MORFOLOĢISKAIS ASPEKTS

Terminā vairāk nekā jebkurā citā valodas leksiskajā vienībā katrai vārda sa­stāv­daļai un katrai vārda formai ir būtiska loma jēdziena satura izteikšanā.

Terminoloģijā vairāk izmantotās vārdšķiras ir lietvārds, īpašības vārds un div­­dabis. Morfoloģiskās struktūras ziņā terminu slānis sevišķas īpatnības ne­uzrāda. At­sevišķos atvasinājumos, realizējot terminu sistēmiskuma prasību, tiek iz­mantoti di­vi priedēkļi vai puspriedēkļi (atuzliesmojums, virsvirsraksts) pret­statā valodas pa­radumam vienā atvasinājumā lietot tikai vienu priedēkli vai puspriedēkli [57, I, 182]. Šādi darinājumi tiek izmantoti reti un galvenokārt tad, ja attiecīgā bezpriedēkļa for­ma vai nu nemaz netiek lietota, vai tiek lietota ar citu nozīmi, sal., piemēram, ter­minu pārbaude un pretpārbaude, starppārbaude nozī­mes. Tāpat kā vispār va­lodā, arī terminoloģijā parastākie ir divkomponentu, re­tāk trīskomponentu sa­likteņi, taču dažās nozarēs (piemēram, ķīmijā) tiek izmantoti arī četru, piecu un vēl lielāka skaita komponentu salikteņi (acilamidofosforskābe, alkilaminodihlor­fosfīns, alkildialkoksialumīnijs).

LIETVĀRDA KATEGORIJU IZMANTOŠANA

Lietvārda kategoriju — dzimtes, skaitļa un locījuma — gramatiskās nozīmes ter­minoloģijā tiek izmantotas nepieciešamu jēdziena pazīmju izteikšanai vai ak­centēšanai. Deverbālo lietvārdu izmantošanā termina funkcijā sava loma ir tā­dai kategorijai kā atgriezeniskums.

1. Dzimte ir kategorija, kas izpaužas (tiek piešķirta) jau pašā termina tap­šanas (vārddarināšanas vai aizgūšanas) procesā un ko neietekmē termina lie­to­jums.

Dzimti nosaka vai nu piedēklis resp. izskaņa, ar kuru jaunvārds tiek atvasināts, vai arī, ja atvasinājumam vai aizguvumam iespējamas abu dzimšu formas, — se­man­tiskais kritērijs, proti: termins tiek noformēts tādā dzimtē, kādā ir attiecīgās se­­man­­tiskās grupas vārdi. Tā procesu nosaukumi — atvasinājumi ar piedēkli ‑šan‑ — vienmēr ir sieviešu dzimtes vārdi ar galotni -a (vai -ās), darbības vai pro­cesa re­zultāta nosaukumi ar piedēkli -um- vienmēr ir vīriešu dzimtes vārdi ar galotni ‑s, ab­straktas nozīmes atvasinājumi ar piedēkli -īb- vienmēr ir sieviešu dzim­tes vārdi ar galotni -a. Savukārt gan ar vīriešu, gan ar sieviešu dzimtes galotni saistās, pie­mēram, piedēklis -ien-: ar vīriešu dzimtes galotni -s vienreizējas darbības ap­­zī­­mē­šanai (airējiens, sauciens, vēziens), ar sieviešu dzimtes galotni -e vai ‑a vietas no­saukšanai (sausiene, savrupiene; iedaliena). Gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vār­di ir atvasinājumi ar piedēkli -[t]n-. Tehnisko zinātņu terminoloģijā jaun­­da­ri­nā­jumos sieviešu dzimtes formai ar -[t]ne priekšroka tiek dota telpiska objekta (vie­tas) nosaukšanā: tāpat kā ir izlietne ‘tvertne ūdens aizvadīšanai (zem krā­na)’, arī mazgātne ‘izlietne (tvertne) trauku (u. c.) mazgāšanai’, bet vīriešu dzim­tes for­ma ar -[t]nis izmantota ierīces nosaukšanai: izlietnis ‘šķidruma aizvadīšanas (iz­liešanas) ierīce’, mazgātnis ‘mazgāšanās nolūkam izmantojama ūdens padeves ierī­­ce’. Bioloģijā lieltauriņu nosaukumi — gan atvasinājumi ar dažādiem pie­dēk­ļiem, gan salikteņi — pēc iespējas doti vīriešu dzimtē: astainītis, baltenis, brūnulis, līk­­vē­deris, sprīžmetis, jo tauriņš ir vīriešu dzimtes vārds. Analoģisks kritērijs tiek iz­­man­tots aizguvuma galotnes resp. dzimtes izvēlē, piemēram, vienam no simbolu vei­­diem, ko praksē apzīmē dažādi — sigls un sigla, zinātniskajā terminoloģijā ap­­stip­rināta vīriešu dzimtes forma, jo simbols (sal. arī burts, šifrs) ir vīriešu dzimtes vārds.

Semantiskais kritērijs tiek ņemts vērā, izmantojot (vai darinot) termina funkcijā at­va­sinājumus ar sufiksālajām galotnēm. Tā, piemēram, vīriešu dzimtes forma tiek izvēlēta darbības vai procesa rezultāta, kā arī rīka, ierīces nosaukšanai (apraksts, ap­skats, ieraksts; pašrakstis), bet sieviešu dzimtes forma — procesa nosauk­šanai (ap­rakste, apskate, ierakste).

Dažkārt jaundarinājuma dzimtes izvēli nosaka nepieciešamība atšķirt to no valodā citā nozīmē jau lietota vārda, piemēram, bibliotekārajā terminoloģijā kartotēkas kartītei uzspraužamas plāksnītes nosaukšanai izmantota vīriešu dzimtes forma sprauds, lai to atšķirtu no vārda spraude.

Zinātniskajā terminoloģijā tiek respektētas vispārlietojamajā literārajā valodā tradicionāli nostiprinājušās vārdu dzimtes formas. Ja praksē dzimtes formās ir svār­stības (sigls — sigla, lote — eholots), zinātniskās terminoloģijas izstrādē dzim­tes formas mēdz vienādot (sigls, lote — eholote).

Vienādota ir arī vārda sāls dzimte vienskaitļa un daudzskaitļa formās, lai no­vērstu 50.—60. gados terminoloģijas praksē izplatīto formu variantumu un ne­konsekvenci. Formu nekonsekvenci kaut kādā mērā paredzēja toreizējā norma: «tā sāls» (vārāmā) un «tas sālis» — «tie sāļi» ķīmijā. Vārda sāls dažu dzimtes un skait­ļa formu sakritības dēļ šīs formas lielā mērā tika jauktas: tā sāls un tās sālis, tie sāļi un tas sālis, arī tas sāls. Turklāt nekonsekvence bija vērojama gan runas va­lodā, gan grāmatās, piemēram, ķīmijas mācību grāmatā 7. klasei (R., 1950) la­sāms: «Milzīgi šā [nātrija hlorīda — V. S.] sāļa daudzumi izšķīdināti jūras ūde­nī. Ūdens iztvaikošanas dēļ sāls koncentrācija palielinās..» (72. lpp., vienā rind­kopā!). Vairoties no nekonsekvences neērtībām un no homonīmiskajām for­mām tās sālis un tas sālis, praksē pakāpeniski pārsvaru guva divas formas: tā sāls un tie sāļi, turklāt, kā tika konstatēts, sarunvalodā visbiežāk svārstās nominatīvs «tas sāls» un «tā sāls» līdz ar datīvu «sālim» un «sālij» [57, I, 318].

Formu nekonsekvence īpaši traucējoša ir terminoloģijā. Tāpēc TK 60. gadu bei­gās, apspriežot ķīmijas terminus, atzina, ka, tā kā latviešu valodas sistēmā liet­vārdi parasti tiek lietoti vienā dzimtē, turpmāk terminoloģiskajā praksē vārds sāls visos gadījumos lietojams vienā — vīriešu — dzimtē formās tas sāls — tie sāļi (vienskaitlī lokot pēc līdzskaņu celmu parauga, tādējādi saglabājot plaši iz­platīto vienskaitļa ģenitīva formu sāls). TK lēmums atspoguļots 7tv: bāziskais sāls, rūgtais sāls, vārāmais sāls u. c. (Mēģinājums nodalīt vārāmo sāli no nātrija hlo­rīda atzīstams par nepamatotu, jo tā ir viena un tā pati viela.) Vīriešu dzimtes priekš­rocības noteica vairāki motīvi: tās daļējā izplatība vienskaitlī un pārsvars daudz­skaitlī, tās līdzskaņu celma locījumu paradigmas minimālā atšķirība no sie­viešu dzimtes i-celma paradigmas, vairīšanās no homonīmiskās formas sālis u.c.

2. Skaitļa kategorijas aktualitāte terminoloģijas izstrādē izpaužas gan termina pamatformas izvēlē, gan ar lietvārda ģenitīvu izteiktā vārdkopterminu atkarīgā komponenta izvēlē.

Terminu (lietvārdu vai nominālo vārdkopu) pamatforma fiksācijas sfērā ir galvenokārt vienskaitļa nominatīvs, kam ir terminoloģiski vispārinošs raksturs.

Daudzskaitļa formā mēdz fiksēt tādus terminus, kas nosauc objektus, kuri parasti ir kopā lielā daudzumā (vai vismaz divi vai vairāki), piemēram, [ledus] adatas, aerojoni, [mākoņu] aitiņas; pēdas, sliedes. Fiksācijas sfērā arī šādus terminus mēdz dot vienskaitlī: elektrons, elementārdaļiņa, jons.

Bioloģijā augu un dzīvnieku sistemātikā ir noteikts daudzskaitļa lietojums ģin­šu nosaukumos (asinszāles, asteres, efejas, rododendri; čurkstes, kivuļi, vārnas) un augstāko taksonu — dzimtas, klases, kārtas u. tml. — apzīmējumos (krustzieži, tauriņzieži; kukaiņēdāji, oldējēji, somaiņi, vēžveidīgie).

Daudzskaitļa formā tiek fiksēti daudzskaitlinieki [57, I, 386—388], piemēram, apa­vi, atplūdi un uzplūdi, pali, sveķi, kā arī vārdi, kas daudzskaitlinieku kate­go­rijā iekļā­vušies tikai kādā no savām nozīmēm, piemēram, ātrumi, biezumi, mācības, rati, svari, ūdeņi.

Terminoloģijai raksturīga parādība ir daudzskaitlinieku lietošana vienskaitļa for­mās un vienskaitlinieku lietošana daudzskaitļa formās. Šī parādība sakņojas at­­tie­cīgajos procesos vispārlietojamā valodā [57, I, 384—388]. Tā, daudz­skait­li­nie­ki ceriņi, dvīņi, kaņepes, spēkrati viena objekta nosaukšanai terminoloģijā tiek izmantoti vienskaitļa formā: ceriņš, dvīnis, kaņepe, spēkrats. Bet vien­skait­li­nie­ki augsne, darva, māksla, nafta, siers u. tml. terminoloģijā tiek lietoti arī daudz­­skaitļa formā, nosaucot attiecīgo objektu paveidu kopumu: augsnes, dar­vas, māk­slas, naftas, sieri. Daudzskaitļa formā tiek izmantoti daudzi abstraktas no­zīmes vien­skaitlinieki (īpašību, pazīmju nosaukumi), lai apzīmētu 1) objektus, kam pie­mīt attiecīga īpašība vai pazīme (aktualitātes, apjomi, platumi), vai 2) da­žāda pa­rametra (mainīgu) pazīmju kopumu (ātrumi, intensitātes).

Izvēloties skaitli lietvārda ģenitīvam vārdkoptermina atkarīgajā komponentā, no­teicošais ir apzīmējamā jēdziena raksturs, proti — lietvārda ģenitīvā at­spo­gu­ļo­jamās būtiskās pazīmes raksturs.

Ja lietvārda ģenitīvs tiek izmantots vispārinātas pazīmes apzīmēšanai, to pa­ras­ti dod vienskaitlī, piemēram, gāzes konstante — gan atsevišķām gāzēm, gan gā­zu maisījumam, līdzīgi arī bāzes bibliotēka, ielas kurpes, mājas zvirbulis, rokas ap­putinātājs, rūdas atradne, rūpnīcas izmēģinājumi, skolotāja profesija, teksta pla­kāts, upes gliemene. Arī tādos nozaru nosaukumos kā: augsnes zinātne, meža purv­zinātne. Vienskaitļa ģenitīvā parasti tiek doti gadalaiku apzīmējumi: pavasara viln­kājis, rudens aršana, vasaras kvieši, ziemas apģērbs, kā arī materiāla ap­zī­mē­ju­mi: filca apvalks, koka konstrukcija, metāla trauki.

Vienskaitļa ģenitīvs tiek izmantots arī gadījumos, kad jēdziena raksturošanai mi­nams tieši viena objekta nosaukums, piemēram, burta starpkarte — uz kartes tiek rakstīts viens klasifikācijā noteiktais burts, bibliotēkas mikrorajons — vienas bib­liotēkas mikrorajons.

Vienmēr vienskaitlī tiek doti vienskaitlinieku ģenitīvi, kā arī ģenitīveņi ar ik‑, vien-, pus-, pusotr- pirmajā komponentā: ikstundas novērojumi, vienplatuma pa­lags, pusstundas pārtraukums, pusotrstāva autobuss.

Parasti vienskaitlī lieto ģenitīveņus ar -veida: adatveida sprausla, cilpveida caurpūte.

Daudzskaitļa ģenitīvā tiek izteikta raksturotājpazīme, kas saistīta ar vairākiem vai daudziem objektiem vienlaicīgi, piemēram, asu novirze (kad nesakrīt asis), kau­siņu transportieris, sliežu ceļš.

Ir tādi vārdkopterminu pamatkomponenti, kuru semantika jau pati par sevi pa­redz atkarīgajā komponentā nosaukto objektu daudzību, piemēram, integrāci­ja — bibliotēku integrācija, grēda — mākoņu grēda, maisījums — gāzu maisī­jums.

Bez tam daudzskaitļa ģenitīvā tiek lietoti tādi apzīmējošie komponenti, kurus pa­rasti lieto daudzskaitlī (vismaz attiecīgajā nozīmē), kā arī daudzskaitlinieki: ak­­meņ­ogļu atradne, lauku iedzīvotāji, mācību literatūra, palu ūdens.

Vienmēr daudzskaitļa formā tiek lietoti ģenitīveņi ar div-, trīs-, četr- utt., kuros šie daudzuma apzīmējumi attiecas uz salikteņa otrajā komponentā nosaukto ob­jektu skaitu: divlemešu arkls, trīsfāžu strāva, četrtaktu motors. Parasti daudz­skait­lī tiek lietoti ģenitīveņi ar daudz-, vairāk-, maz- (apstākļa vārda nozīmē)[1] , starp- u. tml.: daudzstāvu nams, vairākcilindru motors, mazstāvu apbūve, starp­grē­du zona. Ja skaita apzīmējums saliktajā ģenitīvenī neattiecas uz otrajā kom­po­nentā nosaukto objektu skaitu, tad šis skaita apzīmējums ne­nosaka ģenitīveņa skait­li, piemēram, viensliežu dzelzceļš ir ‘viena sliežu pāra ceļš’, bet ‘ceļš ar vienu slie­di’ būtu viensliedes ceļš.

Piezīme. Ģenitīveņi ar div-, trīs-, četr- utt., tāpat kā ar vien-, pus- un citiem dau­dzuma apzīmējumiem, šķirami no patstāvīgi lietotajiem salikteņterminiem ar šiem pašiem pirmajiem komponentiem. Patstāvīgi lietotie salikteņtermini arī vārd­kop­terminu atkarīgajā komponentā var būt gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa ģe­nitīvā, piemēram, divjūgs — divjūga arkls un divjūgu rindap, divlidojums — div­lidojuma tehnika un divlidojumu skatep, trīsstūris — trīsstūra leņķi un trīsstūru lī­dzības pazīmes, vienlidojums — vienlidojuma tehnika un vienlidojumu skatep.

Dažos gadījumos daudzskaitļa forma tiek izmantota arī vispārinātas pazīmes no­sauk­šanai, — ja pazīmē ietverts attiecinājums uz daudziem objektiem, pie­mē­ram, burtu raksts, nošu raksts, viļņu enerģija.

Sava loma vienskaitļa un daudzskaitļa ģenitīva formas izvēlē ir latviešu valodas tra­dī­cijai. Tradicionāli daudzskaitlī latviešu valodā tiek minēti darītājvārdu (profe­siju nosaukumu) ģenitīvi darba veidu apzīmējumos: atslēdznieku darbi, jumiķu darbi, kalēju darbi, strādnieku darbi u. tml. Sal. arī: dzejnieku narcise, arābu fizāle.

Parasti daudzskaitlī tiek minēti koku un citu augu nosaukumi kā slimību, kaitēkļu, kukaiņu biotopa raksturotāji: ābeļu kraupis, tulpju pelēkā puve; ozolu lapgrauzis, rožu laputs; krūkļu baltenis, priežu sprīžmetis.

Ja kādā nosaukumu grupā tradīcija nav stabila, bet attiecīgie termini ir nepieciešami komponenti noteiktās terminu sistēmās (piemēram, augu vai dzīv­nie­ku klasifikācijā, augu slimību nosaukumos, augšņu klasifikācijā u. c.), zi­nāt­nis­kās terminoloģijas izstrādē notiek apzināta terminu formas vienveidošana. Tā, pie­mēram, nekonsekventi lietotajiem vietas apzīmējumiem dārza — dārzu, dūksts — dūkstu, krastmalas — krastmalu, meža — mežu, nogāzes — nogāžu, pļavas — pļa­vu, purva — purvu u. tml., pieskaņojoties lietojuma pārsvaram, kā arī ņemot vē­rā vienskaitļa vispārinošo nozīmi, gan biotopa raksturojumos, gan citos ga­dī­­ju­mos vārdkopterminu atkarīgajā komponentā tika vispārināta vien­skait­ļa ģenitīva for­ma: dumbrāja pūcīte, gāršas lācītis, meža zilenītis, stepes bal­tenis; meža maij­va­bole, purva strazds; dārza neļķe, dūksts madara, ezera meldrs, tuksneša alise; iele­jas purvs, muklāja kūdra, kā arī dārza arkls, pļavas nematode u. c.

Respektējot minēto tendenci, būtu novēršama nekonsekvence arī augšņu vei­du nosaukumos un pēc analoģijas ar terminiem meža augsne, taigas augsne, tun­dras augsne būtu apstiprināmas formas pļavas augsne, purva augsne, tuksneša aug­sne (nevis «pļavu», «purvu», «tuksnešu»).

Vietas apzīmējumi ar -ājs, kas vārdkopterminu apzīmējošajā komponentā pa­ras­ti lietojami vienskaitļa ģenitīvā (avoksnāja veronika, eglāja samtenis, muk­lā­ja kūdra), šķirami no augu nosaukumiem, kas apzīmējošajā komponentā lie­to­ja­mi daudzskaitļa ģenitīvā (avenāju pūcīte).

Izņēmums ir daudzskaitlinieku un attiecīgajā nozīmē parasti daudzskaitlī lie­tojamo vārdu ģenitīvi, tādi kā ganību, kalnu (kalnaina apvidus nozīmē), kāpu, ūdeņu (ūdenstilpju nozīmē): ganību pūcīte, kalnu alise, kāpu laukpūcīte, pakalnu vijolīte, ūdeņu veronika.

Parasti daudzskaitļa ģenitīvā tiek lietoti arī nelielu objektu (vietu) apzī­mē­ju­mi: akmeņu samtenis, ciņu radzene, ēku ūsainis, klinšu alise, lāmu kūdra, mūru alise, velēnu neaizmirstule, žogu ķērpjmakstnesis.

3. Locījuma kategorijai svarīga nozīme ir vārdkopterminu veidošanā, kad vārdkoptermina atkarīgajā komponentā tiek izmantots lietvārds. Locījuma iz­vēlē vārdkopterminos morfoloģiskais aspekts krustojas ar sintaktisko, jo šo iz­vēli pamatos nosaka vārdkopu sintakses likumības.

Latviešu valodā, tāpat kā citās valodās ar bagātu flektīvo sistēmu, no lietvārda lo­cījumiem vārdkoptermina atkarīgajā (apzīmējošajā) kompo­nentā visbiežāk tiek iz­­mantots ģenitīvs (latviešu valodas tehnisko zinātņu terminu materiālā vārd­kop­­terminu ar lietvārda ģenitīvu atkarīgajā komponentā ir gandrīz puse no visiem vārd­­kopterminiem [95, 191]). Šādu vārdkopterminu lielās izplatības pamatā ir to no­saucošais (nominatīvais) raksturs un iespēja vārdkopās ar lietvārda ģenitīvu ietvert ļoti daudzveidīgas nozīmes [57,I, 70—75; 95,199—216].

Pārējie locījumi vārdkoptermina atkarīgajā komponentā izmantoti maz.

Nominatīvs vārdkoptermina atkarīgajā komponentā ir prepozitīvs un tiek izmantots galvenokārt tad, ja raksturotājpazīme tiek ietverta darītājvārdā ar ­‑tājs, -ājs, -ējs (normētājs faktors, atgriezējs spēks), turklāt parasti šādas vārdkopas sa­plūst saliktenī (normētājfaktors, atgriezējspēks).

Atkarīgie locījumi — datīvs, instrumentālis, lokatīvs — vārdkoptermi­nos izman­toti reti, jo šie locījumi vārkopai piešķir aprakstošu raksturu un ir neērti lie­to­šanā (paklausība vecākiem, nostiprināšana ar treniņu, dalījums sērijās, alaunā jēlmītā āda, domās veicamā analīze).

Tikpat kā nemaz vārdkopterminos nav sastopams akuzatīvs [57, II, 69], jo tas ir objekta locījums, ko parasti izmanto verbālo vārdkopu atkarīgajā komponentā [104, 123]. Vairākkomponentu vārdkoptermini ar akuzatīvu kādā no atkarīgajiem kom­po­nentiem parasti tiek pārveidoti par vārdkopterminiem ar atkarīgo ģenitīvu, pie­mēram, ūdeni aizturošs slānis — ūdens aizturslānis, ziņas par autorību — auto­rības ziņas. Dažos prievārdiskos savienojumos akuzatīvs vārdkopterminos ir sastopams: integrēšana pa līniju, tiekšanās uz robežu.

4. Atgriezeniskums piemīt tikai nelielai daļai lietvārdu — procesu no­saukumiem ar izskaņu -šanās: atšķelšanās, barošanās, duļķošanās. At­va­si­nā­ju­mi ar atgriezeniskajām izskaņām -umies un -tājies, -ājies, -ējies terminoloģijā nav parasti.

Sakarā ar to, ka atgriezeniskajām lietvārda formām nav visu locījumu un tas ap­grūtina šo vārdu lietošanu, iespējas gadījumā atgriezeniskā forma tiek aizstāta ar citu atvasinājumu, piemēram, terminoloģijā izmanto nevis darinājumu mīkstināšanās, bet gan adekvātas semantikas atvasinājumu mīkstēšana (mīkstēšanas temperatūra).

ĪPAŠĪBAS VĀRDA

KATEGORIJU  IZMANTOŠANA

Īpašības vārdam kā vārdšķirai terminoloģijā galvenokārt raksturīga vārdkopterminu atkarīgā komponenta funkcija. Patstāvīga termina funkcijā tiek izmantotas substantivētās īpašības vārda formas (daiļais, metilēnzilais).

Krievu valodas ietekmē vērojama īpašības vārda funkciju paplašināšanās (sal.: keramikas materiāls —> 7tv keramisks materiāls).

Īpašības vārds tiek izmantots arī dažu atgriezenisko divdabju aizstāšanai (ātrbojājošās krava —>  ātrbojīgā krava, svārstošies balsti ­—> svārstīgie balsti).

No īpašības vārda kategorijām terminoloģijā nozīmīgākā ir noteiktības kategorija, kas izpaužas īpašības vārda noteiktajās un nenoteiktajās galotnēs. Īpašības vārda dzimti, skaitli un locījumu nosaka apzīmējamais lietvārds. Izņēmums ir patstāvīga termina funkcijā lietotie substantivētie īpašības vārdi. Sava loma terminoloģijā ir īpašības vārda salīdzināmo pakāpju kategorijai.

1. Ar īpašības vārda noteiktības kategoriju jāsastopas, izmantojot īpa­šības vārdu gan patstāvīga termina, gan vārdkoptermina atkarīgā komponenta funk­cijā. Patstāvīga termina funkcijā īpašības vārds parasti tiek lietots ar noteikto galotni: briljantzaļais, daiļais, neglītais, patiesais, pilngadīgais. Vārdkop­ter­mi­na at­karīgā komponenta funkcijā īpašības vārda noteiktās un nenoteiktās galot­nes iz­vēle resp. noteiktā un nenoteiktā īpašības vārda izvēle mēdz būt problemātiska.

Tā kā termins ir noteikta (definēta) jēdziena (noteiktas jēdzienu grupas) ap­zī­mē­jums un noteiktā galotne «raksturo apzīmēto priekšmetu kā noteiktu, zi­nāmu» [57, I, 434], vārdkopterminā parasti izmanto īpašības vārdu ar noteikto ga­lotni: atgrie­zeniskā saite, bibliogrāfiskais rādītājs, brīvā enerģija, pozitīvais un ne­gatīvais elektrods. Tehnisko zinātņu terminoloģijā, pie­mēram, no visiem TK apstiprinātajiem vārdkop­terminiem ar īpašības vārdu atkarīgajā komponentā īpa­šības vārds ar noteikto galotni izmantots gandrīz 88% vārdkopterminu [95, 225], bet matemātikā (pēc 2tv liecības) noteikto un nenoteikto īpašības vārdu at­tiecība vārdkopterminos ir 2:3.

Terminu materiāls liecina par dažiem galvenajiem noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošanas principiem.

Pirmkārt, īpašības vārds ar noteikto galotni vārdkopterminā lietots, ja tiek apzīmēts viens noteikts (definēts) jēdziens, ko raksturo noteiktu pazīmju ko­pums un kam ir noteiktas robežas[2]. Noteiktais īpašības vārds nosauc pazīmi, kas izvēlēta par būtisku pazīmi attiecīgajam objektam kā noteiktu objektu tipam (ne­būtiskās pazīmes terminā tiek ietvertas nosacīti) un atšķir šo objektu no visiem ci­tiem objektiem, piemēram, jauktais depozīts, tektoniskās svārstības. Daļa vārd­kop­terminu ar noteikta­jiem īpašības vārdiem apzīmē pretstatāmu jēdzienu pārus: cie­tā zoļāda un mīkstā zoļāda, kustīgais trīsis un nekustīgais trīsis, noteiktā galotne un nenoteiktā galotne.

Otrkārt, īpašības vārds ar noteikto galotni parastāks tad, ja šis īpašības vārds lie­­tots ar nozīmes pārnesumu. Šādos vārdkopterminos (sal. ar metaforiskajām vārd­­ko­pām [57, I, 443]) īpašības vārdā ietverta lielāka nosacītība, jo notiek ab­stra­hēšanās no īpašības vārda konkrētās nozīmes, piemēram, Faradeja tumšā tel­pa («tumšā», jo šajā telpā nespīd gāzes).

Treškārt, īpašības vārdam ar noteikto galotni priekšroku dod, ja forma ar ne­no­teikto galotni, būdama homonīmiska ar lietvārda ģenitīvu, var radīt pār­pra­tu­mus, piemēram, cirkulārā kustība (nevis «cirkulāra»).

Ceturtkārt, daži latviešu valodas īpašības vārdi lietojami tikai ar noteikto ga­lotni, tāpēc savu formu ar noteikto galotni tie patur arī vārdkopterminos, pie­mē­ram, galvenais klanis, kreisais sānskats, labais sānskats.

Īpašības vārdu ar ne­noteikto galotni izvēlas, pirmkārt, ja īpašības vārdu lieto tā tie­šajā nozīmē (bez no­zīmes pārnesuma) un tas raksturo attiecīgo objektu vispār, nevis kā noteiktu vei­du, tipu. Semantiskais akcents šajos vārdkopterminos ir uz īpa­šības vārdā no­saukto īpašību vai pazīmi, piemēram, normāla aizdedze — ir vispār «normāla» ne­at­karīgi no tā, par kādu aizdedzes veidu ir runa, arī vārdkop­ter­minos ak­meņains māls, amorfs ķermenis, elastīgs ķermenis, irdena āda, kļūdains bloks, maz­pelnaina eļļa, sekls grāvis. Trīs- un vairākkomponentu vārdkopterminos šo īpa­šī­bas vārdā ar noteikto galotni uzsvērto īpašību vai pazīmi var pastiprināt apstākļa vārdi ļoti, sevišķi, vidēji, pilnīgi, ideāli, absolūti, bezgalīgi u. tml., piemēram, ļoti liess degmaisījums, sevišķi mīksta slīpējamripa, ideāli plastisks ķermenis, bezgalīgi mazs lielums.

Otrkārt, īpašības vārdu ar nenoteikto galotni mēdz izvēlēties, ja, apzīmējot no­teiktu objektu kā veidu, tipu, īpašības vārds tomēr lielā mērā saglabā savu tiešo nozīmi (bez nozīmes pārnesuma), kaut arī nozīmes izpratnē ir zināma no­sa­cī­tība, piemēram, šaurs leņķis (arī 89° plats), plats leņķis, vienlīdzīgi teikuma locekļi.

Treškārt, īpašības vārdu ar nenoteikto galotni mēdz izvēlēties vārdkop­ter­mi­nos, kas apzīmē vispārīgus, abstraktus nojēgumus, īpaši tādās nozarēs kā filo­zo­fi­ja, matemātika, piemēram, filozofijā apriors pieņēmums, deduktīvs spriedums, izpla­tīta matērija, matemātikā aksiāls vektors, analītiska funkcija, aritmētiska prog­resija, indefinīta forma, pilnīgs skaitlis.

Salīdzinot vienas un tās pašas nozares dažāda laika publikācijas, var konstatēt pār­­virzes noteikto un nenoteikto īpašības vārdu lietošanā, proti: sākumā, kad jāno­sauc objekts, kas vēl nav stingri norobežots no līdzīgiem objektiem un izdalīts no­teiktā ob­jektu veidā, tipā, vārdkoptermins tiek veidots ar nenoteikto īpašības vār­du (šis īpa­šības vārds tātad ietver vispārīgu objekta raksturojumu pēc noteiktas pazī­mes), pie­­mēram, slīpa plakne 15b, automātiska virpa 19b. Vēlāk, kad attiecīgais objekts iz­­dalīts kā viens no veidiem līdzīgu objektu vidū, nenoteiktā īpašības vārda vietā vārd­kopterminā stājas noteiktais īpašības vārds: slīpā plakne 5tv, automātiskā virpa 1tv.

Ja vārdkoptermins ar atkarīgu noteikto īpašības vārdu tiek izmantots ap­zī­mē­jo­šajā funkcijā trīs- un vairākkomponentu vārdkopterminā, īpašības vārda noteiktā ga­lotne saglabājas, piemēram, divkāršā grodošana — divkāršās grodošanas vārp­sti­ņa, trīskāršā grodošana — trīskāršās grodošanas vārpstiņa. Par nemotivētu atzīs­ta­ma prakse kompleksu jēdzienu apzīmēšanai trīs- un vairākkomponentu vārdkop­ter­minos izmantot īpašības vārdus un divdabjus ar nenoteikto galotni, ja pamatā ir no­teikti jēdzieni, kuru apzīmēšanai attiecīgajos divkomponentu vārdkopterminos iz­mantoti īpašības vārdi vai divdabji ar noteikto galotni, piemēram, rajonēta sis­te­mātiska neizsvarota paraugošana 14tv, bet rajonētā paraugošana 14tv, siste­mā­tiskā paraugošana 14tv. Ja vairākkomponentu vārdkopterminā līdzīgā pozīcijā lie­tots īpašības vārds ietver vispārīgu raksturojumu, priekšroka tiek dota ne­no­teik­tajai galotnei, piemēram, brīvas izplūdes plūsmdalis.

2. Kā jau teikts, dzimte, skaitlis un locījums ir kategorijas, kas īpašības vārdam ir atkarīgas no apzīmējamā lietvārda. Patstāvīga termina funkci­jā substantivētie īpašības vārdi parasti ir vīriešu dzimtes formā, bet dažkārt rodas dzimtes izvēles problēma.

Terminu sistēmās substantivētā īpašības vārda dzimti nosaka atbilstošās vārdkopas pamat­komponenta dzimte, piemēram, matemātikā vīriešu dzimtē tiek doti matemātisko lie­lu­mu nosaukumi, piemēram, mainīgais (sal. lielums —vīriešu dzimtes vārds). Ķīmijā baltā krāsviela —> baltā, tāpēc arī dzeltenā, briljantzaļā, metilēnzilā, bet baltais pigments —> baltais, tāpēc arī bril­jant­zaļais, meti­lēnzilais[3] . Paras­ti vīriešu dzimtē tiek doti abstrakto filozofijas jēdzienu nosaukumi: abstraktais un konkrētais, daiļais un neglītais.

3. Īpašības vārda  salīdzināmās pakāpes terminu veidošanā iz­man­totas maz. Tām var būt gan patstāvīgā termina funkcija, piemēram, filozofijas ter­­­mins visskaistākais, gan vārdkoptermina atkarīgā komponenta funkcija, pie­mē­ram, augstākā siltumspēja, visvarbūtīgākais molekulu kustības ātrums. Vis­pā­rā­kās pakāpes formu terminos sastop reti, tās nozīmē mēdz lietot pārāko pakāpi, pie­mē­ram, matemātikas terminos lielākais kopīgais dalītājs un mazākais kopīgais da­lāmais.

Salīdzināmo pakāpju mazajai izplatībai vārdkopterminos ir savs pamats. Divas sa­lī­dzināmās pakāpes nevar apmierināt vajadzības pēc dažādo objektu īpašību gra­dācijas izteikšanas, jo līdz ar zinātnes attīstību daudzām parādībām tiek atklātas jau­­nas īpašību gradācijas iespējas un lielākais vai vislielākais, augstākais vai vis­aug­stākais u. tml. var izrādīties tomēr mazāks, zemāks u. tml. par jaunatklāto īpa­šības pakāpi. Gradācijas pakāpju izteikšanai zinātniskajā terminoloģijā priekš­ro­ku dod prefiksālajiem elementiem pār-, virs­‑, super-, ultra- u. tml. (pārsmagais ūdens) vai arī pievieno kādus citus raksturojošus elementus, piemēram, ļoti, sevišķi, īpa­ši (sevišķi mīksta slīpējamripa).

DIVDABJA KATEGORIJU IZMANTOŠANA

Tāpat kā īpašības vārdus, arī lokāmos divdabjus terminoloģijā lieto gan pat­stā­vīga termina funkcijā — substantivētos divdabjus (atspoguļotais, audzi­nā­mais, da­lāmais, reizināmais, saskaitāmais), gan vārdkoptermina atkarīgā kom­po­nenta funk­cijā (forsētais motors, piekabināmā mašīna, neapmierinoša atzīme, garīgi at­palikušie bērni). Nelokāmo divdabi terminu veidošanā izmanto maz (apū­­de­ņo­šana pludinot, pārbaude neizjaucot).

No kategorijām, kas divdabim kopējas ar īpašības vārdu, terminu veidošanā ak­tuālākā ir noteiktības kategorija. Noteiktās un nenoteiktās galotnes izvēles kri­tēriji divdabjiem ir tādi paši kā īpašības vārdiem (par to sk. iepriekš).

Atšķirībā  no īpašības vārda divdabim vēl ir laika, kārtas un atgriezeniskuma ka­tegorija, kas divdabim piemīt kā vienai no darbības vārda formām. Šīm ka­te­go­ri­jām ir sava loma arī terminu veidošanā.

 1.   Laika   kategorija izpaužas vārdkopterminos, kuros izmantoti tagadnes un pagātnes lokāmie divdabji.

Tagadnes lokāmajiem divdabjiem temporālā nozīme (saistība ar tagadnē notiekošu darbību vai procesu) nav tik spilgta. Tie ietver lielāku darbības nojēguma vis­pārinājumu, un tos izmanto pastāvīgas pazīmes izteikšanai, piemēram, dzenošais zobs, fokusējošā lēca, nesošais elements; grozāmais spārns, nomaināmā sleja.

Pagātnes lokāmajiem divdabjiem temporālā nozīme (saistījums ar pagātnē no­ti­kušu darbību vai procesu) ir izteiktāka, tāpēc ar tiem parasti apzīmē kādas no­ti­kušas darbības vai procesa rezultātā radušos, izveidojušos pazīmi vai stāvokli, pie­­mēram, atlikusī strāva, aizkavējušies neitroni; anotētais literatūras rādītājs, audu­­motā kape. Darāmās kārtas pagātnes lokāmajam divdabim ar -is, ‑usies ir spilgta pa­beigtības nozīme. Dažiem ciešamās kārtas pagātnes lokāmajiem divdab­jiem ar ‑ts, -ta pagātnē notikušas darbības nozīme ir nivelējusies, neitralizējusies, pie­mēram, da­lītā kloķvārpsta, raustītā ģenerācija.

Ciešamās kārtas pagātnes lokāmo divdabi, kuram pagātnes nozīme nav neit­ra­li­zējusies, bet izsakāmajā pazīmē sakars ar pagātnes darbību nav aktuāls, aizstāj ar citu, semantiski piemērotāku apzīmētāju, piemēram, nevis pārtrauktas riteņa pē­dasp, bet gan pārtraukumainas riteņa pēdas (‘ar pārtraukumiem‘).

Divdabjus ar atšķirīgām laika formām vajadzības gadījumā izmanto tuvu jē­dzie­nu atšķiršanai pēc norises laika, piemēram, «Sarkanajā grāmatā» tiek šķirti izzudušie dzīvnieki (kuru vairs nav) un izzūdošie dzīvnieki (kuru kļūst ar­vien mazāk).

2. Vārdkopterminos tiek izmantoti tagadnes un pagātnes darāmās kārtas (audzi­­nošs piemērs, stimulējoša atzīme; atlikusī strāva) un ciešamās kārtas (redza­mā gaisma, vadāmā mācīšana; adaptēts teksts, saistītie laiki) divdabji.

Latviešu valodā ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar -ams, -ama, ‑āms, -āma tiek lietots arī darbības palīglīdzekļa (beramā piltuve, sveramā glāzīte, tvaicējamā kol­­ba) vai pat darbības veicēja (griežamā mašīna, liecamā mašīna) apzīmēšanai. Zi­nāt­nis­kajā terminoloģijā šo nozīmju izteikšanai semantiskās nepārprotamības la­bad tiek darināti salikteņtermini ar darītājvārda formu pirmajā daļā vai vārd­kop­termini, ku­­ru pirmajā komponentā ir deverbāls lietvārds ar -šana (par to sk. seman­tikas no­daļā).

3. Termina funkcijā maz izmantotas atgriezeniskās divdabju formas ar -ošies, -ošās, -ies, -usies, piemēram, krustojošās taisnes, daļēji pārsedzošās pa­zīmes; aizkavējusies sabrukšana, aizkavējušies neitroni.

[1] Ja maz- pamatā ir īpašības vārds (pretstatā: liel-), tad ģenitīva skaitlis atkarīgs no salikteņa pamatkomponentā ietveramās semantikas: mazapjoma kustība, mazmēra kuģis, mazmilža zvaigzne, bet mazgabarītu traktors (‘traktors ar maziem gabarītiem’).

[2] Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā norādīts, ka noteiktā galotne nostabilizējas terminos, kam ir tikai sava viena konkrēta nozīme [57, I, 442].

[3] Ne vienmēr krāsvielas nosaukums stingri nošķirams no pigmenta nosaukuma, tādēļ šīs formas lietojumā tiek jauktas.