MŪŽA DARBS

Kārļa Mīlenbaha vārds daudziem pirmām kārtām saistās ar viņa «Latviešu valodas vārdnīcu», ar darbu, par kura vietu mūsu kultūras vēsturē noteikti tiks rakstītas grāmatas – daudz apjomīgākas un plašākas neka šī. Kāds bijis K. Mīlenbaha vārdnīcas ceļš līdz lasītājam? Kur slēpjas vārdnīcas vērtība?

Kādā 1893. gada «Dienas Lapas» pielikuma lasām: «Jautājums par latviešu valodas vārdnīcu vēl nemaz nav iekustināts, vismaz vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu stājies pie sistemātiskas materiālu krāšanas. Un nav arī domājams, ka kāds no mūsu valodniekiem apņemsies uzsākt šo darbu, kas prasa veselu mūžu, jo tiem jāpiekopj savs maizes dienests, kas aizņem gandrīz visu laiku, un tāds apgādnieks mums arī neradīsies, kas tādam vārdnīcas sastādītājam varētu dot pienācīgu atlīdzību.»²⁹⁹

Tomēr pie vārdnīcas jau gandrīz desmit gadus klusībā strādā Kārlis Mīlenbahs. Neviens vairs nepateiks, kad pierakstīts pirmais no gandrīz 120 tūkstošiem vārdu, kuram vārdam bija lemts pirmajam iegult valodnieka pierakstos. Bet, jau strādādams Talsos, K. Mīlenbahs ar visu sirdi nododas vārdu krāšanai. Uz viņa rakstāmgalda rindojas G. Manceļa, J. Langes, G. F. Stendera vārdnīcas, «Magazīnu» sējumi ar vārdu sarakstiem, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumi un citi avoti, no kuriem izrakstītie vārdi tiek iepludināti topošajā «Latviešu valodas vārdnīcā». Goda vietā stāv K. K. Ulmaņa 1872. gadā izdotā «Lalviešu-vācu vārdnīca». Par to Atis Kronvalds sava laikā rakstījis: «..bīskapam Ulmanim tas gods pienākas, ka viņš to no Veca Stendera priekš simts gadiem sarakstīto vārdnīcu pārlabotu un pavairotu jauna sejā ļaudīs izlaidis.»³⁰⁰ A. Kronvalds atzīst, ka K. K. Ulmaņa vārdnīca, kura iestrādāts arī J. Neikena devums, nav visaptveroša un pilnīga, tomēr to nedrīkst novērtēt par zemu, jo nu ir skaidri redzams, kādi vārdi vēl nav apzināti, kādas nozīmes nav aptvertas. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, var piebilst, ka K. K. Ulmaņa vārdnīcas esamība turpmāko K. Mīlenbaha darbu zināmā mērā atvieglo. Kad vārdu vākšanā iesaistās arī palīgi, tie tiek lūgti iesūtīt tos vārdus, kuru K. K. Ulmaņa vārdnīcā nav.

Minētajā rakstā A. Kronvalds aicina papildināt K. K. Ulmaņa vārdnīcu – iešūt vārdnīcas eksemplārā baltas lapas, sarakstīt uz tām trūkstošos vārdus un piezīmes un «uzticēt tam, kas ņemsies šīs vārdnīcas otru izdevumu apgādāt»³⁰¹. Tieši tā sākumā Kārlis Mīlenbahs arī dara. Taču drīz izrādās, ka latviešu valodas bagātība nav ietilpināma divkārt pavairota K. K. Ulmaņa vārdnīcas apjomā. K. Mīlenbaham nākas pasūtīt īpašu skapi, tādu kā Krišjānim Baronam. Katrs vārds tiek izrakstīts uz īpašas zīmītes un atrod vietu vajadzīgajā nodalījumā. Pavisam piepildīti trīs šādi skapji.

Sākumā arī pats valodnieks savu darbu pieticīgi sauc par tulkojošu vārdnīcu. «Es ceru,» raksta K. Mīlenbahs Josefam Zubatijam, atsaukdamies uz mudinājumu publicēties zinātniskos žurnālos, «ka izdaru pakalpojumu zinātnei ar latviešu-vācu leksikonu, kam es jau kopš kāda laika vācu materiālu.»³⁰³ Tomēr jau drīz kļūst skaidrs, ka vārdnīcas uzdevums būs daudz plašāks.

Atklātībā par K. Mīlenbaha vairāku gadu veikumu kļūst zināms tikai pēc viņa pārnākšanas darbā uz Rīgu. Kā valodnieks viņš jau ir plaši pazīstams. Viņam nedraud mūsdienu zinātnes lāsts – šaurā specializācija. Latviešu valodniecībā ir tik daudz darāmā, ka jāspēj būt gan sintaksistam, gan leksikogrāfam, gan literārās valodas veidotājam, gan valodas kopšanas un pētīšanas organizētājam. Un tieši valodniecisko interešu plašums ļauj Kārlim Mīlenbaham veidot tādu neparastu, daudzpusīgu vārdnīcu, kurā apvienotos valodnieka, filozofa un dzejnieka skatījums uz vārdu.

Kartotēku valodnieks papildina, vērīgi sekodams latviešu periodikai, lasīdams grāmatas, vākdams izlokšņu vārdus. Viņam palīdz sieva, brālis Fricis, vēlāk arī dēli. Tomēr pārbaudīt katra vārda nozīmi un izrunu vairs nav Mīlenbahu ģimenes spēkos. Ar K. Mīlenbaha studiju biedra J. Velmes atbalstu mēnešrakstā «Austrums» tiek nodibināta īpaša «Valodniecības drusku» nodaļa, kurā K. Mīlenbahs publicē vārdus, par kuriem vēlas saņemt sīkākus paskaidrojumus.

Latviešu valodas vārdnīcas veidošana ir viens no cēloņiem, kāpēc Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā 1904. gadā tiek nodibināta Valodniecības nodaļa. Rodas iespēja kopīgi apspriest mazāk pazīstamos vārdus. Par sēžu gaitu regulāri ziņo laikraksti, tiek publicēti arī apspriežamo vardu saraksti. K. Mīlenbahs izmanto katru izdevību iztaujāt dažādu izlokšņu runātājus par vārdu izrunu un nozīmi.

Tomēr dalībnieku Valodniecības nodaļas sēdēs nav daudz. Uzsākot darbu pie vārdnīcas, Kārlis Mīlenbahs gan ir cerējis, ka viņu visi sapratīs un atbalstīs, it īpaši skolotāji, rakstnieki, žurnālisti, mācītāji. Diemžēl tā nenotiek. Valodniecības nodaļas ceturtdienu sēdēs parasti redzamas vienas un tās pašas sejas – I. Cīrulis, F. Adamovičs, L. Adamovičs, Apsīšu Jēkabs, E. Brencis, A. Ramans un daži citi. Apsīšu Jēkabs šajā sakarā izteicies: «Kas domā, ka Mīlenbaham tāpat pieplūda vārdi no malu malām kā «Latvju dainu» kopotājam tautasdziesmas, tas gan ļoti maldās.. , to, kas iesūtīja, nebija daudz, un tad arī ne no tām aprindām, no kurām to vispirms varēja sagaidīt.»³⁰³

1903. gada 1. jūnijā J. Endzelīns ziņo K. Mīlenbaham, ka saņēmis no Getingenes firmas «Wandenhoeck & Ruprecht» uzaicinājumu sarakstīt latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu firmas indoeiropiešu valodu gramatiku un vārdnīcu kolekcijai.³⁰⁴ Gramatiku uzņemas rakstīt pats J. Endzelīns, bet vārdnīcai, pēc viņa domām, labāk sagatavots ir K. Mīlenbahs. Sadarboties ar vācu firmu gan K. Mīlenbaham neizdodas, arī J. Endzelīna «Lettische Grammatik», kas ir šīs firmas pasūtījuma darbs, iznāk tikai 1922. gadā Rīgā. Tomēr cerība, ka atradies iespējamais vārdnīcas izdevējs, liek K. Mīlenbaham pasteidzināt darbu, iesaistot tajā palīgus. Vārdnīcas tapšanai sāk sekot arī prese. 1905. gada janvārī žurnāls «Apskats» ziņo, ka «mūsu cītīgais valodas urkņis un pētnieks» jau sācis kārtot vārdus ar burtu a.³⁰⁵ Vairāki periodiskie izdevumi aicina lasītājus iesūtīt matereālus topošajai vārdnīcai, kas «varētu tiklab citām tautām rādīt mūsu valodas bagātību, kā arī mums pašiem noderēt par neizsmeļamu pamācības avotu»³⁰⁶. Tiek sniegti arī vārdnīcas šķirkļu noformēšanas paraugi. Tie tiek publicēti arī panīkušajās Latviešu Literārās biedrības «Magazīnās». Tomēr no vācu mācītājiem K. Mīlenbahs saņem tikai vienu sūtījumu ar sakrātiem vārdiem.³⁰⁷

1906. gadā aprit 25 gadi, kopš K. Mīlenbaha skolotāja gaitu sākuma. Par godu šai jubilejai – vai gan mūsu dienās kāds tādu atcerētos? – daudzi laikraksti un žurnāli ievieto K. Mīlenbaham veltītus rakstus. Blakus slavinājumiem un ilga radoša mūža vēlējumiem ieskanas arī balsis, kas min, ka ilgi gaidīto latviešu valodas vārdnīcu Kārlis Mīlenbahs raksta grūtos apstākļos, tikai no maizes darba brīvajā laikā. Tomēr, kaut arī vārdos visi atzīst, ka valodnieka darbam ir liela nozīme, nekāda praktiska palīdzība viņam netiek sniegta.

Liktenis K. Mīlenbaham un viņa vārdnīcai nav labvēlīgs. 1908. gadā no ilgstošas nieru slimības mirst sieva. Smagi saslimst jaunākais dēls Fēlikss. Lai uzturētu ģimeni, kā arī lai varētu sūtīt slimo dēlu ārstēties uz Franciju un Vāciju, valodnieks spiests uzņemties lielu pedagoga slodzi. Līdztekus pamatdarbam Aleksandra ģimnāzijā viņš pasniedz stundas arī N. Draudziņas ģimnāzijā un citās skolās, uzņemas veikt dažādus honorāra darbus. Pēteris Šmits vēlāk ar rūgtumu rakstīs, ka vārdnīca palikusi nepabeigta ne tāpēc, ka K. Mīlenbahs agri miris, bet gan tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrība nav sniegusi nepieciešamo atbalstu. Ar 50–100 rubļiem mēnesī (apmēram viena tā laika studenta stipendija) būtu pieticis, lai valodnieks varētu atteikties no citiem darbiem.³⁰⁸ Tomēr tikai sākot ar 1913. gadu, Letonijas filistru palīdzības biedrība piešķir K. Mīlenbaham pabalstu – 500 rubļu gadā. Lielākās kredītiestādes sāk domāt par K. Mīlenbaha fonda dibināšanu. Izpelnīta arī pensija, tomēr rūpēs par dēla nākotni valodnieks vēl nevar atteikties no skolotāja darba. Sapnis nodoties tikai vārdnīcai paliek nepiepildīts.

Jau 1905. gadā K. Mīlenbahs aizsūta šķirkļu paraugus krievu valodniekam A. Pogodinam un lūdz viņu izteikt savu vērtējumu. A. Pogodins, kurš izrāda lielu interesi par vārdnīcas likteni, ieteic K. Mīlenbaham griezties pēc pabalsta Pēterburgas Zinātņu akadēmijā.³⁰⁹ K. Mīlenbahs kā nopietnu zinātnisku rakstu autors krievu valodnieku vidē ir labi pazīstams; pabalstu viņam mēģina izkārtot arī krievu kolēģi F. Fortunatovs un A. Šahmatovs, bet velti.³¹⁰

1911. gadā «Dzimtenes Vēstnesī», «Latvijā», «Tēvijā», «Rīgas Avīzē», «Liepājas Atbalsī» un citos laikrakstos parādās K. Mīlenbaha raksts «Par izskaidrojamiem un iesūtāmiem vārdiem». Viņš pateicas visiem vārdu iesūtītājiem un vēlreiz atgādina, kā vārdi pierakstāmi. Valodnieks lūdz norādīt arī sūtītāja vārdu un adresi, lai nepieciešamības gadījumā varētu gūt sīkākus paskaidrojumus par vārdu nozīmi vai izrunu. Tā kā kartotēkā vārdi rakstīti uz mazām lapiņām, tad tāpat būtu jārīkojas arī vārdu iesūtītājiem, vai vismaz jāraksta uz lapas vienas puses, lai to varētu sagriezt. «Ik uz soļa leksikogrāfam rodas nepārvaramas grūtības,» norāda K. Mīlenbahs, «tāpēc ka mums trūkst iepriekšēju darbu, uz kuriem varētu droši dibināties. Šo drošību, kas vārdnīcai tik nepieciešama, varēsim tikai tad iegūt, ja radīsies malu malās vārdu paskaidrotāji, kas uzrakstīs un piesūtīs mazpazīstamus, vārdnīcās nesastopamus vārdus.»³¹¹

1911. gada 26. augustā Valodniecības nodaļas sēdē K. Mīlenbahs ziņo, ka trešdaļa vārdnīcas pabeigta. Daudzi sīkumi tomēr vēl precizējami. Un valodnieks izteic nebijušu priekšlikumu: iekārtot vārdnīcas korektūras stacijas kādās četrdesmit Latvijas vietās. To darbiniekiem par atlīdzību būtu piešķirams vārdnīcas brīveksemplārs – no Kārla Mīlenbaha kabatas.

Valodnieks ieteic sasaukt īpašu valodniecisku sapulci jau nākamajā – 1912. gada – vasarā, lai interesentus iepazīstinātu ar vārdnīcas veidošanas gaitu, ar skaņu apzīmēšanas paņēmieniem, kā arī lai precizētu citus jautājumus, kurus ar laikrakstu starpniecību grūti pilnībā izklāstīt.³¹² Šīs ieceres diemžēl nepiepildās. Vārdu nozīmes tiek noskaidrotas tikai Valodniecības nodaļas sēdēs un ar laikrakstu palīdzību.

1911. un 1912. gada mijā K. Mīlenbahs vēlreiz publicē aicinājumu sūtīt vārdus. Tā kā latviešiem esot tikai divi trīs vīri, kas izredzējuši valodniecību par savu arodu, un tie paši tā apkrauti ar amata darbiem, ka nespēj daudz laika ziedot valodas pētīšanai, tad talkā jānāk visai sabiedrībai: «Ja gaidīsim, lai mūsu valodnieki vieni paši strādā latviešu valodas druvā, tad uzkrausim tiem pārlieku smagu nastu, kas nebūs viegli ceļama, ne vēl nesama; bet, ja plašākas aprindas pabalstīs valodnieku pūliņus, tad varam cerēt uz labiem panākumiem mūsu valodas jautājumos.»³¹³

Neiztiek arī bez starpgadījumiem. Toreizējais Kazaņas universitātes students J. Plāķis izsaka šaubas, vai vēlams iesaistīt vārdu vākšanā nespeciālistus, kam grūti noteikt zilbju intonācijas.³¹⁴ Sava taisnība jau viņam būtu – arī pašlaik vārdus no tautas mutes vāc galvenokārt valodnieki vai speciāli apmācīti cilvēki –, bet K. Mīlenbaha vārdnīcas tapšanas laikā tas ir nereāli. K. Mīlenbaha programmu ņemas aizstāvēt J. Endzelīns: «Paši valodnieki vien, un ja tie dzīvotu pat saules mūžu, nemūžam nevar izdibināt, kā visus latviešu valodas vārdus runā katrā pagastā.»³¹⁵ Viņš arī piebilst, ka valodnieki gaidīt gaida K. Mīlenbaha vārdnīcu, jo ir pārliecināti, ka tā būs zinātniska arī ar nevalodnieku palīdzību.

1915. gada sakumā K. Mīlenbahs saņem šādu vēstuli:

«Godājamais tautieti! Latvju dainu druka pabeigta. Tagad gribētos Jūsu vārdnīcu virzīt, bet Akadēmija viņas izdošanu neuzņemsies, ja vismaz puse no visa darba nav pabeigta. Tālab lūdzu man paziņot, ciktāl Jūs šo darbu esat veikuši, arī lūdzu man piesūtīt proves drukas loksni izskatīšanai un man teikt, cik drukas lokšņu liels varētu būt viss darbs. Daudzreiz sveicinādams

Jūsu H. Visendorfs.»³¹⁶

Pēc Kārļa Mīlenbaha domām, pie vārdnīcas vēl atlicis piecu sešu gadu darbs. Taču ir sācies pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu tiek evakuēta Aleksandra ģimnāzija, un līdzi tai svešumā jādodas arī virsskolotājam Kārlim Mīlenbaham.

1916. gada marta beigās no Veravas uz Rīgu pajūgā tiek vests zārks. Kārļa Mīlenbaha ļaunās nojautas ir piepildījušās. Viņš mirst, vārdnīcu nepabeidzis, neziņā par tās turpmāko likteni.

Kārlis Mīlenbahs tiek apglabāts 1916. gada 2. aprīlī Lielajos kapos blakus 1908. gadā mirušajai sievai. Pavadītāju nav maz; bēru ceremonijā runā Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks F. Grosvalds, Tērbatas bēgļu apgādāšanas komitejas darbinieks I. Cīrulis, Letonijas filistru palīdzības biedrības vadītāji. Vai visās avīzēs parādās nekrologi. Tomēr «tas bij nieks, salīdzinot ar to, kā latviešu inteliģence un skolas jaunatne būtu izvadījusi K. Mīlenbahu uz mūžīgu dusu parastajos apstākļos. Toreiz bēgļu laiks visam uzlika savu smago roku»³¹⁷.

«Latviešu valodas vārdnīca» nereti tiek salīdzināta ar «Latvju dainām». Tautas valodas poēzijas gars tos vieno uz visiem laikiem. Bet – Krišjānis Barons savu mūža darbu pabeidza, redzēja to izdotu, izjuta tautas cieņu un mīlestību.

Kārlis Mīlenbahs neguva neko.

Vecāka kolēģa piemiņai Jānis Endzelīns velta, manuprāt, izjustāko un tēlaināko no saviem .rakstiem. «Pats viņš par savu mūža darbu uzlūkoja latviešu vārdnīcas sarakstīšanu,» atceras J. Endzelīns. «Un, par to ieminoties, tagad sirds sažņaudzas sāpēs. Jo, kad kāds cilvēks, ievērojamu un paliekamu darbu padarījis, aizver acis uz mūža dusu, tad, zināms, žēl mums viņu zaudēt no sava vidus, bet apmierinājumu tad atrodam apziņā, ka nāve visu mūsu daļa, un aizgājēja paveiktā un atstātā mūža darbā, ko nekāda nāve mums nespēj laupīt. Bet kā lai tagad apmierināmies, kad Kārlis Mīlenbahs miris nelaikā, miris, savu mūža darbu – savu vārdnīcu nepabeidzis? Tikai rūgtuma jūtas par nāves nejēdzību pilda tagad sirdi.»³¹⁸

Šajā vietā stāstījums par Kārla Mīlenbaha vārdnīcu varētu arī pārtrūkt, jo varēja nebūt pašas vārdnīcas. Par laimi, tā mums ir, un biezo sējumu titullapās lasāms arī Jāņa Endzelīna vārds. Abu autoru darbs savijies nedalāma vienībā. Jāpiekrīt A. Augstkalnam: «Daži ir prātojuši, ka saukt šo vārdnīcu – vai par Mīlenbaha, vai par Endzelīna. Veltīgas pūles. Nezinātāju priekšā gan neklāsies noklusēt ne vienu, ne otru, bet zinātāju priekšā nebūs goda pilnāka nosaukuma kā vienkārši – Latviešu valodas vārdnīca.»³¹⁹

Ar «Latviešu valodas vārdnīcu» Jānis Endzelīns ir saistīts jau ilgus gadus, pirms viņš sāk strādāt pie tās papildināšanas un rediģēšanas. 1921. gadā, atgriezies Latvijā no Harkovas, viņš saņem Izglītības ministrijas uzdevumu pabeigt vārdnīcu. K. Mīlenbaha atstātie manuskripti – ap septiņdesmit biezu burtnīcu – un vēl neapstrādātu vārdu krājums līdz tam ir glabājies pie valodnieka dēla. Kad vārdnīca ir pabeigta, kartotēka tiek nodota atpakaļ Kārlim Mīlenbaham junioram; diemžēl tās pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Saglabājušies ir tikai atsevišķi manuskripta fragmenti.

Savākto vārdu apstrādi uzsākot, Kārlim Mīlenbaham ir bijis jāizšķiras par vārdnīcas šķirkļa uzbūvi. Viņš izpētījis pazīstamākās cittautu skaidrojošās vārdnīcas, īpaši J. Grimma un V. Dala vārdnīcas, tomēr neviena no tām īsti neatbildusi valodnieka iecerēm. Par iespējamo vārdnīcas uzbūvi K. Mīlenbahs lūdzis vēlreiz padomāt Jāni Endzelīnu, ar kuru vārdnīcas jautājumi pārspriesti kopīgos ceļojumos, izlokšņu vārdus vācot. J. Endzelīns jau 1905. gadā ir izklāstījis savas domas apjomīgā vēstulē, gan piebilzdams, ka dara to, tikai K. Mīlenbaha lūgumu ievērodams.³²⁰ Kārlis Mīlenbahs arī vēlējies, lai vārdu etimoloģiju viņa vārdnīcā dotu J. Endzelīns.

Lai vārdnīca būtu pēc iespējas pilnīgāka un precīzāka, Jānis Endzelīns tās veidošanā aicina piedalīties visus, kam rūp latviešu valoda. «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā» tiek publicēti 68 saraksti ar neskaidrajiem vārdiem, par kuriem nepieciešamas papildu ziņas, kā arī 17 saraksti vārdnīcas papildinājumiem. Uz J. Endzelīna lūgumu sniegt paskaidrojumus par vārdu nozīmi, izrunu un lietošanu atsaucas apmēram tūkstotis cilvēku. Ik svētdienu savā dzīvoklī valodnieks tiekas ar dažādu novadu pārstāvjiem, kas atnesuši materiālus vārdnīcai. Sevišķi daudz jaunu vārdu un vārdu nozīmju nāk klāt pēc 1928. gada, kad rodas iespēja uz 29 Latvijas vietām nosūtīt īpaši sagatavotus darbiniekus apvidvārdu vākšanai.

«Latviešu valodas vārdnīca» nāk klajā laikposmā no 1923. līdz 1932. gadam, sākumā atsevišķās burtnīcās, vēlāk apvienota četros biezos sējumos. Vārdnīcu sāk iespiest, līdzko J. Endzelīns ir sagatavojis pirmo burtnīcu. Kaut arī galavārdos tiek norādīts, ka vārdnīca neapšaubāmi būtu labāka un pilnīgāka, ja to sāktu iespiest tad, kad nobeigts viss darbs, lēmums publicēt pa daļām neapšaubāmi ir bijis pareizs, jo vārdnīca ir ļoti gaidīta. Pēc pirmo burtnīcu iznākšanas lasītāji iesūta aizvien jaunus un jaunus vārdus. J. Endzelīns kopā ar E. Hauzenbergu sagatavo un no 1934. līdz 1946. gadam laiž klajā vēl divus sējumus ar nosaukumu «Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai». Tā noslēdzas vairāk nekā sešdesmit gadus ilgais darbs pie lielākās latviešu vārdnīcas, kurā ietverti ap 110 tūkstoši vārdu.

Veidojot vārdnīcu, jāizšķiras, kurus vārdus tajā ievietot. Par to domā «Latviešu valodas vārdnīcas» autori, vispirms Kārlis Mīlenbahs, tad Jānis Endzelīns. Pirmām kārtām tie ir vārdi no folkloras materiālu publicējumiem. K. Mīlenbahs raksta: «.. ikviens, kas stājies pie latviešu vārdnīcas, pirmā vietā nostādīs Barona dainas, no tām tūkstošiem jauku vārdu un teicienu smeldams. Barona sagatavotajās dainās spēks, kas visus pārņem, gan valodniekus, gan vēsturniekus visās vēstures nozarēs, gan dziesminiekus.»³²¹ Vārdu nozīmju paskaidrošanai piemēri parasti tiek ņemti no tautasdziesmām, A. Lerha-Puškaiša sakopotajām pasakām, tiek izmantoti arī sakāmvārdi, parunas, izteicieni.

Nozīmīgu dalu vārdnīcā veido izlokšņu vārdi, kas savākti, autoriem apceļojot Latviju, vai iegūti no vārdu sūtījumiem. Atsevišķā šķirklī vai papildinājumos ievietoti autoriem zināmie baltu cilmes vārdi. Noraidoša ir vārdnīcas autoru, īpaši J. Endzelīna, attieksme pret aizguvumiem. Vecākais aizguvumu slānis vārdnīcā ir atrodams, bet lielu daļu izloksnēs sastopamus jaunākus aizguvumus, starp tiem arī tādus vārdus, kas ir K. Mīlenbaha sarakstītajā manuskripta daļa, vārdnīcā neredzam. Par to vārdnīcas priekšvārdā J. Endzelīns raksta: «Izmetis esmu no manuskripta maz lietojamus patapinājumus, svešvārdus (piem., arests) un tādus jaunvārdus, kas nav vēl pilnīgi ieviesušies dzīvajā tautas valodā. Šādi jaunvārdi un svešvārdi ievietojami tikai kādā prakses vajadzībām nolemtā vārdnīcā.»³²² Izdot praktisku vārdnīcu, kur ievietot jaunākus vārdus, J. Endzelīns K. Mīlenbaham ieteic jau 1911. gadā, lai «Latviešu valodas vārdnīcā» būtu tikai īsta «latviešu manta»³²³.

Jau 1905. gadā J. Endzelīns ir atzinis par pareizu K. Mīlenbaha vēlēšanos uzņemt vārdnīcā arī vārdus, kas sastopami pirmajos latviešu rakstos, tā teikt, «novecojušos, bet drošus». Vārdnīcai izrakstīti vārdi no «Undeutsche Psalmen» (1587), G. Manceļa vārdnīcas un sprediķu grāmatas, tomēr visa tā sauktā veclatviešu literatūra nav aptverta. Pēteris Šmits, atzīdams šī perioda nozīmi literārās valodas vēsturē, iesaka uzdot ekscerpēt veclatviešu literatūru K. Mīlenbaha skolniekam E. Brencim un solās izgādāt arī atlīdzības naudu.³²⁴ Pats P. Šmits daudziem citiem vardu sūtījumiem pievieno arī izrakstus no G. Dreseļa gramatikas.

Lielu vārdnīcas daļu veido vārdi, kas izrakstīti, diendienā lasot daiļliteratūru. Tie ir gan maz zināmi apvidvārdi, gan arī rakstnieku darināti jaunvārdi. Sevišķa vērība veltīta to rakstnieku daiļradei, kuru darbos izpaužas dzimtā novada valodas īpatnības, – J. Akurateram, Ā. Alunānam, Aspazijai, A. Deglavam, E. Dinsbergam, A. Brigaderei, J. Jaunsudrabiņam, J. Janševskim, V. Plūdonim, Rainim. Avotu sarakstā norādīts arī rakstnieka dzimtais pagasts.

Kārlis Mīlenbahs darbojies vai visas valodniecības nozarēs, tomēr galveno vērību veltot divām no tām – leksikogrāfijai un valodas kultūrai. Šīs nozares zināmā mērā ir pretrunīgas. Leksikogrāfa interešu priekšmets, sastādot tādu visaptverošu vārdnīcu, ir visi latviešu valodas vārdi; viņš tos ietver vārdnīcā un analizē, apzināti atstādams malā savu personisko attieksmi pret tiem. «Dzīvās lielkrievu valodas skaidrojošās vārdnīcas» («Толковый словарь живого великорусского языка»; 1863–1866) autors V. Dals zīmīgi teicis, ka vārdnīcas sastādītājs nav likumdevējs, bet valodas kalps; kas tajā ir, tas viņam jāvāc, un viņš nevar izmest to, kas viņam nepatīk. Literārās valodas veidotāja darbā turpretim ļoti svarīgs ir pamatots vārdu un konstrukciju vērtējums, stilistisko nianšu nošķiršana, par ko runājām iepriekšējus nodaļās. Ka abiem valodniekiem – gan K. Mīlenbaham, gan J. Endzelīnam – izdodas savienot leksikogāafa konstatējošo un valodas kopēja vērtējošo skatu uz vārdu?

Ir pamats runāt par zināmu vārdu atlasi. Autoru domas par vārda statusu valodas sistēmā iespējams izsecināt no piezīmēm šķirkļa tekstā, no norādītā avota vai lietošanas vietas, dažkārt arī no piemēriem. Saprotamu iemeslu dēļ vārdnīcā nav ietverti daudzie ģermānismi, ko lieto Kurzemes lībiskajās izloksnēs, tāpat arī Latgales izloksnēs sastopamie slāvismi. Par agru licies vārdnīcā iekļaut arī daudzus jaunvārdus. Jaunvārdi, kuri, pēc J. Endzelīna domām, vēl nav pietiekami droši nostiprinājušies valodā, apzīmēti ar zvaigznīti.

Kārlis Mīlenbahs apcerējumos par latviešu valodas leksiku dažkārt visai noraidoši vērtējis samērā bieži izplatītus vārdus vai jaunas vārdu nozīmes. Daži no tiem vārdnīcā netiek iekļauti, piemēram, vidutājs, tiešamība, mutisks, rakstisks, mīla u. c. Tādi mūsdienās pierasti salikteņi kā sniegbalts, pret ko kategoriski iebilda gan K. Mīlenbahs, gan J. Endzelīns, vārdnīcā doti ar zvaigznīti. Tomēr arī vārdnīcas sastādītājs nav brīvs no vērtējošas attieksmes pret valodu. Atšķirīga var būt arī valodas izjūta. Vārdnīcas autori grupējuši vārda nozīmes tā, lai pirmajā vietā būtu cilmes ziņā vecākā vai izplatītākā nozīme. Tā kā te dominējošā bieži vien ir valodas izjūta, kurzemnieka Mīlenbaha un vidzemnieka Endzelīna uztvere ne vienmēr saskan.

Kaut arī, retrospektīvi vērtējot, vārdnīca var saskatīt dažas nepilnības un nekonsekvences – uz tām norādījis arī pats Endzelīns vārdnīcas pēcvārdā – , «Latviešu valodas vārdnīcas» vērtība nav vārdos izsakāma. Tā to uztver arī vairums vārdnīcas recenzentu. Par K. Mīlenbaha un J. Endzelīna «Latviešu valodas vārdnīcu» parādās ap četrdesmit recenziju. Starp atsauksmju autoriem ir A. Meijē, M. Nīdermanis, K. Būga un citi, kas uzsver domu, ka līdz ar vārdnīcas iznākšanu latviešu valodas bagātības kļūst pieejamas cittautu pētniekiem. Salīdzināmajā valodniecībā nu būs iespējams plašāk iesaistīt latviešu valodas datus. No pašmāju recenzentiem J. Endzelīnam gadās dzirdēt arī pārmetumus par kļūdainu etimoloģiju, par nepārbaudītām avotu norādēm un neprecīziem citātiem, īpaši K. Mīlenbaha sarakstītajā daļā. Kā jau tas dažkārt mēdz būt, vairāki recenzenti aizraujas ar kļūdu meklēšanu, nesaskatot lielā darba nozīmi kopumā. Vairums atsauksmju tomēr ir cildinošas, tajās ir lietišķi norādījumi, kas vēlāk, sagatavojot vārdnīcas papildsējumus, ir ņemti vērā. Ar recenziju uzskaitījumu vislabāk var iepazīties J. Endzelīna bibliogrāfijā.³²⁵

Bet 1936. gada laikraksts «Brīva Zeme» publicē K. Ducmaņa izteikumus par vārdnīcu. Viņš raksta, ka viņa mātesbrālis, skolotājs un grāmattirgotājs Pēteris Bērziņš – «viens no pēdējiem mohikāņiem ar vēl pilnam tīru valodu un valodas nojautu» – esot konstatējis, ka «Latviešu valodas vārdnīca» ir nelatviska, tai trūkstot «latviešu valodas nojautas un intuīcijas, kaut arī ir daudz zinātniskas erudīcijas». K. Ducmanis ieteic, lai valodnieki (izņemot, protams, J. Endzelīnu), rakstnieki un tautas valodas praktiķi «uzņemtos pamatīgu izmeklēšanu, kā īsti stāv ar Endzelīna un Mīlenbaha vārdnīcu viņas latviskuma un valodas nojautas ziņā».³²⁶ Kā te lai neatceras pārmetumus, ko mūsu dienās daži izsaka «Latviešu literārās valodas vārdnīcai» (iznāk kopš 1972. gada)? Laiks visu noliks savās īstajās vietās. Varētu piebilst, ka ir neiespējami šīs divas vārdnīcas pretstatīt, jo pārāk dažāds ir to aptvertais laika posms, atšķirīgi vārdnīcas veidošanas principi un uzdevumi.

Pagājuši gandrīz seši gadu desmiti, kopš «Latviešu valodas vārdnīcas» ceturtā sējuma iznākšanas. Tomēr vārdnīcas vērtība nemazinās, gluži pretēji – tā tikai palielinās. Vai mūs saista aizmirstie vārdi vai iepriekšējo paaudžu pasaules redzējums, kas tik tēlaini atklājas vārdnīcas lappusēs?

Rakstnieks K. Mīlenbaha vārdnīcā smeļas nepierastu izteiksmi un poētisku iedvesmu. Valodniekam tā joprojām ir ikdienā lietojama grāmata. Sen kļuvis par tradīciju atzinumus leksikoloģijā, semantikā, valodas vēsturē un citās valodniecības nozarēs salīdzināt ar norādījumiem šajā vārdnīcā. Tajā ierosmi rod zinātnes un tehnikas terminu veidotāji, jaunu vardu darinātāji, senvārdu atjaunotāji. Sācies darbs pie plašas daudzsējumu latviešu apvidvārdu vārdnīcas. Arī te vērtīgus padomus sniedz K. Mīlenbaha un J. Endzelīna darbs. Ne velti paredzēts jau drīzumā izdot šīs vārdnīcas faksimilu. Nobeigumā – daži skaitļi pārdomām. Savākto vārdnīcas materiālu Kārlis Mīlenbahs sāka apstrādāt un vārdnīcu kārtot 1904. gadā, pēdējās no 150 tūkstošiem lappušu uzrakstītas 1916. gada martā. Tātad apmēram vienpadsmit gadi: skolotāja darbs ģimnāzijā, Valodniecības nodaļas un Ortogrāfijas komisijas priekšsēdētāja pienākumi, «Latviešu gramatika», ap četrdesmit nopietnu zinātnisku rakstu un – vidēji desmit apstrādāti vārdnīcas šķirkļi dienā...

²⁹⁹ Par latviešu valodas vārdnīcu // Dienas Lapa, piel. «Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem». – R., 1893. – III. – 2. lpp.

³⁰⁰ Kronvalds A. Dr. Ulmana Latviešu valodas vārdnīca // Kopoti raksti. – R., 1937. – 1. sēj. – 475. lpp.

³⁰¹ Kronvalds A. Dr. Ulmana Latviešu valodas vārdnīca // Kopoti raksti. – R., 1937. – 1. sēj. – 481. lpp.

³⁰² K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1894. g. 30. jūnijā.

³⁰³ Apsīšu Jēkabs. Mūsu valodnieka K. Mīlenbaha piemiņai//Dzimtenes Vēstnesis. – 1916. – 31. marts.

³⁰⁴ J. Endzelīna vēstule K. Mīlenbaham 1903. g. 1. jūnijā. VB RN Rx/55, p. 51-8477.

³⁰⁵ Āronu M. Mīlenbaha latviešu vārdnīca // Apskats. – 1905. – Nr. 1. – 38. lpp.

³⁰⁶ Liels darbs valodniecības lauka // Vērotājs. – 1905. – Nr. 4. – 474. lpp.

³⁰⁷ Āronu M. Latviešu literāriskā (Latviešu Draugu) biedrība savā simts gadu darbībā. – R., 1929. – 110. lpp.

³⁰⁸ Šmits P. Mūsu valodnieks K. Mīlenbahs // Līdums. – 1916. – Nr. 122. – 2. (15.) jūn.

³⁰⁹ A. Pogodina vēstule K. Mīlenbaham 1905. g. 26. aprīlī. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

³¹⁰ A. Šahmatova vēstule K. Mīlenbaham 1907. g. 1. maijā. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

³¹¹ Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 19. janv. (1. febr.)

³¹² Ramans A. Valodniecības nodaļa//Druva – 1913 – Nr. 11. – 1016. –1017. lpp.

³¹³ Mīlenbahs K. Par latviešu valodas materiālu krāšanu//Dzimtenes Vēstnesis. – 1901. – 31. dec. (1902. g. 13. janv.)

³¹⁴ Plāķis J. Par latviešu tonisko zilbju akcentu//Domas. – 1912. – Nr. 11. – 1148. –1155. lpp.

³¹⁵ Endzelīns J. Vai nevalodnieki spēj nākt talkā valodniekiem//Darbu izlase. – 1974. – 2. sēj. – 690. lpp.

³¹⁶ H. Visendorfa vēstule K. Mīlenbaham 1915. g. 9. februārī. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

³¹⁷ Adamovičs L. Kārļa Mīlenbaha dzīve un darbi // Filologu biedrības raksti. – 1927. – 7. sēj. – 96. lpp.

³¹⁸ Endzelīns J. Kārļa Mīlenbaha darbi valodniecībā // Darbu izlase. – 1974. – 2. sēj. – 559. –560. lpp.

³¹⁹ Augstkalns A. Kārļa Mīlenbaha raksti // Filoloģijas materiāli. – R., 1933. – 18. lpp.

³²⁰ J. Endzelīna vēstule K. Mīlenbaham 1905. g. 26. aprīlī. VB RN R x/55, p. 51–8477.

³²¹ Mīlenbahs K. Par latviešu valodas materiālu krāšanu//Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 31. dec. (13. janv.)

³²² Endzelīns J. Priekšvārdi // Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. – R., 1923–1925. – 1. sēj. – 4. lpp.

³²³ J. Endzelīna vēstule K. Mīlenbaham – 1911. g. 2. janvārī. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

³²⁴ P. Šmita vēstule K. Mīlenbaham 1914. g. 22. jūlijā. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

³²⁵ Akadēmiķis Jānis Endzelīns: Bibliogrāfija. – R., 1958. – 43.–46. lpp.

³²⁶ Ducmanis K. Bīstami novirzieni mušu valodas praksē. – Brīvā Zeme. – 1936. – Nr. 144. – 1. jūlijā. Sk. arī: Mīlenbahs K. [juniors]. Ap K. Ducmaņa rakstu. – Turpat. – 29. aug.