Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Kam gribam būt līdzīgi – islandiešiem vai papuasiem?     

Drukāt         

    
    

Sarma Kļaviņa, Dr. philol.

Kam gribam būt līdzīgi – islandiešiem vai papuasiem?

Pagājuši jau (vai tikai) desmit gadu kopš neaizmirstamās Atmodas. Toreiz tautas vienotajā brīvības un neatkarības centienu straumē augsts un spēcīgs vilnis cēlās par latviešu valodas tiesībām, par tiesībām pastāvēt tautai, un kustība par latviešu valodu kļuva par būtisku Trešās atmodas izpausmi. Ar apbrīnojamu aktivitāti tajā iesaistījās gandrīz vai visa tauta.

Atcerēsimies: 1988. gada 6. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu par valsts valodas statusu latviešu valodai, bet 1989. gada 5. maijā – Valodu likumu. No 1988. gada septembra līdz 1989. gada maijam iedzīvotāji, kolektīvi un organizācijas presē, televīzijas un radio raidījumos dedzīgi pauda savu atbalstu ierosinājumam atjaunot valsts valodas statusu latviešu valodai, kā arī sūtīja daudz vērtīgu ierosinājumu gandrīz visos laikrakstos publicētajam Valodu likuma projektam. Līdz Augstākās Padomes sesijai oktobrī likuma izstrādes grupa saņēma 9395 vēstules ar 354 280 cilvēku viedokli, bet par publicēto likumprojektu tika saņemtas 6915 vēstules ar ierosinājumiem no vairāk nekā 331 tūkstoša cilvēku. Var teikt, ka šie Latvijas iedzīvotāju tūkstoši piedalījās Valodu likuma tapšanā.

Tagad ir sagatavots jauna likuma projekts par valodu – Latvijas Republikas Valsts valodas likums. Taču šķiet, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju to nemaz nav lasījuši, jo tas publicēts tikai Latvijas Vēstnesī 1997. gada 5. jūnijā. To ir sagatavojusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija kā alternatīvu Ministru kabineta projektam. Masu informācijas līdzekļi ziņo, ka likumprojekts Saeimā ir apspriests pirmajā lasījumā. Ir dzirdēti iebildumi pret šā likuma pantiem no prezidenta, no politiķiem, no augstiem komisāriem, no krievvalodīgiem iedzīvotājiem. Taču latviešu valodas runātāji maz zina, maz interesējas un pavisam maz piedalās šā likuma tapšanā, jo uzskata, ka likumdevēju un izpildvaras saujiņa gādās par to.

Tāpat kā citās mūsu sašķeltās sabiedrības jomās, arī šeit jājautā, kāpēc un kur ir pazudusi Atmodas laika ieinteresētība, atbildība un aizrautība. Vai nebūtu iespējams to atjaunot? Vai tad mums nav vairs mērķu, kālab tas būtu nepieciešams?

Vai gan būtisks mērķis nav tautas pastāvēšana, savas etniskās identitātes apzināšanās un saglabāšana? Dažādus viedokļus par to pēdējos divus mēnešus mums piedāvā laikraksts Diena. Arī par vienu no galvenajām etniskās piederības pazīmēm – par valodu (Andrejs Veisbergs 2.VI, Pēteris Ūdris 16.VI, Viktors Avotiņš 25.VI). Izteikta pat doma par divu latviešu valodu – esošās un vēlamās, jaunās un vecās – esamību (A. Veisbergs), kas patiesībā gan ir divu attieksmju pastāvēšana pret vienu valodu. Atskan bikli aicinājumi rūpēties par valodas kvalitāti un mainīt attieksmi pret valodu, Andreja Pumpura muzeja padome un Ogres rajona skolotāji pat ierosināja pasludināt 1998. gadu par Latviešu valodas gadu. Nevar nepiekrist Viktoram Avotiņam, ka mūsu valoda ir arī iekšēji apdraudēta, ka valodnieki karo ar blusām nevis domāšanas trulumu, ka likumdevēji un amatvīri, kuri pieņem un publiski deklarē vienu tiesiski noteiktu attieksmi pret valsts valodu, praksē, savu.. attiecību un saistību vadīti, nereti paši darbojas šai nostājai pretī.

Divas attieksmes pret savu valodu.

Viens piemērs. Eiropas pašos ziemeļrietumos Atlantijas okeāna apskalotā salā dzīvo drosmīgie un nepakļāvīgie islandieši, pavisam kādi 265 tūkstoši (1995), tātad 5 reizes mazāk nekā latviešu Latvijā. Toties vikingu pēcteči savā valstī, kas ir neatkarīga kopš 1944. gada un kas starp citu ir arī NATO locekle, ir absolūtā vairākumā – 99 % iedzīvotāju skaita. Mūsdienīgās dzīves ritumā viņi saglabājuši arī daudzas senās kultūras un sadzīves īpatnības. Īpaši apbrīnojama ir islandiešu valoda. Tajā ir ļoti maz aizguvumu no citām valodām, jo islandieši prot darināt paši savus nosaukumus jaunām parādībām, piemēram, radio viņi sauc ūt varp ( varpa sviest, ūt ārā), televīziju – par sjónvarp ( varpa sviest, sjón skats, redze), žurnālistu – par blaņamaņur (blaņ lapa, avīze, maņur cilvēks), matemātiku – par stķrņfrķņi (stķrņ lielums, frķņi zināšanas), datoru – par tölva (no tala skaitlis). Pat jēdzieniem, kuri gandrīz visās Eiropas valodās tiek nosaukti grieķu vai latīņu, vai angļu cilmes vārdos, islandiešu valodā ir savi vārdi.

Otrs piemērs. Klusajā okeānā Melanēzijā atrodas zemeslodes otra lielākā sala – Jaungvineja. To apdzīvo apmēram 4 miljoni, galvenokārt, melanēzieši un papuasi. Salas austrumdaļā atrodas Papua-Jaungvinejas valsts, kas ir neatkarīga kopš 1975. gada, bet rietumdaļa ietilpst Indonēzijā. Jaungvinejā vietējie iedzīvotāji runā ap 750 dažādās valodās. Kamēr 19. gs. koloniālie ierēdņi, misionāri, tirgotāji un strādnieku vervētāji domāja, kā sazināties ar salas iedzīvotājiem, papuasi un melanēzieši izveidoja sazināšanās līdzekli – tok-pisin (Jaungvinejas pidžinu jeb neomelanēziešu valodu), no angļu valodas pārņemot lielāko daļu vārdu krājuma (77 %), protams, deformētā veidā, un saistot to ar melanēzisku gramatiku. Salinieki izturējās ar cieņu pret balto valodu. Daži baltie zobgaļi esot izmantojuši to ļaunprātīgi un bagātinājuši Jaungvinejas pidžinu ar neparastiem vārdiem, piemēram, tā ieviesies vārds jūrai soda–water / salt–water, matiem gras bilong hed.

Sākotnēji pidžins radās Austrālijas un Okeānijas cukurniedru plantācijās no dažādām salām un ciltīm nākušo strādnieku saskarsmē ar angļu vervētājiem, uzraugiem un tirgotājiem, kā arī strādnieku savstarpējā saskarsmē. Atgriežoties Jaungvinejā, plantāciju lētais darbaspēks un viņu tur jaunapgūtā valoda baudīja cieņu pārējo salinieku vidū. Atvestā pidžina strauju izplatīšanos veicināja tā sociālais prestižs un arī praktiskā noderība savstarpējai saziņai šajā daudzvalodīgajā salā. Kā rāda 1992. gada Ģeolingvistikas rokasgrāmata (Countries, Peoples and Their Languages by Erik V. Gunnemark / Gothenburg, Sweden), tagad šo valodu par saziņas līdzekli lieto vairāk nekā 2 miljoni Papua-Jaungvinejas iedzīvotāju, 100 tūkstošiem cilvēku tā ir kļuvusi par dzimto valodu, blakus angļu valodai par vietējās administrācijas lietvedības valodu, par vienu no valsts parlamenta darba valodām, par preses, radio un mācību valodu valsts un misiju skolās. Pirmsvēlēšanu periodā Papua-Jaungvinejas avīzēs varētu lasīt, piemēram, šādu teikumu: Dia Edita, ol Barata o Susa, nau mi opim tingting bilong yupela long 1998, taim bilong makim man bilong Haus Asembli / Dārgais izdevēj, visi brāļi un māsas, tagad es gatavojos atklāt jūsu domas par 1998. [gadu], laiku izvēlēties cilvēkus Asamblejas palātā [t. i., valsts parlamentā].

Jaungvinejas pidžins, kaut arī radies no vairāku valodu drumslām, tāpat kā jebkura valoda pauž domas un jūtas, palīdz vietējiem iedzīvotājiem savstarpējā saskarsmē un saskarsmē ar ārzemniekiem un plašo pasauli. Čehu etnogrāfs Miloslavs Stingls atzīst, ka papuasi un melanēzieši jau sākuši saprast, ka pidžins nav īsta balto cilvēku valoda un ka ar tās apgūšanu viņi vēl nelīdzināsies baltajam cilvēkam ne kultūras, ne sociālajā ziņā.

Aprakstītie piemēri ir it kā galējie punkti attieksmes skalā – no nepiekāpīgas tieksmes saglabāt savas valodas patību un tīrību līdz savas valodas noliegšanai un jauktas valodas (pidžina) pārņemšanai. Kur šajā skalā vieta mūsu attieksmei pret savu latviešu valodu?

Kuru attieksmi izvēlamies mēs, latvieši?

Vai esam tuvāk islandiešiem vai melanēziešiem un papuasiem?

Kad dzirdu runājam, piemēram, vecākās paaudzes ļaudis, šķiet, ka – islandiešiem. Bet, kad latviešu ierēdnis tīksminās par anglisku līdzskani savā runā un piebārsta to ar ofisiem un servisiem, šoviem un šopiem, drinkiem un topiem, reitingiem un mārketingiem,brīfingiem un līzingiem, prezentācijām un reprezentācijām, tad sāk likties, ka rīkojamies līdzīgi papuasiem un melanēziešiem. Pirms desmit gadiem kāds lasītājs mani šeit, varbūt, pārtrauktu, teikdams: Ko Tu kruķī mozgus! Lūk, arī īsts pidžins: krievu vārdu saknes ar latviešu gramatiku, t. i., galotnēm!

Jau dzirdu jaunu ļaužu iebildes par izmaiņām valodā, par valodu kontaktiem, par aizgūtu vārdu nepieciešamību, par robežām, kuras traucē, par virzību uz Eiropu, par etniskiem māņiem, kuri jānokrata, utt. Tam visam, izņemot etnisko māņu nokratīšanu, nepretojos, taču māc bažas, kurā virzienā aug mūsu attieksme pret tēvu tēvu un mātes valodu – Islandes vai Jaungvinejas virzienā. Šobrīd daudz kas liecina, ka Jaungvinejas virzienā. Piemēram, savas valodas vērtības neapzināšanās, valodas iespēju nezināšana un nevēlēšanās apgūt to, runas un rakstu valodas zemā kvalitāte daudzviet mūsu sabiedrībā un citas kaites.

Kad darba piedāvājumos no amata kandidātiem tiek pieprasīta angļu vai citu svešvalodu prasme, bet ne latviešu valodas māka, dažkārt nāk prātā Raiņa vārdi: Bet sargies būt kā nabadzīgie garā, Kas, sevi projām sviežot, laimīgi.

Cik tālu mēs varētu sekot papuasu paraugam, cik daudz mums vajadzētu mācīties no islandiešiem, lai paliktu tomēr latvieši?

Kur robeža?

Pagājušā gada novembra vidū es piedalījos interesantā Eiropas Padomes rīkotā seminārā Eiropas Mūsdienu valodu centrā Grācā (Austrijā). Seminārs bija veltīts valodām pie robežām un robežtelpās, tātad – novados, kur dzīvo vairāku tautību ļaudis. Semināra darbs ritēja vācu un franču valodā, bet ne angļu. Radās iespaids, ka vāciski un franciski runājošās Eiropas zemes ir solidarizējušās pret pasaules valodu – angļu valodu un nolēmušas neatkāpties vismaz Eiropā.

Robežas jēdziens Grācas seminārā tika vispusīgi apspriests, jo tika runāts gan par valstu, gan saimnieciskajām robežām, gan par valodu, kultūru un mentalitāšu robežām. Saskaņā ar valdošo noskaņojumu seminārā tika atzīts, ka robežas ir vēstures rētas, ir traucējošas, un tām ar laiku jāizzūd. Šajā nolūkā būtu jāmācās kaimiņu vai partneru valodas, jāsadarbojas un jāizskauž dažādi etniski aizspriedumi. Visbiežāk lietotais vārds seminārā, šķiet, bija integrācija. Daudz retāk tika pieminēta identitāte. Liekas, ka par pārejošu parādību rietumeiropieši uzskata Austrumeiropai pagaidām raksturīgo nacionālo orientāciju, ko esot radījusi nacionālā apspiestība nesenā pagātnē, un cer, ka drīzumā arī Austrumeiropa pievienosies vispārējam Eiropas internacionalizācijas procesam.

Šādas noskaņas atkal rada jautājumus. Kur ir tā robeža, līdz kurai integrācija, internacionalizācija neapdraud Eiropas etnisko, valodu un kultūru daudzveidību, kas ir vecā kontinenta bagātība un lepnums?

Vai mēs patiesi, ar sirdi un prātu esam nolēmuši saglabāt latviešu etnisko un valodas identitāti Latvijā un Eiropā? Un kā tas darāms?

Desmit gados ir pierādījies, ka valodas kvalitāti un stāvokli sabiedrībā nevar glābt ar likumu vien. Protams, likums ir nepieciešams ārējai regulēšanai. Tāpat kā morālē – to ārēji vada likums, bet iekšēji – apziņa, un tā ir noteicošā Ar komisijām, centriem, inspekcijām, programmām un miljoniem ir par maz, ja latvieši Latvijā nepietiekami apzinās katrs savu atbildību un līdzdalību valodas un etniskās identitātes pastāvēšanā, kopšanā un nodrošināšanā. Tas jādara jau šodien, vai vismaz – rīt, jo parīt var būt nokavēts.

Vai gan islandiešu šķietami nelietderīgā, t. i., neracionālā rīcība nav tālredzīga? Sakāmvārds taču māca: Piliens pēc piliena akmeni izdobina. Savukārt, Austrālijas valodnieks Pīters Mīlhauslers apgalvo, ka mūsdienās valodas izzūd daudz ātrāk nekā jebkad pagātnē.

Publicēts: Diena, 1998. g. 27. janv., 10. lpp.

1998. gada 5. janvārī. Sarma Kļaviņa,
Ozolciema ielā 24/1, dz. 112,  Rīga LV– 1058
Tālr. 7674398

LU Baltu valodu katedra 
Visvalža iela 4a, Rīga LV– 1050 
Tālr. 7224811, e–pasts: skaidra@fil.lu.lv

     

 
Jūs esat 4004911. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs