Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Ina Druviete > Kārlis Mīlenbahs     
   Vienotai rakstībai un izrunai     

Drukāt         

    
    

VIENOTAI RAKSTĪBAI UN IZRUNAI

Mūsu dienas varbūt ir pagrūti iedomāties, kādu garu un līkumotu ceļu nogājusi latviešu rakstība, līdz sasniegusi pašreizējo šķietamo pilnību.257 Salīdzināsim kaut vai rakstību pirmajās 16.–17. gadsimtā izdotajās latviešu grāmatās ar kādu mūsdienu izdevumu! Dažreiz tikai ar grūtībām izdodas nojaust, kādi vārdi un formas slēpjas aiz gotiskā raksta līkločiem.

Latvieši ir viena no daudzajām tautām, kas savu rakstību aizguvuši no tās tautas, ar kuru vēsturisku apstākļu noteiktajā rakstības rašanās laikā bijuši ciešāki ekonomiskie, politiskie un kultūras sakari. Pirmos latviešu rakstus lemts veidot vācu mācītājiem. Latviešu valodai tiek piemēroti viduslejasvācu rakstības principi. Valodas zināšanas ir nepilnīgas, fonēmu apzīmēšanā nav vienveidības. Pēc vairākkārtējiem uzlabojumiem rodas rakstība, kas ar laiku iegūst vecās ortogrāfijas vārdu un ir neizsmeļams diskusiju priekšmets līdz pat mūsu gadsimta 20. gadiem.

Par ortogrāfiju, kā zināms, sauc kādas valodas vispārlietojamo vārdu rakstības sistēmu. Pazīstami ir vismaz septiņi ortogrāfijas pamatprincipi Latviešu rakstībā jau kopš K. Fīrekera un H. Ādolfija laikiem visai stabils ir tā saucamais fonomorfoloģiskais princips – «Raksti tā, kā runā, bet ievēro arī morfēmas cilmi». Kaut arī pamatprincips ir it kā viens, tomēr atrast divus darbus, kuros rakstība būtu pilnīgi vienāda, praktiski nav iespējams, 1585. un 1586. gadā iznākušie latviešu katehismu, G. Manceļa, K. Fīrekera, H. Ādolfija E. Glika, G. F. Stendera, A. Bīlenšteina ieteikumi ir tikai galvenie pieturas punkti gadsimtu garumā ieilgušajos rakstības meklējumos.

Kaut arī vecā ortogrāfija laiku pa laikam tiek uzlabota, ar neērto rakstību vairs nav apmierināti pat vācieši. K. Harders papildinājumos G. F. Stendera gramatikai norāda, ka, veidojot latviešu ortogrāfiju, vairāk domāts par vāciešiem, kas grib mācīties latviski, bet ne par latviešiem pašiem.258 1824. gadā vācu mācītāji nodibina Latviešu literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu Draugu biedrību, kas paredzējusi apspriest arī rakstības jautājumus. 19. gadsimta 30. gados biedrības rakstu krājumā «Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literarischen Gesellschaft» risinās samērā plaša diskusiia par ortogrāfijas uzlabošanu. To organizē K. K. Ulmanis, vēlāk plaši pazīstamās vārdnīcas autors.259 Lai šo jautājumu izskatītu sīkāk, ir paredzēts nodibināt komisiju, kas gan diemžēl netiek izveidota. Tomēr šīs diskusijas rosināts, Dundagas ārsts latvietis Juris Bārs publicē pētījumu par latviešu valodā sastopamām skaņām un to vienkāršiem apzīmējumiem rakstos. Viņš iesaka «čupu burtus» aizstāt ar diakritiskām zīmēm.260

Pamatu pamats rakstības reformai ir atteikšanās no gotiskā raksta jeb fraktūras, kas «nav nekas cits kā latīņu raksts, tikai dažādiem liekiem stūriem un raibumiem mūsu izraibināts»261.

Atsevišķi darbi antīkvā jeb latīņu parauga rakstā latviešu valodā bijuši jau labi sen. Tie ir, piemēram, komentāri Bībeles 1. izdevumā, G. Elgera vārdnīca, G. F. Stendera vārdnīca. Tomēr izšķirošā cīņa pret vāciskajiem fraktūras burtiem sākas 19. gadsimta 50. gados. Iepazinies ar J. Bāra sacerējumu, rakstības reformu piedāvā Juris Alunāns. Viņa ieteikto rakstības paraugu antīkvā varam aplūkot «Dziesmiņu» pirmās daļas beigās.262 Kaut ari 50.–60. gados nekas reāls rakstības maiņas lietā netiek panākts, sabiedriskā doma ir iekustināta.

Radikāla rakstības reforma tomēr nav viegla lieta. No pierastā šķirties latviešiem izrādās visai grūti. Līdzīgi notiek arī gotiskā raksta dzimtenē Vācijā. Kaut arī pret to uzstājas daudzi valodnieki, kaut arī gotiskais raksts atzīts par iemeslu Vācijā plaši izplatītajai tuvredzībai, tomēr līdz pat 20. gadsimta sākumam kā Vācijā, tā Latvijā un Igaunijā netrūkst dedzīgu fraktūras aizstāvju. Vaina nav tikai konservatīvismā. Arī piedāvātie jaunās rakstības reformas projekti ir nepilnīgi, jaunās ortogrāfijas aizstāvji nav vienoti. Galvenās domstarpības slēpjas jautājumā, kā apzīmēt patskaņu garumu. Pastāv divas galējības: vai nu patskaņu garumu neapzīmēt nemaz (K. Biezbārdis), vai arī praktiskajā rakstībā norādīt pat zilbju intonācijas.

Nozīmīgs solis pakāpeniskā pārejā uz antīkvu ir tā sauktās Zinību komisijas ortogrāfijas pieņemšana 1876. gadā. Šo ortogrāfiju pēc B. Dīriķa projekta izstrādā toreizējais Zinību komisijas priekšsēdētājs A. Vēbers. Šņāceņu (š, ž) un afrikātu (č, dž) apzīmēšanai tiek ieteikti burti ar komatveida diakritisko zīmi zem tiem. Patskaņu garums tiek apzīmēts tikai vārdu celmos, kā arī dažās galotnēs, kur varētu rasties pārpratumi.263 Tomēr arī šajā ortogrāfijā nav vienveidības patskaņu garuma apzīmēšanai, tāpēc tā īsti neapmierina ne zinātniekus, ne rakstniekus.

Līdz 19. gadsimta 90. gadiem jau ir iznākusi viena otra grāmata ar antīkvas burtiem, starp tām ir arī A. Pumpura eposs «Lāčplēsis» (1888). Jaunā ortogrāfija tiek lietota Zinību komisijas rakstu krājumos. Lai sabiedrību pieradinātu pie jaunās rakstības, avīzēs un žurnālos laiku pa laikam parādās pa rakstam vai dzejolim. Tomēr vēl valda vecā ortogrāfija, pēc iespējas «norūguse un noskaidrota no viņas neveselīgajām daļām».264 Gadsimta beigās stāvoklis rakstības jomā tiek raksturots šādi: «īsts krusts mūsu valodniekiem un rakstniekiem rādās esam ortogrāfijas jautājumi – mīl rakstīt gandrīz vai katrs pa savai ortogrāfijai. ..Mūsu rakstnieki un valodnieki turas pie saviem , h un citiem krikumiem ar tādu pat sirdību un izturību kā senais varonis, kas, uz ežiņas gulēdams, dziedāja: «Labāk manu galvu ņēma neka manu ... ortogrāfiju»,»265

Šāda situācija rakstības jautājumu apspriešanā iesaistās Kārlis Mīlenbahs. 1894. gada jūnijā mēnešrakstā «Austrums» viņš publicē apjomīgu rakstu «Par mūsu ortogrāfiju», kurā rodams rakstības reformēšanas problēmu kopsavilkums un iezīmēti ceļi to atrisināšanai. Būdams labs psihologs, valodnieks apzinās objektīvās grūtības, kas jāpārvar, pārejot uz jaunu rakstību. Izglītotajiem latviešiem, kas pieraduši pie antīkvas citu valodu tekstos, jau nenāktos grūti pāriet uz tiem arī latviešu rakstībā. Bet lielākajai tautas daļai šie burti ir pavisam sveši. Kā norāda K. Mīlenbahs, apcerot ortogrāfijas jautājumus, jāklausās arī mazāk izglītotās lasītāju daļas balsī.

K. Mīlenbahs izsaka savas domas jautājumā, vai labāka būtu strauja vai pakāpeniska ortogrāfijas reforma. Savā laikā A. Vēbers par vienīgo iespējamo atzīst strauju ortogrāfijas maiņu, pretējā gadījumā «nava nemaz paredzams gals grozīšanām, tad paliksim sirmi un līki, vēl nesagaidījuši latviešu rakstības nodibināšanās»266. K. Mīlenbahs tomēr ir pārliecinājies, ka praksē īstenojama tikai pakāpeniska reforma: vispirms ir jāizskauž dubultnieki, jāatsakās no h kā garumzīmes un tā tālāk. Par jaunās ortogrāfijas principiem vispirms jāvienojas galvenajās līnijās, tad sīkumos.

Pretstatā daudziem citiem K. Mīlenbahs uzskata, ka ortogrāfijas vieglums nav uzlūkojams par izšķirošo. Vairāk jāskatās, cik tā noderīga. «Kā mums sava pašu tēvu valoda jāmācās, ja gribam viņu pareizi prast, tā arī mums nav jābaidās no ortogrāfijas, kura mums jāmācās. Ka nemākļi nemāk ortogrāfiju, to nekur pasaulē netur par nelaimi.»267

1903. gada notiek Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sēde, kurā tiek apspriests, kādu rakstību lietot iecerētajā Konversācijas vārdnīcā (1906–1913). Vārdnīcu nolemj izdot ar fraktūras burtiem. J. Endzelīns un K. Mīlenbahs, kuri piedalās sēdē, patskaņu garumu ieteic apzīmēt visur – gan celmos, gan galotnēs. Tomēr vairums klātesošo iebilst pret patskaņu garuma apzīmēšanu arī vārdu celmos. Sapulces gaitu un savus apsvērumus K. Mīlenbahs vēlāk izklāsta rakstā «Pareizrakstības jautājums»268.

1907. gada iznāk J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatika». Tā iespiesta fraktūrā. Līdzās vecās ortogrāfijas aprakstam izklāstīti arī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā topošie jaunās rakstības pamatprincipi, sniegti teksta fragmenti jaunajā rakstībā. Jaunās ortogrāfijas sagatavošanā nozīmīgs ir J. Endzelīna izstrādātais latviešu literārās valodas fonēmu apraksts, zilbju intonāciju raksturojums, kā arī pārskats par latviešu valodas izlokšņu parādībām, kas atvieglo pareizrunas un pareizrakstības normu noteikšanu.

J. Endzelīns un K. Mīlenbahs ir pārliecināti, ka nepieciešams apzīmēt visus garos patskaņus – gan saknē, gan piedēkļos, gan galotnē. Tas vajadzīgs ne vien tāpēc, lai vārdus pareizi izrunātu gan nelatvieši, gan tie latvieši, kuru izloksnēs garos patskaņus saīsina, bet arī tāpēc, lai izšķirtu formas un vārdus, kas atšķiras tikai ar patskaņu garumu.269 Tagad šķiet neticami, cik daudz pretinieku savulaik bijis visu garumu apzīmēšanai – vai nu latvietis tāpat nezināšot, kur gari jārunā, roka noguršot, visas strīpiņas velkot, utt. K. Mīlenbahs, rezignēti atzīdams, ka steidzīgos laikos maz cerību, ka pieņems ortogrāfiju, kurā apzīmēti visi garumi, «garumu apzīmēšanas sīvajiem pretiniekiem piekāpjoties», vēl 1908. gada sākumā min virkni gadījumu, kur garumu varētu arī neapzīmēt (priedēklī jā-, piedēkļos -ēj, -tāj- un citur).270

Nenoteiktība patskaņu garuma apzīmēšanā rada iebildumus pret antīkvu – pat Zinību komisijas 14. Rakstu krājums pēc ilgiem gadiem tiek iespiests ar fraktūras burtiem. Ortogrāfijas, jautājums nobriedis tiktāl, ka 1908. gada sākumā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā nodibina īpašu Ortogrāfijas komisiju. Par tās priekšsēdētāju ievēlē Valodniecības nodaļas priekšnieku Kārli Mīlenbahu. Komisijā darbojas J. Endzelīns, J. Kalniņš, Āronu Matīss, F. Trasūns, M. Siliņš un citi. Komisijas uzdevums ir «izstrādāt priekšlikumu jaunai latviešu ortogrāfijai, piemērotai tagadnes ikdienišķās dzīves plašākām prasībām, kā arī rūpēties par viņas ieviešanu dzīvē»271. Notiek pavisam astoņpadsmit Ortogrāfijas komisijas sēdes. Lai noskaidrotu sabiedrības domas, laikraksts «Dzimtenes Vēstnesis» rīko lasītāju aptauju – tik plašu latviešu valodniecības vēsturē pirmo un vienīgo reizi. 21,01% atbildētāju izsakās par fraktūrburtu atstāšanu, 36,56% – par tūlītēju antīkvas ieviešanu, 42,43% – par pakāpenisku antīkvas ieviešanu līdztekus fraktūrai.

Ortogrāfijas komisijas izstrādātais reformas projekts, kas izklāstīts K. Mīlenbaha rakstā «Latviešu pareizrakstības jautājumā», tiek plaši apspriests Zinību komisijas Vasaras sapulcē īpašā Ortogrāfijas sekcijā 1908. gada 17. un 18. jūnijā. Vēsturisko sēdi vada J. Endzelīns, varbūt tāpēc nereti maldīgi tiek uzskatīts, ka jaunās ortogrāfijas pamatlicējs ir viņš. Šis gods tomēr pienākas K. Mīlenbaham. J. Endzelīns gan aktīvi piedalās reformas izstrādāšanā, tomēr karstāko notikumu laikā ir aizņemts darba pienākumos Harkovas universitātē un Rīgā ierodas tikai vasaras sākumā.

Ortogrāfijas komisijas rakstā «Uzaicinājums un lūgums «Latvijas» lasītājiem»272 tiek ziņots: nolemts ieviest antīkvu; lietot grafēmas š, ž, c, dž «čupu burtu» vietā; ieviest burtu apzīmējumus z, v; ее vietā lietot ie; о atstāt negrozītu, atmest h kā garuma zīmi un tā vietā lietot gulošu svītriņu virs burta; lokatīvā paredzēts atstāt līdzšinējo jumtiņu. Laikraksta numuram pievienota aptaujas lapa.

1908. gada novembrī Ortogrāfijas komisija publicē rakstu «Uzaicinājums latviešu pareizrakstības reformas lietā»273, informējot par projekta izstrādes pamatprincipiem, pieņemtajiem lēmumiem, kā ari aicinot rakstniekus, skolotājus, grāmatizdevējus veicināt jaunās ortogrāfijas ieviešanu dzīvē. Laikrakstiem uz jauno ortogrāfiju tiek ieteikts pāriet pakāpeniski, sākumā to ieviešot tikai dažās nodaļās. Raksta novilkums tiek piesūtīts biedrībām, pagastu valdēm, tipogrāfijām un redakcijām.

Jaunā ortogrāfija skaitās oficiāli pieņemta. Dzīvē tik gludi vis neiet. Reformai ir gan dedzīgi aizstāvji, gan ne mazāk dedzīgi pretinieki. Ortogrāfijas komisijas lēmums vēlreiz tiek komentēts un pamatots P. Šmita rakstā «Jaunās pareizrakstības lietā» 1911. gadā.274 1912. gada janvāri plašu rakstu par latviešu rakstības nedienām publicē K. Mīlenbahs.275 Raksturodams situāciju, viņš konstatē, ka jaunajā ortogrāfijā jau ieviesušās vecās ortogrāfijas nezāles, ar tām domādams atkal radušos raibumu patskaņu garuma apzīmēšanā. Viņaprāt, nebūtu vēlami patvaļīgi ortogrāfijas grozījumi; pēc valodnieka domām, vairāk vajadzētu uzticēties Ortogrāfijas komisijai, kas jautājumu ir īpaši un vispusīgi pētījusi: «Kad mums zābaku vajag, tad tos netaisām paši, bet griežamies pie kurpnieka, kad uzvalks vajadzīgs, tad pie drēbnieka, kad mūsu veselība bojāta, tad pie ārsta, tā tad esam attīstīti cilvēki, kas atzīst darba dalīšanas svaru; tikai valodas un ortogrāfijas jautājumos kāpaļājam pa pirmatnes nevainīgajām pakāpēm, nekādas darba nodaļas neatzīdami. Vai arī nederētu šos jautājumos rīkoties pa citu kultivētu tautu paraugam? Man šķiet, ka mums sevišķi pieklājas apdomāt, vai ar saviem vieglprātīgiem jauninājumiem nekaitējam vispārējam labumam.»276

Tā paša gada februārī K. Mīlenbahs ieteic sasaukt sēdi, lai atkal apspriestu ortogrāfijas jautājumu. Jaunā ortogrāfija tiek uzņemta nelaipni; arī vecā ir novecojusi, nezinātniska, nedara latviešiem godu. Šādā situācijā, uzsver valodnieks, ortogrāfijas sagrozītajiem ir ziedu laiki.277

Pēdēja plašākā ortogrāfijai veltītā diskusija, kurā piedalās K. Mīlenbahs, notiek 1912. gada Zinību komisijas Vasaras sapulcē. Vispirms G. Freibergs-Brīvkalnieks diskutē ar P. Šmitu par nepieciešamību apzīmēt intonācijas ari praktiskajā rakstībā. Pārrunās iesaistās Apsīšu Jēkabs, kas ir pārliecināts vecās ortogrāfijas aizstāvis. Uzskatīdams ortogrāfijas reformu par nenopietnu pasākumu, viņš ironizē, ka «vienam patīk makšķerēt, otram vēžot, bet citam nodarboties ar jauno ortogrāfiju». Tā esot noderīga zinātniskiem mērķiem, bet tautai atstājama vecā labā fraktūra.

Tad tribīnē kāpj Kārlis Mīlenbahs: Plašā ziņojumā viņš vēlreiz izklāsta Ortogrāfijas komisijas nostāju reformas jautājumos: valodnieku sauciens esot – metiet nevienādību pie malas, meklējiet vienādību! Uz zinātnisko ortogrāfiju nepieciešams plašāks skatījums nekā tās pretiniekiem un nesapratējiem, īsti zinātnisko ortogrāfiju, kurā būtu apzīmētas visas intonācijas, neviens negribot padarīt par visas tautas ortogrāfiju. Parastā rakstībā visi garumi esot apzīmējami ar vienādu zīmi. Vēl jāaizrādot, ka valodnieki nevienam neesot uzspieduši jauno ortogrāfiju, viņi tikuši lūgti to veidot un atzinuši, ka arī laika gars tādu darbu prasa. Viņš, Mīlenbahs, neredzot nekādu ļaunumu un grūtību no jaunās ortogrāfijas, arī pāreja uz antīkvu tipogrāfijās nebūšot tik grūta.

Turpmākajos gados K. Mīlenbahs ortogrāfijas jautājumiem pievēršas maz. Zinātniskais darbs ir padarīts; tagad galvenais ir organizatoriski pasākumi. 1915. gadā kļūst zināms, ka K. Mīlenbaham uzdos sastādīt jauno latviešu valodas mācīšanas programmu skolām. Te valodnieks paredz ieviest jauno ortogrāfiju. Tomēr programmu valodnieks vairs nepaspēj izstrādāt...

Jaunā ortogrāfija oficiāli tiek apstiprināta 1919. gadā.

Kaut arī līdz pat 1940. gadam vēl ir atsevišķi fraktūras recidīvi, antīkva jau 20. gadu sākumā ir uzvarējusi. Psiholoģiskās grūtības arī izrādās pārvaramas. Zīmīgi par to 1926. gadā raksta tolaik vecākais latviešu rakstnieks Matīss Kaudzīte: «Gan ne ar sevišķu prieku, bet ar vajadzības apziņu sāku priekš dažiem gadiem pariet no vecās rakstības .uz jauno .., un tagad jaunā rakstība jau sen tikpat ierasta, cik vecā aizmirsta.»278

Ja arī nebūtu bijis valodnieka Kārļa Mīlenbaha, pāreja uz jauno ortogrāfiju būtu notikusi. Tomēr šķiet, ka cīņa par to būtu bijusi vēl ilgāka un grūtāka. Ortogrāfijas jautājumu risināšanā bija iesaistījušies vairāki simti cilvēku. Polemisku rakstu uzskaitījums vien A. Ģintera rādītājā aizņem desmitiem lappušu. Un bija vienreiz jānāk tādai personībai, tādai autoritātei, kas spētu pielikt punktu ilgstošajām diskusijām, īpaši augstu vērtējama K. Mīlenbaha pārdomātā reformas realizēšanas gaita: pakāpeniskums jaunās ortogrāfijas ieviešanā, pārdomātu jaunās ortogrāfijas principu izstrādāšana un tās ieviešanas pasākumu apspriešana Ortogrāfijas komisijas sēdēs, sabiedriskās domas noskaidrošana, plaša sabiedrības informēšana par reformas norisi. Nav mazsvarīgs arī argumentācijas spēks un loģika daudzajos rakstos un publiskajās diskusijās. Ja savu pašreizējo ortogrāfiju varam uzskatīt par vienu no labākajām pasaulē, tad te ir arī Kārļa Mīlenbaha nopelns.

Runas skaidrai un loģiskai atveidošanai rakstos nepietiek ar vārdiem vien. Nepieciešams parādīt sakaru starp teikuma locekļiem, kā ari teikuma intonāciju vai runātāja attieksmi pret teikto. Tādam nolūkam noderīgas pieturzīmes, kuru lietošanas principu izstrāde latviešu valodā cieši saistāma ar Kārļa Mīlenbaha vārdu.

1895. gadā izdotajā «Latviešu valodas mācībā» K. Mīlenbahs jautājumu par pieturzīmju lietošanu apskata kopā ar teikuma uzbūvi. Skolēniem tiek sniegtas ziņas par punkta, komata, semikola, kola, jautājuma un izsaukuma zīmes lietošanu. Pats autors izmanto arī iekavas, pēdiņas un biedruzīmi, tomēr tās īpaši aplūkotas netiek. Šajā skolas grāmatā autors izvairījies no īpašiem jauninājumiem, viņš respektējis H. Spalviņa, A. Stērstes un citu gramatiku sastādītāju tradīcijas, «zinādams ieraduma lielo spēku»279. Jaunums šajā gramatikā ir norādījums, ka pēc punkta, jautājuma vai izsaukuma zīmes jāsāk jauns teikums ar lielo burtu, jo līdz tam jautājuma un izsaukuma zīme tika lietota arī teikuma vidū.

Grāmatā «Teikums», ar kuru tiek aizsākta teorētiska latviešu sintakses izpēte, pieturzīmju lietošanas jautājumi tikpat kā netiek skarti. Rakstā «Par valodas pareizību» (1898) uzzinām valodnieka domas par apostrofu, ko visai plaši lieto dzejā. «Galotņu nokniebšanu» K. Mīlenbahs atzīst par visai parastu lietu, kas peļama tikai tad, ja «viņa pārlieku bieži plandās priekšā»280. Izņēmums ir gadījumi, kad rodas latviešu valodai neraksturīgas skaņu kopas, piemēram, Balt'jas (Baltijas).

Kārla Mīlenbaha izstrādātie latviešu interpunkcijas principi pirmo reizi tiek apspriesti Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas sēdēs 1907. gada martā.281 Nosakot interpunkcijas principus, valodniekam nākas izšķirties, vai par pamatu ņemt teikuma gramatisko uzbūvi vai tā intonatīvo veidojumu. Kaut arī nozīmīgi ir abi, K. Mīlenbahs tomēr izšķiras par intonatīvo principu. Pēc šī principa pieturzīmes parāda intonatīvi nodalīto runas posmu robežas, kas var arī nesakrist ar teikuma gramatisko uzbūvi: «Bet ne ik reiz runas starpbrīži saskan ar teikuma un teikuma locekļu sastāvu, jo dažreiz neatrodam ne mazāko starpbrīdi tur, kur pēc teikuma sastāva būtu starpbrīdis sagaidāms. Tādos gadījumos daži no mūsu rakstniekiem dažā vietā rīkojas pēc izrunas, dažā atkal pēc teikuma iegrozījuma. – Te jāieteic uz izrunu lūkoties un rakstīt.»282 Mūsu dienās latviešu valodā, tāpat kā krievu, vācu, lietuviešu, poļu un daudzās citās valodās, tomēr pieņemts lūkoties uz «teikuma iegrozījumu», tas ir, uz sintaktisko struktūru.

K. Mīlenbaha mācība par pieturzīmju lietošanu ietverta J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatikā». Norādījumiem par interpunkciju veltīta īpaša nodaļa. Tajā uzsvērts, ka pieturzīmēm ir divējāds uzdevums: 1) sakārtotus un pakārtotus teikumus un teikumu daļas šķirot; 2) runā nomanāmus starpbrīžus rakstā apzīmēt. Savrup nostādāma izsaukuma zīme un jautājuma zīme, kas rāda, kā «balss izlokāma, uzrakstīto teikumu lasot»283. No pieturzīmēm K. Mīlenbahs nošķir tā dēvētās rakstu zīmes. Tās ir: punkts saīsinājumos un aiz kārtas skaitļiem, biedruzīne, līdzināmā zīme ( = ), garuma zīme, paīsināmā zīme (apostrofs) un lokatīva zīme (jumtiņš).

Vissarežģītākā pieturzīme ir komats. Ja par interpunkcijas pamatu ņem intonatīvo principu, tad stingras likumības komata lietošanai ir gandrīz neiespējami izvirzīt. Mūsu dienās, ievērojot teikuma gramatisko uzbūvi, ar komatiem atdalām iespraustus vārdus (protams, zināms, liekas utt.), izsauksmes vārdu no vokatīva (ai, mana zeme), kā arī atkārtotus vārdus (Mazs, mazs vīriņš, ass, ass cirvīts). Būdams intonatīvā principa aizstāvis, K. Mīlenbahs arī šajos gadījumos ieteic lūkoties, vai runā ir pauze.

K. Mīlenbahs precizējis jau A. Stērstes gramatikā doto ieteikumu atdalīt divdabja teicienus ar komatu, piemēram, suns, taukus ēdis, laizās. Nenoteiksmes konstrukcijas turpretim ar komatu nav atdalāmas, kaut arī tāda prakse pastāvējusi ilgu laiku.

Viena no valodnieka iecienītākajam pieturzīmēm ir semikols. «Latviešu gramatikā» par to rakstīts: «Kā nevienam cilvēkam nav vairāk vidukļa kā viens vienīgs, tā arī pareizi pieturas zīmēm apzīmētā teikumā nevajadzētu būt vairāk par vienu zemikolonu.»284 Visai raksturīgi, ka arī pēc «Latviešu gramatikas» iznākšanas K. Mīlenbahs paša izvirzītos principus ne vienmēr pilnībā ievēro. Viņa darbos nav retums arī teikumi ar diviem vai pat vairākiem semikoliem.

Literatūrkritiskajos darbos, kuros K. Mīlenbahs vērtē rakstnieku valodu, uzmanība tiek pievērsta arī interpunkcijai. Te nu valodnieka nostāja ir skaidra: pieturzīmēm daiļliteratūrā, arī dzejā, stingri jāatbilst vispārējām likumībām. Par pieturzīmju lietošanu tiek diskutēts arī polemikā ar V. Eglīti.

Latviešu valodā jau sen pazīstams, bet mūsdienās īpaši iecienīts ir tāds tekstveides paņēmiens kā parcelācija – vienkāršoti izsakoties, tā ir teikuma daļu vai pat atsevišķu teikuma locekļu atdalīšana ar punktu. Ievērojis šādu rakstību V. Eglīša «Elēģijās», K. Mīlenbahs to nosauc par jaunumu, turklāt piebilst, ka kļūdas teikumu veidojumā nevar apslāpēt ar nevietā saliktiem punktiem.285 Valodniekam nav pieņemamas arī vairākas izsaukuma un jautājuma zīmes teikuma beigās. Un vai joprojām nav spēkā K. Mīlenbaha vērtējums par domuzīmju blīvējumu: «Daži rakstnieki domu zīmes pārlieku iecienījuši, tās nostādīdami visu citu zīmju vietā. Dažs atkal aizpilda veselas rindas ar domu zīmēm un daudzpunktiem, gribēdami ar to aizrādīt, it kā viņu galvas tik pārlieku pilnas domām un gleznām, ka viņiem tās nekādi nav iespējams izsacīt, un tāpēc lasītāju iedomība (iztēle – I. D.) jāsauc palīgā. Pa lielum lielai daļai tādas domu zīmju virknes ir tikai tukšas lielības zīmes.»286

«Jo vairāk kāda tauta attīstīta, jo vairāk tā cienī savu valodu, valodas pareizību gan formas, gan izrunā piekopdama un sāpīgi sajuzdama valodas kļūdas; jo mazāk turpretim kāda tauta attīstīta, jo mazāk tā sajūt riebumu pret kļūdām formās un izrunā,» tā sākas K. Mīlenbaha raksts «Kāds vārds par latviešu valodas izrunu»287. Valodnieks atzīst, ka rakstu valoda jo dienas pieņemas spēkā. Atsacīdamies no savām izloksnes īpatnībām, to mācās gan tāmnieki, gan augšzemnieki, gan vidusizlokšņu runātāji. Literārās valodas formas tiek sekmīgi apgūtas. Neveicas toties ar vienotas izrunas ieviešanu. Te, valodnieka vārdiem runājot, katrs dzied savu meldiju.

Biedrību dzīve, teātra izrādes, dziesmusvētki un publiski priekšlasījumi pulcina vienkop arvien vairāk cilvēku. Rīgā saplūst visu Latvijas novadu pārstāvji – katrs ar savai izloksnei raksturīgu izrunu. Atšķirības pastāv daudzu jo daudzu vārdu izrunā, jo «dzimtenes (dzimtā novada – I. D.) izrunas savādības pavada ne vien neizglītotus, bet arī izglītotus cilvēkus visu mūžu, ja tie sevišķi uzcītīgi un apzinīgi nenopūlas piesavināties pareizu izrunu»288.

Vienota literāra izruna ir īsta problēma vēl mūsu dienās. Ko gan izrunas vienādošanai ieteic Kārlis Mīlenbahs laikā, kad radio tikko sāk izplatīties, par televīziju dzirdējis tikai retais un iedzīvotāju vairums stingri turas sava dzimtā pagasta robežās?

K. Mīlenbahs, kā vienmēr, vispirms noskaidro jautājuma teorētisko pusi. Visgrūtāk risināmais jautājums viņam šķiet zilbju intonāciju normēšana. Latviešu fonētiskās sistēmas īpatnības ir samērā labi izpētītas jau 19. gadsimtā. Par šo jautājumu daudz rakstīts «Magazīnās». Divas intonācijas ir aprakstījis O. Rozenbergers, G. Bitners, J. Bārs, A. Bīlenšteins. P. Krumberga, A. Stērstes, K. Lindes ausis saklausījušas trejādas zilbju intonācijas. 1899. gadā amerikāņu zinātnieks H. Šmits-Vartenbergs jau var sniegt literatūras apskatu par latviešu valodas intonācijām.289

Šajos darbos tomēr maz normatīvu norādījumu. Zināmas pareizrunas normas izvirzītas tikai A. Bīlenšteina gramatikā.290 19. gadsimta 90. gados latviešu valodas zilbju intonāciju pētīšanai pievēršas krievu valodnieks F. Fortunatovs. Viņš ir pārliecinājies, ka latviešu valodā vislabāk saglabājusies indoeiropiešu valodu pirmatnējā patskaņu un divskaņu izruna. F. Fortunatova pamudināti, latviešu valodas pētnieki īpaši pievēršas zilbes intonāciju aprakstam. Apceres par savas dzimtās izloksnes intonācijām publicē J. Peleksis, J. Endzelīns, P. Šmits, I. Cīrulis un citi.

Pētījumi rāda, ka dažos Latvijas apgabalos pastāv trīs zilbes intonācijas, citos atkal – divas. Kuru zilbes intonāciju sistēmu izvēlēties literārajā valodā? Parastais kritērijs – valodas parādības lietojums vidus dialektā – šoreiz neder. Zilbes intonāciju ziņā vidus izlokšņu runātāji nav vienoti.

Iespējams, ka K. Mīlenbaha apceres tapšanu rosinājuši raksti par literārās valodas intonāciju jautājumu. 1912. gadā režisors, dramatisko kursu direktors J. Duburs publicē aktieriem domātu «Latviešu valodas fonētikas ābeci», kurā ieteikts lietot divu intonāciju sistēmu. Par skatuves runas, it īpaši par intonāciju jautājumiem, raksta arī Zeltmatis. Šajā sakarā J. Endzelīns raksta vēstulē K. Mīlenbaham: «Duburam atbildēt negribu (ne arī Zeltmaša jaunajām aplamībām «Druvā»); vienkārt, derīgāki ziedot savu laiku savai gramatikai un, otrkārt, ko lai iesāk ar cilvēku, kas grib noliegt faktus (kā 3 intonācijas) un kam nevar ieskaidrot, ka blakus īsiem un gariem vokāļiem nevar nostādīt «grūstus», un ka praksē nav iespējams apzīmēt intonācijas etc. Ka ar profāniem nav iespējams polemizēt par valodas jautājumiem, to Jūs paši esat piedzīvojuši; atliek tikai viņus ignorēt!»291

Recenziju J. Endzelīns tomēr uzraksta.292 Kaut arī triju intonāciju sistēma, protams, ir vēlama, spriež valodnieks, tomēr izrunas vienību panākt ir grūti vai pat neiespējami, līdz nebūs iznākusi K. Mīlenbaha vārdnīca, kurā būs norādīta vārdu izruna triju intonāciju sistēmā. Valodniekiem vēl nav pietiekami daudz materiāla, lai varētu noteikt, kādai intonācijai katrā konkrētā gadījumā dodama priekšroka. J. Endzelīns ieteic pagaidām atstāt miera triju intonāciju runātājus (jau tolaik viņu ir tikai ceturtā daļa visu latviešu) un pieļaut divu intonāciju – stieptas un nestieptās – lietojumu arī skatuves runā. Viņš raksta: «Starpība starp krītošo un lauzto intonāciju palaikam nemēdz būt visai liela, tā ka tikai smalka auss to var sadzirdēt, un tāpēc šī starpība uz skatuves nevar būt par piedauzību. Jāmāca vienīgi augšzemnieki, lai tie tādus vārdus kā māte u. c. nerunā ar krītošu, bet ar stieptu intonāciju.»

Bet ko par to saka K. Mīlenbahs? Nācis no novada, kur izšķir tikai divas intonācijas, viņš arī topošās latviešu valodas vārdnīcas manuskriptā šķir tikai stiepto un nestiepto intonāciju. Vēlāk, pamatīgi iepazinies ar latviešu valodas izloksnēm, arī J. Endzelīna ietekmēts, viņš vārdnīcā sāk apzīmēt visas trīs intonācijas, kā arī ieteic šķirt krītošo un lauzto intonāciju ikdienas runā.

«Lai gan esmu kurzemnieks,» raksta K. Mīlenbahs, «tomēr man jāatzīst, ka Vidzemes izloksnes trejādam zilbju akcentam (intonācijām – I. D.) dodama priekšroka, jo, pirmkārt, viņa jaukāka un, otrkārt, viņa derīgāka.»293 Pēc valodnieka domām, kurzemniekiem «nav pat ne tiesību ēnas» ieteikt savu divu intonāciju sistēmu vispārējai lietošanai jau tāpēc vien, ka neviens kurzemnieks nav publicējis vārdu sarakstu vai pārskatu par sava dzimtā novada izrunu. Tāpēc visiem, kas grib pareizi runāt, K. Mīlenbahs ieteic iet skolā pie Vidzemes vidējās izloksnes, tas ir, mācīties pareizās vārdu intonācijas no iespiestajiem J. Endzelīna, P. Šmita un I. Cīruļa sarakstiem. Tā kā trejāda zilbes intonācija pazīstama Vidzemē – ap Valmieru, Valku, Trikātu, Smilteni, Raunu, Cēsīm, Burtniekiem, Drustiem, kā arī Jaunpilī, Lutriņos, Blīdenē, būtu vēlams, lai no visiem pagastiem tiktu iesūtīti vārdu saraksti ar norādītām intonācijām. «Tad uz šo vārdu saraksta pamata nebūtu grūti izrunas vienību sasniegt,» 294 raksta K. Mīlenbahs.

Lai ātrāk panāktu izrunas vienību, daži autori, piemēram, G. Freibergs-Brīvkalnieks, Zeltmatis un citi, ieteic apzīmēt intonācijas arī praktiskajā ikdienas rakstībā. Tas K. Mīlenbaham nav pieņemams: «Tāda smalka izšķirība nav domājama ikdienišķā ortogrāfijā, ievērojot, pirmkārt, mūsu laika steidzību un, otrkārt, neiespējamību ar šiem raibiem ortogrāfijas smalkumiem galā tikt, jo, ja no saviem rakstniekiem prasītum, lai viņi garuma dažādības apzīmē ar sevišķām zīmēm, tad lielum lielā daļa rakstnieku nevarētu šo prasību izpildīt tāpēc, ka tic vai nu nemaz nespēj garuma dažādību notvert, vai atkal izrotātu vārdus ar savas dzimtenes garumu (intonāciju – I. D.). Caur to izceltos, protams, vislielākais juceklis.»294

Kaut arī daudzos gadījumos tikai zilbju intonācija izšķir vārda nozīmi, triju intonāciju sistēma latviešu valodā sāk zust. Tas konstatēts jau «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā» (1959). Vairums runātāju izšķir tikai stiepto un nestiepto intonāciju. Vai mēģinājumi ieviest par normu triju intonāciju sistēmu būs sekmīgi, to rādīs laiks. Stieptās un nestieptās intonācijas pareizs lietojums mūsdienu latviešu valodā gan ir stingra norma. Līdz «Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas» iznākšanai neaizstājams pareizas latviešu izrunas avots ir K. Mīlenbaha un J. Endzelīna «Latviešu valodas vārdnīca».

Līdz 1907. gadam, kad iznāca «Latviešu gramatika», gan ir izteikti atsevišķi spriedumi par pareizu izrunu, tomēr vēl nav izstrādāta zinātniski pamatota literārās izrunas normu sistēma. J. Endzelīns «Latviešu gramatikā» pareizas izrunas jautājumiem pievērš lielu vērību. Nepilnības patskaņu garuma apzīmēšana rada ne mazumu neskaidrību arī vārdu izrunā, it īpaši vārdu piedēkļos. J. Endzelīna un K. Mīlenbaha kopdarbs ir pirmais avots, kas sniedz ziņas par patskaņu kvalitāti literārajā valodā.

Pareizrunas normas turklāt tiek ietvertas ne tikai nodaļā par skaņu mācību. Literārās izrunas un «tautas valodas» salīdzinājums sniegts arī vārdu mācības un pat sintakses daļā gan tiešu norādījumu formā, gan parindēs. No vairākiem izrunas variantiem par optimālāko visbiežāk tiek atzīts tas, kurš ieguvis visplašāko izplatību vidus dialekta izloksnēs, ko balsta latviešu valodas vēsture un sastatījums ar radu valodām, galvenokārt ar lietuviešu valodu.

No daudzajiem pareizrunas jautājumiem K. Mīlenbahu visvairāk nodarbina divi: šaurā un platā e, ē un mīkstinātā r lietojums.

Ka latviešu e var izrunāt gan šauri, gan plati, ir ievērojis jau G. Mancelis, šķirdams šīs skaņas savos rakstos. Platās un šaurās skaņas lietošanas likumības izvirza J. Bārs, tās papildina A. Bīlenšteins un A. Stērste. Plašu sistemātisku pārskatu par pozicionālajiem un vēsturiskajiem nosacījumiem e, ē skaņas lietošanā 1907. gada «Latviešu gramatikā» iekļauj J. Endzelīns. Tomēr neskaidrību vēl ir ne mazums.

Jautājums par e,ē izrunas normēšanu K. Mīlenbahu nodarbina gan kā praktiķi, valodas kopēju, gan kā leksikogrāfu. Viņam jāizšķiras, kuras formas topošajā latviešu valodas vārdnīcā atzīt par literārās valodas formām. Valodnieks saskata pretrunu starp pozicionālo un vēsturisko principu šaurā un platā e, ē izrunā. Viņš apsver, vai pēc dažu izlokšņu parauga nederētu visos gadījumos ievērot pozicionālo principu, piemēram, izrunāt e, ē šauri, ja aiz tā seko mīkstinātie līdzskaņi vai i, ī, ie, ei utt.

«Kad atzītum veci grēki, lēti (ar šauro e, ē – I. D.) par rakstu valodas formām, tad būtu mūsu valodā stingra likumība un vienkāršība,»296 raksta K. Mīlenbahs vēstulē J. Endzelīnam 1912. gada beigās, un grib zināt viņa domas par šo jautājumu, jo ir nodomājis publicēt praktiskus norādījumus par e, ē skaņas izrunu.

Ko atbildējis J. Endzelīns, nav zināms. Pētījumu «Par plato un šauro K. Mīlenbahs publicē 1914. gadā, un tas ir pēdējais viņa raksts. Valodnieks te norāda, ka tādu vārdu kā tēvi, dēli, zemi nominatīvs un datīvs ir ierauts citu locījumu virpulī, kur likumīgas tiesības ir platajam e. Pozicionālos nosacījumus absolutizēt tātad nav iespējams. Minētajos vārdos par likumīgām uzlūkojamas formas ar plato e. «Senās formas ar šauro e tagad tikai der valodniekiem par ceļu rādītājiem viņu izskaidrojumos,»297 raksta K. Mīlenbahs. Plašāk viņš apcer arī, kā izrunājams patskanis vārdos celt, nest u. tml. Tā kā literārajā valodā neizšķir supīnu (cel-tu) no nenoteiksmes (cel-ti), vispārināms šaurais e. Tam par labu runā valodas vēsture.

Rakstā arī norādīts, ka visos svešvārdos jārunā šaurā e, ē skaņa. Bet par mūsu dienās ļoti izplatītajām kļūdām e skaņas izrunā darbības vārdos, kuri beidzas ar -rt (piem., ķert, vērt, dzert), K. Mīlenbahs nemin, acīmredzot gadsimta sakumā mīkstinātā r ietekme vēl bijusi jūtama.

Mīkstinātais r – mūsu dienās gan tas ir zudis, un neveiksmei nolemti mēģinājumi to atdzīvināt. Kārlis Mīlenbahs ir dedzīgs mīkstinātā r aizstāvis, kaut gan jau gadsimta sākumā tas bija saglabājies tikai nedaudzās izloksnēs. Nav mazsvarīgs fakts, ka starp šīm izloksnēm ir arī Kandavas – valodnieka dzimtā pagasta – izloksne.

«Īstais iemesls, kāpēc daudzi mīkstināmo r nemīkstina, ir un paliek laiskums un palaidnība,»298 secina K. Mīlenbahs. Viņš tomēr atzīst, ka daudzu izlokšņu runātāji nemaz nezina, kur īsti r būtu mīkstināms. Tāpēc 1907. gada «Latviešu gramatikā» tiek ietverts mīkstināta r lietošanas nosacījumu apskats, īpašu rakstu – «Par ŗ, bj, mj, pj, vj» – K. Mīlenbahs iekļauj 4. krājumā «Daži jautājumi par latviešu valodu». Vēlākajos gados r lietošanu aizstāv arī J. Endzelīns, tomēr tautas valoda iet savu ceļu, līdz 1946. gadā mīkstinātais r arī oficiāli tiek atzīts tikai par fakultatīvu fonēmas [r] variantu.

257 Par to sk.: Bergmane A., Blinkena A. Latviešu rakstības attīstība. – R., 1986. – 434. lpp.

258 Harder C. Anmerkungen und Zusätze zu der neuen lettischen Grammatik des Herrn Probst Stender.. – Papendorf, 1790. – S. 3.

259 Magazin, hrsg. von d. Lettisch-Liter. Ges. – 1833.– Bd 4. – St. 2. – S. 166.

260 Baar G. Über die in der lettischen Sprache vorkommenden Laute und deren einfache Bezeichnung durch die Schrift//Magazin.. – 1847. – Bd 9. – St. 1. – S. 1–29.

261 Mīlenbahs K. Par mūsu ortogrāfiju // Austrums. – 1894. – Nr. 6. – 582. lpp.

262 Sk. arī: Alunāns I. Izlase. – R., 1956.

263 Z. V. [Vēbers A.]. Par rakstību // Baltijas Vēstnesis. – 1876. – 29. decembrī.

264 Kkks [Kārkluvalks F.ļ Kā apietas ar mūsu valodu// Baltijas Vēstnesis. – 1892. – 24. apr (6. maijs.)

265 Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 17. (29.) jūn.

266 Vēbers A. Latviešu rakstība // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 1876. – 2. krāj. – 51. lpp.

267 Mīlenbahs K. Par mūsu ortogrāfiju // Austrums. – 1894. – Nr. 6. – 588. lpp.

268 Mīlenbahs K. Pareizrakstības jautājums // Baltijas Vēstnesis. – 1903. – 13. (26.) janv.; 15. (28.) janv.

269 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R., 1907. – 239. lpp.

270 Mīlenbahs Ķ. Latviešu pareizrakstības jautājuma // Latvija. – 1908. – 15. (28.) marts.

271 40 gadu pārskats par Rīgas Latviešu biedrības darbošanos un rēķiniem 1908. gadā sakarā ar biedru sarakstu. – R., 1908. – 21. lpp.

272 Latvija. – 1908. – Nr. 131. – 9. (22.) jūn.

273 Latvija. – 1908. – Nr. 263. – 12. (25.) nov.

274 Šmits P. Jaunās pareizrakstības lietā // Rakstu krājums/Rīgas Latviešu b-bas Zinību komis. – 1911. – 15. krāj. – 3.–10. lpp.

275 Mīlenbahs K. Par jauno ortogrāfiju//Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 28. janv. (10. febr.); 30. janv. (12. febr.).

276 Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 30. janv. (12. febr.).

277 Dzimtenes Vēstnesis.  – 4. febr. (17. febr.).

278 Kaudzīte M. Pareizrakstības pārlabojuma un burtu maiņas nozīme tautā // Rakstu krājums / Rīgas Latviešu b-bas Zinību komis. – 1926. – 18. krāj. – 29. lpp.

279 Mīlenbahs K. Latviešu valodas mācība. – R., 1895. – 53. lpp.

280 Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi .. – 4. krāj. – 31. lpp.

281 Balss. – 1907. – 28. marts.

282 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R., 1907. – 234–235. lpp.

283 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R., 1907. – 238. lpp.

284 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R., 1907. – 235.–236. lpp.

285 Mīlenbahs K. īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 97. lpp.

286 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R., 1907. – 237. –238. lpp.

287 Druva. – 1913. – Nr. 1. – 68. –77. lpp.

288 Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – 68. lpp.

289 Schmidt-Wartenberg H. Phonetische Untersuchungen zum lettischen Akzent // Indogermanische Forschungen.. – 1899. – Nr. 10. – S. 117–144.

290 Bielenstein A. Lettische Grammatik. – Mitau, 1863. – S. 7–56.

291 J. Endzelīna vēstule K. Mīlenbaham 1912. g. 30. septembrī. VB RN, R x/55, p. 51–8477.

292 Endzelīns J. Duburs J. Latviešu fonētikas ābece // Darbu izlase. – R., 1974. – 2. sēj. – 686. –692. lpp.

293 Mīlenbahs K. Kāds vārds par latviešu valodas izrunu//Druva. – 1913. – Nr. 1. – 76. lpp.

294 Mīlenbahs K. Kāds vārds par latviešu valodas izrunu//Druva. – 1913. – Nr. 1. – 76. –77. lpp.

295 Mīlenbahs K. Par jauno ortogrāfiju // Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 28. janv. (10. febr.).

296 K. Mīlenbaha vēstule J. Endzelīnam 1912. g. 28. decembrī. RLMVM, inv. nr. 337160.

297 Mīlenbahs K. Par plato un šauro e // Druva. – 1914. – Nr. 1. – 44. lpp.

298 Mīlenbahs Ķ. Par nezālēm latviešu valodas druvā // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 72. lpp.

     

 
Jūs esat 4004922. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs