Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Maija Baltiņa     
   Vēl nebūs rimis sauciens mans…     

Drukāt         

    
    

Vēl nebūs rimis sauciens mans…

1914. gadā Andrejs Stērste raksta: "Kam izskanēšu, vecais zvans, / Vai tamdēļ tauta vainu manīs? / Vēl nebūs rimis sauciens mans, / Jau simtiem jaunu zvanu zvanīs." Šo četrrindi var uztvert kā paša rakstītāja divpusīgu skatu uz noieto dzīves posmu – no vienas puses – tajā skan satraukta izjūta, ka radošās aktivitātes posms ir aiz muguras, rodas jautājums, vai paveiktais būs paliekoša vērtība, no otras puses - optimistiska nojauta, ka paveiktais var kļūt par pamatu citu darbam. Vēl četrrinde liecina, ka viena no A. Stērstes kā personības izpausmēm ir literārā darbība. Tā arī 1966. gadā, kad Zaļenieku kapos atklāja pieminekli A. Stērstem, "Literatūrā un Mākslā" rakstīts – "atmodas laikmeta s a b i e d r i s k a j a m d a r b i n i e k a m  u n  l i t e r ā t a m." [1]. Paliek neminēta kāda cita nozīmīga radošās izpausmes šķautne – valodnieciskā darbība, pie kuras tad arī varētu pakavēties tagad, kad apritējis 120 gadu, kopš iznākusi Andreja Stērstes "Latviešu valodas mācība (sistemātisks kurss)".

Parasti A. Stērsti min līdzās ievērojamākiem atmodas laikmeta darbiniekiem – Atim Kronvaldam, Jurim Alunānam, Kasparam Biezbārdim, kuru darbība un dzīves gājums labāk zināms. Tāpēc vispirms īsas ziņas no A. Stērstes biogrāfijas.

A. Stērste dzimis 1853. gadā (4. 10.) Veļķu pagastā. Pirmā skola ir Vecpiebalgas draudzes skola (1866 – 1869). Pēc tam seko mācības Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kur par skolotāju strādā K. Biezbārdis. Ģimnāziju A. Stērste pabeidz 1876. gadā kā eksterns. Laikā no 1872. – 1874. gadam A. Stērste strādā par skolotāju Vecpiebalgas draudzes skolā. Skolotāja darba gadi ir rosinoši un spraigi – aizsākas aktīva sabiedriskā darbība, tiek sperti pirmie literāta soļi. 1873. gadā Vecpiebalgā izrāda A. Stērstes pirmo mēģinājumu dramaturģijā "Skats iz mednieku dzīves". 1875. gadā iznāk A. Volfa lugas "Precioza" tulkojums, tiek tulkota arī Šillera "Orleānas jaunava". 1875. gadā lasītāji saņem "Kupleju krājuma" pirmo daļu, 1878. gadā "Baltijas kalendārā" 1789. gadam publicēta "Vēžu kupleja".

A. Stērstes pedagoģiskais darbs sakrīt ar ievērojamiem notikumiem skolu dzīvē. 1873. un 1874. gadā notiek pirmās skolotāju sapulces latviešu valodā, par ko M. Kaudzīte raksta: "..nākamām paaudzēm lai paliek kā zināms vēsturīgs lepnums tas, ka ir noturētas vispārīgas latviešu skolotāju sapulces 1873. un 1874. gadā, pavisam kopā piecas dienas, viscauri pašu valodā, viscauri patstāvīgā skolotāju vadībā ar pašu ieceltu priekšniecību.. nenovēršoties no skolu darbu un vajadzību jautājumiem pat nevienā vārdā". [2]

Šajā laikā (1874) Vecpiebalgas skolā sāk strādāt Atis Kronvalds. Saskarsme vairo apņemšanos turpināt izglītību. Jaunekli atbalsta arī viņa iecerētā [3].

1786. gadā jaunais censonis dodas uz Pēterburgu un studē jurisprudenci (1876 – 1881). Studiju laiks ir notikumiem bagāts toreizējās studējošās latviešu jaunatnes vidū. Tiek dibināta Pēterburgas Latviešu biedrība. A. Stērste ir kopā ar Jurjānu Andreju, J. Vītolu, Kažoku Dāvi, Krogzemju Miku (Ausekli). Turpinās sevis literārā apliecināšana – tiek rakstīts librets A. Jurjāna operai "Vanems Imanta". Un tā, it kā nemanot, tiek iekopts vēl viens radošās darbības lauks – valodnieciskā darbība. Pamazām interese par labu un veiksmīgu rakstītās valodas vārdu pārtop aktīvā darbībā par labu un koptu rakstu valodu. A. Stērstes valodnieka pseidonīms ir Tālvaitis, arī Tāļvaitis. Viena no pirmajām publikācijām ietilpst 1878. gada diskusijā par jēdziena zinātne nosaukumiem – zinātne, zināšana, zinība, zinātnība. Kronvaldu Ata ieteiktais jaunvārds zinātne atzinību uzreiz neiegūst, rakstu valodā to nelieto. Populārāki ir divi citi - zinātnība, zinība, kurus iesaka līdz tam izplatītā zināšana vietā. Savu vārdu saka arī A. Stērste: "..cik man šķiet, tautas mutē paliks zinātne.., kas pēc valodas likumiem un gara atvasināts." [4] Pēdējais jaundarinājums, ko, jau slims būdams, A. Stērste pēc kara bēgļu gaitām (1915 – 1918) nodod Fricim Mīlenbaham ir termina nozīmē lietojama vārdkopa dzimtsarakstu nodaļa.

Laikā starp šīm divām mazajām dalības zīmēm rakstu valodas pilnīgošanā padarīti divi, latviešu valodas un valodniecības vēsturē paliekoši darbi – ir nepārtraukti strādāts pie juridiskās terminoloģijas izveidošanas un uzrakstīta latviešu valodas gramatika, par kuru A. Augstkalns raksta: "..gan nepārsniegdama vidējus skolas grāmatas apmērus, tā kādus trīsdesmit gadus

bija plašākā un krietnākā gramatika latviešu valodā un noderējusi par vadoni daudz rakstniekiem". [5]

Pirms mēģinājuma atbildēt uz jautājumu, kas tie bija par motīviem, kas 24 gadus veco juridisko zinātņu studentu mudināja ķerties pie šāda darba , neliels ieskats A. Stērstes dzīvē pēc universitātes beigšanas. No 1881. – 1889. gadam A. Stērste strādā Rīgā par advokāta palīgu. Vidzemes un Kurzemes guberņu revīzijas laikā tulko pagastu petīcijas, 1883. gadā vada "Baltijas kalendāra" tieslietu nodaļu. 1889. gadā atsakās no piedāvātās vietas Vitebskā. Jāatceras A. Stērstes raksts 1911.gadā, kurā viņš kritizē un vēršas pret studējošās jaunatnes un inteliģences izceļošanu uz Krieviju labāku darba apstākļu meklējumos. 1890. gadā A. Stērste dodas uz Jelgavu un "..tajā laikā Jelgavā bija vienīgais latviešu advokāts.." [6]. Viņš ir ne tikai tam laikam neparasts advokāts – uzrakstīta gramatika, iznākusi kopīgi ar M. Kaudzīti veidotā lasāmā grāmata "Sēta un skola" I – 1882.; II – 1883.; III – 1884. Jaunais jurists stājas pie grūtiem, cieši saistītiem darbiem – pie latviešu tiesu valodas izkopšanas un pilnveidošanas un pie latviešu tiesiskā stāvokļa uzlabošanas. Un tā Jelgavas posms (1890 – 1894) aizsākas rosinoši un daudzveidīgi – A. Stērste vada Jelgavas rakstniecības nodaļu, kurā tās pirmajā pastāvēšanas gadā darbojas arī Rainis. Nodibinās kontakti ar brāļiem Mīlenbahiem. Uzsāktie cīniņi par pareizu juridisko latviešu valodu un precīziem juridiskiem likumiem ilgst visa mūža garumā. Meita dzejniece Elza Stērste raksta: "Un kas tad Stērstu Andreja dzīve bij? Tā bija visa viena nepārtraukta prāva par latviešu zemniekiem atņemto zemi un atņemtām tiesībām." [7]

Strādādams par sekretāru un tulku Latvijas lauku revīzijā 19. gs. beigās, A. Stērste visu laiku sev līdzi un latviešu valodai par labu uz priekšu velk juridiskās terminoloģijas vezumu. Pirmo reizi A. Stērsti uzaicina par palīgu A. Bīlenšteinam 1883. gadā pie "Ķeizara Aleksandra II tiesu ustavu " tulkošanas. Abi nevar sastrādāt, un A. Stērste no līdzdalības atsakās.

A. Bīlenšteina tulkojums valodas ziņā vairs neatbilst laika garam un 1889. gadā tiek iespiesti A. Stērstes tulkotie tiesu likumi "Ķeizara Aleksandra II tiesu ustavs". Tulkojums ir nesalīdzināmi kvalitatīvāks par A. Bīlenšteina veikumu jau izvēlēto terminu ziņā. Salīdzinājumam daži piemēri:

A. Bīlenšteina ieteikto, piemēram, grēka darbs, teikšana par vainīgu, apakš tiesas stāvošs, strāpes pavisam atlaišana, saņemšana cieti, laulāšanās ar vairāk nekā vienu, A. Stērste rada citus atvasinājumus, kuri ieņem paliekošu vietu juridiskajā terminoloģijā: noziegums, apsūdzība, apsūdzētais, apžēlošana, apcietināšana, daudzlaulība. A. Stērstes tulkojumā ir daudz citu labu jaundarinājumu un terminu nozīmē lietotu vārdu, piemēram, baumas, draudi, vardarbība, patvarība, zādzība, neslavas celšana, kārtības traucētājs. Tā laika presē atrodams pozītīvs A. Stērstes padarītā darba novērtējums. Nav iebilžu pret veselu virkni tiesu valodas jauninājumiem, piemēram, pavēste, ziņnesis, izpildu raksts, ieruna, kratīšana, lietiskie pierādījumi, blakus sūdzība, spaidu darbi, apgabaltiesa, aizmugures spriedums, valsts noziegums, tiesas kļūda, atsauksme u. c. Nenoliedzami plašās svešvalodu zināšanas (krievu, franču, latīņu, vācu) bijis nozīmīgs priekšnoteikums veiksmēm juridiskajā terminoloģijā, bet ne mazāk no svara ir bijusi A. Stērstem piemītošā labā valodas izjūta, par ko laikabiedri izsakās, ka "..veikt šo grūto darbu viņš nebūtu varējis, ja viņam nebūtu bijusi stipra valodnieciskā ādere". [8]

Pirms īsa ieskata pašā gramatikā, vēl atbilde uz jautājumu – kas tad mudināja jauno censoni ķerties pie gramatikas rakstīšanas? Jāsāk ar atskatu latviešu valodas izkopšanā, pētīšanā 19. gs. otrajā pusē. A. Bīlenšteina gramatika tiek uzlūkota par simbolisku noslēguma zīmi t.s. veclatviešu posmam latviešu valodas pētniecībā. 19. gs. beigās strauji pieaug izglītotu latviešu skaits. Vēl 19.gs. piecdesmitajos gados G. Braže rakstīja: "Esmu redzējis tos laikus, kur no tūkstošiem latviešiem, ja daudz, viens mācēja kā nekā kādu vārdu uz papīra uzvilkt. Redzu tagad tos laikus, kad no simts latviešiem jau kāda desmits jaunekļu māk spalvu turēt". [9]  Ir kāds būtisks šķērslis, kas kavē latviešu izglītošanos. Trūkst mācību grāmatu. Ir izdota virkne latviešu autoru sarakstītu gramatiku, ko var izmantot skolā un pašmācībā, bet neviena no šīm, ne K. Biezbārža, ne J. Spalviņa, ne G. Tauriņa neaptver pilnu latviešu valodas kursu. Vajadzīga ne vien jauna, pilnīga latviešu valodas gramatika, vajadzīgs lietpratīgs tās sarakstītājs. Kas no izglītoto latviešu vidus var to veikt? K. Mīlenbahs jau gan Tērbatā studē filoloģiju (1876 – 1880), bet studiju laikā ir aizrāvies ar tulkošanu no grieķu valodas. J. Endzelīnam vēl tālu līdz studiju sākumam (dzim. 1874.g.). Un tā pie šī filoloģiski atbildīgā darba ķeras jurisprudences students Andrejs Stērste. Vai tā būtu jaunībai raksturīgā pārgalvība – 24 gadu vecumā bez pamatīgas filoloģiskas izglītības uzņemties šādu darbu? Tam laikam tas ir likumsakarīgs, pārdomāts un nopietns lēmums. Laikā, kad strauji aug kultūras dzīves vajadzības un ir speciālistu trūkums, izglītotie latvieši kļuva par enciklopēdiskas ievirzes kultūras dabiniekiem. M. Kaudzīte par atmodas laikmeta izglītoto latviešu centieniem un pienākumu izpratni raksta: "..kur viens – otrs nespēj būt darītājs, stājas trešs – ceturts, kas to spēj". [10] Un tā laikā, kad īsti nav "..ne skolotājiem pie kā mācot pieturētie, ne skolēniem pēc kā mācīties" [11], jaunais censonis, vēl  t i k a i  nākamais jurists nāk atklātībā ar gramatiku, par kuru vēlāk A. Augstkalns tad arī rakstīja atzinīgos vārdus. Par to, ka A. Stērste pie šī darba ķēries nopietni, liecības glabā tā laika prese. 1877. gada "Baltijas Vēstneša" slejās atrodama A. Stērstes rakstīta recenzija par 1877. gadā iznākušo G. Tauriņa gramatiku [12]. Kritika ir paskarba, bet vērtētājs tā rīkojies ne subjektīvas attieksmes vadīts, bet domādams par priekšdienām, par to, kādam jābūt pilnīgam un sistemātiskam latviešu valodas zinātniskam aprakstam un vienlaikus piemērotam latviešu valodas studijām, tādam, "..lai latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni". [13] Šo recenziju var uzlūkot par tādu kā A. Stērstes izstrādātu latviešu valodas gramatikas izveides projektu, kurā aplūkoti galvenie gramatikas uzbūves principi, kas koncentrētā veidā vēlāk lasāmi paša sarakstītās gramatikas ievadā.

Pirmkārt, A. Stērste uzskata, ka gramatikai jābūt par pamatu rakstu valodas veidošanā: "Pie gramatikas pirmiem nolūkiem pieder cenšanās nodibināt valdošo izloksni jeb literāro dialektu pēc labākiem literatūras darbiem, mācītākās publikas valodas." [14] Otrkārt, gramatikai jābūt metodiski izstrādātai, audzinošai, mācību grāmatas autors nedrīkst aizmirst, ka "..ar daiļām lietām nodarbojoties, arī sirds tiek līdzi dailināta.."

Treškārt, valodas piemēru materiāla izvēlē jābalstās "..vairāk uz labākiem rakstniekiem. Kā labs avots šai ziņā būtu norādāmas mūsu tautas dziesmas".

Ceturtkārt, gramatikas autoram jācenšas atrisināt gramatikas terminoloģijas jautājumu. A. Stērste recenzijā iebilst pret virkni terminu, piemēram, būdamais /substantīvs/, skaņu zīmes /mīkstinājuma zīmes/ lasīšanas zīmes /pieturzīmes/, sasiešanas zīmes /iekavas/ u. c. Recenzijā saskatāmi A. Stērstes uzskati gramatikas terminu jautājumā. Viens no tiem – daudzi svešas cilmes termini nebūtu tulkojami, viņš uzskata, ka, piemēram, deklinācija, nominatīvs nevajadzīgi aizstāti ar stāvs, vārdotājs. Virkni darinājumu A.Stērste noraida kā neveiksmīgus, piemēram, kāps /nodaļa/, domu strīpa /domu zīme/ u. c. daudzkārt neveiksmīgie darinājumi tiek asprātīgi komentēti, piemēram, "..kad autors runā par skaņu zīmēm, tad tūliņ šaujas prātā notis mūzikā, vai arī burti, bet nekā! Tās ir mīkstinājuma zīmes!" Vēl cits piemērs no recenzijas: "..sasiešanas zīmes gan būs labāk atrodamas pie arestantiem, nekā interpunkcijā, un sasiešanas zīmes stāv tuvā sakarā ar sasiešanas zīmēm". Piektkārt, gramatikas rakstītājam jācenšas atrisināt arī pareizrakstības jautājumi. A. Stērste uzskata, ka tas ir slikti, ja vienā darbā "visas sistēmas samaisītas – visvecā ar dubultniekiem, jaunākā bez dubultniekiem, visjaunākā ar garuma zīmi uz vokāļiem". Sestkārt, gramatikai jābūt ar normatīvu ievirzi. Un vēl – gramatikas autoram j ā p a r e d z /retin. mans – M.B./ valodas attīstības perspektīva un pašam jāizkopj sava valoda – pārdomāti jāveido teikumi. Atkal pavīd viņam piemītošā humora dzirksts, aizrādot uz neveiklām frāzem un neveikliem teikumiem, piemēram, "Kuģi peld virs ūdeņa. (Visas lietas attīstās un pārmainās, kālab tad lai kuģis vien mūžam pa ūdeni peld. Jāmēģina arī virs ūdens peldēt".

Pirmā, pašu latviešu sarakstītā zinātniskā latviešu valodas gramatika bija izglītota, talantīga, no dabas dāsni apveltīta  j a u n a l a t v i e š a  veikums valodniecībā. Jurisprudences studenta Andreja Stērstes sarakstītā latviešu valodas gramatika jau sarakstīšanas laikā pacēlās augstu  v i r s  sava laika latviešu valodniecības līmeņa. Un pat iespējām.

Literatūra:

1. Literatūra un māksla. 1966., 40. nr. 28. sept.

2. Kaudzīte M. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Cēsis, 1924, 301. lpp.

3. skat. Rakstu krāj.: A. Stērste. Kopoti raksti. R., 1935.

4. skat. "Baltijas Vēstnesis", 1878, 20. nr.

5. Augstkalns A. Mūsu valoda un viņas pētītāji. R., 1935.

6. skat. J. Čakstes rakstu "A. Stērste".// Tieslietu Ministrijas Mēnešraksts, 1921, 1/2.

7. skat. Stērste A. Kopoti raksti. R., 1935.

8. skat. J. Čakstes rakstu.

9. Braže G. Īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu grib pazīt un caur to par labiem rakstītājiem palikt. (citēts pēc: "Pagalms", 1881, 43.nr, 135. lpp.)

10. Kaudzīte M. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Cēsis, 1924, 123. lpp.

11. Skat. "Baltijas Vēstnesis", 1877, 24. nr.

12. Sērste A. (Tālvaitis). Par G. Tauriņa "Latviešu valodas gramatiku"// Baltijas Vēstnesis, 1877, 24.nr.

13. Stērste A. Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss. R., 1879. IV lpp.

14. Šeit un turpmāk skat.: Tālvaitis. "Par G. Tauriņa .."

     

 
Jūs esat 4530550. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs