Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Terminoloģija > Raksti un grāmatas > Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Intralingvālie jeb valodiskie principi     
   Leksiskais aspekts     

Drukāt         

    
    

LEKSISKAIS ASPEKTS

 

Leksiskā aspekta īpašo lomu terminoloģijā nosaka terminoloģijas kā patstāvīgas zinātnes nozares ģenētiskais sakars ar leksikoloģiju.

TERMINS UN VĀRDS.

TERMINS UN «NETERMINS»

Par termina un vārda, termina un «netermina» attieksmju problēmu runāts daudzos terminoloģijas pētījumos.

Kaut arī termina un vārda jēdzieni krustojas (termins ir vārds noteiktā funkcijā, tātad daļa vārdu vienlaikus ir arī termini un termini savukārt ir vai nu vārdi, vai vārdu savienojumi), tomēr terminoloģiskajā literatūrā ir pieņemts lietot tieši šādu izteiksmi: «termins un vārds», jo ne katrs vārds ir termins un ne katrs termins ir vārds. Pretstatīšanai izmantojama izteiksme «termins un «netermins»».

Termina un vārda attieksmju pamatā ir termina kā funkcionālas vienības būtība. Valodas leksiskās[1] sistēmas skatījumā termins ir leksiska vienība speciālā funkcijā. Terminoloģijas sistēmas skatījumā termins ir terminācijas vienība.

Termina speciālo funkciju diktē sistēma, kas ir kopīgās valodas leksiskās sistēmas apakšsistēma. Šī apakšsistēma ir terminoloģija kā terminu kopums. Termins reizē ir gan terminoloģijas, gan kopīgās valodas leksiskās sistēmas elements, un termini ir viens slānis kopīgajā leksisko vienību krājumā.

Terminoloģijas sistēmu nosaka, no vienas puses, valodas leksiskā sistēma, no otras puses, jēdzienu sistēma, kurai terminoloģijā ir primāra nozīme (tas ir viens no iemesliem, kāpēc terminoloģija kā zinātnes nozare tiek izdalīta patstāvīgā nozarē ar savu pētīšanas objektu — terminu — un savām pētniecības metodēm).

Dažādās nozarēs terminu raksturs ir atšķirīgs, un arī katrā atsevišķā nozarē visi termini nav viendabīgi. Literatūrzinātnē, mākslā par terminiem izmantoti daudzi vispārlietojami vārdi (apraksts, darbība, iztēle, paruna, stāsts), tāpēc termini un «netermini» ir grūtāk norobežojami (visu izšķir funkcija un lietošanas sfēra). Savukārt ķīmijā, matemātikā, kibernētikā par terminiem izmantoti daudzi speciāli termina funkcijai darināti vārdi, dažkārt ar specifisku struktūru, īpatnēju motivāciju u. c. (acetilsalicilskābe, sērpaskābe, rezultātums), vārda un simbola kombinācija u. tml. (heksahloro(4)platināts, U sija).

Lai ilustrētu vārda lietošanu termina jeb terminoloģiskajā un «netermina» jeb neterminologiskajā funkcijā, salīdzināsim vārda vilnis lietojumu tekstā. Tu smaidot atnāci, kur smiltīs zuda taka, Un vilnis zaļganais pie Tavām kājām plaka Purvs 68 un ..  viļņi   rodas, periodiski mainoties elastīgas vides blīvumam Mfv 305. Pirmajā piemērā — dzejas valodā — vārds vilnis lietots savā pamatnozīmē, kādā to pazīst un izmanto visi latviešu valodas lietotāji (‘ūdens vāls, kas veidojas, svārstoties ūdens virsai’), bet otrajā piemērā vārds vilnis lietots fizikas jēdziena izteikšanai, resp., stingri zinātniskā nozīmē, kas attiecas uz vispārinātas parādības fizikālo būtību (‘svārstību izplatīšanās veids telpā’). Otrajā piemērā (otrajā nozīmē) vārds vilnis lietots fizikas termina funkcijā. Savukārt hidroloģijas terminoloģijā termins vilnis ietver sevī fizikālā pamatjēdziena modifikāciju un atšķirībā no vispārlietojamā vārda vilnis pamatnozīmes («netermina» funkcijas) šeit viļņa jēdziens ir ar precīzākām, noteiktākām šī jēdziena robežām (tajā, piemēram, ietilpst arī vissīkākie vilnīši, kurus ikdienas lietojumā par viļņiem nesaucam).

TERMINA VĀRDŠĶIRISKAIS RAKSTUROJUMS.

TERMINĒMAS JĒDZIENS

Valodas vārdu krājumā ietilpst dažādu vārdšķiru vārdi, kas izsaka daudz­vei­dī­gus jēdzienus. Arī terminu veidošanā tiek izmantoti dažādu vārdšķiru vārdi, taču to funkcionālā nozīme terminoloģijā nav vienāda.

Lietvārda dominējošo lomu terminoloģijā uzsvēruši vairāki terminoloģijas pēt­nieki. Par citu vārdšķiru vārdu piederību pie terminoloģijas valodnieciskajā li­te­ratūrā izteikti pretēji uzskati. Daļa valodnieku (V. Daņiļenko, A. Umanskis, V. Ovčarenko u. c.) par terminiem uzskata arī darbības vārdus (latviešu valodniecībā, pie­mēram, R. Veidemane [146, 130—139]), īpašības vārdus, apstākļa vārdus u. c. Tā, piemēram, valodniece V. Daņiļenko atzīmē, ka lietvārdiem ir galvenā loma terminu fik­sā­ci­jas sfērā (sarakstos, vārdnīcās), turpretī lietojumā (zinātniskos tekstos) termina funk­cija ir arī darbības vārdiem un citu vārdšķiru vārdiem [155,141—142,164—165]. Citi turpretī pamatā ņem terminu kā noteiktas speciālo jē­dzienu sistēmas komponenta nosaukumu un uzsver, ka tādām vārdšķirām kā īpa­šības vārds, apstākļa vārds, vietniekvārds u. c. terminoloģijā ir galvenokārt ne­vis patstāvīga termina, bet gan terminelementa funkcija un tos izmanto kā vārd­kopterminu atkarīgos strukturālos elementus (piemēram, S. Burdins [142, 60—63], A. Moisejevs [228, 337—338]). Terminu vārdšķiriskajā raksturojumā no­zīmīga vieta ir terminā ietveramā jēdziena raksturam.

Kā pamatoti uzsvērts terminoloģijas filozofisko un loģikas aspektu pētījumos [161, 2—4], zinātnisko jēdzienu sistēmās dominējoši ir substantīviskie jeb priekšmetiskie jēdzieni, un to izteicēji valodā (termini) ir substantīviskas vienības.

Šīs substantīviskās vienības ir lietvārdi un nominālās (lietvārda) vārdkopas termina funkcijā. Lietvārds termina funkcijā ir noderīgs ne tikai kā substantīviskā jē­dziena izteicējs, bet arī kā vārdšķira, kurā ietverama lielāka informācijas pakāpe ne­kā citu vārdšķiru vārdos [188, 25], kurai ir bagātas atvasinājumu iespējas un kurā visuzskatāmāk īstenojas definitīvā (jēdzienu iezīmējošā) funkcija, kam tik liela nozīme jēdzienu sistēmas atspoguļošanā terminu sistēmā (virsjēdziena un apakšjēdziena pazīmju atspoguļošanā terminos) [142, 61].

Tāpat kā visaptveroši ir substantīviskie jēdzieni, jo tajos tiek apzināti vis­da­žā­dākie reālās īstenības priekšmeti, pazīmes, lielumi, stāvokļi, procesi utt., vis­ap­tve­rošs ir arī lietvārds, jo ar to var nosaukt gan priekšmetus, gan pazīmes, lielumus, stā­vokļus, procesus u. c. [129,19].

Cita rakstura jēdzieni — adjektīviskie, verbālie, adverbiālie u. c. — parasti ir sub­stantīvisko jeb priekšmetisko jēdzienu raksturotāji, apzīmējamo objektu pa­zīm­ju ietvērēji. Tāpēc pārējo vārdšķiru vārdi — īpašības vārdi, darbības vārdi, ap­stākļa vārdi, skaitļa vārdi u. c. — izmantoti raksturojošo (atributīvo) terminelementu funkcijā, proti, priekšmetisko jēdzienu pazīmju, resp., atributīvo jeb pazīmisko jēdzienu izteikšanai, piemēram, vārdkopterminos ideāli plastisks ķer­menis, pirmais termodinamikas pamatlikums, tieksme būt saskarē ar biedriem, VAI elements. Atributīvo terminelementu funkcijā tiek izmantoti arī verbālo jē­dzie­nu iz­teicēji darbības vārdi, parasti divdabja formā, bet darbības vārdi ne­no­teik­smē vai – jo īpaši – personas formā raksturīgi galvenokārt lietošanas sfērai (zi­­nātniskos tekstos).

Izņēmums ir dažu vārdšķiru (īpašības vārda, skaitļa vārda, vietniekvārda) sub­stantivējumi, ko lieto arī patstāvīga termina funkcijā, piemēram, estētikā daiļais, ne­glītais, matemātikā reizināmais, saskaitāmais, hidrometeoroloģijā aurojošie četr­desmitie (platumi), filozofijā es un ne-es (kopš 1986. gada apstiprināti lietvārdi ess un neess).

Tādējādi saistījums ar speciālo jēdzienu var būt dažādu vārdšķiru vārdiem (ageostrofs, varbūtiski, smilšstrūklot) un pat morfēmām (-isms; -zinis, -grāfs; kontakt-; ekstra-), tomēr patstāvīga termina funkcija raksturīga tieši lietvārdam un ma­zākā morfoloģiskā vienība, kurai var būt termina funkcija (kura var būt par ter­minu), ir vārds [129, 19]. Par terminiem — atšķirībā no dažkārt paustiem uz­ska­tiem [209, 9] — nav uzlūkojami saīsinātie un simboliskie apzīmējumi, tādi kā g (‘grams’), ESM (‘elektroniskā skaitļošanas mašīna’).

Lietvārdu dominēšana terminu fiksācijas sfērā (vārdnīcās, sarakstos) liecina par­ terminu substantīvisko dabu, ar ko termini atšķiras no vispārlietojamās leksikas, kura — arī fiksācijas sfērā — tiek pārstāvēta ar dažādu vārdšķiru vārdiem.

Oriģinālu domu izteicis igauņu terminologs H. Sāri, kurš par principu izvirza neit­rālu attieksmi pret vārdšķirām. Viņš atzīst par lietderīgu termina izpratni reducēt uz terminoloģiski nozīmīgām morfēmām kā centrālajām terminoloģiskajām vie­nī­bām [226,110].

Tomēr par centrālo terminoloģisko vienību atzīstams termins, kas ir vārdiski no­­formēts. Taču, tālāk attīstot H. Sāri domu, šķiet lietderīgi izvirzīt ter­mi­nē­mas jēdzienu. Tas ļauj speciālā nozīmē lietotu dažādo vārdšķiru vārdiem ierādīt no­teiktu vietu terminu sistēmās un terminoloģiskajā leksikā kopumā.

Terminēma ir jēdzieniski vienota terminoloģisko leksisko vienību kopa ar terminu kā kopas centrālo lo­cekli (pamatkomponentu) un kā terminēmas pamat­for­mu (tas parasti ir lietvārds) un citu vārdšķiru vārdiem kā kopas sekundārajiem lo­cek­ļiem (sekundārajiem kom­ponentiem) un terminēmas pakārtotām formām. Pie­mēram, termini dro­se­lē­ša­na, ģeomagnētisms, posmsecība atzīstami par attie­cī­go terminēmu pa­mat­kom­po­nentiem, bet ar tiem jēdzieniski saistītie darbības vārdi, divdabji vai īpašības vār­di droselēt, ģeomagnētisks, posmsecīgs uzskatāmi par attiecīgo terminēmu se­kundārajiem locekļiem jeb komponentiem.

Tādējādi terminēmas jēdziens ļauj apvienot ar kopīgu pamatjēdzienu saistītu ter­minoloģisko vienību kopu un citu vārdšķiru vārdiem ierādīt vietu pamatos sub­stantīviskajā terminu sistēmā, piemēram, starošana — terminēmas pamatforma, termins un starot, starojošs — terminēmas pakārtotās formas.

TERMINOLOĢIJA

UN TERMINOLOĢISKĀ LEKSIKA

Terminēmas jēdziens, ierādot dažādu vārdšķiru vārdiem noteiktu vietu terminu sis­tēmā un nošķirot teminus kā zinātnisku jēdzienu nosaukumus no citiem ter­mi­no­loģiskā (bet ne termina!) funkcijā lietotiem vārdiem, dod iespēju norobežot arī jē­dzienus terminoloģija kā ‘terminu kopums’ un ter­mi­no­loģiskā leksika, kur ietilpināmi ne tikai termini kā substantīviskas ter­minoloģiskās vienības, bet arī citu vārdšķiru vārdi speciālā, terminoloģiskā no­zīmē (kas izsaka adjektīviskus, verbālus, adverbiālus u. c. rakstura jēdzienus).[2] Šāds nozīmes šķīrums daļēji jau iezīmējies praksē, kad, runājot par terminoloģiju, pa­rasti tiek analizētas substantīviskas formas, bet, aptverot dažādu vārdšķiru vārdus, tiek runāts par terminoloģisko leksiku [sk. 151; 142 u. c.].

Terminoloģisko leksiku latviešu valodniecībā mēdz saukt arī par ter­mi­no­lo­ģis­miem [45, 151]. Taču termini terminoloģiskā leksika un terminoloģismi jēdzieniski ir šķi­rami, jo terminoloģiskā leksika attiecināma tikai uz vārdiem, bet ter­mi­no­lo­ģis­mos ietilpināmi gan vārdi, gan vārdkopas, gan cita rakstura terminoloģiskas vie­nī­bas.[3]

Terminoloģiskā leksika ir viena no speciālās leksikas sastāvdaļām blakus pro­fesionālajai leksikai, speciālajai apvidus leksikai un profesionālajam jeb arod­žar­gonam.

Speciālās un terminoloģiskās leksikas dalījumu rāda šāda shēma:

 Šāds speciālās un terminoloģiskās leksikas dalījums bāzējas uz termina šaurāko izpratni, pēc kuras termins tiek attiecināts tikai uz zinātnes sfēru. Termina plašākajā izpratnē var runāt arī par profesionālajiem, apvidus un žargona terminiem.

Substantīvisko terminoloģisko leksiku jeb terminus (terminoloģiju) sīkāk var grupēt pēc dažādām pazīmēm: izsakāmo jēdzienu zinātniskās izstrādātības pa­kāpes (zinātniskie, tehniskie, individuālie termini), zinātnes nozares vai prak­tis­kās darbības sfēras tipa (humanitāro un eksakto zinātņu termini, tehnisko zinātņu ter­mini, sabiedriski politiskie termini, lietvedības termini) utt. [sal. 129,15—16].

Svarīgi ir nošķirt jēdzienus un terminus: zinātnes termins — ‘kādā zinātnes no­­zarē lietojams termins’, zinātnisks termins — ‘zinātniski izstrādāts kādas zinātnes no­­zares vai praktiskās darbības sfēras termins’, tehnikas termins — ‘kādā tehnikas no­­zarē lietojams termins’, tehnisks termins — ‘uz dažādu nozaru tehnisko sfēru at­tie­cināms termins’ (kas var būt zinātniski neizstrādāts), tehnisko zinātņu ter­mins — ‘tehniskās zinātnēs lietojams termins’, zinātniski tehnisks termins — ‘zi­nāt­niski iz­strādāts kādas tehniskās zinātnes vai praktiskās darbības sfēras termins’.

TERMINOLOĢIJAS

UN VISPĀRLIETOJAMĀS LEKSIKAS

UN TERMINOLOĢISKĀS 

UN NETERMINOLOĢISKĀS LEKSIKAS

ATTIEKSMES UN MIJIEDARBĪBA

Valodas nepārtrauktības izpratnei ir dziļš sociālais un valodiskais pamats. Dažādās cilvēku sazināšanās sfēras — ikdienas sadzīve un ražošana, zinātne, kultūra, politika u. c. — ir valodas ziņā vienota ļaužu kolektīva sociālās darbības novadi. Visās tajās valoda saglabā savu vienotību, jo sazināšanās notiek ar kopīgās vienotās valodas līdzekļiem. Valodas nepārtrauktības valodiskais pamats ir vienas un tās pašas skaņas, vieni un tie paši vārddarināšanas līdzekļi un paņēmieni, kas tiek izmantoti visu leksisko vienību, arī terminu, veidošanā. Runā vai rakstos visas leksiskās vienības pakļautas vienotai locījumu sistēmai un kopīgām sintakses likumībām. Termini, tāpat kā jebkura leksiskā vienība, rodas sakarā ar nepieciešamību nosaukt kādu priekšmetu vai parādību, tie dzīvo valodā, dažkārt mainot savu skanējumu, struktūru vai semantiku, un, zūdot attiecīgai reālijai vai citu iemeslu dēļ, var arī zust no valodas.

Terminoloģiskajos pētījumos terminoloģija parasti tiek raksturota, salīdzinot to ar vispārlietojamo leksiku. Daļa terminu ir specifiski terminoloģiski darinājumi, ko lieto tikai kādas nozares speciālisti: piemēram, autotehnikas termini pārgājība, piln­tvertnes nobraukums. Otra daļa teminu ir plaši sastopami arī kā vispārlietojami vārdi, piemēram, fizikas termini gaisma, skaņa, strāva, lampa. Bez tam ir arī tādi plaši izplatīti vispārlietojamie vārdi, kuri nav ieguvuši termina funkciju, piemēram, māmuliņa, vizināšanās. Zinātniskās terminoloģijas un vispārlietojamās leksikas slānis krustojas, un to attieksmes shematiski var attēlot šādi:

Savstarpēji izslēdzošas ir terminoloģiskā leksika un neterminoloģiskā leksika, kas apzīmē atšķirīgus funkcionālos līmeņus. Taču starp šiem abiem līmeņiem ir starpslānis — vārdi, kurus lieto abos funkcionālajos līmeņos. Šai aspektā vārdi dalāmi trijās grupās:

1) viena — tikai neterminoloģiskā — līmeņa vārdi, piemēram, māmiņa, vectētiņš, drostaliņa, miegamice, trejdeviņi, paldies, jel, bet, nevis, taču;

2) viena — tikai terminoloģiskā — līmeņa vārdi, piemēram, atmagnetizēšana, atsaistītājfiltrs, deviācija, difuzors, ekskluzivitāte, frakcionēšana;

3) divu — gan neterminoloģiskā, gan terminoloģiskā — līmeņu vārdi, piemēram, atbalss, ātrums, čaula, daļiņa, gaisma, lampa, strāva, vilnis, zīle.

 Shematiski to var attēlot šādi:

 C līmenis liecina par terminoloģiskās un neterminoloģiskās leksikas mijiedar­bību. Te ir gan tādi vārdi, kas ienākuši terminoloģiskajā no neterminoloģiskās (vispār­lietojamās) leksikas ar vārda nozīmes specializēšanos un formalizēšanos,[4] piemēram, nogurums — ne tikai cilvēkam, bet arī materiālam, gan arī tādi vārdi, kas sākotnēji radušies kā termini, bet vēlāk līdztekus izmantoti arī ārpus terminoloģiskās sfēras, piemēram, termini kontakts, diapazons.

Divu līmeņu vārdi (C grupa) atkarā no to semantiskajām attieksmēm abās funkcijās dalāmi divās apakšgrupās.

Pirmajā apakšgrupā ietilpināmi vārdi, kuri katrā funkcionālajā līmenī apzīmē savu atšķirīgu jēdzienu, piemēram, kulinārijas termins austiņa.

Otrajā apakšgrupā ietilpināmi vārdi, kuri abos funkcionālajos līmeņos saistāmi ar vienu un to pašu nozīmi, tikai termina funkcijā vārda nozīme ir pre­ci­zējusies, specializējusies, noteiktākas ir kļuvušas ar attiecīgo vārdu apzīmējamā jē­dziena robežas, piemēram, ātrums.

Dalījums divās apakšgrupās atkarā no vārda semantiskajām atšķirībām dažādajos funkcionālajos līmeņos nav uztverams mehāniski, t. i., ar stingrām apakš­grupu robežām, jo valoda nepārtraukti attīstās un vārdu semantiskā un funk­cionālā sistēma ir ļoti sazarojusies un tāpēc sarežģīta. Tā, vārdam adata neter­minoloģiskajā līmenī ir vairākas nozīmes (adatas šūšanai un adīšanai, adatas apģērba vai matu saspraušanai un rotāšanai, adatas kā veidojumi uz augiem, dzīv­niekiem u. c.). Arī termina funkcijā šim vārdam atkarā no nozares, kurā tas lietots, ir dažādas nozīmes: tekstilrūpniecības un apavrūpniecības terminolo­ģi­jā — šujamās adatas nozīme, vairākās citās tehnisko zinātņu nozarēs — adatveida detaļas nozīme, savas nozīmes šim vārdam ir arī medicīnas, botānikas, zooloģijas u. c. nozaru terminoloģijā.

Dažādas ir arī semantiskās attieksmes starp neterminoloģisko pamatnozīmi un dažādo nozaru terminoloģiskajām nozīmēm: vienā terminoloģijas nozarē var funkcionēt vārds pamatnozīmē (ar nozīmes precizēšanos, specializēšanos), citā nozarē — atšķirīgā nozīmē (ar vārda nozīmes maiņu).

Sarežģīta ir vārdu semantikas attīstības gaita no neterminoloģiskajām nozīmēm uz terminoloģiskajām un otrādi. Ne vienmēr vārda pamatnozīme ir saistāma ar vārda funkciju neterminoloģiskajā līmenī.

Ja neterminoloģiskajā lietojumā termins iegūst pārnestu, metaforisku nozīmi, notiek determinoloģizācija [146, 123]. Determinoloģizējušies noteiktā nozīmē ir, piemēram, vārdi kontakts, trauma (dvēseles trauma). Vārdiem ceļojot no viena līmeņa otrā, terminoloģizācijas un determinoloģizācijas procesiem seko vēl arī reterminoloģizācijas un redeterminoloģizācijas procesi.

TERMINOLOĢIJAS SLĀŅI

Vienas zinātnes nozares terminoloģija kopīgajā terminoloģijas sistēmā veido atsevišķu terminoloģijas apakšsistēmu. Katrā šādā apakšsistēmā daļa terminu lietojami arī ārpus speciālās sfēras, t. i., neterminoloģiskajā līmenī, daļa paliek kā specifiski terminoloģiski darinājumi, kas lietojami tikai terminoloģiskajā līmenī. Savukārt starp specifiskajiem terminoloģiskajiem darinājumiem ir tādi, kas funkcionē par terminiem tikai vienas nozares ietvaros, un ir tādi, ko par terminiem izmanto arī citās nozarēs. Tātad — tāpat kā saskaras un krustojas atsevišķas zinātnes nozares, tāpat saskaras un krustojas arī atsevišķu nozaru terminoloģija.

Pārveidojot iepriekš doto shēmu, proti, terminoloģisko līmeni sadalot atsevišķu nozaru terminoloģiskajos apakšlīmeņos, iegūstam sarežģītāku shēmu (shēmā terminoloģiskā līmeņa, t. i., dažādu nozaru terminoloģijas, apzīmēšanai vienkāršības labad izmantoti tikai trīs apļi, bet to skaits varētu būt krietni lielāks atkarā no nozaru un apakšnozaru daudzuma):

Krustošanās rezultātā veidojas dažādi leksikas slāņi:

A     — neterminoloģiskā līmeņa vārdi (auša, ālēties, drillēt),

B1     — atsevišķā nozarē lietojami termini (astronomijas termini apekss, cefeīda),

B2     — divās vai dažās nozarēs lietojami termini (fizikas un astronomijas termini aberācija, gaismas izkliede),

B3     — vairākās vai daudzās (dažkārt pat — visās) nozarēs lietojami termini (abstraktu jēdzienu apzīmējumi metode, sistēma),

C1     — vārdi, kas reizē ietilpst gan neterminoloģiskajā līmenī, gan kādas atsevišķas nozares terminoloģijā (automaģistrāle — vispār un autoceļu terminoloģijā),

C2     — vārdi, kas reizē ietilpst gan neterminoloģiskajā līmenī, gan divu vai dažu nozaru terminoloģijā (skaņa, akords — vispār un fizikas un mūzikas terminoloģijā),

 C3    — vārdi, kas izplatīti gan neterminoloģiskajā līmenī, gan dažādu (daudzu) nozaru terminoloģijā (paņēmiens, veids).

Nozaru skaits, kurās attiecīgais termins lietojams, ir ļoti nosacīts, jo sakarā ar da­žādu nozaru un starpnozaru un to terminoloģijas nepārtrauktu attīstību katrā kon­krētā gadījumā ir grūti pārzināt visas esošās un paredzēt topošās nozares, kur at­tiecīgais vārds funkcionētu par terminu. Būtiska loma šeit ir izsakāmā jēdziena sa­turam.

Dažādu nozaru terminoloģijas saskare un krustošanās saistās ar vārda ter­mi­no­loģisko polifunkcionalitāti, t. i., viena un tā paša vārda lietošanu dažādu nozaru ter­mina funkcijā. Ir labi, ja viens un tas pats vārds termina funkcijā jebkurā nozarē pa­tur vienu un to pašu nozīmi, resp., ja tas apzīmē vienu un to pašu jēdzienu. Taču ne­reti ir tā, ka vienu un to pašu terminu dažādās nozarēs lieto ar atšķirīgām nozīmes nian­sēm, piemēram, termins noturība automobiļu terminoloģijā lietojams, lai ap­zīmētu automobiļa īpašību — spēju pretoties slīdēšanai — atšķirībā no termina sta­bilitāte, ko lieto, lai apzīmētu citu automobiļa īpašību — spēju noturēties pret ap­gāšanos. Turpretī citās tehnikas nozarēs, piemēram, būvmehānikā, automātikā, hid­romeliorācijā, termini noturība un stabilitāte tiek lietoti kā sinonīmi.

Atkarā no izplatības dažādās nozarēs terminoloģiju mēdz dalīt trīs grupās [264,12—14]:

1) viennozares (konkrētas nozares) terminoloģija,

2) starpnozaru terminoloģija,

3) daudznozaru jeb vispārzinātniskā (attiecinot uz tehnikas nozarēm — vis­pār­tehniskā) terminoloģija (robeža starp vispārtehnisko un vispārzinātnisko terminoloģiju grūti novelkama, jo lielākā daļa vispārtehnisko terminu reizē ietilpināmi arī vispārzinātniskajā terminoloģijā, piemēram, aparāts, ātrums, biežums, dzinējs, ierīce, jauda).

Tā kā dažādu nozaru kopējiem jēdzieniem parasti piemīt lielāka abstrakcijas pakāpe, daudznozaru jeb vispārzinātniskā terminoloģija aptver fundamentālus jēdzienus un kategorijas ar lielu vispārinājuma un abstrakcijas pakāpi un tajā pārsvarā ir abstraktas nozīmes lietvārdi: attieksme, attiecība, sakars, atkarība, izturība, noturīgums, analīze, aktivizācija u. tml. Bez tam daudznozaru jeb vispārzinātniskajā terminoloģijā pārsvarā ir vienvārda termini.

Daži pētnieki tādus vispārzinātniskos terminus kā sistēma, struktūra, kas izsaka ļoti vispārīgus jēdzienus, iekļauj terminoīdu kategorijā, pamatojot savu domu ar to, ka tiem nav sistēmisku saišu ar zinātniskiem terminiem [129, 18]. Tomēr šis apgal­vojums ir nepamatots, jo arī visaugstākās terminu hierarhijas pakāpes, t. i., ter­mi­nu sistēmas pašas augšējās horizontāles, terminiem ir sistēmiski sakari ar pakār­totajiem terminiem un kopīgo terminu sistēmu: sistēma kā virsjēdziena ter­mins un tam pa­kār­totie afokālā sistēma, autonomā sistēma, noslēgtā sistēma, simet­riskā sistēma utt. vai: struktūra un — graudainā struktūra, homogēnā struktūra, rom­biskā struktūra utt.

Starpnozaru terminoloģijā ietilpst kopējie dažādu sabiedrisko, dabas, tehnikas u. c. nozaru vai nozaru grupu termini, piemēram, morfoloģija, celms, sakne ir gan dabaszinātņu (botānikas), gan sabiedrisko zinātņu (valodniecības) termini.

Viennozares terminoloģijā ietilpst atsevišķai nozarei specifisku jēdzienu apzīmējumi (dažādu priekšmetu, īpašību, procesu, lielumu u. c. kategoriju nosaukumi), piemēram, autotehnikā aizdedze, pilntvertnes nobraukums.

Dažādās nozarēs terminu raksturs ir atšķirīgs. Piemēram, tehnikas terminiem atšķirībā no sabiedrisko nozaru terminiem ir precīzākas jēdziena robežas [248,108].

TERMINOLOĢIJAS

UN CITU IEROBEŽOTAS IZPLATĪBAS

LEKSIKAS SLĀŅU ATTIEKSMES

Līdzās vispārlietojamai leksikai valodā ir profesionāli, sociāli, teritoriāli, vēs­tu­riski un stilistiski ierobežotas izplatības leksikas slāņi. Terminoloģija ir viens no profesionāli ierobežotiem leksikas slāņiem, un tās attieksmes ar citiem iero­be­žo­tas izplatības leksikas slāņiem ļauj dziļāk izprast zinātniskās terminoloģijas bū­tību un raksturot ierobežotas izplatības leksikas slāņus kā vienu no zinātniskās ter­minoloģijas avotiem.

1. Zinātniskajai terminoloģijai visciešākais sakars ir ar otru profesionāli iero­be­žotas izplatības leksikas slāni — profesionālo leksiku, ko va­lod­niecības un terminoloģijas literatūrā dēvē par profesionālismiem [260,76—87;229;216].

Gan termini, gan profesionālismi ir speciālo jēdzienu apzīmējumi. Tie ir vārdi ar specializētu nozīmi, un tos savā valodā lieto galvenokārt nozares speciālisti. Ter­mini un profesionālismi kā speciālās leksikas slāņi daļēji krustojas [260, 87], taču katram no tiem ir virkne atšķirīgu pazīmju [242, 78—84]:

1) zinātniskā terminoloģija ir saistīta ar dažādām zinātnes nozarēm, un tā ir zi­nātnes jēdzienu izteikšanas un zinātnieku sazināšanās līdzeklis, savukārt pro­fe­sio­nālismi ir saistīti ar ražošanas nozaru sfēru, un tie ir vienas profesijas vai spe­cia­li­tātes pārstāvju sazināšanās līdzeklis, piemēram, celtniecībā lieto profesionālismus puļ­ķis, rullis, šeņķelis, kam zinātniskajā terminoloģijā atbilst termini aizbāznis, veltnis, grozāmass tapa;

2) zinātniskā terminoloģija ir literārās leksikas daļa, bet profesionālismi var arī neietilpt literārajā leksikā, turklāt daļa no tiem robežojas ar arodžargonismiem, pie­mēram, flaķenes, kruķis, štuceris;

3) zinātniskajai terminoloģijai ir raksturīgs sistēmiskums, un tās vienības tiek vei­dotas atbilstoši arī citām zinātniskam terminam izvirzītajām prasībām, turpretī pro­fesionālismi nav iekļaujami virsjēdzienu un apakšjēdzienu apzīmējumu sis­tē­mā, un to izvēlei netiek izvirzītas īpašas prasības, izņemot varbūt īsumu un iz­teiksmīgumu (piemēram, jūrniecībā koks ‘pavārs’), katrs nosaukums te var būt iz­olēts un var nesaistīt lietas un jēdzienus pēc būtības, to pamatuzdevums ir nosaukt ob­jektus tā, lai tos varētu atšķirt vienu no otra;

4) galvenie zinātniskās terminoloģijas avoti ir vispārlietojamā leksika un jaundarinājumi pēc produktīviem literārās valodas vārddarināšanas modeļiem, kā arī motivēti aizguvumi, bet profesionālismu darināšanā aktīvākie ir sarunvalodas vārd­darināšanas modeļi, piemēram, ar izskaņu -ene (flaķenes), sarunvalodai rak­stu­rīgi formu īsinājumi (trafs ‘transformators’), vārda nozīmes pārnesumi (strāva — ‘strāvas stipruma’ nozīmē), īpaši pēc ārējās analoģijas veidoti tēlaini apzīmējumi (tre­pīte — asfalta krokojums uz ceļa), apvidvārdu pārņēmumi (paugas ‘sakas’), ne­motivēti aizguvumi, arī barbarismi (barabāns ‘kabeļspole’, suhars ‘pusloks’) u. c.;

5) zinātniskā terminoloģija ir zinātniski izstrādāta, apzināti vienveidota un pilnveidota, oficiāli pieņemta, apstiprināta un tādējādi atzīstama par likumīgu normu (parasti tā ir vairāku speciālistu kopīga darba rezultāts), turpretī profesionālismi rodas nereti pašplūsmā kā individuāli darinājumi, kas katram speciālistu kolektīvam var būt atšķirīgi;

6) zinātniskā terminoloģija tiek nostiprināta rakstos, apkopota speciālos krājumos — vārdnīcās, biļetenos u. tml., to plaši lieto zinātniskajā un po­pu­lār­zi­nāt­niskajā literatūrā, publicistikā, turpretī profesionālismi funkcionē galvenokārt dzī­vajā runā, mutvārdos, un parasti neiziet ārpus šauras specialitātes ietvariem, tur­klāt profesionālismu izplatībai mēdz būt arī reģionāls raksturs;

7) zinātniskās terminoloģijas izstrādāšanā tiek ņemtas vērā zinātnes un valodas tā­lākas attīstības vajadzības, bet profesionālismu darināšanā tam netiek pievērsta uz­manība.

Diahroniskā skatījumā vairākās nozarēs var konstatēt pakāpenisku zinātniskās ter­minoloģijas izplatīšanos agrāk lietoto profesionālismu vietā. Stingra robeža starp abiem slāņiem nav novelkama. Zinātniskie termini tiek plaši lietoti dažādu pro­fesiju pārstāvju runā ražošanas procesā (izolācija, pusvadītājs, spole, tranzistors). Dau­dzi profesionālismi savukārt tiek izmantoti zinātniski precizētu jēdzienu iz­teik­šanai un kļūst par zinātniskiem terminiem (dubļsargs; lodāmurs; logs — pe­dagoģijas terminoloģijā; pirksts — tapveida detaļa mehānismos; trepīte — uz ce­ļa). Izmantojot profesionālismus termina funkcijā, kritiski jāvērtē tā pro­fe­sio­nā­lis­mu daļa, kas ir tuva arodžargonam.

2. Atkarā no valodas lietojuma sociālās situācijas tradicionāli tiek izdalīti  žargonismi un  argotismi. Zinātniskajā terminoloģijā ne žar­gonismus, ne argotismus neizmanto, jo to izvēles pamatā parasti ir gadījuma pa­zīme, tajos ietverta lieka emocionalitāte un neskaidra, nesistēmiska analoģija [233, 36]. Neliels sakars zinātniskajai terminoloģijai ir ar vienu no žargonismu slā­ņiem — t. s. arodžargonismiem. Parasti zinātniskajā terminoloģijā arod­žar­go­nis­miem atbilst noteikti zinātniski termini: padons (zinātniskajā terminoloģijā pa­liktne), stojaks (stāvvads). Taču, jēdzieniem diferencējoties, zinātniska termina fun­kciju var piešķirt arī arodžargonismam, kas jau nostiprinājies profesionālajā lie­tojumā un kļuvis par profesionālismu. Bet reizēm profesionālajā lietojumā no­stiprinājies arodžargonisms iekļūst terminoloģijā literārā ekvivalenta nepopularitātes dēļ, piemēram, par profesionālismiem ir kļuvuši nemotivētie aizguvumi (barbarismi) mufītis (uzmava), saļņiks (blīvslēgs), štuceris (uzgalis) un bez tam ari kronšteins (balstenis), ķelle (sviedne), rīģelis (spraislis), kas atsevišķās nozarēs ieguvuši pat termina funkciju.

3. Viens no zinātniskās terminoloģijas papildināšanas avotiem ir teritoriāli ierobežotas izplatības leksikas slānis — apvidvārdi, izlokšņu leksika.

Zinātniska termina funkciju var iegūt apvidvārds, kas apzīmē reāliju, kurai literārajā valodā nav ekvivalenta vai kuras apzīmējums ir garš, aprakstošs. Tā, piemēram, meteoroloģijā, lai apzīmētu nokrišņu brāzmu, ko pavada pēkšņs mainīga virziena vējš, ir izmantots apvidvārds krasa, biškopības terminoloģi­jā — apvidvārds medols, automobiļu terminoloģijā vārdkopas grozāmass tapa aizstāšanai — apvidvārds pulka.

Literārajiem vārdiem sinonīmiskus apvidvārdus zinātniskajā terminoloģijā mēdz izmantot diferencējamu jēdzienu apzīmēšanai, piemēram, strauts un valks hid­roloģijā apzīmē dažādus objektus.

Apvidvārdus, kas nozīmes ziņā ir pilnīgi ekvivalenti literārajiem vārdiem, zi­nātniskajā terminoloģijā parasti neizmanto, jo tie rada lieku sinonīmiju, pie­mē­ram, apvidvārdus gušņas (literāri usnes), tupenis (kartupelis). Diemžēl no plaši iz­platītiem ekvivalentajiem apvidvārdiem reizēm ir grūti atbrīvoties (kadiķis — paeglis). Ieviešot terminoloģijā sinonīmiskus apvidvārdus, reizēm rodas nopietni pār­pratumi, piemēram, nosaucot paegli ar sinonīmisko apvidvārdu īve, ar ko li­terārajā valodā un terminoloģijā apzīmēts cits koks.

Izmantojot apvidvārdus termina funkcijā, ir svarīgi, lai tiem būtu literārajā va­lodā iederīga fonētiskā un morfoloģiskā struktūra, lai tie nebūtu ar stingri iz­teik­tām dialektālajām iezīmēm [18, 107].

Apvidvārdi pa lielākajai daļai apzīmē konkrētas reālijas — sadzīves un māj­turības priekšmetus, darbarīkus, mūzikas instrumentus, lauksaimniecības pro­duktus, ēdienus, apģērba gabalus utt., turklāt — parasti specifiskus attiecīgajam ap­vidum, piemēram, ēdienu nosaukumi kiļķeni (‘klimpas’), pītes (‘ēdiens no grūs­tiem zirņiem’), skābputra, sklandrausis. Daļa apvidvārdu atspoguļo vietējās te­ri­to­riālās, dabas apstākļu, kā arī dabas objektu, augu un dzīvnieku valsts īpatnības, pie­mēram, čiksts, klāns, valks. Šādi specifisko objektu nosaukumi parasti tiek pār­ņemti arī zinātniskajā terminoloģijā.

Apvidvārdi, kas attiecas uz speciālā lietojuma sfēru, robežojas ar pro­fe­sio­nā­lis­miem, bet apvidvārdi, kas apzīmē specifiskus ar noteikta apvidus iedzīvotāju iera­žām, paradumiem saistītus objektus un parādības (raksturīgus specifiskus ap­ģēr­ba gabalus, ēdienus, darbarīkus, mūzikas instrumentus u. c.), — ar et­no­grā­fis­miem, kas arī var būt par terminu avotu.

4.  Sava vieta zinātniskajā terminoloģijā ir vēsturiski ierobežotas izplatības lek­sikas slānim — historismiem, resp., vārdiem, kas apzīmē mūsdienās neaktuālas vai zudušas reālijas un kam nav sinonīmu mūsdienu valodā. Historismiem ir īpaša lo­ma vēstures terminoloģijā, piemēram, vēsturiskās metroloģijas termini ir his­to­ris­mi desetīna, garnica, olekts, sieks, vērdiņš, jūrniecības vēstures termini ir his­to­ris­mi nefs (12.—13. gs. preču kuģa tips), pentera (Romas kuģis 3. gs. p. m. ē.), pin­ka (15.—17. gs. holandiešu buru kuģa tips).

Historismi jāšķir no arhaismiem, t. i., vecvārdiem, kuru apzīmētās pa­rādības mūsdienās nav zaudējušas aktualitāti, bet kuru vietā mūsdienās ir citi vār­di. Arhaismi zinātniskajā terminoloģijā parasti netiek izmantoti. Izņēmums ir ga­dījumi, kad arhaismi dažās terminu sistēmās var noderēt jēdzienu diferencēšanai, pie­mēram, noteikta trauka tipa apzīmēšanai izmantots arhaisms biķeris (bet ne kā si­nonīms vārdam kauss), ekonomikas terminoloģijā no vecvārda aizmaksāt [42, II, 85] darināts aizmaksa (aizmaksas cena), kas izsaka no samaksas atšķiramu jē­dzienu.

5. Termini ir ekspresīvi neitrāli vārdi[5], jo to nozīmi veido tikai galvenais se­­mantiskais komponents — jēdzieniskā satura nesējs. Izmantojot terminu ārpus zi­­nātniskā stila ar nozīmes pārnesumu, termins var iegūt noteiktu emocionālu ekspresivitāti, tādējādi papildinot valodas ekspresīvos līdzekļus. Savukārt ekspresīvā leksika, kas ir stilistiski ierobežota lietojuma leksika, — poētismi, sa­runvalodas vārdi, eifēmismi u. c. — atsevišķos gadījumos tiek izmantota arī par vienu no zinātniskās terminoloģijas avotiem. Poētismi par zi­­nātniskās terminoloģijas avotu tiek izmantoti reti, jo to nozīmē dominē emo­cio­nāli ekspresīvais, nevis jēdzieniskais saturs, piemēram, poētisms trejacis zi­nāt­nis­kajā terminoloģijā netiek izmantots, jo tas neatspoguļo gaismas signālaparāta (luk­sofora) būtiskās pazīmes.

No sarunvalodas zinātniskajā terminoloģijā mēdz izmantot literārās sa­run­va­lo­das vārdus, kas noder jēdziena diferencēšanai, piemēram, vārds dancis (literārajā vis­pārlietojamajā leksikā deja) izmantots par pamatu jaundarinātajam horeogrāfijas ter­minam sadancis.

Sarunvalodas leksikas zemākais, neliterārais slānis — vienkāršrunas vārdi, vul­gārismi, kas raksturīgi cilvēkiem ar zemu kultūras līmeni, — zinātniskajā ter­minoloģijā izmantots netiek.

Galvenā eifēmismu lietošanas sfēra ir daiļliteratūra un sarunvaloda. Dažu no­zaru terminoloģijā, piemēram, medicīnā, eifēmisma radīšana konkrētos apstākļos tiek atzīta par vienu no iespējamiem terminu darināšanas paņēmieniem [231, 151]. Latviešu terminoloģijā šis paņēmiens izmantots maz, galvenokārt, lai psi­ho­loģisku apsvērumu dēļ aizstātu iepriekš lietotu apzīmējumu (fekālijas, urīns). Zi­nāmā mērā eifēmisma funkcijā medicīnas praksē tiek lietoti daži internacionāli grū­tu slimību nosaukumi (infarkts, pneimonija), bet dažkārt — arī nepierasti paš­cilmes jaundarinājumi vai piemirsti agrāk lietoti vārdi (riesums, treme). Taču eifē­misma funkcija ir tikai palīgmotīvs šo darinājumu lietošanai dažos atsevišķos gadījumos. Pamatos te jārunā par internacionālo un pašcilmes darinājumu sinonīmiju (pneimonija — plaušu karsonis, metastāze — riesums).

TERMINOLOĢIJA UN NOMENKLATŪRA

Terminoloģijas un nomenklatūras attieksmes un robežas pagaidām nav vien­no­zīmīgi izskaidrotas [147, 45—54; 135, 270; 146, 60—70, 71—91; 148, 13—24; 226, 113]. Nomenklatūras kā nosaukumu kopuma, uzskaitījuma konkrētā iz­pratne atkarīga no nozares. Terminoloģijas sfērā nomenklatūra visbiežāk tiek at­tiecināta uz konkrētu objektu nosaukumiem, t. i., uz izejvielu, mašīnu, detaļu, me­hānismu, materiālu u. tml. objektu nosaukumiem un ar tiem saistītiem saī­si­nā­ta­jiem apzīmējumiem (markas, indeksi, tipi, modeļi). Tā, O. Ahmanova par no­men­klatūru uzskata «kādā zinātnes nozarē lietojamu speciālo terminu (nosaukumu) ko­pumu, šīs zinātnes tipisku objektu nosaukumus (atšķirībā no terminoloģijas, kas ietver abstraktu jēdzienu un kategoriju apzīmējumus)» [135, 270].

Citās domās ir T. Kandelaki, kas atzīst, ka nomenklatūras jēdzienā ietilpināmi ne tikai konkrētu objektu nosaukumi, bet arī citas kategorijas, piemēram, metožu, pa­ņēmienu, kā arī tehnisku darbību, operāciju nosaukumi u. c., un, izmantojot ter­minu sistēmisko klasificējumu trīs pamatgrupās pēc attiecīgajos jēdzienos ietve­rtā vispārinājuma pakāpes (vispārīgie, apkopojošie un individuālie), uz no­men­­klatūru attiecina klasifikācijas pēdējo horizontāli — individuālo jēdzienu ap­zī­mē­jumus [146, 64—67], tādējādi terminu sistēmās ietilpinot nomenklatūru  kā zemāko pakāpi. Tā kā zinātnes attīstības gaitā arvien rodas jauni pakārtoti jē­dzieni, T. Kandelaki uzsver nomenklatūras dinamiskumu [146, 68—70].

Dažos pētījumos nomenklatūra salīdzināta ar citu nominatīvo vienību grupu — īpašvārdiem un uzsvērta nomenklatūras kā starpposma loma starp termi­no­loģiju un īpašvārdiem [148,13—24].

Raksturojot nomenklatūru kā īpašu speciālo objektu nosaukumus, joprojām paliek neskaidras gan terminoloģijas un nomenklatūras robežas, gan pašas nomenklatūras būtības izpratne [228, 349—352].

Nomenklatūras (tāpat kā terminoloģijas) izpratnē pieņemamāka šķiet nevis substancionālā, bet gan funkcionālā pieeja, resp., nomenklatūras būtība meklējama nevis specifisku noteikta rakstura (konkrētu vai abstraktu, individuālu vai vispārīgu) objektu apzīmēšanā, bet gan noteiktas nominatīvo vienību grupas specifiskajā funkcijā: minēt noteiktu speciālo objektu (šī vārda plašākajā izpratnē) kādā objektu uzskaitījumā. Šo nomenklatūras denotatīvo funkciju labi pamatojusi igauņu valodniece A. Reicaka [146, 71—91], bet šādas funkcijas izpratnes aizsākumi meklējami darbos, kuros nomenklatūra raksturota kā objektu etiķetētāja.

A. Reicaka nomenklatūru definē kā tās vai citas speciālās darbības sfēras objektu (parasti sistematizētu) uzskaitījumu, kad ir svarīgi tikai pieminēt speciālo objektu (neiedziļinoties tā jēdzieniskajā būtībā) [146,86].

Par nomenklatūras vienībām var būt gan termini, terminu un īpašvārdu kombinācijas, gan dažādas citas nominatīvās vienības, arī dažādi šifrēti apzīmējumi, simboli u. tml., piemēram, radioaparāts «Rigonda», autobuss «Ikarus-280», auto­mo­bilis «VAZ-21063».

Tādējādi terminoloģijas un nomenklatūras galvenā atšķirība ir tā, ka termins no­sauc objektu, ietverot ar šo objektu saistītā jēdziena būtiskās (klasificējošās) pa­zīmes (nominatīvā funkcija kopā ar definitīvo), bet nomenklatūras vienība no­sauc objektu, aprobežojoties  tikai ar kādas ārējas (pat nejaušas, simboliskas) pa­zīmes pieminēšanu (galvenais ir nominatīvās funkcijas denotatīvais raksturs).

Atšķirīgs katrā slānī ir sistēmiskuma raksturs un sakars ar izsakāmo jēdzienu.



[1] Īpašības vārds leksisks dod iespēju sistēmā iekļaut ne tikai vārdus, bet arī leksikalizētos vārdu savienojumus, turpretī ģenitīvs leksikas sistēmas jēdzienu ļauj attiecināt tikai uz vārdu kopumu.

[2] A. Hajutins ar vārdu terminoloģija apzīmē terminu kopumu zinātniskā darbā, bet ar vārdkopu terminoloģiskā leksika — terminu kopumu daiļliteratūrā [129.17].

[3] Līdzīgi būtu diferencējami jēdzieni profesionālā leksika un profesionālismi, kaut gan tas pagaidām netiek darīts [260, 76–87].

[4] Ar vārda nozīmes specializēšanos saprot vārda nozīmes piesātināšanos ar attiecīgās terminoloģijas sfēras specifiskajiem komponentiem, bet ar vārda nozīmes formalizēšanos saprot leksēmas atbrīvošanos no tiem papildu semantiskajiem komponemntiem, kas šai leksēmai ir vispālietojamā valodā [224, 281].

[5] Ekspresīvi neitrālie vārdi kā leksikostilistiska kategorija nav jaucami ar t.s. neitrālajiem terminiem, kas ir viena no trim terminu grupām (pareizi orientējošie, nepareizi orientējošie un neitrālie termini), kuras izdala, salīdzinot terminā ietverto jēdzienu ar attiecīgo terminelementu semantiku [198, 24].

     

 
Jūs esat 4004883. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs