Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Terminoloģija > Raksti un grāmatas     
   Skujiņa V. Termins jaunlaiku griežos     

Drukāt         

    
      

Termins jaunlaiku griežos

Valentīna Skujiņa, valodniece


Terminologi pārsvarā ir latviskās latviešu valodas aizstāvji, plašākā sabiedrībā ir daudz anglomīļu.

Reiterna namā 21. oktobrī pulcējās triju Baltijas valstu terminologi, lai pārrunātu problēmas, kādas ir aktualizējušās terminoloģijas darbā mūsu valstu jaunajā situācijā, kad esam pieteikuši savu darbību Eiropas Savienībā.

Vai esam tam gatavi?


ES normatīvo aktu iestrāde latviešu valodā saistīta ar jaunu speciālo jēdzienu ienākšanu. Tiem vajadzīgi jauni vārdi — termini. Lai tādus darinātu, lai veidotu nepārprotamu izteiksmi latviešu valodā, jau skolas gados ir labi jāapgūst dzimtās valodas prasme.

Diemžēl šai ziņā ir nopietni robi, un to pamatizglītības sistēmā ir pamanījuši ne tikai valodnieki. Kādi tam ir iemesli? Daži no tiem pastāv un postoši iedarbojas jau gadiem. Piemēram, mācību procesā iekļaujamie jaunie mācību priekšmeti visbiežāk tiek ieviesti uz latviešu valodas stundu rēķina. Arī tas, ka literatūras apguve parasti un vismaz jau 30 gadus vai nu nemaz, vai ļoti maz tiek vienlaikus saistīta ar valodas prasmes apguvi. Latviešu valodas un literatūras skolotājiem būtu jāapzinās, ka valoda un literatūra taču nav divas ratu sliedes, kas nekrustojas.

Augustā latviešu valodas skolotāju kursos pārdomas radīja skolotāju teiktais, ka viņiem vairs nav spēka cīnīties ne pret skolēnu bravurīgi izvirzītajām prasībām (iegribām) valodas normu ignorēšanā (likt vai nelikt komatus, rakstīt vai nerakstīt vārdiem galotnes, locīt vai nelocīt vārdus u. tml.), ne pret savu kolēģu, citu priekšmetu skolotāju, paviršo attieksmi pret valodu. Turklāt eksāmenos rakstu darbu vērtēšanā Izglītības un zinātnes ministrijas prasībās valodas normu ievērošana un kļūdu labošana neesot paredzēta, IZM prasa vērtēt tikai saturu. Vai IZM tiek apmelota? Bet varbūt pārprasta? Vai tiešām par acīmredzamām patiesībām vienmēr no jauna jācīnās un jācīnās? N.B. (!): Latvijā — par latviešu valodas kā valsts valodas tiesībām un normām! Kurā brīdī valodas pareizības prasība pazaudēta? Vai — jau sākot ar 70.gadiem, kad daļa jauno dzejnieku savu talantu citādi neprata paust kā bezpieturzīmju dzejā? Bet varbūt tai brīdī, kad, īstenojot valsts valodas politiku Latvijā, politiskie aspekti tika atzīti par prioritāti, atliekot valodas kultūras aspektus vēlākam laikam? (Jāpiebilst, ka līdz XX gadsimta 80.gadu beigām valodas kultūras joma tika rezultatīvi kopta un tai sabiedrībā bija plašs atbalsts.) Vai — ar vieslektoriem, kuri latviešu valodas skolotāju kvalifikācijas celšanas kursos sēj destruktīvu sēklu, jaucot skolotājiem galvu ar gramatiski kļūdainu izdales materiālu un apšaubāmiem apgalvojumiem par latviešu valodas normu maiņu (piemēram, ja vīrietim uzvārds ir Liepa, tad datīvā esot jāraksta "Liepai", kā to skolotājiem apgalvojis kāds lektors, taču norma nav mainīta un pareizi ir "Liepam"). Automātiska un formāla citvalstu pieredzes pārcelšana Latvijas vidē gan valodas politikā vispār, gan valsts valodas apguvē derīgus augļus nenesīs.

Terminu radīšanas prakse

LZA Terminoloģijas komisijas ik mēnesi izskata, analizē, saskaņo un ieteic vai apstiprina oficiālai lietošanai praksē vairākus simtus terminu. Uz steidzamām konsultācijām atbildes tiek saņemtas pāris dienu vai pat dažu stundu laikā (piemēram, pēc salikteņu darbietilpīgs, laikietilpīgs, materiālietilpīgs parauga jaunvārda pētījumietilpīgs ieteikšanai daudz laika nevajag). Tomēr izskan viedoklis, ka komisija strādā lēni, jo vajadzības, protams, ir lielākas un arī atbildi gribas saņemt ātrāk.

No vienas puses, ir jāstrādā operatīvāk, no otras puses, ir vēlēšanās terminu izvēlē plašāk iesaistīt sabiedrību: vispirms par iecerēto terminu rakstīt plašsaziņas līdzekļos un pēc kāda pusgada vai gada, apkopojot viedokļus (kuri bieži vai pat parasti ir pretrunīgi un diametrāli pretēji) vai vērojot, cik lielā mērā termins ieviesies sabiedrībā, izdarīt secinājumu un pieņemt lēmumu par vienotai lietošanai apstiprināmo terminu.

Tieši tā tika risināts jautājums par vēlamāko — lokāmo vai nelokāmo — Eiropas naudas vienības nosaukuma formu. Par sabiedrības izvirzīto priekšlikumu, ieviešot eiro Latvijā, tam izvēlēties lokāmu formu, LZA TK pirmo reizi sprieda 2001. gada rudenī. Sākot ar 2002. gada februāri bija publikācijas Latvijas Vēstnesī, tad — centrālajā presē un internetā, aicinot sabiedrību paust viedokli. Atsaucība uz iespiedpublikācijām bija minimāla (tomēr ar nelielu pārsvaru lokāmajai formai, aptuveni 4:3), lielākā — internetā, kur aptuveni 230 balsotāju ar nelielu pārsvaru (55%:45%) priekšroku deva lokāmajai formai. Tas arī bija pamatā LZA TK "lēmumam ieteikt" lokāmo formu, vienlaikus minot, ka arī nelokāmā forma latviešu valodā gramatiski ir pareiza. Tomēr pat gada ietvaros un saiknē ar sabiedrību iegūtais atzinums tika novērtēts kā "pārsteidzīgs".

Tātad cik liels ir sabiedrības laikietilpīgās iesaistīšanas lietderības koeficients, ņemot vērā, ka ik dienas rodas desmitiem un simtiem jaunu jēdzienu, par kuriem jārunā tūlīt. Ja sabiedrība tikai kritizē un noraida jaunvārdus, bet labākus nepiedāvā, slīkstam aizguvumos, kuri it dāsni ieplūst tukšajās vietās.

Saikne ar sabiedrību

Terminoloģijā mēdz runāt par divām terminu izvēles un ieviešanas pamatmetodēm: "no augšas", kad ar likumu nosaka, kāds termins kādā nozīmē jālieto, un "no apakšas", kad par terminu izvēlas tautā jau plaši lietotu vārdu (tas var būt arī jaunvārds, kas radies tautas valodā).

Latviešu valodas nozaru terminoloģijas izstrādē praktizēts abu metožu apvienojums. Proti, vispirms terminu "no apakšas" izvēlas vai darina attiecīgās jomas praktiķi, speciālisti, arī nozares pētnieki, speciālo tekstu tulkotāji u.tml., izmantojot tautā lietotus speciālas nozīmes vārdus. Apkopojot kādas nozares terminoloģiju, terminus saskaņo atsevišķā nozarē, starp saskarnozarēm un arī visas valodas leksikas sistēmas mērogā. Saskaņotie termini "no augšas" tiek publicēti ar norādi, ka tos vienotai lietošanai oficiālajā sfērā apstiprinājusi Terminoloģijas komisija.

Katra tiesiska valsts ir ieinteresēta, lai likumā un citos normatīvajos aktos tiktu lietota precīza un vienota terminoloģija, kas nepieļautu atšķirīgu interpretāciju, jo iespēja pretrunīgi interpretēt likumus ir augsne nelikumībām.

Saiknei ar sabiedrību bez tam paredzēta atgriezeniskā saite: arī tad, ja termins ir oficiāli pieņemts un publicēts, sabiedrība tiek aicināta izteikt konstruktīvus priekšlikumus grozījumiem kāda termina izvēlē vai tā izpratnes skaidrojumā.

Sabiedrība tiek aicināta…, bet nav pietiekamas atsaucības lietišķai sadarbībai. Tomēr būtu aplam apgalvot, ka saiknes ar sabiedrību terminologiem nav. Tie 250 nozaru speciālisti, kas apvienoti LZA TK struktūrās un kas savukārt ikdienā tiekas vēl ar vairākiem desmitiem un simtiem citu cilvēku, taču arī ir sabiedrības daļa. Vai kāds cits cilvēks no malas ir vairāk "sabiedrība"? Vai kāda cita komisija ir vairāk "sabiedrība"?

Patiesībā — mums katram ir savas kompetences robežas. Ja man kāds vārds ir svešs un es to nelietoju, no tā loģiski neizriet apgalvojums, ka sabiedrībā tādu nelieto, ka latviešu valodā tāda nav un nevar būt.

Vārds, kura nav

Iepriekšējās paaudzes mums atstājušas latviešu valodas vārdu pūru vārdnīcās. Taču dzīvē ienāk jaunas parādības, kurām vārdus ne savā atmiņā, ne vārdnīcās atrast nevaram. Ko darīt? Pirms gadsimta bija Endzelīns un Rainis, vēl agrāk — Juris Alunāns un Atis Kronvalds… Vai šai brīdī mūsu valodas attīstībai jāapstājas tikai tāpēc, ka šo personību vairs nav? Vai vārdi atcēlums (atcēluma prasība), izmitinājums, izpaudums, iedevums, iekraušanās, sadancis, atklāsts, uzgrope, tiešraide, mijmaiņa un daudzi citi, kurus neatrodam vārdnīcās, bet kuri pēc valodas vārdu modeļiem darināti mūsdienās, būtu jāaizliedz tikai tāpēc, ka tos darinājis kāds LZA TK terminologs, nevis Rainis vai Kronvalds?

Mums ir daudz zinīgu dažādu nozaru speciālistu ar labu valodas izjūtu un nesavtīgu atdevi terminoloģijas darbam. Ar latviskas latviešu valodas terminoloģijas lietpratību. Bet mums sabiedrībā ir arī daudz viedokļu un diemžēl — pretrunīga gaume, īpaši attieksmē pret latviešu valodas vārdiem un aizguvumiem. Terminologi pārsvarā ir latviskās latviešu valodas aizstāvji. Savukārt plašākā sabiedrībā ir daudz anglomīļu, arī kultūras darbinieku vidū, kur dominē "kiči", "performances", "pablik releišn" jeb "pī ā" u. tml. "nevārdi", it kā tā būtu augstākas kultūras izpausme (pretstatā "bauru" — latviešu valodai?).

Pēdējos mēnešos plašsaziņas līdzekļos uzbangojis negatīvisms pret jaunvārdiem, par kuriem kļūdaini tiek uzskatītas pat gramatiski pareizās vārdu formas (finanšu), jau lietotu vārdu jaunās nozīmes (regula). Arī eira nav jaunvārds (jo runa ir tikai par jau izplatīta vārda lokāmo vai nelokāmo formu). Vēršoties pret dažiem vērtētāju uztverē neveiksmīgiem vārdiem un piedēvējot Terminoloģijas komisijas neveiksmēm arī "cietni", "papeli" un dažu citu darinājumu, ko tā vispār nav apstiprinājusi, netiek pieminēts komisijas pozitīvais devums — tie daudzie tūkstoši terminu, kādi piedāvāti un plaši ieviesti praksē. LZA TK iestrāde lietpratīgi likta pamatā arī Tulkošanas un terminoloģijas centra apjomīgajiem tulkojumiem.

Atkāpties no latviskās izteiksmes latviešu valodā patlaban ir modē. Un tā vien šķiet, ka tieši tas līdztekus vājai dzimtās valodas prasmei ir galvenais iemesls, kāpēc daļai sabiedrības nav pieņemami LZA TK centieni saglabāt latviešu valodas latviskumu. Turklāt runa ir ne tikai par jaunvārdiem (kuru nav vārdnīcās), bet arī par tādiem vārdiem, kuri ir vārdnīcās, taču tiem tiek piedēvēta "jēdzieniskā neprecizitāte" (sal.: insight — atskārsme, atskārta; foresight — paredzējums).

Problēmas paliek…

Kā novērst to, ka sabiedrībai vienlīdz sveši gan latviskie jaunvārdi, gan aizguvumi? Izeja? Lietojot šos vārdus pirmo reizi, tos attiecīgi paskaidrot.

Kā novērst plaisu, kas izveidojusies starp terminologiem, kuri ikdienā strādā izteiksmes meklējumos un ir pieraduši pie jaunvārdu un latviskās izteiksmes modeļiem, un plašāku sabiedrību, arī žurnālistiem, kuru darba ikdiena rit citos virzienos? Kā tuvināties? Pievienojoties ES un tulkojot jaunus normatīvos aktus un standartus, bez jauniem vārdiem vai jaunām vārdu nozīmēm iztikt būs neiespējami. Savukārt dzimtās valodas prasme, ko var apgūt skolā, jāuzskata par katra Latvijas pilsoņa, arī latvieša, pienākumu.

Plaisa valodas un terminu lietošanā veidojas arī starp paaudzēm. Terminoloģijā jaunajai speciālistu paaudzei ir svarīgi apgūt uzkrāto terminoloģijas darba un terminu materiāla pieredzi. Ir jāpanāk, lai visās profesionālo studiju programmās tiktu ieviests kaut minimāls terminoloģijas kurss, kā tas jau patlaban ir daudzās ES dalībvalstīs.

Joprojām par prioritāti valstī nav kļuvusi plašpieejas terminu datu bāzes veidošana. Izeja? Valsts pasūtījums un valdības atbalsts attiecīgam projektam.

Tos, kurus interesē jaunie termini un to izpratne, aicinām kļūt par izdevuma Terminoloģijas Jaunumi lasītājiem un veidotājiem (ziņas par šo izdevumu pa tālr. 7229636 vai e-pastu vaska@lza.lv ).

Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2003. gada 13. novembris.

     

 
Jūs esat 4638422. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs