Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Valoda kā šahs F. de Sosīra redzējumā     

Drukāt         

    
    

Sarma Kļaviņa

Valoda kā šahs F. de Sosīra redzējumā

Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) ir dzimis 1857. gada 26. novembrī Ženēvā.

Sosīru dzimta vairākās paaudzēs ir guvusi ievērojamus panākumus dabaszinātnēs: mineraloģijā, fizikā, ķīmijā, botānikā. Ferdināna tēvs savu dzīvi veltīja ģeoloģijai, nodarbojās arī ar entomoloģiju un mineraloģiju. Zinātnieki bija arī Ferdināna brāļi: Leopolds bija ķīniešu un vjetnamiešu valodu speciālists, Renē – matemātiķis, bet tikai brālis Orass bija mākslinieks (portretists un peizāžists).

Vectēvs no mātes puses interesējās par etnoloģiju, un viņam bija plaša šīs nozares bibliotēka. Sarunās ar vectēvu nostiprinājās Ferdināna interese par valodām.

Bez tam netālu no Sosīriem savā ārpilsētas villā dzīvoja Ādolfs Piktē, daudzpusīgs zinātnieks, Hēgeļa un Šellinga skolnieks un draugs. Viņa kapitālais divsējumu darbs par indoeiropiešu izcelšanos bija ne vien aizraujoša lasāmviela, bet arī iedibināja Eiropā lingvistisko paleontoloģiju. Jaunais Sosīrs bieži viesojās Piktē namā. Nav apšaubāms šī sirmgalvja iespaids Ferdināna interešu attīstībā.

Mācīdamies Ženēvas ģimnāzijā, piecpadsmitgadīgais Ferdināns papildus latīņu un sengrieķu valodai patstāvīgi apguva arī sanskritu. Kaut arī viņam bija spilgti izteikta interese par valodām, vecāku ietekmēts 1875. gadā Ženēvas universitātē Ferdināns sāka studēt dabzinātnes (fiziku, ķīmiju). Protams, apmeklēja arī lekcijas filozofijā un mākslas vēsturē. Taču interesi par valodniecību apmierināt nebija iespējams.

Jau pēc gada Ferdināns dabzinātņu studijas pārtrauca un devās uz vecāku izraudzīto Leipcigas universitāti, jo tur jau studēja vairāki jaunieši no Ženēvas. Sagadījās, ka F. Sosīrs nonāca valodniecības veidošanās centrā: tur aktīvi strādāja indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības jaunā paaudze – jaungramatiķi: Augusts Leskīns, Georgs Osthofs un Karls Brugmanis.

Leipcigas universitātē F. de Sosīrs studēja no 1876. gada rudens līdz 1878. gada vasarai. Šo laiku jauneklis izmantoja ļoti patstāvīgi, apmeklējot paša izvēlētus lekciju kursus, starp tiem arī lietuviešu valodā pie A. Leskīna, un visu enerģiju veltījot savam nodomam rekonstruēt indoeiropiešu pirmvalodas patskaņu sistēmu. Šis darbs vainagojās ar Apcerējumu par patskaņu pirmatnējo sistēmu indoeiropiešu valodās, kas tika publicēts 1878. gada decembrī. Divdesmitgadīgais pētnieks bija lietojis indoeiropeistikā pavisam jaunu metodi un principu – aplūkot valodu kā sistēmu, kurā viss ir savstarpēji saistīts un nosacīts. Šī sistēmiskā pieeja ļāva autoram izteikt zinātnisku prognozi: raksturot tolaik vēl nezināmu skaņu sistēmas elementu (sonantisko koeficientu). Diemžēl laikabiedri – atomistiskās pieejas valodnieki neatzina Apcerējumu. Tikai gandrīz pēc pusgadsimta, kad tika aprakstīta hetu valoda, lieliski apstiprinājās F. de Sosīra prognoze un sistēmiskās pieejas auglīgums. Apcerējums beidzot atnesa tā autoram izcila indoeiropeista slavu. Taču to pārspēja cits viņa darbs, par ko nedaudz vēlāk.

Pēc Leipcigas universitātes beigšanas F. de Sosīrs pusotru gadu dzīvoja Berlīnē, studēja sanskritu un gatavoja doktora disertāciju par absolūto ģenitīvu sanskritā. Arī sanskrita locījumu analīzē jaunais zinātnieks izmantoja sistēmisku pieeju.

Ir ziņas, ka pēc disertācijas aizstāvēšanas 1880. gada februārī titulētais indoeiropeists Sosīrs ir uzturējies Lietuvā un nodarbojies ar lietuviešu valodu, bet gada beigās viņš jau ieradās Parīzē. Tur augstskolā Ecole des hautes études viņš docēja ģermāņu valodas, grieķu un latīņu salīdzināmo gramatiku, arī lietuviešu valodu, un aktīvi darbojās Parīzes Lingvistu biedrībā. Šīs biedrības sēdēs 1881. gada beigās un 1882. gada sākumā F. de Sosīrs iepazinās ar Janu Boduēnu de Kurtenē, Kazaņas universitātes profesoru. Viņu abu uzskati par valodu vēlāk veicināja jaunu laiku iestāšanos valodniecībā.

Parīzē F. de Sosīrs nostrādāja desmit gadu. Šajā laikā viņa lekcijas noklausījās vairāk nekā simt studentu, arī daudzi ārzemnieki.

Kad Sosīram, lai kļūtu par profesoru, vajadzēja pāriet Francijas pavalstniecībā, viņš tomēr izlēma atgriezties dzimtenē. Un tā – 1891. gadā sākās Ženēvas periods viņa dzīvē. Sākumā profesora amatā speciāli viņam atvērtā indoeiropiešu salīdzināmās gramatikas un sanskrita katedrā, bet no 1906. gada – ar vispārīgās valodniecības profesora pienākumiem.

Trīs reizes – 1906./07., 1908./09. un 1910./11. akadēmiskajā gadā F. de Sosīrs nolasīja vispārīgās valodniecības kursu, to atbilstoši noklausījās 6, 11 un 12 studenti.

Sosīra tā laika noskaņojumu varētu raksturot viņa paša izteikums: ..filozofisku pārdomu vērts ir fakts, ka zinātne par valodu, radusies Vācijā, attīstījusies Vācijā, pusgadsimtu lolota Vācijā, ne reizi nav pat mēģinājusi sasniegt tādu abstrakcijas pakāpi, kāda ir nepieciešama, lai paceltos pāri tam, ko dara, un parādītu, kāpēc tam, ko dara, ir likumīgas pastāvēšanas tiesības un sava vieta starp citām zinātnēm. Vēlēšanās pacelties pāri empīriskajai, atomistiskajai valodniecībai spilgti izpaudās Sosīra vispārīgās valodniecības lekcijās.

1912. gadā F. de Sosīrs slimības dēļ pārtrauca savu pedagoģisko darbību, bet 1913. gada 22. februārī viņš aizgāja mūžībā, laikabiedru aizmirsts, pat nenojaušot, kā viņa uzskati par valodu iespaidos visu 20. gadsimta zinātni un arī mākslu.

Viss sākās ar Sosīra bijušo studentu Šarla Ballī un Antuāna Sešē vēlmi iepazīstināt sabiedrību ar mūžībā aizgājušā profesora lekcijām. Pasākuma iniciatori bija cerējuši saņemt no Sosīra kundzes lekciju pierakstus, lai publicētu. Diemžēl viņi piedzīvoja lielu vilšanos, jo rakstāmgaldā tika atrastas tikai trīs burtnīciņas un nedaudz atsevišķu piezīmju lapiņu. Tā nu vispārīgās valodniecības kursu nācās rekonstruēt pēc deviņu studentu lekciju pierakstiem. 1916. gadā nāca klajā Vispārīgās valodniecības kurss franču valodā un tūdaļ piesaistīja vispārēju uzmanību, tika tulkots citās valodās un daudz komentēts.

Bet ar to šīs grāmatas vēsture vēl nebeidzās. 50. gadu beigās tika atrasti pilnīgāki Sosīra lekciju pieraksti, un tika izdoti nepublicētie materiāli. Šveices zinātnieks R. Godels uzsāka Sosīra zinātniskā mantojuma izpēti. Pagāja desmit gadi, un 1967. – 1968. gadā iznāca jauns Vispārīgās valodniecības kursa izdevums R. Englera sakārtojumā. Tas ir visu materiālu apkopojums un ļauj dažkārt atdalīt Sosīra domu no tiem pārveidojumiem, ko izdarījuši lekciju pierakstītāji, redaktori un izdevēji. Protams, galvenās idejas, jēdzieni un kursa uzbūve nezūd, tāpat kā F. de Sosīra nopelni 20. gadsimta modernās valodniecības un jauna domāšanas virziena – strukturālisma dzimšanā.

F. de Sosīra valodas koncepcijas pamatā ir uzskats par valodu kā duālu objektu, kas sastāv no divām pusēm, kuras viena otru nosaka. Vispārīgās valodniecības kursu tāpēc arī veido vairākas dihotomijas jeb antinomijas.

Pēc Sosīra domām, parādība, ko parasti nosauc ar vienu vārdu valoda, ir divējāda gan pēc rašanās, gan pastāvēšanā. Tāpēc cilvēka valodiskajā darbībā (langage) viņš šķir valodu (langue) un runu (parole). "Valoda.. ir sistēma, kas potenciāli pastāv katra runātāja smadzenēs, vai pareizāk sakot, veselas indivīdu kopas smadzenēs, jo valoda pilnībā nav nevienā no tām, bet gan tikai visā kolektīvā." Runa ir individuāla, tā ir valodas realizācija. Valoda ir nepieciešama, lai runu saprastu, bet runa ir nepieciešama, lai valoda pastāvētu. Šis valodas un runas šķīrums 20. gadsimta beigās ir pierasts un debates vairs neizraisa.

Sosīrs pirmais konsekventi aplūkoja valodu kā zīmju sistēmu, kurā vienīgi būtiskais ir jēdziena un akustiskā tēla savienojums; šīs abas puses vienas valodas runātāju apziņā saista vienādas asociācijas, kas arī nodrošina sazināšanos. Viņš parādīja valodas zīmes, piemēram, vārda, īpašības: zīmes puses nesaista dabiska motivācija un tās ir mainīgas.

Taču Sosīra koncepcijas centrā ir doma par zīmes vērtībām. Semiotiskās sistēmās, arī valodā, kur visi elementi saistīti cits ar citu vienā veselumā, vērtības jēdziens ir savijies ar identitātes jēdzienu. Šiem jēdzieniem veltīto nodaļu tekstā (sk. turpmāk) jūs iepazīsiet strukturālisma ideju, kaut pašu struktūras vārdu neatradīsiet. Pievērsiet uzmanību atziņai, ka valodā nav ne jēdzienu, ne skaņu, kas pastāvētu neatkarīgi no sistēmas; ir tikai jēdzienu atšķirības un skaņu atšķirības, kas izriet no sistēmas. Un jo īpaši pārdomājiet to, ka zīmē ietvertais jēdziens un skaniskais materiāls ir mazāk svarīgs nekā tas, kas ir ap to citās zīmēs. Tātad vērtību nosaka attieksmes starp zīmēm sistēmā, resp. struktūra, nevis substance. Šaha spēle pārliecina par šo patiesību, un Sosīrs jo bieži salīdzina valodu ar šahu.

Šī līdzība Sosīram noder, arī raksturojot divējādo – sinhronisko un diahronisko – pieeju valodai. Pozīcija šaha spēlē atbilst stāvoklim valodā. Vienas figūras gājiens var mainīt visas partijas turpmāko gaitu, līdzīgi arī valodā – kāda elementa izmaiņas maina valodas stāvokli. Taču pozīcijas analīzē nav būtiski atcerēties, kas norisinājās spēlē pirms brīža. Arī valodas lietotājam svarīgs ir pašreizējais valodas stāvoklis (sinhronija), nevis iepriekšējo stāvokļu secīgā maiņa (diahronija). Labi saprazdams diahronijas un sinhronijas sakaru, Sosīrs valodas pētnieku tomēr mudina pievērsties sinhronijai, iebilstot pret 19. gadsimtā valdošo diahronisko pieeju.

Pēc Sosīra domām, lai labāk izprastu valodu, ir lietderīgi pētīšanā nošķirt valodas iekšējos elementus no ārējiem, tātad – šķirt iekšējo un ārējo lingvistiku. Un atkal līdzība ar šahu. Tas, ka šī spēle ienākusi Eiropā no Persijas, arī figūru materiāls (koks vai ziloņkauls), ir spēlei ārēji fakti. Iekšējs fakts ir tikai spēles noteikumi. Analoģiski iekšējās lingvistikas objekts ir valoda sevī un sev, t. i., valodas iekšējā sistēma. Citu, ārēju faktu apzināšana var būt lietderīga, taču nav obligāti nepieciešama. Tomēr pats F. de Sosīrs savā darbībā ir pievērsis uzmanību cilvēka valodiskajai darbībai tās dažādajās izpausmēs un meklējis to vispārīgās likumības, novatoriski raugoties uz valodu un oponējot tradicionāliem viedokļiem.

Dažkārt F. de Sosīru salīdzina ar Koperniku un Einšteinu. Patiesi, viņš deva ierosmi daudzveidīgai teorētiskās domas attīstībai 20. gadsimta valodniecībā un spēcīgi to ietekmēja. Strukturālisma skolas Prāgā un Kopenhāgenā, ASV un Lielbritānijā katra savā veidā attīstīja F. de Sosīra paustās atziņas. Bez tam šīs strukturālisma idejas no valodniecības ieplūda arī daudzās citās zinātnēs (vēsturē, bioloģijā, literatūrzinātnē, folkloristikā, antropoloģijā un semiotikā). Līdz šim valodniecības gaitu bija ietekmējušas citas zinātnes (bioloģija, psiholoģija, socioloģija u. c.), šoreiz notika pretējais. Un tas – pateicoties Ferdinānam de Sosīram.

 Literatūra

1. Benvenist E. Sossjur polveka spustja. // Benvenist E. Obščaja lingvistika. – Moskva: Progress, 1974, s. 47– 59.

2. Sļusareva N. A. Teorija F. de Sossjura v svete sovremennoi lingvistiki. – Moskva: Nauka, 1975 – 110 s.

3. Sossjur F. de. Trudy po jazykoznaniju. – Moskva: Progress, 1977 – 695 s.

Publicēts: Kentaurs XXI, nr. 18, Rīga, 1999, 4. – 10. lpp.

     

 
Jūs esat 5457072. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs