|
LEKSISKAIS ASPEKTS
Leksiskā aspekta īpašo lomu terminoloģijā nosaka terminoloģijas kā patstāvīgas zinātnes nozares ģenētiskais sakars ar leksikoloģiju.
TERMINS UN VĀRDS.
TERMINS UN «NETERMINS»
Par termina un vārda, termina un «netermina» attieksmju problēmu runāts daudzos terminoloģijas pētījumos.
Kaut arī termina un vārda jēdzieni krustojas (termins ir vārds noteiktā funkcijā, tātad daļa vārdu vienlaikus ir arī termini un termini savukārt ir vai nu vārdi, vai vārdu savienojumi), tomēr terminoloģiskajā literatūrā ir pieņemts lietot tieši šādu izteiksmi: «termins un vārds», jo ne katrs vārds ir termins un ne katrs termins ir vārds. Pretstatīšanai izmantojama izteiksme «termins un «netermins»».
Termina un vārda attieksmju pamatā ir termina kā funkcionālas vienības būtība. Valodas leksiskās[1] sistēmas skatījumā termins ir leksiska vienība speciālā funkcijā. Terminoloģijas sistēmas skatījumā termins ir terminācijas vienība.
Termina speciālo funkciju diktē sistēma, kas ir kopīgās valodas leksiskās sistēmas apakšsistēma. Šī apakšsistēma ir terminoloģija kā terminu kopums. Termins reizē ir gan terminoloģijas, gan kopīgās valodas leksiskās sistēmas elements, un termini ir viens slānis kopīgajā leksisko vienību krājumā.
Terminoloģijas sistēmu nosaka, no vienas puses, valodas leksiskā sistēma, no otras puses, jēdzienu sistēma, kurai terminoloģijā ir primāra nozīme (tas ir viens no iemesliem, kāpēc terminoloģija kā zinātnes nozare tiek izdalīta patstāvīgā nozarē ar savu pētīšanas objektu terminu un savām pētniecības metodēm).
Dažādās nozarēs terminu raksturs ir atšķirīgs, un arī katrā atsevišķā nozarē visi termini nav viendabīgi. Literatūrzinātnē, mākslā par terminiem izmantoti daudzi vispārlietojami vārdi (apraksts, darbība, iztēle, paruna, stāsts), tāpēc termini un «netermini» ir grūtāk norobežojami (visu izšķir funkcija un lietošanas sfēra). Savukārt ķīmijā, matemātikā, kibernētikā par terminiem izmantoti daudzi speciāli termina funkcijai darināti vārdi, dažkārt ar specifisku struktūru, īpatnēju motivāciju u. c. (acetilsalicilskābe, sērpaskābe, rezultātums), vārda un simbola kombinācija u. tml. (heksahloro(4)platināts, U sija).
Lai ilustrētu vārda lietošanu termina jeb terminoloģiskajā un «netermina» jeb neterminologiskajā funkcijā, salīdzināsim vārda vilnis lietojumu tekstā. Tu smaidot atnāci, kur smiltīs zuda taka, Un vilnis zaļganais pie Tavām kājām plaka Purvs 68 un .. viļņi rodas, periodiski mainoties elastīgas vides blīvumam Mfv 305. Pirmajā piemērā dzejas valodā vārds vilnis lietots savā pamatnozīmē, kādā to pazīst un izmanto visi latviešu valodas lietotāji (ūdens vāls, kas veidojas, svārstoties ūdens virsai), bet otrajā piemērā vārds vilnis lietots fizikas jēdziena izteikšanai, resp., stingri zinātniskā nozīmē, kas attiecas uz vispārinātas parādības fizikālo būtību (svārstību izplatīšanās veids telpā). Otrajā piemērā (otrajā nozīmē) vārds vilnis lietots fizikas termina funkcijā. Savukārt hidroloģijas terminoloģijā termins vilnis ietver sevī fizikālā pamatjēdziena modifikāciju un atšķirībā no vispārlietojamā vārda vilnis pamatnozīmes («netermina» funkcijas) šeit viļņa jēdziens ir ar precīzākām, noteiktākām šī jēdziena robežām (tajā, piemēram, ietilpst arī vissīkākie vilnīši, kurus ikdienas lietojumā par viļņiem nesaucam).
TERMINA VĀRDŠĶIRISKAIS RAKSTUROJUMS.
TERMINĒMAS JĒDZIENS
Valodas vārdu krājumā ietilpst dažādu vārdšķiru vārdi, kas izsaka daudzveidīgus jēdzienus. Arī terminu veidošanā tiek izmantoti dažādu vārdšķiru vārdi, taču to funkcionālā nozīme terminoloģijā nav vienāda.
Lietvārda dominējošo lomu terminoloģijā uzsvēruši vairāki terminoloģijas pētnieki. Par citu vārdšķiru vārdu piederību pie terminoloģijas valodnieciskajā literatūrā izteikti pretēji uzskati. Daļa valodnieku (V. Daņiļenko, A. Umanskis, V. Ovčarenko u. c.) par terminiem uzskata arī darbības vārdus (latviešu valodniecībā, piemēram, R. Veidemane [146, 130139]), īpašības vārdus, apstākļa vārdus u. c. Tā, piemēram, valodniece V. Daņiļenko atzīmē, ka lietvārdiem ir galvenā loma terminu fiksācijas sfērā (sarakstos, vārdnīcās), turpretī lietojumā (zinātniskos tekstos) termina funkcija ir arī darbības vārdiem un citu vārdšķiru vārdiem [155,141142,164165]. Citi turpretī pamatā ņem terminu kā noteiktas speciālo jēdzienu sistēmas komponenta nosaukumu un uzsver, ka tādām vārdšķirām kā īpašības vārds, apstākļa vārds, vietniekvārds u. c. terminoloģijā ir galvenokārt nevis patstāvīga termina, bet gan terminelementa funkcija un tos izmanto kā vārdkopterminu atkarīgos strukturālos elementus (piemēram, S. Burdins [142, 6063], A. Moisejevs [228, 337338]). Terminu vārdšķiriskajā raksturojumā nozīmīga vieta ir terminā ietveramā jēdziena raksturam.
Kā pamatoti uzsvērts terminoloģijas filozofisko un loģikas aspektu pētījumos [161, 24], zinātnisko jēdzienu sistēmās dominējoši ir substantīviskie jeb priekšmetiskie jēdzieni, un to izteicēji valodā (termini) ir substantīviskas vienības.
Šīs substantīviskās vienības ir lietvārdi un nominālās (lietvārda) vārdkopas termina funkcijā. Lietvārds termina funkcijā ir noderīgs ne tikai kā substantīviskā jēdziena izteicējs, bet arī kā vārdšķira, kurā ietverama lielāka informācijas pakāpe nekā citu vārdšķiru vārdos [188, 25], kurai ir bagātas atvasinājumu iespējas un kurā visuzskatāmāk īstenojas definitīvā (jēdzienu iezīmējošā) funkcija, kam tik liela nozīme jēdzienu sistēmas atspoguļošanā terminu sistēmā (virsjēdziena un apakšjēdziena pazīmju atspoguļošanā terminos) [142, 61].
Tāpat kā visaptveroši ir substantīviskie jēdzieni, jo tajos tiek apzināti visdažādākie reālās īstenības priekšmeti, pazīmes, lielumi, stāvokļi, procesi utt., visaptverošs ir arī lietvārds, jo ar to var nosaukt gan priekšmetus, gan pazīmes, lielumus, stāvokļus, procesus u. c. [129,19].
Cita rakstura jēdzieni adjektīviskie, verbālie, adverbiālie u. c. parasti ir substantīvisko jeb priekšmetisko jēdzienu raksturotāji, apzīmējamo objektu pazīmju ietvērēji. Tāpēc pārējo vārdšķiru vārdi īpašības vārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi, skaitļa vārdi u. c. izmantoti raksturojošo (atributīvo) terminelementu funkcijā, proti, priekšmetisko jēdzienu pazīmju, resp., atributīvo jeb pazīmisko jēdzienu izteikšanai, piemēram, vārdkopterminos ideāli plastisks ķermenis, pirmais termodinamikas pamatlikums, tieksme būt saskarē ar biedriem, VAI elements. Atributīvo terminelementu funkcijā tiek izmantoti arī verbālo jēdzienu izteicēji darbības vārdi, parasti divdabja formā, bet darbības vārdi nenoteiksmē vai jo īpaši personas formā raksturīgi galvenokārt lietošanas sfērai (zinātniskos tekstos).
Izņēmums ir dažu vārdšķiru (īpašības vārda, skaitļa vārda, vietniekvārda) substantivējumi, ko lieto arī patstāvīga termina funkcijā, piemēram, estētikā daiļais, neglītais, matemātikā reizināmais, saskaitāmais, hidrometeoroloģijā aurojošie četrdesmitie (platumi), filozofijā es un ne-es (kopš 1986. gada apstiprināti lietvārdi ess un neess).
Tādējādi saistījums ar speciālo jēdzienu var būt dažādu vārdšķiru vārdiem (ageostrofs, varbūtiski, smilšstrūklot) un pat morfēmām (-isms; -zinis, -grāfs; kontakt-; ekstra-), tomēr patstāvīga termina funkcija raksturīga tieši lietvārdam un mazākā morfoloģiskā vienība, kurai var būt termina funkcija (kura var būt par terminu), ir vārds [129, 19]. Par terminiem atšķirībā no dažkārt paustiem uzskatiem [209, 9] nav uzlūkojami saīsinātie un simboliskie apzīmējumi, tādi kā g (grams), ESM (elektroniskā skaitļošanas mašīna).
Lietvārdu dominēšana terminu fiksācijas sfērā (vārdnīcās, sarakstos) liecina par terminu substantīvisko dabu, ar ko termini atšķiras no vispārlietojamās leksikas, kura arī fiksācijas sfērā tiek pārstāvēta ar dažādu vārdšķiru vārdiem.
Oriģinālu domu izteicis igauņu terminologs H. Sāri, kurš par principu izvirza neitrālu attieksmi pret vārdšķirām. Viņš atzīst par lietderīgu termina izpratni reducēt uz terminoloģiski nozīmīgām morfēmām kā centrālajām terminoloģiskajām vienībām [226,110].
Tomēr par centrālo terminoloģisko vienību atzīstams termins, kas ir vārdiski noformēts. Taču, tālāk attīstot H. Sāri domu, šķiet lietderīgi izvirzīt terminēmas jēdzienu. Tas ļauj speciālā nozīmē lietotu dažādo vārdšķiru vārdiem ierādīt noteiktu vietu terminu sistēmās un terminoloģiskajā leksikā kopumā.
Terminēma ir jēdzieniski vienota terminoloģisko leksisko vienību kopa ar terminu kā kopas centrālo locekli (pamatkomponentu) un kā terminēmas pamatformu (tas parasti ir lietvārds) un citu vārdšķiru vārdiem kā kopas sekundārajiem locekļiem (sekundārajiem komponentiem) un terminēmas pakārtotām formām. Piemēram, termini droselēšana, ģeomagnētisms, posmsecība atzīstami par attiecīgo terminēmu pamatkomponentiem, bet ar tiem jēdzieniski saistītie darbības vārdi, divdabji vai īpašības vārdi droselēt, ģeomagnētisks, posmsecīgs uzskatāmi par attiecīgo terminēmu sekundārajiem locekļiem jeb komponentiem.
Tādējādi terminēmas jēdziens ļauj apvienot ar kopīgu pamatjēdzienu saistītu terminoloģisko vienību kopu un citu vārdšķiru vārdiem ierādīt vietu pamatos substantīviskajā terminu sistēmā, piemēram, starošana terminēmas pamatforma, termins un starot, starojošs terminēmas pakārtotās formas.
TERMINOLOĢIJA
UN TERMINOLOĢISKĀ LEKSIKA
Terminēmas jēdziens, ierādot dažādu vārdšķiru vārdiem noteiktu vietu terminu sistēmā un nošķirot teminus kā zinātnisku jēdzienu nosaukumus no citiem terminoloģiskā (bet ne termina!) funkcijā lietotiem vārdiem, dod iespēju norobežot arī jēdzienus terminoloģija kā terminu kopums un terminoloģiskā leksika, kur ietilpināmi ne tikai termini kā substantīviskas terminoloģiskās vienības, bet arī citu vārdšķiru vārdi speciālā, terminoloģiskā nozīmē (kas izsaka adjektīviskus, verbālus, adverbiālus u. c. rakstura jēdzienus).[2] Šāds nozīmes šķīrums daļēji jau iezīmējies praksē, kad, runājot par terminoloģiju, parasti tiek analizētas substantīviskas formas, bet, aptverot dažādu vārdšķiru vārdus, tiek runāts par terminoloģisko leksiku [sk. 151; 142 u. c.].
Terminoloģisko leksiku latviešu valodniecībā mēdz saukt arī par terminoloģismiem [45, 151]. Taču termini terminoloģiskā leksika un terminoloģismi jēdzieniski ir šķirami, jo terminoloģiskā leksika attiecināma tikai uz vārdiem, bet terminoloģismos ietilpināmi gan vārdi, gan vārdkopas, gan cita rakstura terminoloģiskas vienības.[3]
Terminoloģiskā leksika ir viena no speciālās leksikas sastāvdaļām blakus profesionālajai leksikai, speciālajai apvidus leksikai un profesionālajam jeb arodžargonam.
Speciālās un terminoloģiskās leksikas dalījumu rāda šāda shēma:

Šāds speciālās un terminoloģiskās leksikas dalījums bāzējas uz termina šaurāko izpratni, pēc kuras termins tiek attiecināts tikai uz zinātnes sfēru. Termina plašākajā izpratnē var runāt arī par profesionālajiem, apvidus un žargona terminiem.
Substantīvisko terminoloģisko leksiku jeb terminus (terminoloģiju) sīkāk var grupēt pēc dažādām pazīmēm: izsakāmo jēdzienu zinātniskās izstrādātības pakāpes (zinātniskie, tehniskie, individuālie termini), zinātnes nozares vai praktiskās darbības sfēras tipa (humanitāro un eksakto zinātņu termini, tehnisko zinātņu termini, sabiedriski politiskie termini, lietvedības termini) utt. [sal. 129,1516].
Svarīgi ir nošķirt jēdzienus un terminus: zinātnes termins kādā zinātnes nozarē lietojams termins, zinātnisks termins zinātniski izstrādāts kādas zinātnes nozares vai praktiskās darbības sfēras termins, tehnikas termins kādā tehnikas nozarē lietojams termins, tehnisks termins uz dažādu nozaru tehnisko sfēru attiecināms termins (kas var būt zinātniski neizstrādāts), tehnisko zinātņu termins tehniskās zinātnēs lietojams termins, zinātniski tehnisks termins zinātniski izstrādāts kādas tehniskās zinātnes vai praktiskās darbības sfēras termins.
TERMINOLOĢIJAS
UN VISPĀRLIETOJAMĀS LEKSIKAS
UN TERMINOLOĢISKĀS
UN NETERMINOLOĢISKĀS LEKSIKAS
ATTIEKSMES UN MIJIEDARBĪBA
Valodas nepārtrauktības izpratnei ir dziļš sociālais un valodiskais pamats. Dažādās cilvēku sazināšanās sfēras ikdienas sadzīve un ražošana, zinātne, kultūra, politika u. c. ir valodas ziņā vienota ļaužu kolektīva sociālās darbības novadi. Visās tajās valoda saglabā savu vienotību, jo sazināšanās notiek ar kopīgās vienotās valodas līdzekļiem. Valodas nepārtrauktības valodiskais pamats ir vienas un tās pašas skaņas, vieni un tie paši vārddarināšanas līdzekļi un paņēmieni, kas tiek izmantoti visu leksisko vienību, arī terminu, veidošanā. Runā vai rakstos visas leksiskās vienības pakļautas vienotai locījumu sistēmai un kopīgām sintakses likumībām. Termini, tāpat kā jebkura leksiskā vienība, rodas sakarā ar nepieciešamību nosaukt kādu priekšmetu vai parādību, tie dzīvo valodā, dažkārt mainot savu skanējumu, struktūru vai semantiku, un, zūdot attiecīgai reālijai vai citu iemeslu dēļ, var arī zust no valodas.
Terminoloģiskajos pētījumos terminoloģija parasti tiek raksturota, salīdzinot to ar vispārlietojamo leksiku. Daļa terminu ir specifiski terminoloģiski darinājumi, ko lieto tikai kādas nozares speciālisti: piemēram, autotehnikas termini pārgājība, pilntvertnes nobraukums. Otra daļa teminu ir plaši sastopami arī kā vispārlietojami vārdi, piemēram, fizikas termini gaisma, skaņa, strāva, lampa. Bez tam ir arī tādi plaši izplatīti vispārlietojamie vārdi, kuri nav ieguvuši termina funkciju, piemēram, māmuliņa, vizināšanās. Zinātniskās terminoloģijas un vispārlietojamās leksikas slānis krustojas, un to attieksmes shematiski var attēlot šādi:
Savstarpēji izslēdzošas ir terminoloģiskā leksika un neterminoloģiskā leksika, kas apzīmē atšķirīgus funkcionālos līmeņus. Taču starp šiem abiem līmeņiem ir starpslānis vārdi, kurus lieto abos funkcionālajos līmeņos. Šai aspektā vārdi dalāmi trijās grupās:
1) viena tikai neterminoloģiskā līmeņa vārdi, piemēram, māmiņa, vectētiņš, drostaliņa, miegamice, trejdeviņi, paldies, jel, bet, nevis, taču;
2) viena tikai terminoloģiskā līmeņa vārdi, piemēram, atmagnetizēšana, atsaistītājfiltrs, deviācija, difuzors, ekskluzivitāte, frakcionēšana;
3) divu gan neterminoloģiskā, gan terminoloģiskā līmeņu vārdi, piemēram, atbalss, ātrums, čaula, daļiņa, gaisma, lampa, strāva, vilnis, zīle.
Shematiski to var attēlot šādi:

C līmenis liecina par terminoloģiskās un neterminoloģiskās leksikas mijiedarbību. Te ir gan tādi vārdi, kas ienākuši terminoloģiskajā no neterminoloģiskās (vispārlietojamās) leksikas ar vārda nozīmes specializēšanos un formalizēšanos,[4] piemēram, nogurums ne tikai cilvēkam, bet arī materiālam, gan arī tādi vārdi, kas sākotnēji radušies kā termini, bet vēlāk līdztekus izmantoti arī ārpus terminoloģiskās sfēras, piemēram, termini kontakts, diapazons.
Divu līmeņu vārdi (C grupa) atkarā no to semantiskajām attieksmēm abās funkcijās dalāmi divās apakšgrupās.
Pirmajā apakšgrupā ietilpināmi vārdi, kuri katrā funkcionālajā līmenī apzīmē savu atšķirīgu jēdzienu, piemēram, kulinārijas termins austiņa.
Otrajā apakšgrupā ietilpināmi vārdi, kuri abos funkcionālajos līmeņos saistāmi ar vienu un to pašu nozīmi, tikai termina funkcijā vārda nozīme ir precizējusies, specializējusies, noteiktākas ir kļuvušas ar attiecīgo vārdu apzīmējamā jēdziena robežas, piemēram, ātrums.
Dalījums divās apakšgrupās atkarā no vārda semantiskajām atšķirībām dažādajos funkcionālajos līmeņos nav uztverams mehāniski, t. i., ar stingrām apakšgrupu robežām, jo valoda nepārtraukti attīstās un vārdu semantiskā un funkcionālā sistēma ir ļoti sazarojusies un tāpēc sarežģīta. Tā, vārdam adata neterminoloģiskajā līmenī ir vairākas nozīmes (adatas šūšanai un adīšanai, adatas apģērba vai matu saspraušanai un rotāšanai, adatas kā veidojumi uz augiem, dzīvniekiem u. c.). Arī termina funkcijā šim vārdam atkarā no nozares, kurā tas lietots, ir dažādas nozīmes: tekstilrūpniecības un apavrūpniecības terminoloģijā šujamās adatas nozīme, vairākās citās tehnisko zinātņu nozarēs adatveida detaļas nozīme, savas nozīmes šim vārdam ir arī medicīnas, botānikas, zooloģijas u. c. nozaru terminoloģijā.
Dažādas ir arī semantiskās attieksmes starp neterminoloģisko pamatnozīmi un dažādo nozaru terminoloģiskajām nozīmēm: vienā terminoloģijas nozarē var funkcionēt vārds pamatnozīmē (ar nozīmes precizēšanos, specializēšanos), citā nozarē atšķirīgā nozīmē (ar vārda nozīmes maiņu).
Sarežģīta ir vārdu semantikas attīstības gaita no neterminoloģiskajām nozīmēm uz terminoloģiskajām un otrādi. Ne vienmēr vārda pamatnozīme ir saistāma ar vārda funkciju neterminoloģiskajā līmenī.
Ja neterminoloģiskajā lietojumā termins iegūst pārnestu, metaforisku nozīmi, notiek determinoloģizācija [146, 123]. Determinoloģizējušies noteiktā nozīmē ir, piemēram, vārdi kontakts, trauma (dvēseles trauma). Vārdiem ceļojot no viena līmeņa otrā, terminoloģizācijas un determinoloģizācijas procesiem seko vēl arī reterminoloģizācijas un redeterminoloģizācijas procesi.
TERMINOLOĢIJAS SLĀŅI
Vienas zinātnes nozares terminoloģija kopīgajā terminoloģijas sistēmā veido atsevišķu terminoloģijas apakšsistēmu. Katrā šādā apakšsistēmā daļa terminu lietojami arī ārpus speciālās sfēras, t. i., neterminoloģiskajā līmenī, daļa paliek kā specifiski terminoloģiski darinājumi, kas lietojami tikai terminoloģiskajā līmenī. Savukārt starp specifiskajiem terminoloģiskajiem darinājumiem ir tādi, kas funkcionē par terminiem tikai vienas nozares ietvaros, un ir tādi, ko par terminiem izmanto arī citās nozarēs. Tātad tāpat kā saskaras un krustojas atsevišķas zinātnes nozares, tāpat saskaras un krustojas arī atsevišķu nozaru terminoloģija.
Pārveidojot iepriekš doto shēmu, proti, terminoloģisko līmeni sadalot atsevišķu nozaru terminoloģiskajos apakšlīmeņos, iegūstam sarežģītāku shēmu (shēmā terminoloģiskā līmeņa, t. i., dažādu nozaru terminoloģijas, apzīmēšanai vienkāršības labad izmantoti tikai trīs apļi, bet to skaits varētu būt krietni lielāks atkarā no nozaru un apakšnozaru daudzuma):
Krustošanās rezultātā veidojas dažādi leksikas slāņi:
A neterminoloģiskā līmeņa vārdi (auša, ālēties, drillēt),
B1 atsevišķā nozarē lietojami termini (astronomijas termini apekss, cefeīda),
B2 divās vai dažās nozarēs lietojami termini (fizikas un astronomijas termini aberācija, gaismas izkliede),
B3 vairākās vai daudzās (dažkārt pat visās) nozarēs lietojami termini (abstraktu jēdzienu apzīmējumi metode, sistēma),
C1 vārdi, kas reizē ietilpst gan neterminoloģiskajā līmenī, gan kādas atsevišķas nozares terminoloģijā (automaģistrāle vispār un autoceļu terminoloģijā),
C2 vārdi, kas reizē ietilpst gan neterminoloģiskajā līmenī, gan divu vai dažu nozaru terminoloģijā (skaņa, akords vispār un fizikas un mūzikas terminoloģijā),
C3 vārdi, kas izplatīti gan neterminoloģiskajā līmenī, gan dažādu (daudzu) nozaru terminoloģijā (paņēmiens, veids).
Nozaru skaits, kurās attiecīgais termins lietojams, ir ļoti nosacīts, jo sakarā ar dažādu nozaru un starpnozaru un to terminoloģijas nepārtrauktu attīstību katrā konkrētā gadījumā ir grūti pārzināt visas esošās un paredzēt topošās nozares, kur attiecīgais vārds funkcionētu par terminu. Būtiska loma šeit ir izsakāmā jēdziena saturam.
Dažādu nozaru terminoloģijas saskare un krustošanās saistās ar vārda terminoloģisko polifunkcionalitāti, t. i., viena un tā paša vārda lietošanu dažādu nozaru termina funkcijā. Ir labi, ja viens un tas pats vārds termina funkcijā jebkurā nozarē patur vienu un to pašu nozīmi, resp., ja tas apzīmē vienu un to pašu jēdzienu. Taču nereti ir tā, ka vienu un to pašu terminu dažādās nozarēs lieto ar atšķirīgām nozīmes niansēm, piemēram, termins noturība automobiļu terminoloģijā lietojams, lai apzīmētu automobiļa īpašību spēju pretoties slīdēšanai atšķirībā no termina stabilitāte, ko lieto, lai apzīmētu citu automobiļa īpašību spēju noturēties pret apgāšanos. Turpretī citās tehnikas nozarēs, piemēram, būvmehānikā, automātikā, hidromeliorācijā, termini noturība un stabilitāte tiek lietoti kā sinonīmi.
Atkarā no izplatības dažādās nozarēs terminoloģiju mēdz dalīt trīs grupās [264,1214]:
1) viennozares (konkrētas nozares) terminoloģija,
2) starpnozaru terminoloģija,
3) daudznozaru jeb vispārzinātniskā (attiecinot uz tehnikas nozarēm vispārtehniskā) terminoloģija (robeža starp vispārtehnisko un vispārzinātnisko terminoloģiju grūti novelkama, jo lielākā daļa vispārtehnisko terminu reizē ietilpināmi arī vispārzinātniskajā terminoloģijā, piemēram, aparāts, ātrums, biežums, dzinējs, ierīce, jauda).
Tā kā dažādu nozaru kopējiem jēdzieniem parasti piemīt lielāka abstrakcijas pakāpe, daudznozaru jeb vispārzinātniskā terminoloģija aptver fundamentālus jēdzienus un kategorijas ar lielu vispārinājuma un abstrakcijas pakāpi un tajā pārsvarā ir abstraktas nozīmes lietvārdi: attieksme, attiecība, sakars, atkarība, izturība, noturīgums, analīze, aktivizācija u. tml. Bez tam daudznozaru jeb vispārzinātniskajā terminoloģijā pārsvarā ir vienvārda termini.
Daži pētnieki tādus vispārzinātniskos terminus kā sistēma, struktūra, kas izsaka ļoti vispārīgus jēdzienus, iekļauj terminoīdu kategorijā, pamatojot savu domu ar to, ka tiem nav sistēmisku saišu ar zinātniskiem terminiem [129, 18]. Tomēr šis apgalvojums ir nepamatots, jo arī visaugstākās terminu hierarhijas pakāpes, t. i., terminu sistēmas pašas augšējās horizontāles, terminiem ir sistēmiski sakari ar pakārtotajiem terminiem un kopīgo terminu sistēmu: sistēma kā virsjēdziena termins un tam pakārtotie afokālā sistēma, autonomā sistēma, noslēgtā sistēma, simetriskā sistēma utt. vai: struktūra un graudainā struktūra, homogēnā struktūra, rombiskā struktūra utt.
Starpnozaru terminoloģijā ietilpst kopējie dažādu sabiedrisko, dabas, tehnikas u. c. nozaru vai nozaru grupu termini, piemēram, morfoloģija, celms, sakne ir gan dabaszinātņu (botānikas), gan sabiedrisko zinātņu (valodniecības) termini.
Viennozares terminoloģijā ietilpst atsevišķai nozarei specifisku jēdzienu apzīmējumi (dažādu priekšmetu, īpašību, procesu, lielumu u. c. kategoriju nosaukumi), piemēram, autotehnikā aizdedze, pilntvertnes nobraukums.
Dažādās nozarēs terminu raksturs ir atšķirīgs. Piemēram, tehnikas terminiem atšķirībā no sabiedrisko nozaru terminiem ir precīzākas jēdziena robežas [248,108].
TERMINOLOĢIJAS
UN CITU IEROBEŽOTAS IZPLATĪBAS
LEKSIKAS SLĀŅU ATTIEKSMES
Līdzās vispārlietojamai leksikai valodā ir profesionāli, sociāli, teritoriāli, vēsturiski un stilistiski ierobežotas izplatības leksikas slāņi. Terminoloģija ir viens no profesionāli ierobežotiem leksikas slāņiem, un tās attieksmes ar citiem ierobežotas izplatības leksikas slāņiem ļauj dziļāk izprast zinātniskās terminoloģijas būtību un raksturot ierobežotas izplatības leksikas slāņus kā vienu no zinātniskās terminoloģijas avotiem.
1. Zinātniskajai terminoloģijai visciešākais sakars ir ar otru profesionāli ierobežotas izplatības leksikas slāni profesionālo leksiku, ko valodniecības un terminoloģijas literatūrā dēvē par profesionālismiem [260,7687;229;216].
Gan termini, gan profesionālismi ir speciālo jēdzienu apzīmējumi. Tie ir vārdi ar specializētu nozīmi, un tos savā valodā lieto galvenokārt nozares speciālisti. Termini un profesionālismi kā speciālās leksikas slāņi daļēji krustojas [260, 87], taču katram no tiem ir virkne atšķirīgu pazīmju [242, 7884]:
1) zinātniskā terminoloģija ir saistīta ar dažādām zinātnes nozarēm, un tā ir zinātnes jēdzienu izteikšanas un zinātnieku sazināšanās līdzeklis, savukārt profesionālismi ir saistīti ar ražošanas nozaru sfēru, un tie ir vienas profesijas vai specialitātes pārstāvju sazināšanās līdzeklis, piemēram, celtniecībā lieto profesionālismus puļķis, rullis, šeņķelis, kam zinātniskajā terminoloģijā atbilst termini aizbāznis, veltnis, grozāmass tapa;
2) zinātniskā terminoloģija ir literārās leksikas daļa, bet profesionālismi var arī neietilpt literārajā leksikā, turklāt daļa no tiem robežojas ar arodžargonismiem, piemēram, flaķenes, kruķis, štuceris;
3) zinātniskajai terminoloģijai ir raksturīgs sistēmiskums, un tās vienības tiek veidotas atbilstoši arī citām zinātniskam terminam izvirzītajām prasībām, turpretī profesionālismi nav iekļaujami virsjēdzienu un apakšjēdzienu apzīmējumu sistēmā, un to izvēlei netiek izvirzītas īpašas prasības, izņemot varbūt īsumu un izteiksmīgumu (piemēram, jūrniecībā koks pavārs), katrs nosaukums te var būt izolēts un var nesaistīt lietas un jēdzienus pēc būtības, to pamatuzdevums ir nosaukt objektus tā, lai tos varētu atšķirt vienu no otra;
4) galvenie zinātniskās terminoloģijas avoti ir vispārlietojamā leksika un jaundarinājumi pēc produktīviem literārās valodas vārddarināšanas modeļiem, kā arī motivēti aizguvumi, bet profesionālismu darināšanā aktīvākie ir sarunvalodas vārddarināšanas modeļi, piemēram, ar izskaņu -ene (flaķenes), sarunvalodai raksturīgi formu īsinājumi (trafs transformators), vārda nozīmes pārnesumi (strāva strāvas stipruma nozīmē), īpaši pēc ārējās analoģijas veidoti tēlaini apzīmējumi (trepīte asfalta krokojums uz ceļa), apvidvārdu pārņēmumi (paugas sakas), nemotivēti aizguvumi, arī barbarismi (barabāns kabeļspole, suhars pusloks) u. c.;
5) zinātniskā terminoloģija ir zinātniski izstrādāta, apzināti vienveidota un pilnveidota, oficiāli pieņemta, apstiprināta un tādējādi atzīstama par likumīgu normu (parasti tā ir vairāku speciālistu kopīga darba rezultāts), turpretī profesionālismi rodas nereti pašplūsmā kā individuāli darinājumi, kas katram speciālistu kolektīvam var būt atšķirīgi;
6) zinātniskā terminoloģija tiek nostiprināta rakstos, apkopota speciālos krājumos vārdnīcās, biļetenos u. tml., to plaši lieto zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā, publicistikā, turpretī profesionālismi funkcionē galvenokārt dzīvajā runā, mutvārdos, un parasti neiziet ārpus šauras specialitātes ietvariem, turklāt profesionālismu izplatībai mēdz būt arī reģionāls raksturs;
7) zinātniskās terminoloģijas izstrādāšanā tiek ņemtas vērā zinātnes un valodas tālākas attīstības vajadzības, bet profesionālismu darināšanā tam netiek pievērsta uzmanība.
Diahroniskā skatījumā vairākās nozarēs var konstatēt pakāpenisku zinātniskās terminoloģijas izplatīšanos agrāk lietoto profesionālismu vietā. Stingra robeža starp abiem slāņiem nav novelkama. Zinātniskie termini tiek plaši lietoti dažādu profesiju pārstāvju runā ražošanas procesā (izolācija, pusvadītājs, spole, tranzistors). Daudzi profesionālismi savukārt tiek izmantoti zinātniski precizētu jēdzienu izteikšanai un kļūst par zinātniskiem terminiem (dubļsargs; lodāmurs; logs pedagoģijas terminoloģijā; pirksts tapveida detaļa mehānismos; trepīte uz ceļa). Izmantojot profesionālismus termina funkcijā, kritiski jāvērtē tā profesionālismu daļa, kas ir tuva arodžargonam.
2. Atkarā no valodas lietojuma sociālās situācijas tradicionāli tiek izdalīti žargonismi un argotismi. Zinātniskajā terminoloģijā ne žargonismus, ne argotismus neizmanto, jo to izvēles pamatā parasti ir gadījuma pazīme, tajos ietverta lieka emocionalitāte un neskaidra, nesistēmiska analoģija [233, 36]. Neliels sakars zinātniskajai terminoloģijai ir ar vienu no žargonismu slāņiem t. s. arodžargonismiem. Parasti zinātniskajā terminoloģijā arodžargonismiem atbilst noteikti zinātniski termini: padons (zinātniskajā terminoloģijā paliktne), stojaks (stāvvads). Taču, jēdzieniem diferencējoties, zinātniska termina funkciju var piešķirt arī arodžargonismam, kas jau nostiprinājies profesionālajā lietojumā un kļuvis par profesionālismu. Bet reizēm profesionālajā lietojumā nostiprinājies arodžargonisms iekļūst terminoloģijā literārā ekvivalenta nepopularitātes dēļ, piemēram, par profesionālismiem ir kļuvuši nemotivētie aizguvumi (barbarismi) mufītis (uzmava), saļņiks (blīvslēgs), štuceris (uzgalis) un bez tam ari kronšteins (balstenis), ķelle (sviedne), rīģelis (spraislis), kas atsevišķās nozarēs ieguvuši pat termina funkciju.
3. Viens no zinātniskās terminoloģijas papildināšanas avotiem ir teritoriāli ierobežotas izplatības leksikas slānis apvidvārdi, izlokšņu leksika.
Zinātniska termina funkciju var iegūt apvidvārds, kas apzīmē reāliju, kurai literārajā valodā nav ekvivalenta vai kuras apzīmējums ir garš, aprakstošs. Tā, piemēram, meteoroloģijā, lai apzīmētu nokrišņu brāzmu, ko pavada pēkšņs mainīga virziena vējš, ir izmantots apvidvārds krasa, biškopības terminoloģijā apvidvārds medols, automobiļu terminoloģijā vārdkopas grozāmass tapa aizstāšanai apvidvārds pulka.
Literārajiem vārdiem sinonīmiskus apvidvārdus zinātniskajā terminoloģijā mēdz izmantot diferencējamu jēdzienu apzīmēšanai, piemēram, strauts un valks hidroloģijā apzīmē dažādus objektus.
Apvidvārdus, kas nozīmes ziņā ir pilnīgi ekvivalenti literārajiem vārdiem, zinātniskajā terminoloģijā parasti neizmanto, jo tie rada lieku sinonīmiju, piemēram, apvidvārdus gušņas (literāri usnes), tupenis (kartupelis). Diemžēl no plaši izplatītiem ekvivalentajiem apvidvārdiem reizēm ir grūti atbrīvoties (kadiķis paeglis). Ieviešot terminoloģijā sinonīmiskus apvidvārdus, reizēm rodas nopietni pārpratumi, piemēram, nosaucot paegli ar sinonīmisko apvidvārdu īve, ar ko literārajā valodā un terminoloģijā apzīmēts cits koks.
Izmantojot apvidvārdus termina funkcijā, ir svarīgi, lai tiem būtu literārajā valodā iederīga fonētiskā un morfoloģiskā struktūra, lai tie nebūtu ar stingri izteiktām dialektālajām iezīmēm [18, 107].
Apvidvārdi pa lielākajai daļai apzīmē konkrētas reālijas sadzīves un mājturības priekšmetus, darbarīkus, mūzikas instrumentus, lauksaimniecības produktus, ēdienus, apģērba gabalus utt., turklāt parasti specifiskus attiecīgajam apvidum, piemēram, ēdienu nosaukumi kiļķeni (klimpas), pītes (ēdiens no grūstiem zirņiem), skābputra, sklandrausis. Daļa apvidvārdu atspoguļo vietējās teritoriālās, dabas apstākļu, kā arī dabas objektu, augu un dzīvnieku valsts īpatnības, piemēram, čiksts, klāns, valks. Šādi specifisko objektu nosaukumi parasti tiek pārņemti arī zinātniskajā terminoloģijā.
Apvidvārdi, kas attiecas uz speciālā lietojuma sfēru, robežojas ar profesionālismiem, bet apvidvārdi, kas apzīmē specifiskus ar noteikta apvidus iedzīvotāju ieražām, paradumiem saistītus objektus un parādības (raksturīgus specifiskus apģērba gabalus, ēdienus, darbarīkus, mūzikas instrumentus u. c.), ar etnogrāfismiem, kas arī var būt par terminu avotu.
4. Sava vieta zinātniskajā terminoloģijā ir vēsturiski ierobežotas izplatības leksikas slānim historismiem, resp., vārdiem, kas apzīmē mūsdienās neaktuālas vai zudušas reālijas un kam nav sinonīmu mūsdienu valodā. Historismiem ir īpaša loma vēstures terminoloģijā, piemēram, vēsturiskās metroloģijas termini ir historismi desetīna, garnica, olekts, sieks, vērdiņš, jūrniecības vēstures termini ir historismi nefs (12.13. gs. preču kuģa tips), pentera (Romas kuģis 3. gs. p. m. ē.), pinka (15.17. gs. holandiešu buru kuģa tips).
Historismi jāšķir no arhaismiem, t. i., vecvārdiem, kuru apzīmētās parādības mūsdienās nav zaudējušas aktualitāti, bet kuru vietā mūsdienās ir citi vārdi. Arhaismi zinātniskajā terminoloģijā parasti netiek izmantoti. Izņēmums ir gadījumi, kad arhaismi dažās terminu sistēmās var noderēt jēdzienu diferencēšanai, piemēram, noteikta trauka tipa apzīmēšanai izmantots arhaisms biķeris (bet ne kā sinonīms vārdam kauss), ekonomikas terminoloģijā no vecvārda aizmaksāt [42, II, 85] darināts aizmaksa (aizmaksas cena), kas izsaka no samaksas atšķiramu jēdzienu.
5. Termini ir ekspresīvi neitrāli vārdi[5], jo to nozīmi veido tikai galvenais semantiskais komponents jēdzieniskā satura nesējs. Izmantojot terminu ārpus zinātniskā stila ar nozīmes pārnesumu, termins var iegūt noteiktu emocionālu ekspresivitāti, tādējādi papildinot valodas ekspresīvos līdzekļus. Savukārt ekspresīvā leksika, kas ir stilistiski ierobežota lietojuma leksika, poētismi, sarunvalodas vārdi, eifēmismi u. c. atsevišķos gadījumos tiek izmantota arī par vienu no zinātniskās terminoloģijas avotiem. Poētismi par zinātniskās terminoloģijas avotu tiek izmantoti reti, jo to nozīmē dominē emocionāli ekspresīvais, nevis jēdzieniskais saturs, piemēram, poētisms trejacis zinātniskajā terminoloģijā netiek izmantots, jo tas neatspoguļo gaismas signālaparāta (luksofora) būtiskās pazīmes.
No sarunvalodas zinātniskajā terminoloģijā mēdz izmantot literārās sarunvalodas vārdus, kas noder jēdziena diferencēšanai, piemēram, vārds dancis (literārajā vispārlietojamajā leksikā deja) izmantots par pamatu jaundarinātajam horeogrāfijas terminam sadancis.
Sarunvalodas leksikas zemākais, neliterārais slānis vienkāršrunas vārdi, vulgārismi, kas raksturīgi cilvēkiem ar zemu kultūras līmeni, zinātniskajā terminoloģijā izmantots netiek.
Galvenā eifēmismu lietošanas sfēra ir daiļliteratūra un sarunvaloda. Dažu nozaru terminoloģijā, piemēram, medicīnā, eifēmisma radīšana konkrētos apstākļos tiek atzīta par vienu no iespējamiem terminu darināšanas paņēmieniem [231, 151]. Latviešu terminoloģijā šis paņēmiens izmantots maz, galvenokārt, lai psiholoģisku apsvērumu dēļ aizstātu iepriekš lietotu apzīmējumu (fekālijas, urīns). Zināmā mērā eifēmisma funkcijā medicīnas praksē tiek lietoti daži internacionāli grūtu slimību nosaukumi (infarkts, pneimonija), bet dažkārt arī nepierasti pašcilmes jaundarinājumi vai piemirsti agrāk lietoti vārdi (riesums, treme). Taču eifēmisma funkcija ir tikai palīgmotīvs šo darinājumu lietošanai dažos atsevišķos gadījumos. Pamatos te jārunā par internacionālo un pašcilmes darinājumu sinonīmiju (pneimonija plaušu karsonis, metastāze riesums).
TERMINOLOĢIJA UN NOMENKLATŪRA
Terminoloģijas un nomenklatūras attieksmes un robežas pagaidām nav viennozīmīgi izskaidrotas [147, 4554; 135, 270; 146, 6070, 7191; 148, 1324; 226, 113]. Nomenklatūras kā nosaukumu kopuma, uzskaitījuma konkrētā izpratne atkarīga no nozares. Terminoloģijas sfērā nomenklatūra visbiežāk tiek attiecināta uz konkrētu objektu nosaukumiem, t. i., uz izejvielu, mašīnu, detaļu, mehānismu, materiālu u. tml. objektu nosaukumiem un ar tiem saistītiem saīsinātajiem apzīmējumiem (markas, indeksi, tipi, modeļi). Tā, O. Ahmanova par nomenklatūru uzskata «kādā zinātnes nozarē lietojamu speciālo terminu (nosaukumu) kopumu, šīs zinātnes tipisku objektu nosaukumus (atšķirībā no terminoloģijas, kas ietver abstraktu jēdzienu un kategoriju apzīmējumus)» [135, 270].
Citās domās ir T. Kandelaki, kas atzīst, ka nomenklatūras jēdzienā ietilpināmi ne tikai konkrētu objektu nosaukumi, bet arī citas kategorijas, piemēram, metožu, paņēmienu, kā arī tehnisku darbību, operāciju nosaukumi u. c., un, izmantojot terminu sistēmisko klasificējumu trīs pamatgrupās pēc attiecīgajos jēdzienos ietvertā vispārinājuma pakāpes (vispārīgie, apkopojošie un individuālie), uz nomenklatūru attiecina klasifikācijas pēdējo horizontāli individuālo jēdzienu apzīmējumus [146, 6467], tādējādi terminu sistēmās ietilpinot nomenklatūru kā zemāko pakāpi. Tā kā zinātnes attīstības gaitā arvien rodas jauni pakārtoti jēdzieni, T. Kandelaki uzsver nomenklatūras dinamiskumu [146, 6870].
Dažos pētījumos nomenklatūra salīdzināta ar citu nominatīvo vienību grupu īpašvārdiem un uzsvērta nomenklatūras kā starpposma loma starp terminoloģiju un īpašvārdiem [148,1324].
Raksturojot nomenklatūru kā īpašu speciālo objektu nosaukumus, joprojām paliek neskaidras gan terminoloģijas un nomenklatūras robežas, gan pašas nomenklatūras būtības izpratne [228, 349352].
Nomenklatūras (tāpat kā terminoloģijas) izpratnē pieņemamāka šķiet nevis substancionālā, bet gan funkcionālā pieeja, resp., nomenklatūras būtība meklējama nevis specifisku noteikta rakstura (konkrētu vai abstraktu, individuālu vai vispārīgu) objektu apzīmēšanā, bet gan noteiktas nominatīvo vienību grupas specifiskajā funkcijā: minēt noteiktu speciālo objektu (šī vārda plašākajā izpratnē) kādā objektu uzskaitījumā. Šo nomenklatūras denotatīvo funkciju labi pamatojusi igauņu valodniece A. Reicaka [146, 7191], bet šādas funkcijas izpratnes aizsākumi meklējami darbos, kuros nomenklatūra raksturota kā objektu etiķetētāja.
A. Reicaka nomenklatūru definē kā tās vai citas speciālās darbības sfēras objektu (parasti sistematizētu) uzskaitījumu, kad ir svarīgi tikai pieminēt speciālo objektu (neiedziļinoties tā jēdzieniskajā būtībā) [146,86].
Par nomenklatūras vienībām var būt gan termini, terminu un īpašvārdu kombinācijas, gan dažādas citas nominatīvās vienības, arī dažādi šifrēti apzīmējumi, simboli u. tml., piemēram, radioaparāts «Rigonda», autobuss «Ikarus-280», automobilis «VAZ-21063».
Tādējādi terminoloģijas un nomenklatūras galvenā atšķirība ir tā, ka termins nosauc objektu, ietverot ar šo objektu saistītā jēdziena būtiskās (klasificējošās) pazīmes (nominatīvā funkcija kopā ar definitīvo), bet nomenklatūras vienība nosauc objektu, aprobežojoties tikai ar kādas ārējas (pat nejaušas, simboliskas) pazīmes pieminēšanu (galvenais ir nominatīvās funkcijas denotatīvais raksturs).
Atšķirīgs katrā slānī ir sistēmiskuma raksturs un sakars ar izsakāmo jēdzienu.
[1] Īpašības vārds leksisks dod iespēju sistēmā iekļaut ne tikai vārdus, bet arī leksikalizētos vārdu savienojumus, turpretī ģenitīvs leksikas sistēmas jēdzienu ļauj attiecināt tikai uz vārdu kopumu.
[2] A. Hajutins ar vārdu terminoloģija apzīmē terminu kopumu zinātniskā darbā, bet ar vārdkopu terminoloģiskā leksika terminu kopumu daiļliteratūrā [129.17].
[3] Līdzīgi būtu diferencējami jēdzieni profesionālā leksika un profesionālismi, kaut gan tas pagaidām netiek darīts [260, 7687].
[4] Ar vārda nozīmes specializēšanos saprot vārda nozīmes piesātināšanos ar attiecīgās terminoloģijas sfēras specifiskajiem komponentiem, bet ar vārda nozīmes formalizēšanos saprot leksēmas atbrīvošanos no tiem papildu semantiskajiem komponemntiem, kas šai leksēmai ir vispālietojamā valodā [224, 281].
[5] Ekspresīvi neitrālie vārdi kā leksikostilistiska kategorija nav jaucami ar t.s. neitrālajiem terminiem, kas ir viena no trim terminu grupām (pareizi orientējošie, nepareizi orientējošie un neitrālie termini), kuras izdala, salīdzinot terminā ietverto jēdzienu ar attiecīgo terminelementu semantiku [198, 24]. |
|