Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Terminoloģija > Raksti un grāmatas > Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Intralingvālie jeb valodiskie principi     
   Sintaktiskais aspekts     

Drukāt         

    
    

SINTAKTISKAIS ASPEKTS

Jebkuras nozares terminoloģijā lielākā daļa terminoloģisko vienību ir vārd­kop­­termini,[1] tāpēc terminoloģijas izstrādē aktuālas ir vārdkopu sintakses prob­lē­mas.

Valodas sintaktiskā struktūra ir samērā stabila. Stabilas parasti ir arī vārdkopu veido­šanas likumības: atkarīgajos un neatkarīgajos komponentos izmantojamās vārd­šķiras, to formas, komponentu secība u. c.

Latviešu valodas vārdu savienojumi galvenajos vilcienos raksturoti Mūsdienu lat­viešu literārās valodas gramatikā [57, II, 3—108], īpaši pētīti galvenie un ter­minu sistēmās plašāk izplatītie divkomponentu vārdkopterminu tipi [95, 185—266]. Šoreiz uzmanība pievērsta pašiem vispārīgākajiem vārdkopterminu vei­do­ša­nas jautājumiem: vārdkopterminu komponentu sintaktiskā saistījuma veidiem, termi­no­loģijā aktuālām komponentu secības izvēles likumībām un ar vārdkop­ter­mina komponentu skaitu un termina robežām saistītām problēmām.

Atsevišķi aplūkoti termina vai terminelementa funkcijā izmantotie defis­sa­vie­nojumi, vienotājdomuzīmes savienojumi un saikļsavienojumi, kuros starp kom­ponentiem ir sakārtojuma sintaktiskais saistījums.

Sintaktiskā aspekta apskata nobeigumā īsi raksturotas problēmas, kas saistītas ar termina lietošanu praksē (funkcionālajā sfērā).

Vārdkopterminu veidošanā aktuāls ir dažu interpunkcijas zīm­ju lietojums. Defissavienojumos sakārtojuma sintaktiskais sakars tiek at­spo­gu­ļots ar defisi (sūknis-sprausla), vienotājdomuzīmes savienojumos — ar vie­no­tājdomuzīmi (Mēness—Saules precesija). Retumis terminos mēdz iz­mantot pēdiņas, lai izceltu komponentus, kas lietoti ar nozīmes pār­­ne­su­mu (piemēram, «smadzeņu aizplūde»). Tā kā vārda nozīmes pārnesums ir dabisks va­lodas attīstības process, parasti nozīmes pārnesuma atspoguļošanai pēdiņas ne­lieto (mākoņu aitiņas). Pēdiņas bez tam lietotas vārdkoptermina kom­po­nenta īpa­šas funkcijas izcelšanai, piemēram, ja kāds vārds tiek lietots kā noteikta jēdziena sim­bols: 6tv loģiskais «ne» elements, loģiskais «un» elements, loģiskais «vai-ne» elements. Pieraksta ekonomijas un ērtības labad un saskaņā ar ana­loģisko cit­valodu terminu starptautiskā lietojuma praksi izcēlums pēdiņās dažās nozarēs (in­formātikā, elektronikā) tiek aizstāts ar atšķirīgu burtrakstu: NE ele­ments, VAI ele­ments. Tā kā latviešu valodas likumības pieļauj šādu burtraksta izcē­lumu, latviešu zinātniskajā terminoloģijā bū­tu ieteicams to vispārināt. Kom­pli­cētas struk­tūras vārdkopterminos starp sakārtojumā saistītiem locekļiem dažkārt lietots komats, piemēram, zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšana. Šādi vārd­­kop­ter­mini īsteni uzskatāmi par terminu apvienojumu, nevis atsevišķu vārd­kop­ter­mi­nu, tomēr terminu sarakstos tie mēdz būt nepieciešami. Terminu sarakstos komats lietots arī divdabja teiciena atdalīšanai. Izteiksmes ar divdabja teicienu ro­das, kad vārdkoptermina atkarīgais komponents — nelokāmais divdabis tiek tu­vāk raksturots ar citiem, no tā atkarīgiem komponentiem, piemēram, foto­gra­fē­šana, kombinējot dažādas metodes. Šīm izteiksmēm ir aprakstošs raksturs, un tās nav iekļaujamas terminu kategorijā. Bez tam terminu sarakstos (termi­nogrāfijā) komats tiek lietots sinonīmisku terminu, bet semikols — daļēju sinonīmu atdalīšanai.

VĀRDKOPTERMINU KOMPONENTU

SINTAKTISKĀ SAISTĪJUMA VEIDU

VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Vārdkopterminu veidošana ir sintaktiskais terminu veidošanas paņēmiens, jo vārd­kopterminos apvieno atsevišķus vārdus noteiktās sintaktiskās un jēdzieniskās attiek­smēs, turklāt katrs komponents paliek kā atsevišķs vārds. Pēc vārd­kop­ter­mi­na komponentu sintaktiskā saistījuma, t. i., pakārtojuma, veida, kas pamatos ir tāds pats kā vispārlietojamās vārdkopās [57, II, 5—11, 13—17, 66—99 u. c.] un at­klājas attieksmēs starp diviem komponentiem, vārdkoptermini ir vai nu ar saska­ņo­juma (aksiālais blīvslēgs, elektroniskais skaitļotājs), vai ar pārvaldījuma (baterijas aizdedze, divplakņu kakts), vai — retāk — ar piekļāvuma (apūdeņošana pludinot, turp-atpakaļ kustība) sintaktisko sakaru starp komponentiem. Do­mi­nē­jošā jēdzieniskā attieksme — atributīvā, kurai izšķiramas dažādas nozīmes nianses, ko parasti dēvē par atsevišķām nozīmēm: objekta nozīme (maisījuma treknināšana), subjekta nozīme (tērauda vārīšanās), piederības nozīme (piegriezēju galds), veida nozīme (apūdeņošana pludinot) u. c. Sintaktisko un jēdzie­nisko attieksmju veidu lielā mērā nosaka vārdkoptermina atkarīgā kom­po­nen­ta forma, kas ir atšķirīga dažādu vārdšķiru vārdiem. Lai termins vislabāk izteiktu jē­dzie­nu, ir svarīgi izvēlēties attiecīgo jēdzienisko attieksmju izteikšanai vis­pie­mē­rotāko formu.

Īpatnu vietu terminoloģisko vienību sistēmā ieņem termini ar sakārtojuma sakaru starp komponentiem un salīdzinājuma konstrukcija termina funkcijā.

1. Saskaņojuma sintaktiskais sakars raksturīgs vārdkopterminiem ar īpašības vārdu, lokāmo divdabi vai skaitļa vārdu atkarīgajā komponentā. Re­tu­mis tiek veidoti vārdkoptermini ar saskaņotu lietvārdu.

Šajos vārdkopterminos, kur starp komponentiem ir saskaņojuma sakars, at­ka­rī­gā komponenta forma dzimtē, skaitlī un locījumā tiek pieskaņota neatkarīgajam kom­ponentam, tāpēc šīm gramatiskajām kategorijām vārdkopterminu veidošanā nav patstāvīgas izšķīrējas nozīmes.

No īpašības vārdu  gramatiskajām  kategorijām  principiāla  nozīme vārdkopterminos ietveramo jēdzienisko attieksmju izteikšanā ir noteiktības un ne­noteiktības kategorijai, kam ir svarīga loma arī vārdkopterminos ar lokāmā div­­dabja formām. Ja atkarīgajos komponentos ir īpašības vārdi (vai lokāmie div­­dab­ji) gan ar noteikto, gan ar nenoteikto galotni, tuvāk neatkarīgajam ir īpa­šības vārds (lokāmais divdabis) ar noteikto galotni (kā noteiktāka jēdziena apzī­mētājs resp. jēdziena pamatiedalījuma pazīmes nosaucējs), bet tālākā pozīcijā var būt īpa­šības vārds (vai lokāmais divdabis) gan ar noteikto, gan nenoteikto galotni — at­karā no apzīmējumā izsakāmās īpašības rakstura, piemēram, lineārs par­ciālais di­ferenciālvienādojums, populārzinātniskā tehniskā literatūra. Īpa­šī­bas vārds ar ne­noteikto galotni vārdkopterminā nevar sekot īpašības vārdam ar noteikto galotni.

Skaitļa vārda gramatisko kategoriju rādītāju analīzei nav īpašas nozīmes, jo skaitļa vārds vārdkopterminu veidošanā izmantots maz un nekādas īpatnības ter­minoloģijā salīdzinājumā ar vispārlietojamo valodu tas neuzrāda.

Vārdkopterminos ietvertās jēdzieniskās attieksmes lielā mērā atkarīgas no komponentu semantikas. Vārdkopterminos ar saskaņojuma sakaru starp kom­po­nentiem daudzveidīgākas jēdzieniskās attieksmes ir iespējams ietvert vārd­kop­terminos ar atkarīgo īpašības vārdu, jo īpašības vārdi saskaņā ar savu semantiku raksturo apzīmējamo jēdzienu no dažādiem viedokļiem [95, 231—254]. Īpašības vār­da semantika savukārt lielā mērā ir tieši saistīta ar īpašības vārda morfoloģisko struk­tūru (atvasinātajos īpašības vārdos — ar piedēkļa vai priedēkļa semantiku, salik­tajos īpašības vārdos — ar salikteņa komponentu struktūru un semantiku). Rei­zē ar jaundarinājumiem paplašinās vārdkopterminos ietverto jēdzienisko attieksmju daudzveidība.

Latviešu valodā īpašības vārdi ar -isks, kā norādīts to semantikas pētījumos [40], parasti — lielākā vai mazākā mērā — ir kvalitatīvas pazīmes izteicēji. Par jaunu jēdzienisku attieksmju attīstību latviešu valodas vārdkopterminos lie­ci­na 70.—80. gados TK apstiprinātie vārdkoptermini, kuros īpašības vārdiem ar ‑isks gaidāmās kvalitātes nozīmes vietā piešķirta attieksmes nozīme, piemēram, teāt­ra terminoloģijā gaismiskais ietērps (‘ietērps, ko veido gaisma’), skaniskais ietērps (‘ietērps, ko veido skaņa’), troksniskais ietērps (‘ietērps, ko veido troksnis’), bibliotekārajā terminoloģijā formātiskais kārtojums (‘kārtojums pēc formāta’), kārtiskais kārtojums (‘kārtojums pēc kārtas pazīmes’). 40.—60. gadu vārdkopterminu materiālā šāda jēdzieniskā attieksme starp vārdkoptermina komponentiem netika konstatēta un izdalīta [95, 231—254]. No vienas puses, šie vārd­koptermini paplašina īpašības vārdu ar -isks semantiskās funkcijas un vārd­kop­terminos ar īpašības vārdu ietveramo jēdzienisko attieksmju daudzveidību. No otras puses, īpašības vārda funkciju paplašināšanās notiek uz lietvārda ģenitīva funk­ciju rēķina un neatbilst līdzšinējām latviešu valodas sintaktiskās un se­man­tis­kās struktūras likumībām (sal: gaismiskais ietērps un elektronu apvalks 7tv, tvaika apvalks 7tv, acenes misiņa ietvaros [42, III, 416]).

Vārdkopterminos ar saskaņotu lietvārdu, piemēram, inženieris elektriķis, zinātnieks pedagogs; melngalve aita, zīdītājs dzīvnieks; tālbraucējs kuģis, starp komponentiem ir kā atributīva, tā predikatīva attieksme [57, II, 68—69] un tikai pēc abu lietvārdu leksiski semantiskās dabas nosakāms, kurš šādā vārdkopā ir neatkarīgais un kurš atkarīgais komponents. Tāpat kā citās vārdkopās, arī šajās atkarīgajam komponentam raksturīgs prepozitīvs novietojums, taču sastopami arī vārdkoptermini, kuros saskaņotais atkarīgais komponents nostājies aiz apzīmējamā vārda (ko savā laikā kritizējis J. Endzelīns [24, III/2, 38]): mākslinieks modelētājs Tks, pedagogs iesācējs 13tv.

Vārdkoptermini ar saskaņotu lietvārdu izmantoti profesiju nosaukumos, kā arī zooloģijā dzīvnieku sistemātikā u. tml. Tehnisko zinātņu terminoloģijai tie nav raksturīgi [95, 223], un tam ir savi iemesli. Atkarīgā saskaņotā komponenta funk­cija raksturīga darītājvārdiem ar -tājs, -ājs, -ējs vai -ators, -tors, -ors (nor­mē­tājs faktors, tālbraucējs kuģis), kurus plaši lieto patstāvīga termina funkcijā da­žādu rīku, aparātu, ierīču, iekārtu u. tml. objektu nosaukšanai. Lai neradītu pār­pratumu (piemēram, vai kārtotāja līnija ir ‘līnija, kas ir kādam «kārtotājam»’, vai ‘līnija, kas kārto’), attiecīgie vārdu savienojumi, kuros darītāj­vār­di lietoti raksturotājpazīmes funkcijā, tiek sapludināti saliktenī (atvilcējskrūve, dozatorgliemezis).

Zinātniskās terminoloģijas izstrādē praksē lietotu vārdkopterminu ar saskaņoto lietvārdu mēdz aizstāt citas struktūras salikteņtermini, piemēram, inže­nie­ris celtnieks —> būvinženieris, inženieris elektriķis —> elektroinženieris vai arī vārdkoptermina atkarīgajā komponentā saskaņotā lietvārda vietā izvēlas pār­val­dītu lietvārdu, piemēram, melngalve aita —> melngalvas aita, elektro­mon­tie­ris atslēdznieks —> elektromontāžas atslēdznieks u. tml. Dzīvnieku dzimtu, ģinšu u. tml. taksonu nosaukumos vārdkopu vietā termina funkcijā mēdz izmantot tikai attiecīgo darītājvārdu: kukaiņēdāji, oldējēji.

Salīdzinājuma sintaktiskais sakars (kā salīdzinājuma sakara paveids) ir termina funkcijā lietotajās salīdzinājuma konstrukcijās, resp., salīdzinājumterminos: pe­da­­goģija kā zinātne, cilvēks kā personība. Ar salīdzinājuma saikli [57, I, 771] jeb saikļa nozīmē lietoto partikulu [42, IV, 70] sintaktiski izteiktais salī­dzi­nā­jums šajos salīdzinājumterminos ir bez tieša salīdzinājuma nozīmes: rak­stu­ro­jo­šais komponents nosauc jēdzienu, kas ierobežo [sal. 57, II, 337], precizē aspektu, kādā skatāms, aplūkojams, analizējams ar neatkarīgo komponentu nosauktais objekts.

2. Vārdkopterminos ar pārvaldījuma sintaktisko sakaru starp komponentiem raksturīgākais atkarīgais komponents ir lietvārda ģenitīvs, kas latviešu valodā vienmēr ir prepozitīvā novietojumā: aršanas dziļums, graudu dzirnavas, rokas lampa. Pārvaldījuma sintaktiskajā saistījumā tiek izmantoti arī substantivētie īpašības vārdi un lokāmie divdabji: vecāku tiesības, pieaugušo attiecības, kā arī dažas vietniekvārdu formas: sevis sodīšana. Vārdkopām ar postpozitīvu apzīmējošo lietvārda ģenitīvu (glāze piena, rieciens maizes, virkne rīkojumu) zinātniska termina funkcija nav raksturīga.

Nelielā daļā vārdkopterminu pārvaldījuma sintaktiskajā saistījumā izmantoti post­­pozitīvi lietvārda locījumi — datīvs: pieeja bērnam, instrumentālis: pļauj­ma­šīna ar gliemežtransportieri un lokatīvs: slaukšana spaiņos, kā arī dažādi prie­vārdiskie savienojumi: cieņa pret darbu, piedziņa no jūgvārpstas, tieksme pēc patstāvības.

Divkomponentu vārdkopterminu atkarīgajā komponentā netiek izmantots lietvārda akuzatīvs (konstrukcijās bez prievārda).

Vārdkopterminos ar pārvaldījuma sintaktisko saistījumu tiek ietvertas daudzveidīgas jēdzieniskās attieksmes, īpaši vārdkopterminos ar atkarīgo lietvārda ģenitīvu. Līdztekus atributīvajai attieksmei, ko ietver visas nominālās vārd­kopas ar pārvaldītu lietvārdu, lietvārda ģenitīvs vārdkopterminos ļauj izteikt vis­dažādākās nozīmes un nozīmju nianses, kas nepieciešamas daudzveidīgo zināt­nes jēdzienu apzīmēšanā: subjekta, objekta, veida, līdzekļa, darbības principa, veselā un [sastāv]daļas, nolūka, cēloņa, vietas, laika u. c. [95,191—223]. Seman­ti­kas daudzveidīgums, kā arī prepozitīvais novietojums nosaka lietvārda ģenitīva lie­lo produktivitāti vārdkoptermina atkarīgajā komponentā.

Sakarā ar intensīvu jaunu īpašības vārdu darināšanu daļā vārdkop­terminu liet­vārda ģenitīva vietā ienāk īpašības vārdi ar -isks, -āls, -ārs u. c. izskaņām. Tas aktualizē vārdkopterminu robežproblēmas.

Bez tam vārdkoptermini ar atkarīgo lietvārda ģenitīvu robežojas ar attiecīgiem salikteņterminiem (stenda izmēģinājumi — stendizmēģinājumi).

Robežproblēmās galvenā loma ir semantikas atšķirībām, tāpēc par lietvārda ģenitīva un īpašības vārda, kā arī par salikteņterminu un vārdkopterminu robežproblēmām sk. semantikas nodaļā.

3. Piekļāvuma sintaktiskais sakars ir vārdkopterminos ar atkarīgo apstākļa vārdu, darbības vārda nenoteiksmi vai nelokāmo divdabi: turp-atpakaļ kustība, gatavība atbildēt, pārbaude neizjaucot. Šādi termini nav produktīvi. Apstākļa vārds vairāk izmantots trīs- un vairākkomponentu vārdkopterminos, kuros tas attiecas uz verbālu atkarīgo komponentu vai adjektīvu. Darbības vārda neno­­teiksme kā jēdziena raksturotājpazīmes apzīmējums visbiežāk kļūst par salik­teņtermina atkarīgo komponentu: prasme lasīt —> lasītprasme, prasme rakstīt —> rakstītprasme. Reizēm nenoteiksme tiek aizstāta ar prepozitīvu deverbālu atvasinājumu ar -šana (-šanās): prasme mācīties —> mācīšanās prasme. Nenoteiksme kā vārdkoptermina atkarīgais komponents tiek saglabāta trīs- un vairāk­komponentu vārdkopterminos, kuros nenoteiksme tiek tuvāk raksturota ar citiem atkarīgajiem komponentiem (tieksme būt patstāvīgam, tieksme būt saskarē ar draugiem). Arī vārdkoptermini ar nelokāmā divdabja formām visbiežāk tiek aizstāti ar citas struktūras terminiem: apdare uzkāršot —> uzkārsumapdare.

Piekļāvuma sintaktiskais saistījums ir arī vārdkopterminos ar atkarīgajiem simboliskajiem apzīmējumiem, piemēram, alfa stari jeb a stari, T sija u. tml.

4. Vārdu savienojumi ar sakārtojuma sakaru starp komponentiem zinātniskajā ter­minoloģijā maz izmantoti.

No divām sakārtojumā saistīto komponentu grupām — blīvējumiem un divkāršojumiem [57, II, 4] — terminoloģijā vairāk izplatīti blīvējumi.

Zinātniskajā terminoloģijā vārdu savienojumus ar sakārtojuma sakaru starp kom­­ponentiem lieto: 1) patstāvīga termina funkcijā, 2) vārdkoptermina atkarīgā kom­­ponenta (atkarīgo komponentu) funkcijā. Patstāvīga termina funkcijā lieto­ta­jos vār­du savienojumos komponentu saistīšanai tiek izmantota defise, pie­mē­ram, sūknis-sprausla. Sakārtojuma saistījuma izteikšanai vārdkoptermina at­ka­rī­gajos kom­ponentos izmanto gan defisi, gan vienotājdomuzīmi, gan saikli (parasti saikli un). Šādos vārdkopterminos ir vismaz trīs komponenti. Defise un vie­notājdomuzīme tiek izmantota neatkarīgi no atkarīgo komponentu skaita, pie­mēram, oglekļa-slā­pekļa cikls, Navjē—Stoksa vienādojums, Bio—Savāra—Laplasa likums, bet saik­lis un — tikai divu komponentu saistīšanai, piemēram, Dilonga un Pti skaitlis, mā­cību un audzināšanas process. Ja sakārtojumā saistāmi vai­rāki atkarīgie kom­po­nenti, saiklis un tiek lietots tikai pēdējo divu komponentu sais­tīšanai, piemēram, zi­nāšanu, prasmju un iemaņu apgūšana. Kaut arī šādas kons­trukcijas sastopamas ter­minu biļetenos un vārdnīcās, tās uzskatāmas nevis par atsevišķu terminu, bet par terminu apvienojumu sintaktiskā vienībā.

Sakārtojumā saistītie komponenti lielākoties ir vienas un tās pašas vārdšķiras vārdi [57, II, 4], un vārdkopterminos tie parasti ir lietvārda ģenitīvi (dzelzs-niķeļa aku­­mulators, spina-spina mijiedarbība, ģimenes un skolas sadarbība). Reti šādā funk­­cijā izmantoti īpašības vārdi un lokāmie divdabji (tagadējā un nākamā derī­guma samērs). Tie vārdkopterminos parasti tiek izmantoti kā pakāpeniski uz­skaitīti patstā­vīgi neatkarīgā komponenta apzīmētāji (jaukts salikts teikums, pro­duktīvie inter­nacionālie elementi) vai arī prepozitīvā īpašības vārda vai lokāmā div­dabja vietā tiek izmantots attiecīgs apstākļa vārds ar -i (analītiski sintētiskā me­tode, izliekti ieliek­ta lēca, leksiski gramatisks vingrinājums). (Šajos pēdējās gru­pas vārdkop­ter­mi­nos ar apstākļa vārdu un īpašības vārdu atkarīgajos kom­po­nen­tos sintaktiskais un jē­dzie­niskais saistījums starp atkarīgajiem komponentiem ir zināmā pretrunā: jē­dzie­niski līdzvērtīgas pazīmes, kas izsakāmas sakārtojuma kon­strukcijā, tiek izteiktas pakār­tojumā: analītiski sintētisks, izliekti ieliekts, leksiski gra­matisks. Minēto konstruk­ciju izplatīšanos veicinājušas analoģiskas kon­struk­ci­jas — defissavienojumi — krievu valodā.)

VĀRDKOPTERMINA KOMPONENTU SECĪBAS IZVĒLE

Vārdkopterminu veidošanā viens no svarīgiem principiem ir pareizas tā komponentu secības izvēle.

Vārdkoptermina  komponentu  secību  nosaka  atkarīgā  komponenta vārdšķira (liet­vārdam — arī locījums) un komponentu sintaktiskais un jēdzieniskais saistījums.

Vārdkopterminiem kā terminācijas vienībām daudzās valodās raksturīgs apzī­mējošo komponentu prepozitīvs novietojums. Saskaņā ar latviešu valodas vārd­ko­pu struktūras likumībām [57, II, 448] vienmēr prepozitīvi apzīmējošajā funkcijā lie­tojami saskaņotie komponenti (īpašības vārds, lokāmais divdabis, arī viet­niek­vārds un skaitļa vārds) un lietvārda (vai citas vārdšķiras substantivējuma) ģenitīvs. Tāpēc latviešu valodā vārdkopterminos atkarīgā komponenta funkcijā visbie­žāk izmantoti tieši šie prepozitīvie apzīmētāji (tas raksturīgs arī citu valodu, piemēram, igauņu, terminoloģijai [181,10]).

Vārdkopas ar postpozitīvu apzīmētāju (ar lietvārdu datīvā, instrumentālī, lo­ka­tīvā, prievārdiskā savienojumā) termina funkcijā izmantotas maz: tām ir ap­rak­stošs, nevis terminatīvs (jēdzienu terminējošs) raksturs, un tās grūti iesaistīt kontekstā.

Īpaši produktīvs latviešu valodas vārdkopterminos ir lietvārda ģenitīvs [95, 199—216; sal. arī 57, II, 70—75], turklāt lietvārda ģenitīvs ir locījums, kas vārd­kop­terminā tiek izmantots jebkura cita, postpozitīvi lietojama lietvārda locī­ju­ma, kā arī prievārdiskā savienojuma funkcijas izteikšanai: izdevums masām —> masu izdevums, analīze mutvārdos —> mutvārdu analīze, drosele ar adatu —> adatas drosele, lēcēji no tramplīna —> tramplīna lēcēji, saimniecība zem stikla —> zem­stikla saimniecība (vārdkopas ar atkarīgu postpozitīvo komponentu termina funkcijā aizstāj arī ar salikteņiem: aršana slejās —> slejaršana, novākšana ar kombainu —> kombainnovākšana, izturība pret koroziju —> korozijizturība u. tml.). Reizēm termina funkcijā apstiprinātas abu veidu izteiksmes: mutvārdu paš­analīze, pašanalīze mutvārdos 13tv.

Lietvārds datīvā, lokatīvā, instrumentālī, kā arī prievārdiskā savienojumā, kas divkomponentu vārdkopterminā var būt tikai postpozitīvā atkarīgajā kom­po­nentā, trīs- un vairākkomponentu vārdkopterminā var būt ne tikai postpozitīvs, bet arī prepozitīvs attiecībā pret vārdu, uz ko tas attiecas. Postpozitīvā no­vie­to­ju­mā lietvārds datīvā, lokatīvā, instrumentālī un prievārdiskā savienojumā attie­cas uz vārdkoptermina neatkarīgo komponentu, piemēram, bērnu sagatavošana skolai, apgriezienu skaits pašierosmes sākumam, atkārtošana mācību sākumā, grie­zieni vienā rokā, bērnudārzs ar mazbērnu novietni, bet prepozitīvā novie­tojumā tas attiecas uz verbālu vārkoptermina atkarīgo komponentu, piemēram, alaunā jēlmīta āda, domās veicamā analīze, skaldnē centrētais režģis, ar darbu savienotās mācības (sal. sinonīmus: domās veicamā analīze, analīze domās 13tv).

Akuzatīvs ir locījums, kas ar neatkarīgo komponentu vārdkopterminā tieši nesaistās, tāpēc tas vispār lietojams tikai vārdkopterminā, kurā ir vismaz trīs komponenti (akuzatīvs prepozitīvā novietojumā saistās ar verbālu komponentu, resp., ar lokāmo divdabi), piemēram, skaņu absorbējošs apmetums.

Skaitļa vārdi, vietniekvārdi un apstākļa vārdi vārdkopterminos parasti ir pre­po­zitīvi un attiecas uz kādu no atkarīgajiem komponentiem, piemēram, pirmā vei­da robežproblēma, sevī blīva kopa, ļoti cieta slīpējamripa, vienādi nepārtraukta funk­ciju kopa, turklāt apstākļa vārds ir prepozitīvs īpašības vārdam vai lokāmajam div­dabim, ar ko tas saistīts.

Dominējoša loma atkarīgo komponentu secības izvēlē vārdkopterminos (tāpat kā vispār valodā [57, II, 449—457]) ir komponentu jēdzieniskajam saistījumam. Tu­vāk neatkarīgajam parasti ir tas atkarīgais komponents, kas nosauc pa­mat­ieda­lī­juma pazīmi un kas ar neatkarīgo veido pamatvārdkopu (virsjēdziena vārd­kop­ter­minu), piemēram, priekšmeta rubrika —> adekvātā priekšmeta rubrika, inver­tē­tā priekšmeta rubrika, saliktā priekšmeta rubrika; šķirkļu saraksts —> kar­to­grā­fijas šķirkļu saraksts; savstarpējā aizstājamība —> pilnīga savstarpējā aiz­stā­jamība, resursu savstarpējā aizstājamība. Šajos vārdkopterminos komponentu se­cību var raksturot kā terminoloģiski regulāru, proti: tuvāk pamatkomponentam ir pamatiedalījuma pazīmes apzīmējums, tālāk no pamatkomponenta — se­kun­dā­rās iedalījuma pazīmes apzīmējums.

Dažos gadījumos ir pieļaujamas atkāpes no regulārās atkarīgo kom­ponentu se­cības, resp., pamatiedalījuma un sekundārā iedalījuma pazīmju izteiksmes se­cī­bas, vārdkopterminos. Šīs atkāpes saistītas ar pārmaiņām virsjēdziena vārd­kop­ter­mi­na struktūrā.

1. Virsjēdziena vārdkoptermina struktūrā tiek iestarpināts sekundārās pazīmes ap­zīmējums, ja tas ar pamatkomponentu ērti savienojams saliktenī, piemēram, pa­pildinot virsjēdziena vārdkopterminu gotiskais raksts ar sekundārās pazīmes ap­zīmējumu apaļais, ir izveidots pakārtotais vārdkoptermins gotiskais apaļraksts. Lī­dzīgi veidoti virsjēdziena un pakārtotā jēdziena vārdkopterminu pāri gaismas pār­slēgs un gaismas kājpārslēgs, obligātais eksemplārs un obligātais mērķ­ek­sem­plārs. Tā kā ne vienmēr ir iespējams veidot attiecīgus salikteņus, vienā vārd­kop­terminu ligzdā blakusjēdzienu izteikšanai mēdz izmantot dažādas struktūras vārd­kopterminus ar atšķirīgu pamatpazīmju un sekundāro pazīmju izteiksmes se­cību, sal.: loka metināšana un mehanizētā loka metināšana (ar regulāru secību), bet: loka punktmetināšana.

Iespēja sekundārās pazīmes apzīmējumu savienot saliktenī ar pa­mat­kom­po­nen­tu tiek izmantota gadījumos, kad regulārā atkarīgo komponentu secība varētu ra­dīt pārpratumus. Tā, pārprotami ir kartes oriģināla paveidu nosaukumi autora kartes oriģināls, svītru kar­tes oriģināls u. tml., tāpēc to vietā veidoti vārdkoptermini, kuros sekundārās pazīmes apzīmējums savienots saliktenī ar pamatkomponentu: kartes autororiģināls, kartes svītroriģināls, tāpat kar­tes iespiedoriģināls, kartes sastādījumoriģināls, kartes savietojumoriģināls.

2. Virsjēdziena vārdkopterminā starp komponentiem tiek iestarpināts se­kun­dā­rās pazīmes izteicējs atsevišķs vārds, ja terminoloģiski regulārā pozīcijā ir ne­skaidrs tā jēdzieniskais saistījums, piemēram, sistēmas saites un sistēmas pasīvās sai­tes (nevis «pasīvās sistēmas saites»). Īpaši svarīga nozīme pareizai atkarīgo kom­ponentu secībai ir vārdkopterminos ar lietvārda ģenitīvu blīvējumiem, pie­mēram, terminā nozares centrālā informācijas iestāde visi trīs atkarīgie kom­po­nenti tieši raksturo pamatkomponentu un īpašības vārds centrālā dots starp ģe­nitīviem nozares un informācijas, lai novērstu abu ģenitīvu blakusnovietojumu (no­zares informācijas) un iespējamo komponentu jēdzieniskā saistījuma pār­pra­tu­mu. Terminu vārdnīcu iedalījumā sekundārās pazīmes izteiktas ar vārdiem skaid­ro­jošā (skaidrojošā terminu vārdnīca) un sastata (terminu sastata vārdnīca), ta­ču komponentu secība katrā pakārtotajā vārdkopterminā ir citāda, lai otrajā ga­dījumā (ar mainītu komponentu secību) izteiktu jēdzienu ‘terminu sa­sta­tī­jums‘ (nevis ‘sastatījuma termini‘).

Ja vienu un to pašu vārdu apzīmē gan īpašības vārds (vai lokāmais divdabis), gan lietvārda ģenitīvs, turklāt abi var veidot pamatvārdkopu ar neatkarīgo kom­po­nentu, saskaņā ar latviešu valodas vārdu kārtas likumībām lietvārda ģenitīvs lie­tojams tieši pirms pamatkomponenta (sal. ar J. Endzelīna teikto par «ģen. de­fi­ni­tivus» u. c. [25, 1053]), jo ģenitīvs ciešāk saistās ar apzīmējamo vārdu. Šī likumība at­tiecināma arī uz vārkopterminiem, kas veidoti no divām pamatvārdkopām (un abi apzīmējošie komponenti vienlīdz cieši saistās ar pamatkomponentu): bib­lio­grā­fiskais uzziņu aparāts (bibliogrāfiskais aparāts un uzziņu aparāts), in­di­vi­duā­lais neklātienes abonements, starptautiskais grāmatas standartnumurs, zi­nāt­niskā ražošanas apvienība.

Atkāpes no šīs likumības parasti ir īpaši motivētas, piemēram, grafiskā attēlo­šanas metode 14tv, 208, bet attēlošanas grafiskās metodes 14tv, 209[2], jo daudz­­skaitļa formā īpašības vārda saistījums ir pārprotams («grafiskās attēlošanas»).

VĀRDKOPTERMINA KOMPONENTU SKAITS

Termina īsums blakus termina semantiskajai precizitātei ir viena no galvenajām zi­nātniska termina prasībām. Vēl joprojām aktuāls ir jautājums par terminu garuma ro­bežu [192]. Ir konstatēts, piemēram, ka krievu valodā vairāk nekā 50% stan­dar­ti­zēto terminu ir trīs- un vairākkomponentu vārdkoptermini [145, 1], tāpēc tiek mek­lēti ceļi, kā novērst standartizēto terminu pārmērīgo garumu. Latviešu valodā trīs- un vairākkomponentu vārdkopterminu procents ir mazāks: latviešu valodas teh­nisko zinātņu terminoloģijā, piemēram, no visiem vārdkopterminiem 82,6% ir divkomponentu vārdkoptermini [95,188].

Komponentu skaits vārdkopterminos atkarīgs no izsakāmo pazīmju skaita. Lai realizētu terminu īsuma prasību, ir nepieciešams terminā atspoguļot tikai bū­tiskās jēdziena pazīmes, kas šo jēdzienu atšķir no citiem līdzīgiem, proti — virs­jēdziena un apakšjēdziena pazīmi. Šī prasība motivē divkomponentu vārd­kop­terminus. Saglabājot pakārtotā jēdziena terminā virsjēdziena vārdkopterminu, vei­dojas trīs- un vairākkomponentu vārdkoptermini. Vārdkopterminu garuma un šo terminu daudzuma attiecība ir apgriezti proporcionāla: jo vairāk komponentu ir vārdkopterminā, jo retāk šāds vārdkoptermins ir sastopams terminu sistēmās. Pie­cu, sešu un vēl lielāka skaita komponentu vārdkoptermini (turbīnas jaudai at­bilstošais caur­teces daudzums, lietderības koeficienta noteikšana pēc zuduma sum­mas; vien­fā­zes kolektordzinējs ar virknē slēgtu kompensācijas tinumu; vien­fā­zes virknes ierosmes kolektordzinējs ar īsslēgtu kompensācijas tinumu), kam rak­sturīgas konstrukcijas ar verbāliem vai deverbāliem atkarīgajiem kom­po­nen­tiem un prievārdiem, ir aprakstoši, un tiem ir veselas frāzes raksturs. Šādas daudz­kom­ponentu izteiksmes ir tuvākas tekstuālai sintaktiskai konstrukcijai un nebūtu iekļau­jamas terminu kategorijā.

Veidojot vārdkopterminus, ir svarīgi raudzīties, lai terminā nebūtu lieku termin­ele­mentu un lai par atsevišķu terminu netiktu uzskatīti divu vai vairāku terminu ap­vie­nojumi. Tā, piemēram, par lieku var uzskatīt pirmo komponentu turbīnas vārd­­kop­terminos turbīnas labais griešanās virziens, turbīnas kreisais griešanās vir­ziens, kā arī turbīnas hidrauliskais lietderības koeficients, turbīnas iekšējais liet­­derības koeficients, turbīnas mehāniskais lietderības koeficients u. tml. Ter­mi­nos momentānais kustības ātrums, lineārais kustības ātrums lieks ir vidējais kom­ponents kustības. Bez vārda automobiļa iztiek vārdkopterminos degvielas pa­tēriņš, gaisa patēriņš, stundas patēriņš, kaut arī šie termini tiek izmantoti auto­mobiļa raksturošanai. Turpretī terminā avārijas signalizācijas signalizators ne­viens elements nav lieks, jo runa ir par ‘signalizatoru, kas informē par avārijas sig­nalizācijas iekārtas stāvokli‘.

Objektus var grupēt pēc dažādām pazīmēm, piemēram, līmeņrāžus var grupēt pēc ārējā apveida — apaļais līmeņrādis, pagarinātais līmeņrādis, pēc funk­cio­nē­šanas veida —pludiņveida līmeņrādis, pēc šķidruma, kam tie paredzēti, — eļļas līmeņrādis, degvielas līmeņrādis, ūdens līmeņrādis. Vienā terminā (un jēdzienā) ap­vienot objektu grupējumu pēc dažādām pazīmēm (dodot tādus ap­vie­notos ter­mi­nus kā apaļais eļļas līmeņrādis, pludiņveida eļļas līmeņrādis u. tml.) ir lieka terminu un jēdzienu sistēmas sarežģīšana. Terminu sarakstā labāk dot atsevišķus terminus: protektora raksts, šosejas raksts, ziemas raksts, nevis dažādu jēdzienu gru­pējumu apvienojumus: protektora ziemas raksts vai ziemas protektora raksts u. tml. Jēdzienu un terminu apvienojumi [sk. arī 151, 60—70, 72—75] īsteni ir ter­mi­nācijas jēdziena paplašināšana un ietiekšanās tekstveides prob­lēmās, jo terminu kom­binācijām atkarā no konkrēta teksta vajadzībām var būt dažādi iespē­jamie varianti (par to vēl turpmāk).

Lieko komponentu atmešana, kā arī komplicētu vārdkopterminu sadalīšana vien­kāršākos vārdkopterminos ir paņēmieni, kā zinātniski ap­strā­dājot terminu sistēmu, vienkāršot komplicētus vairākkomponentu vārdkopterminus un padarīt uz­skatāmāku kopīgo terminu sistēmu.

Kompaktāku vārkoptermina struktūru (ar mazāku komponentu skaitu) iegūst arī, veidojot salikteni vārdkoptermina ietvaros, piemēram, gaismu prasīgi augi —> gaism­prasīgi augi, iekšējo sienu apdare —> iekšsienu apdare, kristāliskā rež­ģa defekts —> kristālrežģa defekts, virsmas aktīvas vielas —> virsmaktīvas vielas. Ņemot to vērā, veidojot vārdkopterminus, uzreiz tiek apsvērtas attiecīgu sa­likteņu darināšanas iespējas un vairākkomponentu vārdkoptermina vietā tiek vei­dots kompaktākas struktūras vārdkoptermins, piemēram, bibliotēkzinātnē: brīva pieeja — bet brīvpieejas fonds, brīvpieejas sistēma; grāmatu apgāde — bet grāmatapgādes avoti.

Salikteņu izmantošana vārdkopterminos ir viens no faktoriem, kas sekmē salik­­teņu lietošanu patstāvīga termina funkcijā. Tā, vārdkopterminu ietekmē sis­tē­­mas raksturu ir ieguvuši salikteņdarinājumi, kuru pamatkomponenti (kas bieži ir verbālas cilmes abstraktas nozīmes lietvārdi ar -ība vai -ums un atbilstošie īpa­šī­bas vārdi ar -īgs) nosauc verbālu pazīmi, īpašību, kuras izpausmi konkretizē ap­zī­mējošajā komponentā nosauktais tiešais vai netiešais objekts: materiāla sala izturība —> materiāla salizturība, stikla gaismas caurlaidība —> stikla gaism­caurlaidība, bišu vaska ražība —> bišu vaskražība.

Sintaktiskais aspekts noteicošais ir arī tādu salikteņterminu kā ūdensatdeve, grā­mat­nodrošinātība darināšanā (sal.: kūdras slāņa ūdensatdeve, bibliotēku grā­mat­nodrošinātība).

Dažādu faktoru mijiedarbībā ne vienmēr ir iespējams blakusjēdzienu terminiem izvēlēties analoģisku struktūru un pakārtotajos terminos saglabāt nemai­nītu virsjēdziena termina struktūru, piemēram, sal.: vārddarināšana — afik­sālā vārddarināšana, flektīvā vārddarināšana, bet lietvārdu darināšana, īpa­šības vārdu darināšana; gaismjutība — bet dienas gaismas jutība. Šāda nekon­sek­vence sakņojas kopīgajā valodas sistēmā un ir sistēmiski motivēta, tāpēc tā ir pie­ļaujama arī terminoloģijā, protams, priekšroku dodot analoģiskas struktūras un semantikas darinājumiem.

 

DEFISSAVIENOJUMI TERMINA

UN TERMINELEMENTA FUNKCIJĀ

Divi (vai vairāki) vārdi var saistīties ne tikai saliktenī vai vārdkopā, bet arī defissavienojumā, resp., tādā savienojumā, kur divi (vai vairāki) pilnformas vārdi savienoti ar defisi, piemēram, sūknis-sprausla.

Tāpat kā citās valodās, arī latviešu valodā šīs nominatīvās vienības mēdz minēt salikteņu apskatā [57,I, 211]. Tas arī saprotams, jo 17.—19. gs. latviešu rakstu avotos defise, resp., savienojuma zīme (=), lietota, lai parādītu vārdu vai vārda daļu ciešo jēdzienisko saistījumu [sal. 11, 244], piemēram, G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (Rīga, 1638) doti: Atca=mircklis, Bisccho=Trohps (arī Bisscho=trohps), Bruņņa=caeppure u. c., kam mūsdienās atbilst salikteņi, kā arī Atc=tetceschana, Baldones=Muizcha, laulata=Seewa, ko tagad izsakām vārdkopā. Tomēr defissavienojumiem ierādāma patstāvīga vieta nominācijas resp. terminācijas vienību sistēmā, kā tas pamatoti tiek darīts pēdējos gadu desmitos dažā­du tautu valodniecībā [111; 181,106—108,131].

Vienota apzīmējuma un tipoloģiska rakturojuma šīm vienībām pagaidām nav. Igauņu valodnieki tās sauc, piemēram, par saliktiem sastata vārdiem [181, 131].

Latviešu valodā defissavienojumi ir izdalāmi īpašā kategorijā, jo tiem ir sava vieta mūsdienu latviešu valodā un tie būtiski atšķiras no salikteņiem un vārd­ko­pām gan ar savām formālajām pazīmēm (defissavienojumā ar defisi saistīti piln­for­mas vārdi, kas ir gramatiski patstāvīgi un lokāmi), gan ar komponentu jēdzie­nis­ko un sin­taktisko saistījumu (atšķirībā no salikteņiem un vārdkopām, kur kom­ponenti ir saistīti pakārtojumā — izņemot kopulatīvos salikteņus —, defis­sa­vie­nojumos starp komponentiem ir sakārtojuma saistījums).

Latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā defissavienojumos komponenti viens otru parasti tuvāk neraksturo, neapzīmē, bet gan kopā izsaka vai apzīmē jē­dzienu, kurā dažādas reālijas (diode-triode, sūknis-sprausla) vai dažādas pazīmes (grēdu-lāmu, ievu-auzu) apvienotas kā līdzvērtīgi salikta jēdziena kom­po­nenti, līdz­vērtīgas daļas, «kuru starpā nav atributīvas attieksmes, bet kuras funkcionē vien­laicīgi un viena otru papildina» [15, 382].

Raksturīgi defissavienojuma komponenti terminos ir lietvārdi, kas lietoti vie­nā un tai pašā skaitlī (izņēmums ir vienskaitlinieki un daudzskaitlinieki) un locījumā.

Īpatns ir defises lietojums dažos terminos, kur defisei ir nevis saistītājzīmes, bet atdalītājzīmes funkcija, piemēram, filozofijas terminā ne-es (pretstatā fi­lo­zo­fis­kajai kategorijai, kas tiek apzīmēta ar vietniekvārdu es)[3], fizikas terminā turp-at­pakaļ kustība. Defise šeit lietota, lai uzskatāmāk parādītu pārprotama strukturālā da­lījuma darinājumus. Šādam defises lietojumam terminoloģijā nav sistēmas rak­stu­ra, un ar laiku defissaistījums parasti tiek aizstāts ar koprakstījumu.

Defissavienojumi kā reāliju vai pazīmju apzīmējumi tiek lietoti nominatīvā vai atributīvā funkcijā [111], un līdz ar to arī zinātniskajā terminoloģijā de­fis­sa­vie­­nojumiem ir divējāda funkcija: tos var lietot gan kā patstāvīgus terminus (diode-triode, sūknis-sprausla), gan kā terminelementus (ievu-auzu laputs, pet­ro­lejas-kaļķu emulsija). Nominatīvā funkcijā lietotu defissavienojumu pēc ana­lo­ģijas ar apzīmējumu «vārdkopa» var saukt par defiskopu [95, 138]. Defiskopu, kas lietota termina funkcijā, pēc analoģijas ar apzīmējumu «vārdkoptermins» — par defiskopterminu. Defiskoptermini nav iekļaujami vārdkopterminu kategorijā.

Termina un terminelementa funkcijā lietotajiem defissavienojumiem ir savas īpatnības.

1. Patstāvīga termina funkcijā defissavienojumi, resp., defiskoptermini, latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā lietoti maz un tie pa lielākajai daļai radušies tiešā krievu valodas ietekmē.

Latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas izstrādē par galveno defises lietošanas kritēriju defiskopterminos atzīts komponentu jēdzieniskā un sintaktiskā saistījuma raksturs. Defisrakstījums tiek paturēts, ja starp komponentiem ir sakārtojuma  saistījums, resp., ja ar defisi saistīti divi lietvārdi, kas «izsaka saliktu jēdzienu, kurš sastāv no diviem patstāvīgiem, neatkarīgiem, sakārtojumā saistītiem vārdiem» [111, 57], piemēram, aukle-audzinātāja, veļas pārzine-šuvēja. Latviešu valodā (un līdz ar to arī terminoloģijā) ar defisi nav saistāmi komponenti atributīvā (pakārtojuma) attieksmē [15, 382], tāpēc defise nav lietojama, piemēram, profesijas nosaukumā inženieris elektriķis.

Diemžēl mūsdienu terminu materiālā ir konstatēti arī tādi defiskoptermini, kuros «aiz defises sekojošais lietvārds tuvāk raksturo pirmo, piemēram, sūknis-motors, integrators-summators, miglotājs-apputinātājs, stacija-oriģinators» [111, 57]. Šajos defiskopterminos starp komponentiem ir pakārtojuma sakars, tāpēc latviešu valodā to vietā priekšroka dodama vai nu salikteņterminam, vai vārdkop­terminam ar prepozitīvu raksturojošo komponentu (resp., ar mainītu kompo­nentu secību): nevis «sūknis-motors», bet motorsūknis, nevis «miglotājs-appu­tinātājs», bet apputinātājmiglotājs u. tml.

Latviešu valodas terminoloģijas izstrāde no nemotivētiem un līdz ar to jēdzie­nis­ki neskaidriem defissavienojumiem cenšas vairīties. Piemēram, 13tv krievu valo­das defissavienojumiem kā ekvivalenti latviešu valodā doti salikteņtermini: inter­nātskola, komplektklase, koncertlekcija, konkursskate, konspektplāns, kon­sul­tā­cij­pārrunas, lekcijstunda, minimumvārdnīca, pārrunstunda, prak­ti­kum­prog­ram­ma, testuzdevums u. d. c. un vārdkoptermini: aprakstošs stāstījums, komūnas skola, mācību ekskursija, mazuļu grāmatas, neklātienes students, pensionēts skolo­tājs u. c. Salikteņi vai vārdkopas tiek ieteikti defiskopu aizstāšanai arī valo­das konsul­tācijās: frizētava-salonsp — salonfrizētavak; šuvēja-motoristep — motor­šuvējak; filma-izrādep — izrādes filmak; māsa-saimniecep — saimniecības māsak u. tml.

Salikteņi vai vārdkopas zinātniski izstrādātajā latviešu valodas terminoloģijā ne­reti aizstāj arī defiskopas ar sakārtojuma attieksmēm starp komponentiem, pie­mēram, kapteinis-direktors — kapteiņdirektors (sakār­tojuma saistījumā defiskopas komponentu secības maiņa nav nepie­cie­ša­ma).

Ne vienmēr krievu valodas defiskopas komponentu attieksmes ir skaidri nosakāmas. Līdz ar to problemātiska ir termina formas izvēle latviešu valodā, piemēram, лекция-семинар — lekcija-seminārs (t. i., ’vienlaikus gan lekcija, gan seminārs‘ — sakārtojuma sakars) vai lekcija seminārs (t. i., ‘noteikts lekcijas tips, kurā izmantoti semināra elementi‘ — pakārtojuma sakars). Izvēloties latviešu valodai raksturīgāko — salikteņtermina — formu seminārlekcija, problēma par iz­vēlētās formas atbilstību saturam atkrīt, jo salikteni, kas pamatos uztverams kā de­­terminatīvais saliktenis, t. i., ar pakārtojuma sakaru starp komponentiem (‘no­teikts lek­cijas tips‘), nepieciešamības gadījumā ir pieļaujams uztvert arī kā ko­pu­latīvo salikteni, t. i.., ar sakārtojuma sakaru starp komponentiem (sal. ar diennakts).

Defiskopā problemātisks mēdz būt pamatkomponenta novietojums un līdz ar to — komponentu secība. Te sava loma ir līdz šim vēl maz pētītajai pielikuma īpat­nējai funkcijai latviešu valodā (cekulkode alotāja, smecernieks sveķotājs vai alotāja cekulkode, sveķotājs smecernieks). Kā norādījis J. Endzelīns, «darītāju vār­di, kas beidzas ar -ājs jeb -ējs, nostājas kā apzīmētāji otram substantīvam priekšā (piem., dzērājs puisis)» [24, III/2, 38]. Tomēr mūsdienās tiek lietoti un zi­nāt­­niskajā terminoloģijā tiek apstiprināti arī otrādas secības savienojumi, pie­mē­ram, Tks kā sinonīmi doti mākslinieks modelētājs un modelētājmākslinieks.

2. Terminelementa, t. i., atributīvā, funkcijā lietotie defissavienojumi ir vārd­kop­­terminu atkarīgie komponenti.

Latviešu valodas zinātniskajā terminoloģijā izšķiramas trīs galvenās vārd­kop­­terminu grupas ar atributīvajiem defissavienojumiem.

Pirmkārt, defises lietojums raksturīgs vārdkopterminiem, kuru atkarīgajā kom­po­nentā nosaukts zinātnieka — izgudrojuma, atklājuma, likuma u. tml. zinātniskas iz­strādnes autora — salikts uzvārds vai dubultuzvārds, piemēram, Gē-Lisaka li­kums.

Agrākajās terminu publikācijās defise lietota arī divu vai vairāku personu — iz­gudrojuma kopīgu autoru — uzvārdu sasaistīšanai kopjēdzienā, piemēram, 15b: Džoula-Lenca likums, Mendeļejeva-Klapeirona vienādojums. Lai nošķirtu vie­nas personas dubultuzvārdu no divu dažādu personu uzvārdu apvienojuma at­ri­butīvajos defissavienojumos, latviešu valodniecībā dažādu personu uzvārdu sais­­tīšanai ieteikts lietot vienotājdomuzīmi (ko raksta bez atstarpēm) [15, 356]. Šis ieteikums īstenots, piemēram, 5tv: Čerenkova—Vavilova starojums, Džoula—Tom­­sona efekts, Kotona—Mutona koeficients, Bio—Savāra—Laplasa likums.

Otra grupa ir vārdkoptermini, kuros defise lietota starp diviem (vai vairākiem) dažādu objektu nosaukumu lietvārdu (sugasvārdu) ģenitīviem.

Divi (vai vairāki) ar defisi saistītie lietvārda ģenitīvi nosauc objektus, kas abi (visi) ietilpst ar neatkarīgo komponentu nosauktā objekta sastāvā, saturā vai nu kā atsevišķas detaļas, vielas, elementi, vai kā citāda rakstura sastāvdaļas, pie­mē­ram, dzelzs-niķeļa akumulators, kloķa-klaņa mehānisms, sfagnu-spilvu-pundurkrūmu mikroainava, palaišana ar zvaigznes-trīsstūra slēdzi.

Starp defissavienojumu un neatkarīgo komponentu var būt arī citas jē­dzie­nis­­kās attieksmes, piemēram, ja neatkarīgais komponents nosauc kādu rak­stu­ro­jo­šu lie­lumu (kas ietverts tādos vārdos kā parametrs, vektors), defissavienojumā var­ būt nosaukti objekti, kas reizē attiecas uz šo raksturojošo lielumu (enerģijas-im­pul­sa vektors); ja neatkarīgais komponents nosauc rīku, ierīci, aparātu, de­fis­sa­­vie­nojumā mēdz minēt dažādās funkcijas, ko attiecīgais rīks vai ierīce veic (vērp­ša­nas-šķeterēšanas mašīna).

Trešā grupa ir vārdkoptermini, kuru struktūrā izmantoti simboliski ap­zī­mē­ju­mi. De­fise rakstāma gadījumos, kad simboliskais apzīmējums seko vārda celmam vai at­rodas salikteņtermina komponentu sadurā, piemēram, dubult-T profila sija, foto-EDS (‘fotoelektrodzinējspēks’), starptautiski noteiktajos ķīmisko sa­vie­no­ju­mu apzīmējumos: poli-2-metil-5-vinilpiridīns, poli-N-vinilkarbamāts, arī starp sais­tāmajiem simboliskajiem apzīmējumiem: p-n pāreja. Defise tika lietota arī sim­boliska apzīmējuma piesaistīšanai sekojošam vārdam, piemēram, p‑tipa pus­va­dītājs, T-veida spirālkamera, V-veida motors, n-dimensiju telpa, U‑profila sija, dubult-T-profila sija. Pēc valodnieku ieteikuma [15, 385] šajā pozīcijā defises lie­tojums tika atmests, paturot adefisālu konstrukciju: p tipa pusvadītājs, T veida spi­rālkamera, U profila sija, tāpat kā a  stari, A skats, U sija, PI regulators u. tml.

Arī atributīvā funkcijā lietotie defissavienojumi latviešu valodā ienākuši gal­ve­nokārt krievu valodas ietekmē [sal. 24, III/2, 38], tāpēc reizēm terminoloģijas iz­­strā­des praksē vērojamas svārstības defisālās vai latviešu valodai vairāk rak­stu­­rī­gās adefisālās konstrukcijas izvēlē. Atributīvi lietotajiem defis­savienojumiem jē­dzieniski tuvas ir triju veidu adefisālās atributīvās izteiksmes.

Visbiežāk atributīvā funkcijā lietotie defissavienojumi vārdkopterminos ir jē­­dzieniski tuvi saikļsavienojumiem ar saikli un, piemēram, kravas-pasažieru spēk­­rati un kravas un pasažieru spēkrati, tvaika-gaisa vārsts un tvaika un gaisa vārsts.

Atributīvajam defissavienojumam vārdkoptermina atkarīgajā kompo­nentā jē­dzieniski var atbilst analoģisks saliktenis, piemēram, sal.: dipola-dipola mij­iedar­bība, pāru-nepāru kodols, protonu-protonu cikls, spina-spina mijiedarbība un — elektronelektronu pāreja.

Jēdzieniska analoģija saskatāma arī tādos terminos kā kalnu-mežu augsnes, meža-stepes augsnes (ar defisi un ar sakārtojuma sintaktisko sakaru starp at­ka­rī­ga­jiem komponentiem) un kalnu pļavu augsnes, kalnu taigas augsnes, pļavu purvu augsnes.

Jēdzieniskā analoģija ar saikļsavienojumiem, salikteņiem un vārdkopām lie­ci­na, ka defissavienojumi ir semantiski ietilpīgi un nekonkrēti un ka latviešu va­lodā tie izplatās uz citu konstrukciju rēķina.

Dažus atributīvos defissavienojumus (lietvārdu ģenitīvus) aizstāj attiecīgo ar piedēkli -isk- atvasināto apstākļa vārdu un īpašības vārdu savienojumi, pie­mē­ram, laika-telpas (laika-telpas kontinuums), laika-zonu (laika-zonu uzskaite), teri­to­ri­jas‑nozares (teritorijas-nozares sistēma) tiek aizstāti ar laiciski telpisks, laiciski zo­nāls, teritoriāli nozarisks u. tml., piemēram, 14tv: teritoriāli nozarisko sistēmu matrica.

VIENOTĀJDOMUZĪMES SAVIENOJUMI

TERMINELEMENTA FUNKCIJĀ

Komponentu saistīšanai sakārtojuma attieksmē latviešu valodā mēdz izmantot vie­notājdomuzīmi (15, 355—359). Ar vienotājdomuzīmi saistīto vārdu sa­vie­no­ju­mus pēc analoģijas ar defissavienojumiem nosacīti var saukt par vie­no­tāj­do­mu­zīmes savienojumiem.

Terminoloģijā vienotājdomuzīmes savienojumi netiek lietoti patstāvīga ter­mi­na funkcijā. Tos lieto tikai terminelementa funkcijā — vārdkopterminu at­ka­rī­ga­jos komponentos. Vārdkopterminu ar vienotājdomuzīmes savienojumu zi­nāt­nis­kajā terminoloģijā nav daudz, kaut arī pirmie šādi vārdkoptermini TK pub­li­kā­cijās sastopami jau kopš 50. gadu beigām, piemēram, 2tv: Klapeirona—Klauziusa vienādojums, Džoula—Lenca likums, Mēness—Saules precesija (iepriek­šējo gadu terminu publikācijās vienotāj­domuzīmes vietā vārd­kop­ter­mi­nos tika lietota defise — par to sk. iepriekš).

Vienotājdomuzīmei latviešu valodas vārdkopterminos ir divas pamat­funkcijas. To lieto: 1) starp uzvārdiem, kas nosauc personas, kuras kopīgi ir kāda izgudrojuma, li­kuma vai tml. darba autori [15, 356], piemēram, Džoula—Lenca likums, Mendeļejeva—Klapeirona vienādojums; 2) starp vārdiem, kas nosauc saistījuma pre­tējos polus vai atsevišķus locekļus, parādot attiecīgo jēdzienu savstarpējo sa­karību [15, 356], piemēram, Mēness—Saules kalendārs, Mēness—Saules precesija.

Vienotājdomuzīmes savienojuma pozīcija vārdkopterminā parasti ir pre­po­zi­tīva, taču reizēm sastopami arī vārdkoptermini ar postpozitīvu vie­no­tāj­do­mu­zī­mes savienojumu, piemēram, problēma Saule—Zeme, sistēma Zeme—atmosfēra.

Dažos gadījumos blakus vārdkopterminiem ar vienotājdomuzīmes savienojumiem minēti cita sastāva sinonīmiski vārdkoptermini, piemēram, Mēness—Saules kalendārs, lunisolārais kalendārs.

Iespējamā vienotājdomuzīmes savienojuma komponentus var izmantot arī kā patstāvīgus jēdziena pamatpazīmes izteicējus atsevišķos sinonīmiskos terminos, pie­mēram, 12tv kā sinonīmi doti Āzijas anticiklons, Sibīrijas anti­ciklons un Mon­go­lijas anticiklons, kā arī Azoru anticiklons un Ziemeļatlantijas anticiklons, Aleutu dep­resija un Aļaskas depresija. Šādi sinonīmi kon­statēti vārdkopterminos ar viet­vārdiem atkarīgajos komponentos. Uzvārdi līdzīgos gadījumos parasti saistīti ar vienotājdomuzīmi vai saikli un.

Vienā vārdkopterminā atkarīgo komponentu saistīšanai var būt izmantota gan defise, gan vienotājdomuzīme (dažādās funkcijās), piemēram, Gē-Lisaka—Šārla likums.

SAIKĻSAVIENOJUMI

TERMINA UN TERMINELEMENTA FUNKCIJĀ

Saikļsavienojumi termina sastāvā izmantoti maz, un galvenokārt tie ir sa­vie­no­jumi ar vienojuma saikli un. Šie saikļsavienojumi vārdkopterminos lietojami at­ributīvā terminelementa funkcijā (atkarīgajos komponentos). Terminu sarakstos ir konstatēts arī saikļa vai lietojums: magnētiskā dzinējspēka vai strāvas ga­ren­kom­ponente 31b. Taču saiklis vai konstrukcijai piešķir aprakstošu raksturu, tāpēc šādas konstrukcijas termina funkcijā parasti netiek izmantotas. Patstāvīga termina funkcijā retumis sastopamas salīdzinājuma konstrukcijas ar saikli [57, II, 377—378] jeb partikulu saikļa nozīmē [42, IV, 70] kā, piemēram,  pedagoģija kā māksla.

Vārdkoptermini, kuros izmantoti saikļsavienojumi ar un, jēdzieniskā ziņā ir tu­vi vārdkopterminiem ar atributīviem defissavienojumiem, kuros sakārtojumā sais­tītie atkarīgie komponenti nosauc savstarpēji neatkarīgas, patstāvīgas, bet ne­at­karīgajā komponentā nosauktā pamatjēdziena raksturošanai vienlīdz ne­pie­cie­­šamas būtiskas pazīmes, kas piemīt vienlaicīgi, piemēram, urbšanas un kal­ša­nas darb­mašīna, saaruma un ataruma arkls, ampērmetra un voltmetra metode (pre­­tes­tības mērīšanai lieto abas mērierīces reizē).

Saikļsavienojumi ar un raksturīgi vārkopterminiem, kuros neatkarīgā kom­po­nenta semantika un līdz ar to arī neatkarīgajā komponentā ietvertais pa­mat­jē­dziens paredz divu vienotu vai pretēju, apvienojamu vai nošķiramu vai citās at­­tie­cībās esošu un šī pamatjēdziena būtību raksturojošu pazīmju lī­dzāspastāvēšanu: eļļas un ūdens atdalītājs, ūdens un zemju bilance, ģimenes un sko­las sadarbība, līmeņu un caurteces daudzuma sakarība.

Saikļsavienojumi ar un vārdkopterminos tiek izmantoti arī līdzvērtīgu pa­mat­jēdziena sastāvdaļu nosaukšanai, piemēram, gāzes un putekļu mākonis, ūdens un gaisa režīms, divu zinātnieku uzvārdu apvienošanai (vienotājdomuzīmes vie­tā), piemēram, Dilonga un Pti likums, Dilonga un Pti skaitlis, Foita un Rubnera koe­ficients, Reinera un Štigelmaņa vienādojums.

Kaut arī saikļsavienojumi ar un noteiktās vārdkopterminu grupās ir ne­pie­cie­ša­mi, tomēr saikļa un lietojums termina sastāvā ir ierobežots. Ne visi vārdu sa­vieno­jumi, kuros komponentu saistīšanai izmantots saiklis un un kuri ievietoti ter­minu vārd­nīcās un citos publicētajos terminu sarakstos, atbilst noteikta, at­se­viš­ķa zi­nāt­niska termina prasībām, īpaši, ja vārdkopterminā komponentu skaits ir četri, pie­ci un vēl vairāk. Daži no šādiem daudzkomponentu vārdu savie­no­ju­miem uz­lūkojami par vairāku terminu apvienojumu, kas būtu piemērots terminu lie­­to­ju­ma sfērai (tekstā), turpretī terminu fiksācijas sfērā (sarakstos) šādi termini būtu sa­dalāmi atsevišķos terminos, kas atbilstu noteiktiem atsevišķiem jēdzie­niem, pie­mēram, par terminu apvienojumu uzskatāms vārdu savienojums grāmatas starp­tautiskā standartnumura, iesējuma, cenas un metiena zona, arī pārskats par pasažieru, bagāžas un kravu pārvadājumiem pa dzelzceļu, arī zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšana. Šādi vārdu virknējumi īsteni ir teksta frāzes, kas dotas kā paraugs sarežģītu konstrukciju lietošanai un nav uzskatāmas par terminiem. Arī daži trīskomponentu vārdkoptermini, kuros izmantots saikļsavienojums ar un (piemēram, degvielas un eļļas izlietojums, izmeklēšanas un projektēšanas darbi, pirmais un otrais tinuma solis) vairāk atbilst terminu apvienojuma, nevis atsevišķa termina kategorijai. Šādas izteiksmes liecina par to, ka attiecīgajam jēdzienam sava termina latviešu valodā vēl nav.

Tā kā atkarīgo komponentu sakārtojuma sakara izteikšanai terminā ir trīs iespējas (izmantot defisi, vienotājdomuzīmi vai saikli un), saistījuma līdzekļa izvēle mēdz būt problemātiska un praksē vērojama nekonsekvence analoģisku jēdzienu terminācijā, sal.: urbšanas un izvirpošanas darbmašīna — bet vērpšanas-šķeterēšanas mašīna, Dilonga un Pti likums — bet Bio—Savāra—Laplasa likums.

Saikļsavienojumiem ar un latviešu valodā daudzos gadījumos dod priekšroku. Taču, ja un lietojums var radīt pārpratumus kopjēdziena izpratnē, no saikļ­sa­vie­no­jumiem mēdz vairīties, piemēram, apzīmējumu kāpostu un seleriju salāti var uz­tvert nevis kā vienus salātus, bet par kāpostu salātu un seleriju salātu ap­vie­no­jumu. Tāpēc, lai uzsvērtu, ka runa ir par vieniem salātiem,  atkarīgo kom­po­nen­tu saistīšanai saikļa un vietā priekšroku dod defisei: kāpostu-seleriju salāti.

Konstatēti arī citi konstrukciju ar un aizstāšanas veidi, piemēram, saikļ­sa­vie­no­jumi saliekams [un izjaucams] Ptv, veidošanas un ietīšanas automāts Ptv aiz­stāti ar ērtāk lietojamām izteiksmēm atkārtoti saliekams Ct (atkārtoti salie­ka­ma konstrukcija), veidotājietinējsk.

TERMINS LIETOŠANAS SFĒRĀ

Terminu izstrādes procesā tiek veidoti termini to pamatformās, kādas tiek fiksētas terminu sarakstos, kartotēkā, terminu biļetenos un vārdnīcās. Tā ir terminu fiksācijas sfēra. Uz terminu fiksācijas sfēru attiecas terminu izstrādes principi, par kuriem ir runāts šajā grāmatā. Bez tam ir vēl terminu lietošanas sfēra, kad sarakstos fiksētie termini tiek iesaistīti tekstā [sal. 155,15].

Sakars starp abām — fiksācijas un lietošanas — sfērām ir divpusējs: ne tikai terminu kartotēka un saraksti ir praksē lietojamo terminu avoti, bet arī dažādie speciālie teksti savukārt ir avots sarakstos apkopojamo terminu atlasei.

Lai prasmīgi atlasītu fiksējamos terminus no speciālajiem tekstiem, kā arī lai pareizi lietotu apstiprinātos terminus jaunos kontekstos, ir svarīgi zināt, kas raksturīgs terminiem fiksācijas sfērā un kādas pārmaiņas ar tiem notiek lietojumā. Kontekstuālo pārmaiņu apzināšanās ir svarīga, piemēram, izvēloties termina formu — vienskaitli vai daudzskaitli (vienvārda terminiem), vienskaitļa vai daudzskaitļa ģe­nitīvu, kā arī īpašības vārdu ar noteikto vai nenoteikto galotni (vārdkopterminu at­karīgajā komponentā) u. c. Izmantojot speciālos tekstus zinātnisko jēdzienu ap­zīmējumu atlasei, ir svarīgi saskatīt terminu un tā robežas garākos vārdu sa­vie­no­jumos, atšķirt terminu no aprakstoša vārdu savienojuma, tēlaina salīdzinājuma u. c. Piemēram, presē kā sinonīmi lietoti vārdi filma un lente, kartupelis un bumbulis, glez­na un audekls, bet zinātniskajā terminoloģijā tie nav sinonīmi, jo tie apzīmē katrs savu atšķirīgu jēdzienu.

Termina fiksācijas un lietošanas sfēru sastatījums un salīdzinājums ir patstāvīga pētījuma objekts. Šai grāmatā tikai ieskicēti daži nepieciešamākie šī salīdzinājuma pamatjautājumi.

Kartotēkā  un  sarakstos:

1) termini tiek doti noteiktā formā — terminu resp. terminēmas pa­matformā (liet­vārdi: a) patstāvīga termina un vārdkoptermina pamatkomponenta funkcijā — parasti vienskaitļa, retāk daudzskaitļa nominatīvā; b) vārd­kop­ter­mi­na atkarīgā kom­ponenta funkcijā — vienskaitļa vai daudz­skaitļa ģenitīvā; īpašības vārdi: a) vārd­koptermina atkarīgā komponenta funkcijā — saskaņoti skaitlī, locījumā un dzim­tē ar lietvārdu, turklāt biežāk ar noteikto galotni, retāk ar nenoteikto; b) izolētā pozīcijā — vīriešu dzimtē, ar nenoteikto galotni utt.);

2) pamatvārdi (pamattermini) tiek doti kā noteiktas dzimtes vārdi (dzimte īpaši pieminama tādēļ, ka lietojumā vārdiem nereti vērojamas dzimtes svārstības: šifrs/šifra, kalka/kalks, inkunābula/inkunābuls, elzevīra/elzevīrs, akvatorijs/akvatorija, antibiotika/antibiotiks, atmosfērika/atmosfēriks; zinātniskajā ter­mi­no­loģijā termina kā noteikta jēdziena apzīmējums tiek fiksēts vienā noteiktā dzimtē un otras dzimtes lietojums uzskatāms par kļūdu);

3) termini tiek doti kā konkrēti atvasinājumi vai salikteņi (ar noteiktu mor­fē­mis­ko sastāvu), vai konkrētas nominālās vārdkopas (ar noteiktu vārdisko sastāvu), resp., kā darinājumi ar noteiktu struktūru;

4) līdztekus pamatterminam tiek doti arī tā apstiprinātie sinonīmi (starojums   un radiācija, lietvārds un substantīvs).

Termina lietojums tekstā vispirms ir atkarīgs no attiecīgā teksta īpatnībām un prasībām.

Terminu specifiskā lietošanas sfēra ir zinātniski tehniskā literatūra un do­ku­men­tācija. Šajā speciālajā literatūrā teksta galvenais mērķis ir izteikt, novadīt līdz la­sī­tājam attiecīgo saturu visprecīzākajā veidā, lai teksts neradītu blakus asociācijas vai pārpratumus. Tāpēc šeit ir nepieciešams stingri ievērot vienotu apstiprināto ter­minoloģiju. Ja tiek lietots jauns termins pirmo reizi, tas jāskaidro.

Arī populārzinātniskajā stilā ir jārespektē apstiprinātā zinātniskā ter­mi­no­lo­ģi­ja. Taču šeit līdztekus zinātniskajiem terminiem sava vieta ir arī tautā lietotiem ap­zī­mējumiem, tēlainiem salīdzinājumiem u. c., lai tuvinātu zinātnisko saturu plašas sabiedrības izpratnei.

Terminoloģiskā reglamentācija neattiecas uz daiļliteratūru (tāpat kā daiļ­li­te­ra­tūras likumības nav attiecināmas uz terminoloģiju). Taču, ja termins tiek iz­man­tots, savi noteikumi ir spēkā arī šeit, piemēram, termina pareizrakstībā: re­ha­­bi­li­tā­ci­ja ­— ar h aiz priedēkļa, staieris, tāpat kā sprinteris ­— ar galotni ­‑is.

Kā kurš katrs vārds, arī termins tekstā ne vienmēr tiek lietots savā sarakstos fik­­sētajā termina (terminēmas — par to sk. leksiskā aspekta apskatā) pamatformā. Tek­stā dažāds ir termina gramatisko rādītāju un struktūrelementu liktenis, ar ter­­mi­niem notiek gramatiskas, bet dažkārt arī morfoloģiskas, leksiskas vai cita rakstura pār­maiņas.

Vispirms, jebkurš termins, tāpat kā vārds vispār, tekstā lietojams noteiktā lo­cījumā un skaitlī (izņemot nelokāmos vārdus) atkarā no izsakāmās domas un vār­du saistījuma likumiem teikumā. Vārdkoptermina sastāvā ietilpstošie lokāmie at­karīgie komponenti — īpašības vārdi, divdabji, skaitļa vārdi saskaņojami ar tek­stā lietoto neatkarīgā komponenta formu (darbīgais elements — darbīgā elemen­ta — darbīgos elementus; regulējošais tīkls — regulējošo tīklu — regulējošajos tīklos).

Lietvārdi vārdkoptermina atkarīgā komponenta funkcijā tekstā saglabā fik­sā­cijas sfērā lietoto ģenitīva formu, taču skaitli var arī mainīt. Piemēram, vispārināta jē­dziena izteikšanai terminā lietotā vienskaitļa ģenitīva forma vairāku konkrētu priekš­metu nosaukšanai var tikt tekstā aizstāta ar daudzskaitļa ģenitīvu: bri­ketes izturība — vispār un vienai konkrētai briketei, brikešu izturība — vai­rā­kām briketēm; lī­dzīgi arī upes gultne — upju gultnes, mājas stāvs — māju stāvi, pārtraucēja disks — pārtraucēju diski.

Atkarīgā lietvārda skaitlis nemainās, ja attiecīgais vārdkoptermins lietojams tikai, piemēram, kā noteikta objektu tipa apzīmējums (papīra filtrs — papīra filtri, zob­stieņa domkrats — zobstieņa domkrati, stīgas galvanometrs — stīgas galvanometri, gliemeža pārvads — gliemeža pārvadi; lodīšu gultnis — lodīšu gultņi).

Protams, skaitlis nemainās arī visos tajos gadījumos, kad neatkarīgā vai atkarīgā pozīcijā lietots kāds vienskaitlinieks vai daudzskaitlinieks.

No teksta likumībām pilnīgi neatkarīga gramatiska kategorija ir lietvārda dzimte. Ne zinātniskajā, ne populārzinātniskajā stilā termina dzimte nav maināma, pie­­­mēram, vienmēr kā vīriešu dzimtes vārdi lietojami termini komponents (sa­stāv­daļas nozīmē), procents, sāls, šifrs, zilais (pigmenta nozīmē), bet sieviešu dzimtē — inku­­nābula, komponente (līnijas nozīmē), zilā (krāsvielas nozīmē). (Daiļ­literatūrā īpašos stilistiskos nolūkos pieļaujamas atkāpes, piemēram, procente — lai rakstu­rotu gados vecākas personas valodu, jo savā laikā šī forma nebija pret­runā ar normu.)

Teksts lielā mērā nosaka noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošanu īpašības vārdiem (un lokāmajiem divdabjiem).

Termini ir noteikta jēdziena (noteiktas jēdzienu grupas) apzīmējumi, tāpēc ter­­minu sarakstos īpašības vārdi (arī divdabji) vārdkopterminos parasti doti ar no­­­teikto galotni (brīvā pieeja, brīvā enerģija, elektriskais skuveklis, tektoniskās svār­stības, pozitīvais un negatīvais elektrods, segtie darbi, piekabināmā mašīna), un šī noteiktā galotne tiem saglabājama arī tekstā, pat ja attiecīgais jēdziens tiek pie­­minēts pirmo reizi. Tomēr atsevišķās konstrukcijās — vispārīgos rak­stu­ro­ju­mos tekstu sākumdaļās un citur, kur to nosaka tekstveides prasības, — attiecīgajās vārd­­kopās (kas lietotas vispārīgā, nevis tieši termina funkcijā) ir iespējams lietot arī īpašības vārdu (divdabi) ar nenoteikto galotni (bibliotēkā iekārtota brīva pie­eja pie grāmatu plauktiem, šī ir piekabināma mašīna). Jo vairāk nosacīta ir ter­mina no­zīme, resp., ar  īpašības vārdu apzīmētā pazīme, jo stabilāks ir no­teiktās galotnes lietojums vārdkoptermina īpašības vārdā (piemēram, zaļā varde ir noteikta varžu suga, turklāt šīs vardes ne vienmēr ir zaļas, tāpēc zinātniska teksta vārd­kopā, kas apzīmē šo jēdzienu, īpašības vārds vienmēr saglabā noteiktās ga­­lot­nes formu, tāpat arī terminos pelēkais strazds, Faradeja tumšā telpa u. tml.).

Īpašības vārds (vai divdabis), kas terminu sarakstā dots ar nenoteikto galotni (maz­­pelnaina eļļa, piesārņota upe, pārpurvota augsne, pārtraukumainas riteņa pē­das), nenoteikto galotni parasti saglabā arī tekstā. Ja tekstā vai teksta daļā ir ru­na nevis par jēdzieniski vispārinātu, bet gan par konkrētu, zināmu īstenības objektu, tad saskaņā ar vispārīgām tekstveides prasībām attiecīgajā vārdkopā var iz­mantot īpašības vārdu (lokāmo divdabi) ar noteikto galotni (piemēram, pār­­pur­vo­tajā augsnē neizdevās iegūt labu ražu).

Noteiktā formā tekstā ir lietojami salikteņtermini un vārdkoptermini. Īpaši tādēļ, ka dažāds noformējums ir saistāms ar nozīmes šķīrumu (meža meliorāci­ja — mežmeliorācija, darba vieta — darbavieta, ūdens līmenis — ūdenslīmenis).

Taču tekstā, izmantojot apstiprinātos un sarakstā fiksētos terminus, var veidot arī jaunus terminus, citu jēdzienu apzīmējumus, kuros apstiprinātie termini tiek iz­­mantoti par raksturotājelementiem. Šajos gadījumos tekstā, tāpat kā terminu da­­rināšanā vispār, vārdkoptermins, piemēram, var paturēt savu savruprakstījuma for­­mu (lidmašīnu būve —> lidmašīnu būves rūpnīca, sniega kušana —> sniega ku­šanas līnija), bet var arī saplūst saliktenī (dīzeļu būve, brīvā pieeja — bet dī­­zeļbūves rūpnīca, brīvpieejas sistēma).

Savukārt salikteņtermina sastāvdaļas, nonākot citās sintaktiskās un jēdzie­nis­­kās at­tieksmēs, var kļūt par savruprakstītiem cita termina komponentiem, pie­mē­­ram, ja rodas pakārtoti termini ar papildu raksturotājelementiem, kas attiecas tikai uz sa­likteņa pirmo komponentu: ūdensvads — bet aukstā ūdens vads, siltā ūdens vads; kontaktlaukums — bet tiešā kontakta laukums, netiešā kontakta lau­kums. Sa­liktenis vārddarināšana saglabājas pakārtotajos terminos afiksālā vārd­­da­ri­nā­šana, flektīvā vārddarināšana, bet netiek paturēts pakārtotajos ter­mi­nos liet­vār­du darināšana, īpašības vārdu darināšana (lai nedublētos elements vārd[u]).

Šādi sekundāri veidotie termini var būt jau fiksēti terminu sarakstos, bet tos var veidot arī tieši tekstā.

Dažās teksta daļās (ievaddaļās u. tml.) salikteņterminu vietā atrodam attiecīgas vārkopas. Šādas atkāpes pieļaujamas, ja, lietojot salikteņterminus, būtu jāuzskaita vairāki salikteņi ar vienu un to pašu pamatvārdu: pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti —> pūšamie un sitamie instrumenti, arī: gāzējmehānisms, cēlējmehānisms, izslēdzējmehānisms, nolaidējmehānisms —> mehānismi ir dažādi: gāzēji, cēlēji, izslēdzēji, nolaidēji, vai ja būtu jāuzskaita jauktā kārtībā salikteņtermini un vārkoptermini ar vienu un to pašu pamatkomponentu: apavu rūpniecība, tekstilrūpniecība, ādu rūpniecība, papīrrūpniecība —> apavu, tekstila, ādu un papīra rūpniecība.

Visām minētajām atkāpēm no termina formas jābūt tekstuāli motivētām. Atkāpes nav pieļaujamas, ja saliktenim un vārdkopai ir atšķirīgas nozīmes. Tekstuāli motivētās un nemotivētās atkāpes vēl ir nepieciešams apkopot un teorētiski izpētīt, jo jautājums ir sarežģīts un daudzaspektāls.

Noturīga kategorija lietojumā ir atvasināta vai salikta termina vārddarināšanas tips, modelis: grieznis nav aizstājams ar griezējs, perforators — ar perforētājs, reģistrators — ar reģistrētājs, organizēšana — ar organizācija, laistīšanas mašīna — ar laistītājs, regulēšanas ierīce — ar regulējamā ierīce vai regulētājierīce.

Apvienojot tekstā divus vai vairākus vārdkopterminus ar dažādu vārdšķiru atkarīgajiem komponentiem, rodas stilistiski par neveiklām atzītās konstrukcijas ar dažādu vārdšķiru vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem, piemēram, vieglā rūpniecība, pārtikas rūpniecība —> vieglā un pārtikas rūpniecība. Speciālajos tekstos šādi savienojumi ir pieļaujami.

Stilistikas prasības nosaka, ka vienu un to pašu vārdu, apzīmējumu, nosaukumu nav labi pārāk bieži atkārtot vienā teikumā, blakus teikumos, tuvākā kontekstā. Daiļliteratūrā rakstnieki un dzejnieki panāk savas valodas vijīgumu, izteik­smīgumu, plaši lietojot sinonīmus un citus izteiksmes variantus. Zināt­nis­ka­jā un populārzinātniskajā literatūrā, vienā un tai pašā kontekstā variējot izteiksmi ar dažādiem termina sinonīmiem un dubletiem, var radīt pārpratumus satura uztverē, piemēram, ja vienā lauksaimniecības tēmai veltītā rakstā vienu un to pašu objektu nosauc gan par vagotāju, gan par aprausēju vai — gan par vāku, gan par uzvāzni, kaut arī termini vagotājs un aprausējs, kā arī vāks un uzvāznis 10tv doti kā sinonīmi. Vai — piemērs no 70. gadu preses: «Mākslinieks I. Ozoliņš guvis labus panākumus lietišķajā grafikā. Pielietojamās grafikas meistars A. Apinis savus cienītājus pārsteidzis ar jauniem meklējumiem». Šāds teksts lasītāju maldina, jo abos teikumos runa ir par vienu un to pašu grafikas paveidu, bet dažādie termini liek lasītājam domāt, ka minēti divi dažādi grafikas paveidi (kopš 70. gadiem termins «pielietojamā grafika» vispār atzīts par nepareizu).

Taču arī zinātniskajos tekstos, kuru specifika nosaka neizbēgamu visai biežu viena un tā paša termina atkārtojumu, tomēr ir iespējams variēt izteiksmi ar t. s. kon­tekstuālajiem sinonīmiem jeb kontekstuālajiem aizstājējiem. Par kontekstuālajiem aizstājējiem nosacīti nosauktas izteiksmes, ar kurām noteiktos konteksta apstākļos (ja konteksts novērš pārpratuma iespēju) ir pieļaujams aizstāt apstiprinātos zinātniskos terminus.

Par termina kontekstuālajiem aizstājējiem funkcionē:

1) īsāks termina variants (ko mēdz atspoguļot arī terminu sarakstos), piemēram, elektriskā iekārta — elektroiekārta, pneimatiskais pasts —pneimopasts;

2) iniciālsaliktenis: skaitļotājs — ESM (no «elektroniskā  skaitļošanas mašī­na»), Valsts standarts — VS, hidroelektrostacija — HES;

3) īsāks variants, kas iegūts, elidējot termina komponentus: izjaucamais (vai neizjaucamais) luktura optiskais elements — izjaucamais (vai neizjaucamais) elements (ja konteksts liecina, ka runa ir par luktura optisko elementu);

4) virsjēdziena termins vai cits vispārīgākas nozīmes vārds (kaut arī izolētā pozīcijā tas jēdzieniski nav identificējams ar  aizstājamo terminu), piemēram, aksiālais blīvslēgs — blīvslēgs, sūcējcaurule — caurule, galds — mēbele, avenes — ogas;

5) norādāmais vietniekvārds kopā ar virsjēdziena terminu vai citu vispārinošu vārdu, piemēram, mēģene — [šis] trauks, metālgriešana — [šis] process, vētra — [šī] parādība;

6) aprakstošs apzīmējums vai izteiksme, piemēram, rakstpratība — lasīt un rakstīt prasme;

7) vietniekvārds, piemēram, ņemam mēģeni, ielejam tajā ūdeni.

 Populārzinātniskajā darbā vai daiļliteratūrā bez tam tiek izmantoti arī tēlaini apzīmējumi (ar nozīmes pārnesumu), piemēram, filma — lente, kartupeļi — bumbuļi, glezna — audekls, traktors — rumaks.  Zinātniskos tekstos šādi aizstājumi nav iederīgi.

Ilustrācijai šāds teksta piemērs: «No vairums novērojumiem var secināt, ka bumbveida zibens ir parastā  līnijzibeņa sekas .. Taču joprojām paliek nenoskaid­ro­ti parādības rašanās cēloņi.. Domstarpības izraisa minējums, cik lielu enerģijas lādiņu nes sevī lodveida zibens. Dažos gadījumos, kad tas beidzis eksistēt ar sprādzienu pie metāla priekšmeta, bijusi manāma tikai neliela bedrīte, bet citreiz aizdegušies mājai griesti.  .. 1915. gadā kādā Tālo Austrumu novada baznīcā negaisa laikā «iepeldējis» bumbveida zibens, kur tolaik atradies sargs un daži puišeļi. Ieraudzījis spožo priekšmetu, sargs paņēmis slotu un to izmēzis pa durvīm.» C, 02.02.80. Terminu bumbveida zibens un lodveida zibens mija šajā tekstā liek domāt, ka runa ir par dažādām dabas parādībām, kas neatbilst īstenībai. Turpretī tādi kontekstuāli aizstājēji parādība, tas, spožais priekšmets ir īsti vietā termina aizstāšanai konkrētajā tekstā un pārpratumus nerada.

[1] Ir konstatēts, ka tehnisko zinātņu terminoloģijā vārdkopterminu ir 5 reizes vairāk nekā salikteņterminu un 3 reizes vairāk nekā afiksālo terminu [95,185].

[2] Ja pieņem, ka terminu vārdnīcā abu skaitļu formas ir dotas nevis nejauši, bet apzināti, iespējams, ka iemesls tam ir tieši atšķirīgā komponentu secība. Šāda viena un tā paša termina dažādo lietojuma formu uzrādīšana liecina par terminu fiksācijas un lietojuma sfēras attieksmju nepietiekamo izpēti un ar to saistīto terminogrāfisko nekompetenci (vārdnīcā būtu dodama tikai termina pamatforma).

[3] Kopš 1986. gada šo terminu vietā ir apstiprinātas substantīviskās formas ess un neess.

     

 
Jūs esat 4004841. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs