VALODA UN VĀRDA MĀKSLA

J. V. Gētes traģēdija «Fausts» Raiņa tulkojumā. Dzirdot šos vārdus, apzināmies, kāda sabiedriska atbalss bija Gētes aicinošajām idejām tulkojuma pirmpublicējuma laikā, atceramies, ka līdz ar «Fausta» tulkojumu pasaules literatūras virsotnes kļūst par ceļa rādītāju latviešu rakstniekiem, pieminam tulkojuma nozīmi daiļliteratūras valodas attīstībā. Tomēr latviešu kultūras vēstures zinātāji līdzās «Fausta» tulkojumam jūt polemikas ēnu, kas skar arī Kārli Mīlenbahu.

Kaut arī vienpusīgais priekšstats par šīs diskusijas saturu un virzību sāk gaist, tomēr pie šī liktenīgā pārpratuma jāatgriežas vēlreiz. Un ne tikai tāpēc, lai reizi par visām reizēm kliedētu šķietamo sakarību starp vārdu savienojumiem «Kārlis Mīlenbahs» un «niknākais Raiņa valodas nopēlējs». Polemika par «Pausta» tulkojumu nav tikai domu apmaiņa 5–6 vārdu dēļ. Tā atklāj gan Raiņa, gan Mīlenbaha uzskatus par daiļliteratūras valodu, ietver veselu kompleksu literatūrzinātnisku, lingvistisku un ētisku jautājumu, kā arī nesaudzīgi atsedz tās pretrunas, kas pagājušā gadsimta beigās valda sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Pasaules literatūras vēsturē ir bijis ne mazums gadījumu, kad polemikas iemesls tikai ārēji ir literārs darbs. Zem literatūras kritikas neitrālās maskas var slēpties politiski un ideoloģiski strāvojumi, konkurences cīņa, pat vienkārša atriebība vai skaudība. Kā bijis šajā gadījumā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāieskatās polemikas materiālos no paša sākuma.

1896. gada decembrī žurnāls «Mājas Viesa Mēnešraksts» publicē paraugfragmentu no «Fausta» atdzejojuma.¹⁸⁹ Pilnu traģēdijas tekstu sāk iespiest 1897. gada janvārī. Publicējumu ievada J. Poruka apcere par Gēti; tajā piebilsts, ka «ģeniālā dzejniece Elza Rozenberga (Aspazija) un jaunais dzejnieks Rainis iemantos pie mums, latviešiem, nemirstošu slavu»¹⁹⁰. Kā zināms, pirmpublicējumā par tulkotājiem uzrādīti Aspazija un Rainis. Vēlāk Aspazija rakstīs, ka pievienojusi savu vārdu, lai pasargātu Raini no kritiķu un skauģu uzbrukumiem.¹⁹¹

1897. gads vēsturē ieiet kā Jaunās strāvas sagrāves gads. 1987. gada maijā tiek arestēts Rainis – demokrātiskās inteliģences laikraksta «Dienas Lapa» redaktors un aktīvs progresīvās kustības dalībnieks. «Fausta» tulkošana no dzejnieka prasa daudz fiziska un garīga spēka, jo lielākā traģēdijas daļa tiek pārtulkota apmēram gada laikā – par spīti ieslodzījumam, slimībām, dzīvesvietas maiņām. Tāpēc Rainim šķiet tik ļoti svarīgi, kā tiks uzņemts «Fausta» tulkojums – vai tauta uztvers Gētes domu, vai būs izdevies atrast vislabākos vārdus idejas atklāsmei, vai pieņems tulkojuma valodu – tik netradicionālu un savdabīgu?

Pirmā atsauksme par tulkojumu parādās tikai tad, kad ir iznācis žurnāla 4. numurs. Referents – pazīstamais kultūras darbinieks Jēkabs Dravnieks (Pērkoņdēls) – min saskatītos atdzejojuma trūkumus: negludumus metrikā un atskaņu lietojumā, vārdu apostrofēšanu, pārstatīto akcentu. Par neveiksmīgiem viņš atzīst dažus jaunvārdus, piemēram, baisma, šķēdēt, jauda [no just], [tu] slopi u. c. Pārmetumi lielākoties adresēti «Mājas Viesa Mēnešraksta» redakcijai. J. Dravnieks apšauba «Fausta» ilustrāciju autentiskumu, apcer tā iederību «pie famīlijas galda», kā arī iebilst pret to, ka tulkotāji nosaukti par ģeniāliem.¹⁹²

Kaut arī J. Dravnieka recenzijā tulkojums kopumā novērtēts atzinīgi, Rainim kritika šķiet asa un netaisna, vēl jo vairāk tāpēc, ka citi kritiķi ilgu laiku klusē. Vēlākos gados Rainis par J. Dravnieka pretenziju cēloņiem spriež: «Uz polemiku viņu varbūt pamudināja zināms rūgtums, ka ārējie apstākļi viņam nebija tik laimīgi bijuši: viņš būtu citādi to pašu darbu padarījis.»¹⁹³

Nākamajā žurnāla numurā tulkojumam tiek pievienota īsa piezīme,¹⁹⁴ kurā tulkotāji paskaidro vārdu izvēles principus un norāda jaunvārdu avotus. Tie ir radu valodu un izlokšņu dotumi, vecās vārdnīcas un grāmatas. Te jāpiebilst, ka, runājot par «Fausta» tulkojumu, par jaunvārdiem nosacīti sauksim ne tikai Raiņa darinātos vārdus, bet arī viņa izmantotos mazpazīstamos apvidvārdus un vecvārdus. Īsti tos būs iespējams nošķirt tikai tad, kad sagaidīsim iecerēto Raiņa valodas vārdnīcu. Plašāku atbildi uz J. Dravnieka kritiku lasām «Mājas Viesa» literārajā pielikumā.¹⁹⁵ Raiņa «atgaiņāšanās rakstam» pievienots redakcijas ievads un piezīmes. Rainis sīki analizē un atspēko iebildumus, kas attiecas uz leksiku, metriku un poētiku. Redakcija savukārt pārmet «Baltijas Vēstnesim» kultūras trūkumu un literatūras neizprašanu. Raksts beidzas ar vārdiem: «Ja lasītājs brīnās, ka pie tāda nesaprašas sakrikojuma tik ilgi kavējamies, tad lūdzam apdomāt, ka šo sakrikojumu pasniedz «Baltijas Vēstnesis», «vecākā un visvairāk izplatītā dienas avīze», kā viņa pati mēdz saukties.»

Polemika starp «Mājas Viesi» un «Baltijas Vēstnesi» turpinās,¹⁹⁶ bet tieša «Fausta» tulkojuma apspriešana vairs nav tās uzmanības centrā.

1898. gada maijā, pusgadu pēc tam, kad «Fausta» tulkojums pilnībā ir publicēts, «Baltijas Vēstnesī» parādās rakstu virkne ar nosaukumu «Par valodas pareizību». Kādu iemeslu dēļ publicējumi ir anonīmi, pagaidām nav noskaidrots. Redakcijas ievadā tikai teikts, ka to autors ir «viens no mūsu visievērojamākiem valodniekiem». Vērīgam lasītajam gan uzreiz skaidrs, ka autors ir Kārlis Mīlenbahs – raksta stils nemaldīgi to atklāj. Pētījumā apkopoti daudzos valodnieka darba gados uzkrātie atzinumi par valodas attīstību, tās kopšanas un pilnveidošanas virzieniem, valodas pareizības kritērijiem. Pirmo reizi latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar pasaulē valdošajiem uzskatiem par valodas kultūru, valodas bagātināšanas avotiem un normu kritērijiem, var pārdomāt to piemērotību latviešu valodai. Rakstā bagātīgi izmantota lingvistiskā literatūra, tāpēc tas jālasa uzmanīgi, lai nošķirtu paša K. Mīlenbaha domas no slēptiem citātiem. Teorētiskie secinājumi tiek ilustrēti ar piemēriem no J. Purapuķes, L. Griena, A. Pumpura, Vilibalda un citu rakstnieku darbiem. Raiņa vārds un piemēri no «Fausta» tulkojuma minēti raksta piektajā turpinājumā «Baltijas Vēstneša» 117. numurā, pēc tam -– pa piemēram 120. un 122. numurā, tātad trijās no vienpadsmit raksta daļām.

Iepazinies ar K. Mīlenbaha apcerējumu, Rainis publicē rakstu ««Baltijas Vēstneša» jaunākā indiāniešu kara deja»¹⁹⁷, kurā vēršas pret K. Mīlenbahu. Fakts, ka raksts iespiests «Baltijas Vēstnesī», Rainim liekas pietiekams, lai secinātu: «..kāds no «B. V.» nomāts slepens «cien. valodnieks» uzdrošinājās tulkotājus nosaukt par «neprātīgiem nelgām» un «ākstiem» un likt viņiem mācīties ābeci!! ..Mēs turpmāk aplūkosim tuvāk šo «zinātnisko» uzbrukumu vārdu pa vārdam un tad redzēsim, masku paceļot, cik maz tur zinātnes un cik daudz ļaunprātības un varbūt skaudības un nenovīdības, ka «Fausta» tulkojums pabeigts un atzīts par apbrīnošanas cienīgu, kamēr Homērs izrādījās par grūtu viņa tulkotāja spēkiem.» Aspazijas un P. Zālītes ietekmē Rainis ir pārliecināts, ka vienīgais K. Mīlenbaha darba nolūks ir «Fausta» tulkojuma nopelšana «Baltijas Vēstneša» redakcijas uzdevumā. Teorija un piemēri no citu rakstnieku darbiem ievietoti tāpēc, lai «nāktu lēnām pār tiltu». Rainis uzsver: «Lai tikai nekādā ziņā nepārprastu, uz ko viss zīmējas, «Austrums» vēl piemetina: «.. īpaši mūsu rakstniekus darām uzmanīgus uz šo rakstu virkni.» Bet mēs pēc šiem aizrādījumiem noprotam arī to, ka tas nav zinātnisks raksts, kam tādi nolūki, kuri gan ir «praktiski», skatoties no «Austruma» stāvokļa (ka konkurentam «Mājas Viesa Mēnešrakstam» sadod), bet nav savienojami ar «teorētiskiem» un «zinātniskiem» rakstiem.»

Ielūkosimies «Baltijas Vēstneša» numuros. Kā Rainim un dažiem vēlāko gadu literatūrzinātniekiem varējis rasties priekšstats, ka K. Mīlenbahs «spriedelē par dažādiem valodas pareizības virzieniem vispār, bet konkrēti visas iedomājamās, raksturīgās valodas nepareizības sameklē «Fausta» atdzejojumā» un «ar neslēptu nicināšanu un ļaunu prieku.. pārmet tulkotājiem maz pazīstamu un «nelaimīgi jaundarinātu» vārdu lietošanu un vārdu īsināšanu jeb strupināšanas nedarbu»?¹⁹⁸ Nāksies citēt tās valodnieka rakstītās rindas, kur minēts Raiņa vārds un kur ir iespējams kaut netiešs mājiens uz «Fausta» tulkojumu. Atsaukdamies uz zviedru valodnieka Ā. Nurēna atzinumiem par t. s. lietderīgo valodas veidošanas virzienu – vislabākā ir valoda, kas klausītājiem visvieglāk saprotama, – K. Mīlenbahs raksta: «Grūti saprotama mūsu valoda, ja lietojam lielā mērā maz parastus vai arī nelaimīgi jaundarinātus vārdus, ja iegrozām teikumus tā, ka lasītāju pirmāk vismaz maldinām:

Citkārt naktī tavas liesmas

Tesālisku laumu dziesmas

Noziedzīgi vilka lejā,

Lūko miera pilnā sejā

Šurpu viļņu trīsu dejā,

Maigas gaismas vizmā mirdzi,

Staro zibot pār to virdzi,

Kas tur atstāj viļņu spirdzi!

Rainis. «M. V. M.» 97.650.lap. p.

Pirmās pantiņas padara par ne viegli saprotamām neveiklā vārdu kārta. Teikumus mēdzam iesākt nevis ar papildinātāju, bet ar teikuma priekšmetu. Uz šo valodas parašu dibinās psiholoģiskā parādība, ka tos gadījumos, kur akuzatīvs neizšķiras formas ziņā no nominatīva, uzlūkojam pirmo no neizšķirtām formām par teikuma priekšmetu, otro par papildītāju. ..Sacīto ievērojot, būs viegli saprotams, ka pirmās pantiņas nekādi nav viegli saprotamas, jo neviļus ikviens uzlūkos pirmā rindiņā minētās liesmas par teikuma priekšmetu un dziesmas par papildītāju.. Pirmām rindiņām maldinātais lasītājs atdursies pie ceturtā rindiņā sastopamā homonīma lūko, kas var būt gan pavēles izteiksmes otrā persona, gan īstenības izteiksmes trešā vienskaitļa un daudzskaitļa persona, – atdursies sevišķi tamdēļ, ka viņš nav radis sacīt lūkot dejā, bet lūkoties dejā; bez tam uzrakstītās pantiņas padara ja ne par nesaprotamām, tad tomēr par grūti saprotamām maz pazīstamu un jaundarinātu vārdu pulks: vizma, mirdze, spirdze.»¹⁹⁹

Analizējot Ā. Nurēna tēzi «Sliktāks ir ikviens garāks teiciens, ja tas neko citu neapzīmē ka īsākais», K. Mīlenbahs piezīmē: «Pavisam aplami, kad dziesminieki ņemas atskaņu labad, formas staipīdami, tās izstiept neformās: Vēl kalns iekš sava tumša klēpja, Daudz neizkalta zelta slēpja (!) (Rain. M. V. M. 97, 406).»²⁰⁰

Piemēri no «Fausta» tulkojuma izmantoti par ilustrāciju atzinumam, ka atmetams ikviens valodas grozījums, kas nozīmes ziņā neatšķiras no tradicionālajām formām: «Sevišķi nesaprotami grozās un šķobās daža rakstnieka spalva galotņu (= izskaņu) ziņā. ..visjaunākā laikā manāma kāre visas šīs minētās galotnes [-šana, -ums, -iens, -ība, -oņa, -ne, -tne] atmest un valodu pēc iespējas paīsināt un pastrupināt. Tāds valodas strupinājums jaunākā laikā sevišķi Raiņa iecienīts: Mēs mūžīgi uztici ( = uzticību) izlūdzam (M. V. M. 97, 656), brīnus cerēt (= brīnumus) (M. V. M. 97, 408), es dzirdu rību (ich höre ein Geräusch, Faust) (M. V. M. 97, 739), sentēvu senās sakas (M. V. M. 97, 738) ..Par tādiem strupašķu vārdiem pieskaitāma arī K. Kalniņa labklāja.. un daudzinātā mīla, arī laulu pāris (Rain. M. V. M. 97, 417); strupastis sprēg dāvājis Rainim vajadzīgo atskaņu vārdam bēg. Ej droši tālāk, gaismas rieti Drīz aizkusušās krūtis spirdz (!) (M. V. M. 97, 12); iemākts – angelernt (M. V. M. 97, 655); iemākts nekad nevar atlīdzināt nojēgumu iemācīts, bet var tikai apzīmēt drusku māktu, nepilnīgi nomāktu. Rainis iet savā valodas strupinājamā nedarbā tik tālu pat, ka viņš vienu no salikteņa dalām pavisam atmet: 1) otro daļu: Es ārsts, kas pie vārda sauc ik ( = ikvienu) augu (M. V. M. 97, 723).. 2) pirmo daļu: rogu līgsmi sniegdama (= sasniegdama) (M. V. M. 97, 723); pie krusta ziedzīgi (= noziedzīgi) caururbto (M. V. M. 97, 723)..»²⁰¹

Vārdi, kas it kā attiecināti uz Raini, samanāmi šādos teikumos: «Jo, savu valodu labi pazīdami, atradīsim daudzkārt tur īsti vecu latviešu vārdu, kur valodas nemākulis lietos vai nu kādu svešvārdu, vai arī kādu neveikli jaundarītu vārdu.»

Izvirzīdams tēzi par rakstnieku vadošo lomu valodas veidošanā, K. Mīlenbahs citē A. Nurēna izteikumu «Mūsu valoda būs laba, ja runāsim un rakstīsim tā, kā mūsu valodas mākslinieki, mūsu labākie rakstnieki runā un raksta» un piebilst: «Šis beidzamais teikums sevišķi ieteicams mūsēju ievērībai. Jo pie mums dažs labs, pats vēl ne latviešu valodas ābecē neielauzies, ākstās tā, it kā būtu aicināts valodas reformators.»

Tas arī ir K. Mīlenbaha grēks, par ko viņš, T. Zeiferta vārdiem runājot, «dabū ragus un asti». Izrādās, ka polemikas turpmākajā gaitā plaši apcerētie «lamu vārdi» tikai ar grūtībām izvelkami no teksta («Mājas Viesa» rakstos tie lietoti pēdiņās!) un nebūt nav vērsti pret kādu konkrētu rakstnieku. Tos gan atvasinājis, gan uz Raini un Aspaziju attiecinājis pats «Mājas Viesis» ...

Pēc raksta ««Baltijas Vēstneša» jaunākā indiāniešu kara deja» «Mājas Viesa» literārajā pielikumā parādās vairākas pret K. Mīlenbahu vērstas Raiņa satīras. Tiek publicēts arī šāds sludinājums:

IELAUZĪŠANA LATVIEŠU VALODAS

JAUNAJĀ ĀBECĒ!

Pieteikties var latviešu labākie rakstnieki, – bet tikai tādi. Pie pieteikšanās jāuzrāda vismaz pusducis literārisku ražojumu, kuri atzīti par krietnākiem mūsu rakstniecībā. Ielauzīšana notiek pēc visjaunākās lamāšanās metodes; mācības līdzekļi, it sevišķi jaunas divdabju ābeces un stipru lamuvārdu man netrūkst.

Maksā – 8 kapeikas par rindiņu. Piezīme. Kas nenāks labprātīgi manā mācībā, tiks nosaukts par «ākstu» un «reformatoru».

Cien. valodnieks K. M. Nepazīstamais.

Polemikas dēļ kārtējo reizi saasinās attiecības starp «Mājas Viesa» un «Baltijas Vēstneša» redakcijām un aiz tām stāvošajiem grupējumiem. Abos laikrakstos parādās vairāki pret konkurentu vērsti raksti.²⁰² J. Dravnieka un K. Mīlenbaha sacerējumi, kuros norādīts uz nepilnībām «Fausta» tulkojumā, «Mājas Viesa», vēlāk arī «Dienas Lapas» redaktora Pētera Zālītes rokās kļūst par iespaidīgu trumpi, lai pierādītu «Baltijas Vēstneša» un pirmām kārtām tā redaktora Nikolaja Purina ignoranci kultūras jautājumos. «Baltijas Vēstnesis» nepaliek parādā un publicē atmaskojošus materiālus par P. Zālīti. Pa to laiku «Fausta» tulkojums iznāk atsevišķā iesējumā, tiek atzinīgi novērtēts Rīgas vācu un krievu presē, sāk skatuves gaitas Rīgas Latviešu teātrī.

Jau 1897. gada jūnija «Baltijas Vēstneša» redakcija norāda: «..mūsu nolūks, par «M. V. Mēn.» rakstot, bijis tikai apkarot šā laikraksta riebīgo reklāmu; citādi mēs neesam gribējuši uzbrukt ne «M. V.», ne «Faustam», kā «M. V.» mums to grib uztiept.»²⁰³ Vēl pēc gada protesta rakstu publicē Jēkabs Dravnieks. Viņš atzīst, ka ilgi cietis klusu, bet nu esot jārunā, lai rādītu, cik taisnības ir runās, ka «Fausts» noķengāts. Viņš tikai aizrādījis uz dažām kļūdām tulkojumā un noraidījis «Mājas Viesa» pārliecīgo lielīšanos, raksta nobeigumā izsakot atzinīgu spriedumu. J. Dravnieka rakstam pievienota redakcijas piezīme: «Nepatiesā klabināšana par «Fausta» nopelšanu ir galvenā daļa no «Mājas Viesa» dzīvības; ar to viņš stāv un krīt.»²⁰⁴

1898. gada 24. augustā «Mājas Viesa» redakcijai vēstuli nosūta Kārlis Mīlenbahs. Tā tiek publicēta tikai nākamā gada 10. februārī ar redakcijas ievadu, pēcvārdu un Raiņa piezīmēm vēstules tekstā. Redakcijas ievadā teikts: «M. kgs bija nostājies vienā pulkā ar «Balt. V-ša» «darboni» J. Pd. kungu, un kā tādu mēs viņu arī rādījām publikai rakstā, kurš griezās vispār pret «Balt. V-ša» nepieklājīgiem uzbrukumiem «Māj. Viesim» un atzītiem rakstniekiem: Ā. Alunānam, R. Blaumanim, Aspazijai u. c. M. kgs bija «mitgegangen, mitgefangen» (līdzi gājis, līdzi ķerts).»

Redakcija vēl piebilst, ka personiskā sarunā ar P. Zālīti K. Mīlenbahs vēlreiz uzsvēris, ka nav gribējis uzbrukt «Fausta» tulkojumam, kā arī atļāvis «Mājas Viesī» publicējamo vēstuli pēc vajadzības mīkstināt. Vēstules publicēšanu K. Mīlenbahs atstājis redakcijas ziņā un izteicies, ka atteikuma gadījumā to «Baltijas Vēstnesim» nedošot, kaut arī esot uzaicināts pret «Mājas Viesi» rakstīt.

Ar K. Mīlenbaha vēstuli varam iepazīties, izlasot Raiņa rakstu «Cīņa pret «Fausta» latvisko tulkojumu»²⁰⁵. K. Mīlenbahs norāda, ka minētās kļūdas joprojām atzīstot par kļūdām, un plašāk pamato savas domas. Vēstule beidzas ar zīmīgiem vārdiem: «Par «Fausta» tulkojumu es neesmu nekur spriedis. Ja man nāktos par viņu spriest, tad droši mans spriedums nelīdzinātos noķengāšanai. Ķengāties un lamāties nav mans amats; jo domāju, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, pierāda, ka viņam lietišķu pierādījumu trūkst; esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, apšauda pats sevi pašu negoda aptraipītām bultām.»

Polemika līdz ar to tiek uzskatīta par izbeigtu, bet tās saceltās kaislības un to sekas jūtamas vēl ilgi, pat līdz mūsu dienām. 1899. gada sākumā atsauksmi, par «Fausta» tulkojumu «Austrumā» publicē A. Niedra, norādīdams uz, viņaprāt, neveikliem jaundarinājumiem «ne tādēļ, lai mazinātu tulkojuma nozīmi, bet lai darītu uzmanīgu vienu un otru iesācēju rakstnieku uz to, ka viņam allaž jāpalaižas arī uz savu valodas sajušanu.. Ja turpretī kāds tiešām sajūt, ka «Fausta» tulkojumā lietotās formas un vārdi viņam patīk un tecēt tek iz spalvas, lai tad viņš tos lietā droši: gan jau nākamība izšķirs, vai tiem tiesības uz dzīvi».²⁰⁶ Raini recenzija dara uzmanīgu: «A. Niedra pārmet man visvairāk valodas bagātību, atskaņu skaistumu, ideālismu uzskatos, jo es uz atzīšanu taču nebiju rēķinājis. Tādi pārmetumi ir glaimi ienaidnieka mutē.»²⁰⁷

«Fausta» tulkojuma valodu īpaši atzinīgi vērtē T. Zeiferts, «kritiķis, kuram poēzijas sajušanas spēju nav izdeldējusi dzīšanas pēc valodnieciskiem krikumiem» («Mājas Viesis»): «Gan tur šis tas būs, kas neiederēs valodas dzīvajā organisma, bet vispārīgi šie vardi un teicieni atver valodā jaunus, līdz šim tautas klēpī noslēptus bagātus jaukumus. Nav acumirklī apsverams, cik latviešu valoda un dzeja caur šādu «pausta» tulkojumu manto.»²⁰⁸

1901. gadā Zinību komisijas Vasaras sapulcē notiek vārdu pārmaiņa starp Aspaziju un K. Мīlenbahu. Referātā par jaunvārdiem valodnieks minējis arī vienu piemēru no «Fausta» tulkojuma. Atbildēdama uz presē izteiktajiem pārmetumiem, ka debatēs viņa esot atļāvusies vārdus, kas izklausījušies kā ķengāšanās, Aspazija publicē protesta vēstuli: «Visus šos negodīgos, ievainojošos un pazeminošos lamu vārdus lasītājs var pēc sirds patikas palasīties «Baltijas Vēstneša» 1898. gada kādā apcerējumā, kurā cien. valodnieka kgs pēc garāka ievada uzbruka «Fausta» tulkotājam un to rupjā veidā personīgi nolamāja. ..Vienīgais vārds, ko es no savas puses piemetināju, bija «filoloģijas lieldūrnieks» ..»²⁰⁹

Par vāji slēptajiem zemstrāvojumiem, kuru dēļ valodnieciskā diskusija iegūst plašu atbalsi sabiedrībā, nepārprotami norādīts jau rakstā ««Baltijas Vēstneša» jaunākā indiāniešu kara deja». Rainis secina: ««Balt. Vēstnesis», apskauzdams «Mājas Viesi» un gribēdams viņu visādiem līdzekļiem iz pasaules izēst, .. uzbrūk .. latviešu spējīgākiem, atzīti labākiem rakstniekiem tādēļ, ka tie raksta «Mājas Viesī» .. «M. V.» un «M. V. M.» aiztiktu, ja viņam nebūtu labākas gleznas nekā draugu žurnālam «Austrumam», ja viņam nebūtu ārzemju korespondenti un ceļojumu aprakstītāji, ja viņa redaktors [P. Zālīte – I D.] nebūtu doktors un «B. V. -a» [redaktors] tikai kursu nepabeidzis politeknikas skolnieks [N. Pūriņš -– I. D.] ..»²¹⁰

Pretējās puses spriedumu izsaka T. Zeiferts. Visu vainu par domstarpību un konkurences saasināšanos uzveldams «Mājas Viesa» redaktoram P. Zālītēm, kritiķis uzsver arī mākslīgi radīto ažiotāžu ap «Fausta» tulkojumu: «[Mīlenbaha] raksts, kas rakstīts nopietni, pamatīgi, no visām pusēm materiālus ņemot, tas aranžēts par polemikas maskerādi! Patiesīga cilvēka persona un nopietni domāts un darīts darbs – tās «M. Viesim» ir lietas, ko var smulināt kā vecu tupeli.»²¹¹

Kā redzams, abām pusēm grūti būt objektīvām. Tomēr jāsecina, ka pieņēmumam par «Fausta» tulkojuma sākotnējo neatzīšanu un nenovērtēšanu nav pietiekama pamata. Preses izdevumu konkurences un aiz tiem stāvošo grupējumu cīņas apstākļos «Mājas Viesa» redakcijai izrādās izdevīgi J. Dravnieka un it īpaši K. Mīlenbaha atziņas pasniegt sagrozīta veidā. No otras puses, konservatīvais «Baltijas Vēstnesis» izmanto katru gadījumu, lai varētu uzbrukt Jaunās strāvas darbiniekiem. Šajā cīņā tiek ierauti arī nomaļus stāvoši cilvēki, tiek cilāti jautājumi, kas neviļus kļūst par ieroci pret progresīvajām idejām.

1916. gadā P. Šmits Kārlim Mīlenbaham veltītajā nekrologā raksta: «Bet tomēr mūsu prese nevar lepoties, ka viņa tikai ar godu būtu minējusi šo nenogurstošo tautas darbinieku .. Ne vienreiz vien viņa vārds ir daudzināts zemos un tuvredzīgos strīdos. Nav še tik daudz vainīgi tie rakstnieki, kas jaunības karstumā pārsteigušies. Par tādām lietām ir jāatbild redakcijām, kas atradušas šādu rakstu publicēšanu par vajadzīgu.»²¹² Redakciju vadošā loma polemikas izvērtēšanā un interpretācijā ir nenoliedzama. Bet vai ir kāds pamats domāt, ka valodnieks K. Mīlenbahs norādījis uz «Fausta» tulkojuma kļūdām, personisku antipātiju vadīts? Atcerēsimies K. Mīlenbaha kredo: «.. uz .. valodas nelīdzenumiem es aizrādu savos apcerējumos, vienalga, vai zināmā raksta sarakstītājs mans paziņa vai svešnieks, gribēdams, lai mūsu jaunā paaudze nepiesavinās līdz ar rakstnieku valodas jaukumiem arī viņu valodas nelīdzenumus.» Apsīšu Jēkabs savās atminās rakstījis, ka K. Mīlenbaha devīzes valodas kopšanā bijušas šādas: «Tikai lietišķi!», «Tikai ķildu vien ne!», «Tikai neaizskart personas!»²¹³

Vai Rainis un Mīlenbahs ir bijuši personiski pazīstami? 1891. gadā Rainis strādā Jelgavā par advokāta palīgu, K. Mīlenbahs tajā laikā ir Jelgavas ģimnāzijas skolotājs. Kā uzzinām no E. Stērstes atmiņām, gan viens, gan otrs ir bijis biežs viesis Andreja Stērstes atmiņām, gan viens, gan otrs ir bijis biežs viesis Andreja Stērstes mājās.²¹⁴ Maz ticams, ka viņi nebūtu satikušies. Iespējams vienīgi, ka K. Mīlenbahs sākumā nav zinājis, ka Rainis ir tas pats A. Stērstes palīgs Pliekšāns. Lai nu kā, bet runāt par K. Mīlenbaha personiskām antipātijām pret Raini nav ne mazākā pamata. Arī «Fausta» tulkojumu valodnieks nav noliedzis. Viņš iebilst pret atsevišķiem vārdiem un vārddarināšanas paņēmieniem, bet saskata progresīvo un vērtīgo pamattendenci. Turpmākajos gados K. Mīlenbahs «Fausta» tulkojumu vairākkārt pieminējis ļoti atzinīgi.

Bet kādu vietu daudzslāņainajā polemikā ieņem tīri lingvistiski jautājumi? Vai faktiski ir notikusi cīņa par jauno latviešu valodu? Vai K. Mīlenbaha izteiktā kritika par vairākiem Raiņa lietotajiem vārdiem un formām ir bijusi pamatota?

Lai to noskaidrotu, vispirms nepieciešama pagara atkāpe.

Vēstures gaitā domas un viedokli par valodniecības priekšmetu daudzkārt mainījušies, nereti ieslīgstot nepieļaujamās galējībās. Arī samēra neilgajā latviešu kultūras, vēsturē virmojis daudz kaislību ap jautājumu, vai valodniekiem ir tiesības un pienākums rūpēties par valodas tīrību un bagātību, vai arī viņu vieta ir «sēdēt pie antikvārijām un šķirot un pētīt vecus materiālus» (Aspazija).

Atcerēsimies K. Mīlenbaha pamatprincipu: nopietns valodnieks nekad nediktē aksiomātiskus likumus, bet ieteic optimālāko no valodā jau esošā, izvēli vispusīgi pārdomājot un pamatojot. Tāpēc arī K. Mīlenbahs valodnieku kompetencē nav iekļāvis jaunu vārdu radīšanu, kas ir tikai rakstnieku uzdevums. Tātad laiks izšķirs, vai šiem vārdiem ir tiesības uz dzīvi. Sadarbība ar valodniekiem valodas jaunrades jomā tomēr būtu vēlama: «Gramatiku uzdevums aizrādīt, kādas formas, kādi izteiksmes veidi, parasti rakstu valoda, un rakstniekiem visādā ziņā nopietni jārauga iepazīties ar gramatiku aizrādījumiem vai jāizredz grūtākais ceļš, t. i., pašiem jālasa labāko rakstnieku raksti, tā tad jāatkārto gramatiku jau paveiktais darbs.»²¹⁵

Citāts daiļrunīgi parāda K. Mīlenbaha uzskatus par rakstnieku un valodnieku pienākumu sadali literārās valodas veidošanā. Tomēr prakse no šādas visnotaļ loģiskas jautājuma nostādnes parasti bijusi visai tālu. Rakstnieku un valodnieku diskusijas ir pilnīgi likumsakarīga parādība, it īpaši mazo tautu vēsturē. Pieminēsim analoģisku gadījumu lietuviešu literatūrā. K. Mīlenbaha kādreizējais darbabiedrs Jelgavas ģimnāzijā lietuviešu literārās valodas pamatlicējs Jons Jablonskis asi nostājās pret J. S. Kraševska poēmas «Vitoļa raudas» tulkojumu un pieprasīja, lai tas netiktu iekļauts skolu bibliotēkās. Tulkotājs, pazīstamais dzejnieks F. Ķirša, un profesors V. Krēve-Mickēvičs centās pierādīt, ka valodas likumi dzejniekiem nav obligāti, jo viņi paši šos likumus rada. Cīņas karstumā abas puses daudz ko pārspīlēja. Atceroties šo diskusiju, rakstnieks Balis Sroga vēlāk rakstīja: «Zināms, ka rakstnieks nelīdzinās rakstniekam, valodnieks – valodniekam. Gan vienā, gan otrā pusē bija tādi, kuru priekšā ar cieņu būtu jānoliec galva, bet bija arī tādi, kurus sūtīt uz elli mālus mīcīt būtu bijis par maz ...»²¹⁶

Šai reizē varam skart vienīgi virspusējas saknes – mēģināt noskaidrot, kāpēc parasti rodas nesaprašanās starp rakstniekiem un valodniekiem? Tas nav mazsvarīgi Raiņa un K. Mīlenbaha polemikas izpratnei.

Jebkuras valodas attīstībā svarīgs ir jautājums par literārās valodas un daiļliteratūras valodas attiecībām un mijiedarbību. Arī latviešu valodniecībā bijuši dažādi uzskati par daiļliteratūras valodas stilistisko piederību un attieksmi pret vispārpieņemtajām valodas normām un tradīciju. Teorētiski gan «dzejnieki», gan «valodnieki» atzīst, ka daiļliteratūrā lietojami arī subliterārās valodas elementi, tomēr tie nav attaisnojami, ja lietoti tikai oriģinalitātes dēļ.

Bet, tā kā nav un nez vai kādreiz būs visiem derīga mēraukla mērķtiecības un ārišķības nošķiršanai, pamats diskusijām nezudīs vel ilgus gadus. «Cienīga un no ikdienišķuma brīva izteiksme izlieto neparastākus vārdus. Par neparastākiem es te dēvēju apvidus vārdus, metaforas, paplašinātus vārdus un visus citus, kas novirzās no ikdienišķuma. Bet, ja nu kādam ienāktu prātā dzejot vienīgi tādā valodā, tad viņa sacerējums kļūtu vai nu par mīklu, vai par svešvārdu mistrojumu,»²¹⁷ – zem šiem vārdiem, domājams, parakstītos gan Rainis, gan K. Mīlenbahs, gan vairums mūsdienu rakstnieku un valodnieku. Bet tos teicis Aristotelis ap 330. gadu pirms mūsu ēras!

Jautājums par gramatiskās normas un radošās individualitātes attiecībām ir noteicošais Kārļa Mīlenbaha un Viktora Eglīša polemikā. 1907. gadā iznāk V. Eglīša dzejoļu krājums «Elēģijas», kam raksturīgi jaunas dzejas formas meklējumi. Izrādās, ka šai sakarā ir ko teikt valodniekam. 1909. gadā K. Mīlenbahs nodod atklātībai rakstu «Piezīmes par V. Eglīša «Elēģijām»». Vēlāk šis raksts tiek ievietots 4. krājumā «Daži jautājumi par latviešu valodu» kā papildinājums jau 1903. gadā publicētajam rakstam «īss apcerējums par latviešu dzejas valodu».

Ievadā valodnieks raksta: «Ko šī jaunā virziena dziesminieki izteic, to apcerēt nav mans uzdevums, nav ari man iespējams, tāpēc ka šī virziena dzeja man pa lielum lielai daļai mīklaina, nesaprotama. Bet kā viņi izsakās, to aizņemšu divi trim vārdiem un, proti, tikai tas vietas, kas izsacītas manam prātam un manai fantāzijai puslīdz pieejamā veidā.» Iebildumi skar leksiku, «ēnainos un miglainos vārdus, kas aptumšo pantu nozīmi un saturu», gramatiku, bet visvairāk – V. Eglīša ziedojumus atskaņu elkam. Kritika ir visai iznīcinoša, mūsdienu skatījumā pat pārāk stingra. K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka jāaizrāda pat uz šķietami nenozīmīgām valodas kļūdām, lai ari citi no tām varētu izvairīties. Valodas negludumi īpaši nepieļaujami ir populāru dzejnieku darbos. Lūk, kā valodnieks spriež: «.. jo jaukāka mūzika, jo vairāk ikviena skarba nesaskaņa viņā aizkar mūzikas pratēja ausis, bet mūzikas nepratējs šīs nesaskaņas nemaz nesajūt, gluži tāpat arī, jo jaukāka dzeja, jo vairāk nepanesamas viņā valodas pratējam valodas kļūdas, bet valodas nepratējs tās lasa, savā baudījumā netraucēts.»²¹⁸

Aizskarts par K. Mīlenbaha uzdrīkstēšanos iebilst pret viņa dzejas valodu, V. Eglītis 1910. un 1911. gadā uzraksta trīs pret valodnieku vērstus rakstus – «Valoda un dzeja», «Atgādinājums filologiem», «Tagadnes un mūžības jautājumi dzejā un valodā». Pretrakstu publicē arī K. Mīlenbahs. Saprasties viņiem tomēr neizdodas. V. Eglītis uzskata, ka arhaiskā latviešu zemnieku gara pārņemtais Mīlenbahs nekā no dzejas nejēdz; K. Mīlenbahs savukārt izsakās, ka droši var cerēt, ka nemākuļiem nekad nebūs noteicēja loma latviešu valodas pareizībā. L. Adamovičs gan norāda, ka vēlākos gados V. Eglītis nācis pie pareizas atziņas par K. Mīlenbaha kritikas saturu un  mērķiem.²¹⁹

Mājienu uz šo polemiku K. Mīlenbaha piemiņas rakstā dod J. Endzelīns, izsakot arī savas domas par valodas kopšanas kompetenci: «.. latviešu valodniekam tātad ir pilna tiesība pārbaudīt mūsu rakstniecības valodas pareizību. ..Ja iedomājamies, cik daudz pareizu un derīgu norādījumu dots šos «Dažos jautājumos par latviešu valodu», cik pievilcīgā un populārā formā tie sarakstīti un cik saudzīgā veidā pārrunātas latviešu rakstnieku kļūdas, tad būtu jāspriež, ka to autors būs ieguvis nedalītu atzinību un pateicību. Bet – īstas civilizācijas mums vēl maz, un tātad – neglīti, rupji un netaisni uzbrukumi bija autora alga.»²²⁰

Mūsu dienās vairums pētnieku atzīst daiļliteratūras valodas autonomiju. Tā, kaut atrodas ciešā saistībā ar kopējās literārās valodas normām, pirmām kārtām tiek vērtēta no estētikas viedokļa. Kā jau minēts, daiļliteratūras valodu K. Mīlenbahs vērtē atbilstoši vispārējiem kritērijiem. Bet kā ir ar dzeju? Te zināmu licentia poetica valodnieks tomēr pieļauj: «Dziesminieks var daudzkārt tādus vārdus, tādas formas izlietot, kuras, lai gan viņas tautas apziņā dzīvi dzīvo, prozā tomēr nesastopam.»²²¹ 1911. gadā viņš pat atzīst, ka, valodu pārlabojot, varam dzeju izskaust.²²² Tomēr viņš noteikti vēršas pret pašdarinātu formu un izlokšņu formu lietošanu dzejā ritma un atskaņu labad. Tāpēc arī iebilst pret Raiņa lietotajām formām slēpja 'slēpj', sakas 'pasakas', iemākts 'iemācīts', ziedzīgi 'noziedzīgi,' spirdz 'spirdzina' u. c.

Viens no raksturīgākajiem Raiņa vārddarināšanas paņēmieniem ir vārdu atvasināšana ar tā saukto sufiksālo galotni (uztice, mirdze u. tml.). Pastāv uzskats, ka K. Mīlenbahs nav saskatījis valodas attīstības tendenci – lietvārdu formu saīsināšanos. Lieta tomēr ir nedaudz citāda. Pirmais bauslis ir valodas saprotamība, tāpēc «atmest jau valodā pastāvošus jaukus vārdus un viņu vietā šādus tādus jaundarinājumus vienīgi atskaņu un rituma dēļ ievietot – bez nozīmes nokrāsas dažādības – ir izliet tīru ūdeni un duļķainu iesmelt».²²³ Kā redzams, valodnieks nevēršas pret vārda formas pārveidojumiem jaunu nozīmes nianšu izteikšanai, bet tikai pret semantiski identām, ritma prasību dēļ pārveidotām formām. Pats valodnieks savos rakstos lieto vārdus izteiksme, satiksme, kāre, par skanīgiem un vajadzīgiem atzīst vārdus atveldzē, atziņa, patika utt. K. Mīlenbaha iebildumiem pret tādām formām kā uztice, mirdze, spirdze ir visai būtisks pamats, jo šādos atvasinājumos zūd piedēkļa nosacītā vārda nozīme. Uztice var būt gan 'uzticēšanās', gan 'uzticība', gan 'uzticīgums', gan vēl kas cits. Arī vārda labskaņu viņš par nekādu vērā ņemamu faktoru neuzskata, pat dzejā.

Ja salīdzinām Raiņa un K. Mīlenbaha uzskatus par valodas kopšanas virzieniem, nonākam pie šķietami paradoksāla secinājuma: valodnieka un dzejnieka uzskatos ir vairāk kopīga nekā atšķirīga. To netieši redzam ari diskusijā. Lai pierādītu savu domu, Rainis nereti min citātus un piemērus no K. Mīlenbaha rakstiem. Abi ir pārliecināti, ka pats svarīgākais uzdevums ir attīstīt un bagātināt literāro valodu. Abi uzskata, ka galvenais darbs šajā ziņā jāveic rakstniekiem. Gan Rainis, gan K. Mīlenbahs domā, ka valodā jāiesaista izlokšņu leksika un jāveido jauni vārdi no latviešu valodas saknēm. Tāpēc jo skumjāks liekas fakts, ka nesapratās divi laikabiedri, divas izcilas personības, kam tā rūpēja latviešu valodas liktenis. Zinot sarežģītos apstākļus, kādos tapa «Fausta» tulkojums, kā arī Raiņa personības īpatnības, «Mājas Viesa» un «Baltijas Vēstneša» pārstāvēto politisko grupējumu cīņu, kļūst skaidrs, kāpēc radās mīts par «Fausta» tulkojuma nenovērtēšanu un par Kārli Mīlenbahu kā valodas attīstības noliedzēju. Valodnieku cauri gadu desmitiem pavada nepelnīta Raiņa pretinieka un valodas stindzinātāja slava, ilgus gadus tā kavējusi viņa zinātniskā mantojuma vispusīgu izpēti un popularizēšanu. Viennozīmīgs Raiņa un Mīlenbaha polemikas novērtējums nav iespējams, jo tajā skartas tiešām mūžīgas problēmas. Bet šī visai pamācošā polemika nav aizmirsta ne latviešu literatūras, ne literārās valodas vēsturē. Tā sniedz bagātu vielu pārdomām par valodas attīstības virzītājspēkiem, par daiļliteratūras valodas izpratnes vēsturisko attīstību. «Aizrādījumi uz nostaigātiem neceļiem nevar lieliem vīriem nepatīkami būt; tādus aizrādījumus viņi var tikai uzlūkot par putekļu noslaucītājiem no savu darbu spožuma.»²²⁴ Šos K. Mīlenbaha vārdus atcerēsimies arī turpmāk, kad mēģināsim izvērtēt Raiņa un K. Mīlenbaha polemiku aizvien jaunos aspektos.

Tomēr nevar nedomāt par to, ka šo polemiku uztvēra pats Kārlis Mīlenbahs. Vai bija tā, .kā raksta L. Adamovičs? «Neievērodams personības, bet tikai pašu lietu, viņš kā reti kāds prata ar cilvēkiem satikt, arī ar nepanesamāko raksturu. Tādēļ arī personīgu pretinieku viņam, kā liekas, nemaz nevarēja būt. Pats viņš jutās pāri visiem personīgiem uzbrukumiem un ķengājumiem. Kad tuvinieki, dēls, brālis vai draugi viņu ķircināja, pieminot gadījumus, kur viņa valodnieciskie raksti tam bij ienesuši nepatikšanas un aizkārumus, viņš tikai pavīpsnoja vai pat gardi pasmējās par savu ķibeli.»²²⁵

1901. gadā, aprakstīdams savas izlokšņu pētnieka gaitas Kurzemē, Kārlis Mīlenbahs it kā bez sevišķa iemesla sāk runāt par cilvēka mūža jēgu, teikdams šādus vārdus: «..lietderības apziņai panīkstot, pazūd darba priecība un darbības spars un līdz ar to arī darba sekmes; bet, pazaudējuši darba priecību un sparu, esam arī aprakuši dzīvības prieku; bez dzīvības prieka atkal dzīve nav nekāda. Tāpēc būtu ikvienam jāsargās laupīt sava līdzcilvēka lietderības apziņu, – laupīt sevišķi apziņu tādiem darba rūņiem, kuri bez savas lietderības apziņas savā sūrajā mūžā maz ko var dēvēt par savu īpašumu.»²²⁶

Var jau būt, ka ar polemiku par «Fausta» tulkojumu šiem vārdiem nav nekāda sakara.

¹⁸⁹ Mājas Viesa Mēnešraksts. – 1896. – Nr. 12. – 911.–912. lpp.

¹⁹⁰ Poruks J. Johans Volfgangs fon Gēte // Mājas Viesa Mēnešraksts. – 1897. – Nr. 1. – 2.–4. lpp.

¹⁹¹ Mājas Viesis. – 1901. – Nr. 28. – 11. aug.

¹⁹² J. Pd. [J. Dravnieks} «Mājas Viesa Mēnešraksts», 4. nr., 1897..//Baltijas Vēstnesis. – 1897. – Nr. 94.–24. apr. (8. maijs).

¹⁹³ Rainis. Dzīve un darbi. – R., 1925. – 9. sēj. – 89. lpp.

¹⁹⁴ Mājas Viesa Mēnešraksts. – 1897. – Nr. 5. – 336. lpp. (parindē).

¹⁹⁵ Gētes «Pausts» un «Baltijas Vēstnesis» // Mājas Viesis, lit. pielik. – 1897. – Nr. 22. – 344.–352. lpp.

¹⁹⁶ Sk., piemēram: «Mājas Viesis» un «Pausts» // Baltijas Vēstnesis. – 1897. – 31. maijs; «Mājas Viesis»..//Baltijas Vēstnesis. – 1897. – 14 (26.) jūn.; Vēlreiz «Fausts» un «Baltijas Vēstnesis»//Mājas Viesis, lit. pielik. – 1897. – Nr. 28. – 9. jūl. – 442.–448. lpp.

¹⁹⁷ Mājas Viesis. – 1898. – 17. jūn., 1. jūl., 8. jūl., 15. jūl.

¹⁹⁸ Sokols E. Rainis. – R., 1962. – 113. lpp.

¹⁹⁹ [Mīlenbahs K.] Par valodas pareizību//Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 28. maijs (9. jūn.).

²⁰⁰ [Mīlenbahs K.] Par valodas pareizību//Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 1. (13.) jūn.

²⁰¹ [Mīlenbahs K.] Par valodas pareizību//Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 3. (15. jūn.)

²⁰² Sk., piemēram: Baltijas Vēstnesis. – 1898. – Nr. 137,. 188., 196., 206., 215. u. c.; Mājas Viesis. – 1898. – Nr. 38., 39.

²⁰³ Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 14. (26.) jūn.

²⁰⁴ Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 20. jūn. (2. jūl.)

²⁰⁵ Rainis J. Kopoti raksti. – R., 1983. – 18. sēj. – 140.–148. lpp.

²⁰⁶ Niedra A. «Fausts». Traģēdija iz Gētes. Tulk. Aspazija un Rainis//Austrums. – 1899. – Nr. 1. – 158. lpp.

²⁰⁷ Raiņa vēstule Aspazijai 1899. g. 24. janvāri//Literārais mantojums. -– R., 1961. – 2. sēj. – 179. lpp.

²⁰⁸ Zeiferts T. «Fausta» tulkojums // Jauna Raža. 1898. – Nr. 1. – 189.–190. lpp.

²⁰⁹ Dienas Lapa. – 1901. – 4. aug.; Mājas Viesis. 1901. – 11. aug.

²¹⁰ Mājas Viesis. – 1898. – 17. jūn. – Polemikas gaitā «Baltijas Vēstnesis» publicē materiālus, no kuriem var secināt, ka P. Zālīte filozofiju nemaz nav studējis; tiek apšaubīts arī viņa doktora grāds (sk., piemēram: Ārzemes dakters īstā gaismā // Baltijas Vēstnesis. – 1898. – Nr. 206, 196, 215. P. Zālītes atbildes sk.: Mājas Viesis. – 1898. – Nr. 38., 39.). N. Puriņš (Puriņu Klāvs} 1876.–1879. g. mācījies Rīgas Politehnikuma priekšskolā, no 1879. g. studējis arhitektūru, bet kursu nav beidzis.

²¹¹ Teodors [T. Zeiferts]. Dr. philos. P. Zālīts mūsu avīžniecība. – R., 1901. – 55.–56. lpp.

²¹² Šmits P. Mūsu valodnieks K. Mīlenbahs // Līdums. – 1916. – 2. (15.) jūn.

²¹³ Apsīšu Jēkabs. Mūsu valodnieka K. Mīlenbaha piemiņai//Dzimtenes Vēstnesis. – 1916. – 31. marts.

²¹⁴ Stērste E. Mana tēva palīgs // Rainis laikabiedru atmiņās. – R., 1985. – 41. lpp.

²¹⁵ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 70. lpp.

²¹⁶ Sruoga B. Rašytojas ir gramatika // Gimtoji Kalba. – 1937. –  Nr. 7 – P. 12.

²¹⁷ Aristotelis. Poētika. – R., 1959. – 93. lpp.

²¹⁸ Mīlenbahs K. Īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 103. lpp.

²¹⁹ Adamovičs L. Kārļa Mīlenbaha dzīve un darbi // Filologu biedrības raksti. – R., 1927. – 7. sēj. – 87. lpp.

²²⁰ Endzelīns J. Kārļa Mīlenbaha darbi valodniecībā // Baltija. – 1916. – 22. sept.

²²¹ Mīlenbahs K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 31. lpp.

²²² Mīlenbahs K. Jaunas dziesmas // Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 21. maijs (3. jūn.).

²²³ Mīlenbahs K. Īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 93. lpp.

²²⁴ Mīlenbahs K. īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi... – 4. krāj. – 74. lpp.

²²⁵ Adamovičs L. Kārļa Mīlenbaha dzīve un darbi // Filologu biedrības raksti. – R., 1927. – 7. sēj. – 94. lpp.

²²⁶ Mīlenbahs K. No Saldus līdz Kuldīgai// Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 18. (31.) dec.