PIE VALODAS SAKNĒM

Baltijas pirmiemītnieki – kas gan tie bijuši? Kas gan vispirms apmeties uz dzīvi tagadējā Latvijas teritorijā – somugru ciltis vai balti, tagadējo latviešu priekšteči? Pagājušajā gadsimtā atbildi uz šo jautājumu cenšas rast gan vēsturnieki, gan etnogrāfi, gan arheologi, gan valodnieki. Savulaik vispāratzīts ir A. Šlecera un K. Vatsona viedoklis, ka balti atspieduši lībiešus līdz Kurzemes un Vidzemes piekrastei. Tomēr baltvācu vēsturnieks K. K. Širrens, pamatodamies uz neskaidrām grieķu un romiešu ziņām, apgalvo, ka latvieši mituši gar Rīgas jūras līča malu vēl pirms somu tautām, bet lībieši ielauzušies latviešu zemē no jūras.²²⁷

Tiešus rakstiskus pierādījumus apceramais laikmets, kas, K. Mīlenbaha vārdiem runājot, nav ar vēstures gaismu apgaismots, pētniekiem nesniedz. 19. gadsimta otrajā pusē svaru kausi svārstās te uz vienas, te uz otras hipotēzes pusi. Bet 1892. gadā iznāk slavenais A. Bīlenšteina darbs «Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert». Etnogrāfijas un valodas pētnieks par Latvijas pirmiemītniekiem atzīst latviešu senčus, un mēģina to pierādīt ar vairākiem argumentiem.

Kārlis Mīlenbahs nenorimušajā diskusijā iesaistās viņam raksturīgā veidā. 1901. gadā viņš «Baltijas Vēstnesi» publicē virkni rakstu, kuros rāmi un nesteidzīgi iepazīstina lasītājus ar pirmiemītnieku problēmas būtību un zinātnes vīru uzskatiem.

Nonācis līdz A. Bīlenšteina darba apskatam, K. Mīlenbahs atzīst: «Dr. Bīlenšteins ar savu nule minēto rakstu augsti paceļas par savu ievērojamu domu biedru mēģinājumiem izšķirt mūsu jautājumu. Tamdēļ Dr. Bīlenšteina, šī mūsu tik ievērojamā zinātnes vīra, balss vispirms un sevišķi ievērojama mūsu aizvēsturiskajā ziņu tuksnesī.»²²⁸

Galvenais A. Bīlenšteina arguments ir norādes par somu tautu mitekļu vietām 13. gadsimtā. Pēc viņa domām, tas fakts, ka lībiešu dzīvesvietas ir jūras piekrastē un lielāko upju krastos, rādot, ka lībieši, tāpat kā normāņi, svešā zemē esot ielauzušies pa jūru. Arī citi A. Bīlenšteina argumenti šķiet visai pārliecinoši, un lasītājs sāk domāt, ka K. Mīlenbaha tik augstu vērtētajam zinātniekam izdevies reizi par visām reizēm noskaidrot strīdīgo jautājumu.

Tomēr turpmākajos «Baltijas Vēstnesī» ievietotajos K. Mīlenbaha rakstos lasītāju prāti atkal tiek nosvērti vecākās hipotēzes pusē.²²⁹ Tiek atstāstīti R. Virhova un A. Becenbergera viedokļi. Šie abi pētnieki, kas «ar pilnīgu tiesību nosaucami par zinātnes zvaigznēm», atzīst lībiešus par pirmajiem iemītniekiem Latvijā, parādot A. Bīlenšteina minētos faktus jau citā gaismā.

Atstāstījis ievērojamo zinātnieku domas un aplūkojis abu pušu argumentus no loģikas viedokļa, K. Mīlenbahs nesteidzas atklāt savu viedokli. Lasītāju interese ir rosināta; var sākt pamatīgu valodas problēmu apskatu, pie viena izskaidrojot jautājumu, kas Kārli Mīlenbahu nodarbina ilgāku laiku.

Vispārzināms ir fakts, ka Kurzemes un Vidzemes lībiskā dialekta izloksnes ir līdzīgas. Kā skaidrot to kopīgo īpatnību rašanos, kur meklējams cēlonis daļējam sieviešu dzimtes zudumam, patskaņu redukcijai galotnēs, trešās personas galotnes vispārinājumam? Te atkal saduras divu autoritāšu viedoklis. A. Bīlenšteins domā, ka šīs parādības cēlušās lībiešu valodas ietekmē, A. Becenbergers – ka to pamatā ir «latviešu valodas iekšējais spēks». K. Mīlenbahs pilnībā atbalsta A. Becenbergera domas. Arī viņš novērojis, ka trešās personas galotnes vispārinājums parasti ir izloksnēs, kur nevar runāt par lībiešu ietekmi; turklāt lībiešu valodā daudzskaitļa 1. un 2. personas galotnes līdzinās latviešu valodas personu galotnēm. Sieviešu dzimtes panīkumu skaidrojot, K. Mīlenbahs līdz ar A. Becenbergeru cēloni tam meklē gan pamazināmos vārdos, gan zudušās nekatras dzimtes aizstāšanā ar vīriešu dzimti, gan tīri psiholoģiskos faktoros. Tomēr vislielāko sieviešu dzimtes skaudēju K. Mīlenbahs saskata panīkušajā divskaitlī. Pēc viņa domām, formu vienādības dēļ seno sieviešu dzimtes divskaitļa nominatīvu, piemēram, divi kārtiņi, runātāji varēja uzlūkot par vīriešu dzimtes formu un lietot arī bez skaitļa vārda, vēlāk vispārinot vīriešu dzimtes galotni arī citos sieviešu dzimtes vārdos.²³⁰

Lībisko izlokšņu īpatnības pierāda, ka Kurzemes un Vidzemes lībisko izlokšņu runātāji kādreiz dzīvojuši kopā. K. Mīlenbahs pievienojas A. Becenbergera spriedumam, ka zemgaļi, virzīdamies uz jūras pusi, izšķīruši tāmniekus, kas savukārt atstūmuši tuvāk jūrai lībiešus. Tāpēc arī tāmnieki, būdami ciešākā saskarsmē ar lībiešiem, pirmie pārņēma pirmās zilbes uzsvaru, kas, K. Mīlenbaha vārdiem runājot, «nebija spējīgs aizsargāt galotņu kuplumu». Tā arī radusies patskaņu redukcija galotnēs un trešās personas galotņu vispārinājums. Pieņemot lībiešus par Baltijas pirmiemītniekiem, K. Mīlenbaham latviešu izloksnes liekas saprotamas visos sīkumos, bet, piebiedrojoties pretējam uzskatam, viņaprāt, daudzi jautājumi par Latvijas izlokšņu īpatnībām paliek bez atbildes.

K. Mīlenbaha raksts «Latviešu izlokšņu svars jautājumā par Baltijas pirmiemītniekiem» ievērojams arī ar to, ka atspēko Augusta Bīlenšteina uzskatu, ka galvenajos lībiešu novados sastopamas tāmnieku izloksnēm raksturīgas īpatnības. Ne ap Rīgu, ne no Rīgas līdz Tukumam, ne tādās senās lībiešu apdzīvotās vietās kā Ikšķilē un Burtniekos nav ne vēsts no lībiskā dialekta īpatnībām. Tas, kā uzskata K. Mīlenbahs, liecina, ka lībiešu valoda «nav pielīdzināma kādai skābei, kas, uzlieta uz latviešu valodas vielu, radītu kā panākumu — tāmnieku izloksni».

No šī fakta arī izriet Mīlenbaha secinājums, ko ilgi gaidījuši «Baltijas Vēstneša» lasītāji: «Bet ja nu izrādās, ka Vidzemes un Kurzemes tāmnieku valodu nevaram ar Dr. Bīlenšteinu uzlūkot par neatkarīgās attīstības augli no latviešu valodas koka, uzpotēta ar lībiešu valodas zariem, bet ka Kurzemes un Vidzemes tāmnieku valodas vienādība tikai izskaidrojama, pieņemot, ka Kurzemes un Vidzemes tāmnieki dzīvojuši agrākos laikos kā sevišķs latviešu tautas nozaris, kā latviešu tautas priekšpulki kopā, kuri laika straumē pirms vācu atnākšanas Baltijā izšķīrušies divās daļās, vienai daļai Kurzemē un otrai Vidzemē nometoties, tad tāmnieku valoda liecina, ka lībieši nav no jūras latviešu zemē, bet latvieši, no dienvidiem uz ziemeļiem dodamies, iespiedušies lībiešu starpā, tos pamazām atspiezdami pie Baltijas jūras piekrastes. Ievērojot, ka jau 13. gadu simtenī atronami latviešu vietas nosaukumi pie Baltijas jūrmalas, jāspriež, ka jau tanī laikā latvieši dažās vietās iespiedušies lībiešu starpā līdz pat jūrmalai.»²³¹

No latviešu pētniekiem K. Mīlenbahs ir pirmais, kas nonāk pie šāda secinājuma, izmantojot viņam labi pazīstamos latviešu izlokšņu materiālus. Vēlāk līdzīgu secinājumu izdara arī J. Endzelīns, P. Šmits un citi valodnieki.

Zīmīgi, ka K. Mīlenbaha uzskatus par joprojām vēl īsti nenoskaidroto baltu un slāvu kādreizējās kopdzīves iespējamību arī uzzinām no dienas avīzes, no raksta «Par baltu un slāvu radnieciskajām attiecībām» (1911), kas veltīts lasītāju iepazīstināšanai ar J. Endzelīna doktora disertāciju. Lai nesagatavotam lasītājam būtu saprotamas J. Endzelīna pētījumā izteiktās domas, K. Mīlenbahs īsumā atkārto svarīgākās salīdzināmās valodniecības pamatatziņas, piemin A. Šleihera, J. Šmita, J. Boduēna de Kurtenē, A. Meijē, A. Pogodina viedokļus. Raksts rāda, ka K. Mīlenbahs pilnībā atbalsta J. Endzelīna pārliecību par iespējamo baltu un slāvu kopdzīves laikmetu, nevis par kopīgu pirmvalodu. Šajā laikā slāvu un baltu ciltis iemantoja dažas kopējas skaņu pārmaiņas, jaunu atvasinājumu un locījumu modeļus, kā arī sintakses vienādības. Lai J. Endzelīna domu skaidrāk atklātu latviešu lasītājam, K. Mīlenbahs kopīgā leksikas slāņa ilustrēšanai lietotos lietuviešu un senprūšu piemērus aizstāj ar atbilstošiem latviešu valodas vārdiem.

Ieguldījumu vēsturiskajā valodniecība dod vairāki K. Mīlenbaha raksti vācu un krievu lingvistiskajos žurnālos. Jau pēc krājuma «Daži jautājumi par latviešu valodu» (1891) iznākšanas Ķeizariskās Krievijas Ģeogrāfijas biedrības Lietuviešu un latviešu komisija uzaicina valodnieku publicēt rakstus par latviešu valodu Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Vēstīs. J. Zubatijam K. Mīlenbahs raksta: «..šim aicinājumam es labprāt gribētu sekot un tādējādi, saskaņā ar Jūsu padomu, iekļūt plašākās sfērās, lai, šo pagaidu uzdevumu mācīts, vēlāk varētu ienākt labākā ārzemju zinātnē.»²³²

Nozīmīgs stimuls K. Mīlenbaham ir 10. Viskrievijas arheoloģiskais kongress, kas notiek Rīgā 1896. gada augustā. Valodnieks aktīvi piedalās kongresa sagatavošanā, īpaši iesaistoties latviešu etnogrāfiskās izstādes iekārtošanā. Tā ietver plašu etnogrāfisku materiālu ar paliekošu vērtību un rada pamatu vēlākajam Valsts vēsturiskajam muzejam. Pēc izstādes ir paredzēts publicēt arī īpašu krājumu, kurā K. Mīlenbaham uzdots aprakstīt «baltiešu valodu stāvokli āriešu valodu ciltī līdz ar ievērojamiem spriedumiem par latviešu valodu un viņas literatūru». Šāds krājums gan neiznāk, bet savāktais materiāls tiek ietilpināts kā apjomīgajos zinātniskajos rakstos krievu un vācu valodniecības žurnālos, tā plašas sabiedrības izglītošanai domātajos rakstos laikrakstos un populāros žurnālos.

No daudzajām latviešu valodas vēstures mīklām Kārli Mīlenbahu īpaši nodarbina trīs: nekatra dzimte, debitīvs un divskaitlis.

Tie, kas īpaši nav mācījušies latviešu valodas vēsturisko gramatiku, var arī nezināt, ka kādreiz latviešu valodā pastāvējuši trīs skaitļi un trīs dzimtes, kuru atliekas saglabājušās līdz mūsu dienām. Šīm parādībām veltīti vairāki K. Mīlenbaha pētījumi. Pirmais, plašākais no tiem – «Duāla jeb divskaitļa pēdas latviešu valodā» sākotnēji iespiests «Austrumā» (1894), vēlāk 3. krājumā «Daži jautājumi par latviešu valodu». Šis raksts radies kā netieša iebilde J. Sanderam. J. Sanders tāda tipa konstrukcijām kā Bite medu aizlaiduse Pār deviņi ezeriņi pamatu meklē tautasdziesmu pantmērā, uzskatīdams -i par nominatīva galotni. K. Mīlenbahs pierāda, ka šādās formās meklējams zudušais divskaitlis, no kura akuzatīva formas pie skaitļiem 3–9 radušās pēc analoģijas parauga. Valodnieks konstatē: «Pie sieviešu kārtas vārdiem forma ar galotni -i ir senum senais divskaitļa nominatīvs un akuzatīvs: (uz) divi dieni–divi dieni; ar laiku šī divskaitļa sieviešu kārtas forma, piederēdama arī nekatrai kārtai, paplašināja savas robežas, tanīs ieņemdama arī vīriešu kārtas vārdus: divi gadi es tur biju. Beigās – trešā pakāpienā – rīkojas arī citi skaitļa vārdi no 3–9 pēc skaitļa divi parauga..»²³³

Daudz pamatīgāk, iesaistot arī radu valodu materiālu un plašus izlokšņu dotumus, K. Mīlenbahs latviešu valodas divskaitli aplūko vairāk nekā 70 lappušu garā pētījumā «Par div-

skaitļa pēdām latviešu valodā»²³⁴, kas iespiests Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Vēstīs 1903. gadā (vēlāk iznāk arī atsevišķā iesējumā). K. Mīlenbaha darbs atspēko A. Bīlenšteina, A. Briknera, B. Delbrika un citu pētnieku apgalvojumu, ka dzīvajā latviešu valodā divskaitlis ir zudis, jo vērojumi liecina, ka divskaitļa pēdas samanāmas ne tikai latviešu folklorā, bet arī valodā, kura tiek lietota mūsu gadsimta sākumā.

K. Mīlenbahs uzskata, ka divskaitļa galotne -i radusies no pirmbaltu -ei vai -ai un kādreiz bijusi nekatras dzimtes i-celmu galotne. Par paraugiem tam būtu varējuši būt arī vīriešu dzimtes i-celmi, kas vēlāk pārvērtušies par io-celmiem, un it īpaši vīriešu dzimtes ā-celmi, kuru divskaitlis nominatīvā un akuzatīvā latviešu valodā arī beigtos ar -i, piemēram, vīriešu dzimtē pārgājušie divi un abi.

Īpašu uzmanību K. Mīlenbahs velta divskaitļa formu lietošanai aiz prepozīcijām. Viņš konstatē, ka visos gadījumos šo formu vietā var lietot arī daudzskaitļa formas. Sastingusī divskaitļa nominatīva un akuzatīva forma visvairāk tiek lietota aiz skaitļa vārdiem, it īpaši tad, ja tie seko aiz prepozīcijām.

Vēstulē J. Zubatijam K. Mīlenbahs izsaka pieņēmumu, ka viena un tā pati divskaitļa forma baltu valodās kādreiz reprezentējusi visus locījumus, izņemot akuzatīvu un nominatīvu. Lietuviešu divskaitļa ģenitīvs būtu jāuzskata par šo reducēto locījumu kontaminācijas formu un par sena indoeiropiešu duāla ģenitīvu.²³⁵ Latviešu prese K. Mīlenbaha zinātniskajiem rakstiem speciālajos valodniecības žurnālos daudz uzmanības nepievērš. Raksts par divskaitļa pēdām latviešu valodā ir izņēmums. Recenzijas par to publicē «Tēvija» un «Latviešu Avīzes», īpaši uzsverot, ka šis darbs palīdzēšot pievērst cittautu pētnieku uzmanību latviešu valodai. «Latviešu Avīzes» raksta: «Cik šis darbs ievērojams, redzams arī no tam, ka viņu izdot uzņēmusies pati augstākā zinātniskā iestāde mūsu valstī.»²³⁶ E. Blese vēl pēc divdesmit gadiem šo K. Mīlenbaha darbu atzīst pat par pilnīgāku un dziļāku nekā vēlāko autoru apcerējumus.²³⁷

Latviešu debitīva (vajadzības izteiksmes) rašanos pirmais sīkāk mēģina skaidrot Augusts Bīlenšteins savā «Latviešu gramatikā». Viņš uzskata, ka debitīvs ir nevis 3. personas, bet gan tagadnes celma forma. 1901. gadā rakstu «Kā cēlies un lietojams latviešu debitīvs» publicē J. Endzelīns. Viņš tai laikā uzskata, ka debitīva pamatā ir infinitīvs un ka vajadzību izteic nevis jā-, bet gan darbības vārda savienojums ar darītāja vārdu datīvā.²³⁸

K. Mīlenbahs savu rakstu par debitīvu²³⁹ sākotnēji iecerējis ka referātu filologu kongresam, tas pamatos uzrakstīts 1901. un 1902. gadā, pēc J. Endzelīna raksta. Tā kā iecerētais filologu kongress nenotiek, K. Mīlenbahs rakstu iesniedz Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Vēstīm; tas tiek iespiests 1907. gadā.²⁴⁰

Raksta sākumā K. Mīlenbahs pamato, kāpēc viņš nevar piekrist J. Endzelīna koncepcijai. Viņaprāt, J. Endzelīns nav pietiekami motivējis, kāpēc infinitīvu nomainījusi 3. personas forma, nav pamata uzskatīt jā- par aizguvumu no vācu valodas. J. Endzelīna pieņēmumam nepakļaujas arī dažās izloksnēs sastopamais nominatīvs pie debitīva.

Izpētījis plašu folkloras un izlokšņu materiālu, salīdzinājis latviešu valodas konstrukcijas ar līdzīgām konstrukcijām citās indoeiropiešu valodās, K. Mīlenbahs secina, ka jā- ir daudzskaitļa nekatras dzimtes nominatīva un akuzatīva forma no relatīvā vietniekvārda jis. Sekojošais darbības vārds ir 3. personas forma.

Kamēr tiek gatavots iespiešanai K. Mīlenbaha raksts, pie līdzīga secinājuma nonāk arī vācu valodnieks V. Prelvics. Iepazinies ar viņa darbu, no sava iepriekšējā uzskata atsakās arī J. Endzelīns. Kārlim Mīlenbaham nākas sagatavotajam rakstam pievienot pēcvārdu, kurā viņš piekrīt, ka jā- ar krītošu un ar lauztu (Kurzemē) intonāciju var būt arī vienskaitļa ģenitīvs.

Pētījumam par nekatru dzimti jeb neitru Kārļa Mīlenbaha biogrāfijā būtu varējusi būt īpaša vieta. Tieši šo tematu valodnieks izraugās savai disertācijai.

Latviešu valodā nekatras dzimtes nomeni nav saglabājušies pat vecākajos tekstos; atlikušas tikai to pēdas. Pēc J. Endzelīna domām, nedaudzie nekatras dzimtes vārdi uz analoģijas pamata laika gaitā pārgājuši vīriešu dzimtē.²⁴¹ Senprūšu valodas rakstu pieminekļos atrodami nekatras dzimtes nomeni un pronomeni, lietuviešu valodā – īpašības vārdi un divdabji, bet latviešu valodā – tikai atliekas dažos vārdos. K. Mīlenbaham izdodas pārliecinoši pierādīt nekatras dzimtes kādreizējo eksistenci.

Iecere pētīt nekatru dzimti K. Mīlenbaham rodas 90. gados. Kādu laiku ilgst K. Mī.lenbaha sarakste ar somu valodnieku J. Mikolu. Iepazinies ar J. Šmita pazīstamo darbu par nekatras dzimtes daudzskaitļa veidošanu indoeiropiešu valodās²⁴², latviešu valodnieks var dalīties pārdomās par latviešu valodas neitra likteni. J. Mikola šo jautājumu atzīst par tik interesantu, ka aicina K. Mīlenbahu izstrādāt disertāciju un aizstāvēt to Helsingforsas universitātē. Viņš apsolās uzņemties visas organizēšanas grūtības.²⁴³ Tomēr darbs, ģimenes rūpes un līdzekļu trūkums liek atteikties no šī vilinošā priekšlikuma tūlītējas īstenošanas.

Darbu nekatras dzimtes izpētē K. Mīlenbahs turpina. Par savu pētījumu viņš ziņo arī Zinību komisijas sēdes, piemēram, 1898. gada Vasaras sapulcē. Kā vēstī laikraksti, «K. Mīlenbaha priekšnesums par neitra likteni latviešu valodā bija pamatīgi un ļoti plaši apstrādāts, kas tomēr savas ļoti speciālas dabas dēļ nevarēja visu sapulci ieinteresēt, ko arī pats referents atzina, nolasīdams tikai kādu daļu no sava darba»²⁴⁴.

K. Mīlenbaha pētījumu apkopojums tiek publicēts 1901. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 13. rakstu krājumā²⁴⁵. Apstākļi ir mainījušies, aizvien vairāk laika un darba tiek ziedots latviešu valodas vārdnīcai, un doktora disertācija paliek neuzrakstīta.

Latviešu valodniecības vēsture par Kārli Mīlenbahu galvenokārt runā kā par latviešu valodas kultūras kopēju un kā par pasaulslavenās «Latviešu valodas vārdnīcas» autoru. Viņa ieguldījums salīdzināmajā un vēsturiskajā valodniecībā ir tikpat kā aizmirsts. Daļēji tas izskaidrojams .ar to, ka K. Mīlenbaha rakstos paustās atziņas un sniegtie fakti plaši iestrādāti Jāņa Endzelīna darbos. Tajos K. Mīlenbahs kopā ar A. Bīlenšteinu un A. Becenbergeru ir viens no visvairāk citētajiem autoriem. Iespējams, ka tad, kad vieglāk kļūs pieejami speciālajos vācu un krievu valodniecības žurnālos publicētie K. Mīlenbaha raksti, kad atklātībai tiks nodota viņa sarakste ar cittautu valodniekiem, mūsu vēsturiskas valodniecības speciālisti novērtēs arī šo K. Mīlenbaha lingvistiskā mantojuma daļu.

Pirmais K. Mīlenbaha raksts, kas dara viņu pazīstamu ārpus Latvijas robežām, ir pētījums par akuzatīva lietošanu ģenitīva vietā slāvu valodās.²⁴⁶ Akuzatīva lietošanu ģenitīva vietā K. Mīlenbahs skaidro ar personas un atgriezenisko vietniekvārdu ietekmi. Tajos vienskaitļa ģenitīva formām jau sākotnēji bijušas kopīgas ģenitīva un akuzatīva funkcijas. Pakāpeniski speciālās akuzatīva formas izzuda. Personu vietniekvārdiem sekoja arī citi vietniekvārdi, pamazām izskaužot akuzatīvu. Pēc to parauga vispirms personu vārdos un tad visā vīriešu dzimtē vispirms vienskaitlī un tad arī daudzskaitlī ieviesās ģenitīvs. Tā kā vienskaitļa akuzatīva forma vīriešu dzimtē bija kļuvusi līdzīga nominatīva formai, radās nepieciešamība šīs formas šķirt.

Kaut gan K. Mīlenbaha raksts kopumā veltīts slāvu valodu parādības izpētei, viņš aizskar arī ģenitīva un akuzatīva funkcijas latviešu valodā. Analoģisku parādību slāvu valodām K. Mīlenbahs novērojis arī tāmnieku dialektā, kurā sastopamas tāda tipa konstrukcijas kā redzēju viņas, jo redzēju viņu var būt gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes forma. Vēlāk pēc analoģijas radušās arī literārajā valodā nepieļaujamās konstrukcijas redzēju Annas, mātes utt. Pēc K. Mīlenbaha domām, ģenitīva stāšanos akuzatīva vietā sekmēja arī tas, ka sintaktiskā ziņā starpība starp abiem locījumiem nav liela.

Kad K. Mīlenbaha raksts jau ir iesniegts iespiešanai Vēstīs, pēc F. Fortunatova norādījuma viņš iepazīstas ar franču valodnieka A. Meijē rakstu par šo pašu tematu²⁴⁷. K. Mīlenbaham ir patīkami konstatēt, ka viedokli saskan, atšķirdamies tikai dažos sīkumos. Tā, piemēram, A. Meijē domā, ka atgriezeniskie un personu vietniekvārdi ietekmējuši locījumu lietošanu ar norādāmo vietniekvārdu starpniecību, bet K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka ietekme bijusi tieša.

Iepazinies ar K. Mīlenbaha pētījumu, krievu valodnieks A. Šahmatovs lūdz atsūtīt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Vēstīm vēl kādu darbu, piebilzdams: «..jūsu rakstam par ģenitīva lietošanu akuzatīva vietā piemīt tādas zinātniskas vērtības, ka tas liecina par jūsu lielo interesi un lielo erudīciju valodniecības laukā.»²⁴⁸ 1903. gadā šajā žurnālā tiek iespiests visplašākais K. Mīlenbaha darbs valodas vēsturē – «Par divskaitļa pēdām latviešu valodā» un 1904. gadā – apcere par latviešu valodas instrumentāli, kur aplūkoti grūti noskaidrojami jautājumi par dažām apstākļu vārdu formām.²⁴⁹

K. Mīlenbaha raksti parādās ari vācu filoloģiskajos žurnālos. Apcerē par šķietamo ģenitīvu latviešu valodā²⁵⁰ pierādīts, ka šķietamas vienskaitļa ģenitīva formas faktiski ir vai nu vienskaitļa akuzatīvs, vai daudzskaitļa ģenitīvs. Konstrukcijā ko tev vajag formu ko K. Mīlenbahs atzīst par vienskaitļa akuzatīvu, nevis par daudzskaitļa ģenitīvu, kā domā A. Bīlenšteins, vai par vienskaitļa ablatīva atliekām, kā A. Becenbergers. Turpmāko K. Mīlenbaha rakstu žurnāla izdevējs K. Brugmanis jau pieņem ar «pateicību un prieku»²⁵¹ un publicē nākamajā žurnāla numurā.²⁵²

Tajā pašā 1905. gadā citā vācu filoloģiskajā žurnālā, ko izdod latviešu valodas izpētē ieinteresētais A. Becenbergers, parādās K. Mīlenbaha raksts par saknes skaņu miju latviešu valodā.²⁵³ Šajā rakstā noskaidrota parādība, kad saknē pierastā līdzskaņa vietā stājas cits analoģisks līdzskanis, piemēram, badu bāzu vietā, līgu liku vietā utt. Šādas formas K. Mīlenbahs skaidro kā analoģiju formām, kurās šķietami nelikumīgais līdzskanis bijis pareizs, bet kuras zināmās formās saskanējušas ar cita līdzīgi skanoša vārda formām, piemēram, es graudu no grauzt pēc analoģijas ar es paudu no paust. Dažreiz vērojamas arī kontaminācijas formas.

Jānis Endzelīns min, ka Kārlis Mīlenbahs kādā sarunā ar viņu izteicies, ka jau jaunos gados esot nolēmis izveidot iespējami pilnīgu latviešu valodas vārdnīcu. Tomēr vēlāk esot ari atzinis, ka vispirms nepieciešams pamatīgi iepazīt latviešu valodas gramatiku.²⁵⁴ Vislabāk gan valodas vārdu krājumu, gan gramatiku var iepazīt, pētot Latvijas izloksnes. Trīs vasaras pēc kārtas – 1900., 1901. un 1902. gadā – K. Mīlenbahs un J. Endzelīns dodas kopīgos ceļojumos pa Latviju. Līdzekļus šīm ekspedīcijām piešķir Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija.

Līdz K. Mīlenbaha un J. Endzelīna ekspedīcijām Latvijas izlokšņu materiāls tiek vākts nesistemātiski. 1885. gadā ir iznākusi A. Becenbergera apcere «Lettische Dialekt-Studien», 90. gados A. Becenbergera žurnālā Sausnējas, Vietalvas un Dzelzavas izloksnes aprakstus publicējis J. Kauliņš, 1892. gadā publicētajā A. Bīlenšteina darbā «Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13 Jahrhundert» dota pirmā izoglosu karte. Nedaudz izlokšņu aprakstu publicē «Dienas Lapas» etnogrāfiskais pielikums un RLB ZK Rakstu krājumi. Tomēr ne vienotas fonētiskās transkripcijas, ne vienotas izlokšņu materiālu vākšanas programmas vēl nav.

1900. gada vasarā abi valodnieki apceļo Vidzemes rietumdaļu, turpmākajos gados – Kurzemi un Zemgali. Šādam ceļojumam, pēc K. Mīlenbaha domām, pienācis pēdējais laiks, jo pret izloksnēm sabiedrojušies trīs vareni ienaidnieki – skolas, grāmatas un māju iepirkšana. Pirmām kārtām tiek apceļota Vidzeme un Kurzeme, jo tur izloksnes zūd visātrāk. «Izloksnēm valodniecībā neapsverams svars; daža valodas tumsība izgaist, tiklīdz viņu sāk apspīdēt izlokšņu gaismas stari; daža laba grūta valodas mīkla viegli atminama ar izlokšņu piepalīdzību,»²⁵⁵ raksta valodnieks. Vārdus no tautas mutes, no «valodniekam tik svarīgās grāmatu grāmatas» pieraksta abi pētnieki vienlaikus. J. Endzelīns to pamato šādi: «Neparastas skaņas un formas auss nevar ar pirmo reizi tik labi satvert, un, uzaicināts nule izrunāto teikumu atkārtot, runātājs reti kad atkārto pilnīgi to pašu, un tāpēc strādājam abi kopā, lai būtu iespējama savstarpēja kontrole.»²⁵⁶

Par šiem ceļojumiem K. Mīlenbahs publicē aprakstu sēriju «Baltijas Vēstnesī». Šajās piezīmēs līdztekus valodnieciskiem novērojumiem ir daudz etnogrāfisku aprakstu, novērojumu un prātojumu. Neiztiek arī bez humora. Mīlenbahs stāsta, ar kādām aizdomām pie izprašņāšanas nepieradušie lauku ļaudis uzņēmuši valodniekus. Viņi noturēti gan par praviešiem, kas sludina pastaro dienu, gan par inspektoriem vai klaidoņiem, kas pašā karstākajā darba laikā noņemas ar niekiem. Uzzinājuši ceļotāju mērķi, vieni spriež, ka tagad izdibināšot seno valodu un celšot to godā grāmatu valodas vietā, otri – ka Bīlenšteins jau latviešu valodu tik smalki esot izpētījis, ka tikai neprašas varot iedomāties ko jaunu atrast. Dažās vasarās tomēr ir paveikts ļoti daudz, par ko K. Mīlenbahs «Baltijas Vēstnesī» saka lielu paldies teicējiem.

Turpmākajos gados K. Mīlenbahs atrod citu veidu, kā iepazīties ar Latvijas izloksnēm. Visa Mīlenbahu ģimene vasaras pavada katrreiz citā Latvijas vietā – te Koknesē, te Gulbenē, te Zaļeniekos, Rojā, Biržos vai Bērzaunē. Tā krātin krājas materiāls gan pētījumiem latviešu gramatikā, gan latviešu vārdnīcai.

²²⁷ Schirren K.. K. Nachrichten der Griechen und Römer über die östlichen Küstenländer des baltischen Meeres. – R., 1852.

²²⁸ Divējādas domas par jautājumu, kas pirmāk apdzīvojis Baltijas jūrmalu, vai somu tautas jeb vai latvieši // Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 12. (25.) apr.

²²⁹ Pierādījumu mēģinājumi, ka lībieši pirmāk apdzīvojuši Baltijas jūrmalu//Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 14. (27.) apr.

²³⁰ Vēlāko gadu valodnieki K. Mīlenbaha viedokli neatzīst par pamatotu. Sk.: Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. – R., 1951. – 464. lpp.; Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. – R., 1964. – 149. lpp.

²³¹ Latviešu izlokšņu svars jautājumā par Baltijas pirmiemītniekiem // Baltijas Vēstnesis. 1901. – 9. (22.) maijs.

²³² K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1895. g. 2. maijā.

²³² Austrums. – 1894. – Nr. 1. – 60. lpp.

²³² Мюленбах К. О следах двойственного числа в латышском языке // Известия Отделения.. – 1903. – Т. 8. – Кн. 1. – С. 7–80.

²³⁵ K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1893. g. 8. aprīlī.

²³⁶ Latviešu Avīzes. – 1903. – 13. jūn.

²³⁷ Blese E. K. Mīlenbaha 10 gadu nāves dienas piemiņai//Latvju Grāmata. – 1926. – Nr. 4. – 256. lpp.

²³⁸ Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – R., 1901. – 13. krāj. – 1.–6. lpp.

²³⁹ Ursprung und Gebrauch des lettischen Debitivs / Beiträge zur Kunde der indogermanischen Sprachen / Hrsg. von A. Bezzenberger. – Göttingen, 1901. – Bd 26. – S. 66–74.

²⁴⁰ Мюленбах К. О дебитиве // Известия Отделения... 1907. – Т. 12. – Кн. 3. – С. 313–333.

²⁴¹ Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. – R., 1951. – 395. lpp.

²⁴² Schmidt J. Die Pluralbildung der indogermanischen Neutra. – Weimar, 1889. – S. 456.

²⁴³ J. Mikolas vēstule K. Mīlenbaham 1895. g. 29. oktobrī. J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (RLMVM), inv. nr. 337161.

²⁴⁴ Dienas Lapa. – 1898. – 7. (19.) jūl.

²⁴⁵ Mīlenbahs K. Par neitra jeb nekatras kārtas likteni latviešu valodā // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 1901. – 13. krāj. – 52.–62. lpp.

²⁴⁶ Мюленбах К. Об употреблении винительного падежа вместо родительного в славянских языках // Известия Отделения .. – 1899. – Т. 4. С. – Кн. 4. – 1142–1217.

²⁴⁷ Meilett A. Recherches sur l’emploi du gènitif-accusatif en vieux-slave. – Paris, 1897.

²⁴⁸ A. Šahmatova vēstule K. Mīlenbaham 1901. g. 2. novembrī. – VBRN. R x/55, p, 51-8477.

²⁴⁹ Мюленбах К. О латышских творительных падежах множественного числа на -āmis и родственных им наречиях // Известия Отделения .. – 1904. – Т. 9. – Кн. 3. – С. 233–265.

²⁵⁰ Mülenbach K. Über die vermeintlichen Genetive oder Ablative auf -uo, -u im Lettischen // Indogermanische Forschungen. Zeitschrift für indogermanische Sprach- und Altertumskunde. – Strassburg, 1902/1903. – Bd XIII. – S. 220–260.

²⁵¹ K. Brugmaņa vēstule K. Mīlenbaham 1904. g. 24. novembrī. VB RN, R x/55, p. 51-8477.

²⁵² Mülenbach K. Das Suffix -uma- im Lettischen. Eine Skizze aus dem Sprachleben // Indogermanische.. – 1905. – Bd XVII. – S. 402–436.

²⁵³ Zum Wechsel des Wurzelauslautes im Lettischen // Beiträge zur Kunde.. – 1905. – Bd. 29. – S. 71–80.

²⁵⁴ Endzelīns J. Kārļa Mīlenbaha darbi valodniecībā // Darbu izlase – R., 1974. – 2. sēj. – 557. lpp.

²⁵⁵ Mīlenbahs K. Ceļojums pa Vidzemes rietruma daļu // Baltijas Vēstnesis. – 1900. – 22. aug. (4. sept.).

²⁵⁶ Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti//Rakstu krājums/ Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – R., 1901. – 13. sēj., – 151. lpp.