Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Sarma Kļaviņa > Publikācijas     
   Par valodu un kultūras attieksmēm jeb Valoda kā spogulis, loga rūtis un krūze     

Drukāt         

    
    

Sarma Kļaviņa

Par valodas un kultūras attieksmēm jeb Valoda kā spogulis, loga rūtis un krūze

Pirms sākam aplūkot attieksmes, precizēsim jēdzienu izpratni, lai izvairītos no domstarpībām turpmākā gaitā.

1. Daudzi par valodas galveno uzdevumu uzskata sazināšanos. Taču valodas būtība pastāv uzdevumā esamību iekļaut domu formā, atspoguļot to un izzināt. Katra valoda tai raksturīgā veidā saista cilvēku un tautu ar pasauli, ir starpniece izziņā un uztverē. Valodu dažādība nav tikai skaņu un zīmju, bet arī pasaules skatījuma dažādībā. Tādējādi valoda ir kļuvusi par etnosa identitātes pazīmi, ir unikāla un pašā būtībā neaizstājama. Neviena starptautiskā mākslīgā valoda nav spējusi no projekta pārvērsties realitātē, šķiet, tāpēc, ka bijusi radīta par sazināšanās līdzekli vien.

2. Kultūras jēdziena izpratnes daudzveidībā izpaužas attiecīga laika vērtību orientācija un meklējumi. Tomēr dažādās izpratnes vieno atziņas, ka *kultūra ir cilvēka radoša darbība un tās rezultāti, ka *kultūra ir sabiedrības vēsturiskā pieredze un atmiņa, un ka *kultūra ir arī vērtību un normu apguves un lietojuma pakāpe, kvalitāte, atbilstība cilvēcības mēriem.

Kultūra veidojas un iemiesojas valodā. Katra paaudze valodu jau atrod priekšā, un katras paaudzes darbība atspoguļojas valodā.

Vairākām tautām noteiktu kultūras periodu spoguļattēli valodā ir fiksēti. Tā, piemēram, franču kultūras izpausmes valodā (no rakstu valodas sākumiem līdz 20. gs.) ir fiksējis vācietis Karls Foslers (1913, 1929), trešā reiha atveidu vācu valodas spogulī ir iemūžinājis Viktors Klemperers (1946), bet revolucionārā laikmeta seju krievu valodas spogulī ir uztvēris un saglabājis Afanasijs Seliščevs (1928).

Dažādu periodu latviešu kultūras izpausmes mūsu valodā, pirmkārt, ir fiksētas vārdnīcās un ir vairāku pētnieku (A. Ozols, D. Zemzare, L. Roze u. c.) aplūkotas. Taču mūsu laika, deviņdesmito gadu valoda un lielās izmaiņas tajā, gan vārdu krājuma sastāvā un tā lietojumā, gan citās valodas sistēmas daļās vēl nav fiksētas. Sākot ar 1988. gadu, latviešu leksikā ir atgriezušies vārdi, kas piecdesmit gadu bija it kā aizmirsti un vārdnīcās tika apzīmēti par neaktuāliem, novecojušiem, vēsturiskiem un kapitālismam raksturīgiem. Šādi vārdi galvenokārt ir saistīti ar ekonomiku, finansēm, politiku, izglītību, reliģiju un valsts aizsardzību, un tie tiek intensīvi lietoti mūslaiku valodā, īpaši preses, radio, televīzijas valodā.

Savulaik, no 1966. līdz 1976. gadam iznāca Latviešu valodas biežuma vārdnīca 4 sējumos, kas rāda vārdu lietošanas biežumu 3 funkcionālos stilos: zinātniski tehniskajā, publicistiskajā un daiļliteratūras. Publicistikas sējumā, piemēram, redzams, ka 60. gadu sākumā visbiežāk ir rakstīts par padomju tautu, valsti un partiju, protams, komunistisko jeb PSKP, par cīņu, karu un spēku, visbiežāk – bruņotu, par ražošanu un kolhoziem, strādniekiem un kolhozniekiem sociālistiskajā PSRS. Šķiet, mūslaiku dzīvē, valodā un presē domi nē citas parādības: citu partiju un vēlēšanu cīņas, morāles, banku un valdības krīzes, tautas sašķeltība elitē un mazajos cilvēkos, pensionāru stāvoklis un tamlīdzīgi jautājumi. Mūsu intuitīvos priekšstatus varētu pārbaudīt, izveidojot, piemēram, 90. gadu preses biežuma vārdnīcu. Tas neprasītu arī tik lielas pūles kā 60. gadu sākumā, jo avīzes taču jau tiek sagatavotas datorsalikumā. Šādā vārdnīcā mēs ieraudzītu mūsu politiskās un sadzīves kultūras atspulgu, līderu un masu kontūras, notikumu un vērtējumu ēnas.

Bez tam šāda vārdnīca nestu arī praktisku labumu. Tā ļautu nošķirt galvenās un otršķirīgās parādības pašā valodā. Bet tas ir ļoti vajadzīgs, lai veidotu mūsdienu valodas optimālo mācību minimumu tiem tūkstošiem cittautiešu, kuri mācās latviešu valodu. Līdz šim Latvijā izdotās minimumvārdnīcas (J. Baldunčika un O. Buša 1000 vārdu, 1991 un V. Kuzinas leksikas minimums, 1994) ir veidotas uz 60. gadu biežuma vārdnīcas pamata un diemžēl neatspoguļo mūslaiku vārdu krājumu. Protams, M. Trapānes–Soikānes trimdā izstrādātajai minimumvārdnīcai ir cits pamats.

Domājot par valodu kā kultūras spoguli, īpaša uzmanība ir jāpievērš vārdiem un vārdu savienojumiem, kuri nosauc latviskai kultūrvidei raksturīgus, savdabīgus jēdzienus un kuri nav tulkojami citās valodās. Piemēram, latvisku lietu, ideju un simbolu nosaukumi kā sakta, kokle, jāņuzāles, skābputra, sklandrausis, meitas vainadziņš u. tml., historismi un arhaismi kā burtnieks, vagars u. c., folklorismi kā āre, bandas u. c., kā arī latviski frazeoloģismi tādi kā strēbt karstu putru, izskrien kā vilks caur Rīgu, līst kā pa Jāņiem u. tml. Latvietis smaida kā mēness, bet krievu cilvēks – kā nospodrināts patvāris. Neviens ar savu patvāri uz Tulu nebrauc saka krievi, bet latvieši šo pašu spriedumu pauž teicienā Neviens audeklus uz Piebalgu neved.

Latviskās kultūrvides vārdi un teicieni protams rodami dažādās vārdnīcās. Piemēram, pagājušajā gadā iznākušās pirmās Latviešu frazeoloģijas skaidrojošās vārdnīcas 2 sējumos ar apmēram 4000 frazeoloģismiem (autores – LU Baltu valodu katedras docētājas A. Laua, S. Veinberga, A. Ezeriņa). Tā atstaro latvisko kultūrvidi, domāšanu, vērtības un pieredzi. Vai arī tautasdziesmu leksikas skaidrojošā vārdnīciņā Atslēdziņa, ko sagatavojusi Margarita Biezaite un izdevusi Latviešu mūzikas krātuve Adelaidē 1986. gadā. Tomēr šīs vārdnīcas neatbrīvo mūs no uzdevuma izstrādāt Latvju dainu vārdnīcu un arī latviešu kultūrvides vārdnīcu kā mantojumu pēctečiem. Lielās tautas ir jau gādājušas par šāda veida vārdnīcām, piemēram, angļi iepazīstina ar Lielbritānijai raksturīgo, dažkārt talkā ņemot arī fotoattēlus vai zīmējumus, arī vācieši sakopojuši vācu kultūrvides leksiku vārdnīcā.

Spilgti kultūras liecinieki ir arī vietvārdi un personvārdi. Latvijas vietvārdi un latviešu personvārdi nevar žēloties par uzmanības trūkumu.

Daudzi uzskata valodu par zināmā veidā vienaldzīgu instrumentu. Taču valoda ir būtiska kultūras sastāvdaļa, kas sakārto esamības iespaidu plūsmu, ietekmē tās uztveri un cilvēku rīcību. Valoda it kā līdzinās logam, caur kuru mēs uztveram pasauli, bet par šī  loga rūtīm ir kļuvušas valodas vienības un to lietošanas gadu tūkstošu tradīcijas.

Cilvēks galvenokārt dzīvo kopā ar priekšmetiem tā, kā tos viņam parāda valoda.. Tajā pašā aktā, kurā cilvēks vij valodu no sevis, viņš arī ievij sevi valodā, un katra valoda ap tautu, kam tā pieder, apvelk loku, no kura izkļūt iespējams, pārejot citas valodas lokā.

Svešas valodas apguvi tāpēc varētu salīdzināt ar jauna viedokļa apguvi līdzšinējā pasaules skatījumā, jo katra valoda ietver sevī kādas cilvēku daļas priekšstatu veidu un jēdzienu tīklu – rakstījis dižais Vilhelms Humbolts. Pēc viņa domām, katrai valodai ir sava iekšējā forma, ko veido jēdzienu inventārs, to apjoms un robežas, kā arī savstarpējās attieksmes.

Valoda ar savu iekšējo formu iedarbojas uz jaunu jēdzienu formēšanos un uzspiež tiem savu zīmogu. Tādējādi viena un tā pati objektīvās īstenības parādība dažādās valodās tiek atšķirīgi noformēta (ir dažāds jēdzienu apjoms un robežas). Piemēram, krāsu spektra sadalījums un krāsu nosaukumu skaits dažādās valodās ir atšķirīgs, kaut vai latviešu zilam krievu valodā atbilst divi vārdi siņij, goluboj, bet kādā Libērijas nēģeru valodā esot tikai divi vārdi krāsu spektra apzīmēšanai: viens – t. s. silto krāsu nosaukšanai, otrs – auksto. Eiropieši esamībā šķir priekšmetus/būtnes un procesus/darbības, pirmos nosauc lietvārdi, otros – darbības vārdi, bet hopi indiāņu valodā ir tikai viena vārdu šķira – darbības vārdi, un tāpēc ar vārdu lidojošie viņi apzīmē visu, kas lido.

ASV pētnieki, iepazinuši neparastās indiāņu kultūras un valodas, izdarīja secinājumu, ka reālās pasaules uztvere stihiski veidojas uz tautas valodas pamata, ka līdzīgu ainu par līdzīgām fiziskām parādībām var iegūt tikai tad, ja runātāju valodas ir līdzīgas. Šis atzinums radās mūsu gadsimta 30. gados un tika nosaukts par lingvistiskās relativitātes principu jeb tā autoru vārdā – par Sepīra – Vorfa hipotēzi.

Kā raksta B. Vorfs, hopi indiāņu valodā darbības vārdam nav laika formu, bet ir apstiprinājuma forma, kas varētu atbilst eiropiešu pagātnei un tagadnei, un iespējamības forma, kas atbilstu nākotnei. Eiropas valodām raksturīgā trīs laiku sistēma (pagātne – tagadne – nākotne) ir ietekmējusi eiropiešu priekšstatus par laiku kā vienādu nogriežņu rindu, kas līdzīga bezgalīgam lineālam. Priekšstatu par nākotni eiropieši veido uz pagātnes pamata, būdami pārliecināti, ka nākotnē objektīvi laiks ritēs tādā pat ātrumā kā pagātnē. Pēc tās parauga mēs izstrādājam kalendāru, budžetu, programmas, plānus, kā arī cenšamies arvien precīzāk fiksēt un izmērīt laiku dienasgrāmatās, grāmatvedības uzskaitē, hronikās, pierakstos, pulksteņmehānismos.

Turpretī hopi indiāņiem ir svešs un grūti saprotams lineārais priekšstats par laiku. Nākotnes notikums tiek sagatavots iekšēji (ar lūgšanām) un ārēji (ar īpašu ēdienu, deju, apģērbu, ceremoniju utt.).

Katrai valodai piemītošās kategorijas un iekšējā struktūra ir būtiskas. Līdzīgi loga rūtīm tās jātura tīras, jo, runājot igauņu esejista Leonharda Lapina vārdiem, putekļi uzrodas kā neaicināti ciemiņi, tos var slaucīt nepārtraukti, tomēr tie allaž parādās no jauna. Ar gadiem putekļu kārta var sakrāties tik bieza, ka priekšmeti maina savas dabiskās formas.

Bet tas traucē izziņu, uztveri un saziņu. Vai vērts svešu valodu iespaidā zaudēt savas valodas, domāšanas un kultūras patību?

Nosaucot parādību vārdā, dažādas tautas var pievērst uzmanību atšķirīgām tās pazīmēm, tādējādi var veidoties atšķirīgi vārdu tēli, kas katrs savā veidā virza uztveri, izraisa citādas asociācijas un nosaka vārdiem citu poētisko izmantojumu. Zenta Mauriņa savās bērnības atmiņās atceras, kā tēvs viņai mācījis puķu un koku nosaukumus latīniski, latviski, krieviski un vāciski: Latvietis, sirmvecais arājs, pirmo pavasara puķi sauc par pienenīti, kareivīgais vācietis par lauvaszobu (der Löwenzahn – S. K.), un īstenībai svešais krievs neievēro nedz tās pienaino stobru, nedz arī tās zobainās lapas, bet fantastisko, viegli aizpūšamo sēklinīcu un tādēļ to nosaucis par aizpūšamo puķi (oduvančik – S. K.). Un vēlāk valoda var uzspiest savu zīmogu tēlainai domāšanai, to ierobežot vai barot. Latviešiem parastais simbolu pāris ozols – liepa vāciešiem var šķist dīvains, jo vācu valodā ozolu nosauc sieviešu dzimtes vārds (die Eiche) un tādam šo parādību pretstatījumam nav pamata.

Katras valodas iekšējā forma arvien jāpatur prātā tulkiem un tulkotājiem, skolotājiem un valodu apguvējiem. Kā jau minējām iepriekš, svešas valodas apguvi var salīdzināt ar jauna viedokļa iegūšanu līdzšinējā pasaules skatījumā. Bet, tā kā cilvēks vairāk vai mazāk pārnes svešajā valodā savu pasaules skatījumu, jaunais viedoklis netiek izjusts pilnīgi.

Valoda ir kultūras apgūšanas līdzeklis, krūze, ar ko smeļam.

Kultūras pamatvērtībām būtu jābūt apgūstamām dzimtajā valodā, sākot ar aritmētiku un ierīču lietošanas pamācībām līdz sarežģītām filozofijas sistēmām. No tā izriet nākamā jābūtība: terminoloģijai būtu jābūt latviešu valodā un latviskai, ievērojot valodas iekšējo formu, jēdzienu apjomu, robežu un attieksmju tradīcijas. Termini ir būtisks kultūras faktors: tie var veicināt vai kavēt cilvēka darbību, izziņu, uztveri. Liekas gan, ka uztveri un izziņu var apgrūtināt tādi termini, kuru sakne ir mehāniski pārņemta no kādas citas valodas un tikai papildināta ar latvisku galotni.

Kāds domātājs pamatoti ir salīdzinājis svešvārdu ar neskaidru foto. Svešvārdu lietošana patiesi ir saistīta ar aptuvenības briesmām un tādējādi ar neprecīzu domāšanu, uztveri un saziņu.

Nāk prātā tā valodas prakse, kas ir pazīstama kolonijās un starptautiskās tirdzniecības rajonos. Tur, lai atbraucēji no metropoles varētu sazināties ar iezemiešiem, ir radušās jauktas jeb hibrīdvalodas no divu valodu drumslām, piemēram, pidžininglišs (Pigin English), ko veido angļu saknes ar melanēziešu vai ķīniešu gramatiku. Par šādu valodu stāsta arī čehu etnogrāfs Miloslavs Stingls savā grāmatā Melnās salas (R., 1979). Par spīti vārdu krājuma nabadzībai un primitīvajai gramatikai tā palīdz sazināties salu iedzīvotājiem savā starpā un ar baltajiem cilvēkiem. Tajā iznāk laikraksts, izdota Bībele un citi reliģiski teksti, 1935. gadā ir publicēta vārdnīca. Papuasi un melanēzieši agrāk aiz cieņas pret balto cilvēku esot nekritiski uzņēmuši savā vārdu krājumā arī vārdus, ko ļaunprātīgi zobgaļi viņiem piedāvājuši. Tā pidžinā esot ieviesies nosaukums smadzenēm sabbibox (zināšanu kaste) un citi vārdi.

Ir pamats domāt, ka latvieši izveidos un lietos savai kultūrai atbilstošu nozaru terminoloģiju, un latviešu valoda nekļūs par pidžinu.

Nolasīts: PBLA un LKF konferencē Latviešu valoda: esamība, vide, konteksti 1997. gada 14. martā

Publicēts: Latviešu valoda – esamība, vide, konteksti. Konferences materiāli. – Rīga, 1997, 22. – 27. lpp., kā arī Latvijas Vēstnesī, 1997. g. 20. marts, 5. lpp.

     

 
Jūs esat 4948873. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs