Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Ina Druviete > Kārlis Mīlenbahs     
   Ceļa sākums     

Drukāt         

    
      

I. Druviete

Kārlis Mīlenbahs

CEĻA SĀKUMS

1881. gadā žurnālā «Pagalms» parādās raksts «Latviešu valoda». Tā autors ir Līgciemnieks. Tikai pēc gadiem kļūst zināms, ka dzimtā ciema nosaukumu savam pseidonīmam izvēlējies valodnieks Kārlis Mīlenbahs.

Līgas ciems atrodas Kandavas tuvumā, pie Rīgas-Ventspils dzelzceļa. Mūsu dienās aiz Līgciema stacijas redzamas atjaunotās Kārļa Mīlenbaha dzimtās mājas Šķūtes, vēl samanāma mazā Dzirnupīte – Mīlenbahu uzvārda devēja.

19. gadsimta četrdesmitajos gados Šķūtēs sāk saimniekot Matīss Mīlenbahs, senas lībiešu dzimtas pēctecis.1 Kaut gan agri kļuvis bārenis, viņš iegūst tiem laikiem pietiekamu izglītību, izmācās vācu valodu un sāk strādāt par kroņa mežsargu. 1847. gadā viņš apprecas ar Katrīni Neimani un savā garajā mūžā izaudzina sešus bērnus – Lību, Grietu, Kārli, Jāni, Frici un Mariju. Prasmīgi un taupīgi saimniekojot, Mīlenbahi rod iespēju izskolot bērnus. Visi trīs Mīlenbahu dēli beidz Tērbatas universitāti. Jānis jeb Žanis kļūst par ārstu, Fricis – par teologu. Vecākajam brālim Kārlim, kas dzimis 1853. gada 18.. janvārī, lemts ieiet latviešu valodniecības vēsturē.

Kārļa Mīlenbaha skolas gaitas sākas Kandavā – tolaik labākajā no Talsu apriņķa pagastskolām. Tajā pavisam jāapgūst desmit priekšmeti, arī vācu valoda. Kandavas mežkungs, ievērojis Kārļa spējas, ieteic tēvam sūtīt viņu Tukuma apriņķa skolā. Ieguvis vajadzīgās priekšzināšanas, zēns tad varētu iestāties mežkopības skolā un kļūt par mežkungu. Tomēr uz meža junkura amatu Kārlim prāts nenesas. Vairāk viņu saista vēsture, literatūra, valodas. Tāpēc 1871. gadā viņš iestājas slavenajā Jelgavas ģimnāzijā, kur īpaša vērība tiek veltīta klasiskajām valodām. Tās Kārlim Mīlenbaham padodas īpaši labi. Viņš saņem J. F. Groškes dibināto zelta medaļu par labāko darbu latīņu valodā -- sacerējumu «De iure hospitii. apud Homerum,» («Par viesmīlības likumiem Homēra darbos»). Jelgavas ģimnāzijas vāciskais gars tiek apslāpēts latviešu ģimnāzistu pulciņā, kurā pastiprinās Kārļa Mīlenbaha interese par latviešu valodu un tautas garamantām.

Jelgavas ģimnāziju Kārlis Mīlenbahs beidz 1875. gada decembrī, bet jau 1876. gada 17. janvāri viņam tiek izsniegta Tērbatas universitātes studentu apliecība. Vecāki gan vēlējušies, lai dēls studē teoloģiju, bet jau ģimnāzijas gados Kārlis nolēmis apgūt zinātni par valodu. Viņš iestājas Vēstures un filoloģijas fakultātē. Salīdzināmās valodniecības profesora L. Meiera vadībā K. Mīlenbahs uzraksta studentu konkursa darbu «Über die historisch-ethymologische Entwicklung der lateinischen Verba utor, fruor, fungor, potior, vescor» (Par latīņu verbu utor, fruor, fungor, potior, vescor vēsturiski etimoloģisko attīstību), par kuru iegūst zelta medaļu ar uzrakstu «Ingenio et studio» (Talantam un uzcītībai). Pirmajos divos studiju gados K. Mīlenbahs klausās arī lekcijas filozofijā.

K. Mīlenbahs tomēr nav pirmais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks, kā par viņu dažkārt raksta. Filoloģiju vairāki latvieši studējuši arī pirms viņa. Tērbatas universitātes klasiskās filoloģijas semināru beidzis K. Biezbārdis, filoloģiju studējis K. Millers, kopā ar K. Mīlenbahu mācījies J. Velmē un G. Freibergs-Brīvkalnieks. Tomēr Kārlis Mīlenbahs ir pirmais latvietis, kas zinātnisku valodas izpēti uzlūko par savas dzīves pamatuzdevumu.

1868. gadā Tērbatā studējošie latvieši ir nodibinājuši tā sauktos Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus. Pretstatā pierastajām korporāciju sanāksmēm tajos tiek pārrunāti nopietni latviešu kultūras un izglītības jautājumi; kā izsakās Vakaru iedvesmotājs A. Kronvalds, tie ir tikai darba un strādāšanas brīži.

K. Mīlenbahs ātri iesaistās Vakaru darbā, vairākus semestrus ir to priekšnieks vai priekšnieka vietnieks. Par nopietno sanāksmju gaisotni liecina K. Mīlenbaha pieņemtie priekšlikumi katram referentam laikus noteikt oponentu, kā arī izvelēt biedrus, kas pierakstītu nedzirdētus un mazpazīstamus vārdus.

Pats K. Mīlenbahs Vakariem sagatavo vairākus priekšlasījumus, tādus kā «Par latvju precībām pēc tautasdziesmām» (1876), «Par valodniecības svaru un viņas attiecībām uz citām zinībām» (1878), «Par mūsu pūliņu priekšmetu un mērķi». Pēdējais priekšlasījums tiek nolasīts, kad K. Mīlenbahs studijas jau beidzis. Tajā viņš mudina biedrus uzkrāt zināšanas vienā arodā, kas nestu labumu tautai, nevis izplūst vispārīgu zināšanu apgūšanā.

Universitātes gala eksāmenu K. Mīlenbahs nokārto 1880. gada augustā. Novembrī kā klasiskās filoloģijas kandidāts viņš atvadās no augstskolas.

Tērbatas universitātes pasniedzēji mudina Kārli Mīlenbahu pievērsties zinātniskam darbam. To vēlētos arī pats Kārlis, bet viņam trūkst nepieciešamo līdzekļu. Pie tēva pēc palīdzības viņš negriežas, jo tam jāuztur medicīnas students Jānis un ģimnāzists Fricis. Vēlāk gan noskaidrojas, ka tēvs būtu varējis nodrošināt Kārļa studijas ārzemēs, neatraujot jaunākajiem dēliem viņu tiesu, bet nu jau ir par vēlu, jo Kārlis ir piekritis kļūt par skolas priekšnieku Talsos -- sava dzimtā apriņķa pilsētā.

Talsu privāto apriņķa skolu 1873. gadā ar lielām grūtībām izdodas nodibināt miesta priekšniekam Vilhelmam Kronbergam, nākamajam K. Mīlenbaha sievastēvam. Skolu uztur vietējā vācu muižniecība un Talsu pilsoņi. Par skolotājiem tajā strādā vācieši, kam neizdodas gūt popularitāti Talsu iedzīvotāju vidū, un skolēnu skaits pamazām sarūk. Talsu apriņķa skolu kuratorija, kurā ir galvenokārt vācu muižnieki, mācītāji un dakteri, 1879. gada jūnijā sasauc īpašu sapulci, lai spriestu par skolas nākotni. Padzirdējuši, ka Tērbatā studijas beidzis apķērīgs jauneklis tepat no Kandavas pagasta, taisu skolas aizbildņi nolemj viņam piedāvāt skolas priekšnieka vietu, bet par otru skolotāju pieņemt Frici Cirķeli no Sabiles. Pret F. Cirķeli gan atskan iebildumi – esot noskaņots jaunlatviešu garā. Mīlenbaha kandidatūra tiek pieņemta uzreiz – jau viņa uzvārds norādot, ka šis vīrs būšot derīgs vācu lietai Baltijas provincēs.

Tā paša gada rudenī K. Mīlenbahs un F. Cirķelis ierodas Talsos. Jau pirmajā nedēlā skolā piesakās 140 skolēnu. Kuratorija par to ir nepatīkami pārsteigta, jo nu skaidri redzams zemais vācu skolas prestižs latviešu vidū. Un tiek izdomāts viltīgs gājiens: K. Mīlenbaham tiek paziņots, ka vēl pusgadu skolā strādās arī līdzšinējie skolotāji, vācieši Tihteri. Tad varēs paziņot, ka jaunie skolotāji gājuši pie vāciešiem mācībā.

Uzzinājis par šādu notikumu pavērsienu, K. Mīlenbahs paziņo, ka kopā ar vāciešiem nestrādās. Pusgadu, kamēr skolā strādās Tihteri, viņš pavadīs Tērbatā, lai iegūtu ģimnāzijas skolotāja tiesības, kuru tam vēl nav. Tā arī notiek. 1880. gada sākumā, ieguvis ģimnāzijas skolotāja tiesības grieķu, latīņu un vācu valodā, K. Mīlenbahs atgriežas Talsos, lai sāktu patstāvīgi strādāt.

Kārlis Mīlenbahs ķeras pie darba ar lielu aizrautību. Pāris gadu laikā skolēnu skaits pieaug līdz 170, tiek atvērta piektā klase, strādā seši skolotāji. 1882.–1883. gadā notikušās senatora N. Manaseina revīzijas materiālos minēts, ka Talsu skolas audzēkņiem ir labas vācu valodas zināšanas. Skola kļūst pazīstama visā Ziemeļkurzemē, tās beidzēji bez pūlēm var iestāties ģimnāzijā. Skolas kurators pat uzskata par nepieciešamu aizrādīt K. Mīlenbaham par pārāk plašo mācību programmu.

Pats K. Mīlenbahs māca vācu valodu un klasiskās valodas. Jau Talsu laikā viņš uzsāk darbu pie latviešu valodas vārdnīcas. Skolas vadība tad tiek uzticēta F. Cirķelim, vēlākajam atjaunotās skolas vadītājam, bet skolas priekšnieks veido kartotēku nākamajai vārdnīcai.

Redzot skolas panākumus, vācu muižnieki palielina pabalstu līdz 2000 rubļiem gadā. Katrs audzēknis maksā skolasnaudu – 35 rubļus. Skolas saimniecisko pusi pārzina vietējās inteliģences kuratorija – mācītājs, dakteris, miesta valdes pārstāvis. 1885. gadā skolas vajadzībām tiek uzcelts speciāls sētas nams Rožu ielā; 1904. gadā tas nodeg.

Talsu muižniecības cerības, ka Kārlis Mīlenbahs būs kārtējais pārvācotais latvietis, kas stiprinās pilsētas vācisko garu, gan nepiepildās. Skolā visiem iespējamiem līdzekļiem tiek nostiprināta latvietība. Skolēni mācās tautasdziesmas, tiek mudināti apgūt zināšanas Latvijas labā. Pat vācu valodu Kārlis Mīlenbahs māca tā, lai tā nekļūtu par pārvācošanas ieroci. Vācu valoda tiek salīdzināta ar latviešu valodu, tiek pieminēti vācu rakstnieku darbu tulkojumi latviešu valodā un parādīta latviešu valodas bagātība. K. Mīlenbahs nepadodas arī mēģinājumiem iesaistīt viņu pilsoniskajā sabiedrībā. Pēc vairākām asām diskusijām par latviešu tautas nākotni viņš sarauj saites ar Talsu «labākajām aprindām».

19. gadsimta 80. gados Talsos vienlaikus pastāv divas kultūras – vācu un latviešu. Vācu iedzīvotāju īpatsvars ir visai liels. 1884. gadā pēc citu pilsētu parauga Talsu vācieši nolemj dibināt sadraudzīgo biedrību. Tajā uzaicina iestāties ari izglītotos latviešus. Tomēr biedrības valdē netiek uzņemts neviens latvietis, un tie no biedrības aiziet.

Piecdesmit seši Talsu latvieši nolemj lūgt atļauju Kurzemes guberņas pārvaldei dibināt vēl vienu sadraudzīgo biedrību. Pārvalde dod rīkojumu Talsu virstiesai izskatīt iesniegumu un dot savu lēmumu. 1884. gada 16. novembri tiek saņemta atbilde – noraidīt. Tikai 1887. gada 17. septembrī tiek dota atļauja dibināt biedrību un tiek apstiprināti tās statūti.

Galvenais biedrības organizētais ir K. Mīlenbaha skolas vingrošanas skolotājs A. Pētersons. Par pirmo biedrības priekšnieku ievēl Kārli Mīlenbahu. Statūti paredz rīkot jautājumu izskaidrošanas vakarus, spēlēt teātri, rīkot dziedāšanas un vingrošanas svētkus. Ir ari īpaši noteikumi sastrīdējušos biedru samierināšanai. Biedrībā uzņem tikai vīriešus; par uzturēšanos biedrības telpās – Grunska viesnīcā – pēc vieniem naktī jāmaksā īpaši.

Biedrība paredzējusi veidot Talsu kultūras dzīvi. Tajā ciemojas Ā. Alunāna teātra trupa. Ieceru ir daudz, bet tām tolaik nav lemts piepildīties.

Talsu laiks Kārlim Mīlenbaham nozīmīgs arī personiskajā dzīvē. Te «pate Laima bij nosprieduse atrast dzīves biedreni, kas vieglināja viņa dzīvi un dažkārt palīdzēja sekmēt valodnieciskos darbus»2. K. Mīlenbahs, šķiet, ir vienīgais latviešu zinātnieks, par kura precībām uzrakstīts jautrs nostāsts. Skolu kuratorijas darbvedis Vilhelms Kronbergs, daļēji pārvācojies latvietis, uzaicina K. Mīlenbahu pasniegt viņa meitām Marijai un Minnai latviešu valodas stundas. Kronbergu mājās tiek noslēpti vācu žurnāli un romāni, redzamās vietās tiek izliktas latviešu grāmatas, «Pēterburgas Avīzes», «Baltijas Zemkopis» un citi latviešu laikraksti. Meitas no «Dziesmu rotas» iemācās spēlēt latviešu tautasdziesmas. K. Mīlenbahs bieži ciemojas Kronbergu mājās un vienlīdz labi iepatīkas abām meitām. Kārlim tomēr simpātiskāka šķiet vecākā, Marija. Lai greizsirdīgā Minna neizjauktu saderināšanos, māte saderināšanās dienā ieslēdz Minnu pagrabā. Kārlis ar Mariju nodzīvo ilgus un laimīgus gadus.

1887. gadā tiek pieņemts likums par Baltijas guberņu skolām. Nu tās pakļautas Tautas apgaismības ministrijai. Arī Talsos 1888. gadā tiek atvērta pilsētas skola ar lētu mācībmaksu – 10 rbļ. gadā. Daudzi skolēni pāriet uz turieni. K. Mīlenbaha vadītā skola samazina mācībmaksu līdz 25 un pat 18 rubļiem, bet tas nelīdz. Skolas pastāvēšana ir apdraudēta. Vēl gadu K. Mīlenbahs mēģina skolu saglabāt, bet tas neizdodas. Jādomā arī par ģimeni – 1888. gada 2. oktobrī piedzimis Kārlis Mīlenbahs juniors, 1889. gada 11. novembrī pasaulē ieradīsies arī Fēlikss. Un Kārlis Mīlenbahs ar smagu sirdi pamet Talsus un 1889. gada augustā ierodas Jelgavā, kur sāk strādāt par vācu valodas skolotāju savā kādreizējā ģimnāzijā.

Jelgavā, pilsētā ar 28 tūkstošiem dažādu tautību iedzīvotāju, ir spraiga kultūras dzīve. Darbojas piecas izdevniecības, trīsdesmit sešas dažādas skolas un slavenā ģimnāzija, kurā strādā apmēram trīsdesmit skolotāju. Visas sešas klasisko valodu skolotāju vietas ir aizņemtas, K. Mīlenbaham atliek vācu valoda, kam saskaņā ar 1871. gada nolikumu paredzētas sešpadsmit stundas nedēļā. Kādu laiku K. Mīlenbahs māca arī ticības mācību ģimnāzijas zemākajā klasē un fakultatīvi – latviešu valodu. Atliek laiks arī zinātnei – top krājums «Daži jautājumi par latviešu valodu» un grāmata «Par valodas dabu un sākumu». Šie darbi nāk klajā 1891. gadā, desmit gadus pēc pirmā rakstiņa žurnālā «Pagalms». Jelgavas posma laikā tiek pārtulkoti un izdoti astoņi «Odisejas» dziedājumi.

Lai cik rosinoša būtu kultūras dzīve Jelgavā, arī te nav izredžu uz labāku materiālo stāvokli. Stundu skaits ir pārāk niecīgs, ir paredzēts pārtraukt seno valodu un vācu valodas mācīšanu Jelgavas ģimnāzijā pavisam. 1895. gada rudenī Kārlis Mīlenbahs ar ģimeni pārceļas uz Rīgu, kur līdz pat mūža beigām 1916. gada 27. martā strādā par vācu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.

 

1 Par Mīlenbahu dzimtas lībisko izcelsmi stāstīja Matīsa Mīlenbaha māsas mazmeita Margrieta Emīlija Skovārne. Liels paldies viņai arī par citām ziņām.

2 Zaļmežs E. Mīlenbaha uzvara. Ainas no Talsu pagātnes//Talsu Avīze. – 1934. – 8. marts.

     

 
Jūs esat 5460286. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs