Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Benita Laumane     
   Par valodnieci     

Drukāt         

    
    

Ieva Ozola
Liepājas Pedagoģijas akadēmija

Benitai Laumanei – 65

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesorei habilitētajai filoloģijas doktorei Benitai Laumanei 2002. gadā – dzīves un darba jubileja.

Benita Laumane (Rimša) dzimusi 1937. gada 3. jūnijā Daugavpilī, bet jau no triju gadu vecuma viņas dzīve saistīta ar Liepāju. 1946. gadā Benita sāk mācības Liepājas 5. vidusskolā (tolaik – septiņgadīgajā skolā), 1956. gadā – iestājas Liepājas Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, taču pēc neveiksmēm pirmajā sesijā (grūtības sagādā fizika un kāds no matemātikas priekšmetiem), dekānes Vairas Strautiņas aicināta, pāriet uz latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitāti, kur studēšana veicas. V. Strautiņas rosinājums "Bez labas valodas nav labas literatūras" pievērš Benitu valodas izpētei, studiju laikā izstrādāti kursadarbi Zvejniecības leksika Krišjāņa Barona "Latvju dainās " un Zvejniecības leksika V. Lāča romānā "Zvejnieka dēls".

Zinātņu akadēmijas dialektoloģes Silvijas Raģes un tolaik jaunās Liepājas lektores Antoniņas Reķēnas mudinātas, vairākas Liepājas studentes, arī Benita, sāk izlokšņu materiālu vākšanu. Viņas grupas biedrene un vēlākā darba kolēģe Brigita Bušmane atceras, ka tieši Benita bijusi pati atsaucīgākā, rosinājusi arī pārējos. Kopš 1959. gada, vēl būdama studente, Benita sāk izlokšņu bagātību apzināšanu vasaras ekspedīcijās. Pirmā izloksne, par kuru doti materiāli Latviešu valodas dialektu atlanta (turpmāk – LVDA) kartotēkai, ir Pēternieki Zemgalē, 1960. gadā atlanta aptaujas materiāli savākti Bārtā.

1960. gadā Benita Laumane iegūst latviešu valodas un literatūras skolotājas kvalifikāciju un pārceļas uz Rīgu, jo vīrs Ilmārs Laumanis kopš 1960. gada ir zinātniskais līdzstrādnieks ZA Fizikas institūtā. Pirmais darba gads nostrādāts Rīgas 50. vidusskolā, mācot latviešu valodu krievu skolēniem.

Ar 1962. gada janvāri Benita Laumane sāk strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci un nonāk nodaļā, kas Elfrīdas Šmites vadībā veido Latviešu valodas dialektu atlantu. Jaunās dialektoloģes darba pienākumi: papildināt leksikas kartotēku, ekscerpējot izlokšņu vākumus. Benita labprāt piedalās arī vasaras ekspedīcijās: 1963. gadā izstaigāta Nīca un Ulmale, 1964. gadā – Dunalka un Ziemupe, 1965. gadā – Laubere un Inčukalns, 1966. gadā – Skulte, Dunte un Nīkrāce, 1967. gadā – Ceraukste un Rucava – pavisam līdz 1977. gadam atbildes uz LVDA materiālu vākšanas programmas jautājumiem pierakstītas 17 izloksnēs Kurzemē un Rietumvidzemē; no 1972. līdz 1989. gadam papildināts un pārbaudīts kartotēku vākums vēl 29 Kurzemes un Zemgales izloksnes. B. Laumanes vākumos pierakstītas ne vien informantu atbildes uz aptaujas jautājumiem (to darījuši visi materiālu vācēji), bet arī pievienoti bagāti un precīzi teicēju tekstu pieraksti, kuru dotumi ir vērtīgs papildinājums teicēju atbildēm.

Kartotēku veidošanas darbs ir visai vienmuļš, tādēļ, Silvijas Raģes mudināta, jaunā dialektoloģe izvēlas savu pētniecības darba tematu –latviešu valodas zvejniecības leksiku, tā turpinot studiju laikā aizsāktos pētījumus. Atsevišķu leksikas grupu izpēte tai laikā ir jauns virziens latviešu dialektoloģijā, jo līdz tam pētnieku intereses saistītas galvenokārt ar atsevišķu izlokšņu aprakstu veidošanu, izlokšņu fonētisko un gramatisko īpatnību analīzi.

Pirmais raksts Par zivju nosaukumiem latviešu valodā publicēts žurnāla Lauku Dzīve 1964. gada 6. numurā; top raksti arī zinātniskiem izdevumiem: Zivju nosaukumu cilme un izplatība latviešu valodā (LZA Vēstis 1967/7: 60–69); Vienkoča laivas nosaukumi (LZA Vēstis 1973/2: 120–125), Vēju nosaukumi latviešu valodā (Baltistica III (2), 1967: 223–231). Jau pirmajās publikācijās jūtams Benitas Laumanes pētniecības stils: daudzveidīga valodas materiāla (ekspedīcijās apgūto izlokšņu dotumu, rokrakstu avotu, publicēto tekstu un pētījumu) mērķtiecīga apzināšana un analīze.

Izvēlētā tematika veicina iedziļināšanos ne vien latviešu valodas vēsturē, bet arī ģenētisko un ģeogrāfisko kaimiņu – pārējo baltu, slāvu, ģermāņu, somugru – valodās. Tādējādi valodu kontaktu izpēte jaunajai zinātniecei palīdz veidot sadarbību ar citu zemju valodniekiem, rodas iespējas referēt un publicēties ne tikai Latvijā: 1968. gadā dialektologu konferencē Tartu Universitātē nolasīts referāts Русские заимствования в рыболовецкой лексике латышских говоров и лексика русских рыбаков от Чудского озера до Игналины, Minskā – Восточнославянские (белорусские) заимствования в рыболовецкой лексике Латгалии. Корā ar ukraiņu valodnieku Anatoliju Nepokupniju top vairākas publikācijas par baltu–slāvu–somu paralēlēm zvejniecības leksikā, tiek rosināta Baltijas jūras zvejniecības leksikas atlanta ideja (Baltistica IV (1), 1968: 69–78), jo tradicionālie dialektu atlanti atklāj tradicionālo iekšzemes (piem., lopkopības, zemkopības) kultūru, tāpēc piekrastes izloksnes netiek pilnvērtīgi apgūtas, taču tieši tajās jūrniecības un zvejniecības internacionālā rakstura dēļ spēcīgi izpaužas etniskā un valodu mijiedarbe. Abi valodnieki norāda, ka zvejniecības leksikas sistemātiski pētījumi un areālu noskaidrošana veicinātu baltu–somu–ģermāņu kontaktu izpēti, papildinātu zināšanas par kuršu valodas elementiem Rietumkurzemē un Lietuvā. Piedāvātais projekts nav realizēts un nav zaudējis aktualitāti arī 21. gs. sākumā.

Apgūto materiālu iespējams izmantot aktuālu latviešu terminoloģijas jautājumu risināšanai – Latviešu valodas kultūras jautājumos (Lvjk) publicētajā rakstā Par jauniem zivju sugu nosaukumiem (4, 1968: 96–103) B. Laumane atgādina, ka ME atrodami ap 400 zivju nosaukumu, tāpēc nebūtu ieteicams ieviest jaunus nosaukumus un citu valodu ietekmē veidot nosaukumu paralēlvariantus, ja latviešu valodā kādai zivju sugai jau ir savs nosaukums.

1973. gadā publicēta Benitas Laumanes pirmā grāmata Zivju nosaukumi latviešu valodā (Rīga: Zinātne), kurā analizēts ap 1200 zivju nosaukumu (ar to fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem), dažādu zivju nosaukumu izplatības areāli atklāti 17 kartēs. 1973. gada 6. novembrī, šo monogrāfiju kā disertāciju aizstāvot, B. Laumane iegūst filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. Par grāmatu 1974. gadā piešķirta Jāņa Endzelīna prēmija. Atzinīgs vērtējums lasāms Elgas Kagaines, Konstantīna Karuļa, Rūdolfa Grabja, Paula Aristes recenzijās. Viens no grāmatas recenzentiem – lietuviešu valodnieks Zigms Zinkevičs – atzīst, ka desmit intensīva darba gados krātais apjomīgais un daudzveidīgais materiāls ļāvis autorei izdarīt pamatotus secinājumus un rosina kolēģus uz auglīgām zinātniskām diskusijām (Baltistica X (2), 1974: 214–217).

1977. gadā Benita Laumane kļūst par Valodas un literatūras institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieci un sāk vadīt Latviešu valodas dialektu atlanta leksikas daļas izstrādi. No 1984. līdz 1992. gadam viņa ir arī Valodas un literatūras institūta Dialektoloģijas daļas vadītāja. Vairāku paaudžu latviešu dialektologu ilgi lolotais izdevums – Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika (Rīga: Zinātne) – iznāk 1999. gadā; B. Laumane sarakstījusi atlanta ievadu, sastādījusi bibliogrāfiju, veidojusi 28 kartes un to komentārus, kā arī devusi skaidrojumus 38 citu karšu komentāros. Izdevuma zinātniskais kolektīvs – Benita Laumane, Brigita Bušmane, Anna Stafecka – 2000. gadā saņem Liepājas Pedagoģijas akadēmijas iedibināto Antoniņas Reķēnas balvu (viņas ir pirmās šīs balvas ieguvējas).

No 1977. līdz 1992. gadam Benita Laumane piedalās arī Eiropas valodu atlanta Atlas Linguarum Europae (1983–1997 Vol. 1–5; Map 1–59) materiālu sagatavošanā, apspriešanā un rediģēšanā: dotas 546 jautājumu atbildes, no tām ap 200 atbilžu par vārdu nozīmēm, izplatību, cilmi no 36 latviešu valodas izloksnēm B. Laumane izstrādājusi patstāvīgi.

80. gados paplašinās un padziļinās zvejniecības leksikas tematisko grupu izpēte dažādos skatījumos: rakstā Par dažiem Baltijas jūras floras un faunas nosaukumiem (Latviešu valodas kontaktu pētījumi, Rīga: Zinātne, 1987: 163–185) aplūkotas latviešu, lietuviešu, lībiešu, igauņu, somu valodas semantiskās paralēles jūras aļģu, gliemežvāku, medūzu, jūras vēzīšu nosaukumos, vairāki referāti un publikācijas, piem., Latvijas PSR piekrastes zvejvietu nosaukumu semantika un struktūra (Baltu valodas senāk un tagad, Rīga: Zinātne, 1985: 115–127), veltīti zvejvietu nosaukumiem.

1987. gadā iznāk Benitas Laumanes otrā grāmata Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē (Rīga: Zinātne), kurā struktūras, cilmes un semantikas aspektā analizēts ap 700 zvejvietu nosaukumu Rīgas jūras līča un Kurzemes piekrastē, aplūkotas baltu, Baltijas jūras somu (igauņu, lībiešu), rietumslāvu (poļu) un ģermāņu paralēles.

80. gadu publikācijas un referāti nav veltīti vienīgi zvejniecības tēmai: Benita Laumane rakstījusi par dialektologiem nozīmīgiem uzdevumiem, piemēram, rakstos Latviešu dialektoloģijas aktuālie uzdevumi (LZA Vēstis 1982: 71–72); Vidus dialekta izloksnes un literārā valoda (Lvkj 17, 1982: 198–206); Atlas linguarum Europae (Lvkj 20, 1984: 37–47). Pieminot Jāņa Langija vārdnīcas 300. gadadienu, analizētas vārdnīcā atrodamās Lejaskurzemes izlokšņu iezīmes: Jāņa Langija vārdnīcai 300 gadu (Lvkj 21, 1985: 62–71); Lejaskurzemes izlokšņu īpatnības J. Langija vārdnīcā (1685) (Valodas aktualitātes – 1985. Rīga, Zinātne, 1986: 47–71); Lejaskurzemes leksika J. Langija vārdnīcā (Dialektālās leksikas jautājumi. 2. sēj., Rīga: Zinātne, 1986: 139–159). Interese par Kurzemes, īpaši Lejaskurzemes, izlokšņu attīstību, kuršu substrātu, valodu kontaktiem Kurzemē ir ierosme vairākiem onomastikas un vārddarināšanas pētījumiem, piem., Dažas Lejaskurzemes toponīmu vārddarināšanas un semantikas īpatnības (Onomastikas apcerējumi, Rīga: Zinātne, 1987: 125–169); Lejaskurzemes fizioģeogrāfiskie apelatīvi (kuršu–prūšu paralēles) (Onomastikas apcerējumi. Rīga: Zinātne, 1987: 170–214). B. Laumane analizē vairāk par 20 leksēmu – Kurzemei specifisko fizioģeogrāfisko apelatīvu – bignas, danga, garlis, kalva, kults, lanka pūsts, rēve, tīrs u. c., precizē to areālus. Arī rakstos, kas veltīti citu novadu vārddarināšanas vai semantikas iezīmēm, piem., Derivatīvi ar piedēkli –ait– augšzemnieku izloksnēs (Onomastica Lettica, Rīga: Zinātne, 1990: 92–101), vienmēr rodamas paralēles ar Kurzemes areālu.

1993. gadā Benita Laumane iegūst habilitētā filoloģijas doktora grādu par darbu kopu Latviešu jūras zvejas leksikas vēsturiska analīze (reljefs, jūra, flora, fauna), kas ir 1987. gadā izdotās monogrāfijas Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē un 80. gados publicēto rakstu atzinumu apkopojums.

Benita Laumane piedalās arī terminoloģijas izstrādes un precizēšanas darbā, viņa ir viena no Jūras navigācijas standartteicienu vārdnīcas (Rīga, 1995) līdzautorēm.

1996. gadā iznāk līdz šim apjomīgākā monogrāfija – Zeme, jūra, zvejvietas: Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē (Rīga: Zinātne). Ap 1000 vietvārdu cilmes un semantikas analīze atklāj ne tikai dažādu valodu kontaktus Baltijas jūras piekrastē, bet arī zvejnieku pasaules uztveri un domāšanu, mazo zvejniekciemu vēsturi. Grāmatas priekšvārdā pati autore raksta: "Tas ir valodnieka mēģinājums ieraudzīt latviešu jūras zvejniecības vēstures atspulgu valodā – vārdā."

Pētījumu kultūrvēsturiskās ievirzes dēļ Benitas Laumanes grāmatas un raksti rosinājuši jūrniecības vēsturniekus, literātus, novadpētniekus. Liepājas dzejnieks Olafs Gūtmanis atzīst, ka Benitas Laumanes grāmatas kļuvušas par iedvesmas āderi vairākiem dzejoļiem, kuros piesaukti Jūrmalciema apkaimes vietvārdi. Viņas pētījumus, rakstot romānu Kuršu vikingi, izmantojuši Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla, konsultācijas par tāmnieku izloksnēm dziesmuspēles Tobago rakstīšanas laikā lūgusi dzejniece Māra Zālīte.

Benita Laumane saka: neesmu ātrrakstītāja, man patīk iedziļināties vārdos – apzināt visas iespējamās vārda un tā nosauktās reālijas saiknes. Meklējot vārda cilmi un pārmaiņu ceļus folklorā, etnogrāfijā, mitoloģijā, tautu vēsturiskajos kontaktos, rodas interesanti secinājumi un salīdzinājumi. 90. gadu pētījumu un publikāciju impulsu bieži dod kādā izloksnē ieraudzīts īpatns vārds, piemēram, ūdensgara nosaukums upšņeka no L. Krautmanes–Lohmatkinas vākuma Popes izloksnē cilmes un semantisko paralēļu aspektā analizēts rakstā Ziemelkurzemes upšņeka un citi ūdensgaru nosaukumi (LZA Vēstis 1994, 9/10: 15–22). Vairākkārt B. Laumanes jaunākajās publikācijās analizēta htonisko būtņu nosaukumu daudzveidība latviešu izloksnēs, to semantikas saistība ar citu indoeiropiešu valodu dotumiem, mitoloģiskajiem priekšstatiem, tautas etimoloģiju, piemēram, rakstos Zebiekstes nosaukumi latviešu valodā (Latviešu valodas kontaktu pētījumi, Rīga: Zinātne, 1987: 186–198); Kurzemes mārkāja – viens no infernālo radījumu nosaukumiem (LZA Vēstis 1995, 1/2: 49–58); Etīde par krupja un vardes nosaukumu semantiku (Vārds un tā pētīšanas aspekti 2, 1998: 57–79). Areālā un semantiskā skatījumā aplūkota ar tautas medicīnu, dažādiem ārstēšanas paņēmieniem saistītā izlokšņu leksika: Braucīt un citi tautā lietotie masāžas paņēmienu nosaukumi (Linguistica Lettica 3, 1998: 84–99), Par kursismiem mantāt un rāmīt (Baltistica XXXIV (2), 2000: 235–243), Par dažu veterinārijas terminu vēsturi latviešu valodā (Linguistica Lettica 9, 2001: 5–33), Латышская лексика народной медицины и языковые контакты (3rd International Congress of Dialectologists and Geollnguists: Lublin, 2000.).

90. gadu beigās Benita Laumane sāk darbu pie jaunas monogrāfijas, kurā iecerēts atklāt atmosfēras norišu un ar tām saistīto dabas parādību nosaukumu daudzveidību latviešu valodā. Par šo tematu jau nolasīti vairāki referāti un publicēti raksti, piem., Vižņu nosaukumi latviešu valodā (Vārds un tā pētīšanas aspekti 3, 1999: 126–138), Slapjdraņķa nosaukumi latviešu valodā (Vārds un tā pētīšanas aspekti 4, 2000: 115–134), Ripsna, vērags vai kā citādi? (Baltu Filoloģija X, 2001: 67–76), Lāsteku nosaukumi latviešu valodā (Vārds un tā pētīšanas aspekti 5, 2001: 265–285).

Līdztekus minēto leksikas grupu analīzei Benita Laumane pievēršas arī vispārīgām latviešu izlokšņu cilmes un attīstības problēmām, īpaši Kurzemē: Kursismu areāli un to interpretācija (IX Starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikmetu griežos" Rīga: Latviešu valodas institūts, 2000: 170–171), Sventājas (Lietuva) latviešu izloksnes cilme un attīstība (2. Pasaules latviešu zinātnieku kongress, Rīga, 2001: 110). No 2001. gada B. Laumane vada LZP finansētā projekta Dialektālo īpatnību attīstība Kurzemē. Areālais un vēsturiskais aspekts pētnieku grupu LPA.

Kurzemes izlokšņu padziļināta izpēte 90. gados saistīta arī ar jauno darba vietu – Liepājas Pedagoģijas akadēmiju. Kopš 1994. gada Benita Laumane ir Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesore, paralēli līdz 1998. gadam turpinot darbu arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

Par izšķiršanos sākt darbu Liepājā Benita Laumane saka: piedāvājums nāca pēkšņi un arī mana piekrišana bija tikpat spontāna, kaut līdz tam akadēmisks darbs augstskolā nebija strādāts. Profesore atzīst, ka pētnieka darbā uzkrātā pieredze un apgūtais valodas materiāls ir tik liels, ka vienā mūžā visas idejas nav realizējamas – tik daudz tematu tagad paši rodas un prasās pēc risinājuma, kartotēkas un pierakstus pārskatot. Tāpēc idejas un temati tiek dāsni piedāvāti studentiem: kursadarbos, bakalaura un maģistra darbos Benitas Laumanes vadībā analizēta studentu dzimtās izloksnes leksika, toponīmi, antroponīmi, atsevišķas leksikas tematiskās grupas 17.–18. gs. vārdnīcās. Studenti ir palīgi arī iecerēto publikāciju materiālu vākšanā un pārbaudē.

Strādājot Liepājā, sagatavots onomastikas un dialektoloģijas kurss, par latviešu onomastikas izpētes problēmām, latviešu dialektoloģijas vēstures jautājumiem, ģeolingvistikas pētīšanas metodēm katru gadu lasītas lekcijas maģistrantūrā; ar Latvijas novadu valodas īpatnībām tiek iepazīstināti topošie tūrisma menedžeri. 2002. gadā Benita Laumane lasa latviešu dialektoloģijas kursu arī Klaipēdas гniversitātes studentiem. Apzinoties, ka šo valodniecības nozaru apgūšana sagādā grūtības, studentiem sagatavoti vairāki mācību līdzekļi: Literatūra dialektālajā leksikogrāfijā un leksikoloģijā (Liepāja, 1998) un Literatūra onomastikā/ Avoti un pētījumi (Liepāja, 1998), Latviešu izlokšņu teksti (Liepāja, 2000) un Norādījumi dialektoloģijas praksei (Liepāja, 2000).

Profesore Laumane, gatavodama studentus dialektoloģijas praksei, allaž ir atgādinājusi: izlokšņu pētnieks nedrīkst bīties no lauku sadzīves grūtībām, viņam jāpieņem teicēju personības īpatnības, ja viņš grib iegūt cilvēku uzticību un savākt labu materiālu. Benita Laumane arvien ir atbalstījusi dialektoloģijas ekspedīciju organizēšanu, vadījusi jauno kolēģu un studentu grupu darbu ar teicējiem. Pēdējās ekspedīcijas kopā ar Klaipēdas гniversitātes docētājiem un studentiem notikušas Sventājā (Lietuvā). Liepājas studenti lielākoties nāk no Kurzemes – gan no Ziemeļkurzemes lībiskajām, gan no Dienvidkurzemes kursiskajām izloksnēm, kur vēl arvien izdodas iegūt interesantus leksikas materiālus, kā arī precizēt agrāk pierakstīto vārdu nozīmes un areālu, novērot izlokšņu senāko vārdu izzušanu. LPA Dialektoloģijas kabinetā ar studentu palīdzību ir sākta savākto apvidvārdu un toponīmu sistemātiskas kartotēkas veidošana.

Profesores sadarbība ar ārzemju baltistiem veicina LPA Latviešu valodas katedras zinātnisko kontaktu attīstību. Kopš 1996. gada Liepājā rīkotās konferences Vārds un tā pētīšanas aspekti ir attīstījušās par starptautiskām, B. Laumane vada rakstu krājuma starptautisko redakcijas kolēģiju, ir tā zinātniskā redaktore.

Nevar nepieminēt to darbu, ko Benita Laumane kopš 20. gs. 70. gadiem veikusi, rediģējot un gatavojot izdošanai gan vecākās paaudzes filologu, gan kolēģu apkopotos izlokšņu aprakstus un grāmatas. Jau 1973. gadā pēc disertācijas aizstāvēšanas kopā ar Silviju Raģi izdošanai tiek gatavota Krišjāņa Ancīša grāmata Aknīstes izloksne (Rīga: Zinātne, 1973) (Benitas Laumanes pienākums – grāmatas korektūru lasīšana). Vēlāk izveidotajā izlokšņu aprakstu sērijā Benita Laumane ir vairāku izdevumu redaktore: pieminams Eduarda Putniņa Svētciema izloksnes apraksts (Rīga: Zinātne, 1985), Maigas Putniņas Sinoles izloksnes apraksts (Rīga: Zinātne, 1983), Augšzemnieku dialekta teksti (Rīga: Zinātne, 1983), Maijas Poišas Vidzemes sēliskās izloksnes, 1. daļa (Rīga: Zinātne, 1985), Brigitas Bušmanes Nīcas izloksne (Rīga: Zinātne, 1989). Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu nupat izdots Lidas Krautmanes–Lohmatkinas Pope un kaimiņizloksnes (Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2002).

Profesore ir LPA Valodniecības nozares promocijas padomes priekšsēdētāja, LU Valodniecības nozares promocijas padomes eksperte.

1995. gadā Benita Laumane ievēlēta par LZA korespondētājlocekli. Par ieguldījumu zinātnē viņai 1996. gadā piešķirts LR Ministru Kabineta Atzinības raksts, 2000. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s "Aldaris" balva.

Dialektoloģijas, onomastikas, ģeolingvistikas laukā Benitu Laumani vienmēr saistījuši nepētīti temati, kā arī jaunas, vēl neapgūtas valodas bagātības, kas neatklājas un nedodas rokā uzreiz, bet jāmeklē pa drupatai – no izloksnēm, rakstu avotiem, folkloras, literārās valodas, citām valodām. Tāda darba augļi neienākas ātri, tie jābriedina rūpīgā darbā ik dienas, tāpēc profesore jaunajiem kolēģiem mēdz atgādināt igauņu valodnieka Paula Aristes vēlējumu: katru dienu uzrakstiet vismaz lappusi, tad gada beigās būs gatava jau vesela grāmata.

Daudz ražīgu dienu vēlam ari Benitai Laumanei!

Baltu Filoloģija XI (1) 2002

     

 
Jūs esat 4548895. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs