VALODNIECĪBAS POPULARIZĒTĀJS

«Lai nākas grūti, kas nākas grūti, jo grūti nākas, bez šaubām, divus darbus pareizi padarīt: 1) labas bērnu, jaunības grāmatas sarakstīt, 2) zinātnes vispār saprotamā valodā plašākām aprindām pieejamas darīt,»⁶³ savulaik secina Kārlis Mīlenbahs. Pagājuši jau gandrīz deviņdesmit gadi, bet mēs varam atkārtot tikai to pašu. Sabiedrība ieslīguši nebeidzamās diskusijās par to, kādai jābūt labai bērnu grāmatai. Teorētiski viss it kā būtu skaidrs, bet labu bērnu grāmatu ir maz. Līdzīgi ir ar zinātnes popularizēšanu Latvijā. Humanitāro zinātņu pārstāvji, arī valodnieki, varētu darīt vairāk. Vai nebūtu labi, ja vairāk būtu saistošu apcerējumu ne vien par valodu, bet arī par valodniecību, ja mēs varētu lasīt interesanti uzrakstītus valodnieku dzīvesstāstus. Tas viss noteikti taps, bet pašlaik grāmatplaukts ir patukšs. Te prātā nāk paradoksāla doma – varbūt tieši tāpēc, ka valodas zinātne tik plaši tika popularizēta pagājušā gadsimta beigās, ar to vairs nenodarbojas mūsu dienās?

Populārzinātniskiem apcerējumiem Latvijā pamatu licis jau Vecais Stenders ar «Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas» (1774). Gadu gaitā šādu grāmatu skaits palielinās, tās kļūst aizvien zinātniskākas, ietver vairāk informācijas. 19. gadsimta beigās populārzinātniskā literatūra sasniedz vislielāko uzplaukumu – 1891. – 1894. gada Šādu grāmatu tirāžas ir tikpat lielas kā triviālajai lasāmvielai.⁶⁴ Visvairāk grāmatu un rakstu ir par dabas zinātnēm, vēsturi un ģeogrāfiju, bet novārtā netiek atstāta arī valodniecība.

Bet ko uzskatīt par pirmo nozīmīgāko populārzinātnisko apcerējumu valodniecībā? Aplūkosim tikai tos darbus, kas skar valodniecību kā zinātni, pievēršas valodas teorētiskam apskatam. Pirmais latvietis, kas saraksta teorētiskas ievirzes darbu valodniecībā, ir Kaspars Biezbārdis. Viņa grāmata «Mūsu valoda un viņas rakstība» iznāk 1869. gadā. A. Kronvaldam priekšplānā izvirzās citi mērķi – vērsties pret vācu politisko un ideoloģisko kundzību, mācīt novērtēt savu valodu.

Populārzinātniska ievirze raksturīga vairumam gadsimta beigās iznākušo literāro žurnālu – «Pagalmam», «Rotai», «Mājas Viesa Mēnešrakstam», īpaši «Austrumam». Praktiskiem valodas jautājumiem veltīti raksti bieži atrodami vai katrā no daudzajiem laikrakstiem. Tomēr pienācis laiks paskatīties tālāk par konkrētajiem valodas kopšanas uzdevumiem. Lasītājs jāiepazīstina ar vispārīgās valodniecības atziņām. To paveikt uzņemas pirmie speciālu izglītību ieguvušie filologi.

Viens no pirmajiem, kas latviešu lasītāju ieved valodas un valodniecības noslēpumos, ir K. Mīlenbaha studiju biedrs, mēnešraksta «Austrums» redaktors Jēkabs Velme. Vairākos «Austruma» gadagājumos (1885 – 1889) parādās divpadsmit «Vēstules par valodniecību». Tie ir saistoši, uz stingri zinātniska pamata veidoti apcerējumi, kas ietērpti vēstuļu formā. Pirmo reizi latviešu valodniecībā tiek skaidrota valodniecības būtība: «Valodniecība nopūlas saprast valodu tiklab viņas vienkopībā kā vispārīgu līdzekli cilvēkiem izteikt savas domas.., viņa mēģina izzināt valodu vienādības un savādības cēloņus.., nodarbojas iedalīt visas valodas grupās un šķirās, izpētīt, kādā sakarā stāv domas ar tām skaņām, caur kurām viņas dara zināmas, kādā vīzē viņa cēlusies.., kāds svars valodai priekš cilvēka gara un kāda loma cilvēces attīstībā.»⁶⁵

J. Velme pievēršas arī zinātnes vēstures apskatam. Viņš pieder pie tiem zinātniekiem, kas uzskata, ka par zinātnisku valodniecību var runāt tikai kopš salīdzināmi vēsturiskās pētīšanas metodes atklāšanas 1816. gadā. Vēstulēs skarti salīdzināmās valodniecības rašanās jautājumi, valodu tipoloģija, valodas pārmaiņu cēloņi, valodas un domāšanas attiecības.

«Vēstulēs par valodniecību» pieminētas arī hipotēzes par valodas izcelšanos. Šis jautājums šķiet tik saistošs, ka turpmākajos gados parādās vēl divas publikācijas par šo tematu. Tās ir K. Mīlenbaha grāmata «Par valodas dabu un sākumu» (1891) un Rūdolfa Jirgena raksts «Valodas attīstīšanās» Tērbatas universitātes studentu rakstu krājuma «Pūrs» otrajā sējumā (1892)⁶⁶. Abi darbi ir tuvi tematikas ziņā, abi autori nonāk pie līdzīgiem secinājumiem. Grūti pateikt, vai R. Jirgens, kura raksts iesniegts krājumam 1892. gada janvārī, bijis pazīstams ar K. Mīlenbaha grāmatu. Visticamāk, ka ne.

Liela starpība ir abu rakstu stilā. R. Jirgena raksts ir zinātnisks, bagāts speciāliem terminiem, saprotams diezgan izglītotam lasītājam – kā jau visi raksti krājumā «Pūrs».

K. Mīlenbaha grāmata «Par valodas dabu un sākumu» iznāk 1891. gadā Jelgavā un ir viens no pirmajiem valodnieka darbiem. Līdz tam izdotas tikai divas «Odisejas» tulkojuma burtnīcas un sagatavots 1. krājums «Daži jautājumi par latviešu valodu». Grāmata domāta lasītājiem, «kuri, ar valodu sevišķi nenodarbodamies, tomēr kāro pēc cik necik dziļākiem ieskatiem valodas dabā un darbnīcā».⁶⁷

Jautājums par valodas rašanos pilnīgi atrisināts nav vēl šodien. Ir noskaidroti topošo cilvēku anatomiskās un fizioloģiskās attīstības faktori, kas ļāvuši sākt runāt. Apzināti sabiedriskie apstākļi, kas izraisījuši vajadzību pēc valodas kā sazināšanās līdzekļa. Turpretī par skaņu materiāla konkrētajiem avotiem valodniecībā pastāv dažādi uzskati. K. Mīlenbahs valodas izcelsmes un attīstības jautājumus nolemj aplūkot kopsakarā ar cittautu valodnieku darbu analīzi.

Kā zināms, par zinātnieka lingvistisko uzskatu veidošanos liecina ne tikai tās teorijas un atzinumi, no kuram viņš mācījies, bet arī tie darbi, kas vērtēti kritiski. Tāpēc īsumā aplūkosim teorijas, kurām K. Mīlenbahs pievērsies sava grāmatā.

Visplašāk aplūkoti K. Ābela uzskati par valodas rašanos, tie izklāstīti grāmatā «Sprachwissenschaftliche Abhandlungen» (1885). Pēc K. Ābela domām, sākumā cilvēkam neesot piemitusi droša valodas apziņa, kas būtu saistījusi vārda skanējumu ar tā nozīmi. Vispirms esot bijuši daudzi vienādi vārdi ar dažādām nozīmēm un daudz dažādu vārdu ar vienu nozīmi. Ar laiku noteikti nojēgumi sākuši saistīties ar konkrētām skaņām.

Kaut arī K. Mīlenbahs atzīst, ka šajā mācībā par valodas rašanos daudzas domas ir pareizas, pats K. Ābela teorijas pamats jāuzskata par diezgan nedrošu. Daži vārdi vienādu skanējumu ieguvuši laika gaitā. Viena jēdziena izteikšanai tik tiešām pastāv daudz vārdu, piemēram, jēdzienam sist ir virkne apzīmējumu – pliķi dot, zvelt, smelt, gāzt, cirst, mest, šaut, belzt, kraut, vilkt, šļākt, spert. Tie radušies, valodai attīstoties. Valodas attīstības ceļš bijis tieši pretējs: no nedaudzām neskaidrām formām un skaņām līdz valodu bagātībai mūsu dienās. K. Mīlenbahs nelieto terminus homonīmija un polisēmija, bet piemēri rāda, ka viņš ir tuvu šo parādību mūsdienu izpratnei.

Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, tiek noraidīta arī M. Millera izlases teorija, pēc kuras skaņu kopu skaits sākumā bijis gandrīz nesaskaitāms; ar laiku jukas zudušas un valodā ieguvusi iespēju attīstīties tālāk. K. Mīlenbahs raksta: «Neattīstīto [runas] orgānu dēļ skaņu nevarēja būt pārāk daudz, tomēr arī pirmajā skaņu mazumā bija gan raibums, kuru pareizi varētum apzīmēt ar latviešu parunu: viens runāja kā cūka, otrs kā zoss.»⁶⁸

Nesaucot vārdā teorijas aizstāvjus, K. Mīlenbahs piemin t. s. «virsaišu runas atkārtojuma» teoriju. Ja pieņemtu, ka valoda cēlusies, atkārtojot cilšu virsaišu runu, varētu izskaidrot cilts valodas vienību. Bet uz jautājumu, kā tad valodu apguvuši paši virsaiši, atbildēt nebūtu iespējams.

Valodnieka uzmanību piesaistījusi L. Geigera teorija – valodas pamatu veido redzamās mutes kustības, izdodot kādu skaņu. K. Mīlenbahs to vērtē šādi: «Lai gan Geigers.. parāda apbrīnojamu asprātību un augstu mācību, tomēr nevaram viņa domām pievienoties; jo pārlieku šaurs ir tas pamats, kuru viņš ierāda valodai, un tamdēļ arī tā vareni dižā ēka, kuru viņš uzcēlis uz šā pārlieku mazā pamata, nav stāvētāja, bet gruvēja.»⁶⁹ Tāpat par šauru tiek atzīta teorija, ka cilvēks atradis vārdus ēzdams, kaut gan saknes ра, та esot daudzu valodu vārdos, kas saistās ar ēšanu.

Izklāstījis lasītājam no tālas senatnes nākušās Demokrīta teorijas, K. Mīlenbahs min, ka jau no laika gala lielāks ir bijis Heraklīta piekritēju skaits. Tie atzīst, ka valoda ir dabas auglis, nevis cilvēku nolīguma rezultāts. Par sīkākas izklāstīšanas vērtiem viņš atzīst slavenākā Demokrīta piekritēja Dž. Herisa uzskatus⁷⁰. Dž. Heriss spriež tā: vārdi radīti pēc noteikta oriģināla. Ja pazīst oriģinālu, jāpazīst arī tā nosaukumi visās pasaules valodās. Tā kā tas nav iespējams, tad valoda nevar būt nekāds pasaules tēls, bet gan cilvēku savstarpēja nolīguma ražojums. Šāds spriedums K. Mīlenbaham nav pieņemams: «..ja pat valoda sākumā būtu bijusi tīra dabas skaņu atskaņa jeb pasaules tēls, kurā katrs pasaules priekšmets pēc savas skaņas būtu bijis pazīstams, tomēr šim skaņu tēlam būtu vajadzējis laika strāvā nodilt un šā tēla gabaliem tā sašķobīties un sagrozīties, ka šis padilušais, sagrozītais skaņu tēls nekādi nevarētu līdzīgs būt savam oriģinālam, pietiktu, kad tikai mums būtu iespējams dažus šā tēla gabalus pazīt.»⁷¹ Un pats svarīgākais iebildums: kā tad cilvēki varēja iedomāties savas radītās skaņas izlietot priekšmetu apzīmēšanai, ja viņi no pieredzes nemaz nezināja, ka skaņas šim nolūkam kalpo?

Visvairāk vērības Kārlis Mīlenbahs velta tām teorijām, kuras ir pamatā viņa paša uzskatam. Tās ir dabas skaņu atdarināšanas teorijas. K. Mīlenbahs atspēko šo teoriju pretinieku apgalvojumus, pieradīdams, ka jauni vārdi pēc dabas skaņu parauga rodas joprojām. Arī starp senām indoeiropiešu valodu kopīgām saknēm ir daudz tādu, kuras būtu varējušas rasties, atdarinot dabas skaņas. Vēl vairāk tādu skaņu ir mazattīstītās valodās. Vēršoties pret tiem, kas šādus uzskatus ironiski nosaukuši par pah-pah un vau-vau teorijām, K. Mīlenbahs norāda: «Kā katrā zinātnes jautājumā, mums jāizskaidro nezināms caur zināma piepalīdzību, tā arī valodas sākuma meklējumos mums jāsargās nezināmus, nepazīstamus spēkus talkā saukt. Pret šo pirmo zinātnes likumu apgrēkojušies daudzkārt vau-vau teorijas piekritēji, bet daudzkārt arī viņas pretinieki, kā, piemēram, M. Millers, viens iz sīvākajiem vau-vau teorijas pretiniekiem, pēc kura mācības valodu radījis gara instinkts. Bet par nelaimi neviens nezin pateikt, kas tas par instinktu. ..Ja mums, pamatojoties uz pazīstamiem spēkiem, nebūtu iespējams valodas sākumu izskaidrot, tad mums būtu jāatzīst, ka tāds izskaidrojums pavisam nav iespējams.»⁷²

Prasību pēc stingra, taustāma pamata valodas cilmes skaidrojumos K. Mīlenbahs izteicis vairākkārt. Atzīdams un popularizēdams G. Kurcija darbā «Die Sprachschöpfung» (1890) doto pirmatnes vārdu iedalījumu sešās šķirās (jūsmu, jūsmu pavadītāju, vaibstu, kustoņu brēkas, pasaules skaņu un simboliskos vārdos), viņš iebilst pret simbolisko vārdu izdalīšanu īpašā grupā: «Viss, ko Kurcijs saka par vārdu simboliku, šķiet mums tīru niekošanos esam.. Še pēc mūsu pārliecības katra iedomām sava vaļa, tamdēļ neder šim iedomām piegriezt sevišķu vērību.»⁷³

Objektīvi analizēdams vairāku valodas cilmes teoriju plusus un mīnusus, valodnieks lasītāju nesteidzīgi ievada valodniecības zinātnē, ļauj katram pašam izvērtēt dažādos viedokļus. Bet kādi uzskati par valodas rašanos bijuši pašam K. Mīlenbaham?

Te būtu jāatceras, kā veidojušies valodnieka lingvistiskie uzskati. Saprotams, ka interese par valodas rašanos un attīstību K. Mīlenbaham nerodas nejauši. Iedziļināšanās gan valodniecībā, gan filozofijā mudina pievērsties ne vien valodas prakses, bet arī teorijas problēmām, jo to pareizs risinājums savukārt noteikti veicinās valodas kopšanu. Iepazinies ar valodnieku, filozofu un etnogrāfu darbiem, ar Č. Darvina teoriju, K. Mīlenbahs izveido savu koncepciju, ko pamato grāmatā «Par valodas dabu un sākumu».

Jebkādus mēģinājumus izskaidrot cilvēku valodas cilmi, analizējot dzīvnieku saziņu, K. Mīlenbahs noliedz. Viņa galvenais arguments: citiem dzīvniekiem nepiemīt ne vismazākā attīstības iespēja; «garajā ziloņu rindā tas, kas ar muguru stāv pie haosa, pilnīgi tāds pats kā tas, kas izstieps savu smeceri pastarās dienas drupās». Tātad dzīvnieku saziņas izpēte nevar palīdzēt izskaidrot to, kas attīstījies un attīstās, proti, cilvēku valodu.

Vispirms K. Mīlenbahs noskaidro, «kā darbojas runājot cilvēka miesa un cilvēka gars». Par runāto un dzirdēto vārdu viņš raksta: «.. šīs kustēšanās un skaņu jūsmas [sajūtas] лav, saprotams, vienīgi fizioloģiskas, bet arī psiholoģiskas. Jo, kad skaņas aizkārušas mūsu jutekļus, tad šis aizkāriens pamet mūsu garā zināmas atmiņas pēdas.»⁷⁴ Tātad K. Mīlenbahs ir bijis tuvu mūsdiena valodniecības atzinumiem.

Secinājis, ka valodas daba jau ir samērā dziļi izpētīta, bet valodas rašanās joprojām paliek mīkla, K. Mīlenbahs savus uzskatus šā jautājuma sakarā izklāsta šādos tēlainos vārdos:

«No visiem atminējumu mēģinājumiem kā vienkāršākā un dibinātākā uzlūkojama tā teorija, pēc kuras pirmatnē priekšmeti un to nosaukumi stāvējuši iekšējā sakarā (kā vaibstu vārdi), pēc kuras vārdos atskanējušas priekšmetiem piemītošās skaņas. Pēc dabā dzirdētām skaņām cilvēks varēja savas skaņu un kustēšanās jūsmas it viegli attīstīt, tā ka, šitā to lietu uzlūkojot, dabas māmuliņa ar savām dažādajām skaņām būtu valodas mācītāja bijusi, cilvēkam priekšā skandinādama to, kas cilvēkam it kā dabas māmiņas bērnam bija jārunā pakal.»⁷⁵

Turpmākajos darbos K. Mīlenbahs pie jautājuma par valodas rašanos nav atgriezies. Jādomā, ka vēlāk valodnieks būs iepazinies, piemēram, ar populārajām V. Vunta idejām, iespējams, arī ar D. Kudrjavska un V. Poržezinska atziņām. Tomēr viņa darbos tas neatspoguļojas.

Valodas sākums noskaidrots; kā solīts grāmatas virsrakstā, K. Mīlenbahs sniedz ziņas arī par valodas dabu. Vispirms lasītājs uzzina par salīdzināmās valodniecības attīstību, par tās nopelniem indoeiropiešu valodu radniecības noskaidrošanā. Interesanti, ka jau 1891. gadā (grāmatā «Par valodas dabu un sākumu») K. Mīlenbahs atspēko arī mūsdienās dzirdēto uzskatu, ka latvietis saprotot indieti, nemaz tā valodu nemācījies.

Aprakstījis pasaules valodu dažādību, to tipoloģisko un ģenealoģisko klasifikāciju, K. Mīlenbahs secina: «.. nav paredzams, ka valodniecība kādreiz iespēs pierādīt, valodu daudzums neesot cēlies no viena avota; tad jau ātrāki cerams, ka valodniecība, tālāk attīstīdamās, pierādīs visas pasaules valodas vienas pirmvalodas locekļus esam. Tamdēļ pieslejos to vīru domām, kuri saka, ka, nelūkojoties uz valodu dažādību, tomēr viens kopīgs sākums visām pasaules valodām domājams.»⁷⁶

K. Mīlenbaha lingvistisko uzskatu pamatā ir tēze par valodas nepārtraukto attīstību un mainību. «..valodu nepielīdzināsim Atēnes dievietei, kura grezna un pilnīgi apbruņota, pēc grieķu teikas, izšāvusies iz Ceiaa galvas»⁷⁷: arī latviešu valoda visu laiku pilnveidojas. Doma par valodas attīstību uzsvērta vai visos K. Mīlenbaha rakstos. Sevišķi pārliecinoši tā pamatota 1911. gadā publicētajā rakstā «Par pamazināmiem vārdiem».⁷⁸ Raksts radies kā iebilde mācītāja J. Sandera izteikumiem par deminutīvu lietošanu. Lai gan ar J. Sanderu K. Mīlenbahs polemizējis vairākkārt, valodniekam šķiet, ka šoreiz mācītāja uzskati īpaši kaitīgi valodas attīstībai. Domstarpību pamatā ir J. Sandera un K. Mīlenbaha atšķirīgie viedokļi par folkloras un tautas valodas attiecībām ar daiļliteratūras valodu. J. Sanders uzskata, ka viss, kas atrodams tautasdziesmās, arī deminutīvi, bez domāšanas lietojams dzejā. Arī K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka rakstniekam jāsmeļ no tautas valodas dzīvības sula savai valodai, tomēr tautasdziesmu valoda nav visur verdziski piemērojama tagadējai gara un jūtu pasaulei. Tā kā latvieši attīstībā spēruši lielus soļus uz priekšu, neviens solis nevar palikt bez attiecīgas atbalss valodā.

«Valoda nekad nedrīkst uz vietas stāvēt,» uzsver K. Mīlenbahs. «Valodai vienmēr jāattīstās no iekšienes pa savai dabai un pa kultūras attīstības gaitai, tā ka viņā ikreizējie kultūras slāņi varētu viegli ietilpt un viņa noderētu par ikreizējas kultūras neapsūbējušu spoguli. Ar attīstības beigām valoda ieslīgst ēnu valstī.. Mūžīga attīstība, mūžīga pārmaiņa ir valodas dzīvība, miers un sastingums ir viņas nāve.»⁷⁹

Recenziju par K. Mīlenbaha populārzinātniskajam grāmatām un rakstiem presē nav daudz; izņēmums ir grāmata «Teikums», par kuru runāsim vēlāk. Recenzenti atzīst grāmatu nozīmīgumu, bet vairāk akcentē to formu, nevis saturu. Zīmīgs ir F. Kārkluvalka vērtējums grāmatai «Par valodas dabu un sākumu»: «Te mēs sajūtam dzīvas valodas spēku, valodas dabas spirgtumu un neviltotu smaržošanu; te nav noplucināts, saspiests stāds, bet te ir dzīva, skaista, smaržojoša puķe, to par Mīlenbaha kunga darbiem visi vienbalsīgi spriež.»⁸⁰

Populārs, visiem saprotams izteiksmes veids gan ir laikmeta prasība. Zinātniska literatūra latviešu valodā vēl nepastāv. Kā izsakās K. Mīlenbahs, neviens latviešu valodnieks savos rakstos nedos padomus citiem valodniekiem, visi raksti domāti plašām nespeciālistu aprindām.⁸¹ Acīmredzot K. Mīlenbahs par īsti zinātniskiem neuzskata arī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumus. Līdz biedrības Valodniecības nodaļas dibināšanai valodas jautājumus ar speciālistiem varēja apspriest tikai Zinību komisijas Vasaras sapulcēs vai šaurā paziņu lokā. Ja valodnieks grib dalīties domās par kādu valodas parādību, tad jāraksta tā, lai viņa rakstus lasītu un viņu saprastu ne tikai speciāli izglītoti cilvēki.

K. Mīlenbahs iepazīstina lasītājus arī ar to, kas darīts un darāms latviešu valodas izpētē. Viņš raksta par J. Alunāna un A. Kronvalda darbību valodniecībā,⁸² apcer, kā valoda pētīta veclatviešu periodā. 1910. gadā K. Mīlenbahs konstatē, ka beidzot daži no latviešiem sākuši nopietni nodarboties ar valodas zinātnisku izpēti. «Latviešu valodnieku starpā minams pirmā kārtā Endzelīns,» konstatē K. Mīlenbahs. «Endzelīns ārzemes valodnieku vidū daudz vairāk pazīstams nekā latviešu starpā.»⁸³ Tā kā lielākā daļa J. Endzelīna rakstu toreiz sarakstīti krievu vai vācu valodā, turklāt ir stingri zinātniski, K. Mīlenbahs saprot, ka par tiem var spriest tikai tāds, kas par valodniecību nav dzirdējis tikai pa ausu galam, bet ir ar to nopietni iepazinies. K. Mīlenbahs visādi cenšas popularizēt sava jaunākā kolēģa darbus. Jau 1905. gadā K. Mīlenbahs, informējot lasītājus par J. Endzelīna maģistra disertāciju, piemin viņa daudzos rakstus krievu un vācu valodniecības žurnālos, un jau tad nešaubās, ka «Endzeliņa zinātnes dziļumos ierakņājusies spalva mums dāvās gramatiku, kas stāv uz tagadējās zinātnes augstumiem».⁸⁴ 1911. gadā lasītājs tiek iepazīstināts ar uzskatiem par slāvu un baltu radniecības attiecībām; šī problēma aplūkota J. Endzelīna doktora disertācijā.⁸⁵

Iespēju robežās K. Mīlenbahs pievēršas arī dažādām valodniecības nozarēm, trāpīgi raksturojot to būtību. Sev tuvu nozari – leksikogrāfiju – valodnieks vērtē šādi:

«Vārdnīcas sarakstītājs jeb leksiogrāfs savā ziņā ir biogrāfs. Leksiogrāfa varoņi ir vārdi, gan dzīvi, gan izmiruši, gan tikko piedzimuši. Katram vārdam ir sava sabiedrība, savs liktens. Leksiogrāfam jārāda, kādā sabiedrībā zināmi vārdi sastopami, kāds liktens ikvienam vārdam viņa attīstībā. Tas grūts darbs, ievērojot leksiogrāfa varoņu daudzumu. Bet visgrūtākais darbs latviešu vārdnīcas sarakstītājam ir sadabūt kopā vēl milzums daudz paslēpušos varoņus.»⁸⁶

K. Mīlenbaha grāmatai «Teikums» piemīt gan populārzinātniska, gan zinātniska darba iezīmes. To pašu varētu teikt arī par rakstiem, kas skar sintakses jautājumus. Taču Kārļa Mīlenbaha – sintaktiķa – devumam pievērsīsimies nākošajā nodaļā.

⁶³ Mīlenbahs K. «Jaunības Draugs»//Balss. – 1901. – 2. (15.) maijs.

⁶⁴ Apinis A. Latviešu grāmatniecība. – R., 1977. – 312. pp.

⁶⁵ Velme J. Vēstules par valodu un valodniecību//Austrums. – 1885. – Nr. 3. – 143. – 144. lpp.

⁶⁶ Pūrs, darināts un pielocīts ar populāri ziniskiem apcerējumiem. – R., 1892. – 2. sēj. – 14. – 57. lpp.

⁶⁷ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – Jelgava, 1891. – 64. lpp.

⁶⁸ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 38. lpp.

⁶⁹ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 39. lpp.

⁷⁰ K. Mīlenbahs izmantojis Dž. Herisa darbu «Hermes or a Philosofical Inquiry concerning Language and Universal Grammar» (London, 1751).

⁷¹ Mīlenbahs K.. Par valodas dabu un sākumu. – 44. – 45. lpp.

⁷² Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 47. – 48. lpp.

⁷³ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 61. lpp.

⁷⁴ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 31. lpp.

⁷⁵ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 62. – 63. lpp.

⁷⁶ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sākumu. – 13. lpp.

⁷⁷ Mīlenbahs K. Par valodas dabu un sakumu. – 13. lpp.

⁷⁸ Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 30. jūl. (12. aug.).

⁷⁹ Mīlenbahs K. Par pamazināmiem vārdiem//Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 30. jūl. (12. aug.).

⁸⁰ Kkks [Kārkluvalks F.]. Kā apietas ar mūsu valodu// Baltijas Vēstnesis, 1892. – 25. apr. (7. maijs).

⁸¹ Mīlenbahs K. Par svešvārdiem // Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – 1901. – 13. krāj. – 40. lpp.

⁸² Mīlenbahs K. Kronvalds kā valodnieks // Latviešu Izglītības biedrības gadagrāmata. – R., 1910. – 2. [sēj.] – 15. – 18. lpp.; Mīlenbahs K. Par kādu Jura Alunāna vel neiespiestu rakstu//Druva. – 1912. – Nr. 7. – 821. – 825. lpp.

⁸³ Kas darīts un darāms latviešu valodas izpētīšanā // Mājas Viesis. – 1910. – Nr. 51. – 1202. lpp.

⁸⁴ Mīlenbahs K. Maģistra Endzeliņa raksti//Vērotājs. – 1905. – Nr. 5. – 608. lpp.

⁸⁵ Mīlenbahs K. Par slavu un baltu radnieciskajām attiecībām//Dzimtenes Vēstnesis. – 1911. – 27. aug. (9. sept.).

⁸⁶ Mīlenbahs K. Kas darīts un darāms latviešu valodas izpētīšanā //Mājas Viesis. – 1910. – Nr. 51. – 1203. lpp.