Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   A. Bīlenšteina Die lettische Sprache.. - nozīmīgs 19. gs. indoeiropeistikas avots     

Drukāt         

    
    

Sarma Kļaviņa

A. Bīlenšteina Die lettische Sprache .. – 
nozīmīgs 19. gs indoeiropeistikas avots

Prof. Arturs Ozols savā 50 gadu jubilejā 1962. gadā saņēma dāvanu no rakstnieka un literatūrzinātnieka Antona Birkerta. Un tā bija Augusta Bīlenšteina ievērojamais darbs Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache.., izdots 1892. gadā. Dāvanai bija pievienota arī Gothilfa Hilnera, Piņķu mācītāja, grāmatiņa par A. Bīlenšteinu (1907) un apsveikuma dzejolis. Gribu nolasīt divas četrrindes no tā:

 Arī Augustam Bīlenšteinam šomēnes ir dzimšanas diena: 4. martā apritēja 175 gadi kopš viņa dzimšanas.

 A. Bīlenšteina darbs Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklarend und vergleichend dargestellt izdots 2 sējumos Berlīnē 1863. un 1864. gadā un tiek uzskatīts par pirmo zinātnisko latviešu valodas gramatiku. Jāpiezīmē, ka A. Bīlenšteins latviešu valodas gramatikai ir veltījis vēl 2 darbus:

Lettische Grammatik – praktisku rokasgrāmatu tiem, runājot autora vārdiem, kas valodu uzskatīja nevis par pētīšanas objektu, bet par iespējami korektas saprašanās līdzekli, tā izdota Jelgavā 1863.gadā pirms Die lettische Sprache un, pēc autora domām, tā prasa no lasītāja vismaz labu ģimnāzijas izglītību;

tādēļ nācās sagatavot vēl vienu darbu tiem, kas vēlējās iepazīt latviešu valodu, šī grāmatiņa Die Elemente der lettischen Sprache nāca klajā Jelgavā 1866. gadā.

Bīlenšteina Die lettische Sprache ir izdota arī 20. gs.– Leipcigā 1972. gadā.

Referātā pievērsīšos vienam aspektam – kā A. Bīlenšteina zinātnisko gramatiku izmantoja 19. gadsimta Eiropas valodnieki, līdz ar to – kādā mērā latviešu valoda bija 19. gs. salīdzināmi vēsturiskās valodniecības uzmanības lokā. Šoreiz ārpus pētījuma būs atstāti Lietuvas valodnieki, kuru redzeslokā latviešu valodai ir īpaša vieta. Šoreiz runāsim par to, kādu uzmanību Jaunauces latviešu draudzes mācītāja izstrādātajai latviešu valodas gramatikai veltīja Eiropas universitāšu profesori, salīdzināmi vēsturiskās valodniecības profesionāļi.

Kā zināms, valodniecība par patstāvīgu zinātnes nozari izveidojās 19. gs. 1. ceturksnī Vācijā, Dānijā un Krievijā, kad sāka izmantot valodu salīdzināmi vēsturisko metodi. Baltu valodām, īpaši lietuviešu valodai, tāpat kā sanskritam, to seniskuma dēļ pievērsās jau salīdzināmi vēsturiskās metodes radītāji: Rasmuss Rasks Dānijā (1818), Francis Bops (1833; 1853) un Jākobs Grimms Vācijā (1848); vēlāk arī salīdzināmās fonētikas un etimoloģijas pamatlicējs Augusts Frīdrihs Pots (1837–1841).

1852. gadā uz Lietuvu devās vācu valodnieks, toreizējais Prāgas universitātes profesors Augusts Šleihers, apguva lietuviešu valodu, uzrakstīja tās gramatiku (publicēta Prāgā 1856. gadā), sastādīja lasāmgrāmatu ar vārdnīcu (1857), tātad vispusīgi iepazīstināja Eiropas zinātni ar lietuviešu valodu un folkloru. Diemžēl līgumā ar Krievijas Zinātņu akadēmiju 60. gados plānotā pievēršanās latviešu valodai nenotika Šleihera slimības un pāragrās nāves dēļ. (Šleihers atstāja šo pasauli 47 gadu vecumā). Tomēr latviešu valoda nav aizmirsta viņa nozīmīgākajos darbos – Eiropas valodu apskatā (1850) un Indoeiropiešu valodu salīdzināmās gramatikas kompendijā (1861– 62), kas bija salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pirmā perioda vainagojums.

Visi pieminētie lielie Eiropas valodnieki, kā liecina viņu darbi, iepazinuši latviešu valodu pēc Stendera gramatikas un vārdnīcas un Rozenbergera formu mācības.

Taču ar latviešu valodu šos un vēl citus zinātniekus jau pirms Die lettische Sprache iznākšanas iepazīstināja arī Dr. Augusts Bīlenšteins gan viņa vizīšu laikā Vācijā, gan plašajā zinātniskajā sarakstē. Tā, 1858. gadā Kēnigsbergā A. Bīlenšteins ar prof. Ferdinandu Neselmani apsprieda lietuviešu ortogrāfiju. Berlīnē A. B. tikās ar prof. Adalbertu Kūnu, kas nodarbojās ar salīdzināmo valodniecību un salīdzināmo mitoloģiju un kopš 1852. gada izdeva pirmo žurnālu salīdzināmajā valodniecībā (KZ). Kūns izkārtoja A. Bīlenšteinam tikšanos ar Jākobu Grimmu, par ko A. B. raksta: .. es iegāju viņa darbistabā kā vācu zinātnes svētnīcā. Šā ceļojuma laikā A. B. tikās arī ar salīdzināmās valodniecības pamatlicēju Berlīnes universitātes profesoru Franci Bopu. A. Bīlenšteins bija pirmais, kas varēja sniegt Bopam ziņas par latviešu valodu: par patskaņu kvalitātēm, par stieptām un lauztām skaņām un par daudz ko citu.

1859. gadā pa ceļam uz Šveici Bīlenšteins Hallē apmeklēja emeritēto profesoru Augustu Frīdrihu Potu, kas 1837. un 1841. gadā bija publicējis divās daļās latīņu valodā grāmatu par baltu (viņa terminoloģijā – latviešu) valodu attieksmēm ar citām ide valodām, galvenokārt ar slāvu, ko saīsināti mēdz apzīmēt: Commentationes. Tā bija pirmā baltu valodām veltītā grāmata salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā. Par tās rašanos un rūgto likteni varat lasīt Ģertrūdes Benzes rakstā A. F. Pott und die balto – slawischen Sprachbeziehungen. // Baltistica. Vilnius, 1994, nr. 4 (priedas), s. 16–21.

Pots 1852. gadā bija kļuvis arī par A. Bīlenšteina vadītās Latviešu literārās (t. s. Latviešu draugu) biedrības goda biedru.

Ar Augustu Šleiheru, 19. gs. 50. – 60. gadu ietekmīgāko valodnieku, ide ciltskoka teorijas radītāju, naturālisma ideju paudēju, Prāgas un vēlāk Jēnas universitātes profesoru, lietuviešu valodas gramatikas autoru, A. Bīlenšteins aktīvi sarakstījās, bet 1864. gadā tika sirsnīgi uzņemts Šleihera mājā Jēnā.

Darbu pie Die lettische Sprache A. B. bija uzsācis jau 50. gadu vidū. 1859./60. gada ziemā Montrē pie Ženēvas ezera tas tika pabeigts un rudenī iesniegts Krievijas ZA Sanktpēterburgā. Ar recenzentu – sanskritologa Otto fon Bētlinga, orientālista Antona fon Šīfnera un valodnieka Ferdinanda Vīdemaņa – lēmumu ZA piešķīra A. Bīlenšteinam pusi Demidova prēmijas un līdzekļus darba izdošanai. 1863. gadā publicēts 1. sējums – Skaņu mācība un Vārdu darināšana; 2. sējums publicēts 1864. gadā un veltīts vārdu locīšanai (deklinēšanai un konjugēšanai) un arī nelokāmiem vārdiem, kas nosaukti Formworter.

3. izdevumā 1871. gadā, ko pēc autora nāves sagatavoja A. Leskīns un J. Šmits, arī.

Kad A. Pots 1868. gadā Hallē publicēja grāmatu par Eiropas valodu dažādību, ko pierāda skaitļa vārdi, un par dažādām skaitīšanas metodēm, latviešu skaitļa vārdu avots bija Bīlenšteina Die lettische Sprache un arī O. Rozenbergera Formenlehre der lett. Sprache, ko Pots izmantojis jau agrāk.

Kad Augusts Fiks 1868. gadā Getingenē laida klajā savu etimoloģisko vārdnīcu, kuras 1. izdevums saucas Ide pamatvalodas vārdnīca, bet vēlākie ir nosaukti par Ide valodu salīdzināmo vārdnīcu, latviešu valodas materiāls tajā ņemts no A. B. Lett. Spr. Arī grāmatā par Eiropas indoģermāņu kādreizējo valodas kopību (Getingena, 1873), kas oponē iepriekšējā gadā izdotajam Johannesa Šmita darbam par indoģermāņu valodu radniecības saitēm un viņa paustajai viļņu teorijai.

Latviešu valodai ļoti daudz uzmanības ar Bīlenšteina Lettische Grammatik un dažviet ar Die lettische Sprache starpniecību ir veltījis ievērojamais ukraiņu filologs, Harkovas universitātes profesors Aleksandrs Potebņa. (Jānis Endzelīns uzsāka darbu šajā universitātē 1908. gadā, t. i., 17 gadu pēc A. Potebņas nāves). Doktora disertāciju Piezīmes par krievu gramatiku Potebņa aizstāvēja 1874. gadā. Tās pirmie divi sējumi tika publicēti 1888. g., 3. sējumu 1899. gadā (astoņus gadus pēc autora nāves) ir izdevusi viņa sieva, bet 4. sējuma 2 daļas pēc rokrakstiem ir izdotas tikai 1941. gadā un atkārtoti 1977. un 1985. gadā. Starp citu, šīs publikācijas sagatavošanā ir piedalījušies arī Jozs Balčikonis un Jānis Loja.

Potebņas gramatiskās mācības pamatā ir divi principi: 1) starp vārdu, vārdšķiru, teikuma locekli un teikumu pastāv sistēmiska savstarpēja sakarība; 2) valodas parādības ir vēsturiski mainīgas. Gramatikā ir iekļauts ļoti bagāts slāvu un baltu valodu materiāls: konsekventi līdzās lietuviešu valodas materiālam no Šleihera gramatikas dots latviešu materiāls no Bīlenšteina gramatikas. Tādējādi visvairāk citētie autori ir Bīlenšteins, Buslajevs, Miklošičs, Srezņevskis un Šleihers. Īpaši detalizēti, piemēram, ir aplūkoti divdabji, arī instrumentālis. Potebņa analizē 8 instrumentāļa veidus. Kā tas Bīlenšteinam? Būdams arī folklorists, Potebņa savā izklāstā daudz iesaistījis arī latviešu tautasdziesmu valodas materiālu, kas ņemts no J. Sproģa Viļņā 1868. gadā izdotā krājuma un no F. Brīvzemnieka 1873. gadā Maskavā publicētā kopojuma.

Intensīvi Bīlenšteina zinātnisko gramatiku izmantoja jaungramatiķi, īpaši lietuviešu valodai veltītos darbos. Vispirms Leipcigas universitātes profesors, slāvists un baltists Augusts Leskīns, pie kura, starp citu, lietuviešu valodu mācījās students Ferdinands de Sosīrs. Leskīna pētījumā Die Declination im Slavisch–Litauischen und Germanischen, kas publicēts 1876. gadā, tāpat arī monogrāfijās par skaņu miju saknē lietuviešu valodā (1884) un par nomenu darināšanu lietuviešu valodā (1891) latviešu valodas materiāls ņemts no Bīlenšteina Die lettische Sprache un K. Ulmaņa vārdnīcas.

Nedaudz par katru no pieminētajiem Leskīna darbiem.

Pētījumā par deklināciju Leskīns, atzīstot Bīlenšteina gramatiku par patiesi izcilu, tomēr piebilst, ka formu izpratni tajā diemžēl bieži ierobežo tieksme latviešu formas tieši attiecināt uz senākajām pieejamām vai arī rekonstruētām pirmformām.

Nomenu un pronomenu deklinācijas analīzei Leskīns latviešu formas ir ņēmis no Bīlenšteina Die lettische Sprache 2. sējuma. Noteikto adjektīvu locīšanas apskatā tieši latviešu valoda pārstāv baltu valodas: nodaļai par noteikto adj. locīšanu slāvu un lietuviešu valodā ir 2 apakšnodaļas: Im Slavischen un Im Lettischen.

Bīlenšteina Die lettische Sprache 1. sējumā nodaļā par verbu darināšanu ir aplūkotas 12 atvasinātu verbu klases un noslēgumā dota pārskata tabula ar statistiskiem datiem par tām. Šo tabulu Leskīns ir nosaucis par pamācošu (lehrreich) un pārņēmis no tās datus par iteratīviem, kauzatīviem un faktitīviem verbiem sava darba Skaņu mija lietuviešu saknēs pēdējā nodaļā, kas veltīta atvasinātiem verbiem.

Monogrāfijā par nomenu darināšanu Leskīns lietuviešu nomenus ir analizējis pa sufiksiem: vispirms ar vokāliskiem, tad ar konsonantiskiem sufiksiem darinātie vārdi. Tāpat kā Bīlenšteins, kā Šleihers un citi Leskīns grupē piedēkļus pēc līdzskaņa, kas atrodas piedēkļa centrā. (Bīlenšteinam – Hauptelement des Derivationssuffixes). Lietuviešu vārdiem viscaur ir pievienoti latviešu vārdi, kas ņemti no K. Ulmaņa vārdnīcas (Rīga, 1872) un Bīlenšteina Die lettische Sprache. Ir uzņemti arī senprūšu vārdi, kas noteikti ar lielāku vai mazāku drošību, norādījis autors.

(Bīlenšteinam Wortbildung ir skaņu mija saknē, derivācija, t. i., atvasināšana, un salikteņu veidošana, arī ar priedēkļiem resp. prepozīcijām; Leskīns aplūko tikai atvasināšanu ar piedēkļiem).

A. Bīlenšteina Die lettische Sprache ir devusi arī latviešu valodas piemērus Leskīna slāvu valodu salīdzināmās gramatikas lekcijām, to redzam šo lekciju publicētajā tekstā.

Jaungramatiķu darbības virsotne ir Kārļa Brugmaņa (Leipciga) un Bertolda Delbrika (Jēna) izstrādātā fundamentālā indoģermāņu valodu salīdzināmā gramatika piecos sējumos (Grundriss der vergleihenden Grammatik der indogermanischen Sprachen).  

Latviešu valoda salīdzināmi vēsturiskās metodes nostiprināšanās
perioda zinātniskos darbos (50. – 60. gadi)

A. Schleicher 1850 – Sprachen Europas  in systematischer Übersicht (Bonn)

A. Schleicher 1852 – Die Formenlehre der kirchenslavischen Sprache (Bonn)

A. Schleicher 1856 – Litauische Grammatik (Prag)

A.Schleicher 1861, 1862 – Compendium der vergleichenden Grammatik  der indogermanischen Sprachen (Weimar)

A. Schleicher 1865 – Краткий очерк доисторической жизни северного отдела индогерманских языков (Sankt – Petersburg)

A. Pott 1868 – Die Sprachverschiedenheit in Europa an den Zahlwörtern nachgewiesen (Halle)

A. Pott 1887 – Zur Literatur der Sprachenkunde Europas (Leipzig)

A. Fick 1868 – Wörterbuch der indogermanischen  Grundsprache (Göttingen)

A. Fick 1873 – Die ehemalige Spracheinheit der Indogermanen Europas (Göttingen)

T. Benfey 1869 – Geschichte der Sprachwissenschaft und  orientalischen Philologie in Deutschland  (München)

Latviešu valoda jaungramatiķu perioda zinātniskos darbos
(70. gadi – gs. beigas)

A. Leskien 1876 – Die Declination im Slavisch – Litauischen und  Germanischen (Leipzig)

A. Leskien 1884 – Der Ablaut der Wurzelsilben im Litauischen  (Leipzig)

A. Leskien 1891 – Die Bildung der Nomina im Litauischen (Leipzig)

K. Brugmann, B. Delbrück 1886 – 1893 – Grundriss der vergleichenden Grammatik der indogermanischen Sprachen (Strassburg)

K. Brugmann 1903 – Kurze vergleichende Grammatik  der indogermanischen Sprachen (Leipzig)

K. Brugmann 1904 – Die Demonstrativpronomina der indogermanischen Sprachen (Leipzig)

H. Osthoff 1884 – Zur Geschichte des Perfekts im Indogermanischen .. (Strassburg)

A. Potebņa 1888 – 1899 – Iz zapisok no russkoj grammatike (Charjkov)

J. Zubaty 1894 – O alliteraci v písních lotyšských a litevských (Prag)

J. Zubaty 1896 – Über die sogenannten Flickvokale des lettischen Volkslieds (Prag)

J. Baudouin de Courtenay 1893 – Rez.: Dr. A. Bielenstein Die Grenzen  des lettischen Volkstammes.. (Stuttgart)

A. Bezzenberger 1875 – Litauische und lettische Drucke  des XVI Jahrhunderts (Göttingen)

A. Bezzenberger 1885 – Lettische Dialekt – Studien (Göttingen)

A. Bezzenberger 1886 – Undeutsche Psalmen (Mitau)

A. Bezzenberger 1888 – Über die Sprache der preussischen Letten (Göttingen)

A. Bezzenberger 1889 – Die kurische Nehrung und ihre Bewohner (Stuttgart)

W. Prellwitz 1891 – Die deutschen Bestandteile in der lettischen Sprachen (Göttingen)

R. Hassencamp 1876 – Über den Zusammenhang des lettoslavischen und germanischen Sprachstammes (Leipzig)

V. Thomsen 1890 – Beröringer mellem de finske og de baltiske (litauisk– lettiske) Sprog (København)

J. Mikola 1894 – Berührungen zwischen den westfinnischen und slavischen Sprachen (Helsingfors)

Ф. Фортунатов 1885 – Об ударении и долготе в балтийских языках

Г. Ульянов 1888 – Основы настоящего времени в старославянском и литовском языках (Варшава)

Г. Ульянов – Значения глагольных основ в литовско–славянском языке (Варшава)

19. gadsimts Eiropas valodniecības vēsturē

I. Periods pirms salīdzināmi vēsturiskās metodes – gs. sāk. – 1816. g.

II. Salīdzināmi vēsturiskās metodes rašanās – 1816. g. – 40. gadi

III. Salīdzināmi vēsturiskās metodes nostiprināšanās – 50. – 60. gadi

IV. Jaungramatiķu periods – 70. gadi – gs. beigas

 

Latviešu valoda zinātniskos darbos pirms salīdzināmi vēsturiskās metodes
(19. gs. sāk. – 20. gadi)

J. Chr. Adelung, J. S. Vater, 1806 – 1817, Berlin, Mithridates oder allgemeine Sprachenkunde

J. S. Vater 1815, Berlin, Literatur der Grammatiken, Lexika und Wörtersammlungen aller Sprachen der Erde

J. S. Vater, 1821, Braunschweig, Die Sprache der alten Preussen

J. S. Vater, 1822, Halle, Vergleichungstafeln der europäischen Stammsprachen und Süd – West – Asiatischer

Latviešu valoda salīdzināmi vēsturiskās metodes rašanās perioda zinātniskos darbos

 R. K. Rask, København, 1818, Undersögelse om det gamle  Nordiske eller Islandske  Sprogs oprindelse

F. Bopp, Berlin, 1823, Vergleichende Zergliederung  des Sanskrits und der mit ihm verwandten Sprachen (1.Abhandlung)

F. Bopp, Berlin, 1833 – 1852, Vergleichende Grammatik ..

F. Bopp, Berlin, 1853, Über die Sprache der alten Preussen

J. Grimm, Göttingen, 1822, Rez.: J. S. Vater Die Sprache der alten Preussen

J. Grimm, Göttingen, 1825, Rez.: L. Rehsa Dainos oder  Litauische Volkslieder

J. Grimm, Leipzig, 1848, Geschichte der deutschen Sprache

A. F. Pott, Halle, 1837, De Borusso – Lithuanicae tam  in Slavicis quam Letticis linguis principatu commentatio

A. F. Pott, Halle, 1841, Commentatio de linguarum  letticarum cum vicinis nexu

Aber wie groß auch die Ähnlichkeit auf beiden Seiten ist, so ist es doch klar, daß die lettischen Sprachen (Altpreußisch, Litauisch und Lettisch) nicht den slavischen und gotischen entsprungen sein können, da ihre Einrichtung so weitaus künstlicher ist.

Richtiger ist es wohl, es (das Baltische) für einen eignen Stamm anzunehmen, nahe verwandt mit dem slavischen, aber noch näher mit dem gotischen.

(R. K. Rask. Undersögelse om det gamle Nordiske eller Islandske Sprogs Oprindelse. – København: Gyldendals, 1818, S. 173)

Warum benennt er, wie auch Thunmann und Hennig vor ihm, die ganze Sprachfamilie mit einem Namen, den schon eine einzelne von ihnen für sich in Anspruch genommen hat? Seine linguae Letticae geben gar zu leicht zu Mißverständnissen Veranlassung. Ich würde vorschlagen, diese Familie die der Baltischen Sprachen oder sonst irgend wie zu nennen.

(G. H. F. Nesselmann. Die Sprache der alten Preußen an ihren Überresten erläutert. – Berlin: Reimer, 1845, S. XXIX)

  

Latviešu valoda 19. gadsimta Eiropas valodniecības redzeslokā:
historiogrāfisks pētījums

Kad domājam par mūsu valodas iekļaušanos Eiropas valodu saimē un t. s. mazo valodu nākotni, kad runājam par Latvijas zinātnes ieiešanu vienotā Eiropas zinātnes telpā, der atcerēties, ka latviešu valoda jau 19. gadsimtā bija Eiropas zinātnes redzeslokā.

Kā zināms, valodniecība par patstāvīgu zinātnes nozari izveidojās Vācijā, arī Dānijā, tikai 19. gs. 1. ceturksnī. Tad statiski aprakstošo pieeju nomainīja atziņa par valodu vēsturisko attīstību un valodu radniecību. Tad sāka noskaidrot likumības valodā, salīdzinot radu valodu skaņas un formas, resp., sāka izmantot salīdzināmi vēsturisko metodi. Zināms arī, ka baltu valodām, īpaši lietuviešu valodai, tāpat kā sanskritam, to seniskuma dēļ bija un ir svarīga loma indoeiropiešu valodu salīdzināmi vēsturiskajā pētniecībā.

Pasaules valodnieku aktīvo pievēršanos lietuviešu valodai ir izpētījis un divsējumu grāmatā aprakstījis A. Sabaļausks jau 1979. – 82. gadā. Diemžēl par latviešu valodu šāda pētījuma pagaidām nav. Ir tikai īss pārskats par latviešu valodas pētniekiem, ko 1934. gadā 15 lappusēs devis A. Augstkalns, bet par baltu filoloģijas darbiniekiem – J. Endzelīns 1945. gadā 20 lappusēs.

Šī situācija rosināja uzsākt historiogrāfisku pētījumu, lai precīzi noskaidrotu latviešu valodas klātbūtni Eiropas zinātnes procesā 19. gadsimtā. Apzināti ārpus pētījuma ir atstāti Lietuvas valodnieki, kuru redzeslokā latviešu valodai ir īpaša vieta.

Pētījums ir organizēts pēc lingvistiskajā historiogrāfijā tradicionāliem principiem: pēc hronoloģiskā un personāliju principa.

Kā minēju iepriekš, 19. gadsimta centrālais notikums zināšanās par valodu Eiropā ir salīdzināmi vēsturiskās valodniecības rašanās un nostiprināšanās, sakarā ar to arī var izdarīt gadsimta periodizāciju un var izšķirt 4 zinātniskas paradigmas. Protams, šī periodizācija nav absolutizējama, tā arī neuzceļ Berlīnes mūri starp atsevišķiem periodiem.

Tā kā Sosīra vārdiem runājot, zinātne par valodu radās 19. gs. , attīstījās un tika lolota Vācijā, pētījumā galvenā uzmanība veltīta šai Eiropas daļai.

Referātā vēlos parādīt:

1)     Eiropas valodnieku interesi par latviešu valodu šajos 4 periodos visa 19. gadsimta garumā,

2)     uzskatu attīstību par baltu valodu cilmi un to attieksmēm ar citām ide saimes valodām, nepievēršoties citiem jautājumiem,

3)     baltu valodu nosaukuma vēsturi.

Iekams sākt inventarizāciju pa periodiem, pieminēsim galvenos avotus, no kuriem 19. gs. Eiropas zinātnieki varēja iepazīt latviešu valodu. Līdz 1863./64. gadam galvenie rakstu avoti bija vecā Stendera gramatikas un vārdnīcas (18. gs.), arī Tērbatas universitātes latviešu valodas docētāja O. Rozenbergera formu mācība (1848, 1852). Kad 1863./64. gadā Berlīnē tika izdota pirmā zinātniskā latviešu valodas gramatika – A. Bīlenšteina Die lettische Sprache .., tā kļuva par galveno avotu Eiropas valodniekiem. Gadsimta pēdējā ceturksnī tai pievienojās arī bīskapa Kristiāna Ulmana un Gustava Bražes vārdnīca (1872/80). Dzīvo latviešu valodu autentiskā vidē Eiropas valodnieki sāka iepazīt tikai 80. gados, bet par to hronoloģiskā secībā.

1. periodā – no 19. gadsimta sākuma līdz salīdzināmi vēsturiskās metodes dzimšanai – protams, turpinās 17. un 18. gs. aizsāktā valodu materiāla vākšana un valodu klasifikācijas mēģinājumi. Latviešu valodas un folkloras materiāli salīdzināmi vēsturiskās metodes priekšvakarā jau ir ievietoti vairākos Eiropā ļoti populāros un zinātnieku atzītos izdevumos. Šoreiz nedaudz par tiem, kas publicēti 19. gadsimtā, jāteic, ka katrs no tiem varētu būt atsevišķa referāta objekts.

No 1806. līdz 1817. g. 4 sējumos Berlīnē tiek izdots Johana Hristofa Adelunga un Johana Severīna Fātera darbs Mitridāts jeb vispārīgā valodniecība ar Tēvreizi kā valodas paraugu gandrīz 500 valodās un izloksnēs.

Adelungs, ievērojams vācu leksikogrāfs un valodnieks, paspēja sagatavot tikai darba pirmo sējumu, kas veltīts Āzijas valodām. Darbu turpināja filozofijas doktors, Halles universitātes teoloģijas profesors, Berlīnes, Minhenes un citu ZA korespondētājloceklis J. S. Fāters. Eiropas valodām veltītajā 2. sējumā viņš aplūko arī ģermāniskas slāvu jeb latviešu valodas (Germanisch – Slavischer oder Lettischer Sprachstamm), jo to tautas esot radušās no gotu un slāvu sajaukuma, ko pazīstot ar vārdu Letva jeb Letten. Šajās valodās divas trešdaļas esot slāviskas. Arī ziemeļu kaimiņu – somu – valoda esot ietekmējusi šo sajaukumu, bet gan tikai latviešu valodu šaurākā izpratnē. Par latviešu valodu šaurākā izpratnē dots neliels komentārs un trīs Tēvreizes paraugi: Kurzemē un Vidzemē lietotā, no 1615. gada Latviešu rokasgrāmatas un kuršu Tēvreize. Mitridāta 4. sējumā – Papildinājumos – dots vēl arī latgaliešu Tēvreizes paraugs, kas nosaukts par Vitebskas guberņas latviešu vai lietuviešu katoļu draudzes lūgšanu.

Informāciju par baltu valodām noslēdz 13 punktos ļoti īsi raksturota latviešu, lietuviešu un senprūšu leksika, fonētika, morfoloģija un sintakse, visur saskatot slāvu vai vācu valodas ietekmi.

Mitridāta autori bija ne tikai bibliotekāri, bet arī bibliotēkas jeb kabineta zinātnieki (Bibliothekgelehrte) (V. Tomsens).

Taču J. S. Fātera turpmākā darbība valodniecībā ir nozīmīga ar to, ka viņš ir apkopojis jaunos un atšķirīgos viedokļus par baltu valodām savā grāmatā Senprūšu valoda 1821. g., kā arī devis ziņas par latviešu valodu un literatūras sarakstu, kur par to uzzināt vairāk, – bibliogrāfiskajā rādītājā Literatur, 1815, 1847).

2. periodu – salīdzināmi vēsturiskās metodes rašanos – 1816. gadā ievada vācu valodnieka Franča Bopa darbs par sanskritvalodas konjugācijas sistēmu salīdzinājumā ar grieķu, latīņu, persiešu un ģermāņu valodām. Taču tajā nav izmantota ne lietuviešu, ne arī latviešu valoda.

Faktiski pirmais salīdzināmi vēsturisko metodi ir lietojis dāņu valodnieks Rasmuss Kristiāns Rasks 1814. gadā Pētījumā par senziemeļnieku jeb islandiešu valodas izcelšanos, kas publicēts gan tikai 1818. gadā. Viņš ir arī pirmais, kas uzskata baltu (toreizējā terminoloģijā – latviešu) valodas par patstāvīgu valodu grupu (skat. fragmentu no Raska grāmatas tulkojuma vācu valodā!).

Francis Bops, Berlīnes universitātes profesors, lietuviešu un arī latviešu valodai pievēršas, sākot ar 1822. gadu. Par to liecina viņa sarakste un 1823. gadā Berlīnes ZA nolasītais apcerējums par saknēm un 1. un 2. personas pronomeniem, kas vēlāk publicēts ciklā Salīdzinoša sanskrita un tam radniecīgu valodu analīze, par ko pats Fr. Bops ir rakstījis: Agrāk salīdzinātajām valodām esmu pievienojis arī latviešu, lietuviešu, senprūšu un slāvu valodas. To man izdevās noskaidrot jau pēc referāta tēžu nodošanas, tāpēc tajās ir fiksēta Bopa pievēršanās latviešu valodai, sākot ar viņa un visa šī perioda nozīmīgāko darbu – trīssējumu Sanskrita, zenda, armēņu, grieķu, latīņu, lietuviešu, senslāvu, gotu un vācu valodas salīdzinošo gramatiku (1833–1852). Šā darba visos sējumos skaņu un formu analīzē izmantots arī latviešu valodas materiāls, bet 1. sējumā Bops ierosinājis nosaukumu indoģermāņu valodas aizstāt ar nosaukumu indoeiropiešu valodas.

Baltu valodu savstarpējās attieksmes un attieksmes ar slāvu valodām Bops aplūko grāmatā Par senprūšu valodu (1853). Prūšu valoda .. veido ar lietuviešu un latviešu šauru valodu loku, kas robežojas vispirms ar slāvu valodu apgabalu, bet kas nav uzlūkojams par tā sastāvdaļu... Tas, ka latviešu valodas ar slāvu valodām ir ciešākā radniecībā nekā ar citām mūsu saimes valodām un valodu grupām, jāsaprot tā, ka tās ilgāku laiku ar slāvu valodām vai kādu slāvu valodu palikušas kopā.

Trešais sal. vēstur. valodniecības pamatlicējs ir Jākobs Grimms. Viņa interesi par baltu valodām apliecina personīgās bibliotēkas grāmatas. Starp tām atrodama arī Stendera vārdnīca un Bīlenšteina gramatika (1863). Latviešu valodas materiālu izcilais valodnieks, folklorists un vēstures pētnieks ir izmantojis vispirms recenzijās un rakstos. Recenzējot Fātera grāmatu (1822), Grimms dod diezgan plašu pārskatu par baltu valodām, arī latviešu valodu: Šī valoda ar savu vārdu bagātību, labskanību un gramatisko daudzveidību stāv līdzās jebkurai vācu vai slāvu valodai.. Recenziju par Rēzas dainām Grimms nobeidz ar vēlēšanos: Atliek tikai sagaidīt valodu un dzejas studēšanai pilnīgu latviešu tdz krājumu, jo Vāra un Bergmaņa krājumi ir nepilnīgi un neizstrādāti. Redzams, cik labi Grimms ir pazinis Rūjienas mācītāja Bergmaņa un viņa līdzstrādnieka Vāra mājas tipogrāfijā izdotos tdz krājumus.

Ļoti daudz latviešu valodas materiāla Grimms ir iekļāvis savā grāmatā Vācu valodas vēsture (1848), piem., nodaļās par metālu, mēnešu u. c. nosaukumiem, bet nodaļā par tautu pārvietošanos viņš raksta par baltu (Grimma terminoloģijā – par lietuviešu) tautām: Par piekto Eiropas tautu es uzskatu lietuviešus, par kuriem vēsture gandrīz klusē, bet kurus izceļ vērtīgā valoda.. Tā sadalījusies trīs zaros, turklāt prūšu valoda ir pilnīgi izmirusi.. Lietuviešu valoda dzīva Austrumprūsijā un Žemaitijā.., latviešu valoda – Kurzemē un Vidzemē. Šeit pat arī Grimms atzīst par aplamu agrāko pieņēmumu par lietuviešu (resp. baltu) izcelšanos tautu sajaukuma rezultātā.

(1858. gadā A. Bīlenšteins Berlīnē apmeklēja gan Bopu, gan Grimmu).

Pirmo, īpaši baltu valodām veltītu grāmatu salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā ir publicējis Halles universitātes profesors Augusts Frīdrihs Pots latīņu valodā 2 daļās 1837. un 1841. gadā. I daļa Apcerējums par prūšu – lietuviešu valodas radniecību ar slāvu un latviešu valodām bija iecerēta kā Halles universitātes dāvana Getingenes universitātei 100 gadu jubilejā. Citu drošais apgalvojums, ka latviešu valodas (saglabāju visu atzīto nosaukumu) cēlušās no slāvisku elementu sajaukšanās ar ģermāniskiem, tostarp arī gotu, ir kļūda, turklāt – visai liela, raksta Pots.

2. daļā Apcerējums par latviešu valodu sakariem ar kaimiņiem autors atšķirībā no laikabiedriem nopietni pētījis leksiku pa semantiskām grupām. Latviešu valodas materiālu smēlis no Stendera vārdnīcas un gramatikas.

Tāpat kā daudzi Pota laikabiedri viņš uzskata, ka baltu valodām nav lemts garš mūžs, tāpēc to vērtīgais materiāls aktīvi jāizmanto indoeiropeistikā.

1845. gadā grāmatā par senprūšu valodu Kēnigsbergas universitātes profesors Georgs Heinrihs Ferdinands Neselmanis, runājot par Pota darbu, raksta: Kādēļ viņš, .. valodu grupu sauc vārdā , kas jau ir aizņemts, lai nosauktu vienu no tām? Viņa “latviešu valodas’’ viegli var kļūt par cēloni pārpratumiem. Es ierosinātu šo valodu grupu saukt par baltu valodām vai kā citādi. Šis Neselmaņa ieteiktais nosaukums īsti ieviešas un nostiprinās tikai 20. gs. sākumā.

3. periodā – 50. – 60. gados – nostiprinās sal. vēst. metode.

* Kad iznāca A. Šleihera Kompendija 2. izdevums 1866. gadā, tajā jau bija atsauces uz A. Bīlenšteina Jelgavā izdoto Lettische Grammatik un Berlīnē izdoto Die lettische Sprache.

Publicēts: II Pasaules latviešu zinātnieku kongress. Tēžu krājums. – R., 2001, 109. lpp.

     

 
Jūs esat 4948810. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs