Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Latviešu valoda 19. gadsimta Eiropas valodniecības redzeslokā: historiogrāfisks pētījums     

Drukāt         

    
     Sarma Kļaviņa

Latviešu valoda 19. gadsimta Eiropas valodniecības redzeslokā:
historiogrāfisks pētījums

Baltu valodām, īpaši lietuviešu valodai, tāpat kā sanskritam, to seniskuma dēļ bija un ir svarīga loma indoeiropiešu (ide) valodu salīdzināmi vēsturiskajā pētniecībā.

Pasaules valodnieku aktīvo pievēršanos lietuviešu valodai ir izpētījis un aprakstījis A. Sabaļausks (1979–1982), taču par latviešu valodu šāda pētījuma nav. Īsu pārskatu par baltu filoloģijas darbiniekiem ir devis J. Endzelīns (1945), par latviešu valodas pētniekiem – A. Augstkalns (1934).

Šis referāts tapis, pētot pasaules valodnieku pievēršanos latviešu valodai. Apzināti ārpus pētījuma šoreiz atstāti Lietuvas valodnieki, kuru redzeslokā latviešu valodai ir īpaša vieta.

Salīdzināmi vēsturiskās valodniecības rašanos 19. gs., protams, sagatavoja valodu materiāla vākums un valodu klasifikācijas mēģinājumi 17. un 18. gs., piem., daudzvalodu vārdnīcās jeb katalogos. Viens no tiem – J. K. Adelunga un J. S. Fātera Mitridāts (1806–1817) – ar 500 valodu paraugiem nāca klajā 19. gs. sākumā. 2. sējumā, kas veltīts Eiropas valodām, sava vieta starp pārējām latviešu (= baltu) valodām ir ierādīta arī latviešu valodai.

No salīdzināmi vēsturiskās metodes radītājiem uzmanību baltu valodām pirmais pievērsa R. Rasks (1818). Tad F. Bops savā trīssējumu Vergleichende Grammatik.. (1833–1852) izmantoja lietuviešu valodu līdzās sanskritam, zenda, armēņu, grieķu, latīņu, senslāvu, gotu un vācu valodai. Taču visos sējumos skaņu un formu analīzē lietots arī latviešu valodas materiāls. Viņš arī ierosinājis valodu saimi saukt par indoeiropiešu, nevis indoģermāņu, valodām un paudis savu viedokli par baltu un slāvu attieksmju jautājumu – skat.: Par senprūšu valodu (1853). Latviešu valodas materiālu aktīvi iekļāvis arī J. Grimms Vācu valodas vēsturē (1848).

Īpašu uzmanību ''latviešu'' (= baltu) valodām ir pievērsis A. F. Pots, ide salīdzinošās fonētikas un etimoloģijas pamatlicējs, veltīdams speciālu grāmatu latīņu valodā šo valodu attieksmēm ar slāvu valodām (1837–1841). Arī aplūkojot Eiropas valodu dažādību pēc skaitļa vārdiem, A. Pots bagātīgi izmantojis visu baltu valodu materiālu (1868).

Lai ieviestu skaidrību terminoloģijā, F. Neselmanis 1845. gadā ierosina apzīmējumu baltu valodas.

19. gs. 50. un 60. gadu ietekmīgākais Eiropas valodnieks A. Šleihers, ide ciltskoka teorijas radītājs, naturālisma ideju paudējs, vispusīgi iepazīstināja Eiropas zinātni ar lietuviešu valodu un folkloru, bet līgumā ar Krievijas Zinātņu akadēmiju 60. gados plānotā pievēršanās latviešu valodai diemžēl nenotika Šleihera slimības un pāragrās nāves dēļ. Tomēr viņa nozīmīgākajos darbos – Kompendijā (1861–1862), arī Eiropas valodu apskatā (1850) un citos – latviešu valoda nav aizmirsta. Šleihers to raksturojis pēc Stendera gramatikas un vārdnīcas un Rozenbergera formu mācības.

Latviešu valoda ir pārstāvēta vācu valodnieka A. Fika etimoloģiskajā vārdnīcā (1868), arī viņa pētījumā par ide valodu kādreizējo kopību Eiropā (1873), kas oponē J. Šmita t. s. viļņu teorijai (1872).

Pastiprināta uzmanība latviešu valodai ir pievērsta jaungramatiķu periodā no 19. gs. 70. gadiem. Vācu valodnieku darbos, kas veltīti lietuviešu valodai, piemēram, A. Leskīna pētījumos par deklināciju (1876),par skaņu miju saknē (1884) un par nomenu darināšanu (1891), izmantots arī latviešu valodas materiāls, ko autoram devusi Bīlenšteina gramatika (1863–1864) un Ulmaņa vārdnīca (1872).Pat publicētajās Leskīna slāvu valodu salīdzināmās gramatikas lekcijās skaņu mācības izklāstā atrodam latviešu valodas piemērus. K. Brugmaņa un B. Delbrika fundamentālajā ide valodu piecsējumu salīdzināmajā gramatikā (1886–1893) latviešu valodas piemēri izmantoti pat sintakses daļā. Savukārt, H. Osthofs ļoti daudz latviešu vārdu minējis pētījumos par perfekta vēsturi ide valodās (1884) un par grieķu un latīņu vārdu nozīmēm (1895).

Pirmais Eiropas valodnieks, kas pats piedalījies latviešu valodas pētīšanā, ir A. Becenbergers. Viņš iepazīstināja Eiropas zinātni ar lietuviešu un latviešu 16. un 17. gs. tekstiem (1874–1875), kopā ar A. Bīlenšteinu un L. Štīdu apceļoja Latvijas novadus un publicēja dialektu studijas (1885), aprakstīja Prūsijas latviešu (= kursenieku) valodu (1888; 1889), no 1877. g. izdeva žurnālu par ide valodām, kurā publicējās arī J. Endzelīns un K. Mīlenbahs. A. Becenbergers uzskatāms par baltu filoloģijas pamatlicēju, jo nodarbojās ar visām baltu valodām.

Slāvu zemēs 19. gadsimtā latviešu valoda ir bijusi J. Zubatija (1894; 1895; 1897), F. Fortunatova (1885), J. Boduēna de Kurtenē (1893), A. Potebņas (1874), G. Uļjanova (1891–1895) interešu lokā, bet Skandināvijā – V. Tomsena (1893), H. Pedersena, J. Mikolas redzeslokā.

19. gs. Eiropas valodnieku darbi būtiski ietekmēja gan baltvācu, gan pašu latviešu valodas pētnieku uzskatus un darbību. Arī pirmie profesionālie latviešu valodnieki K. Mīlenbahs un J. Endzelīns apguva Eiropas valodniecības mantojumu un attīstīja tās tradīcijas.

     

 
Jūs esat 4948836. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs