PASAULES ATSPULGS VĀRDĀ

            19. gadsimta beigās, kad Kārlis Mīlenbahs sāk pievērsties latviešu valodas vārdu krāšanai, pētīšanai un vērtēšanai, jautājums – augt vai neaugt valodai – vairs domstarpības neizraisa. Pateicoties priekšgājējiem, īpaši J. Alunānam un A. Kronvaldarn, latviešu valodas vārdu krājuma vairošanai ceļš ir pavērts. Pāris gadu desmitos daiļliteratūrā un publicistikā izmantojamo vārdu skaits vai divkāršojas – seni vārdi iegūst jaunas nozīmes, literārajā valodā ieplūst apvidvārdi, līdz ar zinātnes un tehnikas attīstību nāk internacionāli vārdi, paveras visplašākās iespējas valodas jaunradei.

Viss, liekas, ir vislabākajā kārtībā, valoda plaukst un attīstās. Tomēr aizvien biežāk atskan balsis, kas aicina iegrožot tieksmi atjaunināt valodu. Kā jau tas mēdz būt, līdz ar nepieciešamiem, labskanīgiem vārdiem valodā ielavījušies arī lieki un nelatviski darinājumi un aizguvumi.

Vācot materiālus latviešu valodas vārdnīcai, Kārlim Mīlenbaham rodas vērojumi un domas par latviešu leksikas attīstību. Vārdnīca paliek vārdnīca – te valodnieks fiksē visu daudzmaz noturīgo, kas radies latviešu valodā tās attīstības gaitā. Nav nemaz tik daudz valodnieku, kam izdodas savienot leksikogrāfa vērojošo un valodas kopēja vērtējošo skatu uz vārdu. Mīlenbahs katru vārdu pētī kā valodas sistēmas sastāvdaļu, neaizmirsdams virsuzdevumu valodas skaidrības, tīrības un bagātības pilnību. Neatliekamiem leksikoloģijas jautājumiem tiek veltīts liels skaits rakstu. Galvenās K. Mīlenbaha atziņas šķiet vērtas, lai ar tām iepazīstinātu ari mūsdienu lasītāju.

Savā laikā A. Kronvalds pierādīja, ka neviena valoda nav pilnīgi gatava no debesīm nokritusi, bet visas attīstījušās ilgu gadu laikā. Valoda attīstās trejādi: 1) seniem vārdiem iegūstot jaunas nozīmes; 2) jaunam atvasēm no latviešu saknēm izaugot; 3) aizgūstot vārdus no svešatnes. Tā tas bija gan Kronvalda, gan Mīlenbaha laikā, tā tas ir arī mūsu dienās. Ik pa laikam kāds vārds no valodas arī zūd, atstādams pēdas tikai dažā tautasdziesmā vai senā grāmatā. Vai ļaut tam aiziet, vai censties noturēt? Vai uzņemt jaunu vārdu valodā, aizmirstot veco? Cik plašs ceļš paverams aizguvumiem? Vai valodas jaunrade nebūtu jāiegrožo? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem Kārlis Mīlenbahs ir meklējis atbildes.

19. gadsimta beigās kopā saplūst latviešu literārās valodas avoti – tautas dzīva sarunvaloda, folkloras valoda un ilgu laiku savrup gājusī latviešu rakstu valoda. Reizumis it labi sadzīvo vāciskā sintakse ar svaigiem apvidvārdiem; skaužot ģermānismus, līdzi tiek paķerts arī retāks latviešu vārds. Kā turpmāk virzīties valodai, lai tā neatkāptos ne no rakstu valodas tradīcijām, ne no tautas valodas, turklāt atbilstu laikmeta zinātnes un kultūras prasībām?

Mēģināsim noskaidrot, ko Kārlis Mīlenbahs varētu būt teicis par latviešu literārās valodas sākotni. Viņaprāt, latviešu literārā valoda aizsākusies 16. gadsimtā līdz ar pirmajiem rakstiem latviešu valodā. Par literārās valodas pamatlicēju K. Mīlenbahs atzīst G. Manceli. Skatot valodu tās vēsturiskajā attīstībā, nepieciešams objektīvi novērtēt priekšgājēju devumu. «Latviešu rakstniecība,» raksta K. Mīlenbahs, «kā ikviena rakstniecība sava sākumā, pielīdzināma mūža mežam. Lai gan tādi vīri kā Mancelis, Fīrekers, Gliks, Višmanis un Stenders uzstājušies par celmu lauzējiem, tomēr celmi bija tik milzum lieli, ka arī šo vīru spēki viņus nespēja pavisam izlauzt.»¹⁴¹ Pēc K. Mīlenbaha domām, «plaisma starp vācu un tautisko laikmetu nemaz nav tik liela, kā to dažs labs iedomājas».¹⁴² Baltijas vācu mācītāju dēli bērnu gados esot vispirms runājuši latviešu un tikai tad vācu valodā, tātad, ja bijusi vēlēšanās, tie varējuši brangi iemācīties latviešu valodu. Vēra ņemams arī K. Mīlenbaha secinājums, ka mācītāji nevarēja cerēt, ka draudze pārcels viņu runāto latviešu valodu vācu valodā un tā sapratīs viņu vārdus. Tāpēc 16.–17. gadsimta latviešu rakstos jau iespējams runāt par zināmu valodas meistarību.

«Vecos latviešu rakstus lasot, man gribot negribot jāapbrīno seno mācītāju izveicība latviešu vardu izlases ziņā.. Bet, apbrīnojot mūsu literatūras sācēju pūliņus un sekmes latviešu valodas attīstībā, mums neder līdzināties balodim, kas, pazīstama pasaka pāva krāšņo galvu, viņa jaukas spalvas un grezno asti apbrīnodams, nemaz nebija redzējis pāva melnās kājas, nedz dzirdējis viņa nemīlīgo balsi. Nē! mums vajaga kritiķiem būt!»¹⁴³

Un, kritiski pieiedams vācu mācītāju atstātajiem latviešu rakstiem, Mīlenbahs smeļ no tiem noderīgas ziņas par latviešu valodas vēsturi, par zudušiem vārdiem un vārdu senākajām formām. Tikai nesen mūsu valodnieki pierādīja, ka daudzas pirmajos latviešu rakstos sastopamās šķietamās kļūdas patiesībā ir līdz šim neapjaustas izlokšņu īpatnības. Bet Kārlis Mīlenbahs jau 1902. gadā raksta: «Kļūdaina jau ir gan valoda mūsu pirmajos rakstu pieminekļos, bet ne tik kļūdaina, kā viņa izrādās izlokšņu nepratējam; jo daudz formas, kas izlokšņu nepratējam šķitīs rupjas valodas kļūdas esam, izrādīsies pratējam tikai par rakstu valodai neieteicamām izlokšņu formām.»¹⁴⁴

Atbrīvoties no veclatviskās rakstu tradīcijas ir visai grūti, jo rakstītā vārda ietekmes spēks ir liels gan sintaksē, gan leksikā. Līdz ar pievēršanos tautas valodai tiek pavērts ceļš apvidvārdu ieplūšanai literārajā valodā. Tomēr šim procesam ir gan labā, gan sliktā puse. Kā zināms, latviešu literārā valoda veidojusies uz vidus dialekta pamata. Pārvērtējot savus līdzšinējos uzskatus par tāmnieku dialektu kā pirmo rakstu bāzi, ap gadsimtu miju vidus dialekta prioritāti atzīst arī K. Mīlenbahs.

Kopš tā laika par neatņemamu literārās valodas parādību iezīmi viņš uzskata atbilstību vidus dialekta fonētiskajām un morfoloģiskajām normām.

Bet ko darīt tad, ja izloksnēs saglabājusies lielāka formu dažādība un baltu pirmvalodai tuvākas formas? Kārlis Mīlenbahs domā šādi: «..būtu nepareizi, ja, formu pareizības pavedināti, lūkotum tās rakstu valodā ieviest; jo rakstu valodā parastās formas arī jau pareizas, viņas daudzkārt tikai jaunākas analoģijas formas, t. i., pēc citu formu paraugiem darinātas formas. Rakstu valodai jāsargās izloksnes maisīt; rakstu valodai jāattīstās tālāk uz reiz jau liktiem pamatiem.»¹⁴⁵ Tātad literārajā valodā jāsaglabā tradicionālās formas: «..ikviena likumīga valodas parādība, kas ieviesusies rakstu valodā, visādā ziņā rakstu valodai sargāma un glabājama un nekādi nav izskaužama izlokšņu sanašām par labu.»¹⁴⁶ Bet kā ir ar izlokšņu vārdiem? Par to izraisās diskusija 1898. gada Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Vasaras sapulcē. Cik var spriest no atreferējuma, pret izlokšņu vārdu ieplūšanu literārajā valodā vērsies J. Endzelīns. K. Mīlenbahs piekrīt, ka nevēlamas ir izlokšņu formas, bet apvidvārdi literārajā valodā jāuzņem, tāpat kā «pamirušās miesās jāielaiž zemākas kārtas asinis». Kā piemēru K. Mīlenbahs min krievu valodu, kas ir tik bagāta tāpēc, ka tajā pastāvīgi ienāk izlokšņu vārdi. Valodnieks uzskata, ka izlokšņu formām nav dodama priekšroka pat tad, ja konstatēts, ka tās ir seniskākas: «..tādiem vecuma cienītājiem mums jānorāda, ka valodā daudz kas novecojas un tāpēc nelietojams.»¹⁴⁷ Ja grūti noteikt, kādas formas raksturīgas vidus dialekta izloksnēm, jāsauc palīgā gramatika, kas, ievērojot formu attīstību un rakstu valodas vēsturi, pēc nopietnas pārbaudes noteiks, kurām formām jādod priekšroka literārajā valodā.

«Ikvienā apgabalā atronams dažs labs jauks vārds, kas cienīgs rakstu valodas godā kļūt, bet līdz šim vēl guļ nepazīts kā pelnrušķītis sava apgabala kaktiņā. Ja ikviens rakstnieks sāks sava apgabala jaukos vārdus rakstniecības gaismā celt, tad mūsu valoda jo dienas, jo vairāk pieņemsies kuplumā,»¹⁴⁸ 1901. gadā raksta Kārlis Mīlenbahs. Sekodams literatūras attīstībai, viņš pārliecinās, cik daudz valodai spēj dot rakstnieki, kas prasmīgi savos darbos iesaista apvidvārdus. Augstu vērtējama K. Мīlenbaham šķiet J. Janševska valoda. Ieinteresējies par mazpazīstamajiem Nīcas apvidvārdiem J. Janševska darbos, valodnieks sāk sarakstīties ar rakstnieku. Daudz labu apvidvārdu rod vietu «Latviešu valodas vārdnīcā». «Vārdu krājuma ziņā mums pienākas daudz daudz vairāk savu valodu ar izlokšņu vārdiem kuplināt nekā formu ziņā. Jo vārdu ziņā nepienākas nevienam apgabalam monopols. Izloksnēs burbuļo mūsu valodas bagātība. No šā avota mums jo dienas, jo vairāk jāsmeļ. To darīdami, kuplināsim savu valodu ar īstām rotām. Mūsējo starpā šinī jautājumā sastopami greizi ieskati; jo daudz grāmatu apspriedēju peļ daudzkārt to, kas slavējams, proti, ka rakstnieki cēluši kādus savu apgabalu vārdus gaismā.»¹⁴⁹

Apsveicamā velēšanās celt gaismā apvidvārdus tomēr dažreiz nepazīst robežu. Latviešu literatūrā sāk parādīties sacerējumi, kas saprotami vai vienīgi rakstnieka dzimtās izloksnes runātājiem. K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka valodas saprotamība pareizības jautājumā ieņem pirmo vietu, un izsaka savas domas (ar tām būtu jārēķinās arī pašlaik!): «Nekādi neder daudz nepazīstamus vārdus vienā teikumā sablīvēt, jāsargās no kāres visur kā nebūt sava apgabala vārdus iespiest, bet jāierīko tā, ka lasītājs no sakara rakstu valodas godā celto, vārdu ātri bez pūlēm saprot.»¹⁵⁰ Šī pārliecība izteikta gan apcerējumā «Par valodas pareizību» 1898. gadā, gan rakstā «Apvidus vārdi» 1901. gadā, gan iezīmēta vairākos citos rakstos.

Ne jau katram apvidvārdam bulu paverams ceļš literārajā valodā. Daudzi šķietami apvidvārdi patiesībā izrādās aizguvumi no kaimiņtautu valodām. K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka šādus vārdus labāk rakstu valodā neielaist, it īpaši tādos gadījumos, ja literārajā valodā nekāds robs nav samanāms. Kā jau minēts, K. Mīlenbahs nav nošķīris īpašas daiļliteratūras valodas normas, kā to darām mūsu dienās. Tātad, ja literārajā valodā jau ir semantiski atbilstošs vārds, apvidvārds nebūtu lietojams pat dzejā. Par apvidvārdu stilistiskajām un ekspresīvajām potencēm K. Mīlenbahs nerunā. Šie jautājumi ir uzmanības centrā valodnieka polemikas ar Raini un V. Eglīti.

Viens no visai bieži izmantotiem valodas bagātināšanas avotiem allaž ir bijušas senās latviešu vārdnīcas. K. Mīlenbahs šim avotam pieiet kritiski: «Visvairāk jāsargās mūsu rakstniekiem pēc mūsu vārdnīcām savus rakstus sacerēt. Mūsu vārdnīcās trūkst gandrīz pavisam teicienu krājuma; viņās atronami pa lielākai daļai tikai kaili vārdi. Ja nu kādu vārdu nezinām, tad mūsu bezteicienu vārdnīcas nekādi neparnāca, kādējādi zināmais vārds lietojams, un tā tad varam, nepazīstamu vārdu no savām vārdnīcām smeldami, viegli uz neceļiem nokļūt. Dažiem piemīt peļamā kāre izsacīt savas domas pēc iespējas daudz vispāri nepazīstamiem vārdiem. Vārdnīcās čakli rakņādamies, tie iekaļ galvā daudz apvidus vārdus no malu malām.. Un mēģina tā piesavinātos apvidus vārdus, daudzkārt svešvārdus, savos rakstos citu pēc cita teikumos sabāzt.»¹⁵¹ Teikts stipri, bet zināmā mērā taisnīgi. Mūsdienās dažreiz šāds vārdu avots ir K. Mīlenbaha un J. Endzelīna «Latviešu valodas vārdnīca». Tik daudzi vārdi vairs nav zināmi tagadējiem latviešu valodas runātājiem, tik daudzas saknes jau kļuvušas par tukšu skaņu, tāpēc to atjaunošana valodā – ja esam pārliecināti, ka tas nepieciešams – veicama lēni un pakāpeniski, prasmīgi izraudzītā kontekstā.

Interesi var izraisīt K. Mīlenbaha uzskati par folkloras valodas un literārās valodas attiecībām. Folkloras valodu viņš nav uzskatījis par vienīgo latviešu literārās valodas pamatu, un līdztekus pašsaprotamajam augstajam folkloras vērtējumam aizrādījis arī uz dažiem ierobežojumiem folkloras izmantošanā, nolūkā bagātināt valodu. Vārda vai formas lietojums folklorā visos gadījumos nevar būt par valodas pareizības kritēriju: «Bet dažs labs gan brīnīsies, ka es, par valodas pareizību runādams, neesmu līdz šim cildinājis mūsu cildināmās tautas dziesmas un citas gara mantas. Tautas dziesmās, sakāmos vārdos, mīklās un pasakās bez šaubām atronams mūsu valodas pareizības pamats; jo minētās tautas gara mantās latviešu valoda parādās vislielākā krāšņumā. Bet kā ne ikviena apgabala valoda ieteicama rakstu valodai, tā arī ne ikviena apgabala tautas dziesmas, sakārni vardi, mīklas ņemami rakstu valodai par paraugu. Rakstu valoda.. ir vainags, vīts no jaukākām dažādos apgabalos izredzētām izlokšņu puķēm.»¹⁵² Arī 1907. gada «Latviešu gramatikā» norādīts: «..ne visās uzrakstītas tautas gara mantās meklējama tīra, pareiza valoda. Kāds teicējs, uzrakstītājs, tāda valoda.»¹⁵³

Lai cik prasmīgi tiek izraudzīti vārdi no folkloras un vecajiem rakstiem, ar tiem tomēr nepietiek. Dzīvē ienāk tik daudz jaunu parādību un jēdzienu – visi gaida savu vārdu. Vairs neapmierina arī ilgus gadus lietotie aizguvumi no vācu valodas, aizvien asāk tiek izjusta to nelatviskā daba. Un latviešu valodā rodas daudzi jauni vārdi; kā raksta K. Mīlenbahs, «no latviešu saknēm un celmiem izauguši kupli vārdu puduri, ar kuriem tauta, rakstus lasīdama, jo dienas, jo vairāk iepazīstas»¹⁵⁴. J. Alunāns un A. Kronvalds jau ir pārvarējuši baltvācu ideologu prettautisko attieksmi pret latviešu valodas attīstību. Konservatīvie garīdznieki, K. Mīlenbaha vārdiem runājot, «lūkojās uz latviešu valodu kā uz kādu savā attīstībā sastingušu valodu, no kuras negaidīja nekādas jaunas atvases; ja tādas jaunas atvases parādījās latviešu valodā, tad garīdznieki gribēja tās tūdaļ no valodas koka nogriezt, saukdami, ka tauta tādas atvases nav pazīstamas»¹⁵⁵ Jebkurš jauns vārds nebūt nenozīmē, ka tajā ietvertais nojēgums tautai līdz šim būtu bijis svešs, tomēr K. Mīlenbahs uzsver: «Kas jauniem pareizi celtiem, viegli saprotamiem vārdiem pārlieku pretojas, tas pūlas neapzinādamies jauniem nojēgumiem tautā ceļu aizcirst.»¹⁵⁶

Jauni vārdi ir jārada. Par to 19. gadsimta beigās vairs neviens nešaubās. Samērā vienprātīgs ir arī atzinums, ka labāk veidot jaunus vārdus no pašu valodas saknēm nekā ieviest aizguvumus; labāk darināt vārdus atbilstoši latviešu valodas vārddarināšanas modeļiem nekā tos kalkot. Tomēr ne mazums ir neskaidrību un pārspīlējumu. Zināma taisnība ir F. Kārkluvalkam, kas 19. gadsimta beigas nosauc par vārdu kaļamo laikmetu. Kādos gadījumos nepieciešams darināt jaunus vārdus; kam un kā tas jādara? Par šādiem un līdzīgiem jautājumiem izvēršas diskusija 1898. gada Vasaras sapulcēs, kur savu viedokli atklātībā izteic arī K. Mīlenbahs. Viņa runu atreferē trīs laikraksti – «Baltijas Vēstnesis», «Mājas Viesis» un «Dienas Lapa». Kad E. Mednis, runājot par psiholoģijas terminiem, uzaicina valodniekus tos novērtēt, K. Mīlenbahs paziņo, ka sen beigušies tie laiki, kad valodniekiem ticis uzdots taisīt jaunus vārdus. No jauna radīt vārdus ir rakstnieku uzdevums; ja tiem vajadzīgs jauns vārds, lai droši to atvasina un lieto. Ja šis vārds būs derīgs, to pieņems arī citi, ja ne – tas taps aizmirsts. Jaunvārdu ieviešana jāatstāj dabīgai gaitai. Valoda ciešot tikpat maz ātrus lēcienus kā uzliktus spaidus, tāpēc jaunus vārdus nevar ieviest, par tiem nobalsojot kādā sapulcē.¹⁵⁷ Un tiešām – pats Mīlenbahs darinājis tikai pāris valodniecības terminu, kā arī okazionālus salikteņus «Odisejas» tulkojumā.

K. Mīlenbahs pilnīgi atbalsta A. Kronvalda domu: «Lai nemeklējam tai reizē jaunus vārdus, kur mums jau sirmu pazīstamu diezgan.»¹⁵⁸ Cildinot A. Kronvalda valodas jaunradi, K. Mīlenbahs īpaši uzsver, ka viņš «lūkoja tik tur jaunu vārdu atrast, kur latviešu valodā zināmam nojēgumam vai nu nebija līdz tam nekāda vārda, vai bija kāds sabojāts vācu vārds»¹⁵⁹. K. Mīlenbahs lielu nozīmi piešķir valodas tradīcijai un paradumam; viņam šķiet, ka aizstāt pazīstamu, senu vārdu ar neoloģismu ir varmācīgi pārraut valodas attīstības viengabalainību. Arī poētiskie jaunvārdi netiek atdalīti īpašā grupā, bet skatīti atbilstoši vispārējiem jaunvārdu vērtēšanas kritērijiem. Par galveno kritēriju K. Mīlenbahs atzīst vārda atbilstību latviešu valodas vārddarināšanas likumiem: «..lai būtu jaunvārds nozīmes ziņā necik jauks, tomēr tas nekam neder, ja nav pareizi atvasināts.»¹⁶⁰

Tomēr, kā rakstā «Jaunvārdi» konstatē pats K. Mīlenbahs, no visiem jautājumiem vismazāk izpētīti ir tieši latviešu valodas vārddarināšanas likumi. Pirmais sistēmiskais pārskats par vārdu atvasināšanu dots tikai J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatikā» (1907). īpaši neskaidra ir lietvārdu un īpašības vārdu piedēkļu semantika. Šim jautājumam K. Mīlenbahs velta vairākus apcerējumus, piemēram, «Par galonēm -ējs, -īgs, -isks», «Par galotni -šana», «Druskas par galotnēm -ums, -iens, -šana» un citus, kas lielā mērā nostiprina pamatus mūsdienu normai.

īpašu grupu veido pēc citu valodu paraugiem darinātie jaunvārdi jeb tā sauktie kalki, piemēram, dzelzceļš (die Eisenbahn), iespaids (die Eindruck), pārsvars (das Übergewicht). Kalku veidošanu K. Mīlenbahs atzīst par otršķirīgu līdzekli, tomēr uzskata, ka arī šādi valodu var papildināt ar nepieciešamiem un labskanīgiem vārdiem, ja vien tie atbilst latviešu valodas vārddarināšanas likumiem. Ja kalki nekādu atbalstu latviešu tautas apziņā neradīs, tie nekad nevarēs īsti iesakņoties valodā. Par neveiksmīgiem valodnieks atzīst, piemēram, vārdus gandarīt, piedauzīgs, piekrišana («..suns, kas ciemiņiem piekrīt, nebūt neparāda tam piekrizdams savu draudzību vai atzinību, bet gan zobus»¹⁶¹).

Tomēr šādi un līdzīgi vārdi, arī K. Mīlenbaha noraidītie darinājumi vidutājs, tiešamība, sniegbalts u. c. valodā dzīvo. Arī citi noraidītie vārdi stingri iesakņojušies valodā. Šādu parādību savulaik skaidrojis pats valodnieks. Pēc viņa domām, valodas paradums ir «ievērojams varmāks», jo pat valodas kļūdas var kļūt par neatņemamu valodas sastāvdaļu.¹⁶² Tāpēc K. Mīlenbahs neiebilst arī pret jaunvārdiem, kas, viņaprāt, ir «pa daļai neatminamas mīklas, pa daļai pavisam nepareizi atvasinājumi»¹⁶³, piem., aina, līgavainis, pilsonis, vēsture.

Sabiedrības attieksme pret jauniem vārdiem sākumā mēdz būt visai skeptiska. Pēc H. Seljes trāpīgā izteiciena, jauns vārds līdzinās logam pamestā mājā, un katram garāmejošam zēnam gribas to izsist. Bet paiet laiks, vārds iesakņojas, un šķiet dīvaini, kā esam varējuši bez tā iztikt. Un ne vienmēr tīri formālā atbilstība valodas sistēmai ir garantija, ka vārds ieviesīsies. Te darbojas vesels motīvu kopums, arī dažreiz noniecinātā labskaņa. («Izskaņa jeb jaukskaņa ir mīļš parasts savas preces ieteicams līdzeklis, ar kuru patiesībā tikai mēdz tukšus salmus kult,»¹⁶⁴ sacījis K. Mīlenbahs.) Arī mūsu dienās būtu jāņem vērā viņa teiktie vārdi: var vērsties pret atsevišķiem neveiksmīgiem jaunvārdiem, pat pret dažiem varddarināšanas principiem, bet nekad – pret jaunvārdu darināšanu kopumā. Vēsture pierādījusi jaunu vārdu nepieciešamību. Interesanta ir arī šāda valodnieka doma: ja tiek atzīts, ka noteiktu jaunvārdu jau katrs var darināt, tā ir lielākā jaunvārdu darinātāja veiksme – tieši «jaunvārdi, kas ar savu vienkāršību pieglaužas no pirmā acumirkļa tautas valodas apziņai, ir valodas kuplinājumu rotas».¹⁶⁵

Neviena valoda neattīstās izolēti, bez citu valodu ietekmes. Izņēmums nav arī latviešu valoda. Tajā rodam liecības par tautu sakariem, par dažādu lietu un jēdzienu aizgūšanas ceļiem, par zinātnes un kultūras attīstību. Aizgūti vārdi pamazām kļuvuši par neatņemamu valodas sastāvdaļu. Tie ir tā iekļāvušies latviešu valodā, ka daudzus no tiem vairs neizjūtam kā svešus. Vai gan visi uzreiz pateiks, ka vārdi meita, kaila, sēne, klints, domāt, dabūt, valsts, daile, ķermenis ir aizguvumi?

Cik lielā mērā latviešu valodā uzņemami svešvārdi? Šis jautājums jārisina jau pirmo rakstu autoriem. Tā saucamie internacionālismi – vārdi, kas ir kopīgi vismaz 2–3 lielo Eiropas tautu valodām – pirmoreiz plaši parādās G. Manceļa vārdnīcā (1638), daudzi internacionālismi ienāk līdz ar Bībeles tulkojumu (1685–1694). Tomēr vienlaikus pastāv tendence vairīties no internacionālismiem. Īpaši spilgti tā izpaužas G. F. Stendera populārzinātniskajos darbos un vārdnīcā, (1761); internacionālisma vietā nereti lietotas aprakstošas frāzes, piem., Bombe – liela šaujama lode, kas uz augšu šaudīta top; Dammbrett – raibs galdiņš ar baltām un melnām pleķēm, kas pamīšu iet.

Jaunlatviešu laikā valoda bagātinās divējādi: 1) tiek darināti jauni vārdi no latviešu valodas saknēm; 2) valodā ieplūst daudz internacionālismu. Abus šos leksikas attīstības virzienus nacionālās literārās valodas veidošanās posmā jaunlatvieši atzīst par vienlīdz svarīgiem. «Ja latvieši tagadējā straujajā ideju apmaiņā vairāk kā jebkad pieņem svešus vārdus, proti, tādus, ko pašu valodā nespēj radīt atbilstoši jaunajiem jēdzieniem, nav nekāds brīnums un nekāda nelaime. ..Ja tās [valodas] grib turēties kopsolī ar laikmetu idejām, tām katrā ziņā no svešām valodām jāaizgūst vēl vairāk vārdu,»¹⁶⁶ tā 1862. gadā raksta Juris Alunāns. Viņam varam būt pateicīgi gan par to, ka viņš izstrādāja noturīgus internacionālismu aizgūšanas teorētiskos principus, gan arī par to, ka lika pamatus internacionālismu un it īpaši citvalodu īpašvārdu atveidei latviešu valodā.

19. gadsimta beigās rodas iespēja pārbaudīt Jura Alunāna pamatatziņu lietderību plašākā valodas materiālā, jo valodā ienākušo internacionālismu skaits ir krasi palielinājies, rodas daiļliteratūras tulkojumi no daudzām valodām, preses izdevumos vai ik dienas parādās nedzirdēti citzemju vietu nosaukumi un personvārdi. Vienota, latviešu valodas likumībām atbilstoša internacionālismu un citvalodu īpašvārdu atveides sistēma kļūst aizvien vajadzīgāka.

Kārlis Mīlenbahs gadsimtu mijā ir atzīta autoritāte latviešu valodniecībā – gan kā erudīts teorētiķis, gan ar labu valodas izjūtu apveltīts praktiķis, gan arī kā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas priekšnieks (no 1904. gada). No viņa vērtējuma un attieksmes lielā mērā var būt atkarīgs iepriekšējos gados izstrādāto tradīciju un principu liktenis.

Atbilstoši tālaika valodniecības tradīcijai, ar terminu «svešvārdi» K. Mīlenbahs apzīmē visus nelatviskas cilmes vārdus – kā internacionālos, tā nacionālos aizguvumus neatkarīgi no to ieviešanās laika un asimilācijas pakāpes. Netiek nodalīti arī sugasvardi un īpašvārdi.

Tātad svešvārdi. K. Mīlenbahs tiem veltījis vairākus pētījumus, piemēram, «Svešvārdi kā attīstības liecinieki», «Svešvārdu laikmeti», «Par svešvārdiem», «Patapinātas galotnes». Šos rakstus vieno ne vien tēma, bet arī fakts, ka tie visi ir publicēti bez paraksta. Kas gan pateiks, kāpēc?

Zinot, ka valodnieks pilnīgi pārvaldījis klasiskās valodas, vācu un krievu valodu, pārliecinoties, ka latviešu valodas parādību vērtēšanā viņš darbojies visai sekmīgi, varētu domāt, ka viņa ieteikumi svešvārdu lietošanā un atveidošanā jau nu gan būs atbilduši reālajai valodas normas attīstībai. Teiksim uzreiz, ka tā nav. Vairums K. Mīlenbaha atzinumu tieši šajā jomā laika pārbaudi nav izturējuši. Tomēr valodas normalizācijas vēsturē gadījumi, kad pētnieka ieteikumi praksē nav realizējušies, izraisa savdabīgu interesi – varbūt izdosies piekļūt tuvāk valodas attīstības noslēpumam? Tāpēc ieskatīsimies K. Mīlenbaha īpatnēji argumentētajos un tēlainajos izteikumos, salīdzinot tos ar mūsdienās pierasto viedokli.

K. Mīlenbaha izteikumos «Latviešu valodai nav nekāda iemesla naidīgi izturēties pret svešvārdiem»¹⁶⁷ un «Mums jāizsargā sava valoda, cik vien iespējams, no svešvārdiem»¹⁶⁸ nav pretrunas. Līdzīgs princips ir spēkā ari mūsu dienās. K. Mīlenbahs pareizi norāda, ka galvenais noteicējs te ir mēra sajūta. Labāk lietot aizguvumu nekā apšaubāmu latviskas cilmes jaunvārdu, turklāt jāievēro, ka «atsevišķi svešvārdi nekādi nespēj tā valodu bojāt kā veseli svešvalodu teicieni un teikumu iegrozījumi».¹⁶⁹ Saskaņā ar K. Mīlenbaha uzskatiem par valodas pareizību, par nepareizu uzskatāms viss, kas nav saprotams. Šī doma sevišķi aktuāla bija laikmetā, kad visai tautai nebija iespējams gūt nepieciešamo izglītību. Vēl nepastāv arī zinātniskā literatūra latviešu valodā («.. neviens latviešu ārsts nedod savos rakstos ārstiem padomus, nedz tieslietu pratējs tieslietu pratējiem, nedz valodnieks valodniekiem, bet visi mūsu zinātniskie raksti sarakstīti plašākām nearodnieku aprindām.»)¹⁷⁰. Arī K. Mīlenbahs savas populārzinātniskajās grāmatas un rakstos lieto tikai nepieciešamākos internacionālismus, tos tuvāk paskaidrojot. Pamatskolām paredzētajā «Latviešu valodas mācībā» (1895) klasiskos gramatikas terminus (izņemot persona) valodnieks aizstāj ar latviskiem apzīmējumiem, dodot iemeslu plašai diskusijai par internacionālismu nepieciešamību mācību grāmatās. Speciālos, lietpratējiem domātos rakstos internacionālismi ir pat vēlami: «..arodnieciskos rakstos svešvārdiem daudzkārt iespējams visīsāki un arodniekiem pilnīgi saprotami izsacīties.»¹⁷¹ Par paraugu gan K. Mīlenbahs ieteic ņemt krievu valodu, kas nav tāda svešvārdu mīlētāja kā vācu valoda.

Saprotama ir K. Mīlenbaha īpašā vēršanās pret vācu cilmes aizguvumiem. Valodnieks nelieto terminu «barbarismi», tomēr viņa darbi rāda, ka šo jēdzienu valodnieks izpratis kā nevēlamu aizguvumu, kura vietā latviešu valodā vai nu ir mantots vārds, vai arī darināts labs jaunvārds, tāds kā gruntīgs 'pamatīgs', placis 'laukums', švaks 'vājš' u. tml. Tieksme lietot barbarismus gan Mīlenbaha laikos, gan mūsdienās ir pārāk noturīga, lai to varētu apzīmēt par modi. Barbarismu šķietamajai pievilcībai jāmeklē citi cēloņi. Lai nu kā, bet pirms astoņiem gadu desmitiem K. Mīlenbaha teiktā doma, nav novecojusi: «Šie vārdi [barbarismi] tikai tad attaisnojami, ja ar viņiem raksturojam sabojātus valodas runātājus. Daži gan atturas, atturas no tādiem vārdiem, bet tomēr nevar pavisam no viņiem atturēties; bet, kaunēdamies tādas svešvārdu sēnelas blakus stādīt latviešu graudiem, viņi šīs sēnelas izrotā pēdiņām, sevišķām zīmītēm un domā tā tiesību ieguvuši ar šādām sēnelām savu lasītāju ausis pamielot. Tā nopietnos rakstos piepeši atduramies pie tādiem vārdiem kā «ontlīgi uzpasē», «prindlīgi runāt», «bleķi» runāt. Kamdēļ tādus vārdus lietot, un ko nozīmē te šis pēdiņas?»¹⁷²

Aizgūti tiek ne tikai vārdi, bet arī teikumu veidojuma īpatnības, valodas gleznas, valodu kontaktu ietekmē mainās vai paplašinās vārda semantika. Valodu interference jeb savstarpējā ietekme bija un ir process, ar kuru jārēķinās, process, kam ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. K. Mīlenbahs pamatoti norāda, ka vienmēr jālūkojas, vai valodas izjūtas pamatā «atrodas akmeņi vienīgi no latviešu valodas tīruma, jeb vai viņā tikai nav iejaukti arī diezgan akmeņu no Vāczemes».¹⁷³

Laikā, kad pastiprināti tika skausta vācu valodas ietekme un valoda tīrīta no svešiem elementiem, svarīgs ir K. Mīlenbaha atzinums, ka ne vienmēr iespējams droši noteikt, kura valodas parādība aizgūta, kura attīstījusies pašā valodā. Fakts, ka analoģiska vārda nozīme vai teikuma konstrukcija ir arī vācu vai krievu valodā, nav pietiekams pamats, lai no tās izvairītos latviešu valodā. Vienmēr jāuzmanās, lai cīņas karstumā nenotecinātu īstās latviešu valodas asinis. Valodnieks par pieļaujamu atzīst, piemēram, mūsdienās izskausto konstrukciju tulkots no Pļavnieka, jo saskata tur iespējamas senā indoeiropiešu ablatīva pēdas.¹⁷⁴ Nav arī pamata par nelatviskām atzīt visas ciešamās kārtas konstrukcijas. Pēc K. Mīlenbaha domām, allaž jāpatur prātā, ka nīkstoša un mazlietota latviešu valodas parādība var uzplaukt un attīstīties līdzīgas citvalodu parādības ietekmē. Kontaktvalodas ietekmi valodas parādību cilmes skaidrojumos K. Mīlenbahs pieņem ļoti apdomīgi; var pieminēt, ka viņš, piemēram, nav atzinis viedokli, ka sieviešu dzimtes personu galotņu zudums lībiskajās izloksnēs skaidrojams ar sormugru valodas ietekmi. Šādu tendenci, pēc valodnieka novērojumiem, ietver arī pašas latviešu valodas attīstības potences.¹⁷⁵

Pamatoti iebilstot pret latviešu valodas sistēmai svešiem elementiem, K. Mīlenbahs atzīst, ka sevišķi piesardzīgiem jābūt, vērtējot leksiku. Reizēm nākas grūti noteikt, vai vārds ir aizguvums vai kopīgas cilmes vārds, īpaši – ievērojot tuvāko kontaktvalodu ģenētisko tuvību. Ja arī tiek konstatēts, ka vārds aizgūts, nav nekāda iemesla to nelietot. Ievērojis, ka partikula vēl, ko uzskata par aizgūtu no somugriem, valodā arvien biežāk tiek aizstāta ar partikulu vairs, valodnieks norāda uz šo vārdu nozīmes atšķirību, uz faktu, ka vēl igauņi aizguvuši no latviešiem, kā arī uzsver: «..ja pat latvieši te būtu ņēmēji un ne devēji, ari tad mēs nedrikstētum te patvarīgi ar valodu rīkoties.»¹⁷⁶

Valodu kontakti lielā mērā ietekmējuši arī sintaksi, piemēram, prievārdu (K. Mīlenbaha terminoloģijā – satiksmes vārdu) lietošanu. No Kažoku Dāvja laikiem¹⁷⁷ līdz mūsu dienām ik pa laikam saasinās cīņa pret dažu prepozicionālu konstrukciju lietošanu. Valodas prakse desmitiem gadu nepieņem valodnieku ieteikumus. Šķiet, ka šādi gadījumi ir nopietns pamats pārdomām par normas maiņu. Ko saka Mīlenbahs? Viņš vispirms atzīst, ka, apcerot jautājumu par prievārdu lietošanu un nozīmi, «pavisam jāaizmirst citas valodas paraugi un vienīgi jāiedziļinās latviešu valodas garā»¹⁷⁸. Tā kā latviešu valoda ir bagāta ar locījumiem, tad ar tiem iespējams izteikt to pašu, ko citās valodās ar prievārdiem. Tāpēc jāizvairās nevietā lietot prievārdus, piemēram, nevis pie 191 grādus liela saltuma, bet gan 191 grādu lielā saltumā, nevis visslavenākais uz pasaules, bet gan visslavenākais pasaulē. Nevienam viņš neieteic lietot prievārdu iz prievārda no vietā, K. Mīlenbahs pieļauj prievārda iekš lietošanu; mūsdienu valodā tas tiek uzskatīts par arhaisku un nevēlamu. Viņš gan atzīmē, ka lokatīva nozīme tautas apziņā dzīvi jūtama, tāpēc iekš lieto maz. Tomēr to, pēc valodnieka domām, noliegt nevajadzētu, jo «ne tikai tās konstrukcijas izlietojamas, kuras tautai sevišķi mīļas, bet arī dažreiz tās, kuras, gan mazāk, tomēr vispāri šad un tad tautā sastopamas»¹⁷⁹. K. Mīlenbahs ir vienisprātis ar Kažoku Dāvi, ka prievārda caur lietošana paplašinājusies vācu valodas ietekmē, tomēr nenoliedz, ka caur tautas valodā apzīmē arī darbības veicinātāju, tāpēc par nelatvisku nav atzīstams izteikums caur ļaunu cilvēku tas man noticis. Mūsdienu norma ierobežo prievārda priekš lietošanu nolūka nozīmē. Arī K. Mīlenbahs nolūka nozīmes izteikšanai ieteic lietot datīvu.

Internacionālismu un citvalodu īpašvārdu ienākšana latviešu valodā tātad ir realitāte, ko novērst nav ne iespējams, ne nepieciešams. Bet kādā formā tos pārņemt, kā atspoguļot latviešu rakstos? Tā jau ir īpaša problēma.

Pirmkārt – vai svešvārdus atveidot pēc oriģinālvalodas vai pēc starpniekvalodas parauga? Mūsu dienās te domstarpību nav. Ja vien iespējams, par atveides pamatu tiek ņemta vārda izruna oriģinālvalodā. Šo tradīciju iedibinājis jau J. Alunāns. Kārlis Mīlenbahs turpretim ir pārliecināts, ka katrā ziņā jāievēro valodas attīstības kontinuitāte. Ja vārds latviešu valodā ienācis no starpniekvalodas, tas jāatveido atbilstoši starpniekvalodas izrunai, piemēram, zimbols, zintakse, Zofokls, jo tā šos vārdus izrunā vācu valodā. Arī īpašvārdu rakstībā K. Mīlenbahs ieteic vadīties pēc to izrunas starpniekvalodā: «Pie svešvārdiem neder pārāk saknes rakņāt, neder svešvārdus tādā izskatā ņemt, kādā tie parādās rekonstrukcijas gaismā, bet kādā tie sastopami literatūrā.»¹⁸⁰ Problēma, kā atveidot grieķu īpašvārdus, izvirzās saistībā ar «Odisejas» tulkojumu – sākumā K. Mīlenbahs par pamatu ņem nominatīva formu, taču vēlāk viņš no šīs pieejas atsakās. 1890. gadā «Odisejas» tulkojuma priekšvārdā valodnieks raksta: «..nav iemesla i vietā nostādīt v, lai gan nav ko šaubīties, ka apceramā vārda saknē (Ceiss) slēpjas v..»¹⁸¹ Tomēr jau 1891. gada apcerējumā «Par valodas pareizību» atrodam formu Zevs. Recenzijā par «Odisejas» tulkojumu pret starpniekvalodu kā atveides pamatu iebilst arī J. Endzelīns: «Vai, gribēdami tulkot grieķu un romnieku rakstus, lai ejam pie vāciem iepriekš apjautāties, kā viņi apietas ar grieķu un romnieku īpašvārdiem?»¹⁸²

19. gadsimta beigās pamatvilcienos jau ir atrisināts jautājums par fonēmu [o], [ō], [f], [x], [h] un tām atbilstošo grafēmu nepieciešamību latviešu valodā. Svešvārdu izrunā latviešu valodā izšķirami divi laikmeti. Pirmajā laikmetā, pēc K. Mīlenbaha raksturojuma, svešvārdus latvietis pārvērtis par savai mēlei (apicieris, azdoks 'Haartuch'), otrajā laikmetā skola jaunākās paaudzes mēli padarījusi lunkanāku, un skaņas jau tiek izrunātas pa svešinieku paradumam. Rodas zināma neatbilstība starp viena tipa senākiem un jaunākiem aizguvumiem. K. Mīlenbahs domā, ka dažādība, kas radusies, pārņemot vārdus atšķirīgos laikposmos, nav nekas slikts: «Mēs runājam pareizi par Jāzepu, Jēkaba dēlu, bet tikpat pareizi par vēsturnieku Jozefu.»¹⁸³

1903. gadā K. Mīlenbahs konstatē, ka fonēma [f] kļuvusi par neatņemamu latviešu valodas skaņu sistēmas sastāvdaļu. Pakāpeniski nostiprinās arī fonēma [h], it īpaši vācu cilmes uzvārdos. Tieši vācu valodas īpašvārdi, ar kuriem saskarties iznāk biežāk, rada arī visvairāk domstarpību. Ko darīt ar vācu ü, ö un eu? K. Mīlenbahs domā, ka nākotnē arī vācu valodas īpašvārdi latviešu valodā tiks rakstīti bez vāciskajām grafēmām, bet tobrīd par to runāt vēl pāragri: «..kamēr latviešu starpā atronami Brückmani, tamēr nevar Delbrücka pārkrustīt par Delbriku.»¹⁸⁴

Bet kā ar Mīlenbaha paša uzvārdu? Parakstījies viņš vienmēr kā Mühlenbach – visticamāk, pieraduma dēļ. Latviešu valodnieka uzvārds ir lielisks piemērs tam, kā gadu gaitā mainījusies latviešu rakstība – rakstos tas ieraugāms vai desmit dažādos veidos. Būtu valodnieka vecvectēvs uzvārdu došanas laikā izvēlējies ne Dzirnupītes, bet Melnupītes vardu... Tomēr pēdējo K. Mīlenbaha darbu parakstos grafēmas ü vairs nav. J. Dravnieks norāda, ka K. Mīlenbahs pats savu vārdu Konversācijas vārdnīcā licis rakstīt ar i (ih), nevis ar ü. Forma Mihlenbachs (iekavās Mühlenbachs) atrodama arī Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotajā Konversācijas vārdnīcā (1911, 3. sēj.). J. Dravnieks arī izsaka šaubas, vai K. Mīlenbahs «uz mūža beigām būtu grozījis savus uzskatus šai ziņā un savas «Latvju-vācu vārdnīcas» titulī uzrakstījis Mülenbachs».¹⁸⁵ Atgādināsim, ka no grafēmas ch. latviešu rakstība atbrīvojās tikai 1957. gadā. Lai nu kā bijis, mūsu laika valodnieka uzvārds runājams un rakstāms ar skaidru latviešu ī.

Jāpiemin, ka citāda nostāja bijusi J. Endzelīnam. Visskaidrāk tā izteikta 1901. gadā recenzijā par R. Cukura «Rokas grāmatu tagadējā latviešu valodas pareizrakstībā». J. Endzelīns raksta: «..autors labi māca paturēt svešvārdos burtus z, h, ch, ü, ö, jo tie katrs apzīmē savu skaņu (nevis kā ie un ck tos pašus ī un k) un ir tāpēc vajadzīgi.»¹⁸⁶

Daudzo praktisko norādījumu vidū interesi var izraisīt K. Mīlenbaha ieteikumi, kā latviešu valodā atveidojami nelokāmi citvalodu īpašvārdi. Ja īpašvārds beidzas ar patskani, tam jāpievieno lokāmā galotne, tādējādi to pielāgojot latviešu valodai. Savdabīgs ir pamatojums šādu formu ieviešanai. K. Mīlenbahs uzskata, ka ieteicamais vidusceļš starp latviešu valodas un oriģinālvalodas formām atrodams, ja palīgā ņem tāmnieku izloksnes formas. Izloksnes hiāts (divu patskaņu sadure) esot parasta lieta. Pēc formas mācitāam parauga varot teikt arī Andrēam utt. Uzvārds Konrādi jāloka – Konradis, Konradiam utt.¹⁸⁷ Arī formas, kas beidzas ar patskani o, jāpadara lokāmas. Iespējami varianti, piemēram, Čikāga vai Čikāgo pilsēta. Ja citvalodu īpašvārdam uzsvars ir pēdējā zilbē, tam, pēc K. Mīlenbaha domām, noteikti jāpievieno tā sauktais pievārds, piem., Bordo pilsēta. Tādējādi tiktu apmierināta «latviešu garša, kas katra ziņā prasa, ka visi substantīvi jāloka»¹⁸⁸. Apmēram pirms simts gadiem latviešu valodniecībā valda visai pretrunīgi uzskati par internacionālismu un citvalodu īpašvārdu atveidi. Vienlaikus pastāv dažādi varianti, risinās diskusijas, tiek izteikti un noraidīti pieņēmumi. Nekļūdīgs nav bijis arī K. Mīlenbaha viedoklis. Tomēr jau 20. gadsimta sākumā nostabilizējas galvenās likumības, kas pamatos nosaka attieksmi pret svešvārdiem arī mūsu dienās.

¹⁴¹ Mīlenbahs K. īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 81. lpp.

¹⁴² Mīlenbahs K. īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 83. lpp.

¹⁴³ Mīlenbahs K. Par galotnēm -ājs, -īgs, -isks // Daži jautājumi.. – 2. krāj. – 35. lpp.

¹⁴⁴ Mīlenbahs K. Kura no latviešu izloksnēm ir visvecākā rakstu valodas izloksne//Baltijas Vēstnesis. 1902. – 4. (17.) dec.

¹⁴⁵ Mīlenbahs K. No Džūkstes līdz Remtei // Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 5. (18.) nov.

¹⁴⁶ Mīlenbahs K. Par ŗ, bj, mj, pl, vj//Daži jautājumi .. – 4. krāj. – 61. lpp.

¹⁴⁷ Mīlenbahs K. Kurā apgabalā runā rakstu valodu //"Baltijas Vēstnesis". – 1903. – 3. (16.) janv.

¹⁴⁸ Mīlenbahs K. Apvidus vārdi // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 36. lpp.

¹⁴⁹ Mīlenbalis K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi... – 4. krāj. 32. lpp.

¹⁵⁰ Mīlenbalis K. Par valodas pareizību // Daži jautājumi... – 4. krāj. 33. lpp.

¹⁵¹ Mīlenbahs K. Apvidus vārdi // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 38.–39. lpp.

¹⁵² Mīlenbahs K. Par valodas pareizību//Daži jautājumi .. – 4. krāj. – 35. lpp.

¹⁵³ Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latviešu gramatika. – R,. 1907. – 152. lpp.

¹⁵⁴ Mīlenbahs K. Jaunvārdi // Daži jautājumi .. 4. krāj. – 39. lpp.

¹⁵⁵ Mīlenbahs K. īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi,. – 4. krāj. – 87. lpp.

¹⁵⁶ Mīlenbahs K. Zinība un zinātne//Daži jautājumi.. – 3. krāj. – 13.–14. lpp.

¹⁵⁷ Baltijas Vēstnesis. – 1898. – 11. (23.) jūl.; Mājas Viesis. – 1898. – 29. jūl.; Dienas Lapa. – 1898. – 7. (19.) jūl.

¹⁵⁸ Kronvalds A. Vārdiņš par mūsu valodas piekopšanu//Kopoti raksti. – R., 1937. – 1. sēj. – 512. lpp.

¹⁵⁹ Mīlenbahs K. Īss apcerējums par latviešu dzejas valodu//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 87. lpp.

¹⁶⁰ Mīlenbahs K. Jaunvārdi//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 49. lpp.

¹⁶¹ Mīlenbahs K. Jaunvārdi // Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 42. lpp.

¹⁶² Mīlenbahs K. Par artikulu // Daži jautājumi.. – 3. krāj. – 41. lpp.

¹⁶³ Mīlenbahs K. Lūgums latviešu vārdnīcas lietā // Baltijas Vēstnesis. – 1900. – 15. (28.) jūn.

¹⁶⁴ Mīlenbahs K. Zinība un zinātne // Daži jautājumi.. – 3. krāj. – 16. lpp.

¹⁶⁵ Mīlenbahs K. Par kādu Jura Alunāna vel neiespiestu rakstu//Druva. – 1913. – Nr. 1. – 825. lpp.

¹⁶⁶ Alunāns J. Audiatur et pars altera // Izlase. – R., 1956. – 221.– 222. lpp.

¹⁶⁷ Mīlenbahs K. Jaunvārdi//Daži jautājumi.. – 4. krāj. – 45. lpp.

¹⁶⁸ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem//Rakstu krājums/ Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – R., 1901. – 13. krāj. – 39. lpp.

¹⁶⁹ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 13. krāj. – 46. lpp.

¹⁷⁰ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 13. krāj. – 40. lpp.

¹⁷¹ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 13. krāj. – 39. lpp.

¹⁷² Mīlenbans K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums/ Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 13. krāj. – 43. lpp.

¹⁷³ Mīlenbahs K. Par galotnēm -ējs, -īgs, -isks // Daži jautājumi .. – 2. krāj. – 31. lpp.

¹⁷⁴ Mīlenbahs K. Par nepareizi izlietātu un nevietā nostādītu ģenitīvu//Daži jautājumi.. – 1. krāj. – 22. lpp.

¹⁷⁵ Mīlenbahs K. Latviešu izlokšņu svars jautājumā par Baltijas pirmiemītniekiem//Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 9. (22.) maijs.

¹⁷⁶ Mīlenbahs K. Vācu rakstnieku kļūdas latviešu valodā//Daži jautājumi... – 3. krāj. – 28. lpp.

¹⁷⁷ Kažoku Dāvis. Mūsu rakstu valoda un mūsu tēvu valoda // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 1893. – 8. krāj. – 16.–68. lpp.

¹⁷⁸ Mīlenbahs K. Druskas par satiksmes vārdiem // Daži jautājumi.. – 3. krāj. – 79. lpp.

¹⁷⁹ Mīlenbahs K. Par prepozīciju ar //Daži jautājumi.. – 2. krāj. – 79. lpp.

¹⁸⁰ Homērs. Odiseja. Tulk. K. Mīlenbahs. – Jelgava, 1890. – 1. krāj. – IV lpp.

¹⁸¹ Homērs. Odiseja. Tulk. K. Mīlenbahs. – Jelgava, 1890. – 1. krāj. – IV lpp.

¹⁸² Cilvēks J. [Endzelīns J.ļ Homēra Odisejas piektais un sestais dziedājums, K. Mīlenbaha tulkots // Darbu izlase. – R., 1971. – 1. sēj. – 657. lpp.

¹⁸³ Mīlenbahs K. Svešvārdu laikmeti // Baltijas Vēstnesis. – 1900. – 8. (21.) jūl.

¹⁸⁴ Mīlenbahs K. Svešvārdu laikmeti // Baltijas Vēstnesis. – 1900. – 8. (21.) jūl.

¹⁸⁵ Dravnieks I. Raksti. – R., 1926. – 1. sēj. – 131. lpp.

¹⁸⁶ Endzelīns J. Rokas grāmata tagadējā latviešu valodas pareizrakstībā. Sastādījis R. Cukurs. Valmiera, 1901//Darbu izlase. – R., 1971. – 1. sēj. – 670. lpp.

¹⁸⁷ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – R., 1901. – 13. krāj. – 37. lpp.

¹⁸⁸ Olavs (Plute) V. Kā būtu no svešam valodām ņemtie īpašvārdi (personu un vietu nosaukumos) jāraksta latviešu valodā, ja viņi beidzas ar vokāļiem -e, -i, -о, -и // Vēstule K. Mīlenbaham. VB RN, R x/55, p. 518477.