Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Zinātnieku atbildība par mūsu, latviešu, valodu     

Drukāt         

    
     Sarma Kļaviņa, Dr. philol. 

Zinātnieku atbildība par mūsu, latviešu, valodu

Sen pagājuši tie laiki, kad zinātnieku pienākums bija tikai patiesības meklēšana. Mūsdienās gandrīz katra zinātnes nozare ir saistīta ar tajā gūto rezultātu izmantošanu, un tas uzliek atbildību. Ne vien kodolfizikai un biotehnoloģijai, bet arī valodniecībai ir sava atbildības nasta. Konkrēti latviešu valodniecība ir atbildīga par mūsu valodu un tautu gan tagadējo, gan nākamo paaudžu priekšā, kurām ir tiesības saņemt pilnvērtīgu latviešu valodu.

Lai rastos atbildības apziņa, vispirms ir jāapzinās pienākumi.

Kādi būtu latviešu valodnieku un arī latviešu valodas runātāju pienākumi?

Pirmkārt, izvērtēt pagātnes norises, tagadnes procesus un nākotnes izredzes.

Otrkārt, brīdināt par problēmām un piedāvāt to risinājumus.

Treškārt, apgaismot laikabiedrus un nākamo paaudzi.

I. Vērojot tagadni un domājot par nākotni, ir radies ne mazums jautājumu. Vairākus no tiem uzdod arī LZA akadēmiķis Ilmārs Lazovskis (1). Vai mūsu valodas stāvoklis ir tik labs, kā daži daudzina? Vai visas pārmaiņas valodā ir progresīva attīstība? Vai šī attīstība ir pašregulatīva, un tādēļ nav vajadzības to ietekmēt? un vēl citi. Šie jautājumi summējas vienā būtiskā vaicājumā: Vai mūsu valoda ir apdraudēta? Starp citu, šādu jautājumu sev uzdod arī daudzas citas tautas, un daudzas diemžēl tādas ir. Ne velti 15. Pasaules valodnieku kongresa atklāšanas plenārsēde Kvebekā 1992. gadā (2) bija veltīta apdraudētajām valodām (angļu endangered languages).

Jau vairākus gadu desmitus valodu attiecības ar apkārtējo vidi izzina īpaša valodniecības apakšnozare – ekolingvistika jeb valodas ekoloģija (3; 4). Tā aptver plašu jautājumu loku, kuru risināšanā valodnieki var sadarboties ar dažādu sociālo zinātņu pārstāvjiem: sociologiem, psihologiem, antropologiem u. c. Valodas ekoloģiskā analīze prasa ne tikai aprakstīt kādas valodas sociālo un psiholoģisko situāciju, bet arī šīs situācijas ietekmi uz valodu. Taču ekolingvistika nav tikai aprakstoša, tā, runājot Eināra Haugena vārdiem, ir pareģojoša un terapeitiska rūpēs par valodu kopšanu un saglabāšanu (3, 329).

Tāpat kā ir dabas un kultūrvides aizsardzības programmas, būtu nepieciešamas arī valodu aizsardzības programmas. Tādas darbojas, piemēram, lai nostiprinātu franču valodu Kvebekā, kataloņu valodu Katalonijā, basku valodu Basku zemē. Vispusīga valsts programma kopš 1989. gada ir arī gruzīnu valodai (5, 10–11). 1998. gada 21. aprīlī valsts valodas stratēģiju un darbības plānu tās īstenošanai ir pieņēmusi arī Igaunijas valdība (6).

Vai mums, latviešiem, nav nepieciešama šāda programma, lai atgādinātu, kas mums pašiem jādara savas valodas labā? Aicinājums to izstrādāt tika izteikts jau 1991. gadā (7; 8). Taču joprojām šādas programmas nav. Laikam tāpēc, ka viena daļa valodnieku (9) domā, ka latviešu valodas nākotne nav apdraudēta.

Diemžēl valodu apdraud jau tas, ja tautas viena daļa atsakās no savas valodas izteiksmes līdzekļiem un lielā daudzumā sāk lietot citas(-u) valodas(-u) izteiksmes līdzekļus. Piemēram, kā latvieši, spriežot pēc sarunvalodas Rīgā un avīzēs rakstītā, no rīta transporta līdzekļos komunicējas, dienā reprezentējas, bet vakaros kontaktējas u. tml. Sociolingvistikā šādu valodas vienību vai pat veselas valodas aizstāšanu ar citas valodas vienībām sauc par kodu nomaiņu (angļu code switching). Protams, izvēli, t. i., to, kurai valodai runātāji dod priekšroku, nosaka sociālie faktori, piemēram, runātāju skaits, valodu prestižs, valodu politika, vēlēšanās saglabāt etnisko identitāti u. c. Jāatzīst, ka ilgstoši var pastāvēt arī valodas ar nelielu runātāju skaitu, piemēram, kas mazāks par miljonu, ja vien tauta neatsakās no savas valodas un apzinās tās vērtību. Šādus piemērus mums rāda Ģeolingvistikas rokasgrāmata (10, 247–248, 256): baski, frīzi, maltieši u. c.

Taču, ja dzimtās valodas prestižs nav augsts un runātāji dod priekšroku citai valodai, vecāki to nodod bērniem un otrā valoda kļūst par dzimto, notiek dzimtās valodas izstumšana. Kā rāda pēdējo četru tautskaišu dati, Latvijā arvien samazinās to latviešu īpatsvars, kuri par dzimto atzīst savas tautas valodu: 1959. g. – 98,3 %, 1970. g. – 98,1 %, 1979. g. – 97,8 %, 1989. g. – 97,4 % (11, 17). Tas pats noticis arī citos etnosos, izņemot krievus un čigānus, kur palielinājusies savas tautas valodas atzīšana par dzimto.

Starp citu, 1989. gada tautskaitē latvieši ar 66 % ieņēma pirmo vietu starp visām savienoto republiku pamatnācijām pēc krievu valodas pratēju īpatsvara, atstājot aiz sevis pat baltkrievus ar 60,4 % (11, 18).

Diemžēl jaunāki dati par to latviešu īpatsvaru, kuri par dzimto atzīst savas tautas valodu, nav atrodami ne Latvijas Statistikas gadagrāmatā, ne sociolingvistisko pētījumu apskatā.

Ar dzimtās valodas izstumšanu sākas lingvistiskā un etniskā asimilācija, kas, protams, ir ilgs process un ir saistīts ar interferenci. Valodniecībā ar šo fizikas terminu apzīmē gan novirzes no dzimtās valodas normām otrās valodas ietekmē, gan dzimtās valodas radītas novirzes otrās valodas lietojumā. Tās var notikt visos valodas sistēmas līmeņos: morfoloģiskajā, sintaktiskajā un fonoloģiskajā, arī leksiski semantiskajā apakšsistēmā un vārddarināšanā. Piemēram, krievu valodai raksturīgā darbības pabeigtības kategorija (soveršennyj vid) ir tā pielipusi latviešu vārdiem, ka priedēklis no- tiek pievienots gandrīz vai katram darbības vārdam: noraksturot, novienoties, nosponsorēt, noreklamēt u. tml. Latviešu valodā notikušās un notiekošās interferences apzināšana, izskaidrošana un novērtēšana ir mūsu valodas speciālistu pienākums, lai kavētu lingvistiskās asimilācijas gaitu.

Kopumā Latvijas zinātnieku pienākums būtu ar vislielāko atbildību izstrādāt detalizētu ilgtermiņa Latviešu valodas valsts programmu, lai saglabātu un sargātu mūsu valodu. Programmai būtu jāietver gan valodas konstitucionālā statusa nodrošināšana, gan valodas pētīšana, gan mācīšana visu pakāpju skolās, arī lietošana plašsaziņas līdzekļos, tehniskā un informatīvā nodrošinājuma radīšana, kā arī izdevējdarbība, t. i., gramatiku, vārdnīcu, mācībgrāmatu un mācīblīdzekļu izdošana. Programmā būtu jānosaka arī atbildības sadale starp iestādēm, organizācijām un uzņēmumiem.

II. Programmas īstenošana būtu jāsāk ar individuālās un sabiedriskās apziņas veidošanu par valodas būtību, par dzimtās valodas vērtību, par valodas uzdevumiem, par tās attīstību, par pārmaiņām un citiem jautājumiem. Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, ka šo jautājumu izpratnē sakņojas visa valodas politika, attieksme pret valodu zinātnē, izglītībā un kultūrā. Starp citu, valodas politika nav tikai valodas situācijas juridiskās regulēšanas pasākumu kopums. Diemžēl šāda sašaurināta termina izpratne dažkārt manāma Latvijas sociolingvistikā. Taču valodas politika ir arī valodu aizsardzības, izkopšanas un pētīšanas pasākumi.

Valodas būtības izpratnē Latvijā, šķiet, sācis izplatīties uzskats, ka valoda ir tikai sazināšanās līdzeklis. Tikpat vienkāršs kā 1950. gadā Josifa Staļina paustais viedoklis: Valoda tādēļ arī pastāv, tādēļ arī radīta, lai tā kā cilvēku sazināšanās līdzeklis kalpotu sabiedrībai kā veselai vienībai,.. (12,13). Bet daudzi izcili pagātnes domātāji ir apzinājušies valodas daudzveidīgo un noslēpumaino dabu. Piemēram, Vilhelms Humbolts pagājušajā gadsimtā ir spriedis, ka Valodas būtība pastāv uzdevumā ārējās pasaules matēriju iekļaut domu formā .., to atspoguļot un izzināt (13, 62). Var apgalvot, ka visā teorētiskās jeb vispārīgās valodniecības mūžā ir meklēta un joprojām nav atrasta viena atbilde uz jautājumu Kas ir valoda? Protams, skaidrs ir tas, ka katra valoda tai raksturīgā veidā saista cilvēku un tautu ar pasauli, ir starpniece izziņā un uztverē. Var pamanīt, ka valodu dažādība nav tikai skaņās un zīmēs, bet arī pasaules skatījumā. Tādējādi valoda ir etnosa identitātes pazīme, ir unikāla un pašā būtībā neaizstājama. Tāpēc arī pastāv valodu tūkstoši, un šis daudzums tautu sazināšanos, pragmatiski spriežot, it kā traucē.

Neapšaubāmi valodas sazināšanās funkcija izvirzās priekšplānā starptautiskā saskarsmē, citu valodu mācīšanā, tulkošanā un vēl citās jomās. Un tas, droši vien, var nostiprināt tur nodarbināto zinātnieku un praktiķu viedokli, ka valodas galvenais uzdevums ir būt par sazināšanās līdzekli. Uz šā pamata tālāk veidojas viņu zinātniskā un pedagoģiskā darbība. Taču latviešu valodnieki, liekas, spilgtāk izjūt citas valodas būtības puses (etnosa pazīme, kultūras veidošana), to, ka, runājot Kaspara Biezbārža vārdiem, visa garīga tautas būšana mājo valodā (14, 5). Šai apjausmai vajadzētu kļūt par apzinātu viedokli, no kura izrietētu atbildīga, uz nākotni vērsta darbība.

Arī valodas attīstības un pārmaiņu jautājumā mums, valodniekiem, bieži nav zinātniski pamatotas nostājas. Nereti procesi runā tiek novērtēti tikai pēc to izplatības, piemēram, atzīstot, ka daudzi, vai pat, ka tauta tā runā, bet netiek zinātniski analizēti. Kaut arī valodas attīstības izpratnē latviešu valodniekiem ir izcils paraugs – profesora Jāņa Endzelīna darbs un zinātniskais mantojums, arī ieguldījums valodas attīstības un pārmaiņu teorijā. Piemēram, ieklausīsimies vienā Jāņa Endzelīna atzinumā, kas teikts 1928. gadā: Valodas attīstību zināms nevar noteikt ar likumu. Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē. Ja Vācijā dažkārt zinātnieki un rakstnieki ir protestējuši pret ‘Reichssprachämter’, tas ir gluži labi saprotams, jo vācieši domā vāciski un tāpēc palaikam arī pareizi raksta vāciski, bet latvieši, gājuši vācu un krievu skolās, bieži vien domā vāciski vai krieviski un tāpēc dažkārt raksta nelatviski (15, 712). Pie līdzīgas atziņas ir nonācis arī Jānis Peters 1995. gadā: Jāatzīst, ka īstenībā latvieši ir tauta, kas gandrīz visu mēģina pārtulkot no citām valodām, īpaši krievu, angļu, vācu, jo latvietis zemapziņā nav pieradis latviski domāt. Arī tie 20 gadi starp diviem pasaules kariem bija pārāk īss laiks šā procesa pamatīgai stabilizēšanai.. Un vispār – mēs esam tāda pārtulkota tauta. Izņēmumi, protams, ir vecie lauku ļaudis, bet viņi pakāpeniski aiznes veļu valstībā arī mūsu lielāko nacionālo bagātību – bagātu latviešu valodu (16, 13).

Tātad – ar atbildības apziņu domājot par latviešu valodas nākotni, nedrīkstam aizmirst, ka latviešu valoda ir jāglābj arī latviešos pašos. To veicinātu pagātnes un tagadnes lingvistiskās domas un prakses studijas, arī teorētiskā valodnieciskā izglītība.

III. Lai zinātnieki varētu atbildīgi un lietpratīgi vērtēt, brīdināt, ieteikt un apgaismot, ir nepieciešama daudzpusīga latviešu valodas pētīšana. Atbildība par valodu un nākotni un gauži ierobežotās finansiālās iespējas liek nopietni izraudzīties galvenos pētījumu virzienus, veidot noteiktu pētniecības stratēģiju. Šī atbildības nasta ir uzlikta Latvijas Zinātnes padomes (LZP) 11. nozares ekspertu komisijai, konkrēti valodniecībā – 4 cilvēkiem LU romāņu valodu profesora A. Bankava vadībā. Viņu kompetence, atbildības apziņa un godaprāts izšķir Latvijas valodu zinātnes turpmāko gaitu. Bet viņu rīcības kapitāls ir pētījumu projektu pieteikumi un LZP nozarei piešķirtā naudas summa. Pieteikumos, piemēram, 1997. gadā (17, 58–59), bija pārstāvētas gandrīz vai visas latviešu valodniecības apakšnozares, bet LZP piešķirtā naudas summa bija Ls 47 499. Lielāko daļu no tās (apm. 73 %) saņēma LZA Latviešu valodas institūta darbinieki 6 projektu veikšanai, bet pavisam Latvijā 16 projekti saņēma gada pabalstu, sākot no Ls 414 līdz Ls 7883. Cik lietderīgi šī nauda izmantota, par to būtu jāliecina jauniem pētījumiem par latviešu valodu!

Lai nu kas, bet dažādu vārdnīcu trūkums sabiedrībā ir jūtams. To sagatavošanu un izdošanu, izmantojot mūsdienu datortehnoloģiju, vajadzētu mērķtiecīgi virzīt un atbalstīt. Starp citu, to ieteica jau 1992. gadā starptautiskā (t. s. dāņu) ekspertu komisija (18, 570, 574 ).

Neapšaubāmi vārdnīcu nozīme tālu pārsniedz zinātnes un sava laika robežas. Piemēram, latviešu kultūrvides vārdnīca, kas apkopotu un skaidrotu latvisku lietu, būtņu, norišu, ideju un simbolu nosaukumus kā auseklītis, kokle, sakta, jāņuzāles, burtnieks, vagars, jurģoties u. tml., varētu kļūt par sava veida latviskās dzīves enciklopēdiju. Zinātnes nozares vadītājiem nevajadzētu atstāt pašplūsmei vārdnīcu tapšanu, bet gan virzīt to, apsverot vārdnīcas nepieciešamību un lietderību latviešu valodas saglabāšanai un uzlabošanai. Piemēram, var rasties jautājums, vai latviešiem šobrīd ir vajadzīgas vairākas žargona jeb slenga vārdnīcas. Tāpat, neaizmirstot atbildību nākotnes priekšā, vienmēr būtu nopietni jāapsver, ko likt vispārīgā latviešu valodas vārdnīcā, resp., vai ievietot tajā arī vārdus no neliterārās sarunvalodas un vienkāršrunas, piemēram, foršs, čalis, mobiļņiks, humpalas, tops, tusiņš u. tml..

IV. Pedagogu un reizē arī zinātnieku atbildībai ir veltīti citi šīs konferences referāti. Pievērsīšu uzmanību tikai vienam šīs atbildības aspektam, proti – tulku un tulkotāju izglītībai, par ko esmu jau rakstījusi (19).

Liekas, ka latviešiem nekad agrāk nav bijis tik daudz tulku un tulkotāju kā pašreiz: tulko mīlestības un kriminālromānus, mācību literatūru, likumus un līgumus, veselus žurnālus un avīzes, tulko karaļu un valstsvīru runas, reklāmu un sludinājumus, preču etiķetes un lietošanas pamācības, un, protams, televīzijas seriālus. Dažkārt šķiet, ka latvieši savā valodā vairs nedomā, bet tikai pārceļ latviski citās valodās radītus tekstus, tekstiņus un pekstiņus.

Nekad agrāk Latvijas augstskolās nav bijušas īpašas tulku un tulkotāju nodaļas, kā tagad ir Ventspils augstskolā. Nekad agrāk nav piedāvātas iespējas apgūt dažādas tulku specialitātes: gids – Starptautiskā tūrisma augstskolā, referents – Praktiskās psiholoģijas institūtā un varbūt vēl citas. Tas ir lieliski, ja vien studiju programmās netiek aizmirsta valoda, kurā tulkos un kura parasti ir tulka / tulkotāja dzimtā valoda resp. latviešu valoda.

Tā kā dažviet tā ir novārtā atstāta, būtu jāatgādina izglītības un kultūras darba vadītājiem divas senas patiesības. 1) Tulkiem un tulkotājiem valoda, kurā viņi tulko, ir jāprot vēl labāk nekā valoda, no kuras viņi tulko. 2) Arī dzimtā valoda ir jāmācās un jāizzina tās daba.

Tātad – tulku un tulkotāju studiju programmās ir nepieciešamas arī dzimtās valodas

studijas. Ne vien norādes par iespējamām kļūdām latviešu valodas izteiksmē, bet vispusīga valodas ārējās un iekšējās formas apgūšana, vēlams, salīdzinot ar otru valodu (angļu, vācu, franču vai citu). Bez šaubām, topošajiem tulkiem un tulkotājiem ir jāapgūst arī dzimtā kultūrvide, īpaši tās izpausmes vārdu krājumā, frazeoloģijā, vietvārdos un personvārdos. Protams, jāiepazīst tās nozares terminoloģija, kurā nāksies tulkot, kā arī jāiegūst pārskats par latviešu vārdnīcu pūru, lai prastu to izmantot. Arī latviešiem tradicionālā runas etiķete, neverbālās jeb bezvārdu sazināšanās līdzekļi, sinonīmu krājums, pareizas izrunas normas un vēl daudz kas ir jāapgūst tiem jauniem ļaudīm, kas nolēmuši kļūt par atbildīgiem un prasmīgiem starpniekiem tautu saskarē.

Šogad 6. oktobrī paies 10 gadu, kopš mūsu valodai ir atjaunots valsts valodas statuss. Šajos gados ir pierādījies, ka valodas stāvokli sabiedrībā nevar glābt ar likumu vien. Protams, tas ir nepieciešams ārējai regulēšanai. Taču ar komisijām, centriem, inspekcijām, programmām un zinātnieku atbildību būs par maz, ja latvieši Latvijā pietiekami neapzināsies katrs savu atbildību un līdzdalību mūsu valodas kopšanā un krietnā lietošanā.

Stefans Cveigs esot teicis: Atbildība gandrīz vienmēr atraisa cilvēku labākos spēkus!

Atsauces

1. Lazovskis I. Mūsu valoda mūsdienu Latvijā. – Latvijas Vēstnesis, 1998. g. 22. apr., 7. lpp.

2. XV International Congress of Linguists. Université Laval, August 9–14 1992, pp. 5–6

3. Haugen E. The Ecology of Language. – Stanford, 1972.

4. Fill A. Ökolinguistik. Eine Einführung. – Narr Studienbücher, 1993.

5. Gosudarstvennaja programma gruzinskogo jazyka. – Narodnoje obrazovanije, 3 sent. 1989, s. 10–11.

6. Eesti keeleöppestrateegia. (Igauņu valodas mācību stratēģija) – Tallinn, 1998. g. apr.

7. Kļaviņa S. Kas sargās valsts valodu? – Diena, 1991. g. 19. apr.

8. Kļaviņa S. Vai nauda un aparāts glābs valodu? – Diena, 1991. g. 29. nov.

9. Veisbergs A. Kāpēc jālīdzinās islandiešiem vai papuasiem? – Diena, 1998. g. 30. janv.

10. Countries, Peoples and Their Languages. The Geolinguistic Handbook by Erik V. Gunnemark. – Gothenburg, 1992.

11. Latvija šodien. Sociālekonomisku aprakstu krājums. – Rīga, 1990.

12. Staļins J. Marksisms un valodniecības jautājumi. – Rīga, 1953.

13. Humbolts V. Izlase. – Rīga, 1985.

14. Biezbārdis K. Mūsu valoda un viņas rakstība. – Rīga, 1869.

15. Endzelīns J. Darbu izlase, III – Rīga, 1979.

16. Peters J. Kas pateiks, kurš pareizāks latvietis? – Diena, 1995. g. 19. aug.

17. Latvijas Zinātnes padomes finansēto fundamentālo un lietišķo pētījumu projekti 1997. gadā. – Rīga, 1997.

18. Latvian Research. An International Evaluation. – Copenhagen, 1992.

19. Kļaviņa S. Tulkiem un tulkotājiem jāmācās arī latviešu valoda. – Izglītība un Kultūra, 1997. g. 19. jūn. – 10. lpp.

Publicēts: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa. Sociālās un humanitārās zinātnes, 1999, 1./2./3. nr., 71.–74. lpp.

     

 
Jūs esat 4948858. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs