IESKATS LATVIEŠU TERMINOLOĢIJAS UN TĀS IZSTRĀDES PRINCIPU VĒSTURĒ

Latviešu zinātniskās terminoloģijas attīstībai ir sena vēsture. Kā liecina rakstu avoti, jau sākot ar 16. gs. tekstiem latviešu valodā, var runāt par latviešu reli­ģijas terminoloģijas attīstību, ar 18. gs. pirmajām laicīga satura publikācijām — par da­žādu nozaru latviskās terminoloģijas aizsākumiem. Kaut arī šai laikā un līdz 19. gs. vidum latviešu kultūras attīstībā noteicēji ir vācu mācītāji, tomēr sava loma lat­viešu terminoloģijas attīstībā ir arī šim posmam. Vairāku zinātnes nozaru jēdzieni skaid­roti Vecā Stendera «Augstas gudrības grāmatā» (pirmais izd. 1776). Ņemot vērā mazizglītoto adresātu, šie skaidrojumi ir primitīvi, aprakstoši (zibens, pērkons, kāvi u. tml. parādības ir «tās ugunīgas gaisalietas», bet elektrība saukta par «sveķainīgu jeb zītarisku uguni»).

18. gs. otrajā pusē latviešu valodā tiek publicētas grāmatas ar padomiem lauk­­saimniecībā, medicīnā, veterinārijā, pirmās pavārgrāmatas, kalendāri. 18. gs. bei­­gās un 19. gs. sākumā presē parādās raksti par astronomijas, meteoroloģijas, kli­­matoloģijas, zooloģijas u. c. tēmām.

Uz 19. gs. pirmo pusi attiecināmi latviešu aritmētikas un ģeometrijas ter­mi­no­lo­ģijas sākumi [28; 30]. Ar 19. gs. vidu datējami latviešu fizikas terminoloģijas sā­­kumi [80].

19. gs. vidū reizē ar straujajām pārmaiņām visās dzīves jomās veidojas latviešu na­cionālā inteliģence, rodas pirmie latviešu apgaismotāju darbi. Gan ori­ģi­nāl­dar­bos, gan tulkojumos ir nepieciešams dažādajām parādībām dot nosaukumus lat­vie­šu valodā. Visbiežāk latviešu tautības autori šos nosaukumus veido, izmantojot eso­šos latviešu valodas vārdus (gaisma, spēks). Taču latviešu valodā daudziem jēdzie­niem vēl nav apzīmējumu, tāpēc tiem nosaukumi (termini) tiek veidoti no jau­na (kūtrība, necaurspiežamība, pakustināmība, pulkums) vai aizgūti no citām va­lo­dām, piemēram, fizika, ķīmija, fizioloģija, elektrība. Sastopami arī gari, ap­rak­stoši apzīmējumi (elektriciteti vai elektrību radošā mašīna MV 1894, 16, 17; elektriciteti cauri nelaizdami vieli B 1879, 73) un latviešu valodas sistēmā ne­iekļau­tas aizguvumu formas (elektricitet MV 1857,9,70; elektrizir mašīnas Īf, 1880, 51).

Jau kopš pagājušā gadsimta vidus reizē ar dažādu nozaru terminoloģijas iz­veidi tiek domāts arī par terminoloģijas izkopšanu, vienveidošanu. Priekšroka tiek dota vienvārda terminiem (piemēram, fizikā: dalāmība, izplešamība, sa­spie­ža­mība, pievelkamība jeb atrakcija u. c.), ģermānismi tiek aizstāti ar labskanīgiem lat­viešu jaunvārdiem («pendels» —> vēzeklis).

Latviešu tautības autori uzsver, ka latviešu valoda ir spējīga veikt visas tās funk­cijas, kādas ir pasaulē visvairāk attīstītajām valodām. Un, tāpat kā citās valodās, arī latviešu valodā līdztekus tās bagātajai leksikai un vārddarināšanas iespējām par vienu no speciālās leksikas avotiem tiek atzīti aizguvumi no citām valodām [119].

Latviešu tautas kultūras līmeņa celšanā un latviešu valodas un tieši zinātniskās ter­minoloģijas izkopšanā, attīrot to no ģermānismiem, liela nozīme ir J. Alunāna, A. Kronvalda, K. Valdemāra, K. Barona u. c. jaunlatviešu darbībai. J. Alunāns un A. Kronvalds pētīja vārddarināšanas likumus un bagātināja latviešu valodu ar jau­niem vārdiem (dalāmība, krātuve, siltumnīca, elektrība, izstrādājums, vēsture). Ar terminoloģijas attīstību ciešāk saistāms K. Valdemāra vārds. 1881. gadā K. Val­demārs publicē «Jūrniecības vārdnīcu», kur doti jūrniecības termini 11 valodās. Šī vārdnīca uzskatāma par pirmo latviešu valodas terminu vārdnīcu. Šai laikā no­tiek terminu vākšana un kārtošana arī citās nozarēs, par ko liecina publicējumi, piemēram, 1884. gadā J. Ilstera apkopotie latviskie botānikas nosaukumi.

19. gs. beigās, Jaunās strāvas laikā, vērtīgus ierosinājumus terminu darināšanā devis J. Rainis — gan ar saviem jaundarinājumiem, gan ar tautā lietoto darinājumu popularizēšanu. Terminoloģijā izmantoti, piemēram, augsme, paredze, pretspēks, statnis, vizma.

Gadsimtu mijā aktivizējas valodnieku terminoloģiskā darbība, un 1902. gadā Rī­gas Latviešu biedrības Zinību komisijā uz iepriekšējas aptaujas un sistēmiskas pie­e­jas pamata notiek pirmā terminu apspriešana un unificēšana (valodniecības no­vadā).

20. gs. otrajā gadu desmitā sāk veidoties pirmie terminoloģijas entuziastu kolektīvi, presē parādās raksti, kur tiek uzsvērta kopīgas komisijas vai kolēģijas nepieciešamība, kā arī nožēla par to, ka  nav autoritatīvas iestādes, kur terminoloģiju varētu sankcionēt [32; 64]. Īpaši rosīgi terminoloģijas darbā iesaistās skolotāji un studenti. Par terminoloģiju kā svarīgu un aktuālu darbības sfēru runā skolotāju kongresā, kura uzdevumā V. Plūdonis [67] aicina terminoloģijas darbiniekus aktivizēties, lai varētu nodibināt terminoloģijas komisiju.

Šādas komisijas arī tiek dibinātas, un latviešu zinātniskās terminoloģijas attīstībā sākas jauns posms.

1919. g. sākumā darbu sāk viena no pirmajām «Latvju terminu komisijām», gan ārpus Latvijas robežām, Pēterburgā. Šī komisija ar pārtraukumiem darbojas līdz 1926. gadam, pēc tam tās sastāvs tiek paplašināts un tā tiek reorganizēta par «Centrālo Termiņkomisiju». Darba rezultāti publicēti laikrakstos «Komunists» (1919—1920) un «Krievijas Cīņa» (1926), kā arī atsevišķā krājumā J. Lojas (Turka) sakopojumā («Turka Matemātikas termiņi»).

Pēterburgas «Latvju terminu komisijas» valodniecisko principu izklāstu atrodam J. Lojas publikācijās. J. Loja uzsver, ka reizē ar ekonomiskajām, politiskajām un ideoloģiskajām pārmaiņām sabiedrībā nepārtraukti attīstās un mainās arī valoda un tās likumi. Jauniem jēdzieniem ir vajadzīgi jauni nosaukumi. Ja vārds ir vajadzīgs, tas ieviešas, kaut arī tas būtu nepareizi darināts. Izņēmumi, kas bieži atkārtojas, kļūst par likumu, un ar laiku pēc analoģijas ar nepareizi darināto vārdu rodas virkne citu. Dažādās valodas nav nošķirtas ar Ķīnas mūriem. No citām tautām iegūst un iepazīst jaunas lietas un reizē arī jaunus nosaukumus. Vār­du šķirošanai «svešvārdos» un «pašvārdos» no valodas attīstības viedokļa nav pamata. Daudzus «svešvārdus» tauta pazīst kā savus, piemēram, klints (zvied­ru), kažoks (krievu), laiva (igauņu). «Svešvārdiem» ir pat savas priekšrocības, jo mums paliek sveša to etimoloģija, tāpēc ir ērti tos lietot vienā vajadzīgā nozīmē [118].

Gandrīz vienā laikā ar Pēterburgas komisiju — 1919. g. vasarā — pēc Izglītības minis­trijas ierosinājuma terminoloģijas komisija tiek nodibināta arī Rīgā, jo ir nepieciešams aktīvs terminu veidošanas darbs pašā Latvijā. Komisijas konstituēšanās sapulcē 1919. g. 6. oktobrī piedalās fiziķis F. Gulbis, ķīmijas inženieris J. Prīmanis un bioķīmiķis prof. E. Zariņš, psihologs un valodnieks P. Dāle, valodnieks E. Blese, filozofs P. Zālīte, arhitekts A. Malvess, ekonomists P. Leitans u. c. Terminu apspriešanas gaitai tiek pieņemts J. Strauberga projekts: terminus vispirms izspriest sekcijās (apakškomisijās), tad īpašā filologu apakškomisijā, pēc tam — plenārsēdē. Dibināšanas gadā komisijā ir šādas sekcijas: dabaszinātņu, fizikas un matemātikas, medicīnas, tehniskā, valodniecības un filozofijas, juridiski ekonomiskā un mākslas sekcija. 1920. gadā tām pievienojas vēl militārā, glezniecības un celtniecības, mūzikas un veterinārā sekcija. Katrā sekcijā darbojas 3—12 attiecīgās nozares speciālisti. Aktīvākās ir tehniskā, dabaszinātņu, filozofijas un mākslas sekcija. Terminoloģijas komisijas ietvaros aktīvi darbojas arī sevišķa valodniecības komisija, kurā ir 7 locekļi (J. Endzelīns — iesaistās ar 1920. gadu, E. Blese, P. Dāle, V. Plūdonis, L. Laicens u. c.) un kuras uzdevums ir sekcijas veiktā darba valodnieciska pārbaude. Terminu galīgā apstiprināšana notiek plenārsēdēs, kurās no dažādām organizācijām deleģēto pilntiesīgo locekļu skaits ir 32 un kurās var piedalīties arī citi interesenti. Pieņemtie termini tiek periodiski publicēti «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā» un citos izdevumos. Terminoloģijas komisijas priekšsēdis 1919. gadā ir inženieris A. Vitekopfs, bet starp prezidija locekļiem – ievērojamie nozaru speciālisti A. Kirhenšteins, F. Gulbis, J. Bergs, A. Malvess, P. Dāle, M. Ārons, A. Bankins, J. Dravnieks, J. Jaunsudrabiņš, J. Jaunzems (Apsīšu Jēkabs), A. Ķešāns, J. Rainis, P. Šmits, T. Zeiferts, E. Zeltmatis u. c. Terminoloģijas komisijadarbojas līdz 1921. gadam, kad līdzekļu trūkuma dēļ tā savu darbību ir spiesta pārtraukt.

Izglītības ministrijas terminoloģijas komisija izmanto iepriekšējos gados gūto terminoloģiskā darba pieredzi, paturot dažus no tiem pamatprincipiem, kas terminoloģijas veidošanā izkristalizējās jau pirms 1919. gada. Pirmajā vietā izvirzīta termina atbilstība jēdzienam. Vārdam termina funkcijā jāizsaka jēdziens pēc iespējas pilnīgāk. Terminam jābūt īsam, viegli izrunājamam. Terminu apkopošanai izmantojami gan individuāli terminu vākumi, gan vārdi no tautas mutes. Latviešu valoda bagātināma sistemātiskā vārdu jaunrades darbā [67]. Jauni atvasinājumi veidojami saskaņā ar valodas vārddarināšanas likumībām un īpat­nībām. Terminu veidošanā ar aptaujām presē iesaistāma plaša sabiedrība. Dom­star­pības bija attieksmē pret aizguvumiem. Viena daļa uzskatīja, ka terminoloģijas veidošanā jāiet patstāvīgs ceļš un citas valodas nav vērā ņemamas. Vislabāk, ja termi­nologs citas valodas nemaz nezina un ir brīvs no to ietekmes [115]. No starptau­tiskajiem vārdiem paturami tikai tie, kas ir īsi, viegli izrunājami, atbilst latviešu fonētikai, turklāt ja nav labāka latviešu vārda attiecīgā jēdziena apzīmēšanai [52]. Piemēram, par paturamiem tika atzīti algebra, ģeometrija, aritmētika. Pretējā uzskata pārstāvji ieteica neaizrauties ar terminoloģijas latviskošanu. Pasaulē vērojama tautu tuvināšanās, saprašanās, tiek pat mākslīgi radīta starptautiska valoda, tāpēc arī latviešu valodā priekšroka dodama starptautiskajiem terminiem. Katrā ziņā izmantojama citu tautu terminoloģiskā darba pieredze [32; 34].

Savas pastāvēšanas laikā komisija sagatavo un 1922. gadā izdod «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcu», kur doti termini krievu, vācu un latviešu valodā. Latviešu termini lielākoties ņemti no tautā izplatītās terminoloģijas (klaušas, noliktava, paraša), atsevišķos gadījumos veidoti jaundarinājumi (iedirbe — kr. воздействие, v. Einwirkung; seknība — kr. последовательность, v. Aufeinanderfolge; ticamība — kr. достоверность, v. Glaubwürdigkeit). Daudz ir arī aizguvumu (akreditīvs, aktīvs, artelis, budžets, kredīts, vekselis). Daļa citvalodu cilmes apzīmējumiem doto latvisko ekvivalentu praksē neieviesās, piemēram, burbe (pora), dobuļi (vakuolas), krāsplasti (hromoplasti), kūtrība (inerce), piederes (armatūra), reizulis (koeficients), sānis (profils), siltkāpe (temperatūra), siltkāpenis (termometrs), spaists (brikete), starpeja (koridors), ziņdošana (signalizācija). Tos parasti min kā samākslotus darinājumus un vārdnīcai tiek pārmests pārspīlēts pūrisms.

Pozitīvi vērtējams tas, ka terminoloģijas komisijas rosīgā darbība aktivizēja vārdu jaunrades procesu un līdztekus tādiem vārdiem, kas valodā neieviesās (rēkšstienis, iedrēgnīgs, svirnis), tika apstiprināti arī tādi, kas ir derīgi termini līdz pat mūsdienām (rūpals, tāme, tekne, ainava, asējums, tvertne, baltkvēle, karstlūzens, daudzstūris, kā arī aizguvumi kupols, polarizācija, barometrs, ordināta, abscisa) [plašāk sk. 84, 19–22].

Liela loma terminoloģijas komisijas uzdevumu veikšanā un teorētisko principu tālākā izveidē ir valodniekam profesoram Dr. J. Endzelīnam. 20. gados J. Endzelīns piedalās visu nozaru terminoloģijas izskatīšanā, vajadzības gadījumā radot jaunus vārdus (prievārds, nodrose, pārstāvis, izvirdums). Šai laikā presē tiek publicētas dažas J. Endzelīna teorētiskās atziņas par zinātniskās terminoloģijas izveides principiem. Protams, pareizāk  būtu vispirms savākt visus tautā lietotos vārdus un pēc tam stāties pie terminoloģijas izveides, taču termini nepieciešami tūliņ. Laika gaitā zinātniskā terminoloģija arvien jālabo un jāpapildina. Gari, aprakstoši termini (piemēram, elpas rīkles vāks) īsteni nav atzīstami par terminiem, bet drīzāk par definīcijām. Jauni termini darināmi pēc valodā eksistējošiem paraugiem, izmantojot arī senos, neproduktīvos piedēkļus, piemēram, uzgāmuris — līdzīgi vārdiem uzači, uzplecis. Ļoti noderīgi terminoloģijā ir salikteņi. Izmantojami arī izlokšņu vārdi un darinājumi pēc citu valodu parauga, tomēr vienmēr raugoties, lai jaundarinājumu valodiskā konstrukcija pēc iespējas atbilstu latviešu valodas sistēmai. Ir svarīgi šķirt vārdu un vārda daļu, kā arī vārdkopu nozīmes. Terminu saraksti dodami pa nozarēm, lai speciālistiem būtu vieglāk orientēties savas nozares terminoloģijā. Liela loma ir speciālistu un valodnieku sadarbībai [84].

20. gs. 30. gados gan Rīgā, gan ārpus Latvijas — Maskavā, Pēterburgā un citās vietās — darbojas latviešu valodas terminoloģijas komisijas, kas sagatavo un publicē terminu vārdnīcas. Tā, piemēram, 1935. gadā matemātisko zinātņu dar­bi­nieku biedrības terminoloģijas komisija publicē krājumu «Matemātikas, fizi­kas un kosmogrāfijas termini», bet 1939. gadā Latvijas elektrotehniskās bied­rī­bas terminoloģijas komisija publicē «Vāciski-latvisko elektrotehnisko vārd­nī­cu». 1934. gadā Maskavā izdevniecības «Prometejs» paspārnē sāk darboties «Cen­trā­lā latvju terminkomisija». Tajā apspriestie termini 1937. gadā publicēti J. Lo­jas rediģētajā vārdnīcā «Zinātņu terminu krājums». Klajā tiek laisti arī atse­viš­ķu autoru kādas nozares terminu sakopojumi: A. Malvesa «Tehniskā vārdnīca celt­niecībai» (1931), E. Prīmaņa «Latviešu anatomijas vārdnīca» (1931), A. Būma­ņa «Civiltiesību terminoloģijas vārdnīca» (1937) u. c.

Par terminoloģijas jautājumiem daudz rakstīts presē — raksturotas kļūdas ter­minu tulkojumos, izteikta nepieciešamība saskaņot saskarnozaru terminoloģiju u. c. Piemēram, ir raksts, kura autors asi vēršas pret kļūdām sabiedriski politisko ter­minu tulkošanā: «установка» (партии) nav «dispozīcija», «холопство» nav «lī­derība», izteikts aizrādījums par barbarismu «neģeldīgs» un «paģērēšana» lie­to­šanu [66], citā rakstā izteikts aizrādījums par kļūdām ģipša apzīmējumos [73] u. c.

20. gs. 20.—30. gadu zinātniskās terminoloģijas veidošanas darbs rāda, ka vaja­dzība pēc zinātniskiem terminiem ir liela. Terminu saraksti tiek veidoti, taču tas tiek darīts nesistemātiski, nesaskaņojot un nekoordinējot dažādu nozaru termi­no­loģiju.

Ražīgs posms latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas attīstībā atsākas pēc 1946. gada, kad jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ietvaros pēc Lat­vi­jas PSR Ministru Padomes lēmuma tiek nodibināta ZA Terminologijas komisija (turp­māk — TK). Struktūras un terminu apspriešanas kārtības ziņā TK pamatos tur­pi­na Izglītības ministrijas terminoloģijas komisijas tradīcijas. Sākumā TK dar­bo­jas ZA prezidija pārziņā un tās priekšsēdētāji ir ZA tālaika darbinieki akadēmiķis M. Kadeks (1946—1948), literatūrzinātnieks K. Krauliņš (1948—1950) un aka­dē­miķis P. Valeskalns (1950—1959). Kopš 1959. gada TK iekļauta ZA Valodas un lite­ratūras institūtā un tās priekšsēdētāji bija institūta direktori Ē. Sokols un J. Kal­niņš, bet faktiski TK darbu 1959.—1975. g. vadīja R. Grabis. 1976. gadā par priekš­sēdētāju kļuva A. Blinkena. Kopš 1999. gada TK priekšsēdētāja un vadītāja ir V. Skujiņa, TK līdzpriekšsēdētājs — LZA viceprezidents J. Ekmanis.

TK darbības mērķis ir sekmēt pēc iespējas lielāka skaita nozaru terminoloģijas attīs­tību. Komisija ir izskatījusi un apstiprinājusi lietošanai terminus fizikā, mate­mā­tikā, ķīmijā, vēsturē, filozofijā, lauksaimniecībā, bioloģijā, ģeogrāfijā, lauk­saim­niecības tehnikā, hidrometeoroloģijā, elektronikā un skaitļošanas tehnikā un daudzās citās nozarēs. TK plēnumā apspriež ne vien apakškomisijās saga­ta­vo­tos terminu sarakstus, bet arī autoru kolektīvu sagatavotu terminu vārdnīcu strī­dīgos, neskaidros terminus, arī individuālu autoru apkopotus terminu sarak­stus, ko publicē patstāvīgi (biļetenā, brošūrā) vai kā pielikumu monogrāfijai vai mā­cīb­grāmatai. Praksē radušās domstarpības izspriež TK plēnums un — pēc vaja­dzī­bas — arī apakškomisijas. Jebkura iestāde un persona var griezties pie TK ar kon­sultāciju. Savā darbā TK ne vien balstās uz vairāk nekā 300 speciālistu lielo TK plēnuma un apakškomisiju darbinieku saimi, bet izmanto arī ārpus TK sistēmas esošo speciālistu konsultācijas un padomus. Līdz 1990. gadam terminu apsprie­šanā TK plēnuma sēdēs ir piedalījušies ap 800 speciālistu no dažādām Lat­vi­jas iestādēm, starp tiem daudzi ievērojami zinātnes, kultūras un citu darbības jomu pārstāvji: ZA akadēmiķi J. Endzelīns, P. Stradiņš, J. Stradiņš, P. Valeskalns, K. Bambergs, ZA korespondētājlocekļi A. Ozols, J. Lūsis, literatūrzinātnieki R. Egle un K. Egle, biologi J. Sudrabs, P. Galenieks un F. Galenieks, astronoms J. Ikau­nieks, filozofs E. Karpovics, mikrobiologs A. Kirhenšteins, agrokīmiķis P. Kuli­tāns, jurists A. Jablonskis, mākslas darbinieki Jēk. Vītoliņš, U. Skulme, E. Smiļģis, T. Zaļkalns, ģenerālmajors I. Čaša u. c.

Patlaban TK darbā iesaistījušies ievērojamākie mūsdienu zinātnieki. Liela daļa no viņiem ir LZA locekļi, piemēram, ķīmijā — LZA prezidents akadēmiķis J. Stradiņš, LZA viceprezidents akadēmiķis R. Valters, akadēmiķe E. Gudriniece, dažā­dās citās nozarēs— akadēmiķi V. Tamužs, P. Zvidriņš, M. Kūle, I. Lazovskis, u. c., korespondētājlocekļi R. Karnīte, T. Koķe, I. Šuvajevs, A. Varslavāns, V. Za­riņš u. c. Vēstures terminoloģijas attīstībā daudz darījis LZA goda loceklis H. Strods. Savu darbu latviešu valodas terminoloģijas attīstībā ieguldījuši arī ārzem­ju locekļi S. Grava un A. Padegs.

TK lēmumi ir speciālistu un valodnieku kolektīvi lēmumi, un — lai zinātniskā ter­minoloģija būtu vienota — tie ir saistoši visiem terminu lietotājiem. Tā to savulaik bija noteikusi Ministru Padome, tā patlaban tas paredzēts Ministru ka­bi­neta noteikumos. Ja kāds TK lēmums praksei tomēr nešķiet pieņemams, lēmuma maiņa kārtojama organizēti sadarbībā ar TK.

  Jau kopš savas darbības sākumiem ZA TK cenšas strādāt pēc vienotiem princi­piem,  izmantojot  jau  iepriekš  uzkrāto  pieredzi  un  respektējot  J. Endze­līna  atzinumus   (J. Endzelīns  aktīvi  darbojās  TK  kopš  tās dibināšanas 1946. gadā). TK sākotnējās darbības pārskatos uzsvērta vienotas, saskaņotas termino­loģijas un kolektīvu  lēmumu loma, nepieciešamība respektēt dzīvo valodu un valodas attīstību un uzturēt saikni ar sabiedrību [21; 22].

Pašreizējo terminu atlases un terminologijas veidošanas principu un darba meto­dikas izveidē liela nozīme ir bijusi ilggadējam (1959—1975) tiešajam TK vadī­tā­jam R. Grabim [29]. Svarīga nozīme ir R. Grabja referātiem un teorētiska rakstu­ra ievad­runām TK paplašinātajās apspriedēs, darba sēdēs, kā arī citās sanāk­smēs. Lielu iegul­dījumu R. Grabis devis latviešu valodniecības terminoloģijas iz­strādāšanā, kopā ar Dz. Barbari un A. Bergmani apkopojot valodniecības terminus, kas publicēti «Va­lod­niecības terminu vārdnīcā» (1963). Šīs vārdnīcas ievadā R. Grabis dod īsu va­lod­niecības terminoloģijas vēstures apskatu, kam ir atsevišķa pētījuma nozīme. Vai­rākas R. Grabja publikācijas veltītas terminoloģijas vēstures jautājumiem [28; 30].