Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Ina Druviete > Kārlis Mīlenbahs     
   Kādiem būt latviešu gramatikas terminiem     

Drukāt         

    
      

KĀDIEM BŪT LATVIEŠU GRAMATIKAS TERMINIEM

Kopš 1875. gada Vidzemes un Kurzemes lauku skolās tiek paredzēta dzimtās valodas un krievu valodas mācīšana. Latviešu gramatikas iekļaušana skolu programmā tomēr noris ar grūtībām, jo pret to ir vietējie vācu muižnieki un garīdznieki, trūkst ari latviešu valodas mācību grāmatu.

Latviešu valodas gramatikas gan jau ir vairākas – sākot ar J. G. Rēhehūzena latviešu valodas rokasgrāmatu (1644), beidzot ar A. Bīlenšteina zinātnisko gramatiku (1863). Tās ir latīņu vai vācu valodā un domātas cittautiešiem, vāciešiem. Latviešiem paredzēta mācītāja G. Bražes44 «īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu labāki grib pārzīt un caur to par labākiem rakstītājiem palikt» (1857), bet skolu praksei tā neder. 1869. gadā iznāk K. Biezbārža grāmata «Mūsu valoda un viņas rakstība», kurā sniegts ieskats latviešu valodas fonētikā un ortogrāfijā. Šī darba ievirze gan ir teorētiska; netiek uzrakstīts arī paredzētais grāmatas turpinājums.

Latviešu valodas zinātniskajā izpētē jau paveikts diezgan daudz, tomēr, kā raksta A. Kronvalds, ir paradoksāli, ka 19. gadsimta 70. gados vēl nav nevienas skolām domātas latviešu valodas mācību grāmatas, kaut citos priekšmetos tās jau sagādātas.45 Pirmajā vispārējā tautskolotāju konferencē 1873. gadā tiek konstatēts, ka skolu darbs neveicas tikai tāpēc, ka trūkst latviešu valodas mācību grāmatu. Tiek nolemts kopīgiem spēkiem rūpēties par skolas mācību grāmatām.46

Pirmais, kas mēģina sarakstīt latviešu valodas mācību grāmatu skolām, ir skolotājs un grāmatizdevējs Fricis Mēkons. Viņa «Latviskas valodas katķisme priekš tautas skolām jeb gramatikālīga lasīšanas, runāšanas un rakstīšanas mācība iekš 393 prasīšanām, uzdošanām atbildēm un provēm ar daudziem piezīmējumiem un īpašu pamācīšanu, kā vēstules rakstāmas» iznāk 1874. gadā. Grāmata sarakstīta jautājumu un atbilžu veidā, «lai pārliecināšanās labad viens skolas bērns otram un vecāki saviem bērniem varētu noprasīt tās gramatikālīgas zināšanas». F. Mēkona darbs tiek pamatoti kritizēts sliktās valodas dēļ, tomēr tajā ir divas labas lietas – sniegtas vispārīgas ziņas par valodas dabu un mēģināts radīt latviešu valodniecības terminus. Lūk, daži F. Mēkona ieteiktie termini: slakasvārdi, galvasvārdi, savādības vārdi, siešanas vārdi, vārdu vīze (nominatīvs), piederēšanas vīze (ģenitīvs), gruntsvīze (pamala pakāpe), piesolīšanas metode (vēlējuma izteiksme).

«Latviešu valodas katķismē» lietotie termini tiek atzīti par neveiksmīgiem, toties valodniecības terminu latviskošanas nepieciešamība domstarpības nerada. Par latviešu terminiem spriež Vidzemes un Kurzemes skolotāju konferencēs, aizsākas mēģinājumi vienādot terminus. Turpmākajos gados skolu gramatikas saraksta skolotāji Ģ. Tauriņš un H. Spalviņš. 1879. un 1880. gadā latviešu valodas mācības grāmatu 2 daļās izdod divdesmit sešus gadus vecais jurisprudences students A. Stērste; tā tiek apsveikta kā pirmā zinātniskas ievirzes skolu gramatika. Līdz tam tapušās mācību grāmatas lielā mērā varam atzīt par A. Bīlenšteina gramatiku pārstrādājumiem, bet turpmākajā gadu desmitā par šādu paraugu kļūst A. Stērstes gramatika. Tā vairāk vai mazāk ietekmē J. Spīsa, J. Skujas, O. Plača, A. Laimiņa, J. Kalniņa un citu autoru sastādītās mācību grāmatas.

1895. gadā latviešu valodas mācības grāmatu saraksta arī Jelgavas ģimnāzijas virsskolotājs Kārlis Mīlenbahs. Visai ticami liktos, ka valodnieks, kas pamatīgi apguvis valodas zinības un jau ievingrinājis roku to populārā pasniegšanā, pēc paša iniciatīvas ilgi un rūpīgi izstrādā skolu gramatiku, kam zinātnes un metodikas līmeņa ziņā jāpaceļas pāri iepriekšējām.

Izrādās, viss notiek nedaudz citādāk. 1895. gada janvārī Rīgas grāmatizdevējs Pūcīšu Ģederts, kas jau agrāk veiksmīgi izdevis mācību grāmatas, uzaicina zināmu popularitāti iemantojušo K. Mīlenbahu «ar pekuniāri izdevīgiem noteikumiem sastādīt mazu latviešu gramatiku tautskolām».47 Maijā nelielā grāmatiņa tiek nodota izdevējam. Rodas atspaids Mīlenbahu ģimenei un – jauna «Latviešu valodas mācība» Latvijas skolām.

Kā jau sintakses aizstāvis, K. Mīlenbahs arī skolu grāmatā galveno vērību velta teikuma mācībai, ko atzīst par «savā ziņā bērna loģiku». Valodas skaņu un vārdšķiru izskaidrojums ir iesaistīts sintakses apskatā.

Grāmatas priekšvārdā valodnieks uzreiz aizrāda uz diviem maldīgiem uzskatiem: ka teikums ir vārdos izteikts spriedums un ka palīgteikums ir par teikumu paplašināts teikuma loceklis. Ievadvārdos arī teikts, ka no īpašiem jauninājumiem valodas parādību apskatā viņš apzināti vairījies. Tā tiešām ir. Robeža starp iepriekšējām latviešu valodas mācību grāmatām, īpaši A. Stērstes grāmatām un K. Mīlenbaha gramatiku, kas, pēc tradicionāla uzskata, ievada nacionālo zinātnisko gramatiku laikmetu, nav krasa.

Latviešu valodniecībā uz pirmās zinātniskās gramatikas godu pretendē vairākas grāmatas. «Ja ar Rozenbergera rakstiem latviešu zinātniskajai gramatikai gaismiņa aizmetusies, tad ar Bīlenšteina rakstiem šinī laukā gaiša dieniņa aususi,»48 konstatē J. Lautenbahs; par pirmajām latviešu zinātniskajām gramatikām uzskata A. Stērstes darbu, K. Mīlenbaha 1895. gadā izdoto gramatiku, arī J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatiku» (1907) un pat J. Endzelīna «Lettische Grammatik» (1922). Spriedums atkarīgs no tā, ko uzskatām par zinātnisku gramatiku, kādu saturu ietveram šai jēdzienā. Pirmo zinātnisko gramatiku tomēr būs sarakstījis A. Bīlenšteins. Bet kā ar skolu mācību grāmatām? K. Mīlenbahs gan ir pirmais latviešu valodas mācību grāmatu autors ar filologa izglītību, tomēr pirmās zinātniskās skolu gramatikas autora gods pienākas A. Stērstem, tiešam K. Mīlenbaha priekštecim, īpaši terminoloģijas ziņā.

K. Mīlenbaha darbs izpelnās lielu ievērību. Par līdzšinējām gramatikām presē parādījušās labi ja 2 – 3 recenzijas, par šo – astoņas. Atbalss jūtama vēl pēc septiņiem gadiem, kad iznāk polemiska J. Jākobsona brošūra «Kritika par K. Mīlenbaha «Latviešu valodas mācības» 11 paragrāfiem un manas domas dažā ziņā par valodas mācību» (1902). Pēc J. Endzelīna atzinuma, tā ir ļoti amizanta grāmata.49 1896. gadā aizsākas samērā plaša diskusija. Tās uzmanības centrā galvenokārt ir divi jautājumi: metodika un terminoloģija.

Visvairāk iebildumu izraisa K. Mīlenbaha izmantotais paņēmiens fonētikas un morfoloģijas jautājumus iesaistīt sintakses kursā. Recenzentiem tas liekas gan netradicionāli, gan neloģiski. K. Mīlenbahs te aizsteidzies laikam priekšā – mūsu dienās citi gramatikas jautājumi sintaksei tiek pakārtoti aizvien biežāk. Tomēr tolaik šāds paņēmiens netiek atzīts K. Mīlenbaha un J. Endzelīna kopīgi sarakstītajā «Latviešu valodas mācībā» un «Latviešu gramatikā» (1907) atkal lietots tradicionālais valodas parādību apskats, nodalot fonētikas, morfoloģijas un sintakses jautājumus.

Domas par to, vai vispirms analizējami piemēri vai izklāstāma teorija, dalās. Dažiem vērtētājiem patīk, ka piemēri K. Mīlenbaha gramatikā nav sadomāti, bet ņemti no folkloras un tautas ikdienas runas, citiem atkal šķiet, ka tādējādi piemēros iezogas liekvārdība un nevajadzīga tēlainība. Uz to K. Mīlenbahs pretraksta atbild: «..vai valodai pirms jānolaupa viss latviešu kolorīts un tad tik tādā sabojātā veidā jāpasniedz skolēniem?»50 Varbūt šī atziņa būtu jāpārdomā arī mūsdienās?

Kaut arī kritisku piezīmju nav mazums, laikabiedri K. Mīlenbaha gramatiku kopumā novērtē atzinīgi. Tiek uzsvērts, ka skaidrojumi ir zinātniski un noteikti, izklāsts sistemātisks.

Lai sarakstītu labu mācību grāmatu, jāpārzina attiecīgā zinātne, metodiski pareizi jāizkārto viela un jālieto zinātniski, labskanīgi un viennozīmīgi termini, ja tādi jau ir. Pirmo latviešu gramatiku sastādītājiem terminus vēl nākas radīt. Katrs to dara, nerespektējot iepriekšējo gramatiku autorus. Rodas raibums, kas viskošāk uzplaukst gadsimta beigās. Ir gan mēģināts terminus vienādot, bet bez panākumiem. Sarežģītais latviešu valodniecības terminoloģijas veidošanās ceļš labi attēlots J. Peiles rakstā «Materiāli latviešu gramatikas terminoloģijas vēsturei 19. gadsimta pēdējā ceturksnī».51

K. Mīlenbaha «Latviešu valodas mācība» saasina jau vairākus gadu desmitus ieilgušo diskusiju par valodniecības terminiem. K. Mīlenbahs savu nostāju pamato jau gramatikas priekšvārdā. «Par gramatiskiem nosaukumiem [terminiem] ir vispāri atzīts, ka svešvārdi zemākām skolām nolemtās gramatikās nav ieteicami. No pašu valodas ņemtais nosaukums piepalīdz skolēnam pasniegtos izskaidrojumus vieglāki saprast un vieglāki paturēt, sevišķi, ja saviem izskaidrojumiem nosaukumu izredzam par pamatu.» Tāpēc 1895. gada gramatikā lietots tikai viens internacionāls termins persona. No recenzentiem pret šādu pieeju principiāli iebilst vienīgi K. Graudiņš. Viņaprāt, bērniem būtu vieglāk mācīties citu valodu gramatiku, ja svešvārdi tiktu apšūti.52 Iespēja iepazīt citvalodu terminus K. Mīlenbaha gramatikā gan ir dota, jo svarīgākajiem jēdzieniem uzradīti nosaukumi ari krievu un latīņu valodā.

Daļu terminu K. Mīlenbahs aizgūst no iepriekšējām gramatikām, citus darina no jauna, piemēram, tādus kā divdabis, saišķis u. c. Pilnīgi no jauna tiek veidoti locījumu nosaukumi – sakulis, attieculis, virzulis, papildulis, vietulis, saukulis. Šie jaunradītie termini pieņemami vienīgi J. Janševskim; pret tiem asi uzstājas L. Bērziņš, J. Velme, J. Kalniņš, J. Veismanis un citi.53

Plašā rakstā «Manas «Latviešu valodas mācības» cien. pārspriedēju kungiem»,54 kas publicēts četros laikraksta «Baltijas Vēstnesis» numuros, K. Mīlenbahs pateicas recenzentiem par aizrādījumiem, bet arī norāda, ka daudzu iebildumu pamatā ir pārpratumi. Viņš izklāsta savus apsvērumus par gramatikas uzbūvi, par dažu vārdu un formu vērtējumu. Starp citu, K. Mīlenbahs šai laikā, tāpat kā vēlāk A. Ozols, atbalstījis formas ritens, cinīts utt. «Abas formas Jānits un Jānītis pareizas, tāpat kā pareizas, par piem., nākusi un nākuse.»

Recenzentu kritizētos terminus, arī locījumu nosaukumus, valodnieks joprojām atzīst par ieteicamiem. Viņš norāda, ka valodā jau pastāvējis vārds sakulis: Saki, saki, sakulīti, kādi viesi istabā. Pēc šā parauga paši no sevis radušies pārējie locījumu nosaukumi. Visgrūtāk gājis ar datīvu, jo «šā locījuma pamata sajēgumu zinātnei grūti nākas notvert». Atbalstot uzskatu, ka datīvā nostājas nojēgums, uz kuru darbība virzās, K. Mīlenbahs arī radījis nosaukumu virzulis.

Pret locījumu nosaukumiem vēlreiz iebilst skolotājs un publicists, vairāku mācību grāmatu autors Juris Kalniņš55, kas arī pats savā gramatikā (1890, 1894) locījumus mēģinājis latviskot (dēvējamais, noteicamais, nolemjamais, papildināmais, ierādāmais locījums). Pirmajā recenzijā par K. Mīlenbaha darbu viņš atzīst, ka jaunie locījumu nosaukumi nav glābjami, kaut arī tiem pievienotu pareizāku izskaņu -iķis un teiktu – saciķis, attieciķis, virziķis. Vēlāk J. Kalniņš raksta, ka visa vaina slēpjas izskaņā -ulis, kam piemītot jocīgi bēdīga piezobojuma nokrāsa. Tas, ka šādi vārdi valodā ir, vēl nepierāda to derīgumu terminoloģijā. «Kāpēc Kronvalds varoņa vietā neradīja varulis, kaut gan arī tas būtu pareizi atvasināts vārds? ..Nopietnām lietām – nopietnus nosaukumus. Ko jūs teiktu, ja kāds Jūsu divdabi-participu mēģinātu iesaukt, piemēram, par divkosi, pamatodamies tikai uz to, ka šis vārds jau atrodoties mūsu valodā un apzīmē arī tiešām kaut ko divējādu?»

Polemiku «Baltijas Vēstnesis» izbeidz ar K. Mīlenbaba atbildi J. Kalniņam56, kas skar galvenokārt piemēru izvēli, vārdu kārtas, kā arī metodikas jautājumus. Locījumu nosaukumu aizstāvēšanai tiek minēti A. Kronvalda jaunvārdi zīmulis un vēstule, kas jau ir nostiprinājušies valodā.

Tomēr vēlāk K. Mīlenbaha rakstos locījumu nosaukumi ar izskaņu -ulis bez paskaidrojuma vairs neparādās, līdz 1902. gadā izzūd pavisam.

Recenzijā par K. Mīlenbaha «Latviešu valodas mācību» J. Velme – viens no pirmajiem, kas pievēršas terminu veidošanas teorijai, – mēģina pierādīt latvisko terminu nevajadzību. Pēc viņa domām, «gramatikas nosaukumi skolēniem pilnīgi kas svešs un jauns, tādēļ daudzreiz derīgāki līdz ar svešo nojēgumu dot arī svešu nosaukumu, lai viņus velti nemulsinātu. Kādēļ mums nepieņemt latīņu nosaukumus, kur pašu nosaukumi nav tik viegli atronami?»57 Tomēr vairums skolotāju un kultūras darbinieku ir pārliecināti, ka vismaz pamatskolās terminu latviskošana ir vajadzīga. Jāpanāk tikai terminu vienveidība.

Lai varētu izvēlēties vislabāko terminu, gramatiku autoru ieteikumi jāapkopo. To uzņemas skolotājs P. Abuls. Viņš sagatavo pārskatu par H. Spalviņa, J. Skujas, A. Stērstes, A. Laimiņa, J. Kalniņa, K. Mīlenbaha un R. Cukura gramatikās lietotajiem terminiem. Šo pārskatu viņš nolasa Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sēdē 1901. gada 13. septembrī.58 P. Abuls norāda, ka šajās gramatikās lietoti atšķirīgi termini, kas rada lielus sarežģījumus, ja skolā nomainās skolotājs vai tiek izmantota cita mācību grāmata. Sapulce nolemj ziņojumu iespiest un izplatīt skolotāju un citu interesentu vidū, lai pēc iespējas vairāk cilvēku izteiktu savas domas par vēlamajiem terminiem.

Speciāla Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sēde Kārļa Mīlenbaha vadībā notiek 1902. gada 4. janvārī. Tajā piedalās J. Endzelīns, A. Stērste, J. Kalniņš, R. Cukurs un citi. Piecu stundu laikā klātesošie vienojas par vēlamajiem terminiem. «Vai tas neliecina par Zin. Kom. sēdes paviršību?» vēlāk rakstā «Gramatiskie nosaukumi»59 jautā K. Mīlenbahs un atbild: «Tas varētu izlikties tādam, kas ..nav ievērojis, ka lielais gramatisko nosaukumu raibums un juceklis nemaz tik liels nav, kā tas izrādās.» Minētajā rakstā, kur ziņots par sēdes rezultātiem, publicēti 37 pieņemtie termini, kam dots arī tulkojums krievu valodā, starp tiem, piemēram, lietas vārds (bet lietu vārdi), darbības vārds, kārta, skaitlis, izteiksme, saišķis.

Visvairāk domstarpību ir par locījumu nosaukumiem, «visgrūtākajiem no grūtajiem gramatiskajiem nosaukumiem» (K. Mīlenbahs). 4. janvāra sēdē tiek pieņemti K. Mīlenbaha ieteiktie locījumu nosaukumi ar izskaņu –ulis.

Pieņemtie termini tomēr vēl netiek uzskatīti par galīgiem. Par «Baltijas Vēstnesī» publicētajiem terminiem K. Mīlenbahs uzaicina izteikties visus interesentus. Šos priekšlikumus, kā arī vēl dažus terminus paredzēts apspriest nākamajā sēdē.

Nākamā sēde notiek 1902. gada 17. jūnija. K. Mīlenbahs un J. Endzelīns tanī laikā pēta Viduskurzemes izloksnes un sēdē nepiedalās, tāpēc sapulce atzīst, ka «apspriešana iznāca kaut arī nopietna, tomēr ne pilnīgi pamatīga»60. Tiek pieņemti jauni locījumu nosaukumi – 1. locījums, 2. locījums utt., saišķa vietā ieteikts biedrotais, pieņemti termini patskaņas un līdzskaņas. Pēdējā, izšķirošā terminu apspriešana notiek 1902. gada 13. septembrī. Par sēdes gaitu ziņo vairākas avīzes. Līdz ar to pirmā valodniecības terminu unifikācija tiek uzskatīta par pabeigtu.

Latviešu valodniecības terminoloģijas veidošanā Kārlim Mīlenbaham nākas pieradīt savas organizētāja spējas – gada laikā tiek ieviesta kārtība sarežģītā valodas apcirknī.

Par K. Mīlenbaha darbu, kas ieguldīts, organizējot terminu apspriešanu, runāts visai maz, tomēr pareizai metodikai šai lietā bija izšķiroša nozīme. Pēc viņa ieteikuma apspriesti tiek tikai tie valodniecības termini, kas lietoti skolu valodas mācības grāmatās. Kā valodnieks norāda rakstā «Gramatiskie nosaukumi», «sapulce it pareizi ievēroja pareizo valodas likumu, ka pēc iespējas jāatturas no jauniem vārdiem; ja jau vecākajās gramatikās sastopami pareizi atvasināti un nozīmīgi vārdi, tad tādus neaizskāra».61 Labs izrādās arī P. Abula ieteiktais terminu apkopošanas princips, izmantojot tikai pēdējos 22 gados izdotās gramatikas, jo terminu dažādība ar laiku gājusi mazumā. Par paraugu ņemta A. Stērstes gramatika. Lai vienādotu terminus, kas atšķiras tikai ar izskaņu, pēc K. Mīlenbaha ieteikuma tiek nolemts vairāk lietot izskaņu -ams, nevis -ošs vai -tājs.

J. Endzelīna un K. Mīlenbaha «Latviešu gramatika» nostiprina mūsdienu valodniecības terminoloģiju. Bet kā ar viņa paša radītajiem terminiem? Ieviesies vienīgi divdabis.

Ievērību pelna K. Mīlenbaha uzskati par terminu veidošanas kompetenci. Pēc viņa domām, termini jāveido attiecīgās nozares pārstāvjiem. Valodnieku līdzdalība terminu izstrādāšanā un pieņemšanā pat nav nepieciešama. Terminu, tāpat kā citu jaunu vārdu, rašanās jāatstāj dabīgai gaitai. Laiks izšķirs, vai tiem tiesības uz dzīvi.62 No šī uzskata K. Mīlenbahs tomēr dažreiz atkāpies, redzēdams, ka jaunvārdu darinātājiem valodnieka padoms tomēr var būt noderīgs.

44 Šī mācītāja uzvārds rakstīts arī Braše un Brāše. – Red.

45 Kronvalds A. Kāds vārds par mūsu valodu//Baltijas Vēstnesis. – .1869. – 23. jūl.

46 Vispārīgā latviešu skolotāju sapulce//Baltijas Vēstnesis. – 1873. – 4. jūl.

47 K. Mīlenbaha vēstule J. Zubatijam 1895. g. 2. maijā.

48 Lautenbahs J. Latviešu gramatikas vēsture // Pagalms. – 1881. – Nr. 12. – 123. lpp.

49 J. Endzelīna vēstule K. Mīlenbaham 1902 g. 10. novembrī. VB RN, R x/55, p. 51-8477.

50 Mīlenbahs K. Manas «Latviešu valodas mācības» cien. pārspriedēju kungiem//Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 29. marts (10. apr.)

51 Latviešu valodas apcerējumi // LVU Zinātniskie raksti. – R., 1967. – LX sēj. – 9a. laid. – 277. – 314. lpp.

52 «Latviešu valodas mācība», K Mīlenbaha izdota //Tēvija. – 1896. – 24. apr.

53 Recenzijas par K. Mīlenbaha «Latviešu valodas mācību» publicē Mazais (Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 13. (25.) marts), J. Kalniņš (Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 15. (27.) marts), J. Velme (Austrums. 1896. – Nr. 4. – 309. – 310. lpp.), J. Janševskis (Balss. – 1896. – 10. (22.) apr.); K. Graudiņš (Tēvija. – 1896. – 24. apr.), J. Veismanis (Latviešu Avīzes. – 1896. -- 24. apr.), L. Bērziņš (Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 2.(14.) marts).

54 Baltijas Vēstnesis. – 1896. – Nr. 71, 72, 73, 74.

55 Kalniņš J. Atbilde Mīlenbaha kungam//Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 9. (21.)  apr.

56 Mīlenbahs K. Atbilde Kalniņa kungam // Baltijas Vēstnesis. – 1896. – 15. (27.) apr.; 16. (28.) apr.

57 Velme J. «Latviešu valodas mācība»//Austrums. – 1896. – Nr. 4. – 310. lpp.

58 Abuls P. Terminoloģija latviešu gramatikā, priekšā lasīts RLB ZK sapulcē, septembrī 1901. g. – R., 1901. – 24. lpp.

59 Baltijas Vēstnesis. – 1902. – 23. janv. (5. febr.).

60 Tēvija. – 1902. – 3. jūl.

61 Baltijas Vēstnesis. – 1902. – 13. janv. (5. febr.)

62 Dienas Lapa. – 1898. – 7. (19). jūl.

     

 
Jūs esat 5418704. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs