Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Daina Nītiņa > Publikācijas     
   Latviešu valodas morfoloģija (konspektīvs lokāmo vārdšķiru apskats)     

Drukāt         

    
      

Daina Nītiņa

Latviešu valodas morfoloģija (konspektīvs lokāmo vārdšķiru apskats)

Daži fragmenti

 

Lietvārdu attieksmes ar citām vārdšķirām

Derivācija

Lietvārdiem, izņemot trešās un sestās deklinācijas vārdus, raksturīga plaša un daudzveidīga vārddarināšanas sistēma. Ar dažādām izskaņām tie tiek darināti no īpašības vārdiem, un ir lietvārdi, kuri atšķiras no adjektīviem tikai ar substantīviskajām galotnēm –e, –is un atbilstošu deklināciju, sal.: skābs – skābe, vecs – vecis. Dažkārt arī pēc galotnēm adjektīvi un lietvārdi neatšķiras, piem.: stāvs krasts – stalts stāvs, mājas pirmais stāvs; liels ezers – liels (apakšstilbs).

Daudz ir lietvārdu, kas darināti no darbības vārdiem, piem.: ..ticēt ir vienīgais gēns, kas attaisno mūsu esamību. (O. Vācietis), un bieži lietvārdu darināšanā izmanto divdabjus: iespējams – iespējamība, vienots – vienotība u. c.

Lietvārdu darināšanā izmanto atsevišķu skaitļa vārdu un vietniekvārdu saknes (simts – simtnieks, simtenis; pats – patība), un minēto vārdu celmi sastopami saliktu lietvārdu pirmajā daļā: šodiena, tubrālības. Nav daudz lietvārdu, kuri atvasināti no adverbu vai palīgvārdu saknēm: kuriene, pušums, jāvārds.

Daudz ir no lietvārdiem atvasinātu adjektīvu (saulains, slavens, prātīgs) un darbības vārdu: gods – godāt, dzeja – dzejot, sāls – sālīt, miers – mierināt u. tml. Sastingušas lietvārdu formas ir ieguvušas adverbu statusu: mūžam, godam, kopā, laikus, reizēm, kājām u. c.

Substantivācija

Nemainoties formā, taču iegūstot citu nozīmi un substantīvisku lietojumu, lietvārdos pāriet īpašības vārdi, lokāmie divdabji, atsevišķi vietniekvārdi un skaitļa vārdi. Par pilnīgiem substantivējumiem ar savu īpašu lietvārdisku nozīmi un lietošanu kļuvuši īpašības vārdi: vecāki ‘tēvs un māte’, piederīgie, mīļākais, mīļākā, ticīgie u. c., piem., Ticīgajiem aizliegts apmeklēt grēcinieku.. (M. Zīverts)

Pilnīgu substantivējumu statuss ir divdabjiem: pieaugušie, jaunlaulātie, kurināmais, uzkožamie u. c., piem., Mēs, pieaugušie, to neprotam. (R. Ezera)  Substantivēties var divdabji, kas izteic vispārinātu nozīmi pēc kādas apzīmējamo personu, objektu funkcionālās pazīmes, darbības rakstura vai kopības: klātesošie, izredzētais, ievainotie, kritušie, mirušie u. tml.

Savu kādreizējo lietvārda nozīmi ‘saimnieks, saimniece’ saglabājuši vietniekvārdi pats, pati. Substantīviski tiek lietoti atvasinātie vietniekvārdi mūsējie, jūsējie, savējie u. c., piem., Nu nāks mūsējie mājās..(J. Veselis)

Par daļējiem jeb konteksta substantivējumiem uzskatāmi vispārīgas nozīmes adjektīvi, piem., mazais, lielais, jaunākie, vecākie, tuvākie, tālākie u. tml.: Bet jūs jau zināt, kādi tagad ir mūsu jaunie.  Neklausās, ko vecie runā. (A. Eglītis) Par konteksta substantivējumiem var kļūt skaitļa vārdi vieni, otri, pirmais, otrais u. c., piem.: Viņi iet nesteigdamies, jo dzimteni zaudējušiem, tāpat kā mirušiem, nav kur steigties – vienus gaida svešums, otrus kapu smiltis. (A. Grīns) Samērā bieži substantīviskā izmantojumā, kad konkrētais saturs atklājas kontekstā vai ir atkarīgs no konsituācijas, sastopami divdabji: stāvošie, notiekošais, redzētais, nesamais u. tml., piem., .. drīz vien tie sāka saldi ēst, visu notikušo aizmirsdami. (E. Virza)

Raksturīga ir daļēji jeb kontekstuāli substantivēto adjektīvu un divdabju lietošana saistījumā ar vietniekvārdiem kas, kaut kas, nez kas, nekas, kāds u. tml., piem.: Bērtulis aptvēra vecā vīra plecus un gribēja to mierināt, bet kaut kas silts un smeldzošs tam aizžņaudza kaklu.. (A. Grīns)

Raksturīga ir saskaņotu un nesaskaņotu apzīmētāju saistīšanās ar substantivētiem īpašības vārdiem un divdabjiem, piem.: Mani piederīgie jau atradās Vircburgā..(V. Mora) Galdā parādījās auksto uzkožamo plate.. (A. Dziļums) Substantivēts adjektīvs vai divdabis var patstāvīgi nostāties vokatīvā, piem.: Dārgā, esi man ūdeņu plašums! (R. Mūks)

Ar nenoteikto galotni lieto pilnīgo substantivējumu vecāki. Nenoteiktās galotnes ir patstāvīgi lietotajiem īpašības vārdiem, izsakot nekatras dzimtes vai nenoteiktības nozīmi: vecam tas nav pa spēkam, viņam ir kas labs padomā u. tml. Taču parasti substantivētie adjektīvi un divdabji tiek lietoti ar noteikto galotni, piem.: Mēs smiesimies par varenajiem, izjokosim viltīgos un liksim zvērēt neticīgajiem. (A. Eglītis)

 Ģenitīveņi

Ģenitīveņi ir nelokāmi vārdi, kas pēc savas formas atgādina lietvārdu vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvu, bet funkcionāli līdzinās kā adjektīviem, tā arī adverbiem. Ģenitīveņi ir ar lietvārdu nosauktā priekšmeta vai dzīvas būtnes apzīmētāji, raksturotāji, kam piemīt īpašības ģenitīva, piederības ģenitīva, laika ģenitīva u. c. nozīmes. Tā kā ģenitīvs ir atkarīgais locījums, ģenitīvenis īsti pastāv vienīgi saistījumā ar kādu lietvārdu, piem.: bezrakstura cilvēks, garlapu augi. Pēc uzbūves ģenitīveņi parasti ir vai nu salikteņi, vai prefiksāli atvasinājumi.

Izplatīti ir ģenitīveņi, kuri atvasināti ar bez–, starp–, pirms–, pret–:  bezvēsts prombūtne, starpribu iekaisums, pirmssvētku noskaņojums, pretsāpju līdzekļi u. c. Mazāk izplatīti un daudzveidīgi ir atvasinājumi ar aiz–, apakš–, ār–, ārpus–, ne–, pār–, pēc–, pie–, priekš–, virs–, zem–: aizkapa dzīve, pēcvētras klusums, piejūras klimats, virsskaņas ātrums u. c.

Plašu grupu veido saliktie ģenitīveņi. Paralēli adjektīviem krūmveidīgs, gāzveidīgs u. tml. izplatīti ir salikti ģenitīveņi ar –veida otrajā komponentā: krūmveida, gredzenveida, kupolveida, pakavveida u. c. Daudzveidīgi ir saliktie ģenitīveņi ar adjektīvu pirmajā daļā: brīvdabas muzejs, ilgtermiņa aizdevums, lielziedu augi, pelēkzīda kleita u. c.

Seni ir ģenitīveņi ar pamata skaitļa vārdu pirmajā daļā, un izplatīti mūsdienās ir tāda tipa ģenitīveņi kā divstāvu māja, četristabu dzīvoklis. Par ģenitīveņa pirmo komponentu var būt nenoteikta daudzuma apzīmējums daudz–: daudzbērnu ģimene.

Izplatīti ir ģenitīveņi, kas radušies, saaugot saliktenī vietniekvārda šis, šī, kā arī citu vietniekvārdu un lietvārda ģenitīvam: šārīta avīze, šāsdienas notikumi, tolaiku uzskati u. c.

Īpašu grupu veido ģenitīveņi, kas pēc savas būtības un nozīmes tuvāki verbam, nevis lietvārdam, jo ir ar –u noformētas verbu saknes: papildu uzdevumi, piespiedu līdzekļi, gāju putni > gājputni u. tml.

Daži ģenitīveņi ir it kā sastingušas adjektīvu formas: lāga vīrs, milzu iespējas, nabaga sievas.

Ģenitīveņi ir pārejas formas jeb hibrīdvārdi. Zīmīgi, ka, vārdam pastāvot visos locījumos, tieši tā ģenitīva forma var it kā nodalīties, kļūt savrupa ar savu īpašu lietojumu un nozīmi. Lietvārds ģenitīvā iegūst semantiski funkcionālu patstāvību, veidojas par autonomu vienību. Šādos gadījumos pārējās locījumu formas var pat kļūt neaktuālas, stilistiski ierobežotas, un to vietā stājas citi vārdi vai izteiksmes varianti, sal.: vācietis, vācieši, taču vācu valoda, vācu literatūra u. tml.

Latviešu valoda, it īpaši daiļliteratūra, publicistika un terminoloģiskā leksika, nepārtraukti papildinās ar jauniem ģenitīveņiem. Ģenitīveņi ir latviešu valodā strauji izplatījušies. Tātad tie ir konkurētspējīgi salīdzinājumā ar citiem iespējamiem izteiksmes variantiem. Tāpat kā konversija, arī ģenitīveņi spilgti apliecina vārdšķiru kā atvērtu apakšsistēmu būtību. Ģenitīveņi it kā atrodas vārdšķiru robežā, resp., ietver sevī dažādu vārdšķiru pazīmes.

Adjektivācija

Vēsturiski no ciešamās kārtas pagātnes divdabjiem, kas atvasināti ar piedēkli –t–, radušies adjektīvi: balts, sārts, rūgts, salts, silts, karsts, beigts u. c., piem.,  Un, kad vientulības mokās Dvēsele tam taisās lūzt, Varu viņa saltās rokās savu silto elpu pūst. (E. Zālīte)

Lokāmo divdabju pāriešana īpašības vārdos turpinās līdz mūsu dienām. Adjektīvisks lietojums atribūta funkcijā raksturīgs lokāmajiem darāmās kārtas tagadnes divdabjiem: nākošais gads, glāstošs skatiens, uzlēcošs mēness, atspirdzinošs dzēriens, smaidošas acis, smeldzošas sāpes, pārmetoši vārdi  u. tml., piem.: ..jaunas meitenes, daiļas un lokanas kā ziedošs ķiršu koka zars.. (A. Grīns)

Par adjektīviskiem uzskatāmi darāmās kārtas pagātnes divdabji: aizpuvis ābols, aizsmakusi balss, apdilis mētelis, apjucis, apmulsis cilvēks, apmācies laiks, apsarkušas acis  u. c. Piem.: ..viņa aiznesīs āboliņa pļāvējiem ar rasu apsvīdušu sviestu un labi nobriedušu un acainu rudzu maizi.. (E. Virza)

Būdami atribūta funkcijā, adjektīvisku raksturu iegūst lokāmie ciešamās kārtas tagadnes divdabji, kas izsaka kādu konkrētu vai bieži vien izsecinātu, abstraktu pazīmi: dzīvojamā māja, pazīstami cilvēki, uzgaidāmās telpas, nelokāma griba, neizskaidrojamas bailes, bīstama situācija u. c., piem., Viegliem, nedzirdamiem soļiem tumsa nāk.. (E. Zālīte) Daudzi ciešamās kārtas tagadnes divdabji kopā ar lietvārdu veido rīku, ierīču, kādu darbības veikšanas līdzekļu nosaukumus, piem.: labi kaltas baļķu vedamās ragaviņas; aramās sakas; smeļamais kauss (J. Veselis).

Adjektīvisks raksturs piemīt atributīvi lietotiem ciešamās kārtas pagātnes divdabjiem: ieplestas acis, izlutināts bērns, izmocīta dvēsele u. tml., piem.,  Es tikai atgriežos pie savas likumīgi pielaulātās sievas. (R. Ezera)

Gan aktīva, gan pasīva adjektīviskie pagātnes participi izsaka pazīmes pabeigtību un parasti ir priedēkļvārdi: sastinguši pirksti, piesnigušas kļavas, aizsalušas rūtis, apsūnojis salmu jumts, nogurusi balss, novītušas puķes; izbalināti palagi, nocietināta sirds, apgarota seja, nodrāztas asprātības, nodriskāts apģērbs, piemērotas telpas, pieņemtie apzīmējumi u. c. Daži no tiem, sevišķi adjektīviski pasīva divdabji, patstāvīgas pazīmes izteicēja funkciju ir ieguvuši, būdami bezpriedēkļa vārdi: adīta jaka, žāvēta gaļa, kausēts sviests u. tml.

Lokāmo divdabju adjektivēšanās ir valodā pastāvīgi notiekošs process, kurā vērojamas dažādas izpausmes un atšķirīgas pakāpes. Pie tādiem, kas ir tuvi (gandrīz pilnīgi kļuvuši par) adjektīviem, domājams, pieskaitāmi divdabji, kuri apzīmē patstāvīgu pazīmi un ir ieguvuši semantisku autonomiju salīdzinājumā ar atbilstošo verbu personu formām: beidzamā lappuse, beidzamajā laikā, pieaudzis cilvēks, ievērojams rakstnieks u. tml. Vairāki vārdsavienojami ar šādiem divdabjiem kļuvuši par stabiliem veidojumiem vai ieguvuši termina statusu: atklāta / aizklāta balsošana, krītamā kaite, palielināmais stikls, izejošie dokumenti, kustamais / nekustamais īpašums  u. c.

Daži no divdabjiem ir gandrīz pilnīgi zaudējuši semantisko sakaru ar atbilstošo darbības vārdu un līdz ar to ieguvuši savu patstāvīgu nozīmi: noteikts (noteiktā laikā, noteikti uzdevumi, noteiktais artikuls), izsmeļoša atbilde, izturēta rīcība, nodurtas acis u. c. Divdabju adjektīvisko raksturu apliecina fakts, ka nav sastopamas vai tiek reti lietotas atbilstošas verbu personas formas un infinitīvs, piem.: aiznākamais, aiznākošais, izbijis (izbijusī laime). Izplatīti ir ar ne– darināti adjektīviski divdabji, kas ieguvuši semantisku autonomiju salīdzinājumā ar iespējamām personu formām: neaizstājams, neaptverams, neatsverams, negrozāms, neizturams  u. tml.

To, ka divdabji ir attālinājušies un attālinās no verbiem, apliecina divdabju savrupība, patstāvība lietošanā un darināšanā. Autonomi veidojumi ir saliktie divdabji, kas radušies nevis no saliktajiem verbiem, jo tādu nemaz nav, bet tieši divdabim pievienojot kāda vārda sakni vai celmu. Patstāvīgi divdabju salikteņi ir darinājumi ar paš– vai pus– pirmajā daļā: pašdarināts vīns, pašaudzēti kartupeļi, pašatrastais skaistums; pusplaukuši ceriņi, pusatvērtas durvis u. c.

Literārajā valodā tiek adjektīviski lietoti salikti divdabji ar adjektīva jauns sakni pirmajā daļā: jaunstādīti kociņi, jauniegādāta lieta, jaunbūvējama ēka, jaunizstrādātā Harta u. c. Noteiktu grupu veido salikteņi, kas radušies, divdabim piesaistot adverbu: atpakaļejošs (likums ar atpakaļejošu spēku), augšupejoša līkne, garāmbraucošs transports, sengaidīta laime, daudzsološs iesācējs, caururbjošs skatiens u. tml.

Adjektīvisko divdabju patstāvīgumu apliecina fakts, ka daudzi no tiem vārdnīcās doti atsevišķā šķirklī: neaptverams, neizsakāms, nelokāms, aizkustinošs, aizraujošs, aizgrābts, aizkvēpis (logs) u. c. Tikai adjektīviskiem divdabjiem, kas lietoti atribūta funkcijā, piemīt nenoteiktās un noteiktās galotnes pretstatījums, sal.: ziedošs lauks, ziedošais lauks, piem., Es nepazīstu miera kopš tās dienas, Kad zaļu acu nemulstošais skats Kā dedzinošu zāļu pile manī krita. (E. Zālīte)

Participus loka tāpat kā adjektīvus ar nenoteikto vai noteikto galotni, un tiem piemīt noteikto galotņu paplašinājums datīvā un lokatīvā, piem., To Nate redzēja pagājušajā vasarā; it kā viņa tiešām sekotu savam nenovēršamajam liktenim. (A. Dziļums) Bet es nekā nesaprotu no nekustamajiem īpašumiem. (A. Eglītis) Tā kā divdabju formas parasti ir garākas nekā adjektīvu formas, labskaņas dēļ vai arī tāpēc, lai vairītos no vārdformu pārgaruma, noteiktās galotnes divdabjiem vēl biežāk nekā īpašības vārdiem datīvā un lokatīvā vērojama paplašināto galotņu aizstāšana ar īsajām nenoteikto galotņu formām. Piem., Lietus deva dzert visai izslāpušai radībai.. Vīri, kas strādāja laukos, atgriezās pagalmā tikai ēdamā laikā.. (E. Virza)

Tāpat kā īpašības vārdi, arī adjektīviski divdabji var nostāties pārākās vai vispārākās pakāpes formās, piem., Jūs šeit atradīsit savus vissajūsminātākos klausītājus..(A. Eglītis) Viņa bija paņēmusi līdz tikai visnepieciešamākās mantas. (Z. Mauriņa)

Robežas starp divdabjiem, kas ir gandrīz pilnīgi adjektivējušies, un tiem, kas ir tikai ceļā uz šāda statusa iegūšanu, ir grūti nosakāmas, tāpēc vienkāršības labad visus divdabjus atributīvā lietojumā var vai vēlams saukt par adjektīviskiem divdabjiem. Daudziem no tiem sakars ar verbu nav pilnīgi pārtrūcis, nav zudušas arī darbības vārdiem raksturīgas pazīmes, piemēram, laika nozīme, sal.: Mežā viņš zināja kā izaugušos, tā arī augošos kokus.. (E. Virza) Tā kā latviešu valodniekiem nav izdevies atrast kādu vispārīgu formulu, noteikt vispārīgus adjektivēšanās kritērijus, taču var nosaukt divdabjus, kuri ir īpaši tuvi vai līdzīgi adjektīviem, nākas atzīt, ka adjektivēšanās izpaužas vai nu kā atsevišķu vārdu vēsture, vai runas, diskursa kategorija.

 

Vietniekvārdi (pronomeni)

I. Vietniekvārdu kā vārdšķiras vispārīgs raksturojums

1.      Vietniekvārdu būtība un funkcijas

Latviešu valodā ir ap 70 vietniekvārdu un pronominālu vārdsavienojumu. Tātad vietniekvārdu nav daudz, taču tie pieder pie bieži lietotiem vārdiem. Vietniekvārdi nenosauc kādas konkrētas dzīvas būtnes, lietas, priekšmetus vai to pazīmes. Tie ir zīmes, kas rāda lietu sakārtojumu mūsu domās, to uzdevumu noteiktā situācijā vai runas momentā, piem., Tad viņš man iedeva šo saini..(M. Zīverts) Ar vietniekvārdu palīdzību tiek veikta situācijas, ar to saistīto personu, priekšmetu, pazīmju, norišu klasifikācija pēc savstarpējo attieksmju un funkcionālajām pazīmēm. Konkrētas parādības, priekšmeti, pazīmes tiek it kā otrreiz kodētas pēc to funkcionālās slodzes, savstarpējām attiecībām noteiktā situācijā vai runas brīdī. Tātad realizējas īstenības, precīzāk, uztvertā koordinācija pēc tādām pazīmēm kā es – ne – es: tu, jūs, viņš, viņi, citi, visi, ikviens, neviens; jau minēts – neminēts; kāds nedalāms kopums – atsevišķais kā kopuma sastāvdaļa u. c.

Vietniekvārdi dod iespēju atklāt funkcijas un attieksmes, kādas pastāv starp konsituācijā pieminētajām personām un parādībām, piem., Bet tūlīt rodas jautājums, vai visus savu grāmatu notikumus pats esmu piedzīvojis? (A. Dziļums) Veikdami klasificējošu funkciju, vietniekvārdi apzīmē uztvertā sakārtojumu mūsu apziņā un ir zīmes tam, kā mēs uztveram īstenību, kas mums ir zināms, svarīgs un mazāk svarīgs, otršķirīgs, sal.: es – viņš – citi u. tml. Vienlaicīgi vietniekvārdi pastāv kā domu, valodas elementu jeb vienību sasaistītāji, proti, tiek piemīt deiktiskā funkcija, piem., Gadījās, ka uz sētas izbira dēlīši piena toveriem, jo saule tos bij izkaltējusi. (E. Virza) Vietniekvārdiem ir svarīga loma teksta izveidē, teikumu sajūgšanā vienā veselumā, teikuma daļu sasaistīšanā, veidojot saliktus teikumus, no kā izriet iespēja izmantot vietniekvārdus pakārtojuma vārdu funkcijā.

Vietniekvārdi ir valodas zīmes, kas norāda uz jau iepriekš ar lietvārdiem, īpašības vārdiem u. c vārdiem nosauktām lietām, parādībām un pazīmēm. Taču liela daļa vietniekvārdu reizē papildus raksturo nosaucamās parādības pēc to novietojuma, izpausmes pakāpes vai funkcijas: šis, tas, visi, daži, citi, neviens u. tml. Dažiem vārdiem, piemēram, tas u. tml., dominējošā ir deiktiskā funkcija. Savukārt citiem vietniekvārdiem, piem., es, tu, mēs, jūs, tā nepiemīt, jo šie pronomeni pēc savas būtības ir funkcionāli vārdi.

Vietniekvārdi ir vispārīgas nozīmes vārdi, kas izteic nojēgumus augstā abstrahēšanās pakāpē, un filozofiskā izklāstā tie var kļūt par galvenajiem jeb balsta vārdiem, piem.: Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem. (I. Ziedonis) Vietniekvārdu jēdzieniskais apjomīgums nodrošina to elastību, spēju papildināt vienam otru, aizstāt vienam otru: mēs visi – paši – sev u. tml. Piem., Mēs visi, saistīti pie rokām un kājām, paši pret savu gribu velkam sev līdzi sen pagājušo dienu cēlās važas. (E. Virza)

2.      Vietniekvārdu morfoloģiskais sastāvs un darināšana

Vietniekvārdi ir saknes vārdi, to vārddarināšana ir mazattīstīta, un mūsdienās jauni vietniekvārdi nerodas. Ir daži pronomināli atvasinājumi ar piedēkli –ēj–: mans – manējs, tavs – tavējs u. c.  Atvasināti vārdi ir veidojušies, vietniekvārdam vai tā nozīmē lietotam skaitļa vārdam viens apvienojoties saliktenī ar partikulām ne–, jeb–, ik–: nekas, nekāds, neviens, jebkas, jebkurš, jebkāds, ikkatrs, ikkurš, ikviens.  Partikulas kaut, nez, nezin, diez, diezin, sazin ar vietniekvārdu tiek rakstītas šķirti, veidojot vārdsavienojumus: kaut kas, diezin kurš, nez kāds u. c.

Vietniekvārdu sistēma mūsdienās nepapildinās ar jauniem vārdiem, taču vietniekvārdi var apvienoties, veidojot dažādus vārdsavienojumus: šis tas, šāds tāds, kurš katrs, viss kas, kas nekas, mēs visi, mēs abi, es pats (pati), kas cits, nekas cits, cits nekas u. tml. Dažādos pronominālos vārdsavienojumos var iesaistīties, piemēram, vietniekvārds viss, visa: viņus visus apvienoja kopīga ticība mājas garam; Meitas šovakar tika ar govīm ātri galā un saģērbušās pievienojās pārējiem ļaudīm, kuri visi jau bij ar ozola vaiņagiem galvās; Tagad mājās palikās tikai saimniece ar atraitni, bet visi citi bij pļavā (E. Virza).

3.      Vietniekvārdu kategorijas un formu sistēmas īpatnības

Lai cik latviešu valodai raksturīgs vīriešu un sieviešu dzimtes pretstatījums, atsevišķi vietniekvārdi tajā tāpat kā citās indoeiropiešu valodās ir dzimtes ziņā indiferenti. Dzimtes kategorija un atbilstošas formas nepiemīt vietniekvārdiem: es, tu, mēs, jūs, sevis, kas. Par personas dzimumu vai atbilstošo lietvārdu gramatisko dzimti kontekstos ar šiem pronomeniem var spriest pēc citu vārdu gramatiskajiem rādītājiem, sal. piem.: Dažreiz es varu būt arī cieta un ļauna; Tu man esi gudrs un kārtīgs zēns..(M. Zīverts)

Vietniekvārdiem sevis, kas nav atšķirīgu skaitļa formu, t. i., tiem piemīt tikai viena paradigma, ko lieto kā vienskaitlī, tā daudzskaitlī: viņš (viņi) priecājas par sevi, kas tas tāds? kas tie tādi?  Pieminēto vietniekvārdu sakarā mēdz runāt par formu anomāliju, atsevišķu vietniekvārdu nepilnu paradigmu jeb defektīvu formu sistēmu. Šai ziņā īpaši minams vietniekvārds sevis, jo tam nav ne dzimtes, ne skaitļa rādītāju, turklāt, kā tas loģiski izriet no sevis semantiski funkcionālā rakstura, šim vietniekvārdam nav nominatīva formas.

Visiem pārējiem vietniekvārdiem piemīt dzimtes un skaitļa kategorija: viņš – viņa, viņi – viņas; tas – tā, tie – tās utt. Loģiski, ka vietniekvārdam abi, abas pastāv tikai daudzskaitļa formas. Atsevišķās nozīmēs dažiem vietniekvārdiem tomēr prevalē vīriešu dzimtes formas, piemēram, atšķirībā no adjektīviska izmantojuma (viss gads, visa nedēļa) substantīviskā funkcijā vai vairāk vispārinātā nozīmē parasti sastopama forma viss: viss ir kārtībā, viss ir klusu u. tml. Piem., Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslā audzis, nokļūst svabadā gaisā..(E. Virza) Viss bija saplaucis, sakuplojis, pārklājies zāli, ziediem, ogām..(H. Vīka) Cik ilgi mēs te visi dzīvosim kā ienaidnieki? (M. Zīverts)

 II. Vietniekvārdu locīšana

1.      Pēc lietvārdu parauga lokāmi vietniekvārdi

Vietniekvārdi ir lokāmi vārdi, un to locīšanā šķiramas divas pamatgrupas. Ir vietniekvārdi, kuri lokāmi vīriešu dzimtē kā pirmās, sieviešu dzimtē kā ceturtās deklinācijas lietvārdi. Pie šādiem vietniekvārdiem pieder: viņš, viņa, mans, mana, tavs, tava, savs, sava, šāds, šāda, tāds, tāda, kurš, kura, kāds, kāda, katrs, katra, ikkatrs, ikkatra, ikviens, ikviena, viss, visa, dažs, daža, cits, cita, nekāds, nekāda, neviens, neviena.

Pēc I un IV deklinācijas lietvārdu galotņu parauga loka arī vietniekvārdus pats, pati, atšķirīga ir vienīgi sieviešu dzimtes vienskaitļa nominatīva galotne  –i. Turklāt, izņemot vienskaitļa nominatīvu, citos locījumos galotnes priekšā notiek līdzskaņu t – š mija.

Vienskaitlis

N. pat–s, pat–i
Ģ. paš–a, paš–as
D. paš–am, paš–ai
A. paš–u
L. paš–ā

Daudzskaitlis

N. paš–i, paš–as
Ģ. paš–u
D. paš–iem, paš–ām
A. paš–us, paš–as
L. paš–os, paš–ās

2.      Pronominālā deklinācija

Daļai vietniekvārdu raksturīga sava īpatnēja – t. s. pronominālā deklinācija. Sava īpaša locīšana piemīt vietniekvārdiem: es, mēs, tu, jūs, sevis, šis, šī, tas, tā, kas, jebkas, nekas. Dažiem no šiem vietniekvārdiem formu veidošanā tiek izmatotas atšķirīgas saknes, resp., tiem piemīt formu supletīvisms, sal.: es – manis, es – mēs.

 Vienskaitlis

N. es           tu
Ģ. manis     tevis
D. man        tev
A. mani       tevi
L. manī       tevī

Daudzskaitlis

N. mēs          jūs
Ģ. mūsu        jūsu
D. mums      jums
A. mūs          jūs
L. mūsos      jūsos

Vietniekvārdiem šis, šī, tas, tā lokatīvā un šis, šī vienskaitļa ģenitīvā raksturīgas paralēlformas.

Vienskaitlis

Vīriešu dzimte

N. šis         tas
Ģ. šā, šī     tā
D. šim       tam
A. šo          to
L. šajā,      tajā,
     šai,        tai,
     šinī        tanī

Vienskaitlis

Sieviešu dzimte

N. šī              tā
Ģ. šās, šīs     tās
D. šai            tai
A. šo             to
L. šajā,          tajā,
     šai,          tai,
     šinī          tanī

Daudzskaitlis

Vīriešu dzimte

N. šie         tie
Ģ. šo          to
D. šiem      tiem
A. šos        tos
L.  šajos,    tajos,
     šais,      tais,
     šinīs,     tanīs,
     šos        tos

Daudzskaitlis

Sieviešu dzimte

N. šīs, šās        tās
Ģ. šo               to
D. šīm, šām     tām
A. šīs, šās        tās  
L. šajās,          tajās,
    šais,            tais
    šinīs            tanīs

Nepilna paradigma raksturīga vietniekvārdiem sevis, kas, jebkas, nekas. Vietniekvārdam kas atbilstošā lokatīva forma kamī sastopama izloksnēs. Literārajā valodā tās vietā lieto adverbu kur, sal. arī: nekas – nekur, jebkas – jebkur. Tāpat kā kas lokāmi savienojumi kaut kas, diezin kas, diez kas, nezin kas, nez kas, sazin kas.

N.    –  
Ģ.  sevis
D.  sev
A.  sevi
L.  sevī

N. kas
Ģ. kā
D. kam
A. ko
L. (kamī)
    kur

N. nekas
Ģ. nekā
D. nekam
A. neko
L.     –

N. kaut kas
Ģ. kaut kā
D. kaut kam
A. kaut ko
L.     –

Saistībā ar noliegtajiem verbiem vērojamas svārstības akuzatīva un ģenitīva formu izmantošanā: man nekā (neko) nevajag, es neko (nekā) nezinu, piem.: tiem neko nevarēja padarīt; lāgā nekā nesaredzēdami  zem kuplajiem vaiņagiem; viņš vairāk neko nebūtu redzējis kā mājas un laukus..(E. Virza)  Paralēli datīvam sev tikai retumis mūslaiku rakstos konstatēta forma sevim, piem.: ..es varēju sevim gūt godu un nevīstošu slavu..(A. Grīns)

III. Vietniekvārdu leksiski semantiskās grupas

Vietniekvārdu semantiskā daudzveidība un izlietojuma atšķirības ir radījušas un rada grūtības to grupēšanā. Latviešu valodniecībā tradicionāli vietniekvārdi tiek dalīti deviņās vai pat desmit leksiski semantiskās grupās. Šajā vietniekvārdu apskatā izmantota latviešu valodas vietniekvārdu grupēšanas pieredze un tradicionālā terminoloģija, taču mēģināts tos aplūkot galvenokārt funkcionālajā aspektā un savstarpējās sakarībās.

1.      Pirmās un otrās personas vietniekvārdi

Vienskaitļa pirmās personas vietniekvārds es norāda, ka darītājs ir pats runātājs vai rakstītājs, proti, runas darbības, runas akta aizsācējs vai iniciators. Vietniekvārda es locījumu formas izsaka runātāja kā centrālās darbojošās personas attieksmes ar citām personām un notikumiem, rāda sakarības ar citiem cilvēkiem, lietām un parādībām, piem., Man viņš ir pilnīgi vienaldzīgs; šodien viņš runās ar mani (M. Zīverts)

Uz piederību vienskaitļa pirmajai personai norāda lokāmie vietniekvārdi mans, mana, piem., Naudu es viņai devu, un viņa tērēja manu naudu, nevis kāda cita sveša! (Aīda Niedra) Taču ir konteksti, kad šo piederības vietniekvārdu parasti nelieto, bet izmanto vispārīgas nozīmes piederības vietniekvārda savs, sava formas. Visbiežāk tas ir gadījumos, kas izteikta sakarība ar sev pašam piederošo, sal.: tu dzīvo manā mājā, bet es pats savā mājā. Piem., Ne jau tamdēļ savas dziesmas dziedu, Lai es kādreiz varbūt slavens kļūtu.. (A. Čaks)

Uz personām resp. darītāju grupu, kurā ietilpst runātājs, runas akta aizsācējs, norāda daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārda mēs locījumu formas. Piederību daudzskaitļa pirmajai personai (īstenībā personām, personu kopai) var izteikt atributīvs ģenitīvs mūsu vai vispārīgās nozīmes vietniekvārds savs, sava, sal.: vai tev nav mūsu žēl – mūsu māja, mēs dzīvojam paši savā mājā. Piem., Un priecājos, ka beidzot mūsu mājā būs cilvēks; Mēs taču šeit dzīvojam kā savās mājās (M. Zīverts)

Tu ir vienskaitļa un jūs daudzskaitļa otrās personas vietniekvārdi. Tie norāda uz vienu vai vairākām personām, ko runātājs uzrunā, kas ir runas partneri, piem., Tu taču nesaki to nopietni, Lilij!  (M. Zīverts)  Tikai konstrukcija un citu vārdu gramatiskie rādītāji liecina par to, vai vietniekvārds jūs ir daudzskaitļa vai vienskaitļa, t. i., pieklājības, forma, sal.: Jūs kļūstat cinisks! Notāra kungs, jūs savā centībā ejat par tālu! Te jūs esat, bērni! (M. Zīverts)

Piederību vienskaitļa otrajai personai izsaka vietniekvārda tavs, tava locījumu formas. Uz piederību pieklājības formā vai uzrunāto grupai – daudzskaitļa otrajai personai norāda vietniekvārda jūs ģenitīva forma jūsu, piem.: ..es mīlu jūs, cilvēki, ar jūsu pašu man iedoto mīlestību. (O. Vācietis) Īpašā piederības nozīmē, uzsverot saistību ar sava paša, t. i., otrās personas, arī šādu personu grupas, īpašumu, lieto vispārīgas piederības nozīmes lokāmo vietniekvārdu savs, sava, piem., Savu vīru jūs nemīlējāt, bet viņa meitu jūs ienīstat. (M. Zīverts)

2.      Trešās personas vietniekvārdi un norādāmie vietniekvārdi

Trešās personas vietniekvārdi ir viņš, viņa, viņi, viņas. Tie norāda uz personu vai vairākām personām, kas ir pieminētas, taču nav ne pats runātājs, ne uzrunātā persona, bet kāds cits, piem.: Viņš bija labs cilvēks; Viņa neatbildēja ne vārda (M. Zīverts) Uz piederību trešajai personai norāda šo vietniekvārdu piederības ģenitīva formas: viņa, viņas, viņu, piem., Tikai  Līna gulēja klusi, un viņas elpa līdzinājās zāles elpošanai. (E. Virza) Gadījumos, kad izsaka kādas pieminētas personas, cilvēku grupas saistību ar kaut ko tiem piederošu vai piemītošu, izmanto arī vispārinātas nozīmes vietniekvārda savs, sava formas, piem., Tomēr savas pāri par trīssimts pūrvietu lielās mājas viņš pārvaldīja labi (E. Virza)

Trešās personas vietniekvārdi izsaka ne vien personu vai personas, bet var apzīmēt jebkuru lietu, parādību, par kuru tiek runāts, piem., Bet pelni bija auksti un sausi, un ogles viņos sen jau bija izdzisušas. (J. Veselis) Vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas paralēli īstajai personas nozīmei var iegūt kādas lietas, nepersonas nozīmi, un līdz ar to tie mijas ar norādāmo vietniekvārdu tas, tā, tie, tās lietošanu, piem.:  Tur lēnām sāka augt mana vara, un, viņai pieaugot, es izjutu visu viņas saldumu. (H. Vīka) Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji (A. Augstkalns) Šai “rokas grāmatā valodas skolotājiem” nav aprakstīta latviešu valodas skaņu izruna, kā varētu domāt, spriežot pēc viņas virsraksta. (J. Endzelīns)

Vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas atrodas it kā uz robežas starp personu un norādāmajiem vietniekvārdiem. To izmantošana ne vien personas, bet arī norādītājvārda vai deiktiskā funkcijā sasaucas ar šo vārdu vēsturisko izcelsmi un mūsdienās sastopamo lietojumu gadījumos, kad izsaka telpā un laikā attālinātu novietojumu, rāda atrašanos kaut kam otrajā pusē, otrajā malā: viņā krastā, viņās tālās dienās u. tml., piem.: ..grāvja viņā malā top redzamas dažas iezaļganas muguras..(A. Grīns) Kad viņā tālajā dienā ar saviem kalpiem aizgāju pie tava tēva, lai tevi bildinātu..(M. Zīverts)

Gadījumos, kad tiek apzīmēti cilvēki vai personificētas lietas un parādības, vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas ir īsti, nevis tikai nosacīti personu vietniekvārdi: viņš lasa, raksta utt. Pārējos kontekstos šo vietniekvārdu personas nozīme ir vairāk gramatiska un tie līdz ar to tuvāki norādāmajiem, nevis personu vietniekvārdiem, piem., Tālās kaujas dunoņa neapklust līdz vakaram, un viņu dzird arī naktī..(A. Grīns)  Būdami deiktiski norādītājvārdi, viņš, viņa, viņi, viņas un tas, tā, tie, tās var norādīt kā uz dzīvām būtnēm, tā lietām, priekšmetiem, parādībām. Tāpēc dažkārt tos tekstā lieto pamīšus, piem., Nē, mūsu māju tuvumā nekas nav noticis – un tātad mājās arī ne. Viņas stāv neaizskartas, un ap tām kā agrāk šalc veco liepu pulks..(A. Grīns)

Tradicionāli, runājot par norādāmajiem vietniekvārdiem, pirmie tiek minēti šis, šī, tas, tā. Turklāt tiek uzsvērts to diferencēts lietojums, proti, tas, ka vietniekvārds šis, šī norāda uz tuvākām, bet tas, tā – uz tālākām dzīvām būtnēm un priekšmetiem. Tas patiešām tā arī ir, tomēr tikai gadījumos, ja vēlas diferencēti rādīt priekšmetu izvietojumu, ja uzmanības centrā ir tas, kurš no objektiem atrodas tuvāk, kurš tālāk, sal.: šī ir mana, bet tā tava soma. Vietniekvārdiem šis, šī un tas, tā ir daudzas citas nozīmes vai tekstveidošanas funkcijas. Ar vietniekvārdiem šis, šī bieži tiek norādīts uz pašreizējo laiku, pašreizējiem notikumiem, uz noteiktā situācijā (vai šim brīdim) svarīgāko, aktuālāko, piem., Un arī tāpēc šie svētki visiem patika, ka ap šo laiku lauku darbi it kā pārtrūka un ļaudis taisījās no laukiem un pļavām ņemt atpakaļ, ko viņi kādreiz tiem bij devuši.. (E. Virza)

Vietniekvārdi šis un tas var tikt izmantoti pamīšus, attiecinot tos uz vienu un to pašu priekšmetu, dzīvu būtni vai kādu kopumu. Šādos gadījumos vispirms lieto šis, šī formas, kas tālākā tekstā vai teikuma daļā mijas ar tas, tā formām, piem.: ..zinādamas, ka šiem ziediem drīz jānovīst, bites vēl steidzās tos uzmeklēt. (E. Virza) Šādos un līdzīgos kontekstos parasti pretstats starp tuvāko un tālāko, starp šis, šī un tas, tā nav būtisks, tas it kā zaudē savu asumu vai pavisam izzūd. Šis, šī pievērš kaut kam uzmanību un, būdams atribūts, tiek lietots kopā ar apzīmējamo vārdu. Tas, tā it kā turpina domu, stājoties lietvārda vietā un iegūstot substantīvisku raksturu. Ar šis, šī palīdzību tiek saasināta, koncentrēta uzmanība uz kaut ko vienu pārējo lietu, parādību vidū, kaut kas tiek īpaši ievērots, nodalīts: mani interesē šis jautājums, šī māja man patīk u. tml.

Vispārinātā norādītājvārda funkcijā parasti lieto tas, tā (vai arī retāk – viņš, viņa), un šis vietniekvārds latviešu valodā ir biežāk sastopams nekā šis, šī. Vietniekvārda šis, šī vai arī pāra šis – tas izmantošana saistās ar kādu noteiktu papildnozīmi, nes sev līdzi aktualizācijas momentu, savukārt tas, tā vārdformas kalpo galvenokārt tikai par deiksisiem, piem.: Pusdienās un vakaros pienu nesa nēšiem uz pagrabu, kur to izkāsa un nolika rūgšanai (E. Virza) Par īpašo vietniekvārda tas, tā lomu latviešu valodā liecina fakts, ka parasti netiek jautāts: Kas šis (šī) ir? bet gan – Kas tas ir? Tas ir dārzs. Kas tā ir? Tā ir māja. Pēc tradīcijas var teikt: tas (un nevis šis!) mani neinteresē. Vietniekvārds tas, tā raksturīgs kā jautājumiem, tā konstatējumiem, piem., Kas tas par nezvēru, kas tur attēlots? taču ir nejēdzība! (M. Zīverts)

Tas, tā vispārīgo nozīmi pārliecinoši apliecina konteksti, kuros šā vietniekvārda formas izteic kādu parādību, notikumu kopumu, visu to, kas pārdzīvots, ir bijis nozīmīgs. Šādos gadījumos tas, tā nenorāda tikai uz kādu priekšmetu un līdz ar to neaizstāj kādu vienu noteiktu lietvārdu, bet ir plašāka nojēguma zīme, piem., Un tā, redzi, tas ir gājis visus šos gadus.. (M. Zīverts)

Runājot par zināmu vai tekstā minētu priekšmetu, dzīvu būtņu vai parādību pazīmēm, to īpašībām, tiek lietoti norādāmie vietniekvārdi šāds, šāda, tāds, tāda. Tie pastāv sakarībā ar vietniekvārdiem šis, šī, tas, tā. Adjektīvisko šāds, šāda lieto gadījumos, ja vēlas vai ir nepieciešams aktualizēt kādu situāciju, parādību un tai raksturīgās pazīmes, raksturot kaut ko pašreiz notiekošu. Semantiski apjomīgāks ir vietniekvārda tāds, tāda izmantojums. Ar tā palīdzību realizējas priekšmetu sasaistījums pēc tiem raksturīgām pazīmēm, notiek it kā priekšmetu, situācijas, uzskatu identificēšana. Vietniekvārda tāds nozīmi var pastiprināt partikula pat, tādējādi vēl vairāk uzsverot raksturojamo priekšmetu līdzīgumu pēc kādām noteiktām pazīmēm, piem.: Pa to laiku tādi pat mākoņu ragi bij izlīduši pirmajiem blakus arī citās vietās, un tikko dzirdams pērkons iebubinājās.. (E. Virza)

3.      Vispārīgas nozīmes vietniekvārdi

Pie vispārīgas nozīmes vietniekvārdiem pieder savs, sava formas, jo ar to palīdzību izsaka piederību jebkurai personai un nepersonai, rāda jebkuru saistību ar paša darītāja vai norises izjutēja piederumu, piem., Sava paša jumts virs galvas – vai tie nav skaisti vārdi? (H. Vīka) Man saka debesis un zeme, abas: – Mūs, cilvēk, atstāj katru savā vietā..(O. Vācietis)

Vietniekvārds savs, sava rāda ne tikai piederību kaut kam, bet izsaka jebkuras dzīvas būtnes, priekšmeta, lietas saistību ar kādu savu daļu, funkciju, raksturīgu pazīmi u. tml., piem., Savus pienākumus pret Dievu viņš izdarīja tikpat kārtīgi kā savus maksājumus muižai..(E. Virza) Vietniekvārds savs, sava var norādīt uz saistību ar kādu noteiktu laikposmu, vietu, situāciju vai noskaņojumu, piem., Izsaka savu laiku, savu  telpu, savu cilti..(O. Vācietis) Šādos kontekstos tas aizvien vairāk zaudē reālo piederības nozīmi un kļūst par saistījuma, atbilstības vai kādu citu attieksmju rādītāju. Par vietniekvārda savs, sava desemantizēšanos liecina tādi vārdsavienojumi kā savā laikā, savā ziņā, piem., Savā ziņā viņš bija krietns cilvēks. (M. Zīverts)

Atgriezeniskais vietniekvārds sevis norāda, ka darbība vai norise vērsta uz subjektu, uz pašu darītāju vai kādas norises izjutēju. Konstrukcijās ar sevis par darītāju vai darbības izjutēju var būt gan pirmā, gan otrā, gan trešā persona, piem., Augošā nemierā eju un eju, meklēju zemi, kur iedēstīt sevi, lai kļūtu par dārzu. (R. Gāle) Uz pasaules būs tik daudz jūtu, cik mēs atraisīsim – un katrs sevī..(O. Vācietis) Vietniekvārda sevis vispārīgo raksturu apliecina fakts, ka tas sev raksturīgo funkciju veic ne vien attiecībā uz darītājiem personām, bet arī nepersonām – jebkuru priekšmetu vai parādību, piem., Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks. (E. Virza)

Dažādas nozīmes vai to nianses var izteikt konstrukcijas ar vietniekvārdu pats, pati, kas kādreiz lietots ar lietvārdu saimnieks, saimniece, vīrs, sieva nozīmi. Ar pats, pati palīdzību var uzsvērt kaut kā svarīgumu, īpašu nozīmīgumu, piem., Pātaru skaitītāji apklusa, jo viņi skaidri redzēja, ka pats Dievs viņiem bij pāri gājis..(E. Virza) Vietniekvārds pats, pati var kalpot par dzīvu būtņu, priekšmetu, parādību identificēšanas zīmi, var norādīt uz to, kas ir kas, piem., Nudien, vai pats velns mani dzina atstāt manas muižas likteņa varā.. (A. Grīns) Pazīmes, kāda objekta identificēšanai tiek izmantotas konstrukcijas ar vārdsavienojumiem tāds pats, tāda pati, tas pats, tā pati u. c., piem.,  Kviesīši bija ļoti vecas mājas, pati cilts tur jau saimniekoja kādus trīssimt gadus. (Z. Mauriņa) Atmiņa ir cilvēks pats. Tikai tās dēļ viņš rītu varēs būt tas pats, kas bijis vakar. (M. Zīverts)

Raksturīga ir vietniekvārda pats, pati izmantošana, lai uzsvērtu patstāvīgumu, to, ka kāds ko veic pilnīgi patstāvīgi un nav saistīts ar kādiem citiem darbības veicējiem vai norises izjutējiem, piem., Tikai ar paša, un parasti ar privātstundu došanu, gūtiem līdzekļiem un pašmācības ceļā.. es tiku kā eksterns pie gatavības apliecības.. (T. Celms)

Būdams pastiprinātājvārda funkcijā, pats, pati izteic to, ka norise, darbība vai pazīme koncentrēta kādā noteiktā objektā vai ap to, saistīta ar kādu noteiktu vietu, notiek tieši noteiktā laikposmā: jau no paša rīta, ap pašu pusdienas laiku, pie pašiem griestiem u. tml. Saistījumā ar adjektīvu vietniekvārds pats, pati izsaka vispārākās pakāpes nozīmi. Tas tā var notikt arī gadījumos, kad adjektīvam vai divdabim citas salīdzināmo pakāpju formas parasti nepiemīt, piem., Katru dzejoli Tu rakstīji tā, it kā tas būtu pats beidzamais dzejolis Tavā mūžā..(O. Vācietis)

Pie vispārīgas nozīmes vietniekvārdiem var pieskaitīt cits, cita, kas tradicionāli tiek uzskatīts par nenoteikto pronomenu. Ja konstrukcijā paralēli galvenajam subjektam, galvenajiem darbības veicējiem vēlas minēt kādas blaku darbības un darītājus, tiek lietots vietniekvārds cits, cita, kas reizē izteic zināmu pretstatījumu, ko rāda pat vienkāršs vietniekvārdu sastatījums, sal.: es – citi, mēs – citi, viņa – cita, tu – cits u. tml. Piem.: ..kamēr vieni izteikuši dziļu atzinību.. citi izteikuši neapmierinātību.. (T. Celms)

Konstrukcijas ar vietniekvārdu cits, cita dod iespēju izteikt to, kas paralēli notiek ar atšķirīgu subjektu vai kādu darītāju (izjutēju), noteiktu priekšmetu daļu, piem., Dažs krāca tik stipri, ka vārpas, kas bij nokārušās pāri, viegli drebēja, cits smagi šņāca, it kā viņu smacētu uz mutes uzklāta drēbe, citam atkal pa reizēm izlauzās no nāsīm garš svilpiens.. (E. Virza)  Teikumi ar vietniekvārdu cits, cita izsaka faktu, ka situācijā iesaistās, līdzdarbojas vairākas personas, norāda uz darītāju, izjutēju, kādu lietu maiņu, piem., Šur tur starp šīm lietām varēja redzēt darba rīkus, ko vairs nelietāja, jo citi, labāki, bija stājušies to vietā. (E. Virza)

Konstrukcijas ar cits, cita rāda objektu dažādošanos, to, ka noteikta darbība vai dažādas darbības, norises attiecas nevis uz kādu vienu, bet vairākām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, piem.: ..pļavās jau sabraukuši bija arī citu māju siena pļāvēji.. (E. Virza) Dažādu kombināciju vārdsavienojumi ar cits, cita formām rāda personu, priekšmetu savstarpējo sakarību, izteic sadalījuma, secīguma u. c. attiecības, piem., Visi šie graudi, kas gulēja cieti cits citam blakus; Valodās viņi centās atrast cits cita vājākās vietas; Cits pēc cita viņi salīda būdā.. (E. Virza)

Vietniekvārda cits, cita vispārīgo raksturu apliecina iespēja to attiecināt uz jebkuru objektu – dzīvu būtni vai priekšmetu. Tas norāda ne tikdaudz uz nenoteiktību, kā izsaka sadalījumu, dažādu atšķirīgu dzīvu būtņu, priekšmetu, parādību iesaistīšanos vai izpausmi kādā situācijā, tās saistību ar dažādām vietām un laiku: citā vietā, citā reizē, citā laikā u. tml.

4.      Kvantitatīvās pazīmes vietniekvārdi

Kvantitatīvās pazīmes vietniekvārdi raksturo to, kādā apjomā – pilnīgi, daļēji vai nemaz – kaut kas iesaistās darbībā, kādā apjomā un cik plaši norise vai pazīme apņem kādu dzīvu būtni, priekšmetu vai parādību. Ja subjekts, darbības veicējs vai norises izjutējs sastāv no vairākām vai daudzām vienībām, konstrukcijas ar vietniekvārdu visi, visas rāda to pilnīgu vai it kā kolektīvu iesaistīšanos darbībā vai procesā, piem., Visi Straumēnu ciemiņi sagāja ap bērzu; Likās, ka visas vārpas laukos pamostas..(E. Virza)

Ar vietniekvārda viss formu palīdzību izsaka to, ka darbība vai pazīme attiecas uz pieminētajām dzīvām būtnēm, priekšmetiem vai parādībām kopumā. Darītāju kopumu, uz kura iesaistīšanos pilnībā kādā norisē vai procesā norāda viss formas, izteic lietvārds vai personas un citi vietniekvārdi, piem., Mēs visi taču nevaram braukt uz Londonu! ..Viņi visi no tevis varētu mācīties.. (M. Zīverts)

Vietniekvārds viss, visa izsaka pazīmes, darbības pilnīgu izpausmi, norāda, ka darbība, process vai norise pilnībā pārņēmusi dzīvu būtni vai to kopu, piem.: Es stāvēju ziedošās pļavas vidū, viss saules staros mirdzēdams. (A. Grīns)  Vietniekvārda viss, visa formas rāda, ka darbība pilnīgi pārņēmusi kādu vietu vai vairākas vietas, attiecas uz noteiktu laiku kopumā, piem., Visā līdzenumā bij radušās atsevišķas ūdens straumes; Bites še saskrēja no visām pusēm veseliem mākoņiem..(E. Virza)

Vispārinātā nozīmē vietniekvārds viss izteic veselu notikumu kompleksu, dažādu vai daudzu faktoru kopumu. Šādās konstrukcijās parasti tiek lietotas viss vīriešu dzimtes formas, turklāt vienskaitlis, piem., Viss, ko deva Straumēnu pļavas, āboliņa lauki un Zemgales saule, sakrājās šajos toveros..(E. Virza)

Līdzīgu nozīmi kā vietniekvārds viss, visa, lai arī atšķirīgu tās niansi, izsaka vietniekvārds katrs, katra.  Konstrukcijas ar šo vārdu uzsver nevis kolektīvo, kopumu kā tādu vispār, bet norāda uz pazīmes piemitību visām atsevišķām vienībām noteiktā kopumā, uz to iesaistīšanos kādā darbībā, norisē pašām par sevi, individuāli, taču visām, piem.: ..tikai nedrīkst tik klaji atzīties un katras asaras biogrāfiju stāstīt. (O. Vācietis) Kopums, uz kura atsevišķām vienībām norāda vietniekvārds katrs, katra, var būt liels, nesaskaitāms un nepārredzams (katrs cilvēks, katra dzīva radība utt.), taču to var veidot arī tikai dažas – divas trīs sastāvdaļas, piem., Še varēja guļot vērot, kā pasaule izplešas lielajā un mazajā, un katrā ir sava bezgalība, par kuru domājot jūk visi prāti; sētvidū ieripoja trīs zaļi krāsotas atsperu ores, katra ar pāris zirgu priekšā. (E. Virza)

Konstrukcijas ar katrs, katra izteic norises regularitāti laikā, rāda darbības vai procesa atkārtošanos, kaut kā piemitību atsevišķai norisei kā tādai un visām radnieciskām norisēm, procesiem kopumā, piem., Senāk viņš nāca gandrīz katru dienu. (M. Zīverts)

Vēl spilgtāk nekā katrs, katra individuālo kādā kopumā uzsver ar partikulu ik atvasinātie vietniekvārdi: ikkatrs, ikkatra, ikviens, ikviena, retāk – ikkurš, ikkura. Konstrukcijas ar vietniekvārdu ikkatrs, ikkatra izsaka it kā vispārinājumu, norāda uz vispārinātu darītāju visu pārējo vidū, kādu noteiktu laikposmu kopējā laika plūdumā, piem., Gadu desmitiem ikkatru stundu še bija staigājušas dažādas kājas..(E. Virza)

Vietniekvārds ikviens, ikviena izteic atsevišķo, rāda to, ka kopums vai vispārīgais izpaužas caur atsevišķo. Šis kopums, kuru reprezentē ikviens, ikviena, var pārstāvēt cilvēkus, cilvēci kopumā, var būt zināms no konteksta vai situācijas. Šādos gadījumos parasti tiek lietotas substantīviskas ikviens formas, piem.: Ikviens būs rāmā vasaras dienā noraudzījies ezera, upes vai dīķa dziļumā.. (E. Virza)

Atsevišķā un kopuma attieksmes, tā nesaraujamo sakaru ar citiem līdzīgiem vai kopuma izpausmi caur individuālo, atsevišķo rāda vietniekvārds jebkurš, jebkura vai vietniekvārdu savienojumi, piem., kurš katrs: ..es esmu sīks kociņš kā kurš katrs krūms.. (H. Vīka)

Saistījumu ar noteiktu daudzumu, proti, divi, izsaka vietniekvārds abi, abas. Daudzskaitlinieks abi, abas sevī ietver vispārinājumu par to, ka darbībā vai norisē iesaistās dzīvas būtnes vai priekšmeti, par kuriem zināms, ka tie ir divi, piem., Ne viens, ne otrs nesaprot, ar ko sākt un par ko stāstīt – aiztecējušais laiks plūst starp abiem kā upes ūdeņi. (R. Ezera)

Pretēju nozīmi vietniekvārdam viss, visa izsaka noliegtais vietniekvārds nekas. Ja viss rāda kāda kopuma līdzdalību, tad nekas apliecina pretējo, to, ka kaut kas pilnīgi un absolūti nepiedalās kādā norisē vai procesā, piem., Un nekas man vairs nedara prieku.. (A. Grīns) Vietniekvārdu viss – nekas pretstatu uzskatāmi rāda šāds piemērs: Vienmēr Tu esi bijis un esi maksimālists, kurš kārojis visu vai neko..(O. Vācietis)

Opozicionārās attieksmēs pastāv arī, piem., vietniekvārdi ikviens – neviens. Abi tie akcentē atsevišķā, individuālā iesaistīšanos (ikviens) vai neiesaistīšanos (neviens) kādā norisē: neviens nekurnēja. Vispārīgā nolieguma nozīmē vai kontekstos ar zināmiem darītājiem parasti lieto substantīvisku neviens vienskaitlī, turklāt parasti vīriešu dzimtes formu, piem., Nevienam nebij rokā citu rīku kā vienīgi grābekļi.. (E. Virza) Cik ilgi vien tos pazinu, nevienam no šī priecīgā bara veselība nebija ne par mazāko nieku labojusies..(A. Eglītis)

Konkrētas nozīmes kontekstos un gadījumos, kad vēlas vai ir nepieciešams precizēt darītāju vai norises izjutēju, izmanto adjektīvisku neviens, neviena, piem., Tās ir Lielupes pļavas, kurās vēl neviens siena pļāvējs nav rādījies..(E. Virza) Adjektīviskam  neviens, neviena semantiski un funkcionāli tuva ir vietniekvārda nekāds, nekāda lietošana. Ar to rāda, ka darbībā nepiedalās vai to nespēj veikt kopuma sastāvdaļas, kas ir kvalitatīvi vai kvantitatīvi atšķirīgas, piem.: ..un nekāda vēsma viņu nebija noliekusi sānis no parastās gaitas. (E. Virza)

Vietniekvārdi rāda ne vien kvantitatīvas izpausmes galējos, pretējos polus (visi – nekas, ikviens – neviens), bet arī kaut kā daļēju iesaistīšanos kādā darbībā vai norises kvantitatīvi nelielu izpausmi: bija ieradušies tikai daži apmeklētāji. Konstrukcijas ar vietniekvārdu dažs, daža izsaka to, ka tikai neliels skaits no potenciāli iespējamiem darītājiem vai izjutējiem iesaistās procesā, ka darbība vai norise attiecas tikai uz kādu nelielu daļu no objektiem vai raksturīga atsevišķām vietām, atsevišķiem, parasti īsiem laikposmiem: dažās stundās viss bija pabeigts. Piem., Nonākuši lauka vidū, viņi apstājās, norāva katrs dažas vārpas.. (E. Virza) Ar vietniekvārda daži, dažas nozīmi tiek lietots vārdsavienojums dažs labs, daža laba vai atsevišķos kontekstos arī viens otrs, viena otra: dažs labs vai viens otrs to nesaprot, piem., Un dažs labs putenis gar manu logu aizgājis klusiņām secen neputeņodams. (O. Vācietis)

5.      Nenoteiktie vietniekvārdi

Ja darītājs vai norises izjutējs ir nenoteikts, to precizēt nav nepieciešams, mēdz lietot konstrukcijas ar vietniekvārdiem kas, kāds, retāk kurš. Nenoteiktību, neskaidrību vēl vairāk pasvītro un izceļ šo vietniekvārdu savienojumi ar partikulām kaut, diez, diezin, nez, nezin, sazin, piem., Man liekas, ka jūs kaut ko gribējāt teikt. (M. Zīverts) Bet viņa, kā lūgdamās sazin kam, klusi domāja..(R. Ezera)

Lai nenoteiktībā ienestu kādu skaidrību, pieturas punktus, veiktu it kā tās kvalificēšanu, izmanto vietniekvārda (kaut) kas savienojumu ar īpašības vārdiem vai divdabjiem, piem., Jums droši vien kas labāks  padomā. (A. Eglītis) Steigas drudzis jau ir kaut kas parasts..(O. Vācietis)

Nenoteiktības, nenoteikta darītāja vai objekta nozīmi spilgti izsaka substantīvisks kāds, t. i., parasti vīriešu dzimtes vienskaitļa forma, piem.: ..viņi klausījās.. kā pa siena strēķiem gubeņa otrā galā kāds lēni un apdomīgi kāpa. (E. Virza) Ja objektu loks zināms, taču paliek neatklāts, tieši ar kuru no tiem saistās darbība vai tieši precīzi kurā vietā kas notiek, tiek lietots adjektīvisks kāds, kāda, piem., Varbūt meklēšu darbu kādā fabrikā. (A. Dziļums) Konstrukcijas ar adjektīvisku kāds, kāda izsaka aptuvenu vai neilgu laiku: kādu dienu, kādā vakarā u. tml., piem., Beidzot kādā pusdienā mākoņi pašķīrās.. (E. Virza)

6.      Vietniekvārdi jautājamo vārdu funkcijā

Ja vietniekvārdi kas, kurš, kāds ievada jautājuma teikumu, tie iegūst jautājamo vārdu statusu. Semantiski, kā arī no sistēmas vai paradigmātikas viedokļa, būdami jautājamie vārdi, kas, kurš, kāds sasaucas ar nenoteiktajiem  vietniekvārdiem, jo jautājam taču par to, kas mums īsti nav zināms. To apliecina arī kas formu izmantošana neīstos vai retoriskos jautājumos: Kam zied pirmās un kam zied pēdējās ievas, Kam dzied pirmie un kam dzied pēdējie putni..(O. Vācietis) Bet kas tad Annu ņems, vienu pliku kalpa skuķi? (D. Zigmonte) Vietniekvārda kas formas ievada vispārīga rakstura jautājuma teikumus, piem., Ko lai mēs tagad darām? (M. Zīverts)

Ar jautājamo vietniekvārdu kurš, kura jautā par kādu atsevišķu priekšmetu vai dzīvu būtni no priekšmetu vai dzīvu būtņu kopas: kurš no jums to izdarīja? Ar vietniekvārdu kāds, kāda parasti jautā par kaut kā īpašību vai pazīmēm, piem.,  Kā tad būs ar manu dūšu? Kāds es būšu? (O. Vācietis) Vietnieki kāds, kāda sastopami retoriskos vai tādos jautājumos, uz kuriem gaidāma plašāka atbilde vai tā nav viegli rodama, piem., Kādu tīrumu, kādu dziļumu tu gribi redzēt, šļūkdams pa virsu? (O. Vācietis)

7.      Vietniekvārdi pakārtojuma vārdu funkcijā

Pakārtojuma vārdu uzdevumu var veikt vietniekvārdi kas, kurš, kura, kāds, kāda ;šādā funkcijā tie pēc tradīcijas tiek saukti par attieksmes vietniekvārdiem. Pakārtojuma vārdu funkcijas veic galvenokārt formas kas, ko, kam, jo ģenitīvam šāda loma nav raksturīga. Vietniekvārda kas locījumu formas ievada palīgteikumus, kuri tuvāk paskaidro kādu lietvārdu, piem.: ..no istabas atnesa skalus, kas dega, kūpēdami un garas ogles griezdami..(E. Virza) Samērā bieži ar kas formām ievadīti palīgteikumi attiecas nevis uz lietvārdu, bet raksturo nojēgumu, uz kuru norāda kāds vietniekvārds, piem., Tagad Straumēnu saimnieks taisīja vaļā savas zāļu šņabja pudeles, un katram, kas šādas glāzes tukšoja, likās, ka viņš norij uz dibenu smaržīgu uguni. (E. Virza)

Semantiski un gramatiski precīzāku nozīmi sevī ietver palīgteikumi, kurus ievada nevis kas, bet vietniekvārds kurš, kura, kam piemīt dzimtes un skaitļa formu atšķirība un līdz ar to plašākas izmantošanas iespējas, piem., Jau krietni vēlu viņi iebrauca mājās un apstājās pie gubeņiem, kurus vectēvs jau bij izklājis kārkliem..(E. Virza) Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad nepieciešams pakārtojuma vārdu lietot lokatīvā, ģenitīvā vai kopā ar prievārdiem, piem.: ..šur tur stāvi dūmi cēlās gaisā no ēkām, kurās pērkons bij iespēris..(E. Virza)

Pazīmes precizēšanai izmanto palīgteikumus, kurus ievada vietniekvārda kāds, kāda formas, piem., Katra govs lielajā ganāmpulkā bija ar viņas palīdzību nākusi pasaulē, un tiem pašiem laipniem vārdiem, kādiem viņa tās saņēma gaismā ierodamies, viņa tās pavadīja līdz pat nāvei. (E. Virza)

IV. Vietniekvārdu saistība ar citām vārdšķirām

Vietniekvārdi apvieno semantiski funkcionālajā ziņā ļoti atšķirīgus vārdus – vārdus, kam piemīt lietvārdu, adjektīvu, skaitļa vārdu, adverbu, saikļu un partikulu raksturs un pazīmes.

1. Vietniekvārdu saistība ar lietvārdiem, īpašības vārdiem un skaitļa vārdiem

Runājot par vietniekvārdu darināšanu, tiek pieminēts piedēklis –ēj–: savs – savējs, mūsu – mūsējs, jūsu – jūsējs, viņu – viņējs u. c. Taču šie atvasinājumi var tikt uzskatīti arī par adjektīviem līdzīgi kā citi pronomināli motivēti vārdi, sal.: savs – savāds, cits – citāds, dažs – dažāds, viss – visāds. Šādu uzskatu balsta fakts, ka ar izskaņām –ējs, –ēja atvasinātiem vārdiem piemīt ne vien nenoteiktās, bet vēl biežāk noteiktās galotnes: manējā soma, tavējais dzīvoklis, piem., Viņš ne ar ko neatgādināja viņējās dienas notikumus.. (J. Veselis)

Formas manējais, manējie, tavējais, tavējie, savējie, mūsējie, jūsējie u. tml. atbilstošos kontekstos ir ieguvušas lietvārda statusu, un tās mēdz lietot tuvinieku apzīmēšanai: manējie aizbraukuši ogās, aiziet pie savējiem. Tām var būt arī citas līdzīgas kontekstuālu substantivējumu nozīmes, piem., Savā laikā, kad uzvārdu mainīšana nāca modē, es savējo neizmainīju.. (G. Janovskis)

Nenoteiktā vietniekvārda kāds, kāda substantīviska vai adjektīviska lietojuma nozīmi var iegūt skaitļa vārds viens, viena, piem., Viens bija noķēris milzu zuti cilvēka garumā. (V. Lācis)

2. Vietniekvārdu saistība ar adverbiem, saikļiem un partikulām

 Vietniekvārdi kas, kurš, kāds un to loma jautājuma teikumu izveidē ir cieši saistīta ar citiem jautājamiem vārdiem: jautājuma partikula vai, jautājuma apstākļa vārdi kad, kur, kāpēc u. c.

Līdzīgu uzdevumu kā saikļi vai apstākļa vārdi kad, kur, kāpēc pilda vietniekvārdi kas, kurš, kura, kāds, kāda gadījumos, ja tie ievada palīgteikumu. Saikļiem savas vispārīgās nozīmes dēļ  īpaši līdzinās akuzatīvs ko vai nominatīvs kas palīgteikumos, kas tuvāk paskaidro verbu vai virsteikuma nozīmē lietotu teikuma daļu kopumā, piem., Mēs gribētu dzirdēt, kas noticis ar vāzi; Lūdzu aizmirsti, ko esmu teikusi! (M. Zīverts)

Pronomeni var kalpot par pastiprinātājvārdiem un tuvināties partikulām, ar kurām kopā tie veido kā salikteņus, tā vārdsavienojumus (ikkatrs, nez kāds u. c.). Līdzīgi partikulām vietniekvārdi var pastiprināt kāda cita vārda, arī vietniekvārda nozīmi, sal.: no rīta – no paša rīta, uzvilkt mēteli – uzvilkt savu mēteli, es to izdarīšu – es pati to izdarīšu. Šai uzdevumā vietniekvārdiem ir tendence desemantizēties, kļūt par tukšiem vai pat it kā liekiem un jēdzieniski nevajadzīgiem vārdiem. Kas uztur dzīvu šādu vietniekvārdu izmantošanu? Iespējams, tradīcija, kas arī nav maz, jo ļauj saglabāt valodas savdabību un identitāti. Vietniekvārdi var būt valodas ritma, valodas plūduma rituma līdzeklis un nodrošinājums.

3. Pronominālas vai deiktiskas nozīmes vārdi un pronominalizācija

Vietniekvārdu semantikas nozīmīgi pretstati ir personas – nepersonas, noteiktības – nenoteiktības nojēgumi, kas tos tuvina kā artikula, tā deiksisa kategorijai. Vietniekvārdiem raksturīga norādītāj– vai aizstājējvārdu funkcija. Visspilgtāk deiksisa statusu reprezentē vietniekvārds tas, tā, ko apliecina arī tā lietošanas iespēja ar artikula nozīmi. Līdzīgs deiktisks raksturs piemīt, piemēram, apstākļa vārdiem šeit, tur, te, še, kur u. tml., kas paši par sevi izsaka tikai vispārinātu nojēgumu par vietu, virzienu vai laiku.

Desemantizējušies ir atsevišķi adjektīvi, divdabji un citu vārdšķiru vārdi, kas var iegūt vispārīgi nenoteiktu nozīmi un pēc sava funkcionāli semantiskā rakstura tuvināties pronomeniem, piem.: attiecīgs (attiecīgs lēmums), zināms (zināmos nosacījumos), dotais (dotajā gadījumā), noteikts u. tml. Lai arī minētie vārdi nav uzskatāmi par īstiem vietniekvārdiem, tiem piemīt pronomināli deiktiskas iezīmes un tie funkcionē par deiktiskām zīmēm.

Deiksisi vai deiktiskās zīmes nav identificējamas ar kādu vienu vārdšķiru to tradicionālajā izpratnē. Deiktisks raksturs piemīt daļai vietniekvārdu, apstākļa vārdu, pakārtojuma vārdiem un partikulām, kā arī atsevišķiem īpašības vārdiem un divdabjiem.

Daina Nītiņa. Latviešu valodas morfoloģija (konspektīvs lokāmo vārdšķiru apskats). Mācību līdzeklis. – Rīga: RTU, 2001.– 109 lpp.

     

 
Jūs esat 4489107. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs