KAM NODOTIES – FOLKLORAI VAI LITERATŪRAI?

Latvijas kultūras dzīvē Kārlis Mīlenbahs vispirms ienāk kā tulkotājs.

Antīkā literatūra Kārli Mīlenbahu saistījusi jau ģimnāzista gados – atcerēsimies viņa sacerējumu «Viesmīlības likumi Homēra darbos», kas tiek godalgots ar J. G. Groškes zelta medaļu. Kļuvis skolotājs Jelgavas ģimnāzijā, viņš palaikam liek saviem audzēkņiem vingrināties latviešu valodā, tulkojot seno grieķu un romiešu dzejas darbus, un tulko tos arī pats. Ar, viņaprāt, izcilāko sengrieķu eposu -– «Odiseju» K. Mīlenbahs nolemj iepazīstināt ari daudzos latviešu lasītājus, kam antīkā literatūra vēl ir sveša. Savu izvēli tulkotājs pamato viņam raksturīgajā tēlainajā izteiksmē: «...starp grieķu jaukajiem gara augļiem ir visu smaržīgākie un daiļākie ziedi Homēra «Iliāda» un sevišķi «Odiseja». Homērs bijis un paliek mūžīgs daiļuma avots, pie kura vislielākie un slavenākie dziesminieki spirdzinājuši savu garu un savas daiļuma jūsmas.»³

Antīkās pasaules ietekme – arī ārpus klasisko ģimnāziju sienām – Latvijā jūtama jau kopš 17. gadsimta. J. Višmaņa poētikā «Undeutsche Opitz» lasāmi antīkās dzejas pantmēru paraugi, heksametros sacerēta K. G. Elverfelda idilliskā poēma «Bērtulis un Maija», arī daži K. F. Hūgenbergera dzejoļi. Jaunu posmu klasiskās literatūras tulkošanā ievada J. Alunāns, kura tulkojumi un lokalizējumi dod skaidru pierādījumu latviešu valodas vijīgumam. Par Grieķijas senatni īpaši interesējas E. Dinsbergs. Viņš saraksta darbu «Vecie grieķi» (1878–1888), kurā plaši attēlo sengrieķu sabiedrisko iekārtu un sniedz ieskatu mitoloģijā. Tomēr K. Mīlenbahs pamatoti uzskata, ka vairums latviešu lasītāju nav pietiekami sagatavoti, lai uztvertu sengrieķu eposa formu un saturu. Tāpēc tulkojumam tiek pievienoti sīki paskaidrojumi un komentāri, īpašā nodaļā tiek atklāta heksametra būtība, tiek pārspriesta tā piemērotība latviešu valodai un izrunas īpatnībām. Teksta komentāros ir sniegtas ziņas par seno grieķu sadzīvi, mitoloģiju, etnogrāfiju un paradumiem. Nereti tulkotājs skaidro arī izmantotos latviešu vārdus un pat izsaka savas pārdomas par eposā aprakstītajiem notikumiem. Tā lasītājs uzzina, ka Agamemnons darījis nepareizi, sasaukdams tautu uz sapulci vakarā, jo vīnu baudījušie grieķi, protams, nevarēja būt prātīgi lietas pārrunātāji. Tulkotājs izstāsta, kāds trauks saukts par divkausi, paskaidro reti dzirdētu latviešu vārdu tvarogs 'vairogs'. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar literātu domstarpībām par vairāku jēdzienu precīzu tulkojumu.

Tulkot «Odiseju» neapšaubāmi ir tehniski un mākslinieciski grūti. Grāmatas priekšvārdā K. Mīlenbahs min pamatprincipus šā darba veikšanai, t. i., pēc iespējas turēties pie oriģināla un valodai pāri nedarīt. Lai atveidotu Homēra vienkāršo valodu, tulkotājs centies izsargāties no liekas valodas jaunināšanas, smeldamies ierosmi no tautas mutes, it īpaši no «daiļas vientiesības izrotātajām tautas dziesmām». Sarežģīta ir grieķu īpašvārdu atveide. Paredzēdams, ka domas par to varētu būt atšķirīgas, K. Mīlenbahs tulkojuma priekšvārdos savu nostāju pamato šādi: «Grieķu īpašvārdus latviešu valodā tērpdami, uzlūkojam daudzkārt pie vīrišķu kārtas vārdiem nominatīvu par vārda pamatu .., tā arī Ceiss, ģen. Ceisa. Jaunākajos laikos daži uzņēmušies vecā Ceisa vietā rakstīt Dzevs, Dzeva, tamdēļ ka šie iedomājušies, grieķu ξ; esot pilnīgi līdzīgs mūsu dz. Bet patiesībā mēs nemaz nezinām, kā grieķi izrunāja savu ξ .. tāpat nav iemesla i vietā nostādīt v, lai gan nav ko šaubīties, ka apceramā vārda saknē (Ceiss) slēpjas v, jo pie svešvārdiem neder pārlieku saknes rakņāt, neder svešvārdus tādā izskatā ņemt, kādā tie parādās rekonstrukcijas gaismā, bet kādā tie sastopami literatūrā.»⁴

Mūsdienu lasītājam, kas «Odiseju» iepazinis galvenokārt A. Ģiezena tulkojumā, Kārļa Mīlenbaha atdzejojums var likties nedaudz smagnējs, varbūt novecojis. Tomēr nevaram noliegt, ka valoda te ir īsti latviska, joprojām svaigi šķiet valodnieka izvēlētie epiteti. Ieskatīsimies dažās eposa rindās:

«Tad bez atmaksas jūs še pilī aiziesiet bojā.»

Sacīja Telemahs tā; bet sūtīja ērgļus tam divus

Pērkona rībošais Ceiss no kalna visaugstākā gala.

Brītiņu laidās viņi tik ātri kā viesuļa vēji,

Tuvumā skriedami viens pie otra ar izplestiem

spārniem.

Bet kad sasniedza kopā tie dūcošas sapulces vidu,

Riņķī griezdamies abi tad sasita spārnus jo bieži,

Raudzījās visiem virs galvām, un posts tiem zvēroja acīs;

Plēsdami vaigus un kaklus viens otram ar asajiem nagiem,

Šāvās pa labo roku tie projām pār pilsētas namiem.

Kad no rīta it agri jau rožpirkste Eosa modās,

Jūguši zirgus, tie kāpa tad raibumu greznotos ratos,

Brauca tad ārā pa vārtiem, pa dūcošām saulgoža telpām.

Švīkstēja pātaga braucot; bet skrēja tāpat jau ar zirgi.

Kviešiem rasmīgas druvas tie sasniedza braucot, tad pēcāk

Pabeidza ceļu; tik ātri tos noveda tecīgie zirgi.

Nolaidās saule jau jūrā, un ēna jau apklāja takus.

Tomēr -- kaut arī plašo un viegli uztveramo komentāru dēļ K. Mīlenbaha tulkojums saprotams arī lasītājam bez jebkādām priekšzināšanām, pieprasījums pēc šādiem nopietniem pasaules klasikas darbiem vēl ir mazs. «Odisejas» izdošana kļūst neizdevīga, un darbs tiek pārtraukts pēc astoņu dziedājumu iztulkošanas. Sava loma droši vien ir arī faktam, ka laikā no 1890. līdz 1895. gadam Latvijā iznāk divi «Odisejas» tulkojumi -- eposu no vācu valodas tulkojis arī Ernests Dinsbergs, tolaik daudz populārāks autors. Pie pārējo «Odisejas» dziedājumu tulkošanas K. Mīlenbahs vairs neatgriežas, kaut arī ne reizi vien uz to tiek mudināts.⁵

Lietpratēji Kārļa Mīlenbaha «Odisejas» tulkojumu, kaut nepabeigtu, atzīst par notikumu latviešu literatūrā. Cita pēc citas parādās vairākas recenzijas.

Viens no pirmajiem tulkojumu recenzē Jānis Sirmais, talantīgs filologs, kura darbi K. Mīlenbaham bijuši nozīmīgi. J. Sirmā rakstu «Latviešu «vecie» un «jaunie» valodnieki»⁶, bet it īpaši apceri «Galotnes -īgs, -isks un -ējs latviešu valodā»⁷ K. Mīlenbahs atzīst par vērtīgu kritiku. Savā apcerē «Homēra Odiseja latviešu tulkojumā»⁸ J. Sirmais salīdzina E. Dinsberga un K. Mīlenbaha veikto darbu. Abi tulkotāji līdz tam ir publicējuši trīs «Odisejas» dziedājumus.

Atzīdams, ka K. Mīlenbaha tulkojums ir pārāks un visai ievērojams, J. Sirmais tomēr dažos jautājumos nav vienis prātis ar viņu. Kā jau K. Mīlenbahs paredzējis, visvairāk iebildumu rada grieķu īpašvārdu atveide. J. Sirmais ir pārliecināts, ka rakstībai jāatspoguļo vārda izruna oriģinālvalodā, nevis jāievēro vācu valodas ietekmē radusies tradīcija. Pēc recenzenta domām, grieķu divskaņi ai un oi latviešu valodā būtu jāatveido ar e, toties divskanis eu jāsaglabā nemainīts. Par pareizu atzīts tas, ka grieķu īpašvārda atveides pamatā K. Mīlenbahs ņēmis personvārda ģenitīva formu. Jāpiebilst gan, ka turpmākajos K. Mīlenbaha darbos formas Ceiss vietā jau sastopam formu Zevs.

Apcerot K. Mīlenbaha «sešmēru», J. Sirmais atzīst, ka nav labi atmest vārdu galotnes, lietot pārnesto uzsvaru, tomēr konstatē, ka «vispār runājot, jāsaka, ka Mīlenbaha tulkojumā pantiņi noritinās diezgan gludi un tekoši».

K. Mīlenbaha tulkotās «Odisejas» 5. un 6. dziedājuma apskatam veltīta arī viena no pirmajām J. Endzelīna -- toreiz Tērbatas universitātes studenta – publikācijām. Arī viņš neatzīst galotņu «nokniebšanu», divskaņu eu aizstāšanu ar ei, kā arī iebilst pret to, ka īpašvārdu atveidē par pamatu ņemta ģenitīva forma. Recenzentam šķiet labi, ka lietoti daudzi mazpazīstami latviešu vārdi, jo «der iepazīties ar mātes valodu visā kuplumā»⁹, bet dažiem latviešu vārdiem, piemēram, īliņa brāzma, būtu jāpievieno paskaidrojumi.

Pārējās recenzijas un anotācijas nav tik lietišķas, tās K. Mīlenbaha tulkojumu vairāk slavē. Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zinību komisijas «Rakstu krājumā», piemēram, teikts: «..īstens ir stājies pie šī darba, kas pilnīgi apzinās, ko uzņēmies strādnieks un ko spēj.. Diezgan grūtais sešmēra ritums, ar cezūru izveicīgi pāršķirts, tur tek tik brīnum viegli un glaumi, it kā kad tas būtu latviešu mēlei jau sen parasts. Valoda tulkojumā, nebūdama nekur nedz pārāk jaunināta, nedz kaut kurā ziņā valodas pārlabojumiem pakaļā palikusi, ir tik bagāta un kupla kā smagu vārpu druva. Turklāt viņa patur vienumēr glītu antīku raksturu, nepāriedama nekur modernā gaumā.»¹⁰ Mēnešraksts «Austrums» «Odisejas» tulkojumu nosauc par krāšņu ziedu mūsu literatūrā.¹¹

Arī turpmākajos gados K. Mīlenbaha tulkotāja talants tiek augstu novērtēts. «Odisejas» tulkojumu par teicamu atzīst Rainis.¹² T. Zeiferts raksta: «Mīlenbahs ar to pierāda, cik viņš dziļš dzejas daiļuma izjutējs un cik liels latviešu valodas meistars.»¹³ «Pasaules rakstniecības vēsturē» iekļautajā apcerē par sengrieķu literatūru paraugus no K. Mīlenbaha tulkojuma ievieto A. Upīts un R. Egle.¹⁴

«Odisejas» tulkojums pierāda, ka valodniekam Kārlim Mīlenbaham piemīt acīm redzamas dzejnieka dotības. Jaunības gados viņš tās arī licis lietā – bijušas dzejas rindas latīņu valodā, ir ziņas par «tautas eposu» «Lāta un Vietis» un par dzejojumu heksametros ar nosaukumu «Teopomps».¹⁵ Izņemot pāris humoristiskas rīmes, iespiestā veidā gan parādījies tikai viens K. Mīlenbaha dzejolis. Tas ir veltījums Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejai:

Māmuļa, māte tev gaisma un Latvijas gaismai tu māte,

Nerimsti izstarot gaismu vistumšākās Latvijas malās.

Apzinies pati, cik daudz ir spējusi latviešu tauta

Darināt raženus darbus tik neilga censības laikā,

Vedot sev ceļu ar ziņu, un iedēsti apziņu tādu

Sirdī latvim ikvienam, ka cerības cilāta tauta

Negurtu tautības darbā, bet apziņas priekšā par sekmēm

Smeltos dzīvības spēku un dzīvotu dzīvību savu.¹⁶

Vēlākos gados K. Mīlenbahs ar dzejošanu vairs nenodarbojas, tikai palaikam pievēršas dzejas vērtēšanai. Kā literatūras kritiķis viņš pārstāv valodnieciski estētisko metodi -- literāra darba vērtējumu viņš saista galvenokārt ar vārda un panta mākslas jautājumiem. Līdzīgi darbojas ari vācu valodnieki J. Grimms un H. Pauls, ar kuru pētījumiem iepazinies arī K. Mīlenbahs. H. Pauls, piemēram, savus pamatprincipus literatūras vērtēšanā formulē šādi. Vai ar konkrēto darbu ir sperts solis uz priekšu dzejas attīstībā? Vai izteiksme ir kļuvusi smalkāka? Vai ir lietoti kādi jauni valodas līdzekli, atklājot kādu jaunu jūtu nokrāsu?¹⁷

Līdzīga pieeja ir arī K. Mīlenbaham. Protams, mūsu dienās šādu literāra darba vērtēšanu tikpat kā nesastopam, un pilnīgi pamatoti. Šādi nevar atklāt ne mākslas darba ideju, ne māksliniecisko vērtību. Tomēr laiku pa laikam var noderēt arī tāds paņēmiens, īpaši literārās valodas veidošanās sākumā – ja atzīstam daiļliteratūras lielo nozīmi literārās valodas attīstība. Kārlis Mīlenbahs ir pārliecināts, ka labā dzeja saturam un formai jābūt vienlīdz nevainojamiem. Tiesa, viņa literatūrkritiskie darbi top laikā, kad latviešu valodā tikko sāk veidoties daiļliteratūras valodas specifiskās iezīmes. Pāragri vēl šķiet nodalīt daiļliteratūras, īpaši dzejas, valodu no kopējā valodas plūduma.

Laikā, kad latviešu literatūras teorijā un kritikā jau gandrīz desmit gadus skan reālisma vārds, kad sabiedrību saviļņojusi diskusija starp T. Zeifertu un J. Lautenbahu, kad tautiskā romantisma ziedu laiki jau ir pagājuši, mēnešraksta «Austrums» 1893. gada 5. un 6. numurā parādās Kārļa Mīlenbaha raksts «Par romantiku, reālismu un ideālismu». Kāpēc ģimnāzijas skolotājs, kas jau ir izvēlējies valodnieka ceļu, uzskata par nepieciešamu izstrādāt plašu, argumentētu, uz pamatīgām materiāla studijām balstītu rakstu par literatūras teorijas jautājumiem? Pats autors raksta beigās sniedz šādu atbildi: «Patērzējām drusku par poēziju, gribēdami savu poēziju izsargāt no kaila reālisma vienpusības un pārspīlējuma, kuram nebūtu grūti latviešu poēziju pārņemt, ja tikai atskanētu parastās vienpusīgās reālisma slavu dziesmas.»

Raksta ievadā K. Mīlenbahs atklāj romantisma vēsturiskās un psiholoģiskās saknes, izsekojot tā attīstībai vācu literatūrā. Viņš analizē romantisma kļūdas un parāda neceļus, kuros tas maldījies, bet atklāj arī nenoliedzamos romantisma nopelnus, jo «reti kādā literatūras virzienā atrodams tāds daiļuma un aplamības maisījums».

K. Mīlenbahs vēršas pret uzskatu, ka latviešu tautiskais romantisms būtu radies vācu literatūras ietekmē. Viņaprāt, Ausekļa un Pumpura laikā vācu romantisms jau bija aizmirsts, un latviešu romantisma saknes jāmeklē tautas atmodas garā. «Pēc manām domām, varēja latviešiem vai tikai uzplaukt romantika, vai nekāda literatūra,» raksta valodnieks, konstatējot, ka latviešu romantisms mazāk mīl nakts tumsību, bet parādās saules gaismā. Tomēr romantisma trūkumi nav sveši ari latviešu literatūrai, jo pārāk izplūduši ir dabas apraksti, tēlotajiem raksturiem pietrūkst psiholoģiskā pamatojuma. Viņš ironizē par tiem tautiskā romantisma pārstāvjiem, kas malu malās meklējuši latviešu dievus. Toties visai atzinīgi K. Mīlenbahs vērtē nežēlastībā kritušo J. Lautenbaha «tautas eposu» «Niedrīšu Vidvuds»: «Būtu «Niedrīšu Vidvuds» priekš vairāk kā 10 gadiem iznācis, tad viņš būtu ar vispārīgām gavilēm apsveicināts. ..Kam netrūks pasaku un teiku sajēga, tas lasīs arī ar prieku Lautenbaha «Niedrīšu Vidvudu», bet kam mūsu laiks šo sajēgu laupījis, tas viņu nemācēs pareizi cienīt; nemācēs arī Pumpura jaukā «Lāčplēsī» poēzijas daiļumu atrast.»

Būdams pārliecināts, ka «drusku romantikas, sevišķi mūsu laikiem, it labi noderētu», K. Mīlenbahs prot saskatīt arī reālisma pozitīvo pusi. Īpaši tuva viņam ir F. Dostojevska daiļrade («Kas gan Dostojevska «Noziegumu un sodu» būs lasījis, savu cilvēcības nojēgumu nepaplašinādams!»), tāpat arī Skandināvijas reālisti, kuri ne tikai atklāj dzīves ēnas puses, bet arī meklē ceļus, kā tās novērst. Tomēr K. Mīlenbaha pamatnostāja ir skaidra: kas reālismā labs, tas neesot jauns, bet kas jauns, par tā labumu stipri jāšauboties. Tāpat kā pirms pāris gadiem T. Zeiferts, arī K. Mīlenbahs atzīst, ka reālisma galvenais ļaunums ir pesimisms, īpaši asi viņš vēršas pret naturālismu, nosaucot šā virziena pārstāvjus par nožēlojamiem cilvēkiem: «Viņiem piemīt vājība, ka viņi visur nekrietnības redz, pat tur, kur no nekrietnībām nav ne ziņas; viņu acis jaukas spīdošas krāsas nepazīst.»¹⁸ Ļoti netīkama K. Mīlenbaham ir E. Zolā daiļrade.

Izklāstījis reālisma un romantisma attīstības gaitu pasaules literatūrā un apcerējis šo virzienu attīstības īpatnības Latvijā, K. Mīlenbahs pievēršas apcerei par turpmāko literatūras attīstību. Latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar vācu rakstnieku un literatūrkritiķu domām par rakstniecības nākotni. Literatūras turpmāko attīstību mēģina paredzēt arī K. Mīlenbahs. Par visvēlamāko literatūras attīstības ceļu viņš atzīst «ideālismu». K. Mīlenbaha formulējumā tas ir literatūras virziens, kas atklāj pozitīvo ideālu, mērķi, uz kuru būtu jātiecas. «Pareiza ideālisma cilvēki nav eņģeļi; viņiem ir vainas kā mums, bet viņi ir tikumīgi, raženi cilvēki, kas mums var noderēt par labu priekšzīmi; pareiza ideālisma tikumība nav pārdabiska, cilvēka domās nesasniedzama.»¹⁹ K. Mīlenbahs atzīst, ka prātīgs ideālisms ir vidusceļš starp prātīgu reālismu un prātīgu romantiku; tā uzdevums «pastāv pareizā karakteru attīstībā, darbību saskaņā ar karakteriem un lietišķā attīstības gaitā, kurā atspīguļojas, tāpat kā reālismā, zināma laika bēdas un prieki, centieni un cīniņi, bet kurā šai īstenībai netrūkst apskaidrotajā un apgaismotāja ideāla, kurā mums dziesminieks nevien rāda, kāda īstenība ir, bet kāda viņa varētu būt, kura mēs tamdēļ dziesminieku redzam paceļamies pāri par savu laiku kā saucēja balsi nākotnē»²⁰.

Ir jau zināms pamats arī A. Birkerta ironizēšanai, ka «šī prātīgā vīra prātīgais virziens neatrada neviena prātīga piekritēja un, protams, neieviešas, jo autors bij, starp citu, piemirsis to, ka literatūras virzienus netaisa kabinetā – ka nevar mākslīgi tos konstruēt»²¹. Tomēr – vai mūsu dienās mēs aizvien vairāk netuvojamies K. Mīlenbaha literatūras ideālam, atsakoties no vulgārsocioloģiskas pieejas literatūras vērtēšanā? K. Mīlenbaha personības izpratnei šis raksts dod ļoti daudz un lielā mērā palīdz saprast viņa nostāju arī daiļliteratūras valodas jautājumos.

Taču ir pastāvējis arī uzskats, ka «dot reakcionārajai literatūrai un reakcionārajiem estētiskajiem uzskatiem teorētisku pamatojumu cenšas ari valodnieks Kārlis Mīlenbahs»²².

Te nu nākas saistīt K. Mīlenbaha un J. Jansona (Brauna) vārdus.

1892. gadā «Dienas Lapas» populāri zinātnisko rakstu krājumā tiek publicēts J. Jansona (Brauna) Liepājas Latviešu palīdzības biedrības jautājumu vakarā nolasītais referāts, kas latviešu literatūras vēsturē ieiet ar nosaukumu «Domas par jaunlaiku literatūru» (I). Vai mums ir pamats uzskatīt, ka K. Mīlenbaha raksts «Par romantiku, reālismu un ideālismu» ir polemika ar J. Jansonu (Braunu)? Šim uzskatam par labu liecina notikumu hronoloģija un varbūt pāris izteikumu par «vienpusīgajām reālisma slavu dziesmām».

Būtībā starp abiem rakstiem nebūt nav tik daudz atšķirību. Gan J. Jansons (Brauns), gan K. Mīlenbahs pamatu literatūras virzienu attīstībai vispirms meklē valdošajā filozofijā, skatot parādības pasaules mērogā un nonākot pie līdzīgiem uzskatiem. Abiem autoriem ir noraidoša attieksme pret naturālismu, ko viņi atzīst par negatīvu reālisma noslieci. Līdzība ir pat latviešu pseidotautiskā romantisma raksturojumā. K. Mīlenbahs gluži vai J. Jansona (Brauna) garā ironizē, piemēram, par banāliem sižetiem dažu latviešu autoru darbos: «īstam bruņiniekam, protams, jāmāk krietni šauties, vienalga, vaj viņš jauns pagasta skolotājs, vaj saimnieks, vaj kāds universitētes kandidāts. Lai vairs neviens nevarētu par latviešu varoņa bruņniecību šaubīties, tad to romantiķis apprecina ar muižnieka meitu.»²³

1893. gada 28. augustā Jelgavas Latviešu biedrība, kurā, starp citu, darbojas arī Kārlis Mīlenbahs, uzaicina J. Jansonu (Braunu) nolasīt referātu par literatūru biedrības rīkotajos Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētkos. Šis referāts – vēlāk raksts «Domas par jaunlaiku literatūru» (II) – izraisa asu pretreakciju, kura augstāko virsotni sasniedz pazīstamajā Brunhildes brošūrā 1895. gadā. Bet liktenim labpatīk vēlreiz saistīt J. Jansona (Brauna) un K. Mīlenbaha vārdus.

Jelgavas Latviešu biedrības laikrakstā «Tēvija» J. Jansona (Brauna) referāts netiek pieminēts. Toties trīs dienas vēlāk «Tēvijā» lasāma recenzija par Jelgavas mācītāja Pavasaru Jāņa dzejoļu krājumu «Ziedoņa sapņi».²⁴ Grūti pierādīt, ir vai nav sakars starp šiem faktiem. Vai ir taisnība ne reizi vien paustajam uzskatam, ka J. Jansona (Brauna) priekšlasījuma apskata vietā laikraksts «demonstratīvi ievietoja recenziju par Pavasaru Jāņa dzejoļu krājumu «Ziedoņa sapņi». Anonīmais recenzents (t. i., valodnieks K. Mīlenbahs) J. Jansona nokritizēto teoloģijas studentu iztēloja par ļoti lielu dzejnieku un, katru mēra sajūtu zaudējis, nonāca pat līdz bēdīgi slavenajam apgalvojumam «Lūk, latviešu Heine bez Heines kļūdām».»²⁵ Varētu arī būt, ka J. Jansona (Brauna) iznīcinošā kritika pamudināja K. Mīlenbahu aizstāvēt Pavasaru Jāni. Izsauciens «Lūk, latviešu Heine bez Heines kļūdām!», par ko valodniekam ilgi nākas dzirdēt ne mazumu zobgalību, tik tiešam atbilst K. Mīlenbaha pārliecībai. Kāpēc viņš tik augstu vērtējis Pavasaru Jāņa liriski erotiskos dzejoļus, kļūst saprotams, atceroties K. Mīlenbaha uzskatus par romantismu. Tomēr šķiet, ka raksta interpretācijā savu lomu būs spēlējušas saspīlētās attiecības un principiālās domstarpības starp jaunstrāvniekiem un Rīgas Latviešu biedrību. Šīs domstarpības tik nozīmīgas izrādīsies gadus piecus vēlāk – polemikā par «Fausta» tulkojumu. Par to liecina arī J. Jansona (Brauna) pret Rīgas Latviešu biedrību vērstais raksts «Mūsu vecai paaudzei» (1894), kurā vairākās vietās ir nepārprotami mājieni uz K. Mīlenbahu («..kur senāk atskanēja karstas sarunas par ļaužu labklājību, par viņu prasībām un cerībām, tur tagad garlaicīgi un gurdeni debatēja par to, ..kā cēlies verbs «izsalkt», prepozīcija «pēc»..» un tamlīdzīgi).

K. Mīlenbahu Pavasaru Jāņa darbos saista arī dzejnieka «jaukā, īsti latviska» valoda. Savā literatūrkritika darbībā viņš arī turpmāk sniedz galvenokārt daiļdarba valodas vērtējumu. Tiek recenzētas F. Adamoviča tulkotās Krilova fabulas, vācu valodā tulkotās latviešu tautas pasakas, vairāki garīgo dziesmu krājumi.

Īpaša attieksme K. Mīlenbaham ir pret folkloru. Būtu nepareizi apgalvot, ka par tautas mutvārdu daiļradi viņš interesējas tikai kā valodnieks. Viņam, tāpat kā visiem atmodas laika darbiniekiem, tautas garamantas ir Latvijas simbols, tautas gara dzīvinošā izpausme. «Gara mantās mēs atronam tautas pasaules uzskatu, viņas tikumības mācību, viņas attīstības pakāpienu, viņas novērojumu un domu spēju,» K. Mīlenbahs apgalvo rakstā «Druskas par teikām un māņticību»²⁶. Liela interese valodniekam ir par mitoloģijas jautājumiem, īpaši par debess spīdekļu teikām. Tās viņš atzīst par seno latviešu astronomiju, kas bijusi priekštece īstajai zinātnei un uztverama nopietni: «..mums nav nekāda iemesla.. uz senajiem, zemākajiem attīstības pakāpieniem ar apsmieklu veroties. Vēsturisku attīstību aplūkojot, mums vienmēr vajaga īsta vēsturnieka prāta, kas, pagātnes jautājumus izšķirdams, dodas ar savu prātu pagātnē, mērodams to ar pagātnes un nevis ar tagadnes mēru.» Senā māņticība ir zināma laikmeta gaisma un zinātne, kas turklāt var daudz dot arī mūsdienu pētniekiem, it īpaši valodniekiem. Valodā savukārt daudzkārt meklējams teiku un māņticības šūpulis. Tā, piemēram, pēc K. Mīlenbaha uzskata, latviešu teiciena saule lec pamatā ir priekšstats par saules lēcienu no zelta laivas rīta blāzmā mirdzošajās debesīs («Ikrītiņa saule lēca sarkanā kociņā»). Teiciens Pērkons sper radies, iztēlojoties Pērkontēvu zirga mugurā. Pēdējo uzskatu gan pamatoti apstrīd P. Šmits. Ar valodas ietekmi K. Mīlenbahs skaidro atšķirības latviešu un lietuviešu mitoloģijā, piemēram, Aušrine mitoloģiskajos priekšstatos parādās kā sieviešu dzimtas būtne, bet Auseklis – kā jauneklis.

Laikā, kad folkloras izpētei dziļāk pievēršas K. Mīlenbahs, latviešu kultūra ir bagātinājusies ne tikai ar daudziem folkloras izdevumiem, arī «Latvju dainu» pirmajiem sējumiem, bet arī ar apcerējumiem folkloras teorijā, īpaši salīdzināmajā folkloristikā. 1896. gadā J. Lautenbahs uzraksta pētījumu par latviešu un lietuviešu folkloras vēsturi, apcerot paralēlu sižetu izcelsmi.²⁷ J. Lautenbahs meklē līdzīgu motīvu mantojumu no senvēstures, īpaši pievēršas mitoloģijai un atzīst, ka salīdzinātas tautu garamantas vienādība izskaidrojama ar kopīgu izcelsmi. Par J. Lautenbaha darbu K. Mīlenbahs uzraksta recenziju.²⁸ Viņš jau iet tālāk par brāļu Grimmu mitoloģisko teoriju, izvirzīdams domu, ka ir nepieciešams noskaidrot variantu ceļošanas maršrutus. «Patapinäjurna jautājumā bez šaubām ir varianti jo svarīgi; bet šie varianti mums nav jāmeklē pa nodrukātiem tautas dziesmu krājumiem, bet pašā tautā. Mums sīki jo sīki jāizpētī, kuros apgabalos apceramā dziesma sastopama, mums jāizstrādā zināmas dziesmas karte un ar tādas kartes piepalīdzību mēs vismaz daudzkārt tiksim pie drošiem panākumiem, izzināsim, kura tauta aizdevusi, kura paņēmusi zināmu dziesmu.»²⁹ Kā redzams, K. Mīlenbahs tuvinās vēlāk Latvijā visai populārās somu skolas pārstāvju uzskatiem. Tomēr viņa darbu skaits ir pārāk mazs, lai varētu apgalvot, ka tie ietekmējuši folkloristikas attīstību. Valodnieka teorētiskie uzskati par folkloru atklājas arī recenzijās, dažkārt visai apjomīgās, piemēram, par K. R. Auninga rakstu «Ueber den lettischen Drachen-Mythus».³⁰ Atzīstot teorētisko nostādni, kas ir šī raksta pamatā, K. Mīlenbahs tomēr apšauba vairākus autora pieņēmumus un secinājumus. Latviešu folklorā un senlatviešu mitoloģijā K. Mīlenbahs izšķir divus pūķus: pūķi briesmoni, kas saistīts ar dabas parādībām, un pūķi mantas nesēju, kas pielīdzināms veļiem un izskaidrojams ar animisma principiem. Šo pūķu elementi ir nesavienojami, kaut arī dažkārt grūti nosakāms, kāds pūķa tēls bijis konkrētas teikas pamatā.

K. R. Aunings vārdu pūķis saista ar pūt, t. i., no puvekļiem dzimušais jeb purvā dzimušais vai puvekļu radītājs. Pēc K. Mīlenbaha domām, šis vārds vairāk saistāms ar pūst. K. Mīlenbahs ir pārliecināts, ka pareizas vārda etimoloģijas noskaidrošana palīdzētu rast arī motivāciju mitoloģiskajam tēlam. Tomēr šis uzdevums nav tik vienkāršs: «Mitoloģijas jautājumos etimologam lielas jo lielas grūtības jāpārvar, tādēļ ka mitoloģisku vārdu viena puse mums pa laikam nav pazīstama, proti, nozīmējums. Bet etimoloģijas, kuras tikai uz vārdu skaņu vien dibinās, līdzinās smiltīs uzcirstai ēkai, kuru apgāž vismazākais vējiņš.»³¹

Valodnieka prāts noder, risinot sarežģītos tautasdziesmu pierakstīšanas uzdevumus. Dzīvojot Jelgavā, K. Mīlenbahs ieteic Jelgavas Rakstniecības nodaļai izdot tautasdziesmu krājumu Latvijas izloksnēs un izvirza pamatnosacījumus folkloras materiālu pierakstīšanai. Viņaprāt, jāmeklē teicējas, kas visu mūžu dzīvojušas viena pagastā un kuru valodas apziņa nav «literatūras valodas slogos»; vēlams vienu un to pašu dziesmu noklausīties vairākas reizes un sīki atzīmēt visas izlokšņu izrunas īpatnības. Šādi tautasdziesmu pieraksti ļoti noderīgi valodniecībā, jo zinātniska valodas attīstības izpēte bez folkloras materiāla nav iedomājama. To pierāda K. Mīlenbaha valodnieka darbība. Vai ik rakstā izmantoti piemēri no latviešu tautasdziesmām vai vēstītājas folkloras. Ik lappuse «Latviešu valodas vārdnīcā» liecina par K. Mīlenbaha un J. Endzelīna dziļajām folkloras zināšanām, par tautas garamantu pazīšanu un izpratni.

Kārlis Mīlenbahs droši vien būtu varējis kļūt par rakstnieku, literatūrkritiķi, tulkotāju vai folkloristu. Vai tad viņa dzīvesceļš būtu vieglāks, liktenis laimīgāks, piemiņa spožāka? Viņš tomēr kļūst par savas tautas valodas pētnieku, bet mīlestība uz literatūru un folkloru viņu pavada šajā gaitā.

³ Homērs. Odiseja/Tulk. K. Mīlenbahs. – Jelgava, 1890. – 1. burtnīca. – 1. dziedājums. – III lpp.

⁴ Homērs. Odiseja. – III – IV lpp.

⁵ J. Lautenbaha vēstule K. Mīlenbaham 1912. g. 22. novembrī. Latvijas Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (VB RN), R x/55, p,, 51-8477.

⁶ Dienas Lapa. – 1890. – 10., 11., 15., 16. okt.

⁷ «Dienas Lapas» piel. «Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem». – R., 1893. – III. – 147.– 151., 163.–170., 178.–184. lpp.

⁸ S-s [Sirmais J.]. Homēra Odiseja latviešu tulkojumā//Dienas Lapa. – 1892. -- 13., 16., 18., 19., 20. maijs.

⁹ Cilvēks J. [Endzelīns J.]. Homēra Odiseja. Trešā burtnīca. Piektais un sestais dziedājums//Austrums. – 1893. – Nr. 9. – 274.–275. lpp.

¹⁰ Rakstu krājums / Rīgas Latv. b-bas Zinību komis. – Jelgava, 1889. – 7. krāj. – 9.–10. lpp.

¹¹ Austrums. – 1893. №. 1. – 93. lpp.

¹² Rainis J. Kopoti raksti. – R., 1982. – 16. sēj. – 464. lpp.

¹³ Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. – R., 1925. – 373. lpp.

¹⁴ Pasaules rakstniecības vesture. R., 1930. 1. sēj. – 312. lpp.

¹⁵ Adamovičs L. Kārlis Mīlenbahs dzīvē un darbā // Filologu biedrības raksti. – R., 1927. – 7. sēj. – 78. lpp.

¹⁶ Austrums. -- 1894. -- Nr. 2. – 258. lpp.

¹⁷ Paul H. Metodenlehre // Grundriss der Germanischen Philologie. – Strassburg, 1901. – 2. Aufl. – Bd 1. – Abschn. III. – S. 238.

¹⁸ Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu//Austrums. – 1893. – Nr. 6. – 564. lpp.

¹⁹ Turpat.

²⁰ Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu//Austrums. – 1893. – Nr. 6. – 564. lpp.

²¹ Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam//Vārds. – 1912. – Nr. 1. – 112. lpp.

²² Ķnope E. Latviešu literatūras kritika 19. gadsimta otrajā pusē. – R., 1962. – 138. lpp.

²³ Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu // Austrums. – 1893. – Nr. 6. – 451. lpp.

²⁴ Ziedoņa sapņi. Dzejoļi no Pavasaru Jāņa//Tēvija. – 1893. – l. sept.

²⁵ Steinbergs V., Vilsons A. J. Jansona-Brauna dzīve. – R., 1957. – 34. lpp.

²⁶ Baltijas Vēstnesis. – 1903. – 29. janv. (11. febr.).

²⁷ Лаутенбах Я. Очерки из истории литовско-латышского народного творчества. Параллельные тексты и исследования. – Юрьев, 1896.

²⁸ Austrums. – 1896. – Nr. 12. – 859.– 862. lpp.

²⁹ Turpat, 862. lpp.

³⁰ Austrums. – 1892. – Nr. 5. – 362.– 364. lpp.

³¹ [Mīlenbahs K.] Magazin, herausgeg. von der Lett.-Lit. Ges. Bd. 19, St., 1, Mitau, 1891//Austrums. – 1892. – Nr. 5. – 362. – 364. lpp.