Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Maija Baltiņa     
   Ievads latviešu klasiskajā valodniecībā     

Drukāt         

    
    

Ievads latviešu klasiskajā valodniecībā

Pirms 30 gadiem profesore Daina Nītiņa Endzelīna simtgades atceres konferencē atzīst, ka Endzelīnu var uzskatīt par latviešu klasiskās valodniecības pamatlicēju. Klasiskā jēdziens mākslā, literatūrā, arhitektūrā, mūzikā saistāms ar visu, kas sasniedzis savu augstāko formu, kas kļuvis pilnības paraugs. Vai Endzelīns patiesi ir latviešu valodniecības pilnpakāpe? Ja ir, tātad – dzīvotspējīgs? Ja dzīvotspējīgs – tad mūsdienīgs? Atbildi un virsraksta atšifrējumu varētu ietilpināt atzinumā: ievads latviešu klasiskajā valodniecībā sākas ar Endzelīnu, viņa darbos tas sasniedz augstāko formu, bez ieskata Endzelīna atstātajā mantojumā mūsdienās netop neviens plašākas ievirzes pētījums par baltu valodām. Vēl tikai kādas piebildes par to, kā šī raksta autores skatījumā izpaužas Endzelīna mūsdienīgums.

1912.gadā "Dzimtenes Vēstnesī" publicēta Endzelīna recenzija par J. A. Dubura grāmatiņu „Latviešu fonētikas ābece”, kurā autors pievēršas tā laika skatuves runas problēmām. Šodien šī recenzija pieminēšanas vērta tāpēc, ka tajā izlasāmi Endzelīna ieskati par vairākiem jautājumiem, kuri nav zaudējuši jēgu arī mūsdienās:

1) diskusijas vērti ir būtiski jautājumi;

2) diskusijā der iesaistīties, ja diskusijas partneris ir tās cienīgs;

3) diskusija zaudē jēgu, ja tiek jaukti, tīši vai netīši pārprasti, divi skatījumi uz valodu – valoda kā zinātne un valoda kā cilvēka praktiskās darbības veids un līdzeklis.

Endzelīna mūža darbs ir "Latviešu valodas gramatika", kuru prof. A. Ozols novērtē kā latviešu valodas zinātniskās gramatikas augstāko pakāpi.

Tātad – latviešu valodniecības klasikas darbu. Precīzāk, protams, ir, ja atsaucamies uz franču valodnieku A. Meijē, kurš līdzīgu, tikai citos vārdos izteiktu novērtējumu dod gramatikas pirmpublicējumam vācu valodā 1922. gadā, atzīdams, ka ar šo gramatiku Endzelīns ir uzcēlis pieminekli savai valodai.

Tātad – nākotnē grūti pārspējamu. Nebūsim liekuļi. Latviešu filoloģijas tradīcijās neiesvaidītam pirmā sastapšanās ar to ir pārdzīvojums – Endzelīna gramatika šķiet nebaudāma un nesaprotama. Pārpārēm lakoniskais un koncentrētais teksts, vietām novecojusī izteiksme un stils nesaista. Lēnām, ļoti lēnām veidojas šīs gramatikas lasītprasme. Bet līdz ar šīs gramatikas lasītprasmi rodas priekšstats par Endzelīna attieksmēm ar valodu, par to, kā zinātnieks centies iejūgt vārda vēsturisko sākotni sava laikmeta valodā, kultūrā un skaidrot vārdu vēsturisko formu kā dzīvai un mainīgai sistēmai piederīgu un būtisku.

Endzelīns ir kļuvis simboliska robežšķirtne vēsturiski salīdzināmās valodniecības un 20. gs. lingvistisko teoriju sadurā. Laikabiedri viņu raksturojuši kā pēdējo jaungramatiķi, kuram aizejot, noslēdzas vesels laikmets baltu valodniecībā. Pastāv uzskats, ka grūti formulēt Endzelīna lingvistisko koncepciju. Iespējams, ka vismaz daļēji tā izsecināma no Endzelīna darbības Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē tās darbības sākumposmā, kad Latvijas Universitāte veidojas par visas baltistikas centru. Otrais pasaules karš izjauc iecerēto. Vēstures grieži, citējot reiz profesores Martas Rudzītes rakstīto, liek Endzelīna un latviešu valodniecības ceļā liktenīgus pārbaudījumus, kurus Endzelīns iztur kā izcila, iekšēji nesalauzta personība. Viņa mācekļi tiek izklīdināti, neapdzēsta viņos paliek vīzija par latviešu valodniecības endzelīnisko izcelsmi.

Pamazām un ar laiku par baltu valodu pētniecības centru kļūst Viļņas universitāte. Var teikt, ka vēsturei vēlreiz jau jaunā lokā labpatīk izraudzīt lietuviešu valodu. Pirmoreiz tas notiek 19. gs., kad pie vēsturiski salīdzināmās valodniecības horizonta tiek pamanīta un atklāta lietuviešu valoda, kad, balstoties uz lietuviešu valodas dotumiem, tiek veidoti baltu valodniecības pamati. Lietuviskais akcents baltu valodu pētījumos tiek saglabāts arī mūsdienās. Tāda ir tradīcija. To labi rāda 1997. gadā izdotais P. U. Dini apkopojuma darbs par baltu valodām "Le Lingue Baltiche" ("Baltu valodas"), kuru tik meistarīgi, ar īstu filoloģisku tvērienu pārtulkojusi Dace Meiere.

Šajā darbā liela vieta atvēlēta 20. gs. baltu valodniecības centrālproblēmai – baltu un slāvu valodu attieksmēm, kā arī baltu – slāvu etnoģenēzes jautājumam. Diskusija ilgst visa 20. gs. garumā, no sākuma līdz pat jaunākajām atziņām, kas izteiktas pašās 20. gs. beigās, nākas atsaukties uz Endzelīnu, diskutēt ar Endzelīnu, iebilst un arī piekrist Endzelīnam, vēl viņam dzīvam esot, un darīt to līdz pat šai dienai. Uzskatāmi tas redzams, ja ieskatās lietuviešu arheoloģes un kultūrvēsturnieces M. Gimbutienes t. s. piecās tēzēs par baltu etnoģenēzi un baltu attieksmēm ar citām indoeiropiešu ciltīm resp. valodām. Arheoloģes secinājumi baltu – slāvu jautājumā, kas tapuši kā ilgstošu ekspedīciju darba rezultāts, ir līdzīgi tiem, kurus izteicis valodnieks Endzelīns, balstoties tikai uz valodas dotumiem.

Endzelīns iederas mūsdienu latviešu valodniecībā. Trāpīgi to pateikusi Dr. philol. Rasma Grīse – ka Endzelīns joprojām der padomam un paraugam. Trāpīgi tāpēc, ka pēc padoma un parauga pie Endzelīna iet visi. Gan tie, kas vēlas izkustināt reiz ieliktos latviešu valodniecības endzelīniskās izcelsmes pamatus, gan tie, kas saglabājuši nešaubīgu ticību Endzelīna reiz teiktajam vārdam. Kā vieni, tā otri papildina reiz Endzelīna uzsākto darbu pie ievada latviešu klasiskajā valodniecībā.

Lai uzrakstītu šo beigu frāzi, biju domās un pie grāmatplaukta ieskatījusies daudzos baltu valodām veltītos pētījumos. Un beigās, kā neapzināti, roka pasniedzās pēc Gadamera "Patiesība un metode" Igora Šuvajeva tulkojumā. Atšķīru viņa rakstītos komentārus, kurus reiz jau gandrīz ar aizrautību biju lasījusi. Un lūk, skats vēlreiz apstājas pie Šuvajeva pārdomām par darbības vārda būt substantivētajām formām latviešu valodā un to lietojumu filozofu tekstu tulkojumos. Izlasu vēlreiz, kā tulkojuma tapšanas laikā Šuvajevs atradis padomu pie Endzelīna. Ne pie viena cita no mūsdienu valodniekiem. Pie Endzelīna.

     

 
Jūs esat 5492892. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs