Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Maigone Beitiņa > Publikācijas     
   Par kādu jautājuma un atbildes dialoga veidu veclatviešu tekstos     

Drukāt         

    
    

Maigone Beitiņa (Liepāja)

Par kādu jautājuma un atbildes dialoga veidu veclatviešu tekstos

(Morfēma un partikula teksta sintaksē)

Sintaktiskās konstrukcijās, arī teksta sintaksē, var tikt liktas lietā dažādu valodas līmeņu vienības, piemēram, gan vārds kā leksēma, gan vārds kā morfoloģijas objekts, gan, kā izrādās, arī atsevišķa vārda daļa – morfēma – kā vesela vārda substitūts un reizē kā sintaktiskas konstrukcijas atsevišķs, patstāvīgs veidotājelements. Jāņa Langija, Nīcas un Bārtas mācītāja, “1685. gada latviski – vāciskajā vārdnīcā ar īsu latviešu gramatiku” pamanīju dažus īpatnējus jautājuma un atbildes dialogus:

          Essi tu samallus, hastu auffgemahlen? Antw.: Sa, Ja. (157. lpp.)

Kā zināms, Langija vārdnīca ir publicēta 1936. gadā, tā bijusi daudzu lasītāju rokās, arī mēs šeit, Liepājā, esam to iepazinuši, taču verba priedēkļa nošķiršanu atsevišķā teksta vienībā – jautājuma un atbildes dialogā – nebijām pamanījuši. Tiešais rosinājums redzīgākai acij bija Ukrainas prof. A. Nepokupnija lekcijas Liepājas Pedagoģijas akadēmijas maģistrantiem pēc mūsu kārtējās zinātniskās konferences 2000. gada nogalē. Risinot baltu un slāvu valodu saskarsmes problēmas, prof. Nepokupnijs minēja tādas interesantas konstrukcijas, kurās uz jautājumu var atbildēt ne ar veselu vārdu, bet tikai ar vārda daļu – priedēkli vai citu pirmo zilbi. Lietuviski –

          Ar atvedė arklį? – At. (Burtiski – ‘Vai atveda zirgu? – At.’)

          Ar buvot susirinkę? – Bu. (Burtiski – ‘Vai bijāt sapulcējušies? – Bi.’)

Uz profesora Nepokupnija jautājumu klausītājiem, vai latviski tā nevar atbildēt, mēs (maģistranti un pasniedzēji) vienprātīgi atbildējām, ka nevar vis. Taču pavisam drīz, līdzi ar LPA studenti Gitu Elksnīti, kas savam bakalaura darbam ekscerpēja predikatīvas vienības Langija vārdnīcā, konstatējām arī latviešu valodā 4 analogus piemērus ar verbālu jautājumu un prefiksāli partikulāru atbildi:

          Woi ahsģahi! Ahs, Ja. (Šķirklis Ahs (Ais) – Lj 12.1

          Essi tu samallus? Sa, Ja. (Šķirklis malt) – Lj 157.

          Ir tas Tellings pa=sihdinahts, .. R [=Responsum] Pa, Ja (Šķirklis Sihst  (Suhkt) - Lj 253.

          Essit juhs jau apwaģgohjusch? – Ap. (Šķirklis Waģge) – Lj 325.

Atgādinājumam. Jāņa Langija vārdnīca un gramatika izstrādāta 17. gadsimtā, domājams, gadsimta vidū un otrā pusē, jo autors šo darbu uzskata par pabeigtu 1685. gadā, tas ir, sava mūža 70. gadā un savas mācītāja darbības 48. gadā (tā teikts autora priekšvārdā 5. lpp.). Langijs gandrīz visu savu mūžu nodzīvoja šeit, Lejaskurzemē, arī dzimis te, Liepājā, tā ka viņš labi zināja, izprata latviešu valodu un visnotaļ bagātīgi iestrādāja vārdnīcā sava novada zemnieku runu. It īpaši šķirkļu izvērsumā, ilustratīvajos piemēros ir daudz ne tikai vārdkopu, bet arī veselu teikumu: pēc Gitas Elksnītes pētījuma2 konstatēts apmēram 1750 predikatīvu vienību, kas var būt ticami latviešu valodas 17. gadsimta liecinājumi. (Salīdzinājumam – pirmajā 17. gs. vārdnīcā G. Manceļa “Lettus” (1638) konstatētas tikai 72 predikatīvas vienības.)

Nevienā citā 17. gs. vārdnīcā vai citā agrākā vai vēlākā tekstā līdzīgas konstrukcijas latviešu valodā neesmu konstatējusi. Taču arī šie 4 citētie Langija piemēri liecina par kādu īpašu latviešu valodas faktu, par saglabājušos reliktu “.. no tā laikmeta, kad priedēklis vēl bija patstāvīgs vārds”3.

Kā liecina A. Nepokupnija, lietuviešu valodnieku A. Sabaļauska, J. Paulauska, ungāru valodnieka J. Szabo, Šveices valodnieka M. Gigera pētījumi, šāda morfēmas lietošana vesela vārda vietā jautājuma un atbildes dialogā biežāk konstatēta ungāru, slovaku, lietuviešu valodā valodu kontaktu areālā. Ungāriski var tā sarunāties –

          Meghalt? – Meg. (Burtiski – ‘Viņš ir nomiris? – No.’)

          Beszálltok a vonatba? – Be. (Burtiski – ‘Jūs iekāpjat vilcienā? –Ie.’)4

Slovaku valodas Gemeras izloksnē Velkas – Revucas novadā, kur ir ievērojama ungāru valodas ietekme, arī divvalodība, var veidot līdzīgu dialogu –

          Už viletela kura s košíka? – Vi. (Burtiski –‘Jau izlidoja vista no pērkļa? – Iz.’)

          Krava ti vjšla? – Kra.5 (Burtiski – ‘Govs tev aizgāja? – Go.’)

Otrajā piemērā atbilde veidota ne ar verba priedēkli, bet ar vārda saknes pirmo zilbi, līdzīgi kā lietuviešu valodā –

          Ar buvot susirinkę? – Bu.6 (Burtiski – “Bijāt sapulcējušies? – Bi.’)

vai slovaku valodā –

          Budeš večer v meste? – Bu.7 (Burtiski – ‘Būsi vakarā pilsētā? – Bū.’)

Ar Langija vārdnīcā konstatētajām morfēmiskajām atbildēm uz jautājumu varētu iezīmēt tādu kā īpatnēju latviešu valodas saliņu kopīgajā baltu un slāvu valodu kontinentā,8 kur dzīvas ir lietuviešu un latviešu valodā līdzīgas savdabīgas konstrukcijas.

Lietojuma biežuma ziņā gan ir būtiskas atšķirības. Lietuviešu valodā tāds reducēts dialoga paveids ir pazīstams gan samērā ilgā laikā, gan arī plašā areālā. Jau A. Šleihers, kas pētīja lietuviešu valodu 19. gs., atzīmējis šo dialoga īpatnību un, salīdzinot to ar vācu valodas teksta izveides likumībām, nosaucis par tīri lietuvisku parādību.9

Nepokupnija pētījumi liecina par morfēmiskās atbildes izplatību visā Lietuvas dienvidrietumu un ziemeļu areālā.10 Kā sarunā apliecināja Klaipēdas universitātes Baltistikas centra kolēģes A. Kaukiene, D. Pakalniškiene, reducētā atbilde dialogā ir itin parasta arī mūsdienu lietuviešu sarunā. Arī lietuviešu valodas vārdnīcas akadēmiskajā izdevumā šī mūsuprāt īpatnējā valodas konstrukcija ir fiksēta.11 Lejaskurzeme, Nīcas un Bārtas novads, kā zināms, ir kaimiņos dienvidrietumu un ziemeļu Lietuvai, tāpēc varētu apcerēt problēmu par sintaktisku aizguvumu. Leksiskos aizguvumus Langija vārdnīcā atzīmējuši valodnieki E. Blese (“Piezīmes par Langija vārdnīcu un gramatiku” – otra daļa grāmatā “Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski – vāciskā vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku”, R., 1936, 553. lpp.), D. Zemzare (“Latviešu vārdnīcas – līdz 1900. gadam”, R., 1961, 88. lpp.), B. Laumane (“Jāņa Langija vārdnīcai 300 gadu” – Latviešu valodas kultūras jautājumi, 21. laidiens. R., 1985, 68. lpp.; “Lejaskurzemes izlokšņu īpatnības J. Langija vārdnīcā.” – Valodas aktualitātes, 1985. – R., 1986, 61. lpp. u. c.). Varbūt leksiskajiem lituānismiem varētu pievienot sintaktiskos lituānismus? Diezin vai. Latviešu valodā, it īpaši tautasdziesmās, no verba tekstā šķirts priedēklis konstatēts ne tikai Lejaskurzemē un ne tikai dialogā – apgalvojuma atbildē uz intonatīvi partikulāru jautājumu –, bet arī Vidzemē un arī stāstījuma teikumā:

          Sader miezis ar apini,

          Sa zālīte ar ābolu. BW 15 453

Šīs rindas citētas vairākkārt: J. Endzelīna Latviešu valodas gramatikā, 489. §, Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīcā III sēj. 588. lpp., A. Gātera darbā Lettische Syntax. Die Dainas (Frankfurt am Main, 1993, 446. lpp.), E. Hauzenbergas–Šturmas apcerējumā “Tautas dziesmu valodas jautājumi” krājumā “Latviešu tautas dziesmas”, XI (Kopenhāgena, 1956, 623. lpp.).

Šai dziesmā priedēklis sa aizstāj verba formu sader. Līdzīgi ir arī citā dziesmā, kurā priedēklis sa aizstāj verba formu sagūst:

          Kritin kritu no kumeļa,

          Līdz zemīti nenokritu:

          Sagūst mani pieci svaiņi,

          Sa deviņi bāleliņi. BW 18727 var.

Dziesmas pierakstītas Vidzemē – Liepkalnē, Katriņā, arī Krustpils novadā.

Citā tautasdziesmā priedēklis nošķirts no atbilstošā verba ar citu vārdu:

          Noskrien putnis no zariņa,

          No zariņš līgojās;

          Noņem tautas vainadziņu,

          No vizuļi skanējās. BW 24 450, 312

Arī šī dziesma pierakstīta Vidzemē – Annas muižā, teicēja ienākusi no Mārcienas.13 Vēl citās dziesmās viena pati lietota prepozīcija – bez saderīgā lietvārda – vai nu reducētā konstrukcijas atkārtojumā:

          Ar Dievu, tēviņis,

          Ar, māmulīte! BW 33 58514,

vai arī kā prepozicionāla savienojuma aizstājēja, tekstā nemaz neminot iederīgo lietvārdu –

          Viena pate laba meita,

          To vedīšu bāliņam;

          Ja tā pate ir nenāce,

          Lai tā bez nuodzīvuoja. BW 15 731.15

Šādi priedēkļa vai prievārda nošķīrumi gan ir ļoti reti, Endzelīns saka – izolēti gadījumi (Lvg, 627. lpp.), taču samērā produktīvs ir priedēkļa un refleksīvā sufiksa sa- nošķīrums no atgriezeniskā verba ar kādu citu vārdu –

ar apstākļa vārdu:

          Apsa – gauži – raudājos. BW 38 828,16

ar īpašības vārdu:

          Izza – liela – lielījos

          Izza – prāva – prāvījos. BW 349617

ar lietvārdu:

          Atsa – vārti – veraties! BW 18 60118

ar vietniekvārdu:

          Iesa – man – gribējās

          Andrejam mutes dot. BW 35 045 var.19

Tautasdziesmu valodas pētnieki diskutē par to, vai šādas nošķirtas morfēmas ir valodas arhaismi (tā A. Gāters citētajā darbā, arī J. Endzelīns, kā noprotams no vielas izkārtojuma), vai arī tautasdziesmu “ritma patvaļas nosacīti” veidojumi – tā E. Hauzenberga–Šturma “Latviešu tautasdziesmu” Kopenhāgenas 1956. g. izdevuma XI sējuma 623. lpp.

Jāatzīst, ka arī mūsdienu latviešu valodā, galvenokārt daiļliteratūrā, prievārda lietojums bez piesaistāmā lietvārda – ar nolūku izcelt šā vārda semantiku – tiek lietots. Tā Imants Ziedonis epifānijā ar iesākumu

           “... Apiet apkārt ... Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. .. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tam līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu” epifānijas nobeigumā veido sinonīmas konstrukcijas, variējot vietas semantiku, ar lietvārdu, ar apstākļa vārdu, ar vienu pašu prievārdu bez lietvārda –

          “Tuvumā būt,

          Tuvu būt.

          Tuvu pie 20

Tātad, kaut arī vārda morfēmas vai saistītājvārda lietojums tekstā šķirti no pamatvārda vai vispār bez tā veido īpašu, savdabīgu, retu sintaktisku konstrukciju, taču to veidojuma un lietojuma varianti latviešu valodā ir vairāki, dažādi:

ar verba priedēkli atbild uz verbālu jautājumu prozas tekstā (Esi tu samalusi? – Sa.);

priedēklis aizstāj prefiksālu verbu stāstījuma teikumā tautasdziesmā (Sader miezis ar apini, Sa zālīte ar ābolu);

priedēklis nošķirts no sava verba ar citu vārdu; sadalītais verbs ir analogs citam prefiksālam nesadalītam verbam (Noskrien putnis no zariņa, No zariņš līgojās; Noņem tautas vainadziņu, No vizuļi skanējās).  Šīs savdabīgās parcelētās un reducētās konstrukcijas sastopamas dažādos latviešu valodas attīstības posmos, dažādos funkcionālajos stilos un arī dažādos Latvijas novados – ne tikai Lejaskurzemē.

Bet nu atgriežamies pie dialoga veclatviešu tekstos, pievēršoties ne tik daudz jautājuma formai, par ko ir rakstīts samērā daudz,21 bet atbildes variantiem.

Vairākkārt ir izteikts apgalvojums, ka latvietis uz intonatīvi  partikulāru jautājumu atbild ar pilnu teikumu –

          mahki tu dseedaht?

          ghann es mahku. Manc. Phras. 372.

Var atbildēt ar nozīmīgāko vārdu –

          Arriģ tu mahk Grahmatan lassiht?

          Mahku // Nhemahku. Lj 16.

Taču atbildē iespējamās partikulas jā, nē  ir bijušas pazīstamas latviešu valodā un sastopamas jau pašās pirmajās 16. un 17. gs. grāmatās, tikai ar atšķirīgu lietojuma biežumu – atkarībā no teksta rakstura, no stilistiskiem faktoriem.

Valodnieki vienprātīgi atzīst, ka partikula ienākusi no vācu valodas (tā, piemēram, ME II, 105); J. Endzelīns “Latviešu valodas gramatikas” morfoloģijas daļā šo vārdu pat nepiemin, tikai sintaksē min (parindē) kā ģermānismu atbildē uz teikuma jautājumu (Lvg, 834. §).

Partikulas ienākšanas gaita latviešu valodā ir vērojama veclatviešu tekstos, it īpaši jautājuma un atbildes dialogā. Par šo procesu ir plašs Kārļa Draviņa pētījums “Zur Bejahung der Satzfrage im Lettischen.” (Raksts publicēts Lundā 1957. gadā Lundas universitātes rakstu krājumā “Årsbok 1951 – 1952 utgiven av seminarierna i slaviska språk, jämförande språkforskning, finsk–ugriska språk och östasiatiska språk vid Lunds Universitet. – 19.–37. lpp.)

Dažus savus vērojumus tēmas sakarā tomēr piebildīšu. Interesanti, ka, salīdzinot rakstus 16., 17. gs. no vienas puses un 18. gs. tekstus no otras puses, it īpaši gramatikas, vārdnīcas, partikula jā, arī biežāk vērtēta (tulkota, skaidrota) un lietota agrākajā posmā, bet retāk vai nemaz 18. gadsimta valodnieciskajos darbos.

Langija vārdnīcā, tātad grāmatā, ar kuru sākām šā temata risinājumu, partikula ir minēta gan vārdnīcā, gan gramatikas daļā vairākos aspektos. Piemēram, fonētikas daļā vārds minēts, ilustrējot latviešu valodas īsos un garos patskaņus (364. lpp.), morfoloģijas daļā pie adverbiem (De Adverbio), kas lietojami jautāšanai, apstiprināšanai (Affirmandi), noliegšanai u. tml. blakus sinonīmiem vārdiem – Ja, Ihtenta, Patees, Teescham tees (420. lpp.).

Langija vārdnīcas daļā ar partikulu sākts burts j, bet partikula skatīta blakus nosacījuma saiklim ja. Taču tulkojumā un piemēros šie vārdi šķirti –

          Ja es wiņģ’ redsäsch, es wiņģam to satzihsch;

          Ja, Deews ģribb’ muhs paklaussiht, bet mums buhs arri to darriht ko winģs gribb – Lj 88. 

Līdzīgi ir Fīrekera vārdnīcā.22 Te gan nav atsevišķa šķirkļa jā, taču piemēros partikula lietota:

          Esseet juhs Sahles sa=lassuuschas, pirti masgahtees [?] Ja. Jah. Te kas perrjahs, ne ee=smurkah. F I 248.

Kā redzam – saruna zemnieka sētā par ikdienišķām lietām.

G. Manceļa vācu–latviešu vārdnīcā “Lettus” (1638) vācu ja tulkots tieši tāpat – ja, bez piemēriem un komentāriem, tikai blakus nākošajai vācu apgalvojuma partikulai ja freylich tulkojumā ir arī cita latviešu partikula ka=tad,23 kam zināma apgalvojuma pastiprinājuma nianse.

Vārdnīcas “Lettus” pielikumā “Phraseologia Lettica..” (arī 1638), kas domāts latviskas runas paraugiem, partikula nav lietota. Nolieguma partikulu gan redzam – 

          Mahki tu vs Rattiņu wehrpt?

          nhe, py prehßlizas ghann eß mahku wehrpt. – Manc. Phras. 348

Citur atbildē uz jautājumu ir iztikts bez partikulas –

          skaiti, arrieg buhß pills. – pills gir. Manc. Phras. 414

Vārdnīcai “Lettus” ir arī otrs pielikums, ko parasti sauc par “Desmit sarunām”. Mancelis tajās atveido ceļa vīru – zemnieku, varbūt arī muižas ļaužu ikdienišķas, lietišķas sarunas par zirgiem, ratiem, braukšanu, arī dažu citu darbu un dzīvi latviskā vidē, tāpēc šais sarunās vairāk it ticama latviešu valodas teksta. “Desmit sarunās”  konstatēts pavisam 561 teikums, no tiem 123 ir jautājuma teikumi, kas ļoti dažādi veidoti, tāpat arī dažādi ir atbilžu varianti – gan ar partikulām, gan izvērstiem, arī saliktiem teikumiem24.

Daži piemēri no ceļavīru dialogiem.

          D. Gir Ratti ghattawi?

          S. Ghattawi gir / tickai ja swaida. (Teikuma priekšmeta redukcija.)

          D. Gir labbi Sirrghi?

          S. Nhe baehda Kungs par Sirrghheem / ghañ tee eeß sawu Zeļļu.

(Salikts sakārtots teikums, pilna shēmas realizācija.)

          D. Labb/ labb/ gir tee vienà Spallwa.

          S. Nheewaid/ weens baehrs/ ohtris malls.25 (Salikts teikums ar nolieguma verbu.)

Partikula rodama vairākkārt dažādos variantos –

          Essi tu taß Ohrmans?

          Ja.26

                Ka buhs tam nabbagham Sirrgham eet / jo taß gir pahrminnis!

          Ja / ja. Zell Kaju / zell kaju (zirgu uzrunādams).27

Šie teksti gan neliecina, ka partikula būtu kaut kas svešs latviešu sarunvalodā 17. gs. pirmajā pusē.

Reliģiskajos veclatviešu tekstos jautājuma un atbildes sintaktisko izveidi apgalvojuma teikumos īpaši rūpīgi pētījis K. Draviņš minētajā rakstā “Bejahung der Satzfrage im Lettischen.” Dievkalpojuma laikā, kā arī citās reliģiskās norisēs uz tiešu garīdznieka jautājumu tiek prasīta noteikta atbilde – jā:

          Hans, grib tu Anna yemt par wene loulate Szewe?

          Szak. Ja.

Tā mācīts 1586. gada luterāņu katehismā,28 kura tekstā ir samērā daudz intonatīvi partikulāro jautājuma teikumu, kas prasa atbildē skaidru apgalvojumu vai noliegumu. Katehisma veidotāji nosaka atbildes formu:

          Grib tu thoew Chrustyt lickt?

          Adbilde. Ja. 29

Jāpiezīmē gan, ka atbild ne pats krustāmbērns, bet krustvecāki.

Gadu agrāk (1585.) izdotajā katoļu katehismā partikulas vai nav raksturīgas, jo teksts veidots nevis intonatīvi partikulāro, bet gan pronomināli adverbiālo jautājuma teikumu formā. Jautājumiem parasti ir izziņas raksturs – Kas ir baznīca? Cik daudz ir Dieva baušļu? Kas ir laulība? Ko deva mīlestība?

Konstatēju tikai vienu intonatīvi partikulāru jautājumu:

          Gir the greke wen/ wenkartige?

          Nhee / beth diwekartige / the pirmekartige greke toep dewettte ..30

Pie tam jāpatur prātā, ka apgalvojuma partikula atbildē uz jautājumu nav raksturīga latīņu valodā, no kuras varētu būt tulkoti katoļu katehisma teksti. Vēl skaidrāka šī iezīme (apgalvojuma partikulas nelietošana) ir katoļu katehismā, ko izdevis Georgs Elgers gadsimtu vēlāk

(1672.) Teksts saturā atšķiras no 1585. gada izdevuma, tur lietoti arī intonatīvi partikulārie jautājuma teikumi, taču Elgers atbildi veido parasti ne ar partikulu, bet gan ar veselu teikumu:

          Ir tad ykwena persona Dews?

          Ta ir/ tas Taews ir Dews; Daels .. [S 8 recto]31

          Ar mums penákas sas Baznica bauslus turraet?

          Ka nepenâkas? Ta Swaetá Katholiska Baznica .. [S 5 recto]

          Ar tyccu, ka wyssi kattri nomirrusi ..

          Ka ne tyccaesu/ ká pats .. [S 5 recto]

Šādi retoriski pretjautājumi atbildē, kā arī kāda ekspresīva partikula kā tad! apgalvojumā veido visai izteiksmīgu latvisku tekstu, taču šķiet, ka tas ne visai iederas baznīcas kanonisko ieražu stilā, skan visai sadzīviski.

Kas nosaka partikulas jā, nē vai arī vesela (resp. reducēta) teikuma izvēli atbildē – autora resp. tulkotāja valodas zināšanu kvalitāte, laiks, vide, stils, vēlme vai nepieciešamība neattālināties no tulkojamā teksta struktūras –, tā būtu pētījama problēma, kam nepieciešamas ļoti plašas attiecīgā laikmeta un valodas zināšanas.

Veclatviešu teksti pārsvarā ir reliģiska satura, tātad zināmā mērā stilistiski norobežoti, taču sintaktiskās izveides ziņā tajos rodama liela bagātība, dažādi latviešu valodas konstrukciju varianti gan izveides, gan lietojuma biežuma ziņā. Tā, piemēram, Vecās derības Ijaba grāmata gandrīz visa ir saruna – Dieva pārbaudījumam nodotā Ijaba sarunas ar tuviniekiem, dialogi ar draugiem, ar Dievu. No tekstā konstatētajām 988 teksta vienībām apmēram viena trešdaļa (297) ir jautājuma teikumi32, no tiem gandrīz puse ir retoriski jautājumi. Dialogu  konstrukcijas visai daudzveidīgas, taču apgalvojuma vai nolieguma partikulas nemaz nav izmantotas – tās neiederas būtisko Dieva un cilvēka attiecību pārspriedumos, vienkārši – nav vajadzīgas.

Latviešu gramatikās, kas pieder pie veclatviešu rakstu laika, jautājuma un atbildes dialoga izveidei un partikulu lietojumam sarunā ir atšķirīga vieta. Jau minēju, ka Langija gramatikā partikula minēta dažādos aspektos, tai nekāda uzmanība kā iespējamam svešķermenim latviešu valodā nav pievērsta. Vienīgi – var pamanīt, ka jautājamo vārdu (Langijam – Adverbia interrogandi) ir ievērojami vairāk: arriģ, neģ, kam, kapähts, kadähl, ka labbad, ka reikem, ka ta, kapähts nhe, kur kurp, no kurŗenes, kad, ka ilge, ka beese, ka dauds, ka warrene, ka. – Lj 420

Atbildē apstiprinājumam: ja, ihtenta, patees, teescham tees.

Atbildē noliegumam: nhe, nhe ka, neds (nei) – Lj 420

Turpretī Adolfija gramatikā, kur līdzīgi Langijam partikulas nav šķirtas no adverbiem, apgalvojuma partikulaapcerēta īpaši. Būtiskākās atziņas: latviešu valodā partikulu sarunā lieto, bet sajūt par svešu; vairāk dzirdama pilsētā, retāk laukos. Vajadzīga reliģiskās baznīcas norisēs – grēksūdzē, laulāšanā, bet latvietis tomēr atbildē cenšas partikulu papildināt ar jautājumam atbilstošiem vārdiem:

          Atsakki tu Wellam? Ja/ Es atsakku.33

Apstiprinājuma atbildē vēl noderīgi vārdi – nu, nu, ja ja, teesa, pateesi, teescham, tizzi teescham, ihsti teesi, teescham teesi, nu die, nu Deews, lai Deews redz, jeba.34

Arī noliegumam var izmantot samērā lielu skaitu gan stilistiski neitrālu vārdu, piemēram, ne, nevaid, nei, gan arī emocionāli ekspresīvu noliegumu, piemēram, neneeka, nelewehl, schukst (Kurzemē tschuk)35. Mūsdienu latviešu valodā šādu partikulu nav vairāk. 17. gs. gramatiku autori – gan lauku mācītājs Langijs, gan dzejnieks Fīrekers, gan superintendents Adolfijs, kas papildinājis un publicējis Fīrekera darbu, acīmredzot ir bijuši dzirdīgi cilvēki un labi saklausījuši latviešu sarunvalodas daudzveidīgās nianses.

18. gs. nozīmīgākajā G. F. Stendera gramatikā (183. –185. §) latviešu jautājuma un atbildes dialoga atšķirības no vācu valodas vēl vairāk uzsvērtas, norādot uz latviešu valodas līdzību ar latīņu valodu:

          Woi jau nahhzis? Resp. Nahzis oder jau senn. Venit ne? Resp. Venit oder jam dudum.36

          Partikulu latvietis nemaz nelietojot.37

Arī Stendera vārdnīcā “Lettisches Lexicon” (1789) latviešu – vācu daļā partikula nemaz nav rodama. Vācu – latviešu daļā (341. lpp.) vācu ja tulkošanai piedāvāti dažādi varianti, tikai ne :

          Ja, das ist was anders – bà! Tas irr zittada leeta.

          Sag Ja oder Nein – nu tad sakki woi buhs woi ne buhs.

Piemēros no Bībeles, kur vācu tekstā modālās partikulas lietotas izcēlumā kā lietvārda substitūti, latviešu tulkojumā iztikts bez :

          Eure Rede sey: ja ja, nein nein – juhsu wahrds lai irr. gan gan, ne

          ne Bibl.* dein Ja ist so gut als des anderen Nein – tu teizi, wiņsch,

          kuŗŗam buhs tizzehtć.38

Vēl daži apgalvojuma spēcinājuma varianti:

          Ja freylich, kà tad. Ja wohl, sinnams, ja vielmehr, jo wairak.39

Diezin vai partikulas zudums 18. gs. valodnieciskajos darbos liecinātu par partikulas zudumu arī latviešu valodā. Tā gan varētu būt autoru subjektīvās ieinteresētības vai vides (Stenders dzīvoja Augšzemē, Sēlijā, Langijs – Lejaskurzemē) nosacīta parādība. Bet vai mācītājs Stenders, vadot kāzu ceremoniju, varēja neprasīt sakrālo solījumu jā? Vai Sunākstes baznīcā tā varētu dot svinīgo laulību solījumu, līdzīgi kā iesaka katoļu katehisms – (Elgers, 1672)

          – Jāni Miezīti, vai tu ņem Annu Apini par savu sievu?

          – Kā neņemšu?!

vai  – Ņemu jau ņemu.

vai  – Ņemu gan.

Veclatviešu rakstu laikabiedres ir tautasdziesmas.

Arturs Ozols latviešu tautasdziesmās saskatījis, izvērtējis 32 partikulas: i, ij, ik, ir, it(in), jel, jašu, jau, jo, jola, jole, šu, ta, taču u.c. Nošķirtas 20 semantiskās grupas, tai skaitā partikulas ar jautājuma nozīmi – cik, vai, vai ar, vai tad, vai jau; partikulas ar apstiprinājuma nozīmi – gan, gana, jau, pat, it, itin; partikulas ar nolieguma nozīmi – ne, ni, nei, nij, neba, ne nu.40

Partikulas šai sarakstā nav. Protams, dainas četrrindē plašu dialogu arī nevar izvērst, taču garākajās dziesmās saruna notiek, piemēram –

          Kur tad tu nu biji, āzīti manu?

          - Sudmalās, sudmalās, kundziņu manu.

            _ _ _

          Vai tad tu tur nezagi, āzīti manu?

          - Zagu gan, zagu gan, kundziņu manu.

           Vai tad tevi nepēra, āzīti manu?

          - Pēra gan, pēra gan, kundziņu manu. .. FS 1960, 6746, Talsu raj.

 

Kā redzams, latvietis it dažādu stilu tekstos dialoga atbildē cenšas pateikt vismaz vienu būtiskāko vārdu no jautājuma, ne tikai nozīmes ziņā abstrakto modālo partikulu. Tādējādi varam saprast arī raksta sākumā citētos it kā dīvainos dialogus ar verba priedēkli atbildē Langija vārdnīcā           – Essi tu samallus? – Sa. Ja. Lj 157.

Areālās lingvistikas pētnieki šādu reducētu morfēmisku atbilžu lietojumu slāvu (slovāku) un baltu (lietuviešu, arī latviešu) valodā uzskata par somugru – ungāru un varbūt arī dažu austrumsomugru – valodu ietekmi.41 Kārlis Draviņš izsaka domu, ka šāda savdabīga sintaktiski morfoloģiska konstrukcija varētu būt ienākusi lietuviešu žemaišu izloksnēs un kaimiņos Dienvidkurzemē (Draviņš citē 2 atbilstošos piemērus no Langija vārdnīcas) no austrumu somugru valodām ar kuršu valodas starpniecību.42 Šķiet gan, ka apzinātu valodas materiālu šādiem pārspriedumiem ir ļoti, ļoti maz un tie ir ļoti tāli laiki.

 Atsauces

 1 Avotu saīsinājumus skat. raksta beigās.

2 G. Elksnīte. Vienkāršs teikums Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski–vāciskajā vārdnīcā ar īsu latviešu gramatiku. – LPA studentu zinātniskie raksti, V. Filoloģija. – Liepāja, 2001, 105. lpp.

3 J. Endzelīns. Latviešu valodas gramatika. – R.: 1951, 627. lpp., 489. §

4 J. Szabó. Maďarské elementy v slovenských nárečiach v Gemeri. – “Linguistica slovaca”, I/II, Bratislava 1939/1940, 188. lpp. Citēts no M. Giger. Zu Lehnübersetzungen und Entlehnungen deutscher postponierbarer Präverbien in sorbischen Dialekten. – Schweizerische Beiträge zum XII. Internationalen Slavistenkongress in Krakau, August 1998, 132. lpp.

5 Turpat.

6 J. Paulauskas. Veiksmažodziė priešdélių funkcijos dabartinėje lietuvių literatūrinéje kalboje. – “Literatūra ir kalba”, III, 1958, 320. lpp. Citēts no А. П. Непокупный. Ареальные аспекты балто–славянских языковых отношений. – Киев, 1964, 21. lpp.

7 J. Szabó. Maďarské elementy v slovenských nárečiach v Gemeri. – “Linguistica slovaca”, I/II, Bratislava 1939/1940, 188. lpp. Citēts no А. П. Непокупный. Ареальные аспекты .. 22. lpp.

9 Areālās lingvistikas terminus skat. А. П. Непокупный. Ареальные аспекты балто–славянских языковых отношений. – Киев, 1964. 14. un sek. lpp.1

10 A. Schleicher. Handbuch der litauischen Sprache, I. – Prag, 1856, 323. lpp.

11 А. Непокупный. Повторение корневого слога или приставки как форма утвердительного ответа в балтийских, славянских и финно – угорских языках. – Hungaro – Baltoslavica, 2000. Abstracts. – Budapest, 2000, 23. – 24. lpp.

12 Lietuvių kalbos žodynas, I. – Vilnius, 1941, 273. lpp.

13 Dziesmas 2. rindu citē J. Endzelīns ievadījumā nodaļai par prepozīcijām kā priedēkļiem, kas arī bijuši atsevišķi vārdi (Lvg, 489. §.)

14 Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. – R., 1922, III3 sēj., 967. lpp.

15 Dziesmu citē A. Gāters grāmatā “Lettische Syntax..” 446. lpp.

16 Dziesmas 4. rindu citē J. Endzelīns (Lvg, 519. §), apcerot prepozīcijas bez rekciju. Dziesma pierakstīta Vidzemē – Ērgļu novadā.

17 Piemēri no A. Gātera citētā darba nodaļas par prepozīcijas saistījumu ar verbu (445. – 446. lpp.).

18, 19, 20 Visi piemēri no A. Gātera citētā darba nodaļas par prepozīcijas saistījumu ar verbu (445. – 446. lpp.).

21 I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971, 9. - 10. lpp.; par šo konstrukciju arī R.Veidemane. Izteikt neizsakāmo. – R., 1977, 144. lpp.

22 Par jautājuma teikumu formu īpaši veclatviešu tekstos ir publicēts Annes – Marijas Hinderlingas – Eliasones raksts “Zur sprachlichen Form der Fragesätze im Altlettischen” krājumā “Donum Balticum” (1970, Upsala, 188 – 197), taču tur nav skatīta atbildes izveide.

23 Fennell T. G. Fürecker’s dictionary: the first manuscript. “Lettisches und Teutsches Wörterbuch zusahmen geschrieben und mit Fleiß gesamlet von Christopher Fürecker.” – R., 1997, 320 lpp.

24  GManceluis. Lettus Das ist Wortbuch Sampt angehengtem taeglichem Gebrauch der Lettischem Sprache .. Riga, 1638; citēts pēc A. Gintera “Altlettische Sprachdenkmäler in Faksimile – drucken”, II Band, Heidelberg, 1929, 95. lpp.

25 B. Jonuša. Teksta sintaktiskā izveide Georga Manceļa “Desmit sarunās”. Bakalaura darbs. – Liepāja, 1999, 62 lpp. datorrakstā.

26 G. Mancelis. Zehen Gespräche Deutch und Lettisch .. Riga, 1685, 11. lpp. (Heidelbergas “Lettus” faksimilizdevumā “Desmit sarunu” nav.) Lappušu numerācija nosacīta, jo oriģinālā lappuses ar cipariem nav numurētas.

27 Turpat, 5. lpp.

28 Turpat, 16. lpp.

29 Enchiridons. Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms no vācu valodas tulkots. Ķensbergā 1587. Jauns iespiedums Rīgā, 1924.

30 Turpat; oriģinālā lappuses ar cipariem nav numurētas.

31 Catechismvs Catholicorum. Iscige pammacischen .. Vilne Pille, 1585. Citēts no A. Günter. Altlettische Sprachdenkmäler in Faksimiledrucen.. I Band. Heidelberg, 1929, 269. lpp.

32 Catechismus Sev Brevis Institutio doctrinae Christianae .. Per R. P. Georgium Elger .. Vilnae, 1672. Citēts no K. Draviņa raksta “Zur Bejahung der Satzfrage im Lettischen”, Lund, 1957, 21. lpp.

33 D. Taurēna. Jautājuma teikumi “Ijaba grāmatā” E. Glika Bībeles tulkojuma pārpublicējumā 1990. gadā. Bakalaura darbs. – Liepājā, 1994, 157 lpp.;

D. Taurēna. Teikumu modalitāte “Ijaba grāmatā” E. Glika Bībeles tulkojuma pārpublicējumā 1990. gadā. Maģistra darbs. – Liepājā, 1996, 149 lpp.

34 Adolphi H. Ersten Versuch Einer kurtz=verfesseten Anleitung zur Lettischen Sprache. – Mitau, 1685, 231. lpp.

35  Turpat.

36  H. Adolphi. Op. cit. 231. lpp. 

37 G. F. Stender. Neue vollständigere Lettische Grammatik .. Braunschweig, 1761, 129. – 130. lpp. (II izd. Jelgavā 1783.)

38 Turpat, 134. §, 84. lpp.

* Atšķirībā no Stendera vārdnīcas šo Mateja evaņģelija 5. nodaļas 37. panta tekstu Jānis Reiters 1675. gadā tulkojis ar partikulu : “Bätt iuuso Wardz buus buut /ja /ja /ná, ná”, turpretī E. Glika tulkojumā šais rindās ir partikula gan, gan – tā ir gan 1689. gada izdevumā, gan arī vēlākajos izdevumos – 1739., 1825. g. A. Bīlenšteina rediģētajā 1877. gada izdevumā atbilstošajā tekstā lietota partikula jā.

39  G. F. Stender. Lettisches Lexikon In zween Theilen .. – Mitau, 1789, 341. lpp.

 40 A. Ozols. Latviešu klasisko tautasdziesmu teikumu modalitātes problēma sakarā ar partikulām. – LPSR ZA VuLI Raksti, VII, R., 1958, 125. lpp.

41 А. Непокупный. Повторение корневого слога или приставки как форма утвердительного ответа в балтийских, славянских и финно–угорских языках. – Hungaro – Baltoslavica. 2000. Budapest, 2000, 24. lpp.

42  K. Draviņš. Zur Bejahung der Satzfrage im Lettischen. – Lund, 1957, 28., 29., 38. lpp.

 

AVOTI UN SAĪSINĀJUMI

BW – Barons Kr., Visendorfs  H. Latvju dainas. – Jelgavā – Pēterburgā, I–VI sēj. 1894 – 1915.

Catechismus Catholicorum. Iscige pammacischan .. Vilne Pille, 1585.

Catechismus Sev Brevis Institutio doctrinae Christianae .. Per R. P. Georgium Elger ..  Vilnae, 1672.

Enchiridion. Der kleine Catechismus .. Durch D. Martin Luther. – Königsperg, 1586.

F I – Fennell G. T. Fürecker’s dictionary: the first manuscript. – R., 1997.

FS – LPSR ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora materiāli, glabājas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Folkloras krātuvē.

Lietuvių kalbos žodynas, I, A – B. I leid. 1941; II leidimas, Vilnius, 1968.

Lj – Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski – vāciskā vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku. – R., 1936.

Mancelius G. Lettus. Das ist Wortbuch Sampt angehengtem täglichem Gebrauch der Lettischem Sprache .. Riga, 1638.

Manc. Phras. – G. Mancelius. Phraseologia Lettica. – Riga, 1638.

Mancelius G. Zehen Gespräche Deutsch und Lettisch .. Riga, 1685.

ME – Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. – R., 1923 – 1932. – 1. – 4. sēj.

Reiters J. Tulkojuma paraugs. – R., 1675. – B. Jēgera publicējums. – Stockholm, 1976.

Stender G  F. Lettisches Lexicon In zween Theilen .. Mitau, 1789.

Ta Swehta Grahmata .. Riga, 1689; otrs izd. – Biblia – tas ir: Ta Swehta Grahmata .. Kensberga, 1739; Peterburga, 1825; Jelgava, 1877.

Ziedonis I. Epifānijas. – R., 1971.

 

Об одном варианте диалога – вопрос и ответ –
в латышских текстах 16–18 в.в.
(Морфема и частица в синтаксисе текста)

 Резюме

В одном из латышско–немецких словарей 17 века (Я. Лангий, 1685 г.) встретился своеобразный редуцированный вариант утвердительного ответа на вопрос: ответ только префиксом глагола, которым вопрос задаëтся – Esi tu samalusi? – Sa. ( 'Ты намолола? – На.'). Эта форма диалога, которая часто встречается в литовском языке, особенно в Жемайтии (т.е. в соседстве с Ницой и Бартой, где работал Я. Лангий), является изолированным случаем в латышских текстах. Однако этот факт языка может представить интерес для ареальной лингвистики, так как редуцированные ответы префиксом или другим первым слогом слова характерны и в неродственных языках – венгерском, словацком (А. П. Непокупный).

В статье рассказывается о некоторых других конструкциях, где в тексте префикс sa, at или заменяет глагол, или отделен от соответствующего глагола другим словом. Такие конструкции сохранились в латышских классических народных песнях.

В латышских текстах 16 – 18 в.в. в ответе на глагольный вопрос чаще находим или соответствующий глагол, или же глагол вместе с частицей – jā, gan, nē и др., например – Arriģ tu mahk Grahmatan lassiht? – Mahku // Nemahku. Lj 16; ghann es mahku. Manc. Phras. 372. Утвердительная частица jā, заимствованная из немецкого языка, чаще употребляется в разных стилях 16 – 17 в. в. (катехизисы, Я. Лангий, Я. Рейтер, Г. Манцелиус, К. Фюрекер), реже в текстах 18 века.

Publicēts: Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rakstu krājumā ''Vārds un tā pētīšanas aspekti, 5''. Liepāja, 2001. 48.–67. lpp.

     

 
Jūs esat 4530586. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs