Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Maija Baltiņa     
   Tulkošanas teorētiskie un praktiskie aspekti kultūrtekstu tulkojumos     

Drukāt         

    
    

Tulkošanas teorētiskie un praktiskie aspekti kultūrtekstu tulkojumos.

Kultūrtekstu tulkojumu vēsture Latvijā ļauj runāt gan par tulkošanas teoriju - tā intensīvi attīstās pēdējos divos gadu desmitos, gan par tulkošanas praksi - tā ir gandrīz 400 gadus ilgs periods. Tulkošanas prakses aspektā nozīmīgi ir pirmie tulkotie teksti - konceptuālie teksti, piem., Bībele, lietišķie teksti, piem., juridiskie likumi, poētiskie teksti, piem., Gētes "Fausts".

Savukārt tulkošanas teorijas aspektā būtiski ir šo tekstu atkārtotie tulkojumi. Darbā pie Bībeles teksta jaunā, pilnā tulkojuma noderīgs izrādījies ieskats tulkojuma vēsturē, kā veidojusies vārdu atlase tulkojuma vajadzībām, kā izvēlētas vārdu nozīmes un kāda bijusi attieksme pret vārda stilistisko lietojumu valodā resp. Bībeles tulkojumā.

Šajā rakstā izvēlēts ieskats Glika Bībeles tulkojumā, jo uzkrātā pieredze ļauj risināt aktuālus valodas sistēmas un vārdu iekšējās struktūras attīstības jautājumus, piem., jautājumu par vārda leksiskās nozīmes un vārda stilistiskā lietojuma attieksmēm.

17. gs. ir īpašs posms rakstu valodas attīstībā. Notiek strauja un apzināta vārda leksisko nozīmju diferencēšana un vārda stilistiskā lietojuma piesaiste tekstu tipiem vai tematiskām grupām. Var runāt par divām savstarpēji saistītām tendencēm:

1) rakstu valodas sistēmā tiek respektētas tautas valodā pastāvošās vārdu lietojumu stilistiskās pazīmes un vārdu savstarpējās stilistiskās attieksmes;

2) vārda stilistiskais lietojums tiek izmantots tā, lai nostiprinātu un attīstītu rakstu valodu – jauno, kvalitatīvi  c i t ā d o valodas līmeni un lai panāktu šķīrumu starp tautas resp. runāto valodu un rakstu valodu.

Vārda nozīmes stilistiskā aspekta aplūkojumam 17. gs. rakstu valodā ir korekta, latviešu valodnieku izstrādāta zinātniska argumentācija, piemēram, O. Buša, E. Kagaines, A. Timuškas, R. Veidemanes pētījumos. Uzskatu dažādība par vārda nozīmes semantisko struktūru un saturu var tikai bagātināt jau izveidotās teorētiskās nostādnes.

Pastāvošās teorētiskās un praktiskās pieredzes spektrs ir pietiekami plašs, lai analizētu 17. gs. rakstu valodu stilistiskā skatījumā, vērtētu sastopamos vārda stilistiskos lietojumus gan kā sistēmas parādības, gan kā tikai attiecīgajam laika posmam piemītošas īpatnības.

17. gs. rakstu valodā vērojamas vairākas tendences, kuras parādās vārda nozīmes stilistiskajā lietojumā un kuras varētu ņemt vērā tālākajā darbā pie teorētisko atziņu un uzskatu veidošanas. Tās ir:

1) centieni kādam novadam īpatno vārda stilistisko lietojumu iekļaut rakstu valodas sistēmā;

2) centieni kādam novadam raksturīgo vārda stilistisko lietojumu tiražēt kā rakstu valodai nepieciešamu;

3) centiem vārda kontekstuālo stilistisko lietojumu iekļaut vārda leksiskajā nozīmē.

Viens no jautājumiem, kas prasa īpašu attieksmi pret valodu jaunajā tulkojumā, ir jautājums par seno, par seniskumu kā konceptuālu kritēriju mūsdienīga tulkojuma tapšanā un par seniskumu kā stilistisku elementu un paņēmienu kopumu mūsdienīga tulkojuma radīšanā. Jaunais Bībeles tulkojums paver neparastu stilistisku iespēju – apvienot vienotā veselumā vārdus, vārdu formas, frāzes no dažādiem hronoloģiskiem valodas slāņiem, padarot tos visus vienlīdz mūsdienīgi skanošus un uztveramus. Daudzkārt šis mēģinājums aktualizēt vārdu no valodas senākajiem slāņiem, atjaunot vienu otru senāku vārda nozīmi, padarīt atkal pazīstamu vārda sākotnējo lietojumu sastop pretestību no iztulkoto tekstu vērtētāju puses, daudzkārt tieši pretēji – sajūtams aicinājums nepazaudēt pirmā tulkojuma parauga spēku un radīt jaunas stilistiskās kvalitātes, izmantojot senatnīgo. Ļoti iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc šis paņēmiens varētu sevi attaisnot, ir vērojamās unificēšanās tendences mūsdienu valodā, mūsdienu kultūrvidē un mūsdienu cilvēkā. Laiks, kurā dzīvojam, pieprasa ievērot jaunos nosacījumus, bet laiks mums piedāvā arī iespējas jaunos nosacījumus kritiski izvērtēt, pamatojoties uz vairāku gadsimtu ilgo Bībeles tulkojuma vēsturi un tulkošanas pieredzi. Ieskatam daži piemēri no tulkojuma vēstures.

Vārda nozīmes stilistiskie aspekti 17. gs. rakstu valodā

Neskatoties uz to, kāda šobrīd ir izpratne par stilistiku kā valodniecības apakšnozari vai apakšsistēmu (iespējams, ka tās raksturīgākā pazīme patiešām ir eklektisms gan no aplūkojamo jautājumu, gan no izvēlēto analīzes līdzekļu un paņēmienu viedokļa), nevar ignorēt tās pazīmes un elementus valodas sistēmā, kuri liecina, ka līdzās apšaubīšanai nepakļautajām paradigmām, kuras nodrošina, regulē un aizsargā valodas sistēmu, pastāv arī stilistiskā paradigma. Stilistiskās paradigmas būtība ir valodas vienību stilistisko funkciju nodrošināšana plašā amplitūdā - no iedibinātu stilistisku paņēmienu un tradīciju uzturēšanas līdz jaunu stilistisku paņēmienu un līdzekļu pamatošanai, pat provocēšanai.

Turklāt latviešu valodniecības pieredze vārda nozīmes teorijā un analīzē ir pietiekama, lai 17. gs. rakstos izmantoto valodas vienību stilistiskās pazīmes vērtētu vismaz divos aspektos:

1) kā sistemātiskas, jo tās saistītas ar visu valodas sistēmu kā vienotu kopumu;

2) kā īpašas, atsevišķa valodas līmeņa ietvaros pastāvošas.

Tāds, piemēram, ir gan mutvārdu tekstu līmenis, gan rakstīto tekstu līmenis neatkarīgi no tekstu žanriskās ievirzes vai hronoloģiskā raksturojuma. Vērā ņemamas vairāku latviešu valodnieku izteiktās atziņas un vērojumi par vārda nozīmi it īpaši tāpēc, ka tās radušās, pētījot gan latviešu literāro valodu, piemēram, R. Veidemane, gan novadu valodu, piemēram, B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, E. Kagaine, A. Stafecka, A. Timuška u. c.

Jautājums par vārda nozīmes stilistiskajiem aspektiem 17. gs. rakstu valodā ir teorētiski piesātināts. Skatāmi vairāki savstarpēji saistīti jautājumi. Pirmkārt, tas ir jautājums par 17. gadsimta runātās un rakstu valodas attieksmēm; otrkārt, tas ir jautājums par stilistisko elementu klātbūtni 17. gadsimta tekstos izmantoto vārdu nozīmes struktūrā; treškārt, tas ir jautājums par vārda nozīmes veidošanos, attīstību un pastāvēšanu 17. gadsimta rakstu valodā.

17. gs. runātās un rakstu valodas attieksmes. 17. gs. ir īpašs posms rakstu valodas attīstībā. Notiek strauja un apzināta vārda leksisko nozīmju diferencēšana un vārda stilistiskā piesaiste konkrētiem tekstiem un tekstu tematiskām grupām. Var runāt par divām savstarpēji saistītām tendencēm. Pirmkārt, rakstu valodas sistēmā tiek respektētas tautas valodā resp. novadu valodā pastāvošais vārdu stilistiskais lietojums un vārdu savstarpējās stilistiskās attieksmes. Otrkārt, vārdu stilistiskās attieksmes tiek izmantotas, lai nostiprinātu un attīstītu rakstu valodu – kvalitatīvi  c i t ā d o  valodas līmeni un lai panāktu šķīrumu starp tautā resp. novados runāto valodu un rakstu valodu. 17. gs. rakstu valodu kā īpašu valodas līmeni var uzlūkot arī tāpēc, ka tā veidoj'as kā dinamiska un atvērta sistēma, nekļūstot par runātās valodas struktūras elementu kopiju, veidojoties tās standartizētajai formai, nenotiek citu standartizētu valodas līmeņu, piemēram, folkloras valodas, paraugu automātisks pārcēlums, leksisko, derivatīvo, sintakses līdzekļu atlasē darbojas izvēles princips saistībā ar jau pastāvošiem rakstu valodas modeļiem utt.

Rakstu valodas stilistiskā paradigma vienmēr ietver arī jautājumu par to, kā valodā pastāvošie stilistiskie paņēmieni un līdzekļi tiek iesaistīti rakstu valodas vārdu krājuma izveidē. Arī 17. gs. tekstu autoriem ir savs viedoklis un izpratne par to, kādam jābūt teksta sintaktiskajam standartam, kuri vārddarināšanas (derivatīvie) modeļi ir izmantojami vārdu jaunradē 17. gs. rakstu valodā.

Piemēram, 17. gs. rakstu valodas veidotājiem ir sava īpaša attieksme pret to aizgūto vārdu ieviešanu tekstos, kuri tiek kvalificēti kā ģermānismi. Ģermānismiem 17. gs. valodā nepiemita lokāls raksturs, tie ir bijuši izplatīti sarunu valodā, it īpaši tie, kuri ienāca valodā līdz ar apzīmējamo jauno reāliju un jauno jēdzienu. Saistībā ar rakstu valodu interesi izraisa tie, kurus izmantoja mantotās leksikas vārdu semantiskās slodzes pārdalei.

Piemēram, kā liecina 17. gs. teksti un vārdnīcas, tad šī gadsimta otrajā pusē jau bija samērā skaidri iezīmēts darbības vārdu svaidīt un smērēt semantisks šķīrums. Darbības vārdu smērēt lietoja vairāk attiecībā uz ikdienišķām dzīves parādībām, piemēra, (ie)smērēt ratus, bet darbības vārdu svaidīt saistīja ar lietojumu rituālas darbības apzīmēšanai, kam pamatā varēja būt tautas valodā dzirdēts vārdu savienojums (ap)svaidīt maizīti - kurā tad parādījās šī iespēja piesaistīt darbības vārdu svaidīt tām tulkoto tekstu vietām , kur bija jāparādās šai stilistiski iekrāsotajai attieksmei pret veicamo rituālo darbību, piemēram:

Jo pateesi tee irr sapulcejuschees pretti tawu swehtu behrnu../ ko tu swaidijis essi.. Ap.d. 4.24.

Tad var veidoties stabila vārdkopa svaidāmās zāles, var darināt deverbālu atvasinājumu ar -sāna, kurš nostiprinās rakstu valodā kā ekspresīvi un terminoloģiski lietojama leksēma, piemēram:

Un tā Swaidischana / ko juhs no wiņņa essat dabbujuschi.. Un. 2.27.

Cits piemērs par ģermānisma vāģi lietojumu vārdkopā debess vāģi 17. gs. tekstos, piemēram:

Waru tu to rihta=zwaigzni izwest sawā laikā? Un tos debesvahģus pahr saweem behrneem wadiht? Ij.38.32., līdz ar apzīmējamo jauno reāliju un jauno jēdzienu.

Šī Vecās Derības teksta vieta rāda, ka Bībeles teksta tulkošanā daudzkārt izmantotas dažādas tradīcijas. Tā Gliks neseko Vulgātai - VD tulkojumam latīņu valodā, kur attiecīgajā teksta vietā zvaigznāja nosaukumā lietots Vulgātas tulkošanas laikā populārais Venēras nosaukums latīņu valodā luciferus, piemēram:

numguid producis luciferum im tempore suo et vesperumsuper filios terrae consurgere facis.

Gliks neseko arī Masoreta tekstam, kura paraugs redzams krievu tulkojumā. Turklāt šī Ījaba grāmatas teksta vieta – 38. nod 32. p. – tiek uzlūkots par t. s. neskaidro teksta vietu, kurā atspoguļojas dažādu tulkojuma tradīciju un teksta interpretāciju iespējas. Dažādās interpretācijas iespējas labi rāda U. Bērziņa pieeja šīs teksta vietas tulkojumam. U. Bērziņš piedāvā šādu lasījumu:

..Lācenes dēlus vadīt vari..

U. Bērziņa piedāvātais lasījums ir mēģinājums parādīt vai ietulkot šajā teksta vietā iespējamo pirmatnīgo metaforisko ekspresivitāti, kura ir zvaigznāja nosaukuma pamatā. Turklāt senatnīgais pasaules redzējums tiek pamatots ar tēlu zvērs : lācis paralēlisma palīdzību:

Vai vari izvadīt zvērus to stundā / Vai Lācenes dēlus vadāt vari?

 Šāds lasījums ir motivēts, to paredz valodas vienību stilistiskā ekspresivitāte, kuru var uztvert arī kā vārda nozīmes semantiskās struktūras komponentu. U. Bērziņa tulkojums

mudina uztvert šo stilistisko ekpresivitāti kā vārda nozīmes struktūrai sākotnēji piemītošu, savukārt Glika tulkojumā ģermānisma vāģi lietojums rāda, kādi valodas elementi tiek izvēlēti, lai  

konkrētajā teksta vietā panāktu iecerēto stilistisko efektu.

Cita iezīme – tautas valodā raksturīga vārda semantiskā iezīme kļūst par paraugu vārda nozīmes stilistiskajam iekrāsojumam tekstā. Piemēram, nav drošu liecību par to, cik produktīvi un aktīvi tautas valodā ir deverbālie atvasinājumi ar -ums pabeigtas darbības vai rezultāta nozīmes izteikšanai tad, kad izvēlēti vārddarināšanas modeļi darbības rezultātu nosaukumu darināšanai rakstu valodas vajadzībām. Iespējams, ka tomēr tādi vārdu savienojumi kā vienas nakts lijums, vienas dienas gājums u.c. ir bijuši pietiekami spilgti, semantiski ekspresīvi, lai parādītos arī rakstu valodā un kļūtu ne vien par stilistiskās paradigmas veidotājām vienībām, bet arī par savdabīgu fonu virknei nepieciešamu atvasinājumu 17. gs. rakstu valodā.

Piemēram, Glika tekstā sastopams veiksmīgs darinājums izplatījums:

Laid tohp Isplattijums Uhdens starpa*. Gen.1.6.;

 ..un nosauca to Isplattijumu par Debbesi. Turpat, 1.8.

No formālā derivatīvā aspekta šo darinājumu var saistīt gan ar konkrētas nozīmes verbu izplatīt, kas satopams tā laika valodā: izplati tās drēbes labi plaši u. c. , kā arī ar šī darbības vārda lietojumu pārnestā nozīmē, piemēram:

Kas to Zemmi par teem Uhdenim isplattijs.. Ps.136.6.;

.. un to Debbesi isplattijs caur sawu Sapraschanu. Jer.10.12.

Turklāt atvasinājuma tapšanu droši vien sekmēja arī izvēles iespēja - izvēlēties starp vairākiem sinonīmiskas nozīmes darbības vārdiem, piemēram, izplest, izstiept, izplatīt, precīzāko nepieciešamā deverbālā substantīva darināšanai. Veiksmīgā atvasinājuma semantiskā struktūra varbūt nav uzlūkojama tikai kā veiksmīga motivētāja verba izvēle, iespējams, ka savdabīgs stilistisks paraugs ir bijuši atvasinājumi ar pabeigtas darbības nozīmi.

Stilistiskās attieksmes starp vārdiem. Šīs attieksmes rāda, kā veidojas rakstu valodas nošķīrums no runātās valodas vārdu krājuma līmenī. Šīm attieksmēm ir vairākas izpausmes. Viena no tām - ka īpatns un rets vārda stilistisks lietojums tautas valodā nav šķērslis, lai to neiekļautu 17. gs. rakstu valodā. Piemēram, darbības vārds šaubīt ar nozīmi šūpot, kurš, domājams, arī 17. gs. tautas valodā nav bijis pārāk plaši izplatīts, reti lietots arī senākajos tekstos, bet raksturīgi, ka ir atsevišķas teksta vietas, kur šis darbības vārds atrodas kopš Manceļa laikiem, piemēram:

Ko esseeta juhs isghajuschi Tuxnessi redzeht? Ghribbejeeta juhs kahdu Needru redzeht/ kattru Wehsch schurp unnd turp schauba?; ( Sal. Gliks, Mt.l 1.7.; Lk. 7.24.)

Šo darbības vārdu šaubīt ar nozīmi šūpot var uzlūkot par savdabīgu leksisku ūnikumu, kas konkrētajā teksta vietā bija saglabājies no 17. gs. līdz pat mūsu dienām – tikai jaunajā topošajā tulkojumā tas tiek aizstāts ar darbības vārdu šūpot. Iespējams, ka var runāt par to, ka šis darbības vārds ir apzināti saglabāts, ka to aizsargājuši kādi papildu faktori. Viens no tādiem varētu būt valodas stilistiskajai paradigmai piemītošais stila elements – ritms. Stilistiskās paradigmas elementi nodrošina ne tikai loģisko akcentu ekspresīvu izcēlumu tekstā, tā veicina arī suģestīvo pazīmju klātbūtni tekstā. Tādā tekstā, kāds ir Glika teksts, arī tika meklēti iespējamie līdzekļi suģestīvā efekta radīšanai un daudzkārt tika mēģināts panākt uzsvērtu un neuzsvērtu vārddaļu ritmisku atkārtošanos.

Ērts šādam nolūkam bija īsu, divdaļīgu vārdu lietojums, piemēram, jau minētā teksta vieta ar darbības vārdu šaubīt, kura gan laika gaitā tiek sintaktiski rediģēta, bet kurā verbs paliek savā sākotnējā nozīmē daudzus gadsimtus:

Kā niedra būsi svešā malā, ko vējš turpu šurpu šauba.

Vārda nozīmes stilistiskā lietojuma veidošanās. Bībeles teksta tulkošanā vairāku leksēmu semantisko pazīmju tuvums un dažādu semantisko pazīmju saplūsme viena atvasinājuma nozīmes ietvaros rada problēmas visā rakstu valodas periodā. Tā, piemēram, gan VD, gan JD tekstā kopš pirmā tulkojuma tapšanas pastāv grūtības daudzu nosaukumu veidošanā. Viens no tādiem ir jēdziens rituālā raudāšana, kura nosaukums nekad nav bijis veiksmīgs, piemēram:

Tadehļ apjohseet Maisus / zchehlojeetees un kauceet. Jer. 4.8.;

Man ir uz Kalneem *weena Raudaschana un Kaukschana jasahk.. Turpat, 9.10.;

Brehkschana irr dzirrdeta eeksch Rāmas/ Zchehloschana/ Raudaschana un daudz Kaukschanas: Raele aprauda sawus Behrnus/ Mt. 2.l&.

Iemesli tam bijuši vairāki - iecerētais motivētājverbs jau tautas valodā bijis semantiski noslogots un spilgtas nozīmes jaunam darinājumam tādu grūti izmantot. Cits iemesls – visu rituālo darbību nevar apzīmēt tikai ar vārdkopu zobu klabēšana vai zobu trīcēšana, jo tad latviešu valodas nosaukumā it kā ārpus nozīmes paliek šī jēdziena rituālā raudāšana emocionāli ekspresīvais saturs, piemēram:

[tie] taps izstumti galehja^ Tumsība^, tur buhs Kaukschana un Zohbu=Trihseschana. Mt. 8.12.

Arī jaunajā topošajā tulkojumā veiksmīga vārda vai atvasinājuma izvēles vai darināšanas problēma vēl nav atrisināta:

Tur būs gauža raudāšana un zobu griešana. Mt. 8.12.

Šī jēdziena atveidošanā latviešu valodā labi kļūst redzams, ka vārda nozīme nav uztverama kā nedalāms veselums, ka vārda nozīmes būtisks papildkomponents ir arī ekspresivitāte un tās atveidē rakstu valodā nevar ignorēt vārdam piemītošās semantiskās iezīmes, kas laika gaitā veidojušās un nostiprinājušās runātajā valodā.

Izmantotie avoti:

Kussaul P. (1997) Psiholingvistikas un jaunrades izpētes loma tulkošanas procesu izzināšanā // Simposium on Pragmatic conspects of Translation. R, 1997, 84. – 93. lpp.

V.Rūķe - Draviņa (1964) Dažas Raiņa valodas un stila problēmas I //Ceļi XI, Lunda 1964, 24. – 37. lpp.

Kārkliņš J. (1972) Dažādas teksta sintaktiskās struktūras īpatnības //Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam. R., 1972, 44.  – 45. lpp.

Rozenbergs J. (1986) Teksta lingvistika un valodas prakse // Latviešu valodas kultūras jautājumi – R., 1986. - 22. laid. 36. – 51. lpp.

Ceplītis L., Rozenbergs J. Valdmanis J. (1989) Latviešu valodas sintakse. – R, 1989, 272. lpp.

Ločmele G. (1999). Latviešu tulkotā reklāma: funkcionālie, stilistiskie un kultūras aspekti. Tēzes. /LU Latviešu valodas institūts, 1999, 15. – l6. lpp.

Kārkliņš J. (1970) Valodas un runas attieksmju problēma// P. Stučkas LVU Zinātniskie raksti 98. sēj. Latviešu valodas struktūras jautājumi. R., 1970, 9. – 37. lpp.

Zauberga I. (1988) Šekspīra tulkojumi pirms simts gadiem un šodien //Latviešu valodas kultūras jautājumi, Rīga, 1988, – 24. laid. 86. – 94. lpp.

Valdmanis J. (1985) Sintakses vienība un to izpētes aspekti // LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1985, Nr. 9, 67. – 74. lpp.

Pokrotniece K. (1997) Teikuma sintaktiskā struktūra E.Virzas poēmā "Straumēni" // Savai valodai R., 1997, 218. – 229. lpp.

Kārkliņš J. (1985) Sintagmātikas un paradigmātikas attieksmju teikuma strukturālās tipoloģijas interpretācijā. Baltu valodas senāk un tagad. – R, 1985. 174. – 186. lpp.

     

 
Jūs esat 4004857. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs