālismu benzine, kerosene, paraffine, petrol[15] semantisko atšķirību dēļ dažādās valodās, pat angļu valodā un tās amerikāņu variantā [133, 27], un tiek uzsvērts, ka jāmeklē ceļi internacionālismu unificēšanai [105]. Šai nolūkā tiek izveidotas komisijas, organizēti starptautiski simpoziji, kongresi un internacionālā terminoloģija tiek apkopota starptautiskās terminu kartotēkās. Viens no tādiem starptautiskiem centriem — IOUTN (Interntational Organization for Unification of Terminological Neologisms) —, kur pārstāvēta arī  latviešu terminoloģija, ir Varšava. Uz šādu starptautisku kartotēku pamata ir iespējams izvērst starptautiskās terminoloģijas unificēšanas darbu. Atsevišķas valodas ietvaros šis darbs nav veicams.

7. Nozarēs, kurās terminoloģijas attīstībai jau ir sava vēsture, noteikta loma ir termina lietojuma tradīcijai. Ar termina lietošanas tradīciju, termina iesakņošanās pakāpi jārēķinās arī aizgūto terminu vērtēšanā. Tādējādi izvirzās vēl viens vadmotīvs zinātniskās terminoloģijas izstrādē — aizgūto terminu vēstu­ris­kās tradīcijas princips.

Lietojuma tradīcija nostiprina gan motivētus, zinātniski pamatotus, gan nemotivētus aizguvumus. Pārskatot un kārtojot nozares terminoloģiju, īpaši izvērtējama nemotivēto aizguvumu iesakņošanās pakāpe un iespējas nemotivēto aizgu­vumu aizstāt ar sistēmisku terminu.

Kā liecina TK pieredze, jo mazāk izstrādāta ir kādas nozares terminoloģija, jo spēcīgāks tajā ir profesionālā lietojuma tradīcijas spaids un jo grūtāk izskaust no lietojuma terminus (arī sarunvalodas vārdus, profesionālismus, žargonismus, barbarismus), kas neatbilst zinātniska termina prasībām. Tādās nozarēs grūti cīnīties pret nemotivētiem aizguvumiem. Tā, latviešu valodas jūrniecības terminoloģijā, kurai ir gara attīstības vēsture, bet kura zinātniski tika pārskatīta tikai 20. gs.  80. gadu sākumā, par zinātniskiem terminiem tika apstiprināti daudzi citvalodismi, piemēram, holandismi bezāns, brase, fokmasts, fokrāja, gafele, grotmasts, jahta, klīze u. d. c. Starp šādiem aizguvumiem ir arī zinātniskās termino­lo­ģijas sistēmiskuma prasībai dažkārt neatbilstoši darinājumi ar citvalodiskiem vārddarināšanas elementiem, kas aizguvējvalodas terminu sistēmu pārslogo ar sinonīmiskiem (un homonīmiskiem) dažādvalodu cilmes elementiem, tādiem kā avan-, for- vai arjer-, ahter-, hinter- u. tml.

Dažās nozarēs, pārskatot praksē izveidojušos terminoloģiju, izdodas atbrīvoties no nevēlamiem termindarinājumiem un aizguvumiem, piemēram, latviešu valodas šūšanas terminoloģijā nesistēmiskais, taču profesionālās termino­loģijas praksē plaši izplatītais ģermānisms «teile» jeb «teilis» sekmīgi aizstāts ar pašcilmes darinājumu atdaļa, kas jau lielā mērā ieviesies šūšanas praksē.

8. Visbeidzot, nosacīti, kā vairāku iepriekšminēto principu apkopojumu var izdalīt vēl leksiskās situācijas principu, kas jo cieši saistīts ne tikai ar leksiski semantisko, bet arī ar vārddarināšanas iespēju, fonētiski morfo­lo­ģisko un sakaņotības principu, kā arī ar terminoloģijas sistēmiskuma prasību. Leksiskā situācija ir dažādo ar attiecīgās valodas leksisko sistēmu saistīto apstākļu kopums: attiecīgās leksiskās vienības nepieciešamība, tuvāko, jēdzie­niski saistīto leksisko vienību strukturāli semantiskās un cilmes īpatnības u. c. Bez tam leksiskā situācija ietver arī funkcionāli stilistisko vērtējumu. Tas nozīmē, ka vārdi, kas latviešu valodas leksikas sistēmā ietilpināmi barbarismu, vienkārš­runas vārdu vai žargonismu kategorijā, zinātniska termina funkcijā parasti netiek apstiprināti. Tāpēc arī, piemēram, tādi profesionālajā terminoloģijā izplatīti ģermānismi kā «flancis», «mufītis», «šneks», «šplinte» u. tml., kam latviešu valodā ir barbarismu raksturs, zinātniskajā terminoloģijā aizstāti ar pašcilmes darinājumiem atloks, uzmava, gliemezis, tapa. Šī paša iemesla dēļ par ģeoloģijas terminu ir apstiprināts termins stumbenis (‘iežu noteiktas formas veidojums’), nevis ģermānisms «štoks».

Leksiskās situācijas derivatīvie un strukturālie aspekti nosaka, ka starp valo­dām ir noteiktas vārddarinājumu atbilsmes. Tā, latviešu valodai nav raksturīgi aizgūti anglismi ar -ness, -ship, rusismi ar -ость, -ство. Šiem elementiem latviešu valodas vārddarinājumos parasti atbilst izskaņas -ība, -ums (sal. friendship — drau­dzība, methodicalness — metodiskums, адресность — adresība, авторство — autorība, усталость — nogurums, гигроскопичность — higroskopiskums). Ģermānisko izskaņu -ing latviešu valodā mēdz aizstāt ar latvisko -ums vai -šana: a. backcrossing —> latv. bekrosēšana, a. peiling —>  latv. peilējums.

No latviešu valodas leksiskās situācijas pozīcijām tāpat par neiederīgiem latviešu valodā atzīstami tādi aizgūtie hibrīddarinājumi, kuros internacionāls elements pievienots citas (konkrētas mūsdienu nacionālās) valodas celmam (saknei), ja šis celms (sakne) kā motivētājkomponents ir ar būtisku, patstāvīgu nozīmi attiecīgās nozares jēdzienu un terminu sistēmā un latviešu valodā šim pamat­komponentam atbilst pašcilmes darinājums. Tādi ir aizguvumi kamišīts, voloknīti, vorsīts, kas to cilmvalodā ir motivēti darinājumi (kr. камыш — камышит, волокно — волокниты, ворс — ворсит), bet latviešu valodā tiem pietrūkst motivācijas (sal: niedre — kamišīts, šķiedra — voloknīti, plūksno­jums — vorsīts), un zinātniskās terminoloģijas sistēmā tie ievieš disonansi. Latviešu valodas zinātnisko terminu sistēmā labāk iederētos arī atvasinātais saliktenis ceļkeramīts, nevis ar krievu valodas nacionālo elementu дop veidots aizgūtais saliktenis «keramdors», kas izmantots ceļu būves terminoloģijā.

Citvalodiskā sakniskā elementa aizstāšana nav nepieciešama, ja šis elements atvasinājumā lietots nosacītā, pārnestā nozīmē, kurai nav jēdzieniska sakara ar attiecīgās nozares jēdzienu un terminu sistēmu, vai arī šis sakars ir tik lielā mērā attālināts, ka nejauc attiecīgās nozares terminoloģijas sistēmiskumu, piemēram, kr. победит — latv. pobedīts (kaut arī победа — uzvara).

Leksiskās situācijas daudzaspektālā loma un dažādo valodu leksisko situāciju sastatījums var būt tālāka derīga un interesanta pētījuma objekts.

9. Aplūkotie terminu aizgūšanas principi tikai īsumā ieskicēti. Savstarpēji šie principi ir cieši saistīti. Starp tiem nav novelkama stingra robeža. Praksē tie atrodas savstarpējā mijiedarbībā un dažkārt pat pretdarbībā, piemēram, pret­dar­bī­bā mēdz būt starptautiskās izplatības un terminoloģisko prasību ievērošanas princips, bet termina formas izvēlē — atbilstība oriģinālam vai analoģija ar aizguvējvalodas formām. Šī pretdarbība sarežģī terminoloģijas izstrādes darbu un apgrūtina citvalodu aizguvumu unificēšanu terminu sistēmās. Taču teorētiskie pētījumi šajā virzienā ir nepieciešami, īpaši valodu sastata aspektā, un tam pievēršas dažādu valodu terminoloģijas pētnieki [113; 166; 134; 169].

[1] Šajā grāmatā, kas ir sinhronisks mūsdienu latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas pētījums, pie aizguvumiem netiek apskatīti vārdi, kas latviešu valodā ienākuši senākā laikposmā un ir jau tādā mērā asimilējušies, ka to citvalodiskā cilme konstatējama tikai vēsturiskā atskatā, piemēram, vārdi dēlis, enkurs, ēvele, sēne, svētki.

[2] No praksē sastopamajām formām anglisms un anglicisms šajā grāmatā priekšroka dota pirmajai, kas atbilst latviešu valodā aktīvam regulāram vārddarināšanas modelim: lietvārda celms + izskaņa -isms (sal.: barbarisms, žargonisms, rainisms, kancelejisms).

[3] Kaut arī 1978. gadā izdotā Svešvārdu vārdnīca pamatos ir 1964. gadā Maskavā izdotās vārdnīcas tulkojums, tomēr tajā ir respektētas svešvārdu lietošanas īpatnības latviešu valodā un tā salīdzinājumā ar krievu valodas oriģinālu ir papildināta ar apmēram 4000 latviešu valodā lietotiem svešvārdiem, tāpēc zināmu ainu par latviešu valodas aizguvumiem un to raksturu šī vārdnīca dod.

[4] Mūsdienu latviešu valodā reālais anglismu procents ir lielāks, jo to skaits mūsdienās, īpaši zinātniskajā terminoloģijā, strauji aug, tikai daudzi no tiem vēl nav fiksēti vārdnīcās.

[5] Svešvārdu vārdnīcā nav ievietoti tādi vācu cilmes aizguvumi, kas latviešu valodā pilnīgi asimilējušies un netiek uzskatīti par svešvārdiem, piemēram, amats, dūnas, ēvele, grāvis. Tāpēc vācu cilmes aizguvumu procents latviešu valodā reāli ir lielāks.

[6] Postfiksāls elements ir elements (vārda daļa), kas atrodas aiz saknes resp. celma, proti: piedēklis (arī divi vai vairāki piedēkļi) un galotne, kā arī vārdiskā izskaņa.

[7] Prefiksāls elements ir elements (vārda daļa), kas atrodas saknes priekšā, proti: priedēklis (vai priedēkļi), puspriedēklis (vai puspriedēkļi) vai internacionāls elements ar -o-. Pie internacionāliem prefiksāliem elementiem parasti pieskaita arī internacionālo salikteņu prepozitīvos komponentus izo-, kvazi-, orto-, stereo- u. tml.

[8] Ar terminu internacionālisms tiek apzīmētas dažādas parādības: ne tikai leksēmas, bet arī morfēmas, fonēmas u. c. [164, 16]. Šajā monogrāfijā runa ir par internacionālismiem leksikas līmenī, resp., par leksiskajiem internacionālismiem.

[9] Definīcijā, lietojot apzīmējumu «galvenās valodu grupas», viscaur runa ir par areāla pamatvalodām.

[10] Latviešu valodā no lietvārdiem atvasinātie īpašības vārdi ar piedēkli -isk- apzīmē at­bil­stī­bu, līdzīgumu tam, ko nosauc pamatvārds [57, I, 252], un atšķirībā no lietvārda ģenitīva, kas tieši izsaka konkrētu, priekšmetisku jēdzienu, īpašības vārds ar -isk- izsaka uz attiecīgo jē­dzienu balstītu vispārinātu pazīmi, kuras attiecinājums nereti ir ar plašāku adresātu: sal., pie­mēram, skolnieka (sacerējums) un skolniecisks, cilvēka (uzskats) un cilvēcisks. Līdzīgu no­zīmes starpību ietver arī ģenitīvenis citvalodu un īpašības vārds citvalodisks: citvalodu — ‘tāds, kas ir citās valodās‘ (resp. jebkurā citā valodā, arī latīņu un grieķu valodā, kuras ir gal­venās internacionālismu devējas eiroareāla valodās un kuru elementi ir starptautiski apgūti dau­dzās valodās), citvalodisks— ‘tāds, kam raksturīgas citu (pašu valodai «svešu») valodu īpat­nības, savdabīgums‘ (resp., kas ir ārpus pašu valodas sistēmas).

[11] Atvasinājums apstiprināts ZA Terminoloģijas komisijas 1970. g. 23. janvāra sēdē.

[12] Šī likumība nav attiecināma uz tādiem internacionālismiem kā imunoloģija, spektroskops u.tml., kas ir aizguvumi un kur savienotājpatskanis ir internacionālās vārdiskās izskaņas priekšā.

[13] Šo tendenci zināmā mērā balsta latviešu valodā iedibinātais citvalodu īpašvārdu atveides pamatprincips — atveidot īpašvārdus pēc iespējas tuvāk to formai (izrunai) cilmvalodā.

[14] Jāpiebilst, ka ne vienmēr un ne visās valodās aizguvumi mēdz būt īsāki par pašcilmes darinājumiem. Piemēram, igauņu terminoloģijas pētījumos konstatēts, ka īsāki ir pašcilmes darinājumi [226,153], krievu valodas pētnieki par īsākiem atzīst aizguvumus [155, 210]. Latviešu valodā bez speciāliem pētījumiem starpība šai ziņā nav jūtama.

[15] Termini doti angļu valodas rakstībā.

     

 
Jūs esat 4004937. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs