Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Plašs un dziļš skats uz valodu     

Drukāt         

    
    

Sarma Kļaviņa

Plašs un dziļš skats uz valodu

Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt) ir dzimis 1767. gada 22. jūnijā Potsdamā Prūsijas galma kambarkunga ģimenē. Pēc pāris gadiem pasaulē ieradās arī brālis Aleksandrs. Mātes īpašumā – Tēgeles pilī, divu stundu karietes braucienā no Berlīnes, aizritēja brāļu bērnība. Tēvs bija ļoti sabiedrisks un rosīgs, bet māte – skarba un atturīga. Par savu pienākumu viņa uzskatīja dēlu audzināšanu un izglītošanu atbilstoši augstajam dzimumam, sakariem galmā un laika garam. Šo pienākumu Marija Elizabete fon Humbolta pildīja pēc vislabākās sirdsapziņas: salīga izcilus skolotājus un deva dēliem lielisku izglītību. Humanitāro un dabas zinātņu pamatus brāļiem atklāja tālaika pazīstami zinātnieki, arī mākslas pasaulē viņus ieveda meistari, bet dzīves norisēs – Tēgeles pils viesi, starp kuriem bija gan troņmantnieks, gan grāfi un ģenerāļi, gan filozofi un literāti, arī J. V. Gēte.

1787. gada rudenī Vilhelms un Aleksandrs iestājās universitātē Frankfurtē pie Oderas. Diemžēl šeit nebija ne bagātīgas bibliotēkas, ne anatomikuma, ne observatorijas, ne dabas zinātņu kabinetu. Jau nākamā gada pavasarī Vilhelms pārgāja uz Getingenes universitāti, bet gadu vēlāk tur ieradās arī Aleksandrs. Vilhelms Getingenē studēja jurisprudenci. Taču viņš interesējās arī par klasisko filoloģiju, vēsturi un filozofiju, īpaši I. Kanta darbiem. Beidzis studijas četru semestru garumā, jaunais aristokrāts 1789. gada vasarā devās uz Parīzi.

Lielās franču revolūcijas brīvības, vienlīdzības, brālības ideāli sajūsmināja Vilhelmu Humboltu. Šā perioda iespaidus un pārdomas viņš pauda savā pirmajā publikācijā Domas par valsts satversmi sakarā ar franču jauno konstitūciju (1791).

Atceļā no Parīzes V. Humbolts uzturējās Dienvidvācijā un Šveicē, Tīringenē saderinājās ar Karolīni fon Daherēdeni (ar šo ļoti izglītoto jauno sievieti, F. Šillera līgavas tuvu draudzeni, viņš bija iepazinies studiju gados sarakstoties), bet pirms atgriešanās Berlīnē vēl apciemoja J. V. Gēti un F. Šilleru Veimārā.

1790. gadā V. Humbolts Berlīnē sāka strādāt par referentu tiesā, bet drīz valsts dienestu jau atstāja. Pēc laulībām ar Karolīni fon Daherēdeni 1791. gada jūlijā viņš nodevās intelektuālam darbam: studēja antīko filozofiju, literatūru un mākslu, arī tulkoja, piemēram, Aishilu.

1794. gadā V. Humbolts ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Veimārā. Tur draudzībā ar Šillera un Gētes ģimeni intelektuāli spraigi ritēja laiks. V. Humbolts sāka piepildīt savu ieceri izzināt cilvēku, kāds tas ir un kādam tam jābūt, uzskatot par pētījuma sākuma punktu cilvēka iekšējo esību. 18. gadsimta salīdzinošā anatomija bija zināms paraugs šāda veida zinātnei, bet J. V. Gētes raksts Ievads salīdzinošajā anatomijā saistībā ar osteoloģiju (1795) kļuva par rosinājumu. Taču V. Humbolts pievērsās indivīdu un cilvēku grupu garīgās izveides atšķirībām un nosauca šo zinību jomu par salīdzinošo antropoloģiju. Pēc viņa domām tās mērķis būtu izzināt cilvēka dabas iespējamās atšķirības to idealitātē (pasvītrojums mans – S. K.). Šajā periodā V. Humbolts izstrādāja salīdzinošās antropoloģijas plānu un formulēja pamatprincipus lielam darbam Par cilvēces garu.

1797. gadā brāļa Aleksandra kaislība uz ceļojumiem aizrāva arī Vilhelmu, un viņi devās uz Itāliju. Diemžēl tikt tālāk par Vīni viņiem neizdevās, jo Itālijā plosījās karš. Vilhelms no Vīnes aizbrauca uz Parīzi. Tur uzturēdamies, viņš pievērsās franču nacionālā rakstura studijām un salīdzinājumam ar vācu un angļu raksturu.

 Ceļojums uz Spāniju 1799. gadā, iepazīšanās ar unikālās basku tautas dzīvesveidu un neparasto valodu deva V. Humboltam atziņu, ka valoda ir it kā tautas gara ārējā izpausme.. Kādā veidā abi saplūst vienotā un mums neizprotamā avotā, paliek mūsu saprašanai neaptverams fakts. No Madrides viņš rakstīja: Es jūtu, ka pamatīga un filozofiski orientēta vairāku valodu salīdzināšana būtu darbs, ko es varbūt varētu pēc vairāku gadu nopietnām studijām uzvelt saviem pleciem. Basku studijas viņš turpināja vēlāk Parīzes bibliotēkās 1800. gadā un arī mājās – Tēgeles pilī. Valoda viņam kļuva par līdzekli cilvēka un tautu izziņā un salīdzināšanā.

1802. gadā V. Humbolts atgriezās valsts dienestā, jo viņu norīkoja par Prūsijas rezidentu pāvesta galmā Romā. Diplomāta pienākumus viņš veica ar lielu atbildības sajūtu, bet aizrāvās arī ar antīkās vēstures un mākslas studijām. Humboltu nams arvien pulcēja Romā dzīvojošos intelektuāļus: te bieži viesojās Žermēna de Stāla, Fransuā Renē de Šatobriāns, Augusts Vilhelms fon Šlēgels u. c.

1809. gadā V. Humbolta dzīvē sākās jauns būtisks periods – viņš kļuva par Prūsijas izglītības ministru un ar lielu entuziasmu uzsāka izglītības sistēmas reformas. Viņaprāt, izglītībai ir jābūt cilvēka vispārīgai veidošanai un cilvēcības attīstīšanai. Viņš bija pārliecināts, ka speciālās zināšanas un profesionālās spējas varēs vieglāk izkopt, ja skolēns būs izaudzināts par apgaismotu cilvēku un pilsoni uz vispārīgu humanitāro zināšanu pamatiem. V. Humbolts lika pamatu humanitārās ģimnāzijas izglītībai, formulēja universitātes studiju un pētniecības darba principus. Valsts un universitātes attieksmēs par būtisku nosacījumu viņš uzskatīja autonomiju, gara brīvību un politisko atbildību. Pateicoties V. Humbolta pūlēm un autoritātei, 1810. gadā savu darbību sāka Berlīnes universitāte (pasludināta tās dibināšana bija jau 1807. gadā). Vēlāk tā pelnīti ieguva abu brāļu Humboltu vārdu.

Jau jaunībā Vilhelms bija teicis par jaunāko brāli Aleksandru: Talants viņam ir daudz lielāks nekā man, bet zināšanu tikpat daudz, tikai citās nozarēs. Vilhelms visu mūžu centās izzināt cilvēku, tā iekšējo, garīgo pasauli, bet Aleksandrs – dabu, ārējo, materiālo pasauli; Vilhelms bija teorētiķis un vispārinātājs, toties Aleksandrs – empīriķis un eksperimentētājs. Vilhelms pacēlās kā varena kalna virsotne humanitāro zinātņu laukā, savukārt Aleksandrs iepazina Zemi un paveica milža darbu dabaszinātnēs. Viņi abi bija pārliecināti par to, ko kādā četrrindē rakstījis Vilhelms, ka no dzīves avota dziļāk un pilnīgāk smēlis tas, kurš redzējis, salīdzinājis, ar skaidru prātu un kvēlu sirdi uztvēris vairāk pasaules tēlu.

1810. gadā nesaskaņu dēļ valdībā Vilhelms Humbolts atkal atgriezās diplomāta darbā un kļuva par Prūsijas vēstnieku Vīnē. Šajā amatā viņš veica daudzus ļoti atbildīgus uzdevumus, piemēram, 1815. gadā kā Prūsijas pilnvarotais piedalījās Vīnes kongresā, kas dalīja Eiropu pēc Napoleona gāšanas no troņa.

No 1817. gada oktobra līdz 1818. gada oktobrim V. Humbolts bija Prūsijas vēstnieks Londonā, bet visu 1819. gadu – valsts ministrs Prūsijas valdībā.

No valsts dienesta atbrīvots 1820. gadā V. Humbolts apmetās savā Tēgeles pilī un varēja nodarboties ar zinātni, galvenokārt ar valodniecību un filozofiju. Pēc dzīvesbiedres Karolīnes nāves 1829. gadā viņš noslēdzās vientulībā un neatlaidīgi gatavoja darbu Par kavi valodu Javas salā, izmantojot arī brāļa Aleksandra savāktos materiālus. Diemžēl paveikt šo darbu viņš nevarēja. Izdevās uzrakstīt tikai ļoti plašu teorētisku ievadu ar nosaukumu Par cilvēku valodu uzbūves dažādību un tās ietekmi uz cilvēku garīgo attīstību, kas tika publicēts pēc autora nāves 1836. gadā. Dzīves izskaņā V. Humbolts vēl uzrakstīja arī rakstus par saviem domubiedriem Gēti un Šilleru, kuros apkopoja uzskatus literatūras teorijā.

Pēc neilgas slimošanas Vilhelms Humbolts nomira 1835. gada 8. aprīlī un tika guldīts zemes klēpī Tēgeles pils parkā līdzās dzīvesbiedrei Karolīnei, bet pasaulslavenais dabzinātnieks Aleksandrs Humbolts atlika malā savus plānus un ķērās pie brāļa darbu izdevuma sagatavošanas.

Zinātnē par valodu Vilhelmam Humboltam ir īpaša vieta. No 1820. gada līdz 1829. gadam viņš radīja savu valodas koncepciju un izklāstīja to darbā Par cilvēku valodas uzbūves dažādību (1827–1829). Ar to viņš iedibināja jaunu nozari – vispārīgo valodniecību (allgemeine Sprachkunde). Pēc V. Humbolta domām tās uzdevums būtu atklāt cilvēku valodas uzbūves dažādību, attēlot to būtiskajā izveidē un pareizi izraudzītajos aspektos, sakārtot vienkāršāk šķietami bezgalīgo daudzveidību, aptvert šās dažādības avotus un izsekot visām valodas ietekmēm uz runātāju domāšanas spēku, izjūtām un raksturu.. (Šis un turpmākie V. Humbolta citāti E. Daugata tulkojumā). V. Humbolts atgādināja, ka būtībā valoda ir tikai viena un tā ir cilvēku valoda, kas dažādi izpaužas bezgalīgi daudzās Zemes valodās un ka valodu pētīšanas patiesais svarīgums meklējams valodas līdzdalībā priekšstatu izveidē.

V. Humbolts vispārīgajā valodniecībā saistīja valodniecību ar filozofiju un citām humanitārajām zinātnēm, līdzīgi kā senās Grieķijas filozofi.

Lai gan V. Humbolts ir ieguvis vispārēju atzinību pasaulē, paradoksāli tas, ka viņa darbi nav daudz tulkoti citās valodās, bet, kad tas ir darīts, nereti tulkojums tiek papildināts ar interpretācijām. Iespējams, ka viens no šā paradoksa iemesliem var būt V. Humbolta īpatnais stils un sarežģītais izklāsts.Tas īpaši raksturīgs teorētiskajam apcerējumam, kas ievada darbu Par kavi valodu Javas salā (1830–1835).

V. Humbolta uzskatu interpretācija sākās drīz pēc viņa nāves un turpinās līdz mūsu dienām. Ne mazums zinātnieku ir skaidrojuši un vērtējuši V. Humbolta valodas koncepciju, piemēram, vācu valodnieks, psiholoģisma pamatlicējs Heimanis Šteintāls (1848)1, slāvu filologs Aleksandrs Potebņa (1862)2, filozofs Ernsts Kasīrers (1923)3, vācu valodnieks, neohumboltietis Leo Veisgerbers (1971–1974)4, gruzīnu valodnieks Gurams Ramišvili (1988/89)5, viņš arī sastādījis un rediģējis plašas V. Humbolta darbu izlases krievu valodā6,7 sērijai Jazykovedy mira, devis tām priekšvārdus, pēcvārdus un komentārus.

Latviski V. Humbolta valodas koncepciju ir bijis iespējams iepazīt nelielā sērijas Avots izlasē8, ko sastādījis, tulkojis un komentējis Eduards Daugats, toreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta docents.

Tagad latviešu lasītājam ir sagādāta jauna iepazīšanās ar V. Humboltu – vesela nodaļa Valodu raksturs no teorētiskā ievada darbam Par kavi valodu Javas salā. Tā ir viena no 38 Ievada nodaļām un uzrakstīta V. Humboltam raksturīgā stilā. Protams, iegūt priekšstatu par dižā domātāja valodas koncepciju, izlasot šo tekstu vien, nav iespējams. Tālab priekšvārdā piedāvāju lasītājam nelielu palīdzību – dažus ceļa stabiņus ar paša V. Humbolta atziņām, kas rodamas viņa bagātajā intelektuālajā mantojumā

(plašākais darbu izdevums ir nācis klajā Berlīnē no 1903. līdz 1936. gadam 17 sējumos9).

V. Humbolta prāts, gars un zināšanas radīja dziļas, oriģinālas un rosinošas domas savam laikam un nākotnei.

Vēstulē Frīdriham Šilleram no Parīzes 1800. gadā V. Humbolts spriež par valodas būtību, par to, kas ir valoda: "Valoda acīmredzot subjektīvi (pēc mūsu rīcības veida) ir visa mūsu garīgā barība; .. Bet, tā kā mēs paši ar pūlēm esam izveidojuši valodu tikai pakāpeniski vienīgi domāšanai un tikai ar domāšanas palīdzību.., arī valoda nemitīgi atgādina mūsu gara darbību, kura izdevusies līdz zināmai pakāpei, taču būtībā vienmēr ir tikai pa pusei paveikts mēģinājums /sasniegt pilnību – S. K./..’’

V. Humbolts arī atzīst: "No pasaules, kas atspoguļojas cilvēkā, rodas valoda, kas nostājas starp pasauli un cilvēku, saista viņu ar pasauli un padara to bagātāku cilvēka uztverei.’’

"Valoda ir prāta intelektuālais instinkts’’, bet "tautas valoda ir tās gars, un tautas gars – tās valoda’’, uzskata V. Humbolts.

Un ar to sakarā ir pavisam oriģinālā V. Humbolta ideja par valodisko pasaules skatījumu (sprachliche Weltansicht) un valodas iekšējo formu (innere Sprachform).

"Valodu dažādība nav skaņu un zīmju dažādība, bet ir dažādība pašā pasaules skatījumā.. Izzināmo objektu summa kā lauks, kas jāapstrādā cilvēka garam, atrodas starp visām valodām, vidū, neatkarīgi no tām; cilvēks var tuvoties šai tīri objektīvajai sfērai ne citādi kā saskaņā ar savu izziņas un uztveres veidu, tātad subjektīvā ceļā.’’ ".. tā kā uz valodu iedarbojas tautas vienveidīgā subjektivitāte, katrā valodā ir arī īpatnējs pasaules skatījums.’’ V. Humbolts tālāk paskaidro: "Cilvēks galvenokārt dzīvo kopā ar priekšmetiem tā, kā tos viņam parāda valoda.. Tajā pašā aktā, kurā cilvēks vij valodu no sevis, viņš arī ievij sevi valodā, un katra valoda ap tautu, kam tā pieder, apvelk loku, no kura izkļūt iespējams, tikai pārejot citas valodas lokā. Svešas valodas apguvi tāpēc varētu salīdzināt ar jauna viedokļa apguvi līdzšinējā pasaules skatījumā, jo katra valoda ietver sevī zināmas cilvēku daļas priekšstatu veidu un jēdzienu tīklu. Bet, tā kā cilvēks pārnes svešajā valodā lielākā vai mazākā mērā savu pasaules skatījumu, savas paša valodas skatījumu, šis /jaunais – S. K./ viedoklis nekad netiek tīri un pilnīgi izjusts.’’

19. gadsimtā neparasta ir V. Humbolta doma par valodas sistēmiskumu: "Valoda arī nevar izcelties citādi kā uzreiz, vai precīzāk izsakoties, katrā pastāvēšanas mirklī valodai jāietver sevī tas, kas to padara par veselumu.’’ Vai arī citviet lasām: "Lai cilvēks patiesi izprastu kaut vienu vienīgu vārdu nevis kā tieši juteklisku impulsu, bet gan kā artikulētu skaņu, kas apzīmē jēdzienu, valodai tās veselumā un kopsakarā jau jāatrodas viņā. Valodā nav nekā atsevišķa, katrs no tās elementiem izpaužas tikai kā daļa no veseluma (des Ganzen).’’

V. Humbolta dziļais skats un smalkā uztvere valodas būtību redzēja izpaužamies vairāku pretstatu (antinomiju) vienībā.

Par ideālā (garīgā) un materiālā vienību viņš raksta: "Ar pašu pirmo elementu valodas radīšanas process ir sintētiska darbība vārda vistiešākajā nozīmē – darbība, kur sintēze rada to, kā nav bijis nevienā no saistītajām daļām. ..Vispār valoda bieži, taču visvairāk tieši te – savas rīcības visdziļākajā un visgrūtāk izskaidrojamā daļā – atgādina mākslu. Arī tēlnieks vai gleznotājs apvieno ideju ar vielu..’’

Šis pretstatu pāris ir nesaraujami saistīts ar iekšējā un ārējā vienību. V. Humbolta vārdiem: "Intelektuālā darbība, pilnīgi garīga, pilnīgi iekšēja, zināmā mērā bez pēdām pārejoša, ar skaņas palīdzību runas procesā kļūst ārēja un jutekļiem uztverama, un rakstā iegūst paliekošu ķermeni.. Intelektuālajai darbībai ir jāsaistās ar skaņu, citādi domāšana nevar iegūt skaidrību, priekšstats nevar kļūt par jēdzienu.’’

Šajā darbībā rodas vēl cits pretstatu pāris – subjektīvais un objektīvais vienībā. V. Humbolts to raksturo šādi: "Jutekļu darbībai jāsaistās ar iekšējo gara darbību, un priekšstats atraujas no šī saistījuma, kļūst par objektu attiecībā uz subjektīvo spēku un, tādā veidā par jaunu uztverts, atgriežas atpakaļ tajā. Bet šeit ir nepieciešama valoda. Jo garīgā tieksme valodā lauž sev ceļu caur lūpām; šās tieksmes produkts atgriežas pie paša auss atpakaļ. Tātad priekšstats tiek pārcelts īstā objektivitātē, nezaudējot tāpēc neko no subjektivitātes.’’

Valodā lieliski savienojas individuālais un sabiedriskais. "Valodai katrā ziņā jāpieder diviem, un patiesībā tā pieder visai cilvēcei.. Valoda pieder man, tāpēc ka es to producēju. Valoda man nepieder, tāpēc ka es to nevaru producēt citādi, nekā daru, un, tā kā tās pamatu veido visas cilvēces runātais un izrunātais, valoda pati ir tā, no kuras es saņemu šo ierobežojumu, "teicis V. Humbolts. Un arī piebildis, ka patiesā individualitāte ir ik reizi runājošā cilvēkā. "Vispār tautai ir viena un tā pati valoda, taču ne jau katram indivīdam tā ir gluži tā pati, un, ja ievēro vissmalkākās nianses, tad jāatzīst, ka ik cilvēkam ir sava valoda.’’

Valoda ir kaut kas pastāvīgs un katrā acumirklī pārejošs – darbība (energeia) un rezultāts (ergon) vienībā. ".. valoda ir gara darbība, kura mūžīgi atkārtojas un kuras mērķis ir izteikt domu ar artikulētām skaņām,’’ šādu pārliecību pauž V. Humbolts. Šī divējādība rada arī divējādu valodas iedarbību. Par to jau iepriekš pieminētajā vēstulē draugam F. Šilleram viņš raksta: "Valoda iedarbojas uz mums ne tikai kā glezna, kurā saistām un apvienojam vienā veselumā līdzās esošās detaļas, bet vienlaikus, pat galvenokārt, arī kā mūzika, kur kopā ar patlaban skanošo toni vēl dzirdams iepriekšējais un jau ieskanas nākošais un kur abi to pastiprina un abiem tas vajadzīgs.’’ Un šī divējādība ir radījusi arī divējādu skatu uz valodu: sinhronisko un diahronisko (vēsturisko).

Visos laikos un visām tautām būtiskas ir V. Humbolta domas par valodas pilnību. "Valodas mēraukla ir to ideju skaidrība, vitalitāte un noteiktība, ko tā modina tautā, kurai tā pieder, ar kuras gara spēku tā izveidota un uz kuru tā atkal radoši iedarbojas.. Katra valoda uztverama tādā izpratnē, kādā to izveidojusi tauta, nevis ar tai svešu jēgu.’’

Tas, ka "visikdienišķākā izjūta un visdziļākā doma ir nemierā ar valodas nepietiekamību’’, pēc V. Humbolta domām, ir nemitīgo valodas pārmaiņu cēlonis.

Visos laikos un visām tautām svarīgs ir arī V. Humbolta atgādinājums: "Paaudzes aiziet, bet valoda paliek; katra paaudze valodu jau atrod priekšā, pie tam stiprāku un varenāku, nekā tā pati ir, nekad to neizdibina pilnībā un atstāj to nākamajai paaudzei; valodas raksturu, tās savdabīgumu var izzināt tikai paaudžu rindā, bet valoda saista tās visas, un visas atainojas valodā; var saskatīt, ko valodai devuši atsevišķi laikmeti, atsevišķi cilvēki, bet, ko visi palikuši tai parādā, nekad nav nosakāms.’’

 Piezīmes

1. Steinthal H. Die Sprachwissenschaft Wilhelm von Humboldt’s und die Hegel’sche Philosophie. – Berlin, 1848.

2. Potebnja A. A. Myslj i jazyk. – Harjkov, 1862.

3. Cassirer E. Die kantischen Elemente in Wilhelm von Humboldt’s Sprachphilosophie. // Fs. Paul Hensel. – Greiz: Ohag, S. 105 –127.

4. Weisgerber L. Von der Kräften der deutschen Sprache. Bd. 1 – 4. – Düsseldorf, 1971–1974.

5. Ramischwili G. Einheit in der Vielheit. Grundfragen der Sprachtheorie im Geiste Wilhelm von Humboldts. – Bonn: Dümmler, 1988/89.

6. Gumboldt V. Izbrannye trudy po jazykoznaniju. – Moskva: Progress, 1984.

7. Gumboldt V. Jazyk i filosofija kuljtury. – Moskva: Progress, 1985.

8. Humbolts V. Izlase. Fragmenti no valodnieciskiem darbiem. – Rīga: Zvaigzne, 1985.

9. Wilhelm von Humboldts Gesammelte Schriften. Bd. 1–17. – Berlin, 1903–1936.

Publicēts: Kentaurs XXI, nr. 18, R., 1999, 58. – 63. lpp.

     

 
Jūs esat 4948777. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs